mans #darbagalds

ko tie citi, to tie citi. es tiem citiem līdzi.

šodien topā darbagaldi.

ļaudis izmisīgi vaicā pēc morga darbinieku, metālkaļu un zobārstu darba galdiem, bet saņem pretī tikai datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, jo visi tvitera bīdelētāji strādā pie datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem. :)

loģiski – ja pasaules centrā ir dators vismaz darbā, bet citam arī mājās, tad tas nav dzelzs, mašīna vai puķudobe. tas ir, tas var būt arī dzelzs, mašīna vai puķudobe, bet dators vienalga ir centrā. viss cits ir otra nodarbošanās.

neiesim nu liekuļot – tviteris ir datorvientuļnieku paradīze un vēl viens izklaides avots tusētājiem, rīks radošajiem un palīgs darošajiem.

kas nevibrē, tā nav. kam vēl ir laiks vibrēt tviterī kā tiem, kas neskaitāmas stundas sēž pie monitora. tāpēc arī darbagalds = datorgalds.

kaut vai šis Kristapa raksts par internetkarību: Es pats vidēji ik dienu pie datora un tātad arī Interneta (mūsdienās tas mēdz iet roku rokā) pavadu 10-15 stundas. Es ceļos no rīta sešos, lai pirms darbadienas uzsākšanas varētu izlasīt to, ko sarakstījusi dumjā hamburgeru ēdāju nācija. Darba laikā nekur tālu no Interneta netieku, jo tas ir nepieciešams informācijas ieguvei un manu tiešo darba pienākumu veikšanai. Pēc darba pārnākot mājās pirmā lieta, ko izdaru ir datora pieslēgšana, lai tas savelk jaunākos meilus/ziņas kamēr pārģērbjos. Un tad kā piesēžos, tā pavadu savu laiku Internetā līdz gulētiešanas brīdim.

ja datorā ir darbs, informācija un izklaides, tad nav jābrīnās, ka datorā ir vai tajā tiek organizēta arī sociālā dzīve.

tomēr bez galdiem šodien man arī daži citi lieli prieki.

pirmais prieks – nokavēju tramvaju, jo atkal mēs parādījāmies reizē: es no kāpņutelpas, viņš no līkuma. teorētiski var paspēt, tas ir, paspēt var tīri praktiski – skrienot. pa ceļam var arī iznest miskasti, jo tas ir tikai neliels līkums. bet. es apžēlojos par tomātiem somā, ko varētu saspiest sīpoli (neliels tā sauktais cookingparty šovakar, kas gan nav organizēts tviterī) un neskrēju. gāju kājām. pa ceļam onkulītis noskretušā jakā un netīrās baltās botās, kas reiz bija baltas, stāvēja ietves malā, atliecies, lūk, šādi:

viņš stāvēja ar seju pret ielu, atliecās. tad iztaisnojās, pagriezās ar seju pret atvērtām trepju telpas durvīm un atliecās tā kāāārtīgi! noelsdamies.

gāju garām un smaidīju, vecītis pagriezās. joprojām atliecies, uzmeta man zilpelēku aci. ar rugājiem noaudzis zods, taukaina kepka, bezzobaina mute un iekritušas lūpas.

- žrut vsjakuju huiņu i boļejut! žrut i boļejut! – vecītis sēkdams noaurojās pa visu ielu.

gāju tālāk un smaidīju nu jau pa visu seju. brīnišķīgs rīts!

- jogoi nado zaņimatsa, joptvajumaķ! – vecītis nokliedza man pakaļ.

jo vairāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka ērmu pilna pasaule. nekad nezini, kas un ko. tas priecē – negaidi un ieraudzīsi. Āgenskalns ir Rīgas Užupja republika. lai vai kā.

bet otrs prieks ir šodienas Dravnieka blogs – par jauniem stropiem, Berlīnes mūri un tviteri. cilvēks, kam darbagalds ir bišu strops, tomēr lietos tviteri. tāpēc varbūt šī vide ar laiku kļūs cilvēcīga. ar Ilzes bulciņām, LNB Sprīdīti, Diānas kaķi un Funta putniem.

tomēr trešais prieks ir tie šī rīta darba galdi. citam sakārtoti, citam savi. dators un mantas – grāmatas, krūzes, puķes un sīkumi. atkal viss kļūst daudz cilvēcīgāk.

tāpēc arī mans darbagalds – pa gabalu, tuvplānā un pavisam tuvu, lai var ieraudzīt sinepju burciņu ar bišu maizi.

jauku dienu! ir 13:02, kad šo rakstu. ir 13. novembris.

bet! šī ir lieliska diena, lai darītu savu darbu pie sava galda.

tviteris kā iedvesmas rīks. kāpēc ne

.

visas Rīgas smakas 11. tramvajā laižas uz centru
vēmekļi, netīras apakšiņas, pohas, malkas apkure
pasažierei priekšā uz pleca pat baloža kaka
visas Rīgas smakas sasēstas tramvajā un kratās uz centru
pasažierei ar kaku ir sarkana jaka, un viņa runā par suņa dzīvi

visi pilsētas kaķi šonakt izgāja ielās
visas pilsētas krāsas laižas uz Daugavu ziemot
pilsēta iztek kā tukša un caura kanna – Easy to go, hard to leave
tikai līviem pie kājas, Līvu laukumā zvaniņi zvana
tingeļtangeļu maršs: viens, divi, trīs, nu tu esi brīvs
latvietis vai krīvu krīvs, krievvalodīgais vai svaigi izcepts līvs
easy to go, paņem koku, uzkūko, neņem koku, nekūko
ceptai nāvei šonakt ķiršu garša, paņem kūku, pagaršo

mobīlim nosēdās baterija, abonements aizņemts vai citā zōnā
uz debesu balkōna pareizo avīzi lasa pareizā krāsā
apkārt rozes un begōnijas, debesu rasa, zīlītes prōsu prasa

zvani un nesazvani, visiem pilsētas kaķiem šonakt ir labi
visi pilsētas kaķi šonakt maršē pa torņiem
hard to leave – līvu līvam šonakt dzeltenas lapas krīt
un Daugavā aiztek uz jūru visi liekie un nesaprastie
takši instruē kaķus dzīvot un neizsamist
lēkāt no torņa uz torni un nepakrist

vien, divi un trīs
šonakt tu esi līvs
mazliet zaļš un mazliet arī dzīvs

pavirši pierakstīts dzejolis, tumsā ejot uz mājām

visi esam mēs mirstīgi
citi pavisam un citi tik reizēm
nāve atnāk
pieklauvē, klusē

visi mēs esam cilvēki
citi visi un citi pa pusei
atnāk dzīve
un pārplēš uz pusēm

dzīve murmulē pluskainām stērbelēm
pumpainā kleitā rozā
formīgos gurnus groza

mēs visi
steberējām un gājām
citam nebija māju
citam tikai pa pusei

Kā pareizi dzīvot

Šajā zemē ir bīstami dzīvot. Paredzēt nevar neko. No otras puses, bija jau arī pēdējais laiks kādai krīzei un kraham. Pārāk ilgi bija mierīgi.

Bērnībā klausījos par revolūcijām, kariem un atkal kariem un domāju, ka kaut kas gan jau tiks arī man. Toreiz likās, ka tas būs kodolkarš. Vēl pat pirms dažiem gadiem es reizēm sapņos redzēju kodolziemu – apsarmojušas un dažādi izlocījušās dzelzs detaļas, kam nedrīkst pieskarties, jo tad noteikti mirs. Jāizlien cauri labirintam, tādam kā gaitenim, un aiz gala loga ir saule.

Reiz gan es tiku cauri dzelžiem, logs atvērās, es izkāpu un iegāju pļavā. Vasara, pļava ar lielām, fantastiskām puķēm, kas vējā mazliet šūpojas. Sapratu, ka atpakaļceļa nav, jo logs ir aizvēries un no turienes var tikai vienā virzienā. Skatījos un puķēm un nesapratu – kas tālāk. Uzdevuma vairs nebija, es to biju paveikusi. Taisījos iet tālāk. Saule, plašums, nekādu šķēršļu.

Pamodos un vairs nekad neesmu redzējusi tos dzelžus un kodolnāvi patiesībā arī ne. Kaut kas bija atrisinājies, bet es pat nenojautu, kas īsti. Bet visspilgtāk atceros nevis mocības izlīst cauri, jo tas vienkārši bija jādara. Bet sajūtu, ka viss ir beidzies, bet nekā cita vēl nav. Reizē brīvība, reizē šausmas, ko ar to darīt un ka tūlīt jau atkal būs turpinājums un ceļš.

Lai cik labi būtu, laime nevar būt bezgalīga un neviena pļava nav mūžīga – to vislabāk var sajust sapnī un pamosties pirms nākošā pārbaudījuma.

Pļavu es pēc tam reiz ieraudzīju dzīvē, gan dažus kvadrātmetrus – kaut kāda nesen rakta grāvja malā uz uzbēruma bija uzziedējušas magones, rudzupuķes, pīpenes, ilzītes, pēterpogas un vēl tās rozā ar skariņām. Kolosāls krāsu raibums, apakšā laikam plika zeme, lietus noblietēts māls. Toreiz vēl padomāju – skat, tas ir dzīvē. Dzīvē tādas krāsas, un es to redzu.

Stāvēju, brīnījos un domāju – tas notiek ar mani. Tieši šis viens mirklis šobrīd ir visa dzīve, jo jūti, kā smadzenēs ierakstās laimes sajūta. Tā laikam veidojas atmiņas – lietas, kas iededzina pieredzi labu vai sliktu un ko var atcerēties, ja vajag un ja nevajag.

Baba bērnībā stāstīja par latviešu šaušanām un žīdu šaušanām, par čeku un izvešanām, nakšņošanu krūmos un bērnu atdošanu citiem, lai bandīti nesadedzina dzīvus kā kaimiņus. Par mājas izzagšanu un sēdēšanu turpat žagaru čupā klusu, jo dzīvība vienmēr ir svarīgāka par jebkuru mantu. Par bežanciem, kas nākuši no Krievijas un prasījuši maizi, pretī devuši drēbes – skapī joprojām ir rakstaini dvieļu gali, jo kur tad tik krieviskus liks, bet neņemt ar nevarēja, jo devēja lūdzās. Par bežanciem, kam ļāva apmesties pirtiņas piebūvē un deva ēst un darbu, jo visi ir cilvēki un visiem ir jādzīvo. Par izvešanām, kad to pašu bežancu ģimenes galva bija priekšnieks un vectēva vietā izveda citus. Par kaimiņiem, kas nāca pēc maizes un kam deva, jo tam, kas zog, nekad nebūs, tāpēc viņam ir jādod. Par radinieku meklēšanu Rēzeknes čekas pagalmā, staigāšanu gar līķiem. Par radinieku, kas tomēr bija dzīvs un Sibīrijā, bet atgriezās slims, tomēr viņa bērēs pēc pārdesmit gadiem bija pilni kapi ļaužu. Par govīm, kas raudāja, aizvestas uz kolhoza kūti – asaras tecēja no acīm pa brūno spalvu un viņas skuma pēc savas kūts un saimnieces. Par kolhozu normām un kartiņām, par rindām pēc maizes. Par vectēvu, kas uz miestu aiznesa sainī sasietus rabarberu kātus un atpakaļ nesa maizi, pakrita, maizi sasmērēja, bet tad mājās mierināja visus – Tys nikuo, teiri dubleiši!

Man bija apmēram 7 gadi. Oktobrī mūs uzņēma oktobrēnos un sadāvināja grāmatas par kaut kādu putniņu, kas ziedojās kaut kādu jūrnieku labā. Sēdēju uz palodzes, gaidīju tēti un mammu, lasīju, ārā lija lietus. Varu derēt, ka tajā dienā mēs visi bijām gatavi ziedoties. Mammai pajautāju, vai novembrī mēs būsim novembrēni un septembrī būtu bijuši septembrēni. Atbildi neatceros.

Man bija apmēram 8 gadi. Uz skolu taisījās braukt komisija, skolotājai bija bail. Viņa jautāja, vai Dievs ir. Neviens neatbildēja, jo tajā vasarā liela daļa no klases jau bija pieņēmusi Sv. Komūniju un pārējie jau arī nebija īsti riktīgi. Dzintars piecēlās un pateica, ka Dievs bija, bet viņu piesita krustā un viņš nomira. Sekoja diezgan sīks Bībeles atstāsts. Skolotāja izmisumā ķēra pie sirds. Dzintars viņu mierināja – Dieva vairs nav, jo viņš nomira, uztraukumam nav pamata. Vakarā mājās vaicāju, kas tur īsti ir ar to Dievu. Nē, laikam es tomēr pajautāju, vai man ir jātic Dievam. Visi sastinga, aprāva valodas un baba pateica – ir jātic, jo Dievs ir. Tikai skolā nevienam nekad nesaki. Un iemācīja mest krustu tā, lai neviens neredz.

Tā bija vienīgā reize, kad mani brīdināja. Bet es arī tāpat labi zināju, ka ir māju runas un ir publiski runājamais. Iespējams, blogs un publiskā dzīve internetā ir tikai turpinājums. Teikt tikai to, ko vari pateikt. Ielaist tik tālu, cik ielaid.

Neviens jau neko neslēpa un stāstīja, kā ir bijis, jo pašu piedzīvotā vēsture nelikās nekas tāds, kas būtu jāslēpj no bērniem. Toreiz klausījos un domāju – viņiem tik daudz kā bijis, bet man ne velna. Mājas, skola, kaķi, govis, grāmatas, ritenis, mežs. Nekā tāda. Viss mierīgi, visu var paredzēt.

Man bija apmēram 10 gadu, skolā maršējām ierindas skatē un dziedājām par brašajiem zēniem oktobrēniem. Krievu paralēlklasi uzņēma pionieros turpat pie ciema padomes un pilsētas domes ēkas, pie bleķa Ļeņina, mūs – Salaspils nometnē. Autobuss pēc tam sadega, bet šoferis bija glābis kaut kādus dokumentus un smagi apdedzis. Te nu bija varonība, kaut kādu papīru dēļ. Bija pavasaris, un es patiešām biju lepna, ka man ir kaklauts. Tajā pašā pavasarī uz skolu gāja milicija, jo kāds bija kaklautu apsējis ap stabu un vēl kāds cits uz sienas kaut ko uzrakstījis.

Man bija apmēram 11 gadu, un izrādījās, ka manā dzīvē tūlīt būs PSRS sabrukums. Man bija apmēram 12 vai 13 gadu un likās, ka nupat kāpsim tik kalnā vien. Man bija 15 gadu un izrādījās, ka ne velna – naudas nav nekam un laikam arī nebūs.

Rakstu un domāju – interesanti, kas vēl būs. Jo atkal ir tas brīdis, kad nav nekā, jo pa vecam vairs nevar, pa jaunam arī nevar, jo nevar zināt, kā ir pa jaunam.

Patērētāju sabiedrība ir šokā, jo vairs nevar patērēt. Nevar vairs aiziet uz veikalu un nopirkt visu. Sabiedrība, kas jau bija atradinājusies no gurķu konservēšanas un mājas viesībām, ir spiesta meklēt trīslitrenes ābolu sulai un griezt rosolu.

Citādi nekas taču nav noticis. Vismaz pagaidām. Vienkārši vairs nevar pa vecam, jo arī tīrumi noplicinās, ja tur visu laiku sēj tikai vienu un to pašu.

Bet varbūt lielākā nelaime, ka cilvēks ir palicis viens. Viens paņēma kredītu, jo gribēja dzīvot labāk un dzīvot kā citi, bet savā mājiņā purva maliņā un ar savu auto un savu foto, video un TV, laptopu un suni. Vienam arī jāmaksā.

Tu neesi nekas bez citu definētām vērtībām un postulētām aksiomām, ko esi iezīdis, pieņēmis, izskolojies. Tu esi viens un nekas, atkritējs un lūzeris, atpakaļrāpulis un neiederīgais bez partijas līnijas “visi kā viens un visi par vienu kā viens vienīgs viens” un bez mūsu tautas dzīvessziņas strādāt un nepalaisties, pastāvēt septiņsimts gadus un visas okupācijas pārdzīvot, dzie-dā-dami “darbā dzimu, darbā augu” un atvaļinājumā gulēdami, gulēdami un ravēdami, ravēdami, lai visa visai ziemai ir gana: skābētu gurķu, marinētu sēņu un ķiršu kompotu, bez demokrātiskās pasaules vērtībām un liberālās iecietības pret citādajiem, gejiem, ebrejiem, ne žīdiem, romiem, ne čigāniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ne invalīdiem. Bez vienotās Eiropas idejām, bez pārkārtošanās cerībām un pretalkoholisma kampaņām, bez Baltijas ceļa smeldzīgās cerības sadoties rokās un palikt tā mūžīgi, lai visā pasaulē visi redz un zina, kas mēs esam un ko gribam, bez kaut kādiem karogiem, kas reiz bija un nu atkal ir, bez zemnieku saimniecībām un patiesās dzīves laukos ar trim govīm: Brūkleni, Raibaļu un Vaboli, divdesmit vistām un sunīti Maksīti. Bez sabiedrības noausta morāles tīkla tu esi pasaules tīmekļa globālajos vējos palaists ego pīslis. Bez citu noliktām Prokrusta gultām nezini, kur likt kājas un rokas. It kā par garu, it kā savas.

Bija tik ērti ticēt, ka ir kāds, kas zina tavā vietā. Bija tik viegli mīlēt pozitīvos varoņus un just viņiem līdzi. Bija tik viegli lamāt valdību, kas nejēdz, ko dara. Bet pašam ņemt un ņemt, zagt un zagt – kolhoza bietes un salmu ķīpas, rūpnīcas krāsas un dzijas ruļļus, veikala atlikumus un norakstītos krāmus, būvniecības atlikumus un darbavietas benzīnu, projekta naudas un šādas tādas prēmijas, jo šī valsts taču apzog tevi, tātad ir jāzog no valsts. Jo šī valsts taču ir visi citi kaut kur, tikai ne tu pats tepat Rīgas Iļģuciemā vai Valmieras Burkānciemā, Rēzeknes Vipingā, Liepājas Karostā.

Es, …, stājoties Vissavienības Vladimira Iļjiča Ļeņina (ak Dievs, es neatceros no 3. klases, vai tiešām visi burti šajā nosaukumā bija jāraksta ar lielo burtu, toties atceros, ka Dievs bija jāraksta ar mazo burtu, un es sēdēju solā un nesapratu – kā tad tā, skolotāja ir no ticīgas saimes, mēs ar huligānu Aigaru no manas klases Ziemassvētkos satikāmies baznīcā pie Betlēmes ganiņu ainas un skatījāmies uz aitiņām un mazo ģipša Jēzu, bet skolā viss ir pa vecam: Aigars spļaudās, skolotāja melo un šajās sienās Dieva nav, kaut viņš ir visur un pieskaras, kad bērna naivumā esmu apmaldījusies svešā un lielā pilsētā un lūdzu Dievu, lai autobuss aizved mājās, bet šoferis nobremzē pie milzīga asfaltēta klajuma, pa kuru staigā cilvēki, visi steidzas uz milzīgām mājām ar kvadrātainām logu acīm, svešas sievietes nostājas blakus un izmisumā domā, kā lai svešam lauku bērnam paskaidro, kur ir Rīgas centrs, Mežciems un Teika, bet aiziet, tā arī nesapratušas, vai palīdzēja, un tad saproti, ka būs labi, un kaut kur ir jābrauc, nezinot virzienu, jo, tikai izkustoties, kaut kur var nokļūt, līdz attopies krustojumā, ko atceries no pagājušā gada, un zini, ka neesi viena, visa pasaule tevi pieskata, lai tu atgrieztos mājās un paspētu uz vakariņām) pionieru organizācijas rindās (bet visiem pār roku ir pārlikts kaklauts, to tūlīt, tūlīt drīkstēs apsiet ap kaklu, sarkans kā uguns, tikai ir jocīgi, ka kaklautus tirgo veikalā tāpat kā burtnīcas, līmi un lineālus, bet pēc gada kaklautu vairs nebūs un ap kaklu būs jāsien kooperatīvā austa prievīte, bet vēl pēc gada nebūs arī prievītes un kooperatīvā šūs drausmīgas katūna kleitas un kaimiņu apsviedīgā Zoja džinsus vedīs nelegāli no Polijas tirgiem, viņai ir blats piena slaukšanas aparātu rūpnīcā, viņa slaucamos aparātus Polijā maina pret džinsiem, bet vēl pēc gada vēstures skolotāja stundā vaidēs, ka neviena grāmata neder nekam un visa vēsture ir jāizmet vēstures mēslainē), savu biedru priekšā svinīgi solos (jo tu tiešām tam tici, svaigi uzsietais kaklauts plīvo pavasara vējā, deg kā liesma un tu zini, ka būsi labs cilvēks, jo tev ir ideāli un tu zini, kas ir varonība un ziedošanās savas Dzimtenes labā, tik tiešām tā būs, pioniera godavārds, tu būsi labs cilvēks) dzīvot, kā novēlējis lielais Ļeņins, kā māca Komunistiskā partija (bet tai brīdī tu tomēr drusku šaubies, jo par partiju tu nezini nekā, tikai mamma ir burkšķējusi par partejiskajām raganām, kas nestrādā un skraida pa rajona sboriem un galu galā tieši viņas izsitas uz augšu, bet tēvs noburkšķ, ka tās jau tik zina ar putām uz lūpām kaut ko pūst taurē, bet patiesībā nejēdz ne velna, tikai slaucīt ar mēli kā slotu, bet par Ļeņinu viņi vispār nerunā, bet tu pati par Ļeņinu zini visus stāstus – kā viņš apēda ābolu mizas un atvainojās savai mammai par kaut ko, ko tu nesaproti, jo ābolus taču arī ēd ar visām mizām, kā viņš centīgi mācījās – un tev ir aizdomas, ka īsti riktīgs viņš nebija vis, jo tik cītīgi klasē ir tikai tie, kam parasti ir labas atzīmes, bet citādi viņi nekā nejēdz no dzīves un nemāk ne lēkt ar gumijām, ne staigāt pa dzelzceļa tilta pašu augšu, neturoties ar rokām nekur), kvēli mīlēt savu Dzimteni (klasē visi zina par Lielo Dzimteni, kuras robežas sākas no Varonīgā Brestas Cietokšņa un beidzas kaut kur pie šauracainajiem kažokādās, bet arī mazo Dzimteni, kas sākas Viļānos pie autoostas un baznīcas un beidzas Nagļu purvos, Rīgā pie bulciņām un saldējuma un Rēzeknē pie universālveikala), kā prasa Padomju Savienības pionieru likumi (bet par tiem likumiem tu patiesībā ne velna nezini, tikai to, ka vairāk nevar nekā var, bet var tikai mirt citu labā, jo Zoja Kosmodemjanska mira, Pāvels Matrosovs mira, Jurijs Gagarins gan nemira, bet nomira vēlāk).

Ir ērti noskatīties “Panorāmu”, noklausīties LR1 ziņas un zināt, kas notiek pasaulē. Ķīnā no sliedēm nogājis vilciens, bet ķīniešu jau tāpat ir par daudz. Okeānā iekritusi lidmašīna, bet lidot jau tāpat ir tik bailīgi un lido tikai tie maitas biezie. Nu ja, tagad jau arī tie Īrijas radi lido, laikam sapelnījuši naudu.

Ir ērti veikalā nopirkt grāmatu “Kā pareizi dzīvot”, “Kā pareizi audzināt indigo bērnu”, “Kā pareizi iekopt ekoloģisko garšaugu dārzu” un uzzināt, ka tu dzīvo galīgi garām, tomēr eksistē kāds ceļš – ka dzīvot pareizi tomēr ir iespējams un kādu dienu tu tā dzīvotu, ja vien ievērotu visus padomus.

Bet kaut kas vairs nav tā.

Tu vēro un vairs nezini, kā būt un kam būt. Jo baznīcā runā par politiku, TV un radio runā par krīzi, bērnības draugi tagad ir Londonā un klāj galdus pilī, klasesbiedrs sēž draugos, jo viņam nav darba un tu zini, ka patiesībā vairs nav arī sievas, internetā visi lamājas, politiķi nāk un mainās, neviens neko nezina, rīt varbūt nebūs tā, kas ir šodien, bet varbūt parīt būs vairāk nekā aizvakar,  ja vien nebūs mazāk kā šodien.

Un tādā dienā ārsts pasaka – viss ir labi, tev tikai ir nogurusi sirds. Atpūties, paguli, padomā.

Bāc. Un dzīve iemauc starp acīm, jo nogurums ir nepārejošs – atkal un atkal saņemties, piecelties un par spīti visam smaidīt un darīt labu. Jo tikai mūsu labie darbi paliks pēc mums, jo cilvēka atmiņa saglabā tikai labo.

Darīt labu tikai sev ir dzīvot ērti, bet īslaicīgi. Vai varbūt arī mūsdienās ir iespējama varonība – ja ne mirt otra dēļ, tad vismaz nepiečakarēt un būt blakus, kad otram ir smagi.

.

03.jul.2009. un 31.okt.2009.

leli mozi prusaceni

Apmāram tai es jūs zeimeju. Navaicojit, kas jī ir. Jim nav ni dzymuma, ni darbeibys. Jī stuov i verās – vysod apmāram tī poši i kotru reizi cyti. Garim, garim tausteklim.

Lobuokuo garlaiceigu lekceju izklaide ir zeimeišona. Niu ari konferenču. Tūs konferenču, kur pasagoda referati na par eistū temu i leidza nav datora, kab varātu raksteit tekstus voi viestulis. Ari 140 zeimu garys, tuos vysbīžuok tūmār ir viestulis kaidam voi vyspuoreibai. Pat runuodami ar sevi, mes runojam ar kaidu.

Tviters ir vīntuļnīku paradīze, kur atrast sovejūs, naizeimūt nu sātys. Tū var redzēt koč šūvokor, kod spontani dzyma #twitterkrogs – sarunys par nikū i par vysu, kū roksta ļauds bess zyna kur. Nav svareigai, kur jī atsarūn i parkū nadora nikuo pruoteiguoka, a meklej sovejūs monitorā.

Jau lobu laiku asu saprotuse, ka nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā – cyts Londonā, cyts Hamburgā, cyts Minskā – tok jī vysi ir socialajūs teiklūs i munā monitorā.

Pagaidom tviterī ir vaira sovejūs nakai vysaidūs dr.lv i jūs klonūs i radinīkūs. Cyti soka, tī ir par moz ļaužu. Maņ ruodīs, tī ir eistais skaits cylvāku i tī ir eistī ļauds. Kas der vysim, nader nivīnam. Kur ļaužu par daudz, nu tīnis ir juoaizīt.

Mani tikai fascinej vysi tī tvitupi i jimšonuos ap jim. Ļauds savibrej, savibrej, sasalosa kūpā i tod ar gudru seju sprīž par sovu jaunatrostū dīvu tviteri i par jaunū religeju tviteruošonu. Sasajutuši koč kaidā ziņām asam informacejis teikla vierspusē, jī ar pylnom mutem gruob gaisu i runoj, runoj, runoj. Kai ar kotru jaunu religeju – ir sludynuotuoji, ir ticeigī, ir atkritieji.

Tok laikam ir vēļ cyts sadaliejums – blogeri i cylvāki. Tūs pyrmūs, paļdis Dīvam, nav daudz. Tūs ūtrūs, otkon paļdis Dīvam (i ni tviteram kai dīvam), palīk vys vaira i vaira.

Es pīdaru pi cylvāku i skaitu cylvāku blogus, kur jī roksta par sovu dzeivi sātā i pasaulī. Lobuok par vysim romanim. Kotrs var par sevi pīraksteit sovu stuostu – taida aksioma. Aksiomys navajag pīruodeit, juos ir.

Nu i. Mes vysu laiku rokstom i sasarokstom, mes asam par tuoli vīns nu ūtra, kab varātu apsarunuot, a mobilais telepons ir par daudz lels surogats. Gols golā viestulis rakstēja i myusu muotis i tāvi, i babys i dzedi, i jūs prodzedi i probabys. Iz tuo fona telepons ir myusdīnu cacka.

Tik jim beja vairuok laika raksteit, partū ka jī vysu laiku narakstēja. Ka saskaiteitu vysus “skaipa romanus”, “bloga publicistiku” i “tvitera eisprozu”, tī saītu na vīni vīn kūpuotī roksti. Tok tam nav ni gola ni molys, tekstā mes īlīkam sovu laiku i cerim, ka nazkod byus gona laika jū puorskaiteit. Tok, cikom skaiti, nanūteik nikas jauns. Cikom roksti, gon.

Tai niu puors definiceju, kas ir #twitterkrogs. Juos tyka pasaceitys pa tū laiku, cikom rakstieju i dzieru – realitatē, pi monitora i tvitera krūgā.

- nekas īpašs. šādi tika saīsināts “@Ilzeens @kosmodroms @saprge @verners @ArtaG un citi “, lai 140 zīmēs vēl būtu vieta tekstam. saprge

- tas ka fiziski neesam pie viena bāra letes – bet katrs pie savas, bet tomēr kopā :D kosmodroms

- Tas nozīmē, ka iedzer katrs indivuduāli, bet alchokola ietekmētās atziņas dara zināmas visiem šeit :) ArtaG

- laikam radio Skonto bija saturiski līdzīgs dzingls “mēs guļam atsevišķi, bet mostamies kopā” :D kosmodroms

- Labas dienas noslēgums ar labiem darbiem. Virtuālas sarunas. Reāli dzērieni. Nereāls reibums. verners

- dzeršana vienatnē ar sevi, bet virtuāli – kompānijā :) AgneseEmm

Taida tei dīna saguoja. Suocēs ar aizaguleišonu i zeileiti pi ustobys lūga, kas syta ar kņuobi pa styklu i pamūdynuoja pādejā šaļtī, kab paspātu iz tolku, beidzēs ar virtualu krūgu. Tai vot i dzeivojam.

Tok paļdis tolkai i lelajim (lielie.lv), partū ka dzejūleišam par prusacenim šudiņ pasamainēja 2 riņdenis. Šudiņdīnys dzejūleits apakšā karteņā, vacais dzejūleits ari apakšā, ite.

mozu, mozu prusaceņu
lelu nav, kuo ļūbēt
mozu, mozu prusaceņu
lelu nav kuo cerēt

Pošuos beiguos munu ausainūs ārmu karteņa. Jī tī poši, es tei poša, tikai ni ar zeimuli voi pildsplovu puors mehanisku kusteibu iz papeira, a nazcik stuņžu pi Bārnu slimneicys statiņa, raugūt tikt golā ar kruosu, kas tak, nasakluoj, leip. Tai jī palyka taidi rasni, rasni i ar garom kleitom – raugūt sagluobt nūteciejumus.

Kod guoju prūm, mozajim trillenim suoce tecēt acs. Nazkai jūceigai palyka, tys tok taids dzāruoju styurs tymā teritorejā – tai sacēja sietneica, ari puors dzāruoju daguoja kluot i apsarunuojom par bārnim i bizbizmāreitem. Kotrā dzāruojā vysleidza ir bārns, ar kū par apsarunuot par nabyutiskim seikumim.

Acs izlobuoju – cytam saguoja daguns, cytam lelys acs. Naraudit, mozī. Dzāruoji jiusu dasavērs i izdzers par jiusim kaidu čarku ari tod, kod byus solts i snigs snīgs.

Beiguos, pyrms tviterkrūga bārmeni laist paceļu, pādejuo dzīsme nu virtualuo krūga. Arlobunakti!

@Ilzeens @kosmodroms @saprge @verners @ArtaG un citi

privatuo dzeive

pagātne pieskaras, un gribas bēgt. tas laikam nebeigsies nekad. un kaut kāda iemesla pēc tas man jāpasaka publiski. kā definējot kaut ko būtisku vispirms sev pašai.

naktī atgriezās vecās bailes. laikam visu mūžu man būs 4, 12, 15 un 19 gadu. laikam visu mūžu uz ielas baidīšos no padsmitgadīgiem maziem un skaļiem krieviem – jo bērnībā nekad nebija droši un bija jābaidās, ka, ejot garām, iespers un iespļaus sejā. jo vienkārši ej garām. jo mācīties divplūsmu skolā ir drusku iziet cauri dzirnavām. tas nekas, ka neviens pasākums, izņemot pirmo un pēdējo skolas gada zvanu, nenotika abām plūsmām kopā. ar prātu saproti, ka pagātne neatgriezīsies un pati lem savu dzīvi, ka krievi ir dažādi un ka tā mēdz būt, ja pieaugušie dala savas pasaules un ārda visu nost – šķiršanās no bijušā un pārmaiņas ietekmē arī bērnus. ka tikai pati vari izlemt būt, darīt un pārkāpt pāri bailēm un sev. bet reizēm saproti, ka ne jau nu pati un ne jau nu lem. un vienmēr man būs tie nožēlojamie 15 un drausmīgie 19, jo viņi man jau ir bijuši. to, kas ir bijis, var nolikt malā, bet ne iznīcināt.

Thank you for using … Your account has been closed. paraudzieju i pītyka. radinīki ir dūmuoti, kab nu jūs bāgtu, na maklātu teiklā. jim vysim ir nazkaidys pretenzejis, pīdereigī nazkū gaida nu mane, a ka es varbyut naasu ni taida, ni itaida, a asu pa sovam. i koč kurā momentā muni radinīki ir ari jūs radinīki, deļtuo asu aizskuoruse jūs teritoreju. it kai kaids cylvāks kaidam varātu byut pīdereigs.

pagātne iecērt līdz kaulam, kad ieraugi mirušo cilvēku profilus sociālajos tīklos un saproti, ka tie tīkli ir jaunāki par viņu nāves dienam. ka ir ļaudis, kas joprojām spēlējas ar viņu nāvi. tādos brīžos gribas tikai bēgt un neatgriezties. šonakt gandrīz izdzēsos no visurienes. prom. jo nekas nav pa jokam. reizēm cena ir pārāk augsta un galu galā vienīgais, kas tā pa īstam pieder, ir dzīvība un privātā dzīve.

kad dzēšas ārā no feisbuka, viņi rāda visu draugu galeriju, lielas viņu bildes un apelē, ka viņiem bez mani būs skumji. kā tad. skatījos uz tiem ļaudīm un padomāju – kas gan man gar viņiem daļas, kāda viņiem interese par mani. tāpat manis tur nebija un nebūs arī uz priekšu. un nevar jau arī būt visur. informācijas tāpat ir par daudz.

pamazām dzēšos ārā no draugiemlv, jo neko jaunu nelieku klāt jau mēnešiem un tikai kopēju ārā veco, jo ir lietas, ko būtu žēl zaudēt – pagātne. bet no vēl lielāka lietu un tekstu daudzuma ir vienkārši prieks atteikties. kā sametot miskastē vai virtuālā nekurienē. delete. yes.

tāds ārā metamais un pārvākšanās garastāvoklis. prom no vecajām čaulām, prom no vecajām salām. lai ieelpotu, ir jāizelpo. ja visa par daudz, ir jānomet nost liekais.

no lv.lv aizgāju pārāk lielas kārtības un pieskatīšanas dēļ (visu mūžu jau nevar rakstīt sacerējumus un lekties ar skolotājām), taču laikam esmu prom arī no diena.lv – lai viņi paši tiek galā ar saviem bardakiem. nezinātājam nav ko jaukties pa vidu, jo tā var dabūt pa galvu no visiem. lai arī patiesībā pofig. tas vienkārši sakrīt ar manu rudens laiku un lapkriti tekstdzisi.

lai vai kā, nav sevišķi svarīgi. man tikai bija svarīgi publiski pateikt, ka atkal ir ļoti bail. jo ir lietas, ko nav iespējams ietekmēt – tikai izpeldēt un pārdzīvot. lai turpinātu darīt to, kas patīk. un man patīk rakstīt. tas nemainās kopš 4, 12, 15 un 19 gadu vecuma.

tai goduos. nav nikuo drūsa iz pasauļa

sūliejumi, kū asu davuse i napyldu. varbyut munā myužā eistyn nav bejs nikuo cyta kai tikai puormainis i myužeiga vajadzeiba – pīsalāguot. varbyut deļtuo ari ir pagaisuse cereiba dzeivuot taipat kai šudiņ ari reit, piec goda, diveju. nav nikuo myužeiga. vyss mainuos, kotra dīna nas jaunus viejus.

.

šudiņ sasajiemu beidzūt suokt likt Dīnys blogā Sibira stuostus. deļtuo, ka tī ir jiedzeiga platforma i var labi kartenis salikt – mudri, vīgli, puorradzamai. kai ari leidz šam vysod ir bejs sakareigs atbolsts nu redakcejis i reizem, kod tuo vajadzēja, varieju īlikt ari cytus materialus – kinu i taidā gorā.

golvonais, ka tī stuosti maņ ir – kartenis, dzīsmis, runys, kinys. tik asu slinka – nu dobys i piec aicynuojuma.

Sibira ceļš jau seņ aiz mugurys, a tam dasadūrt ir kai dasadūrt nazkaidom myrušajom zemem sevī, paraut vaļā nazkaidys rānys i puorraut ticeibu, ka vyss ir beidzīs, vyss labi, mīreigi.

tok tikai aizbraukuse iz tīni, es saprotu, cik vuoreigs vyss ir – seviški byutiskais. i kai suop, kod puortryukst, pagaist, nav.

Sibirī es sajutu, cik trausla ir myusu breiveiba. verūtīs iz tom vysom Krīvejis kartem, kur mes asam vydā: Литва, Латвия, Эстония. asam bejuši i asam – kai īpašuo zona i nikaida tī Eiropys Savīneiba, NATO. varbyut cytā kruosā kai Krīvejis Federeceja i NVS, tok ari cytā kruosā kai Vuoceja, Zvīdreja, Pūleja.

varbyut deļtuo es par Sibiri kluseju – dasadūrt Sibiram ir dasadūrt sovom bailem par sovu vaļsti. kur vyss bryuk i jiuk tai, ka ruodīs – tei ir vaļsts pošnuoveiba, i jei sev amputej vīnu lūcekli piec ūtra: izgleiteiba, kultura, medicina, ekonomika.

tok pats golvonais. Sibirī es da mīļu saprotu – cik gryuts ir bez sovys vaļsts. bez Latvejis mes jau seņ vaira nabyutu latvīši. gribim tuo atzeit voi nā.

Sibirī latvyski, latgaliski runoj tikai vacuokuo paaudze, a 20-30 godus vacī latvīši vysi ir krīvi, ka naskaita dziļuos dzeraunēs īsasprīdušus lūzerus – byuteibā naveiksminīkus rezervatā. taidi vēļ runoj latgaliski ari 15 godu vaci. i dzer.

šudiņ sasajiemu, suoču sasaraksteit ar Dīnys redaktori, kas jemās ar Tautys bolsa blogu lītom. nazkod pīduovuoja puorīt iz cytu sadali portalā, tok maņ rībās puormainis i atsacieju. nu tuo tok nasamaina nikas – es asu i es asu es poša. sauc, kai gribi, i buoz, kurā kulē gribi.

tok šudiņ sasajiemu. pat puortaisieju autora profilu nu vacuos versejis iz jaunū – kū gon mani mudynuoja izdareit laikam jau pyrms pusgoda mož voi mudruok, a vys nikai i nasagryb. nazkū sausai apsarunuojom par tehniskom lītom, kū jau var parunuot, kod nazkas juodora. tod jei pagaisa.

pa tū storpu nūjuka dators i atsamūde, pasakuore uorejais disks i atsakuore, nūleja leits i otkon puorstuoja. daguoja pīktdīnis vokors i izaruodēja, ka Dīnys to nav. tys ir, vacuos Dīnys nav jau seņ, a ituos ari vaira nav. :)

ka itymā trokajā vaļstī koč kas pastuovātu koč cik ilgi, es varbyut varātu nūticēt, ka vyss kai nabejs taipat byus i iz prīšku. tok myuža laikā asu pīredziejuse tikai puormainis, deļtuo par taidu abstraktu lītu kai penseju dūmoju apmāram kai liduojumu iz Mienesi (tam nabogam ari šudiņ nazkaidu kapsulu īspēre suonā).

tai i palyku iz pauzis – a kū ta niu. jau puorguoju iz blogu platformys jaunū verseju, biļdi nūmainieju (a cik cīsšonu prasēja juos atrasšona – izaruod, ka maņ gondreiž nav nivīnys ar mani…) i pat īsuoču raksteit sovu dīnrokstu. a šaļtim laiks skrīn mudruok nakai cytom dīnom. pasamaina konteksts, i vyss ir cyts.

tai jis tī niu i stuov pamasts:

viersroksts – Sibira stuosti. Aizbraukšona

teksts – Kas lieni īt, tys labi īt. Kas nav atguojs par reizis, ar tū vaira nav juosasteidz.

i kai lai nasoka jau kurū reizi dzievē – nikuo svareiga navar ni paspēt, ni nūkavēt.

cik asu dzeivuojuse, nikas nav bejs iz ilgu laiku.

pioneru sorkonī galstuki i lapnums par pīdereibu. Latvejis pioneru zylī galstuki i nasapratne, kas tys par besu i kū taidi pioneri dora. baņteitis, prīveitis i ausekleiši. parteju bukleteni i plakati iz kotra ceļa stulpa – ej pa mīsta īlu, a iz Teve verās kandidati.

ar skautim i gaidom es jau beju gudruoka, pasyutieju eļnē – kam vajag, lai jemās. tai kai mozpulka vadeituoja beja bejušuo pionīru vadeituoja, nu tūs bāgu par gobolu. rūžukrūņa puļceņā nasastuoju, partū ka tī beja nazkaidys sīvītis ar putnim, galeigi sasaspīdušys golvā. i reiz redzieju, kai vīnu puiku ar svīsšonu īsvīde bazneicā, partū ka jam beja juoīt iz autobusu, a lyugšona vēļ nabeja beigusēs.

ari vysys partejis asu pasyutiejuse pupuos. kai vieleišonys īt, tai jau gaidi – kaids ārms byus kluot i pīduovuos dabasu putru. taipat kai vysys sektys i sludynuotuojus.

vieju ir daudz, kotram sova pyusšona. vieju ir par daudz, kab vysim izalūceitu leidza.

a varbyut vīneigais, kas ir asūšs i pastuoveigs, ari esi tikai tu pats. vysa suokums i gols, sakne i apsajimšona dzeivuot pa sovam.

Sčastlivuo dzeraune. Juļuss Ropša Ivana dāls (1964), latgalīts. Piec sīna tolkys ar Juļusa Babra (1930) zyrgu i boltū suneiti.

.

Roksts publiceits ite i piec tam diena.lv

Rudiņa bolsi

Rudiņs ir kai atsavadeišona nu nazkuo, kas ir bejs i kuo vaira nabyus nikod. Rudiņs ir skumis par tū, kuo nav i nabyus, partū ka nabeja.

Vosora cauri. Tū, kū dūmuoji dareit vosorā – mauduotīs, gulēt pļovā i ēst meža zemneicys, laseit zuoļu čajus i naktī klausētīs grīzis bolsus, vaira nadareisi. Tys laiks cauri, a rudiņam rudiņa dorbi i īšonys.

Aizadūmuoju – gondreiž mienesi beju Sibirī, a navaru pat kartenis sakuortuot – kur vēļ teiklā īlikt voi publicēt dīnrokstus par tū laiku. Sovu ceļa gruomotu, kū rakstieju kasdīnys i kur satak vysi satyktī breinumi, ļauds i ceļa nūstuošonys.

Sibirs ir kai rudiņs – latgalīši vēļ ir, a jūs nav. Aizarunoj pa sovam. Paspeid kai rudiņa saule buobu vosorā. A nikuo to vaira nav tai, laiks ir izabeidzs. Apsalaiduse rudiņa dīna, saule speid i vaira nasylda.

Šudiņ “Lelajā Kristapā” ruodēs studentu dorbus, tymā skaitā “Latgolys Studentu centra” bīdru Līnis Lindis i Daiņa Juragys taiseitū kinu par Sibira latgalīšim “Te katoļiem nav vietas”. Ka gribit, aizejit apsavērt. Programa ite.

Kina ir par Sčastlivū, Bogotū – laimeigajom latgalīšu dzeraunem, kur laimis nav bejs varbyut nikod. Tik vīn kai sausuo i eisuo kasdīnys laime, zemis augleiba, bārnu i unuku dzimšona, syvānmuotis atsanesšona, saulrīti kai nikur.

Kina par Sibira katuolim. kai jūs nabeja i nav, tok jī ir. Ar sovom sovetskajūs laikūs paslapyn izglobuotajom nu Latvejis vastajom vacajom puotorneicom, niu Dīva dzīsmem krīvyski i poļaku misionarim.

A, ka vēļ par rudini, šudiņ sovā dīnrokstā, Naktineicā, salyku vīnā lopā krīvu rakstnīka Sergeja Kozlova puosoku “Ezeits myglā”, lai nav juomeklej nazkur pa arhivu. Ka gribit paskaiteit, meklejit ite.

Nazkai pyrms treju godu satyku itū tekstu i viļcīnī iztulkuoju. Nu tuo laika muns rudiņs drupeit ir ari itaids rudiņs – ar vīglom skumem i prīcu reizē.

Publiceits ari diena.lv

trolejbusi trolejbusi

reiz Rīgā bija trolejbusi, kas ir trolejbusi – tādi paši ar elektrību braucoši ērmi kā tramvaji, tikai mīkstām riepām. vismaz bērnībā skatījos uz apaļpurnu dzeltenajiem trolejbusiem un domāju, ka viņi ir tādi nekādi – brauc kā normālas mašīnas ar mīkstām gumijas riepām, kas švīkst pa asfaltu, bet piesieti pie stangām kā tādi tramvaji. tas bija vēl tajos laikos, kad pa laikam uz Rīgu braucām ar balto žiguli, Ļeņina ielā dega zilas zvaigznes un bija tie garšīgie kartupeļu salmiņi un saldējums vēl garšoja pēc saldējuma.

šovasar, ejot pa Ģertrūdes ielu, pamanīju trolejbusu, kas nav trolejbuss – aizbrauca pa 1. trolejbusa maršrutu trolejbuss, apstājās pieturā, bet tas nav trolejbuss, jo viņam nav ūsu – brauc brīvs kā ērglis bez elektrības stangām. šoks.

kad rudenī atgriezos no klejojumiem pa pasauli, izrādījās, ka mainījies it viss. tajā skaitā ir vesela virkne trolejbusu, kas tagad dauzās pa Stacijas laukumu, Daugavas krastiem un kam nav nekādu stangu. lai ļaudis nesajauktu, viņiem palicis tikai uzraksts TROLEJBUSS uz purna.

ak jel. to, kā viņi, iebraukuši bezelektrības zonā, ierauj stangas, redzēju. izjaukt un noņemt jau vienmēr ir vieglāk nekā salikt un uzlikt. pa laikam taču tās stangas nokrīt arī pašas un tad šofervīriņi un šofersieviņas velk spožās vestes, attaisa savas durvis, raušas ārā un, atmetuši galvu un izstiepuši zodu, kabina stangas atpakaļ pie vadiem.

kā izskatās, nav nemaz tik viegli trāpīt – citam izdodas uzreiz un viņš mazliet lepns, mazliet nevērīgs un steidzīgs iet uz trolejbusa purnu, pa ceļam novelk netīros cimdus, iekāpj, ar švīkstu aizver durvis un aizbrauc, it kā nekas nebūtu bijis. cits mokās, mokās, pieliek un skrien stūrēt tālāk, pa ceļam raudams nost vesti un neklausīdamies aiz trolejbusa sastājušos mašīnu murdienos.

tāpēc es domāju – kā viņi uzliek atpakaļ? neba jau katru reizi šoperis kāpj ārā un kabina tās stangas. mocījos neziņā, domāju, minēju. jo tās vietas, kur trolejbusi stangas nolaiž, gan ir pa ceļam, bet tās otras ir Daugavas otrā krastā, kur manas takas ved tikai viņpus stikla. un nekad jau blakus negadās neviens stangas ceļošs trolejbuss.

bet mīkla ir uzminēta. ziņkāre ir civilizācijas un trillu dzinulis. pārgāju pāri upei un paskatījos.

nekā tāda. pie vadiem vienkārši ir pieliktas tādas kā režģu plāksnes, kā ^ veida jumtiņi, kuru malām stangas pieskaras un pa slīpuma iekšmalu ieslīd tādā kā korē, kur ir elektrība. šoperim tikai jāapstājas pareizajā vietā un jāpalaiž stangas celties. tu re kā izdomāts! vienkārši.

tagad jūtos daudz labāk, jo zinu. :)

patientia vincit omnia

ievācos dzīvoklī ar lodžiju. uz lodžijas pamestas puķu dobes ar sakaltušiem rožu un vīnstīgu skeletiem, saulē izbalējis suņuburkšķu vainadziņš, sarūsējis vellapēds ciskudrillis, veca slota un tumbočka. bet pie griestiem – 2stāvu būrītis.

abas skrejas (vai kā nu to sauc būrīšiem) ciet. iepriekšējie iedzīvotāji būrīti aizskočojuši, lai putni nedzīvo un nekakā.

tomēr zīlītes nav duras. zīlītes atgriezušās un lupina nost skoču no būrīša. viņas cīnās. :)

kā tik mazas galviņas zina, ka tas ir būrītis un aiz skoča ir mājas? tas taču esot izdarīts jau pirms vairākiem gadiem. un visu laiku esot bijis miers.

lupināšana esot sākusies pagājušajā ziemā. vasarā laikam nevajadzēja, bet, kā šorīt redzēju, cīņa par dzīvojamo platību ir atsākusies. atlidoja, paraustīja un aizlidoja.

tādi man novērojumi par zīlītēm. par vārnām un kovārņiem pastāstīšu citu reizi.

bet zvirbuļi un bezdelīgas tomēr ir paši, paši. bez zvirbuļiem un bezdelīgām mājās nav dzīvības. kā viņi bļaudami ņemas pa krūmiem, prasa ēst un plivinās ap vistu traukiem. kā viņas lido pa gaisu gaisiem un vakarā atgriežas kūtī un skatās ar mazu melnu acs podziņu, kā slauc govi un pabaro kaķi.

ja kaķis ir pazudis, tikai jāpaklausās, kur klaigā bezdelīgas. tur jau viņš arī kaut kur iet pa taciņu no pļavas.

LABOJUMS. zinoši lasītāji norādīja, ka būrīti aizskočojuši nevis iepriekšējie iedzīvotāji, bet iedzīvotāji, kas dzīvojuši pirms aiziepriekšējiem iedzīvotājiem. ļoti sen. kaut kad laikam 90. gadu sākumā vai, vēlākais, vidū. toties zīlītes pie skoča ķērušās tikai pagājušajā ziemā. pēkšņi atcerējās vai izdomāja, ka ir.

Meža zemneicys vēļ ražoj

Vīna bezdeleiga pavasara naatnas, vīna dzērve vosorys naaiznas. Tok, ka vīna bezdeleiga voi dzērve nasuoks liduot, i puorejuos napasaceļs spuornūs.

Vysod vajag kaida, kas pasoka pyrmais. Kab puorejī saceitu NUI voi bļautu NĀ.

Vysod jau kaids ir i pādejais – kod laiks jau gondreiž izabeidzs, a jis vēļ rauga byut i ražuot.

Ražuot – tys ir struodnīkim ryupneicā taiseit plastmasa skryuvis voi uobeļneicai duorzā dūt bogotu ražu. Tok tys ir ari struoduot.

Tai vīnkuorši. Babys muosa Ane, atguojuse gostūs i īraudziejuse, ka nazkas pītambureits i nazkas byus, vys vaicuoja:

- Kū jau tī pīražuoja? Goldauts byus voi skusts?

Kas zyna, kur jei tuo vuorda beja atroduse – nūsaklausiejuse pa radeju par ražuošonys ruodeituoju pasaceļšonu i pa jūkam izdūmuojuse tai saceit par vysu. Voi pajāmuse nu sovys muotis.

Vuordi īt i aizīt, volūda palīk. Ka palīk tikai vuordi, tei ir myrušys volūdys vuordineica.

Tai kai tūmār atguoduoju ituos lopys paroli, tod ite pādejūs ituos vosorys meža zemneicu karteņa – 26. septembra raža. Salasieju čajai. Deļtuo juos taidys jau drupeit apkoltušys.Tik pret cytu vokoru atguoduoju, ka juoparuoda i ļaudim, ka vēļ ir.

Vēļ jau zīd, tok ūgu nazyn voi vaira byus. Koč slīkys vēļ ruopoj pa zemi i soltumu tik mudri nabyus, cauri ir. Jau taida kai pyrmuo solna vītom puorguojuse – vyss it kai labi, a muotruoji jau kai apkoltuši, kai soltuma aprauti.

Tai ar tym pyrmajim, tai ar pādejim. Nasatic, a jī ir.

.

Tai kai atguoduoju paroli, īlyku diena.lv

jau muna jauneiba kiuliņus mat…

atsazeišu, ka munai rudiņa kluseišonai vysur, izjemūt tviteri, ir vairuoki īmasli.

pyrmais, radinīki. jī zyna vysu i interpretej vysu. reizem radinīku ir par daudz. i jī zyna par daudz. tok tys jim namaisa izdūmuot jaunys teorejis i, tai kai jī zyna par daudz, reizem teorejis ir par daudz precizys voi ari par daudz graujūši naprecizys, ka var tikai īsavaideit “ak kungs…”

ūtrais, sābri. nui, es asu auguse i dzeivoju mozpiļsātā, koč struodoju Reigā. vysi par mani nu bārna kuojis zyna vysu – kaidi gumejnīki beja kuojā, kū iežu iz īlys, kai napadevu vītys vacai babai. tai kai pādejā laikā jī par mani zyna moz, tok gryb zynuot taipat kai vysod, tod jī ir atkluojuši internetu. i izaruod, ka te par mani ir par daudz informacejis. i ari jim ir vysaiduokys teorejis.

trešais, puormainis. kas ir bejs par daudz ilgi, tys sasaista. pa laikam ir juoizamauc nu uodys, juopagaisynoj vyss vacais i iz dzeivi juopasaver nu cyturīnis. ituo īmesļa piec es aizjuoju iz Sibiri iz treju nedeļu i niu puorsavuocu jau 13. reizi myužā. kai ari pamainieju bloga dizainu. i apsvieru dūmu, ka nazkas juomaina vēļ. pagaidom dūmoju.

catūrtais, nūgurums. tik daudz puormaiņu pi naizseikstūša pīnuokumu daudzuma nas leidza nūgurumu. guļu kai vysod, tik na tymā laikā, kai vysod. šudiņ ir pyrmuo dīna, kod nanūlyuzu jau 22 vokorā i izrītūši ap 7:15 jau nabeju stuovus augšā. koč vyspuor lyuztu ap 3 i ceļūs ap 9 voi 10 – verūtīs, cik aizjimta dīna.

pīktais, internets i dators. tai kai asu puorsavuokuse, maņ niu ir tikai īzvonpīeja (i pagaidom nazynu, voi grybu kū vaira). tys ir, maņ ir Tele2 modems. kūpā ar mozū Linux datoru tys ir drusku par daudz brīsmeigi, kab ilgi sādātu internetā i koč kū tī dareitu.

itūs vysu īmesļu piec es kluseju, partū ka nazynu, kū varu i grybu publiski saceit, kai ari nav eisti spāka i laika. partū ka ir vēļ ari cyti i daudzi faktori, kas atsatīc iz munu privatū dzeivi i tikai mani pošu. partū par jim ni vuorda.

koč kod byus ari kartenis i stuosti: nu Sibira, nu dzeivis, nu ceļa. tik niu laikam nā. jemūt vārā, ka es pat naasu puorsavuokuse. i munys montys stuov 4 sātuos, kotrā sātā 1-2 zūbubirstis i suseklis.

a karteņā tī augšā asu es i muna draudzine Santa ar muosu Mairu nazkod seņ, laikam 7. klasē – tymā 1. septembrī, kod navarēja saprast, kas juosprauž pi kryušu i juokar koklā. ausekleišu laiks jau beja cauri, pioneru galstuku – vēļ seņuok. vot i stuovom kai taidys vuškys i nazynim, kas tuoļuok byus. taipat kai i niule.

šis ir jukušo tantiņu rīts.

Pļaviņās pelēka tantiņa pelēkā jakā un pelēkos vilnas brunčos, ar pelēkmelnraibu lakatu ar dzeltenām rozēm stāvēja pie brauktuves. pārmeta krustu, tad tikai sāka iet pāri ielai pie zaļās gaismas. tikusi pusē, vēlreiz pārmeta krustu. paklanījās uz visām pusēm, pārgāja. zaļā gaisma sāka mirgot tikai tad.

pie Ķeguma otrā pusē Daugavai, kur sākas tie lielie meži un rōzā asfalts, tantiņa pelēkzaļā jakā un brūnos brunčos gāja ar baltu sēņu trauku (bijušo majonēzes spaini), diriģēja un dziedāja balsī. no sirds. lakats nošļucis, sirmie mati vējā izspūruši, viņa dzied. sāka spīdēt saule, melni rudens mākoņi, smagi zaļi rudens meži, nodzeltējusi zāle, viņa dzied. aiz kalna ieraudzīju, ka iet laikam zosis. vesels kāsis.

kad beidzot biju pie darba (ak, saldā atkal un atkal redzēšanās), tantiņa ar divām sīkām bizītēm kā izmirkušas žurkas astītes skatījās uz institūtu, svilpoja un sita ar kāju – lielu, izmirkušu, atkal izžuvušu un deformējušos vīriešu kurpi ar sprādzi. Pepija Garzeķe mūžam dzīva. viņa tikai ir drusku veca.

Pluovi i dareituoji

ka reits suocās ar eisziņu nu Seiksta, to vaira nasaprūti, kurs ite ir uorpus i kurs sistemā. varbyut byutiskais nūteik tikai ar mani pošu i tam nav nikaida sakara ar kolnu guozšonu voi cytom nabyutiskom lītom.

puorskaiti seņ nasatykta cylvāka nekrologu i aizadūmoj. a varbyut vysus taipat navar satikt vīnā laikā. a varbyut jūs var satikt tekstā kod nabejs.

15. septembrī Reigā RTU byus dzejis dīnu pasuokums, kū organizej LgSC.
saucās “Tehnodzeja” i veļteits vysaidim jaunajim, kam nav mīra i kas rūkās pa zynuotni i pluovoj pa tekstim.
es to saprotu, ka nav nivīna teksta maņ pošai. klusums.
kab varātu viļkt dorbu i dorbu, i dorbu, navar atsaļaut izīt uorpus. nu vīnys pusis žāl, nu ūtrys – itai vīgļuok. dzeļža buobai mīreiguoka dzeive kai plastmasys čeburaškai.

atvalinuojumā braukšu iz Sibiri. taipat vīn. vyss da kokla.

šaļtim vysa par daudz i dzeivi juonūmauc kai līkū uodu, atsasokūt nu vysa, kas ir i kas varātu byut. partū ka taidys cereibys i īšona pa īstaiguotom slīdem gols golā nadūd nikuo loba – nikod jau nabyus tai, kai dūmuots. a bez īdūmu i sapynu pīsapiļdeišonys vyss na tai. i vysa žāl, kas nanūteik. varbyut dzeja taišni i ir par tū, kas nanūteik.

atsaceišona ir jauna sapyna suokums. nazkaids aktivs sūļs. kai puorbraukšona dzeivuot iz cytu vītu, ustobys i smedziņu sakuortuošona. kai nullis punkts.

es taišni itaidā aspektā dūmoju par emigraceju sev apleik – vīns aizbrauc iz dzerauni i nūsašpļaun par dzeivi sistemā, cyts aizalaiž iz uorzemem i suoc nu nullis kai puordevieja. cyts vaira naskaita avīžu, nasaver teļvīzera i nasaklausa radejis. es nazynu, kurs ir vaira prūm.

jem sovu akmini i veļ, saceitu Kamī. apsazynoj sovus rūbežus i esi.

emigraceja ir drusku pošnuoveiba. bejušuo i asūšuo izdziesšona. kai delete tausteņš digitalūs biļžu albumā, kuru navari vērtīs myužeigi i kurs ciparu formatā globoj tikai nazkaidus gaismys nūspīdumus.

i kas zyna, iz kuo pasauļs turīs – iz pasauļa pluovu, kas napīsatur nikur ni ar piersta golu i myužeigi ceļā, voi iz dareituoju, kas veļ i veļ sovu akmini kolnā viersā, kab vīnu šaļti nūsastuotu i vārtūs, kai jis rypoj zemē – budžeta deficits, bezdorbs, finanšu krīze, inovaceju tryukums, vaira navar pa vacam. a apleik taidi dabasi. tuo deļ vīn vārts otkon kuopt kolnā ar vysu akmini.

lai voi kai. ir tik puors lītu, kū maņ navar atjimt nivīns, cikom es poša nadūdu. cereiba, speiteiba i radeituoja gors.

publiceits diena.lv

nakts piezīmes. 2009. gada 23. jūlijs

līdz šim esmu teikusi, ka nekad nepametīšu šo zemi. tomēr pamošanās no pneimatiskā āmura kalšanas un ielas remonta zem mana loga plkst. 3:26 naktī liek pārdomāt, vai tiešām. mans miegs un tiesības uz naktsmieru ir 0.

šobrīd es dzīvoju totalitārā valstī, kur man kā indivīdam, manām vēlmēm un vajadzībām nav nekādas vērtības. mana veselība interesē tikai mani pašu. mana dzīvība attiecas tikai uz mani pašu. mans naktsmiers ir mana problēma. sabiedrībai nav pienākumu pret mani, man ir pienākumi pret sabiedrību – nodokļi, uzvedības normas. toties es varu muldēt savā blogā, jo tas nevienu būtiski neskar. tā man rodas ilūzija par demokrātiju un vārda brīvību.

aizsedzoties aiz mistiskām starptautiskām prasībām un manipulējot ar informāciju, kolektīvās vajadzības dominē pār individuālajām. tiek radīta mākslīga ilūzija, ka katram sabiedrības loceklim kopējās laimes vārdā ir jāupurē, piemēram, zināma daļa ienākumu – lai tas būtu paaugstināts PVN, kas skar gandrīz visas preču grupas, vai samazināta darba alga, kas skar gandrīz visus no valsts budžeta algotos, kā arī citi “sabiedrībā nepopulāri, bet ļoti nepieciešami lēmumi”: skolu, slimnīcu slēgšana, finansējuma samazinājums izglītībai, kultūrai, indivīda sociālā un psiholoģiskā atbalsta mazināšanās.

daļai no mums tas nozīmē neko vairāk… tikai elementāru dzīvībai nepieciešamu apstākļu upurēšanu, jo tiek likvidēta iespēja iegūt medicīnisko palīdzību – plānveida operācijas, kompensējamos medikamentus, ārstu sasniedzamā attālumā un dzīvības nodrošināšanu vajadzīgā laikā, medicīniskos pakalpojumus to cenas dēļ. (ņemot vērā katastrofālos Latvijas ceļus un laicīgas akūtu slimnieku pārvadāšanas iespējas pa tiem, sabiedriskā transporta kustības grafiku reģionos un hronisko slimnieku finansiālos līdzekļus personīgā auto iegādei, uzturēšanai, benzīnam, viesnīcai pie slimnīcas.)

daļai tas nozīmē esošo sociālo apstākļu zaudēšanu vai pieaugošu risku nokļūt nabadzībā. negribas domāt, cik jaunu un darbspējīgu vīriešu šobrīd izdara pašnāvības vai iznīcina sevi pasīvi: nodzeras, nopīpējas, nelieto medikamentus, pārstrādājas, nositas ar mašīnām, pofigā nojāj savu veselību. risks zaudēt visu un nedrošība par nākotni, nespēja ietekmēt to ir bīstami, tas nogurdina un izsūc.

daļai tas nozīmē mazāk izglītības, mazāk veselības, mazāk iespēju. iespējams, neviens no mums nav iedomājies, cik lielai daļai.

tajā pašā laikā šādas sabiedrības, kuras labā upurēties, nemaz nav. nav pingvīnu bara, jo visi nav vienādi un katram ir savas vajadzības – katrai etniskai, lingvistiskai, seksuālai, dzimuma, vecuma grupai savas vajadzības, vīzijas un problēmas.

kopīgu mērķu trūkums? vai varbūt sabiedrības sairums, jo katram jārūpējas par sevi – kā 90. gados, kad ieguva tie, kas kustējās straujāk nekā citi: dibināja kooperatīvus, mācījās svešvalodas, sitās darbos, līda amatos, kāpa augšā, meklēja kontaktus. vājākie un lēnākie tikmēr krita lejup un zaudēja.

1993. gads. zaudētas ilūzijas par Atmodas ideāliem, un konsolidējošos politiskos saukļus (par vai pret neatkarību) nomaina nepieciešamība katram gādāt par savu veselību, dzīvību, izglītību, nākotni. zaudē tie, kas nemāk pielāgoties un izsisties – vecie, mazie, slimie.

2009. gads. indivīda vajadzībām, veselībai, drošībai nav vērtības. katram pašam jāizdzīvo. pabeigta novadu reforma – jauns solis pretī uzrbanizācijai: prom no Latvijas laukiem uz pilsētām un no Latvijas prom pasaulē. samazināts finansējums, finansējuma trūkums, arvien absurdāki lēmumi, totāla varas atsvešināšanās. zaudē tie, kas nespēj rūpēties par savām vajadzībām – vecie, mazie, slimie.

šī valsts eksistē uz ubagu kauliem. es esmu šīs valsts daļa. 1993. gadā es uzzināju, kas ir nabadzība. 2009. gadā es saprotu, kas ir vienaldzība.

mani vecvecvecāki pēc dzimtbūšanas atcelšanas nepārcēlās uz pilsētu un neaizbrauca uz Krievijas rūpnieciskajiem centriem vai citām guberņām labākas zemes un dzīves meklējumos, jo spēja izdzīvot uz tās zemes, kas viņiem bija, un uzcēla mājas. mans vectēvs atgriezās Latvijā pēc 1. Pasaules kara, pēc brīvības cīņām kļuva par zemnieku un uzcēla jaunas mājas, mana vecāmāte nepalika Rīgā amatā un atgriezās mājās. mani vecāki pēc studijām palika mājās un strādāja mazpilsētā, bet pēc pensijas sasniegšanas audzēja govis un par pensiju remontēja mājas.

palikt mājās un neskriet līdzi visiem tūdaliņiem, kas emigrē labākas dzīves meklējumos uz Sibīriju Stolipina reformas laikā, paliek Krievijā pēc revolūcijas, emigrē uz rietumiem 2. Pasaules kara laikā, raujas uz Maskavu vai Rīgu krievu laikos, emigrē uz Īriju vai ASV 90. gados, ir manas dzimtas vērtība. izdzīvot pie krieva, vācieša un pie paša velna, bet savās mājās un uz savas zemes. saglabājot reliģisko piederību, valodu un ieradumus. šī iemesla dēļ es esmu padomju laikos kristīta un iestiprināta katoliete, latgaliski runājoša un rakstoša latgaliete un māku slaukt govi. lai gan daudz ērtāk būtu plīvot nekurienē un fleksibli pielāgoties valdošajiem vējiem.

kad pēc augusta puča jautāju mammai, kas tagad būs, viņa labu laiku klusēja un tad teica: dzīvosim tālāk. klusēsim, nerunāsim, bet dzīvosim. kā dzīvojām agrāk, tā dzīvosim uz priekšu. tajā brīdī es to labi sapratu – skolā Dieva nav, baznīcā runā latgaliski, mājās runā visu ko. bet sapratu, ka to negribu – man vajag vairāk.

kādu laiku man likās, ka ir. ka es varu ietekmēt procesus – runājot, piedaloties, dibinot NVO, iesaistoties, esot. paplašinot robežas un redzot, kā tās paplašinās.

protams, ka es nekur nebraukšu un turpināšu runāt un būt. es negribu emigrēt. ārzemēs man riebjas.

bet cik draugu bērēs ir jāpiedalās, lai evakuētos no šīs bīstamās teritorijas?

Kolnā kuopt

Leits vīnu nakti sytuos pa jumtu, navarieju aizmigt. Nazkaids itys laiks taids. Dzeivis i vysa par daudz.

Atsavadeit nu jauneibys draugu ir kai atsavadeit nu sovys jauneibys. Varbyut deļtuo cylvāki palīk vaci, ka jūs draugi aizbrauc iz Īreju i ASV, apsaprecej, apsabārnoj i aizīt sovā dzeivē, apsakraun ar dorbim i pagaist īšonuos i skrīšonuos, a gols golā nūmierst.

Iz Īreju vysim na braukt. Kaidam jau juopalīk i sātā i juodasaver, kab vyss byutu kuorteibā. A ar tū kuorteibu kai jau kod saīt – cytureiz gūvs salīn banku sektorā, cytureiz cyuku i teļu putra izskrīn iz presis i medeju, cytureiz otkon īt mīgs i nikuo nasagryb, a duorzā saaug ekonomiskuos nazuolis i nūād vysu runkuļu, buļbu, batviņu i būrkuonu spāku. Vot tev i krīze, vot i nalaime.

Dorbūs ar vysu myužu napagaissi. Bārni izaug. Vuots sadzeist. Nazkod tuos sovys dzeivis ir par daudz i gribīs ar vysim. Pasēdēt kai nazkod. Padzīduot, parunuot.

Iz smiļkšu kaļneņu voi krematoreju aizīsim vysi. Ak jau tī i sasatiksim. Varbyut vīneigajā vītā piec teikla onlaina i socialajim portalim byusim vīnā vītā vysi reizē. Vysi pasauļa pluovi i pagaisušī.

Vysu myužu cylvāks īpazeist cytus cylvākus, kab jūs otkon pagaisynuotu. Nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā i laikā – cyts uorzemēs, cyts slimneicā, cyts dzeraunē, cyts komandiejumā, cyts jau mirs nazcik godu i vysleidza nazkuo tryukst. Vysi kūpā mes asam vīneigi socialajūs portalūs i myužeigajā dzeivē.

Vīnai paaudzei beja Brežneva bēris ar dūbē īkrytušu grobu i vokora ziņuos izgrīztim vuornu kiercīnim, cytai Diānys bēris ar luoceišim, balonim i sveceitem, trešai Juoņa Puovula bēris, a niu Džeksons nūmyra – jū apglobuoja onlainā i TV.
Kotrai paaudzei sovs TV šovs.

Nazkod, kod mane vēļ nabeja, kod es vēļ cacuojūs ar luočim iz greidys, baba ar sovom muosom runuoja par myrušajim. Juos zynuoja, ka bārns nikuo nasaprūt, partū ka varbyut nikuo tolkova vēļ narunoj.

Nu tuo laika manī ir mīrs. Nu tuos vacūs sīvīšu runuošonys, kur juos vysys kūpā gatavējēs smiertei i mīrynuoja cyta cytu. Voi varbyut vīnkuorši taipat sprīde i runuoja par sovu tyvūs cylvāku aizīšonu, saleidzynuoja sovys sajiutys, īguoduoja jūs

Dvēsele kai migleņa atsalaiž atsavadeit. Juos jiut tik suni, kas nūsagloboj butkā i kluseņom rej kai pa mīgam sapynā. Dūmuot, kai svešu. Dūmuot, kū ta sovu i taidu, kas vaira navar kaitēt i ir atgoujs tik apsavārtu.

Tai tūreiz, kod nūmyra tuos sātys muote. Jau vokors metēs, saule laidēs iz rīteišonu, taida kai dzaltona gaisma guoja puori i piec leita vyss pasauļs speidēja. Te pieški aizarēja suņs, tok na kai iz svešu. Kai īraudziejs kū ta i kai naradzādams. I tai Ane, Gele, Vere voi Paulina pasavēre pa lūgu, a tī duorzā kai migleņa puorīt. Kai ocu muoņs voi zam rauduošonys. I naticēja, i nadūmuoja, tok jau dreiži atnese ziņu – vinis sātys muote taišni tymā dīnā pret saulis rīteišonu nūmyruse. Ak jau puorstaiguoja sovu dzerauni, atsavadēja. I kai lai natic, kai nadūmoj. Dzeiva byudama tok jei ļūbēja zam vokora atīt gostūs i, taipat stuovādama ustobys prīškā, puorrunuot sovys dzelys.

Juos runuoja par smierti. Kai smierts atīt i atsasāst gultys golā i gaida, cikom tyvī atsavadēs nu aizguojieja. Kai taidā reizē juoattaisa lūgu vaļā, kab dvēsele ilgi nasasystu pa mīsu, namūceitu seve i cylvāka. Kab jei breivai aizītu dabasūs, kur jei i vīta, na poša vuorgtu i cytu vuordzynuotu – i tuo cylvāka, i palicieju, kam jis juokūp, ka palīk iz gultys itai nalaikā.

Juos runuoja i bīdynuoja cyta cytu – rauduot navajag, klīgt na tik. Ir juoļaun dvēselei aizīt mīreigai, kab jai nabyutu žāl palicieju i jei nasašvuorbuotu, nasabāduotu, napalyktu iz vītys jūs deļ. Dvēseli juopalaiž īt juos ceļu, kod daguojs juos laiks. Izarauduos piec tam, kod jei byus paceļu. Kod pošam sovys bādys byus bādojamys.

Varbyut tī i vysa atbiļde. Napajem ūtra par īluopa sovai dzeivei. Nagaidi, ka ūtrys dzeivuos tovā vītā i byus tovu nanūtykušūs sapynu eistynuojums. Bārnim sova dzeive, vacajim sova. Bārnim juobyut pošim, na sova tāva ar muoti naizadavušuos dzeivis īluopam. Maņ sova dzeive i tev. Kotram pošam sova atbiļdeiba pret sevi i cytim, na cytim pret tevi.

Dūd, Dīveni ūtram dūti, na nu ūtra meilai lyugti. Na tikai montu, bagateibu, naudu, koč i tys nu svora. Lobuok dūt ūtram, na dzeivuot iz kredita. Tok dreižuok dūt ūtram sovu dvēselis, sirds, gudreibys, vysys byušonys bagateibys, na gruobuotīs pa pasauli piec sveša monta i gudreibys.

Dūts deviejam atsadūd. Na jiemiejam. Partū ka lītys, idejis, vuordi i cylvāki atsagrīž, ka jī ir palaisti mīreigi aizīt, na piec jūs dzonojās kai ar maisu systs.

Apmāram tai. Taida maņ beja jutūne, kod tymā bezmīga naktī pasmūdu nu leita sisšonuos pa jumtu i iudiņa šveiksteišonys aiz lūga i īsuoču ituo dīnroksta (ci naktsroksta) malnrokstu i rokstūs raudzieju pasaceit, kas es asu, kai ir ar mani i kū es šeilaiks dūmoju. Tai maņ laikam šudiņ beja juopīroksta da gola i juopublicej.

Mīrā ar sevi i nūtīkūšū. Kab mane byutu vaira kai pasauļa i kab na pasauļs leistu munā dvēselē i gruobuotūs nateirom rūkom, a es poša byutu es poša.

Dīnroksts nu diena.lv

kūrpis i izgleiteiba

Pavaicuoju rodu bārnam, kura školu itūgod slādz i byus juosavuica cytā mīstā, voi atbrauks gostūs vosorā. Atbiļde šokej.

Mož šūnedeļ aizbraukšu.
Ja dabuošu kaidys kūrpis.
Maņ ir tikai tuos pierksteņkūrpis.
Botis man appleisušys da pādejuo.
Nav jau breinums – vysu školys godu nūstaiguot ar vīnom botem.
I ar tom pošom guoju iz sportu.
Niu ar jom tik iz klāvu īt.
Njā, tod jau redzeišu kai byus ar braukšonu.

Puorlaiceigi

Kai tī ni beja voi byus, tok beja i byus. Tys īdvasmoj. Cereiba duraku mīrynuojums, a gudrī jau seņ ir nūguojuši nu pruota voi myruši. Cereibys ir myusu buferi, kab mes par daudz stypri nasasasystu ar dzeivi.

Kod rakstieju itū, atguoduoju Viļānu slimneicys pogolmu. Nazynu deļkuo. Laikam smadzinis ni tai sasaslēdze.

Asvaļteits pogolms, dzeiveibys kūki, beņčeits. A iz beņčeiša sēd veceits zyli streipainā flaneļa kitelī i verās, kai aug zuole. A es siežu mašynā, nazkuo gaidu i verūs, kai veceits nagaida nikuo. Jis tikai sēd i cer tikt vasals. Reizem nav juodora nikas – tikai juosēd i juogaida.Vyss apsastuoj, a laiks kreit kai leita lasis iudinī opolim riņčim.

Nikas nav tik svareigs, kab navarātu byut nasvareigs. Nav vaira ni slimneicys, ni ak jau veceiša. Slimneicā ak jau sēd sorgs i sorgoj naseņ izremoņteituos palatys, par kurom maņ koč pusgodu, tok beja lapnums – Viļānūs otkon kai pi cylvāku. Cik moksoj sorga olga, cik medmuosys – taupeišonai ir vysaidi veidi. Taida sajiuta, ka Latveja niu apklust, sastyngst, apsaraun, aprymst, īsakapsulej i sasaraun komulī kai ezs. Voi varbyut tikai vardive, kas cer, ka juos naīraudzēs.

Otkon leist leits. Otkon vosora kai baile, solts i rībeigs. I pa kuru laiku paīt dzeive – eisa kai Latvejis vosora: te uobeļneicys vēļ zīdēja, te jau aizamatuši uobeleiši, te statieji buļbys, te jau juorevej.

Verīs i breinojīs, kai paīt laiks. Kai vyss īt iz prīšku, a muna laika palīk vys mozuok i mozuok.

Lai voi kai, ir lītys, kas napuorīt. Cikom dzeivs, ir tik daudz vysa kuo, kas vēļ var nūtikt.

Tai vot i īsadūmuoju, i pīrakstieju. Atguoduojuse par itū karteņu.

Publiceits Dīnā, klausūtīs, kai aiz lūga leist leits.

Nikuo svareiga

Vieleišonys cauri, apleik klusums – kai i sacieju: apkluss profili draugūs, tviterī i blogūs īsastuos mīrs. Kaids vēļ pasaceis paļdis bolsuotuojim, kaids palyzguos rānys voi paškurynuos spolvys. Var gulēt mīreigi tuoļuok.

Viļānūs ari mīreigi. Vīns it kai apsazadzs bolsus, cyti laimeigi, ka nav nūgiuti. Ari itūgod vieleišonu kandidati sasatyka munā sātā – gon ni kuknē, a pogolmā. Breineigi dzeivuot mozā nūvodā ar septeņom partejom. Sūliejumu šovs i jimšonuos ni nazkur TV, a pi suņa butkys – jis rej, kandidati sūlej. :)

Viļānūs kai vysur. Voi ta nazoga voi nazags. Tu nazogtu? Naviltuotu?

Tūmār asu dzeiva. Mežā koza izlēce iz ceļa, napaspieju i suokt bremzēt. Až taida sajiuta, ka ar mašynys purnu dasadyuru juos spolvai. Nazkura sekuņdis daļa, vyss cauri. Juodzeivoj tuoļuok. Tik taida kai skafandra sajiuta – ka ir kaids, kas sorgoj. Namuoku tuo izstuosteit, tok jau nūtikšonys šaļtī zynuoju, ka nikuo nabyus, partū ka nikam nav juobyut. Ka tys ir tikai taipat, ka itūreiz nikuo, ka nikas nasabeidz.

Svātdīņ vokorā atsagrīžu Latvejā, iz rūbeža gara rynda. Nazkai narealai – tik vīgli ir izbraukt iz puors dīnu, iz nedeļgola uorā. Tepat sābrūs, apsavērt i mudri atpakaļ. A rynda kai baile. Latvejis pusē, prūtams. Vīgluos mašynys stuov i gaida. Stuņdi voi vaira.

Beju tykuse uorā nu Boltkrīvejis, a Latvejā mane nalaide. Stuovieju i nazkai morkotnai ap dūšu. Voi Latvejai mane vyspuor vajag? Voi Latvejai vajag sovu cylvāku?

Stuovi asvaļteita laukuma vydā – pa kreisi statiņs, pa labi statiņs, aizmugurē sveša vaļsts, a sovejai vaļstei naesi vajadzeigs. Kai cytaiž lai saprūt – ryndā vysys mašynys ar Latvejis numerim, a iz prīšku nateik. Īt minoti, catūrkšni, stuņde jau apleik.

Izaruod, Latgolā eistyn nav elektreibys. Pareizi vysu reidzuoni i runoj, naredziejuši tuoļuok par Ūgri. Rūbežpunktā tymss i kluss, rūbežsorgs sēd iz beņča i kladeitē roksta mašynu numerus, pasis datus. Ar rūku. Kai nazyn kura godu symta pisars. Laipni lyugti realitatē. Absurdam ir daudz vysaidu veidu. Stuovieju i nazynuoju – smītīs voi rauduot.

Runuoju iz rūbeža latgaliski. Ir tikai vīna vaļsts iz pasauļa, kur es ar īriednim, deputatim, rūbežsorgim, puordeviejom, uorstim i policistim varu runuot latgaliski. Cik moz tys ir i cik patīseibā daudz.

A piečuok tei koza izlēce. I saprūti – cik patīseibā teve ir moz, cik vuoreigs i mozeņš vyss ir. Vīna šaļteņa, cikom viejs nav nūpyuts pīnejis sāklys i jei stuov – opola i bolta bumba ar boltim i vīglim kristenim.

Cik aizauguse ir Latveja – vīni kryumi i meži. Cik maņ juos vajag voi Tev. Cik gruovu es voi Tu šūvosor asam izpļuovuši, kryumu izciertuši, cik puču īstatiejuši.

Tai vot i dzeivojam. Dīnu nu dīnys.

Sasajemu šaļteņai rakstiešonys, īlyku Dīnā.

breiveiba

Nimoz jau navajag daudz

Šaļteņu, šaļteņu mīrā

I ni stuņdi, ni minotu

Najimt pasauli pīrē

I tod īsazvanēja telepons i es kai plāsta aizanešu syutēt faksu, postu, gruobt i gluobt, zeimūguot, paraksteit, nest, vest.

Interesnai, voi itam tekstam byutu vaira rindeņu, kab telepons nazvaniejs. Voi es raksteitu, kab maņ nabejs vysu tūs dorbu i pīnuokumu. Voi tei vaira byutu es – bez pretesteibys, spīdīņa, naraksteišonys godim i pieška spruodīņa i pasaceļšonys. I gryuts, i labi.

Šudiņ beju iz interesnu kinu – “Reigā” ruodēja vuocu kinu “Kieneņbārni” (KÖNIGSKINDER). Tok vuocyski beja 1/3, puorejais angliski i itāliski. Cik jau tī vyspuor runuoja. Nazynu, kū jī klausējēs austeņuos. (Es gon raugu vysod aizīt iz vuocu kinom i izbaudeit tū, ka varu najimt nikaidys austenis.)

Vysa kina – dreižuok muzyka, doncuošona, mīsys kusteibys pret myuru soltumu, cylvāka breiveiba pret cytu grybu, pret rūbežim, kurlmāmūs žesti kai doncuošonys daļa.

Maņ jau patyka. Muzyka loba. Da i interesnai beja.

Fragments nu kinys. Streids.

Tymā šaļtī, kur Sebastianu atraun nu lūga, zalā vīna pavaca sīvīte īsavaidēja.

Nazkai tai patīsai. Klusums, kusteibys, kinys muzyka i svešys sīvītis bolss zalā.

KÖNIGSKINDER Feature Dance Film 72min Germany 2001 Director: Lutz Gregor Choreography: Juan Kruz Diaz de Garaio Esnaola Production: Contact Film, Germany

Guoju pa īlu i pasalieču, kab izlyktu iz placa sumku. Kai nazkod bierneibā.

Varbyut parosti es asu par daudz nūguruse, kab podsalāktu. Voi poša tuo namonu.

Nūpierku 4 zeimuļus ar ārmim, kotru par 10 saņtimim. Meiksti, iz papeira drupeit čeikst.

Lai voi kai.

Reit ceļš.

Maņ pa nazyn cik ilgim laikim ir atvalinuojums.

Taids atvalinuojums, kod leidza nav juojem dorbs.

Niu dūmoju, voi vajag leidza pajimt mopsi. Mož vajag – breiveibai.

Tī ir latvīšu burti. Mož kas juopīroksta.

Lai ir kas vaira par suneišim.

A mož i nikuo.

Pi kuojis.

Sv. Speerka aforismi par dzīvi

Lai nerakstītu par skolotāju protestiem par algu samazināšanu un jau pāris gadu desmitus ilgo jēru klusēšanu par izglītības saturu, kvalitāti un samērojamību ar darba tirgus prasībām, par skolas dotās gara bagātību nastas un psiholoģisko traumu nozīmi elitāro skolu bijušo audzēkņu karjeras un dzīves iekārtošanā, par izglītības standartu pievilkšanu aiz ausīm un papēžiem atbilstoši dažādām jaunākās modes tendenču diktētām Prokrusta gultas dimensijām, par latvju rakstinieku un dzejnieku tiesāšanos par gulēšanu vai negulēšanu kāškrustā, par potenciālo deputātu profiliem sociālajos tīklos un citām vēlēšanu dīvainībām, par dažādām kaislībām ap leksikas normēšanu un latvju vārdnīcu arhaiskumu, kā arī par citiem niekiem, kas skar mūsdienu latvju prozas un dzejas darinātājus ar vai bez privātās dzīves un “Privātās Dzīves” varoņus ar vai bez literāriem izdomājumiem un žurnālistu sacerējumiem, dažādus notikumus ar viņiem un šo notikumu falsifikāciju un klasifikāciju, literāro mediju dzimšanu, miršanu un dzīvošanu ar vai bez kritikas gādīgās rokas vai indeszoba, nerunājot nemaz par tādiem jaukumiem kā reālās dzīves dīvainības ik uz soļa, kas skar ikkatru, kas tur acis un ausis vaļā un ar prieku uzlūko šīs pasaules notikumus, ļaudis un viņu izdarības, šonakt es rakstīšu par Sv. Speerka atziņām par dzīvi.

Kas ir Sv. Speerx?

Sv. Speerx ir bibliotēku aizgādnis.

Jo zeme, kam ir savs bibliotēku aizgādnis, noteikti uzcels bibliotēku.

.

Sv. Speerka aforismi

paradzēti tirguošonai pie kases jebkurā tā cienīgā grāmatveikalā

.

Sv. Speerx un darbs

Sv. Speerx ir veiksmīgi iekļuvis šajā zonā un domā – ko tagad darīt.
Sv. Speerkam nepatīk neko nedarīt un patīk darīt neko, bet vienmēr jāizvēlas.
labāk nedarīt neko prātīgu nekā darīt kaut ko prātīgu.
rakstīt šite jēdzīgāk nekā urbt.

Sv. Speerx un slinkums

slinkums ir vienīgais normālais cilvēka agregātstāvoklis.

Sv. Speerka aforisms par dzīves jēgu

visu mūžu var pateikt vienā teikumā, bet kāds cits mokās un dzīvo 80 gadu.

Sv. Speerx šķiro atkritumus

sēdēju darbā uz palodzes un ar melnu biroja nazi drāzu melnu zīmuli. palodze sasilusi saulē, kanālā peld pīles, žvankst trolejbusi. pavasaris. pa bulvāri aiziet pa kādam gājējam, saules pa pusei piežmiegtam pie asfalta.
drāzu un skatījos, kā zīmulim atsedzas sudrabaini melnais grafīts un kā asmens viegli kā mālu šķeļ koku. bauda drāzt - katra sīkākā skaidiņa atdalās ar vieglu pieskārienu.
nopūtu palodzes skaidas un vēroju, kā tās uzzib baltas un gandrīz caurspīdīgas saulē, virpuļo siltajā gaisā un krīt zālē.
laime ir vērot dzīvi un smaidīt.

Sv. Speerka paroles

ja parole ir īstā, tad to var atcerēties un nejauši uzminēt arī pēc trim mēnešiem, tiekot iekšā ar pirmo reizi.

kāpēc tā ir ar Sv. Speerka blogu, bet nekad nenotiek ar internetbankas parolēm?

Sv. Speerkam nekas nenotiek

ja nenotiek tas, ko gribi, varbūt nevajag gribēt to, kas nenotiek.

vai arī gaidi ne to, kas varētu notikt.
un ne no tiem, kas gribētu, lai notiek.

Sv. Speerx par trakajiem

trakiem pieder pasaule.

un kas pasaulei no tā?

Sv. Speerka atklāsme

griezies kur ne gribi, vieni slaisti.
apaļi un skaisti.

Sv. Speerx un zelta padomi

21. maijā kāds anonīms viedais teica labāk nerakstīt.
šo padomu gan tā arī neizlasīju, taču apzinīgi ievēroju līdz 7. augustam.

labs padoms zelta vērts.

Sv. Speerka aforisms par darbu

eņģeļiem bez spārniem ir arī rokas.
jāstrādā laikam arī paradīzē.

Sv. Speerx mierina sevi

vai pirmie sūdi, kas nākuši. vai pēdējie, kas aizies.

Sv. Speerx un nostaļģija

Sv. Speerx aizgāja uz Misiņiem.
protams, to var uztvert arī kā sistēmas kļūdu, jo bibliotēku aizgādnis šo bibliotēku bija inspicējis kaut kad arī pa vidu (vismaz atceros, ka viņš tirgojās par riteņa nolikšanu vestibilā, laikam uzvarēja).
bet bibliotekāre, ņemot aizgādņa apliecību, apzvērēja – pēdējo reizi Misiņos Sv. Speerx esot bijis 2002. gadā!
tā jau ir – Sv. Speerx bibliotēkas inspicē nemanāmi. i ne dzirdi, i ne mani.
kam Speerx uzskrēja Misiņos?
mini reizes 7 – varbūt trāpīsi!

Sv. Speerx un citi

sistēma drāž Sv. Speerku. Sv Speerks piedrāž sistēmu. baltās sievas stāv kā mūris. bābas skalo Sv. Speerka kaulus pie kafijas. neviens neko nesaprot.

Sv. Speerka aforisms laikam 15. oktobrī

dzīve ir liela dāvana.

iedeva par velti, neatpirksies visu mūžu.

Sv. Speerx un bibliotēka

apstākļu sakritības dēļ Sv. Speerx grib nokopēt savu rakstu grāmatā, ko redz pirmo reizi mūžā (un droši vien arī pēdējo).

stāv rindā, lasa citus rakstus, brīnās, par ko gan neraksta un kā gan neraksta.

pienāk Sv. Speerka kārta. viņš dod kopētājai tantiņai grāmatu.

tantiņa jautā, vai var samazināt un kopēt abas lapas uz viena atvēruma.

Sv. Speerx padomā un saka, ka varbūt ne. tomēr būs jāiesniedz.

tantiņa novaidas vien – tad ta laiki pienākuši! nelasa, neraksta, nokopē un iesniedz kā savu darbu.

Sv. Speerx māj ar galvu – jā, jā, tā tas ir.

pēc pauzes, kad tantiņa purpinādama kopē jau 2. lapu, Sv. Speerx kaunīgi piebilst: “Vispār tas ir mans raksts…”

tantiņa ķer pie sirds, tad pie jau nokopētajām lapām, tad ķer brilles un skatās, vai labi nokopējusi.

Sv. Speerx atzīst, ka labi.

Sv. Speerx un cenas

cenas viņu pārbiedē katru rudeni, kad Speerx atgriežas Rīgā.

bet nekad nav bijis tik traki kā šogad – ka pārbiedē ik pēc nedēļas, kad viņš atgriežas Rīgā.

Sv. Speerx domā

ne viss, ko tu domā, ir tā, kā tu domā.

ne viss, ko tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā, ir tā, kā tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā.

uzķēries, ja?

Sv. Speerkam vajag

ko vajag, nedabūsi.

kā nevajag, būs gana vienmēr.

Sv. Speerx un grūtniecība

pamanīju “Drogās” diezgan glītu grūtniecības testu MARIA, virsū rozā puķīte.

uzreiz iedomājos – varbūt ir arī prezervatīvi JESUS.

ja reiz pārsteigums, tad pārsteigums.

kāda atšķirība – caurums vai Sv. Gars.

Sv. Speerka aforisms par spārniem

reizēm spārno arī tas, kas nenotiek.

Sv. Speerks un profesore

Sv. Speerx atšķīra mēnešrakstu un sāka lasīt 1 rakstu par 1 tekstu.

raksts sākas ar vārdu “Profesore”, jo aprakstītā teksta autore ir profesore.

Sv. Speerx tālāk nelasīja.

Sv. Speerx un gudrība

visi te tik gudri. duraka neviena.

Sv. Speerx un pieredze

tā ir tikai pieredze. bet pieredze mūs pataisa vai nu par maitām, vai cilvēkiem.

Sv. Speerx un bābas

ielaižoties sarunās ar kādu citu, es riskēju zaudēt tiesības izlemt par sevi.

no otras puses, reizēm tas garantē mieru. vismaz nav jāpieņem lēmumi.

viss plūst. sistēma nes. ar mani runā. ar mani runā par citiem. es esmu iekšā.
iekļaušanās finālā tomēr sanāk par dārgu – tās var būt diezgan dārgas tālsarunas. bābu būšana finālā ir dārgs pakalpojums.
ir vērts padomāt, par cik un vai vispār drīkst pārdoties. jo naudiņa pēc tam būs jānoliek vietā.
lai vai kā – jaunība attaisno stulbumu, bet ne bābiskumu.

Sv. Speerx un koncerti

iedomājieties, šito kaunu.
Sv. Speerx aiziet uz koncertu, bet tāds lūziens.

klanās un mokās. un meldijas cita par citu lēnīgākas…
tik ka brīžam kādas bungas vai kas. brīžam klusums un, augstākais, kāds zvaniņš liegi dzindzinās.
varat iedomāties – viss jau beidzies, visi ceļas kājās. Sv. Speerx beidzot ir žirgts un žiperīgs. atskatās uz durvīm, bet tur 1 paziņa.

paziņai ta prieks, bet viņas māte šņāc vien.

tagad domāju – krācu es vai nekrācu.
nē, nē. koncerti nav domāti man.

Sv. Speerx un darbs

braucām atpakaļ uz Latviju.
apsniguša tīruma malā liels uzraksts:
“Rabota za graņicoi možet okazatsa rabstvom”.
dzīva taisnība – nekas cits jau nemaz negaida.

Sv. Speerx un Dievs

netālu ir iela. mašīnu dūkoņa, riepas, motori.
krēslo. uz nakti sāk piesalt, un Sv. Speerkam ir auksti. sniegs skrapst zem kājām. viņam ir slapjas kājas. viņš skatās uz pilsētu no augšas, no gaisa tilta, kas ved pāri mašīnu pilnai pilsētas ielai.
es redzu debesu malu, kur sastājušies tumši sniega mākoņi. saulrietā spīd sarkanām malām. es redzu katedrāles torņus. milzīgas velves, krēsla, vīraks. zem kājām skan flīzes. koka soli. pustumsā iegrimis altāris, kur spīd mūžīgā Dieva acs. maza lampiņa, kam kāds pa laikam pielej eļļu, lai tā neizdzistu.
vai tad, ja nebūtu eļļas, beigtos arī ticība? vai varbūt tad tā degtu tikai no Dieva gaismas?
kurā mirklī Dievs pārstāja būt viņš pats. un kurā mirklī cilvēki sāka spēlēt Dievu.

Sv. Speerx dzejnieks

kopotie kopotie raksti
mamma virtuvē
tētis makstī

Sv. Speerx zaudē

viss, kas man pieder, reiz zudīs.
jo vairāk es iegūšu, jo vairāk būs jāzaudē.
jo vairāk cilvēku es satikšu, jo vairāk būs to, kā es nesatikšu vairs nekad.
jo vairāk vietās es paspēšu būt, jo vairāk būs vietu, kurās es nebūšu vairs nekad.

Sv. Speerx un vaidētāji

ienāca prātā, ka latviešiem jau nemaz nav smieklīgas literatūras – vieni vaidu vaidi.
atceroties “Mērnieku laikus”, nenāk prātā nekādas jautrības. lai gan kaut kas jau tur bija domāts smieklīgi. literatūras učenes gan jau smejas.

palasi kaut kādu Repši, Ikstenu vai Neiburgu – vienas žēlabas.

cik viss drausmīgi un kā nekas nebūs labi.

Sv. Speerx un nabadzība

biju iegājusi “Maksimā”.
tur reizēm var dabūt nocenoto papriku, kam beidzies termiņš.

uz pusi lētāk, bet nekas jau nav noticis – paprika ir izturīgs augs.
ar mokām atradu maizes stendu – bija pilnīgi neloģiskā vietā.

paņēmu maizi, ko vienmēr pērku, tas ir, cita man negaršo. visi tie “Lāči” var iet ieskrieties.

nokaunējos no nabadzības visapkārt.
pensionāre bēšīgā plašķī. vīriņš ar kepku. tukla māte ar zirgasti, bērns čīkst padusē. izkaltusi pensionāre ar lakatu.
ļaužu sejas. vienas vienīgas skumjas un nogurums. tramīgi uzlūkojot plauktus.
par cik tad šodien ir dārgāk.

un recepte, ko nokopēju no “Tvnet”, bet kas bija pārpublicēta laikam no “Latgales Laika”. pensionāru izdoma.
“Ja vārītiem rīsiem un burkāniem pievieno eļļā apceptas auzu pārslas, ēdiens pēc garšas atgādina mencu aknu salātus.”

un ko lai viņi lasa.
ko vispār viņi lasa.

latvju jaunāko prozu? stāstus par nepārejošo nabadzību visapkārt.
plānas grāmateles cietos vākos ar lieliem burtiem, lielām atstarpēm un lielām malām, katrā grāmatā audekla prievīte?
kas vispār lasa kaut kādu latvju jaunāko prozu.

kam iet tik labi, lai lasītu, cik viss ir drausmīgi.

Sv. Speerx noklausās

braucu autobusā. ļaužu pilns, cilvēks pie cilvēka. māte māca dēlu.

viņai esot ienākusi prātā ļoti laba ideja! varēs samaksāt visus kredītus!

- aizej pie tēva. pasaki, ka esi viņa dēls. paprasi tūkstoti!
- a kur jāiet?
- pie tēva. pie papiņa. baltajā ķieģeļu mājā.
- a kur jāiet?
- pa labi tur. ceļš un pa labi. ieej, paprasi tūkstoti. pasaki – nedosi tūkstoti, prasīšu alimentus. tur tavas vecāsmātes māte arī dzīvo. ieraugi veceni, sit pa galvu. viņai 99 gadi. īsta ragana.
- a viņam mašīna ir?
- ir. kaut kāda honda.
- ā.
- mētājas pie mājas.
- a kur tā māja ir?
- pa labi, tur no ceļa pa labi.
- a tā māja?
- kāda māja. riktīga suņabūda. es jau nemaz nezinu, vai viņš dzīvs. tavs papiņš. varbūt sen nosprādzis. bet tu aizej.
- a kur jāiet?

Sv. Speerx un maitas

par maitu nepiedzimst.
par maitu kļūst.

kad apzog vienu otru reizi, tad iemācās aiz sevis aizslēgt durvis.
ar laiku ieliek dzelzs durvis un signalizāciju.

nepieskarties.

Sv. Speerx un dāvanas

dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko sev neviens nekad nepirktu.
visi sūdzas par aizņemtību.
bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo.

iedomājies – stāvi pie kases un visu mūžu tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes.

Sv. Speerx un atmiņa

biju kaut ko izdomājusi, kas jāraksta, bet aizmirsu.
ai, nav svarīgi.
tāpat neviens neko ne atcerēsies, ne aizmirsīs.

Sv. Speerx, komentāri un tehnobābas

būtu bābai riteņi, būtu vellapēds.

būtu bābai zobi, būtu krokodils.

bābai ir internets.

Sv. Speerx un pagaidām

dzīve ir pagaidām. nepieķeries.

Sv. Speerx un trauki

katrā nopietnības mucā ir karote humora.

katrā humora mucā vienmēr atradīsies kāda karote nopietnības.

Sv. Speerx un satikšanās

mēs visi esam gandrīz apaļi un saskaramies tikai ar pāris šķautnēm.

nevar gaidīt, lai kāds tevi pilnībā saprastu.

pilnībā saprotas tikai salipušas plānās pankūkas.

Sv. Speerx un atkarība

varbūt tā ir atkarība. bet no dzīves.

Sv. Speerx un pieredze

ikreiz, kad padomāju, ka tā ir vērtīga pieredze, es dabūju pa purnu.

vai tāpēc man noliegt pieredzi.

Sv. Speerx un līgavaiņi

pasargā, Dievs, no vecajiem līgavaiņiem. no jauno līgavaiņu brūtēm sargāšos es pati.

Sv. Speerx un suņi

sargā pats sevi, un tev blakus vienmēr būs suņi, kas tevi sargās.

Sv. Speerx un dzīve

dzīve ir stihiska nelaime, kas piemeklē reizi mūžā. par laimi tas ir pārejoši.

Sv. Speerx pareģo

nākotne ir mūsu šodienas rīcības sekas.

gan jau mēs visu salaidīsim dēlī. un tad gan jau izrādīsies, ka vajadzēja notikt kaut kam citam.

tad, protams, visi zinās, kam vajadzēja notikt. un kas bija jādara, lai notiktu.

Sv. Speerx atzīstas

Sv. Speerx nekad nemelo.

Sv. Speerx bija

viss varēja būt citādi, bet bija tā, kā bija.
būtu bijis, ja būtu bijis.

Sv. Speerx par pagātni

reiz zāle bija zaļāka. reiz arī bibliotēku bija vairāk.

toties nebija gūgles un ctrl+F, tāpēc viņiem nācās izlasīt visu, lai kaut ko atrastu.

pa kuru laiku viņi sēdēja internetā?

Sv. Speerx un bezmiegs

paklausoties sarunas apkārt un palasot tekstus – vai vispār ir kāds, kas naktī guļ?

teiksim, 2 naktī.

Sv. Speerka aforisms par algoto darbaspēku

ir taureņi, kas plīvo, kur labāk un skaistāk – iztraucēti aizlido.

bet ir laputis, kas lēnām zīž savu lapu.

Sv. Speerka aforisms par naglām

labāk būt naglai pakaļā, ne spraukties kādam pakaļā.

Sv. Speerka atziņa, kāpjot ārā no trolejbusa

nedod Dievs iemīlēties aklajā un gaidīt klibo.

Sv. Speerx vēlreiz domā par darbu

tāda ir tā mūsdienu verdzība.

pats sevi ieliec krātiņā un gaidi, ka kāds tev par to samaksās.

Publicēts lv.lv

Meža putni pulkim skrēja

Nazkai aizmiersu Naktineicā īlikt ka ni Dīnys rokstu, to koč atsauci. Ite byus. Kartenis i jūs parokstus niu laikam napuorpubliceišu. koč tī varbyut ir Dīnys dīnroksta leluokuo vierteiba.

________________________________________

Vysod var atlikt raksteišonu i naraksteit var vysod. Taipat kai vysod var nadareit, nabraukt, nasajimt. Sēdēt sātā, peļnēt naudys, dzeivuot labi i pareizi. Kai vysi dora i kai ak jau ir juodora.

Tok sajem smierts ziņu i saprūti – cik labi, ka rakstieji, darieji, brauci i jiemīs. Ka nasiedieji sātā, napeļnieji naudys i nadzeivuoji labi i pareizi. Partū ka nivīns cyts tuo nabyutu dariejs, redziejs, juts i bejs. Kai jau dzeivē vyscaur tys ir – cyti tovys dzeivi nadzeivuos.

Myruse Sprukuļu Berte nu Sčastlivuos dzeraunis. Cylvāks, par kuru es asu saciejuse – juos vīn deļ maņ beja vārts aizbraukt iz Sibiri. Ar vysu gryutumu i vysu naveseleibu pyrms tam, dublim, ūdim, moškom i ērcem.

Myužeigu duseišonu jai nūmyrušai i myužeiguo gaisma lai speid jai.

Par gūdu jai, juos dzeivei i dzīsmem šudiņ diena.lv īlikšu sovys kartenis nu 2006. goda 30. juņa ekspedicejis Sčastlivajā i sovu raksteitū Sibira stuostu gobolu “Kiukoj uora dzagiuzeite”.Varātu tikai saiti dūt iz cytu resursu, tok maņ ruodīs, ka var īlikt i vysu tekstu. Kurs gribēs, puorskaitēs.

Ituo teksta es nikod nabyutu pīrakstiejuse, kab na Bertys Sprukuļ nu aizlaiku laikim atguoduotuos i nu suoku nadzīdomā bolsā saceituos, piečuok īsadzīduotuos dzīsmis par dzagiuzeiti, kas bādoj par sovim kūkim taipat, kai meituška par sovim bruolim, kas pagaisuši karā.

I maņ prīca, ka tei dzīsme ir dzeiva. Jū niu dzīd Ondrupenis folklorys ansamblis “Sovvaļnīki”.

Taidā reizē saprūti, cik myužeiba ir moz, ka vysu taipat nūsoka eisa šaļteņa – kod Sprukuļu Berta atguoduoja tū dzīsmi i dzīduoja. I kod ļauds Latgolā jū niu dzīd. Par dzagiuzeiti, kam pītryuka treju kūku. Taipat kai dzīduotuojai treju karā kautūs buoleleņu, kuru kaulus balynoj saule i motus purynoj viejs.

Cik ta gara dzīsme ir – puors minotu. A tymūs minotūs izskaņ kaida cylvāka dzeive i vysu dzīsmis dzīduotuoju myuži, cikom vacuo dzīsme tyka da myusu laika i myusu laika dzīduotuoju.

________________________________________

Ite Sprukuļu Bertys dzīduotuo latgalīšu tautys dzīsme “Tymsa, tymsa tei eglīte”. Atlaidit, nūfilmeits šķeibi – steigā i ar fotoaparatu – jei pieški suoce dzīduot i nabeju da tuo ni reizis filmiejuse.

Soka, ka cīši skumeiga jai itei dzīsme. Tok cytys vēļ skumeiguokys. I maņ cīši pateik, ka tī vīnu šaļti īsadzīdoj meža putyni. Taišni tymā vītā, kur Berta dzīd par putynim.

Nu dzagiuzeitis maņ kotru reizi šārpys īt par kauli, tok dzīsmei ir tikai audio fails. Kina tikai pādejam paņteņam.

________________________________________

A ite muns stuosts par Sibiri “Kiukoj, uora dzagiuzeite“.

Slinkums

Mani ir puorjiems slinkums. Taids slinkums, ka nasagryb nikuo i vysa ir par daudz. I patīseibā navajag nikuo. Tikai pasaslaisteit i nikuo nadareit. Nikuo obligata.

Deļtuo izdūmuoju īlikt suneiša kartenis. Vīnkuorši suneiša.

Suneiti sauc Luocs. Jis atsasauc tikai latvyski, koč saimineica jam beja krīvīte. Jai daguoja runuot ar suni latvyski. Kab jis juos klauseitu. Tai goduos tikai Latgolā laikam, kur volūdys mejās i sasateik – dīnā pa nazcik volūdu iz īlys, sātā i dorbā. Ka suņam pošam gols golā juoizdūmoj, kai runuos juo saiminīki.

Cytaiž Luocs ir sprauns suņs. Nivīns nazyna, cik lels jis byus. Nivīnam nav pat idejis, kaids jis izavērs, kod byus lels. Luočam beja muote – normala auguma malns dzeraunis suņs. A juo tāva nivīns nav redziejs. Ak jau tāvs beja dzaltons.

Eistais Luoča muotis saiminīks tyka slimneicā. I jam vaira ni da suņu, lai koč izput vyss. Maņ kai reize vajadzēja suņa. Tai mes i sasatykom.

Lelys škodis suneits nadora. Īkūž tam i itam, aiznas tupelis nu vīnys ustobys iz ūtru. Sovā vītā sanas kaulus i tod guļ laimeigs. Kod izīt uorā, dzonoj vuornys, dauzuos ar kačim. I īt gostūs da dzeda – vacuo suņa Ripša. Tod večam palīk prīceigs pruots i jis naguļ.

Ripšam ir daudz godu. Tik daudz, ka nivīns naatguodoj, cik daudz. Ripss ir bejs vysod. Jis ir vacuoks par sātu i vacuoks par vysim sunim i kačim. Kod jis beja mozeņš, juo saiminīkam vēļ beja žiguļs i vacuo nauda – krīvu rubli voi repšuki.

Ripss eisti naredz i nadzierd. Tik saūž. Jam pateik gulēt iz spylvynu kuknē. I vēļ jis ļūbej paēst captys sirds i padzert soldona pīna.

Kod vacajam suņam suoce osoruot acs, izsauce vetuorstu. Uorsts breinuojuos – kai tik vacs suņs var byut dzeivs i vēļ byut prīceigs. Kod Ripss naguļ, jis ir prīceigs. Tod jis vuoļojās snīgā i īkūž bumbai. Ripss ir prīceigs par kotru gostu. Tod jam ir īmeslis nagulēt.

Šaļtim maņ ruodīs, ka Ripss ir cylvāks. Vacs, pīkuss, tok cylvāks. I jis zyna koč kū vaira par dzeivi. Ka vysu myužu siedi sātā, ir tik daudz laika dūmuot.

Pi Makša tože ir interesnai aizskrīt. Luocs atsasper ar vysom četrom kuojom i auliekšnim laiž iz molkys škiuneiša pusi. Tī pi sīna pyunis pakša ir dasīts Makss. Varātu juo nasīt, a susedim švaka mūde – šaut iz sunim. Cikom apleik sātai nav aplykts statiņs, suni juosīn.

Tai Makss nivīnam ļauna navielej, jam rībās tikai tī, kas brauc ar ritini. Tūs jis aprej i guož zemē. Patīseibā jis nav īkūds nivīnam, pat ni cytim sunim.Tok ļauds tuo nazyna.

Makss ir kai pasauļa mīlesteiba – vysim lobs, a nivīns juo nanūviertej, partū ka jis ir par daudz lobs. Navar byut, ka lels suņs prīceigs skrīn pretim. Jis ak jau īkūss.

Kod susedi Maksi sašuove, jam beja operaceja. Piec tuo jis gulēja ustobā iz deča i pukstēja, cik jam švaki. Kod palyka lobuok, jis vysim stuostēja skaļā bolsā: “Beju, beju Rēzeknē! Beju! Beju!” Tik ļauds dūmuoja, ka jis rej. A jis verās acīs i stuosta, cik brīsmeigi jam beja.

Tok Makss napīmiņ ļauna. Jam ir loba suņa sirds i prīceigs pruots. Kuo vēļ vajag nu drauga.

A tikom Luocs lepestej pa pogolmu i prīcojās – cik labi zīmā. Snīgs, sauss. Skrīņ, kur gribi.

Luocs nikod nav redziejs pavasara i vosorys. Jis eisti nazyna, kas ir saule. Suneits tikai vuicuos dzeivuot.

diena.lv

Pie kājas

Par cilvēkiem, problēmām un vienaldzību.

Šodien gāju no darba. Vēl pa gaismu – tas ir, gaisma tagad ir ilgāk. Bet vēl veikali bija vaļā. Tagad jau veikali arvien biežāk ir ciet.
Visādā ziņā gāju no darba, un tas skan diezgan optimistiski. Pirmkārt, ir no kurienes iet. Otrkārt, ir uz kurieni iet.

Pretī nāca sirma sieviete. Nedaudz apjukusi, nogurusi, garā mētelī, ar somiņu. Sirmi mati, cepurīte. Lēnām.
Viņa gāja, skatoties nekurienē. Domādama. Skatīdamās kaut kur un nekur.
Sniga slapjš sniegs, ļaudis grūti brida pa žampu – cits izmisis izmirkušos ādas spicpapēžos, cits pārgalvīgs cits lielīgs puķainos gumijniekos. Ietves malās peļķes, okeāni. Sniega putra un brūna ūdens žļurga.
Viņa it kā lēnām pagriezās pret mani, jo sāku iet lēnāk. It kā likās, ka varbūt jāpalīdz. It kā šaubījos.
Viņa bez skaņas taisījās kaut ko teikt. Nepateica, palika pussolī. Sveša, bet reizē pazīstama pelēka cilvēka seja.
Jau tai brīdī man bija kauns par sevi – ka man ir bail pieiet klāt svešam cilvēkam un pajautāt, vai nevajag palīdzēt. Nekur jau nav jāskrien. Nauda arī ir. Sieviete varbūt pirmo reizi mūžā savos 80 gados palūgtu naudu.
Man bija nenormāls kauns no tā. Ka viņa pazemosies – tas ir tik personiski, intīmi, sensitīvi, sāpīgi. Pēc tam kauns no tā, ka es tomēr neapstājos. Un joprojām ir kauns.

Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.
Ir jau pāri pusnaktij, bet es vēl joprojām domāju.
Vai viņai tiešām vajadzēja naudu. Vai varbūt viņa bija apmaldījusies.
Vecumā cilvēki mēdz aizklīst, apmaldīties, pazust.

Šodien Rīgas centrā iebuksēju ar mašīnu. Netiku ārā no ceļmalas stāvvietas, jo slapjais sniegs zem riepām noblietējās un slīdēja. Un neko nevar – plikas rokas, mugurā svārki, nav pat cepures un cimdu. Nav ne lāpstas, ne smilšu. Nekā nav.
Man garām pagāja varbūt 20 cilvēku. Neviens nepiedāvājās palīdzēt. Es arī nelūdzu.
Beigās ar plastmasas sniega slaukāmo slotiņu riepu priekšā nokasīju sniega sablīvējumus un pēc smagas un ilgas mašīnas svara iešūpošanas pati pastūmu uz priekšu. Aizbraucu.
Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.

Nevajag sacerēties, ka pēc 50 gadiem mēs līksmi dzīvosim banku 3. pensiju līmeņa reklāmās. Nevajag izsamist, ka pēc 50 gadiem nevienam mūsu nevajadzēs.
Kaut kā jau būs. Un būs tā, kā būs. Kaut kā būs jādzīvo – pielāgojoties, ejot, esot, darot. Tāpat kā tagad.

Bet šobrīd varbūt kā vēl nekad ir svarīgi parūpēties vienam par otru. Pajautāt, vai ir nauda, kartupeļi, malka. Pajautāt, kā ir ap sirdi.
Šī iemesla dēļ ir vērts dzīvot Latgales laukos.

Reiz garām mūsu mājām gāja veca sieviete ar grozu. Bijusi sēnēs. Nezināja, kur dzīvo. Izrādījās, sēnēs viņa bija aizgājusi vakar. Kaimiņu pagastā.
Reiz garām gāja pilnīgi pliks vīrietis. Arī apmaldījies. Pamodies jau pliks. Un nezina, kur viss palicis. Bet kaut kur tak ir jāiet.
Reiz palīdzēju izvilkt vecu žiguli no grāvja – jo uz vientuļā ceļa biju tikai es, mans suns, tumsa, atkala, žigulis, grūta sieviete ar mazu bērnu un vīrietis, kas vienīgais māk braukt pie stūres.
Nespēju iedomāties, ka varētu paiet garām.
Un ar ko tādu gan atšķiras apledojis lauku ceļš un piesnigusi pilsētas iela.
Tikai ar vienaldzību.

Nu Lv.lv

1 diena manā mūžā – piecelties un iet gulēt

esmu piecēlusies.
uz ielas satiku lillā mašīnu ar lillā īpašnieci.
grāmatu visiem vajag, neviens nevar paņemt.
Leikumai tur ir cits uzvārds.
LVAVA runā latgaliski.
apkopēja ir dabūjusi pa kaklu un tagad mazgā grīdu katru dienu.
pie viena viņas sentence “Kas no tās jaunatnes ir – gari zābaki, plika naba”.
darbā esot jālieto maiņas apavi.
gribu gulēt un neko nedarīt.
sāka snigt sniegs.
atzinos, ka nekad mūžā neesmu redzējusi filmu “Baltā tuksneša saule”.
apkopēja ienāca šņākdama un klusēdama izmazgāja.
uz ielas atskanēja būkšķis. avārija.
zālītē zem loga 3 jaunieši uzcēla sniegavīru. un pasludināja skulptūru par atklātu. laikam kolēģi.
veikalā sāka pīkstēt signalizācija. apsargs panāca pārīti, gandrīz izģērba vīrieti. pīkstēja cigaretes, gandrīz tukša paciņa, kas pirkta Krievijā.
vecis brauca ar mersi un izdomāja braukt pa stacijas laukumu. nenobremzēja. aizšļūca pa sniegu un atdūrās pret laimētavas sienu. laime, ka ne pret gājējiem. izskrēja apsargs.
bomzene sēdēja uz krustojuma. viņai blakus bija melns suns saitē. suns satrakojās, sāka riet, rūkt, leca gaisā. gandrīz sakoda vīrieti, kas gaidīja zaļo gaismu. tomēr bomzene noturēja savu suni. vīrietis aizgāja, suns nomierinājās. viņš bija iekodis viņai rokā. kamēr sieviete skatījās uz roku, kāds garāmgājējs tajā ielika monētas.
pie autoostas ļaudis plūda straumēm. cauri pūlim nesās 8. tramvajs. nesamazinot ātrumu, viņš zvanīdams iztriecās cauri pūlim. nevienu nepārgrieza uz pusēm. čigāns baltās biksēs, kas gāja vislēnāk, izbrīnīts paskatījās uz mani. man šķiet, ka viņam tramvajs tomēr drusku pieskārās.
uz krustojuma mētājās gabals automašīnas.
laikam jāiet gulēt.

Sv. Speerka aforisms par medicīnu

Labāk februārī uzzināt, ka janvārī varēji nomirt, nekā janvārī uzzināt, ka februārī mirsi.

Par vecīšiem un vecenītēm

Izmantoju izdevību un, kamēr Varakļānu slimnīca vēl nav aizklapēta ciet, pirmo reizi mūžā gulēju slimnīcā. Tas ir, nevis nakšņoju, bet gulēju – ar visām pacienta tiesībām un pienākumiem. Tajā skaitā – celšanos 6 no rīta. Pareizāk sakot, 4 no rīta, jo kaimiņu palātās dzīvība sarosījās jau krietni pirms 6 – vecās lauku tantes netērē laiku par velti, mēles tarkšķēt beidza ap 22, pēc 6 stundām atkal bija ierindā.
Cits teiktu, ka eksperiments. Cits teiktu, ka nepieciešamība. Nevienam no viņiem nebūtu taisnība, bet taisnība būtu visiem. Vajadzēja un biju.

Kā bija? Ņirdzīgi. Ja neesi uz nāvi slims, pat nopietnas lietas var pārdzīvot klusiņām. Vai, no otras puses, ja esi nopietni slims, tad ir pie kājas.
Gulēju jaukā VIP palātā ar apdrupušām sienām, sildīja tikai 1 radiators, apmetums nelīdzens, 4 lampas pie griestiem, 2 slēdži – izrādās, ne jau gaismai, bet trauksmei. Ja nu miršana uznāk.
Man bija balts naktspods ar osiņu un vāku, glabājās brūnā skapī tualetē, kas remontu nebija redzējusi kopš manas dzimšanas vai vēl senāk.
Ir jauki pabūt muzejā un atejā ūdeni noraut aiz kaprona striķa, ko kāds gādīgi nopinis. Tādas miskastes tagad ir tikai vecās filmās un Latvijas laukos – tajā pelēkbrūnajā krāsā kā kādreiz bija padomju bobiki un latvijas, ar rievotu pedāli. Grīda izlikta padomju stilā ar zaļi sarkanām flīzītēm – harmonisks krāsu salikums un harmonisks klājums: šā un tā, ar cementu, oi, netrāpīju, plāna nodošanai derēs.
Ja šajā valstī cilvēki būtu drusku vairāk saimnieki un drusku mazāk izsaimniekotāji, mums visiem klātos daudz labāk. Ja katrs no mums darītu visu pēc labākās sirdsapziņas, nevis tāpēc, ka liek. Arī deputāti ciema padomē un saeimā esam mēs. Tāpat kā dzērājs, kas nejēdz dzīvot, vai vecs babulis, kas burkšķ par visu, vai pusaudzis, kam piekāst par pārējiem.

Pirms pāris nedēļām pie sevis domāju – sūdīgi būs tad, kad sabiedriskajās tualetēs augstskolās un slimnīcās, skolās un pašvaldībās atkal nebūs ziepju un tualetes papīra. Kā 90. gados. Bijām jau pieraduši, ka ir.
Varakļānu slimnīcā papīra nav bijis nekad. Tāpat kā tualetē nav pat izlietnes. Tikai brūns skapis ar pīlēm un naktspodiem.
Droši vien, ka to slimnīcu drīz slēgs. Nav taču nekādas nozīmes. Turklāt, pieradušas pie sausajām atejām, vecās sievas taupīja ūdeni (jo valstī šobrīd visi taupa visu, pat apakšbikšu gumijas un durvju eņģes) un nerāva kaprona striķi. Urīna un krēpu analīzes visā košumā.
Vannas istabā es nesaņēmos ieiet. Redzēju tikai brūnu, aprūsējušu vannu.
Tagad liekas, ka tomēr vajadzēja. Tajā brīdī visa bija par daudz.

Ir jauki būt muzejā. Nekur citur taču vairs nekad tā nebūs. Tikai Latvijas laukos, Latvijas slimnīcās, Latvijas cietumos. Nesen lasīju kaut kādu atskaiti par cietumu stāvokli Latvijā, man sevišķi patika teikums, ka kādā cietumā apstākļi esot kā viduslaikos – ērtību ziņā.
No pacientiem biju otra jaunākā. Šogad otrā, kam pienācās slimības lapa. Tātad es esmu izņēmums, man ir darbs, ienākumi, atbildība pret darba devēju, termiņi, noteikumi. Sasodīti izredzēta sajūta.
Lielākā daļa slimnieku ārstēja savas hroniskās nelaimes – viņi zina, ko viņiem vajag, ārsti zina, ko vajag dot. Pašpricēt kādu laiku rītā un vakarā, kādu sistēmu, vaina atslābst, atkal var dzīvot. Kamēr atkal ir slikti.
Vasarās sākoties futbols – ātrā palīdzība paņem tādu lauku sievu un ved uz Madonas slimnīcu. Tur ārsts apskatās un sūta atpakaļ – lai guļ laukos, slimnīcā nav vietas. Lielajās slimnīcās gana ar svarīgākiem pacientiem. Kam viņiem vecie vēžinieki un cukurslimnieki ar puspuvušām gangrēnas kājām un izgulētajām mugurām.
Kamēr esi vesels, kusti. Kad saslimsti, labāk nomirt uzreiz. Viss pārējais ir naudas izšķērdēšana un tuvinieku apgrūtināšana. Pamēģini izcilāt slimo sievu. Ātri vien otram nenovēlēsi.
Tagad futbols būs cauru gadu. Jo jātaupa līdzekļi un nevar tā šķērdēties, uzturot mazas slimnīciņas ar pusotru ārstu un četrām māsiņām. Ciparus es piedomāju, personāla atskaites mani neinteresēja.

Lauku dzīve ir skarba. Žēl vectētiņa. Žēl arī viņa pensijas.
Uz visu slimnīcu vakariņās bija 300 grami krējuma – vienīgās taukvielas. Ēdu sautētus kāpostus un kartupeļus, piekodu sausu baltmaizi. Alumīnija karote kā kādreiz skolas ēdnīcā. Tikai taisna. Slimnīcā karotes neloka kā skolā. Cik paaudžu jau ēdušas ar to karoti, cik vēl ēdīs.
Nu jā, aprīlī laikam slimnīcu aizklapēs.

Gulēju zem izdilušas un salāpītas segas. Kāds brūno segu bija glīti lāpījis – vienā virzienā, tad diegs zem diega un virs diega diegs otrā virzienā. Naudiņa jātaupa. Nevar jau šā tā.
Aiz loga sniga sniegs, mazliet kustējās plānie kokvilnas aizkari. Man bija iedots salīdzinoši jauns ķitelis, košām krāsām. Koridorā redzēju, ka vecajām sievietēm daži pagalam nodiluši.
Palātā bija 3 lielas un 2 mazas gultas. Tā arī nesapratu – no manas padomju bērnības vai no kādas svešas bērnības aiz dzelzs priekškara un vēlāk atsūtītas humpalās. Nu jau iestājusies rutīna un ir grūti nošķirt padomju 80. gadu dizainu no nepadomju tā laika dizaina. Vismaz ja nekad neesi gulējusi tādā gultā.
1 no balti nokrāsotajām un mazliet apdrupušajām bērnu gultām bija matracis, 2. dēļi. Kāds bija taupījis jau pirms dažiem gadiem, ne tikai šodienas taupīšanas akciju iespaidā un gultas dibenā salicis paša zāģētus dēļus. Izbirzušo atsperu vietā.
Kādā pakaļā mēs esam dzīvojuši visu šo laiku, ka tagad atduramies pret dibenu, kur nav izlikti pat dēļi.

Vakara tēju atnesa baltā emaljētā tējkannā ar uzrakstu TĒJA. Ielēja veco laiku krūzītē, kas stāvēja uz veco laiku naktsskapīša, uz kura varbūt pirms 15-20 gadiem kāds bija griezis desu – netīras rievas, izburbusi laka. Tas bija bijis tik sen, ka atkal sajutos kā muzejā.
Tēja garšoja mazliet labāk kā kādreiz skolas ēdnīcā. Nebija eļļainās un metāliski spīdošās plēves, kuras dēļ škidrumu saucām par traktordetaļu novārījumu un dzērām tikai tad, ja tiešām slāpa.

Māsu kabinetā bija skapītis ar 3 atviltnēm – 1. bez uzraksta, 2. ar uzrakstu “slimības vēsturēm izraksti”, 3. ar uzrakstu “sveces, atslēgas u. c.” Ilgi domāju – kas, nez, ir “u. c.”?
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas tomēr nebija miera. Pajautāju, kas tad īsti ir TAI atvilktnē.
Izrādās – morga atslēgas.
Sveces, atslēgas u. c. lietas.

Kāpēc sveces? Vaicā kā duma. Bet ja nu slimnīcai atslēdz elektrību.
Starp citu, Varakļānos ir ļoti labs morgs. Iesaku. Miroņus ved pat no kaimiņu rajona pagastiem.

Dzīve ir tāda, kā uz to paskatās. Melna un ņirdzīgi stulba savā tiešumā. Visumā – nekādas vainas. Kamēr vēl nevajag uz morgu.

No otras puses, kurā vēl slimnīcā māsiņa sēdēs uz blakus gultas, kavēs laiku un latgaliski runās par dzīvi un valdību – gaidīs, kamēr sistēmā pil zāles un izpil pēdējās lāses. Jau tad, kad pudelē bija vēl 3. vai 4. daļa tilpuma.
Kurā vēl slimnīcā sanitāre atnesīs lieku segu, jo viņas vīramāte un mana vecāmāte bija māsīcas. Kurā vēl slimnīcā ārste domās un spriedīs, kā palīdzēt vecai sievietei, kam jārakstās ārā kuru katru brīdi. Meklēs radiniekus, zvanīs uz pagastu, stundām ņemsies ar radiniekiem.
Laukos laiks iet citādi. Te vēl ir laiks cilvēkiem. Te visi savējie.

Rīga atnāk ar savu anonimitāti un ir gatava aprīt cilvēcīgo – sadzīt kolhozos ļaudis, pagastus, slimnīcas, skolas, zemniecību, ceļus, iešanas, darīšanas. Jāārstē centrā, jāmirst mājās.
Ja Latvijā būtu tik ideāli ceļi un sabiedriskais transports, ka no rīta var aizbraukt uz slimnīcu un atbraukt atpakaļ. Tajā pašā dienā. Līdz visiem bijušajiem kolhozu centriem, kur tagad kā brontozaura skeleti rēgojas betona fermas, aprūsējuši ūdenstorņi un darbnīcas ar zālē ieaugušu antīko tehniku. Un daudzstāvenes – sānos no katra loga pa skurstenim, uz lodžijām malkas grēdas.

Labi, ka vecenēm ir Varakļānu slimnīca. Viņas atbrauc no kaimiņu ciemiem un viensētām, izlien no saviem čūskulājiem un pāķiem, nemaitā Rīgas gaisu. Turpat netālu no mājām dabū savas šprices. Daļa nomirst, daļa izdzīvo.
Autobuss uz vienu galu iet reizi dienā. Uztaisa riņķi, pēc diennakts atkal. Nemaz tā nevarētu izbraukāt šurpu turpu.
Kur jābraukā. Guli savā apdrupušajā palātā siltumā un runā par dzīvi. Kad nevarēsi gulēt, tad nomirsi. Ja nenomirsi, tātad nav jāguļ.

Latvija ir liels māla milzis, kam kājas aug no cukurbiešu, mežu, piena un siera tīrumiem, bet galvā stikla daudzstāvenes un smadzenēs skalojas nīgras mediju ziņas par to, cik drausmīgi, drausmīgi viss ir. Mazākais lietus, un milzis zaudē līdzsvara sajūtu. Kaut par kredīta naudām bija nokrāsots tik smukā krāsā.
Bet vietām pat nav krāsots. Tikai izlikts vecām padomjlaika flīzītēm sarkanā un zaļā krāsā, gar malām vecas eļļas krāsas paliekas – kāds reiz bija centies nokrāsot brūnu un vienādu. Kā veco koka skapi ar baltajiem emaljas naktspodiem.

Vakar braucu vilcienā uz Rīgu. Netālu no manis sēdēja izkaltis vecītis melnā mētelī, rokās turēja cepuri. Ārā auksti. Ziema. Vecenīte noadījusi cimdus ar rakstiem. Līdzi uz slimnīcu iedevusi somu ar mantām – čības, veļa, pašas ceptas bulciņas. Vecītis apēda bulciņu, purpinādams aizsēja maisiņu. Un gaidīja Rīgu.
Kājās jauni melni velteņi. Ziema taču.

No lv.lv pūra.

varas gāšana internetā

par miroņiem labu vai neko.

kamēr Latvijas presē par Latviju runā sliktu, mums vēl ir demokrātija. kamēr ir iespējams pateikt jā un nē, ir iespējama saruna – iespējams, ka ir iespējama saruna.

latvieši kā pelēkā arāju un vaidētāju tauta jūt zināmu katarsi – beidzot atkal viss ir ļoti, ļoti slikti. beidzot ziņās ir tikai sliktās ziņas. katra jauna sliktā ziņa portālos un raidījumos sajūsmina – naudas nav tam un tam, slēdz to un to. Eiropā ir ziema un nav gāzes – kolosāli. Latvijā nav naudas un ir krīze – kolosāli.

vēl no rīta pie sevis brīnījos, ka jau 2. dienu bloga meklētājā figurē vārdi “varas gāšana”, “gazt valdibu”, “valdibas gasana” un manā blogā kāds visu laiku lūr tādus rakstus kā “LU apgānīšana un valsts varas gāšanas mēģinājums“.

gāju uz darbu un radio dzirdēju, ka internetā nopludināts aicinājums vardarbīgi gāzt varu.  tagad drošības policija meklējot vainīgos.

gan jau atradīs dažus vietējās blogosfēras  Veidenbaumus un pakārs. vai dažus ērmusfēras Kažas vai ko nu tur vēl šoruden sunīja par publiski paustiem aicinājumiem izņemt naudu no bankām. diez vai atradīs šīs ziņas klonētājus uz ārvalstu serveriem. tas ir, īstos kūdītājus uz vardarbību. jā, es apskatījos kūdīšanas lapu, un man kā filologam nepatika valoda. tāpēc arī neklonēju informāciju.

smieklīgi. mazos varas gāzējus medī internetā, lielie gāzēji brauc ar mersedesiem. vai nu ar ko viņi tur brauc. vai varbūt nekad nevajag pārāk zemu novērtēt interneta spēku – savāksies flešmobs 13. janvārī un par prieku vērotājiem un kūdītājiem, kas visticamāk sēdēs drošībā, naivie revolucionāri ar dakšām, tas ir, ar laptopiem ies pretī dragūniem un ielūzīs Daugavā.

pēc manas pairgošanās Dienā par ierēdņiem un valsts darba strādātājiem, tas ir, poverpointa prezentāciju sūtītājiem esmu saņēmusi vairāk prezentāciju nekā, iespējams, visā līdzšinējā interneta lietošanas praksē. joks. pagaidām suņu un kaķu bildes ar ķīniešu teicieniem uzvar.

pēdējā laika notikumus un informācijas plūsmu vēroju kā absurda teātri. lasu kā absurda romānu. turklāt drīz pilnmēness.

tomēr viena piesūtītā prezentācija par Latvijas valdību man ļoti patika. gandrīz kā romāns. tikai es nemāku šeit pielikt ppt failu, tikai atsauci uz to. tāpēc šoreiz mani varbūt neapsūdzēs valsts varas gāšanā.

demokrātijai sveiks!

Napruota cena

Par itū rokstu dūmuoju jau nu paguojušuo goda beigu, tok rūkys vys nadaguoja.

Kod beja breivs, gribējēs vīnkuorši atsapryust i nikuo nadareit. Partū ka vajag koč puors dīnys pa ratam breivys, kab dzeivuotu i struoduotu tuoļuok.Juoizelpoj, kab varātu īelpuot.

Vysys nalaimis ceļās nu seve komuošonys. Kas namuok atsapyust, namuok i struoduot. Tai i jemās, i pliešās – tolka nikaida. Kai taids vampirs apsavainoj iz vysa pasauļa i kai mozs bārns bļaun – maņ, maņ, maņ! I gruob vysys cackys sev: sātu, mašynu, datoru, muzykys centru. Īsajiudz kreditu komotā i valk, valk, struoduodams dorbu, kas rībās i nadora laimeigu.

Kod beja kas juodora, tod beja juodora. Kaidi tī vaira dīnroksti voi kas. Kas moksoj naudu, pasyuta muzyku. Tys ir, nūpierk munu laiku.

Koč kū tī var pierkt voi puordūt – kū grybu, tū doru. Tys ir, doru tū, kū grybu i kū doru, tū grybu. Doru tū, kas maņ pateik i kū maņ dzeivē ir juopadora, a reizem maņ par tū samoksoj. Ni maņ kredita, ni saisteibu. Poša atbiļdeiga par sevi i sovu dzeivi.

Cytaiž nav tolka – par varis raudzeit kū ta padareit tik deļtuo, ka par tū moksoj naudu. Partū ka patīseibā naudys navajag daudz. Naudys vajag tikai deļ cacku i lupotu, stila i roziņu. Izdzeivuošonai ir gona ar buļbu maisu i skuobim kuopustim.

Laimeigi cylvāki laika naskaita. Ni ari spāka, kas dalykts, dorūt sev pateikamu dorbu. Laimei vajag moz – byut laimeigam.

Laime ir kas ta vaira par šmukajom cackom, kū nūpierkt veikalā. Voi stuņdem, kas paguojušys pi dorba devieja datora, dzonojūt monitorā bumbenis, šaunūt cytplanetīšus voi da vamta apsaverūt svešus profilus nacionalajā apsareibynuošonys portalā, kur par kotru lītu ir juomoksoj. Tai i saīt – struoduot, kab varātu apsavērt, kas ir vierīs tovu profilu draugūs. I kab vokorā varātu pasavērt nacionalū serialu “Napruota cena” ar nacionalajim aktīrim nacionaluos kaisleibuos par taidim pošim durakim kai tu pats.

Maņ pateik ituo seriala nūsaukums. Eisti nazynu, kū tī ruoda, a nūsaukums šmuks – napruota cena. Par vysu, kas padareits, ir juomoksoj. Ka aiz laika naesi apdūmuojs, juomoksoj vaira. Par šmukajom cackom iz kredita juomoksoj ilgi i daudz. A par moza bārna bļaušonu “maņ, maņ, maņ” juomoksoj vysu dzeivi.

Dzeivē ir moksys izgleiteiba. Par pīredzi ir juomoksoj daudz i ilgi. A taipat par duraku nūmiersi.

Asu īvāruojuse, ka vaļsts dorbā struodojūšim ir vysu vaira laika. Navar saprast, kū jī dora i voi eistyn birokratejis sistema ir tik brīsmeiga, ka jei aprein cylvākus i pataisa par pūra smutim i nūzombeitim nabarāgim.

Ka kaids Tev iz e-postu regulari syuta poverpointa prezentacejis ar teiklā atrostom smīkleigom kaču, suņu biļdem i kīnīšu teicīnim par dzeivis jāgu, vystycamuok jis a) ir īriednis, b) struodoj nu 9 da 17 stuņžu, c) jam eisti napateik juo dorbs, bet kai nabejs tok juodzeivoj – aļdzeņa nalela, a regulara, plus, premejis i komandiejumi.Saīt nūmoksuot kreditus, saīt i pošam kas nabejs. Daudz jau nā. Pa biškeņam.

Patīseibā maņ gryuts īsadūmuot, pa kuru laiku es varātu sēdēt i taiseit prezentaceju ar nazkaidom smīkleigom suņu, kaču, kāmeišu i dzāruoju biļdem par tū, kai maņ rībās dorbs i kai es gaidu pīktdīnis, ka maņ nav laika sataiseit prezentaceju par tū, kū es asu padariejuse i kas juodora iz prīšku.

Ka dora, to dora. Par tū narunoj voi runoj tod, kod juodaboj nauda jaunim dorbim. Ka dorbs ir sirdslīta i pats tī esi ar vysu sirdi.

Voi vaļsts videjais īriednis i vaļsts dorba struoduotuojs nastruodoj nu sirds? I parkū jam napateik juo dorbs, ka juosēd pi monitora i juosamūka?

Varbyut deļtuo myusu vaļsts ari ir taidā pakalē, ka jū puorvolda nalaimeigi cylvāki, kas namuok ni struoduot, ni atsapyust. To godim dzonoj duraku i struodoj nu 9 da 17 stuņžu, to raun caurom naktim i pījem nazkaidus guņsgrāka dziesšonys lāmumus, kas izslādz vīns ūtru i tymā skaitā – atteisteibu i pastuoveišonu. Voi ari godim ilgi pasivi eksistej normu rūbežūs bez aizadegšonys par sovu dorbu.

Ak jau ir izjāmumi. Es nu sirds ceru, ka ir daudz izjāmumu. Ka ir cylvāki, kas vaļsts puorvaļdē i vaļsts dorbā dag par sovu dorbu i par sovu vaļsti. Kab tik jī napuordagtu.

Es tik dūmoju – cik tuoli itys vyss Latvejis krizis absurda teatris var īt. Televizoru nasaveru, radeju nasaklausu, avīzis naskaitu. Tok i da mane ir izalauzuse jei – mistiskuo sīvīte krize.

Aiz krizis vuorda var nūglobuot daudz. Ari absurdu. I sovu namuoceišonu i nagribeišonu dūmuot aiz laika, kū dareit, ka nikuo nav i nabyus. Vosorā kaļt rogovys, zīmā – rotus. Vosorā dūmuot par snīga vātru, zīmā par applyudušu iudiņa nūvodsistemu. Kod nauda ir, nadūmuot par tim, kam naudys nav, i par laiku, kod naudys nabyus.

Tai i saīt – sūpluok četrim Latvejis godalaikim: pavasaram, vosorai, rudiņam i zīmai niu suocīs catūrtais godalaiks – stihiska nalaime. Latvejā izkryta snīgs.

Vys soka – cik labi, ka mes dzeivojam taidā klimatiskajā jūslā, kur nav zemistriču i vulkanu. I myusim ir vysi četri godalaiki.

Tok izaruod, ka mes dzeivojam klimatiskajā jūslā, kur regulari nūteik stihiskys nalaimis – leits i aizdambeita iudiņa nūvodsistema ar puorplyudušom ūļneicom vosorā, vātrys i laivu katastrofys rudinī, pylna jiura nabašnīku – izskoloj tik pa kaidam krostā, snīgs i lads zīmā, šludzinejūšys mašynys i autobusi gruovūs, mīlesteiba i pola iudiņu īšona pavasarī – geju guojīni i lada aizdambiejumi Daugovā.

Tai vot i dzeivojam – nu katastrofys da katastrofys. A niu ari krize.

Krize latvīšim ir zīdu laiki, buoriņu tauta var izavērst seve komuošonā – vyss eistyn ir cīši, cīši brīsmeigi! Ziņuos beidzūt ir tikai švakuos zinis. Pat tautys varūņs jenotsuņs Cukurdukss pagaiss mežā i aizguojs zīmys mīgā. Narunuosim par slāgtom slimneicom i školom, bezdorbu, ministru slimeibom, miļjonu projektim, nakaiseitom īlom i vysu pourejū, par kū es nikuo nazynu.

Ka latvīši (ar tū dūmoju Latvejis cylvākus naatkareigi nu tauteibys) ļūbeitu sevi i sovu zemi, vaļsti i puorejūs cylvākus, ka jī cīneitu sevi i cytus, varbyut jim zīmā byutu rogovys. Na tikai džipi i gumejis kalaši.

Nūbeigumā grybu tik pasaceit, ka lobus dorbus var izdareit ari bez naudys. Dzeivuot nimoz namoksoj tik daudz, kab byutu juojem nu ūtra.

Zogta monta lobumā naīt. Agri voi vieli jei aizīt prūm, partū ka nav peļneita. Cīnej ūtra, i pats paliksi cīnejams. Najem nu ūtra, i pats paliksi bogots. Nazūdz, tod nanūzags ari tev.

Laimeigu i lobim cylvākim bogotu itū godu!

mīlestība

Berlīne, 5. janv., LETA–AFP. Vācijā divi sešus un septiņus gadus veci bērni, romantisku jūtu vadīti, mēģinājuši Jaungada rītā pamest dzimteni, lai salaulātos Āfrikā, pirmdien paziņoja policija.

Mika un Anna-Lena “ir ļoti iemīlējušies un izlēma salaulāties siltajā Āfrikā, kā liecinieci ņemot līdzi piecus gadus veco Annas-Lenas mazo māsu”, sacīja policijas pārstāvis Holgers Jurečko.

Ideja par romantisko ceļojumu dzima brīdī, kad, abām ģimenēm kopīgi svinot Jauno gadu, Mika abām meitenēm stāstīja par savām nesenajām brīvdienām Itālijā. “Tajā brīdī bērni sāka kalt plānus nākotnei,” sacīja Jurečko.

Uzaustot pirmajam 2009. gada rītam, trijotne sāka savu plānu realizāciju, sapakojot visas nepieciešamās mantas savam ceļojumam, tostarp saulesbrilles, peldbikses, piepūšamo matraci un pārtiku.

Kamēr vecāki gulēja, viņi pameta savu māju Hannoveres piepilsētā un devās uz kilometru attālo tramvaja pieturu, no kurienes aizbrauca līdz centrālajai stacijai.

Gaidot vilcienu uz lidostu, viņi piesaistīja apsarga uzmanību, kurš izsauca policiju.

Diviem policistiem izdevās pārliecināt jaunos mīlniekus, ka viņiem būs grūti nonākt Āfrikā bez naudas un lidmašīnas biļetes.

Kā mierinājums bērniem tika veltīts īpašs ceļojums par Hannoveres stacijas policijas galveno iecirkni, kur viņus īpaši iepriecināja arestantu kameras.

Atvieglotie vecāki viņus savāca stacijā, sacīja policijas pārstāvis, piebilstot, ka “viņi joprojām var realizēt savu plānu kaut kad vēlāk”.

PVN apokalipse

kā gadījās, kā ne, bet šodien man beidzot bija laiks. pēc visiem trakajiem pārskrējieniem un darbu ķeršanas, atskaitēm un papīriem, murgiem un ņemšanās apsēdos pie kompja, jo nekur nebija jābūt un telefons gandrīz nezvanīja.

iegāju internetveikalā un nopirku Gaujas pēcteci. tas ir, visu cieņu Gaujai. strādā labi, jaudīgi un paklausīgi. kā reti kurš.

tikai pēc 1 korpusa remonta par Ls 35 saņemties vēl 1 korpusa remontam (kas vairs nav ieskrūvēt 1 skrūvi un nomainīt 2 plastmasas detaļas vākam) nespēju. plus, braukt kaut kur ellē ratā uz Ganību dambi, kur nevar normāli iebraukt, jo ir baltā svītra un jābrauc kaut kur uz priekšu un jāapgriežas celiņā – nu nē. ja Gauja nesvētu 5 kg, es varbūt padomātu. bet tas nav portatīvais dators. un man vajag mazu, vieglu kompīti, kas nesver pusi no lidmašīnas rokas bagāžas.

protams, pārāk bieži neiepērkos internetā. jo cik es vispār iepērkos. maz. man riebjas iepirkties.

būtu atlikusi vēl mēnešiem, bet saņēmos. pēc drauga bombardēšanas skaipā un sms – vai beidzot nopirki kompi. vakar tas nebija reāli. tas nebija reāli pirms svētkiem. šodien izdevās.

pie viena atcerējos veco plānu par ārējo cieto disku. būs ķiršu sarkans un caur USB – lai mazāk vadu.

sazvanoties izrādījās, ka jāmaksā jaunais PVN. jau šogad. to gan es tā nesapratu un pārvaicāju – ja rēķinu saņemu un apmaksāju šogad, kāpēc jau tagad būtu jāmaksā par 3 % vairāk?

izrādījās, ka par to viņi nebija padomājuši. ka gan izrakstīt rēķinu, gan apmaksāt var vēl šodien (tas bija ap pusdienlaiku). problēma tika atrisināta.

ar pirkšanu ir tāpat kā ar zvanīšanu – man riebjas zvanīt un man riebjas iepirkties. pie vienām sāpēm saņēmos nopirkt vēl dažas parpalas, kas tiek atliktas jau no apmēram vasaras. ne no šī gada vasaras. :D

lapā bija smalks uzraksts izmantot gada pēdējo dienu (tas gan manā gadījumā nebija iemesls, tomēr jauks bonuss): “Atgādinām arī – vēl šodien vari pagūt iepirkties par cenām ar veco labo 18 % PVN. “

man gan bija drusku zobs uz to veikalu, jo līgumu saskaņošanas process kaut kur iestrēga un pie jaunumiem neparādījās 1 grāmata. bet gan jau arī gada beigas. visu nevar paspēt. gan jau.

arī šajā veikalā varot pirkt tikai ar jauno PVN. jo viņi nevarot paspēt apstrādāt, pārbaudīt pasūtījumu un izsūtīt rēķinu.

protams, kā gan man zināt, kāds ir jaunais PVN, ja cenas joprojām ir ar veco. un kā gan lai es zinu par problēmām, ja pirmajā lapā nav sarkans uzraksts “PVN maiņas dēļ no 30.12. 12:00 līdz 5. janv. 12:00 iepirkties nav iespējams”.

tad nu tagad man būs dažas parpalas, kas bija uz vietas. bet kopumā – nekā iepriecinoša. bardaks ir, bardakam būs būt.

1. janvārī, tas ir, laikam arī 5., 6., 7. u. c. janvāros mūs sagaidīs iepirkšanās haoss – kā pēc pasaules gala veikali (gan reālie, gan virtuālie) mainīs cenas.

ar to arī visus apsveicu. gan pārdevējus un grāmatvežus, gan mājaslapu administratorus un cenu lipinātājus, gan pircējus. visus.

jautrus svētkus cenu pārlipinātājiem! jautru iepirkšanos!

atmiņa

institūta vestibilā pamanīju rāmīti ar melnu lentu.
nezinu, kas viņš bija, bet staigāja tāds vīriņš pelēkā vestē ar daudzām kabatām. reizēm mēs pat saskatījāmies.
reiz es izdomāju, ka sveicināšu visus, kas uz mani paskatās.
kopš tās reizes mēs sākām sveicināties.
tā arī neuzzināju, kā viņu sauc un ko viņš te dara.
tad man pieleca – ja es to gribu zināt, man tas šovakar vai rīt pa dienu jāizlasa rāmītī.
jo citādi tas mūžīgi paliks vīriņš ar pelēko vesti ar daudzajām kabatām, ar ko mēs sākām sveicināties, jo es viņu pasveicināju.
bet saki nu. tā tā dzīve paiet.
pēc pāris dienām vai pat stundām es būšu aizmirsusi, ka jebkad ir bijis tāds vīriņš.
nākošgad vestibilā nebūs ne rāmīša, ne tā cilvēka.
tā tas notiek.
būtu muļķīgi iedomāties, ka mēs eksistēsim ilgāk par ielām, pa ko staigājam. vai karotēm, ar ko ēdam.

Daugavpils policija

šodien mani apturēja ceļu policija. 3. reizi mūžā.
1reiz es pati viņus apturēju, toreiz policists atveda no savām mājām zaļu striķi, ar ko aizsiet ciet durvis, lai netaisās vaļā.

braucu pāri tiltam no autoostas. krustojumā stāvēja 3 patruļmašīnas.
jau gandrīz biju pabraukusi garām, tad iespīdinājās zizlis.
atvēru logu, pienāca 2 metri policista (galvu īsti nesaskatīju).

policists: labvakar, jums siksna.
es: – siksna?
un skatos uz drošības jostu. tā uz vietas.
- siksna. nu, siksna karājas. tur ārā.
- ā.
izrādās, jostas gals ietaisījies durvīs, galiņš karājas ārā.

attaisīju durvis, savācu jostu, atvadījāmies, es aizbraucu.
josta pat nebija netīra.

Cik maksā kilograms cilvēku gaļas?

Es reši palīku sirdeiga. Bet šudiņ beju. Tvaiku nūlaižu LV.lv blogā.

Biju nozvērējusies nerakstīt šeit tik ilgi, kamēr nebūšu normāli izgulējusies un atpūtusies, lai tad priecīgi varētu aprakstīt savus ar jauno šampūnu izmazgātos un pērļu mirdzumā dzirkstošos matus, jaunos ar abrazīvo zobupastu nospodrinātos zobus un jaunās krūtis, kas paceltas ar jaunajiem high-tech krūšturiem slejas kā mieti vismaz, ja ne mākoņstūmēju platformas.

Tautai būs būt priecīgai, domāt labas domas, lasīt pozitīvus blogus, rosinošus rakstus un priecāties mūžīgā Donalda Daka smaidā – vienmēr vienā leņķī attēlotā, mūžīgā kā rietumu civilizācijas uzplaukums un posts.
Tautai būs blenzt krastmalas salūtā un žņaugties sabiedriskajā transportā. Tautai būs uz svētkiem dzīties uz pilsētu un televizorā lūrēt nebeidzamus zvaigžņu karus – dziedi, dejo, mīli un nodzeries ar zvaigni.
Tautai būs dziedāt korī un folkloras kopā, jo ir smuki, ka Dziesmusvētkos visa Latvija dzied.
Tautai būs art zemi un ganīt lopus, jo ir smuki, ka Latvijā neaug krūmi un usnes.
Tautai būs dzīvot smuki – bez slimībām, slepkavībām, zārkiem un alkohola, bez izdangātiem ceļiem un izzāģētiem mežiem. Kā TV reklāmā.
Pacilājoši dziedāt “Divpļaviņas” un “Šekurlīgo”, “Olveizkokakola” un “Labdienbebrakungs”.

Nevienam nebūs skumt šai jaukajā svētku laikā, kad mandarīnu, riekstu un mandeļu gaņģi lielveikalos maļ inflāciju un audzē deflāciju, kad māsa krīze klimst pa mūsu prātiem un no laimes smej par lielisko PR, ko tai sagādā masu mediji, katrā prātā iestādīdami krīzes bubuli un bagātīgi laistīdami ik dienas, kad svētki nāk kā nelabs mākonis un it visur plastmasas salaveči ļoga savus gurnus, neilona brieži cilā galvas un silikona sniedziņā atmirdz manekenu kājas un garāmejošo ļaužu sejas.

Manu lielisko dvēseles līdzsvaru un mieru, kaujoties ar vainas apziņu un nepadarīto darbu grēku nastām, atbildību pret visiem darba devējiem un  laimes apziņu – man, lūk, ir darbs, man ir saistības, mani gaida, es svētkos nebūšu vientuļa, jo man būs gan mandarīni un radi, gan projekti un laptops – nokāva 1 teikums.
Īss, bet līdz riebumam gaidīts un reizē šķebinošs.
“No nākamā gada 1.aprīļa valsts vairs neslēgs līgumus ar 13 mazām slimnīcām reģionos – Aknīstē, Dagdā, Varakļānos, Viļakā, Aucē, Saulkrastos, Ērgļos, Kārsavā un citās vietās.”

Tajā brīdī es līdz mielēm sajutu visas šīs ubagu un miljonāru valsts nabadzību, liekulību un stulbumu – ierēdņu dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem gadu gadiem, ministriju tortes, prezentāciju pīrāgus un komandējumus, deputātu izrādīšanos un iznešanos un nebeidzamu nabadzību visapkārt.
Kāpēc mēs esam tādā pakaļā, ja drīkst ar tik latvisku lamuvārdu aizskart Jūsu latviskās acis, ja 17 gadus esam kāpuši tikai kalnā?

Kurš no viņiem un no jums ir bijis šajās 13 lauku slimnīcās?
Kāds ir redzējis, kā izskatās slimnīcā, kur lēnām pūst lielajām slimnīcām liekie pacienti, kas vai nu vairs nav ārstējami vai ari ko neviens netaisās ārstēt?
Jo uz vietas ir ļoti muzejiski “otro roku” diagnostikas un ārstēšanas aparāti ar lieliskām pogām un kloķiem, ko kādreiz pagājušajā gadu tūkstotī lietoja kaut kur aiz dzelzs priekškara.
Jo neviens nezina, kas, pie velna, tam simulantam par diagnozi, jo magnētiskās rezonanses aparāts ir tikai citā rajonā un slimnīcai nav 250 latu, ko samaksāt. Un tad, kad atrodas ārsts, kas nosūta uz pārbaudi, viņš dabū par to pa kaklu.
Jo izrādās, ka tas, kas vēl nesen būtu bijis ārstējami, tagad laikam vairs nav. Un laikam jau būs jānomirst. Tas nekas, ka simulants ir vārtījies pa sazin cik slimnīcām sazin cik mēnešus un pa to laiku kļuvis 27 gadus vecs.
Jo uz vietas nav labu ārstu – tikai neveiksminieki, pensionāri un nejauši iesprūdušie entuziasti.
Jo iz vietas nav naudas.
Jo naudas nav nekam un nevienam.

Starp citu, cik maksā kilograms slima cilvēka gaļas?
Ja pacients sver apmēram 70 kilogramus un viņa slimības diagnosticēšanai pašvaldībai un valstij jāiztērē Ls 250, plus, vēl daži simti Ls par slimnīcas gultas dienām, plus, ārsta un māsiņu algu, plus, apkuri un kompensējamiem medikamentiem.
Uzdevums ar reizinātājiem un dalītājiem.

Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku tantiņas apārstē savus vēžus, plaušu karsoņus, ēdes un ārstam kā pateicību iedod pašas adītus cimdus ar ausekļiem un zalkšu rakstiem.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku veči apārstē sastrutojušu pirms 20 gadiem nogrieztas rokas stumbeni, atutojas, atblusojas, pa kluso izdzer savu šņabi un ar galvas māšanu noklausās noguruša ārsta sprediķi, ka dzert nav labi tik jaunam cilvēkam – tikai 45 gadi un dzērumā nosaldēta roka.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku bērns ar baudu guļ 20. gs. 70. gadu gultā zili violeti nokrāsotā palātā – jo tur ir miers, neviens nelamājas, mamma nedzer, tēvs neuzmācas un nav jāiet uz skolu, kur visi ņirgājas, ka smird.

Kas ir šī sasodītā valsts, kam nekā nav, bet ir miljonāri un parādi miljardos.
Un kas ir šī sasodītā sabiedrība, kam ir viss, izņemot cieņu un mīlestību vienam pret otru.

Mana mamma aizgāja pensijā 1995. gadā, jo negribēja piedzīvot Latvijas medicīnas sistēmas krahu uz savas ādas. Viņa to piedzīvoja kā paciente – mēnešiem gaidīdama pierakstus pie ārstiem un kaudamās ar ārstu vēlmi izrakstīt visus iespējamos medikamentus – tos, kas bloķē slimību, un tos, kas bloķē citu medikamentu izraisītās blaknes. Tos, kas stimulē un veicina, un tos, kas bremzē un spēcina.
Viņa negribēja kļūt par ģimenes ārstu, jo savā laikā bija izvēlējusies studēt pediatriju. Jo gribēja būt bērnu, nevis veču ārsts. Viņa labi apzinājās, ka nezina par novecošanu tik daudz, lai ārstētu pieaugušos. Ka savā laikā apzināti ir izvēlējusies specializāciju – ārstēt bērnus. Un nespēj atteikties no principiem un kļūt slikta vai viduvēja pieaugušo ārste.
Kā pensionēta ārste viņa saņēma mazāku pensiju nekā pensionēta pārdevēja. Tā gadās. Lai studētu par ārstu, ir jāpatērē vairāk laika.

Tagad viņa ir atgriezusies darbā. Strādā Varakļānu slimnīcā par dežūrārstu. Ārstē, pieskata un māca dzīvot utainos, blusainos, nolaidušos, nodzērušos, pazudušos. Uz darbu braukā no blakus rajona.
Ceļas 6 no rīta, pabaro govis, ar pārsēšanos stundu brauc uz Varakļāniem, diagnosticē, ārstē, raksta papīru kalnus, tad stundu brauc uz mājām, pabaro lopus un dzīvo.

Laukos nav jauno ārstu.
Patiesībā mazās lauku slimnīcas būtu bijis jāslēdz jau sen.
Ja ne vietējo cilvēku, pašvaldības trakums meklēt un kaut no elles izraut ārstu, kas ir gatavs triekties turp un ārstēt.

Bet cik ilgi.
Cik ilgi šī valsts spēs eksistēt uz ubagu kauliem kaut kur reģionos. Viensētās, ciematos, pilsētiņās bez ārstiem, policijas, ugunsdzēsējiem un glābšanas dienesta.
Cik ilgi šī valsts (tas ir, tās cilvēki, sabiedrība, ļaudis, vēlētāji, gaļa) spēs kauties ar utīm, blusām un nodzeršanos.

Vai tie bērni, kas šobrīd kaut kur dziļi laukos mācās pamatskolā, ko ar zobiem un nagiem izvelk traka pašvaldība un skolotāji, ik pirmdienu atutodami, mācīdami ēst ar karoti un noslaucīt dibenu, spēs saglabāt Latviju.

Latvija nav pliks sarkanbaltsarkanais karogs Svētā gara tornī Rīgā un latviski ēdieni uz pieņemšanas galda, latvisks Tūdaliņ reizi dažos gados Dziesmusvētkos, latviski lindraki un saktas, latvisks olē-olē hokejā un latviski saukļi saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Latvija ir ticība savai zemei un cilvēkiem.
Mazas lauku slimnīcas, kurās turpat netālu no mājas izārstēt bronhītu un kašķi.
Mazās lauku skolas, uz ko arī maza meitene var aiziet ar kājām un nav pa tumsu jākuļas no nezin kurienes un jāpazūd zem kritalu kaudzes.
Normāli ceļi un normāla dzīve katram – arī tiem tur neveiksminiekiem laukos.

Jā, dārgi.
Bet, pazaudējuši laukus, mes pazaudēsim Latviju.

Novadi un zvirbulīši

Nūvodu karti var atrast ite (pasiva) i ite (interaktiva).

Viļāni otkon atsadola nu Rēzeknis – kai nazkod, kod beja Viļānu (tūreiz Viļēnu) rajons. Varakļuoni par sevi. Byutu zam Varakļuonu gūda byut zam Viļānu. Nivīns varakļuonīts tuo napacīstu ocu golā.

Pateikami, ka Latgola rūbežojās ar Abrenis nūvodu, navys Krīvejis Federaceju. Laikam biļdis autora izklaidis par temu. Voi ari tys tai nūpītnai – Latvejis vaļdeiba, kas struodoj dīn i nakt, veic nūvodu reformu ari Krīvejā?

A ite karteņa ar zvierbuleišim. Nazkai vosorā tuo tai najiut, a pa rudiņam kotrys zvierbuļs kai sovs cylvāks.

Mama až jim nūlyka sakoltušys maizis kukuli pi pakša. Lai napropulst radeiba. A radreiba brākdama jemās pa kryumim.

Pa vosoru pīsaplidiejs vasals bors. Mozi i tukli putineni, atsaāduši vystu bareibys.

Vosoru bezdeleigys, zīmu zvierbuli ir sātys dvēsele. Partū ka jim pīkuost par rūbežim, reformom i nūvodim. Jī ir.

LU apgānīšana un valsts varas gāšanas mēģinājums

esmu šokā! :D šī valsts iet uz galu. :D
atjēgsimies, goda vārds, visi aiz restēm!

šai sabiedrībā ir jāzina, ko drīkst un ko nedrīkst.
nedrīkst vairāk nekā drīkst. un to zina visi. ko nedrīkst.

neviens Raiņa bulvārī nepiesējās par ciedru šņabi!!!
lai gan par problēmām šai sakarā biju pilnīgi svēti pārliecināta un tāpēc iepildīju limonādes pudelē. jau biju gatava pašvaldības policijas reidam. un par šņabi biju gatava arī atbildēt.

bet pēkšņi pienāca civilā ģērbts vīriņs tā apmēram 2 metri ar visu cepures galu un aizrādīja, lai izklīstam! un netaisām nesmukumus. lai novācam visu (to, ko var redzēt galerijā un kas, manuprāt, nav nekas neestētisks).
lai nedarām kaunu universitātei!!!!

te nu es pateicu, ka esmu doktore un manam grādam ir jubileja un ir pilnīgi nepieciešami un tradīcija tādā brīdī uz trepēm ar zobenu kaut pūci.
bet tas viņam bija pie kājas. !

turklāt viņš akal aizrādīja, ka tad, kad stājos universitātē, šeit taču nebija tāda nesmukuma. :D
un lai tagad novācu. un lai izklīstam.
protams, neviens neizklīda. turpinājām procesus, vīriņš aizgāja stacijas virzienā.

pēc brīža ārā iznāca baltā tērpta LU sardzene (baltā sieva!), ķērās man pie rokas (jo stāvēju malā). lai tak mēs to visu novācam. :D
viņai esot teikuši, ka mēs te ārā dzeram šampi!

uz ko, protams, ļaužu pulks 1 balsī noliedza – nē, nē, šampi nē. šampi nekādā gadījumā!
es kliegt nevarēju. jo viņa joprojām turējās man elkonī (laikam tāpēc, ka man bija balta jaka). un mana elpa nudien nesmirdēja pēc šampja.

arī viņai tika paskaidrots, ka tā vajag. vajag pūci, zobenu un rozi. :D
bet lai mēs visu novācam.
un klusiņām izklīstam.

bet nebija jau ne pikets, ne manifestācija.
vienlaicīgi vairāk par kādiem 7-8 cilvēkiem tur tiešām nebija. :D

protams, izklīdām. pēc vēl kādas pusstundas. kad pūces vairs nebija.
bet es vienalga esmu šokā.

LU trepes ir svētas un neaizskaramas. :D
un kas to būtu domājis! ka tās trepes ir tik svētas.

un nupat atcerējos, ka tai steigā aizmirsu uz trepēm izliet šņabi. nākamo paaudžu svētībai.
bet nu kādi 4-5 doktori no tā bara, kas piedalījās ceremonijā, varētu iznākt. nerunājot par Kārlīti, kas noteikti būs vismaz Promocijas padomē!

īsi sakot – pēc gada tajā pašā vietā, tajā pašā laikā, bet ar svecītēm.
ja līdz tam nebūsim cietumā par LU apgānīšanu un necieņas izrādīšanu arhitektūras ansambļiem.

2006. goda oktobris i augusts (gobols nu e-dīnysgruomotys)

Es otkon rokstu.

Palaikam pat dzeju, koč tei nav nikaida dzeja. Tikai vaļā pasprukuši vuordi, kas nazkai sasastuoj. I šaļtim maņ tymā vysā nav nikaidys dalis.

Kab es nabejuse tik slinka, es izdūmuotu sovu volūdu. Niu es lītoju latgalīšu. Nav jau atškireibys, tok tai mani saprūt drusku vaira ļaužu nakai gadīnī, ka tei byutu muna privatvolūda.

Koč vysleidza taida jūceiga līta – raksteit sev i sovim draugim, rodim i paziņom, mistiskajim škārsteikla pluovim.

Latgaliski namuok daudz cylvāku. Kas ta tī vaira puori palīk, ka īguodoj vysus, kū es jau pazeistu. A tī, kū es napazeistu, tok nimoz naeksistej! Vysmoz na munā apziņā.

Koč maņ lobuok pateik latgaliski. Interesnuok.

Latvīšu volūdu es nazynu tik labi, kab jei maņ nasalyktu muoksleiga. Volūda, kū es asu īsavuiciejuse, partū ka jei ir leidzeiga tai, kū es jau protu, i partū ka jū vysur vuicēja i maņ juos vajadzēja.

I niu es šaļtim nazynu, kura volūda ir muna.

Latgaliski raksteit es tikai vuicūs, tok patīseibā maņ beidzūt ruodīs, ka es muoku. Beidzūt piec nazcik godu volūda maņ vaira namaisa dūmuot, raksteit i radeit. Jei poša plyust, mainuos, a es tikai pīrokstu.

I izaruod, ka jimā ir tik daudz kuo. Nav nimoz juosagruoboj pa koktim i juodūmoj jauni vuordi. Jī atsarūn poši. Voi ari jūs nimoz navajag.

Raksteidama jau es napalikšu lobuoka nakai asu. Tys, kū es lītoju dzeivē voi asu dizerdiejuse lītojam sātā, ir muns. Puorejais ir uoveišonuos i lobuokys dzeivis simulaceja.

Zynu, ka lelai daļai paziņu ruodīs, ka es niu cyta, ka tik daudz rokstu latgaliski. A voi tod tei nav muna privatuo telpa? Voi tod tei asu es vysa?

Voi varbyut mane vītā vasalam boram cylvāku asu es virtualuo – blogūs, dīnrokstūs, sarakstē, e-postūs.

Taida, kaida es jim izaveru pa gobolu. Koč varbyut cytaiž jī par mani nazynuotu nikuo i dzeivuotu ar cytim stereotipim, kas īgiuti, pavirši sasaskrīnūt dzeivē.

Vēļ maņ ruodīs, ka es beidzūt asu gotova puorsavuokt iz Reigu – piec kaida mieneša. Itūreiz maņ gribīs. I tys nav pret sevi.

I vēļ es zynu, ka sevkurā laikā varu atsavuokt atpakaļ. Taipat kai varu puorsavuokt iz vēļ nazyn kurīni.

I vēļ es asu īsaļūbiejuse.

Maņ ruodīs, es tuo ilgi beju gaidiejuse. Maņ lykuos, ka tei ir apmuoteiba. Es raudzieju īgryuzt skapī. Aizmierst.

Zynu, ka nikas pruoteigs tī nasaīs, tok es asu gotova atdūt pat dali nu sovys breiveibys. Vīnkuorši niu es zynu, ka breiveiba ir nazkas cyts. Na skrīt iz nazynkurīni, a byut laimeigai ar sevi.

Taipat es zynu, ka jis pats maņ nikod naraksteis, nazvaneis. Tikai najauši gadēsīs pa ceļam voi pi durovu. Nui, jis maņ svātdīņ pīzvanēja pats. Varbyut par tū ari puorsteigums.

Vēļ es zynu, ka es nadreikstu pīsakert i gaideit nazyn kuo. Jis nadarēs i bēgs. Voi klusēs kai niule.

Es radzu, kas jimā ir švaks, tok tys namaisa. Maņ ruodīs, es grybu turpynuojuma.

Tys laikam ari ir tys.

Jau 2. mienesi dzeivoju dzeraunē. Struodoju pi datora, eju iz mežu sienīs, slaucu gūvi.

Normali. Beju dūmuojuse, kai tys ir, bet vyspuor ir labi.

Es tai nagrybātu vysu dzeivi, a pa šaļtei nav nikaida vaine.

Maņ napateik vīntuleiba, koč es varu ilgi byut vīna.

Beju iz bērem. It kai nikuo personiska, es pat tuo nabašnīka tolkam naatguodoju, tok vysleidza nazkai jūceigai. Bēris palīk bēris.

Niu tei sāta, kur suocīs vīns munys dzymtys zors, kur vīna muna sakne izauguse, stuov tukša. Es tī beju pyrmū reizi myužā. Es tuos vītys naatguodoju, tī nav nikuo nu mane.

Jūceigai. Tikū īsadūmuoju.

Ka dzymtu parosti zeimej kai kūku, kurs sasazoroj i īt tik iz prīšku pa zoru zorim, saimu saimem, to cylvākam saīt ūtraiž. Jam ir daudzi sakņu, kas nu molu molu nas dzeiveibys sulu – juo seņču asni i goru. Nu tāva i muotis pusis, nu diveju dzedu i diveju babu, nu četru prodzedu i četru probabu, ostoņu proprodzedu, ostoņu proprobabu i tai da nazkaidu aizlaiku, aizļaužu.

Saīt, ka cylvāks ir kai mazglys lelā teiklā – jimā satak daudzi dzeipuru i nu juo iztak daudzi. Cylvāks ir kai piltuve, kurā sasalej bejušūs ļaužu dzeivis, kab jis dūtu dzeivi vēļ daudzim aiz seve tuoli laikūs prīšku.

Tei sāta ir tukša. Palyka ryžs kačeits, kas beja izskriejs pogolmā palaist sova saiminīka.

Nikod navar gribēt, kab tys, kas ir svareigs tev, byutu svareigs ari cytim. Cytim ir cyti celi. Kab tai nabejs, mes byutu palykuši pi pyrmatnejūs cylvāku fosileju.

Tuos solys, iz kuru plyudu laikā pavasar i rudiņ muove ar laivu, vaira nav. Iz itū brauc ar mašynu, pa ceļu kai trepi. Nu kopu i bieru golda kotrys brauce iz sovu sātu – Rēzikni, Reigu.

Es beju iz Klīdzieja “Cylvāka bārnā” apraksteituos Bigi dāla bērem. I vyss tai sasapiņs – dzeive i dzeivuošona, laiki i ļauds. Bazneickungi, vaļsts i politika, runys, sarunys, sapyni, guodi.

Es varu saprast tikai tū, kū es zynu i asu redziejuse. Puorejais ir plyka teoreja.

Maņ hroniski tryukst sovys sātys. Itei ir muotis i tāva sāta, a apleik vysi tī ļauds – sābri, draugi, pazinis. Es grybu sovu dzeivi. Es grybu byut vasala i maut tam puori, a vysaidys seikys lītys, kas nanūteik piec muna pruota, salauž munu čaulu.

Naej dzeivei pret spolvu.

Cik tuoli es dreikstu gaideit i kod maņ ir juosper tys sūļs.

Tys taipat kai ar eskalatoru – gaidi kuoju pacāluse, a vareibys braukt iz augšu īt vīna aiz ūtrys. Sasajem i kuop.

Taipat kai pi uobeļu kastis, kur meklej tuo vīna, sova. Kab pajimtu sauvē vīnu uobeli, ūtrys juonūlīk atpakaļ.

Nav nikuo brīsmeiguoka par sīvīšu greizsirdeibu. Seviški, ka sīvītis ir profesori i ir greizsirdeigys iz munys dzeivis.

Vysleidza es asu laimeiga par tū, kas ir bejs. Taida pīredze. Taidys es cytur nikod nabyutu dabuojuse. Es asu bogotuoka. Es dūmoju. Es tī beju.

Bāc, varbyut tys nav tys pruoteiguokais – raksteit datorā taidys lītys. Tik personiskys.

Iz papeira maņ nasagryb raksteit. Koč papeirs i dag, jis patur daudz vaira. Datorā nazkai cytaiž. Dators nav atškirams kuram kotram, datorā juomuok atrast.

Datorā ir par daudz informacejis. Tī var mudruok izškeist, izpluovuot, izgaist.

Tys nabeja vīgli. Pat na fiziski, a morali. Vysi tī gruzoni.

Tok tys beja tuo vārts. Tikt tam puori.

Maņ kai personeibai.

Es beidzūt laikam asu tykuse tam puori. Vyss ir beidzīs.

Gruzoni, kas sekuos, byus cyti gruzoni.

Laikam tū varātu saukt par sajiutu piec puordzeivuotys krīzis.

Varbyut es asu cyta, tok tei asu es poša. Ar pīvīnuotū pīredzis vierteibu.

Forši!

Pusčetri naktī.

Struodoju.

Tam pat nav nikaida sakara ar čaklumu. dreižuok juopabeidz dorbs, kab: a) byutu pabeigts dorbs, b) byutu izpiļdeits sūliejums, c) byutu breiva nu ituo dorba, d) varātu giutīs pi cytu dorbu.

Reizem dūmoju, kas vyss juonūpierk byutu. Nauda pat ir. Varbyut pat vaira nakai da šam ir bejs.

Tik maņ nav nikaidys vareibys juos tērēt – pat laika dabraukt da Viļānu nav, a Reigā vyss vīnā skrīšonā. Juonūpierk matracs, krāslys. A laika nav pat džinsus i kurtku nūpierkt.

Pyrmūdīni i ūtartdīni beju Reigā. Ar slapņu muguru. Pat ar atcaltom sasatikšonom i bez lelu paužu. Kasreizis palīk vys trokuok i trokuok. Varbyut patīšom juonūsabāzej vīnā vītā. Ka jau Reigu maņ taipat vajag, varbyut tei ir Reiga.

Cytaiž saīt, ka sātā es struodoju, a Reigā skrīnu i puorguļu. Nav vītys, kur dzeivuot i byut. Mukulēs ir sāta. Tys gon.

Ka te byutu internets, atkrystu puse klopotu. Tys jau byutu par daudz labi.

Koč tai laikam saīt – dzeive Mukulēs ir par daudz ekskluziva. Es juos vaira navaru atsaļaut.

Labi, likšūs gulēt. Reit otkon dorba dīna. Stulbi tai saceit, bet tai ir.

Nu tuo, ka dzeivoj dzeraunē pi gūvs astis, nasamaina nikas. Dorbs atrūn dareituoja.

Solts, juopabeidz dorbs.

Šūnakt liduoja zūss prūm. Naktī aiz lūga aizaklīgdamys.

Reit iz radeju, iz interveju.

Grybu adēt pi televizora. Drusku grybu raksteit nikuo svareiga, sev i deļ seve, tik solts.

Juotaisa dorbs da gola. Apsarībs.

Šudiņ, cikom vysi beja pa mežu sienīs, izfotografieju gondreiž 2 filmenis. Ar rudini sātā.

Par kū nā, ka tys maņ pateik?

Reizem daudz kas dzeivē i tekstā izaruod līks.

Ka napateik, lobuok izdzēs. Ctrl+A – delete – ctrl+S – alt+F4.

Baigais leits.

Kvāps rudzūs nūgrīzs zači. Eistu.

Vysi cylvāki kai cylvāki, a es asu es.

Cytim ļaudim kači kai kači – pelis giun, cytreiz sagrākoj i nūgiun putineņu. Varbyut giusta vardivis pa pļovu, sīnuožus, naktstauriņus, myusys, vabalis.

A muns kačs Kvāps giun začus! Nui, taidus ar garom ausim i lipu! Tūs, kas mežā voi pa pļovom dzeivoj!

Dadzan, nūkūž pi reiklis i tod pats breinojās.

A Kvāps to mozeņš, vēļ goda nav. Da i augumā taids napasadevs.

Mozs, malns komuleits. Začam skaustā izgrauzs caurumu. I lytkā. Paieds.

Niu murroj maņ kliepī. Moza, moza dzeiveibeņa. Iz suona uodā caurums. Laikam začs izspiers.

Začs reižu div par jū leluoks.

Puors metru radiusā izmeiti rudzi. Jāmušīs pa rikteigam.

Loboju “Atzolu” nūmetnis avīzis tekstus. Nazkaidys seikys detalis, a maņ drupeit jūceigi. Cik daudz bārnu i jaunīšu Latvejā i Latgolā nivīnam nav vajadzeigi. I grybādami jī raunās nazkur, a bīži viņ tys nazkur nūzeimoj tīpat nikur.

Lai tyktu da nūmetnis, juoteik golā ar tāvu, kas pīsadziers. Kab jis drusku atspiergtu, īkuoptu mašynā i aizvastu. A cyta meitine tai ari pīroksta – muns tēte beja pylnā, atbrauču ar stopim.

Sasūdeituo atbiļdeiba. Nūmetnē īdūt kū taidu, kab jim byutu kas vaira. Kab byutu bejs vārts.

Nasamaituot pružynu, kas jim kotram ir vydspusē i dzan iz prīšku i iz augšu.

Šudiņ nu reita beja taids palāks vyss i dryums. Zeme pīsasyukuse ar rosu, iz kotrys uobūleņa lopys pa palākai iudiņa lasei. I kuojis mierkst. Guoju iz muorku, i ar kotru sūli samierku. I nazkaids cyts gaiss. Kai ar maisu apmauts, kai palāki zyls. I dabasi jūceigi, kai pībuozti ar vatu.

Pi muorka zuolē beja palykuse muna oranžuo maika. Jūceigai, jei nabeja pīvylguse ar slapņumu, tik drupeit mitra.

A vakarnakt piec gūvu slaukšonys izdūmuoju īt iz muorku mozguotūs. Pajiemu šampunu, lelū dvīli i zīpu gobolu. Tymsā laižūs īt i atguoduoju par laika prognozi – itūnakt gaidoms zvaigžņu leits. Gaidoms, ka gadīnī laiks nabyus apsamuocs.

Dabasi beja kai aizauguši cīš, tik vītom speidēja kai skaidruoka dzeisla.

I gaisā nazkas peikstēja – jau pyrmī guojputni brauce iz dīnvydim. Mozu putynu baļsteni. Varātu dūmuot, ka žāl, tok jūs bolsūs beja lela apjiemeiba: aizskrīsim, redzēsim, dabuosim, puordzeivuosim.

I vēļ es īsadūmuoju, naz, kas tī par putynim. Maņ vysod beja ruodiejīs, ka pyrmuos aizskrīn bezdeleigys, tok jom vēļ mozi bārni. Peikst ligzdā i prosa ēst. I vyspuor itūgod bezdeleigu cīši moz – apsolušys, izkorsušys, putnu gripā apmyrušys.

Atsasādu muorka molā iz akmiņa, pyute viejs nu Lavrovkys pusis, i es dūmuoju, ka nikuo nabyus. Solts. Vosora cauri. Nūmozguoju kuojis. Tik iudiņs, kas nu suoku beja ruodiejīs solts, kuoju nasaļdēja. Nūsvīžu drēbis, īleidu vysa.

Naktī tik labi mauduotīs. Iudiņs nimoz nabeja solts. Tik ka tys viejs.

Izmozguoju golvu, aizguoju iz sātu, īsatynuse dvīlī. Tai i natyku gudra – rudiņs voi vēļ nā.

Piec “Atzolu” pateikams nūskaņuojums – dorba prīks i gribeišona darēt vēļ i vēļ. Saguoja labi – bārni beja lobi, mes poši nabejom švaki. Da i par speiti švakam laikam i naudys tryukumam nazkas saguoja taids, kuo nabeja paguojušajā godā, koč loba tīsa nu jaunīšu beja tī poši. I vēļ vasals bors latgaliski nimoz narunuoja. Tok tū navarēja just. Laikam vīnkuorši attīksme – nabeja pofigistu, kas nūdzan gribeišonu kū ta dareit.

Vuiceiba:

Nadori tū, kuo tu nagribi dareit. I nalīc tuo dareit cytim, koč jis byutu tik vacs Opeļs.

A Opeļs īt kai pulkstiņs. Pa celim i nacelim.

ceļā

20. nov 11:44

ha. tomēr aizkūlos uz Minsku un esmu te ar visu auto. ja kādam 24.11. vajag tikt no Viļņas uz LV, tad es tur būšu un braukšu. bet man nav līdzi telefona (tas ir, ceļā nebūs). tā ka trillu ceļojumi notiek pilnā sparā.
protams, Minskā ir internets. vēl te ir viss kas, bet par to vēlāk. es vēl nezinu, kas te ir, jo arī darbs ir izklaide – omnia mea mecum porto.
tie, kas mani sazvanīja, lai nebrīnās. ar Rīgā palikušu telefona pieskatītāju palīdzību zvani ir pāradresēti citam kanālam. :D
protams, es nezinu, kā nokārtošu visu, kas jānokārto ar visu, kas deg. bet kad trilla ir palikusi bez izklaidēm un trillu būšanas. gan jau viss būs glauni.
tā ka es jūs visus (vai vismaz 2/3 jūsu) mīlu un ceru, ka neko īpaši daudz jums no manis nevajag. bet to mazumu dabūsiet. cerams.
Mankūzim sveiks!

22. nov 17:42

vakar redzēju, kā milicis izslēdz cilvēku.
šodien snieg sniegs.

25. nov. 00:32

a nebūs slinkums, rīt paskatīšos, cik jūdzes notrauktas.
bet nu gods kam gods, Minska, Viļņa, Daugavpils, Rēzekne vienā dienā un visbeidzot savā gultā un ar kaķīti.
ja es nezinātu, kā sniga un kāds putenis bija starp Minsku un Viļņu, es teiktu, ka katastrofa ir bijusi tikai Rēzeknē. pilnīgi neizbraucami ceļi!
man kauns par savu valsti.
pa ceļam tika pieveiktas dažas baltās sievas. trillas ir fiksākas. jo trillas darbojas neprognozējami – ja nav telefona, ir tak dators. :D un skaips. :D
un skaipot var arī uz palodzes.
paļdis Annai, jei beja muns Dpiļa sorgeņgeļs. a to jau dūmuoju, ka cauri vyss i pa besim. ;)
Viļņā remonta dēļ apmaldījos. bet viss vietā. pabraucu drusku kā autobuss un laikam pāri kādiem 3-4 ķieģeļiem, bet neviens to nepamanīja.
mistiski iztiku tikai ar leišu valodu. pati brīnos. izrādās, primitīvai komunikācijai ir gana.
eisi sokūt – piec puors stuņžu juoju tuoļuok! bože moj…

26. nov. 13:20

Pēc trakā ceļa divu dienu garumā drusku mirstu nost.
Lidmašīnā gan aizmigu vēl uz skrejceļa un pamodos, kad nolaidāmies, bet tas bija drusku par īsu.

Varbūt rīt (ja lasi rīt, tad šodien) būs drusku jēdzīgāk.
Nav ne jausmas, kur es esmu. Gasperich un laikam kaut kāda Georga Clemensa iela. Vai varbūt pa to bija jābrauc, lai tiktu uz šejieni?
Es nepajautāju.

Nekādu briesmīgu plānu man nav. To laikam teicu. Vai neteicu.
Jātiek vaļā tikai no dažiem darbiem un saistībām.
Aste palikusi, bet viss riebjas. Kāds jaunums.
Lai jau rītdiena ir brīvāka. Bet es laikam nesaprotu, kas es esmu, nerunājot par gramatiku.

Ir gan vēl 1 darbs, bet nu slima jau ar es neesmu. Gan jau kaut kā padarīs kaut kad.
Tāpēc tak nav jāsperas pāri 7 ellēm, lai strādātu (Minskā gan tā sanāca).

Īsi sakot, te nu es esmu. Man šķiet, tā ir Luksemburga, jo atpazinu daudzas vietas.
Bet es pamodos un secināju – poh… Ka tik mīksta gulta.
Un Gauja visur ir Gauja (mans dators).

Un es vienkārši mirstu nost no tā, kā visa kā ir bijis par daudz. Sēdēju busā un ar baudu skatījos uz laukiem, kokiem un vīnogulāju strīpām.
Trakas zemes un traki pārjājieni ir labi, bet labi arī šādā zemē, kur katram sava vieta.
Nejauši uzprasījos šoferim, lai gan biļete bija stundu vēlāk. Viņš ļāva iekāpt.
Izrādījās, reiss 14:00 iet cauri visiem dorfiem un brikšņiem. Luxī iebraucu apmēram tāpat kā ar 15:00 busu. Toties busā pinu jostu, klausījos radio un skatījos uz viegli sniegotajiem un miglainajiem laikam Vācijas laukiem.

Lai gan visumā jau pabaisi. Lai gan nekādas vainas.
Tikai tas, ka no sevis, darbiem un pienākumiem jau neaizbēgsi.
Bet vai vajag. Var pamainīt dekorācijas un valstis.

Par rudini i ticeibu

Pyrmuos i pādejuos sieņs – 18. juļa gailinis i 6. novembra gailinis.

Kod 19. julī satyku draugus Preiļu koncertā “Taiseits Latgolā” i sacieju, ka vakar jau iežu sieņu mērci, maņ naticēja – voi ta jau asūšys. Par agri tok. Napasenim tik Juoņadīna cauri, Pīterdīna. Kaidys sieņs?

Kod 6. novembrī aizbrauču iz Rēzekni, iz raidiejumu “Latgalīšu volūda televizejā” Latgolys Regionalajā televizejā, maņ otkon naticēja. Sieņs? Novembrī? Piec solnu? Da goņ jau sasolušys i vacys. Ka tik vēļ na iņdeigys…

A kū padareisi. Taida zīma i taida vosora.

Nabyutu nimoz iz mežu guojuse, a vīnys pazinis e-dīnysgruomotā puorskaitieju, ka Viļānu tiergā var nūpierkt sieņs. Tai tū lītu navarēja pamest. Vajadzēja īt i puorbaudēt.

I beja. Nu suokuma šoks, a tod azarts meklēt. Ir tik jūceigai īt pa novembra mežu, kur vaira naskaņ putynu bolsi, a ar acim laist pa syunu. Novembrī tai nav. Novembrī mežam juobyut tukšam. Novembram pīstuov mikrieslis, palākī tūni i atsabreivuošona nu līkuo – ateimūša zīmys skaidreiba. Na dzaltoni kūšs dzeiveibys ņudzeklis syunā.

Tod es atguoduoju, kū vosorā viļcīnī runuoja diveji krīvi, kas brauce nu Reigys. Ka itūgod cīši daudz sieņu. Oplom daudz sieņu. Ka daudz sieņu ir boda godūs. Kurs čakls, tys pīlosa i zīmu ād. Partū ka sieņs aug mežā, kab vysi nabogi byutu paāduši. Dīvs na mozais bārns – ar vīnu rūku jem, ar ūtru dūd.

Tod jī suoce runuot par nazkū cytu. Par naudu i veseleibu. Ka tys suop i tī dur, a, paļdis Dīvam, vys vēļ var īdzert pa čarkai i dzeivuot. A naudys jau nikod nav bejs i nabyus. Kur lai juos pīsajem vysi – kam jau ir, tam ir. A kam nav, tam juolosa sieņs. Jī nūsasmēja i īruove nu butylkys pa guļdžam. Voi nadzeivuojs paliksiš Taipat jau sova byušona juotur.

Vīnam beja buorda i palāks biņdziuks, ūtram džynsa biksis i nazkaids džempers. Veči kai veči. Sātā sīva i saime. Bejuši iz Reigu dareišonuos.

Varbyut eistyn sieņs aug iz bodu? Varbyut Dīvs eistyn ir lobs i dūd tū, kuo nagaidi i nanūviertej, partū ka gaidi kuo cyta?

Varbyut tev atjem sasnīgtū, kab tu suoktu kū cytu. Kab tu napīsaturātu pi nasvareigu lītu.Kab tu atbreivuotu rūkys jaunam satvierīņam, acs jaunam breinumam i auss jaunai skaņai. Bez zīmys nav pavasara.

Kotrs gols ir jauna suokums. Kotra krize ir tikai saspryngums – kurs izturēs, tys pasaceļs jaunā leidzīnī. Kurs nā, tam krīze nasabeigs nikod. Kas nasalauž, tys vuica dzeivuot i byut. Attaisa jaunys durovys, padūd jaunu ceļu.

Tok palikt nakurīnē i švuorbuos voi ttaiseit durovys tuneļa golā ir kotra poša varā. Pošam ir dūts izaraut nu sastynguma. Pošam suokt i nu suoku – koč voi pasavērt cytaiž i izmontuot tū, kas ir. Pat ka nikuo taida nav. Tik nasvareigi nīki.

Tici voi nā, a saule speid ari novembrī. Zorūs loksta tukli zvierbuli, nu aportys zemis ceļās tvaiks, leitā pīlejušī meži nūsapyuš i piekšņā saulē atmirdz ar naradzātu skaidreibu – bez nikuo līka.

Koč i natici, sieņs byus – i julī, i novembrī. Kod nagaideisi, tod īraudzeisi. Partū ka breinumi ļūbej naticeigūs.

Kod klausūs, kai babys runoj par naudu, es dūmoju, cik nabyutiski tys vyss – dators, telepons, mašyna. Pasokit, kur šudiņ ir patafoni i platis, rysaki i karītis, par blatu dabuotī zuoboki, sekcejis i krystala salatu bļūdys. Kur šudiņ ir vysys krimplena suknis, lopsu kažuki i krinolini.

Nazkur ir laime. Ak jau itepat. Tikai juopasaver cytaiž. Nazkur snīgā aug meža zemneicys i nazkur piec solnys aug sieņs. Nazkur ir labi. A varbyut itepat. Itepat Viļānu mežā tok aug sieņs.

I kū tu jom padareisi – solna bejuse i aizguojuse, a juos aug. Prīceigi buož dzaltonus dagunus nu rudiņa leitūs pīlejušuos syunys, smejās sleipajā novembra saulē i gaida nazyn kuo.

Ar ticeibu var puordzeivuot eļni. Kai Ījabs.

paveicās

braucu godīgi pa malējo joslu. krēslas stunda, tumst.

pretī braucošie vēl īsti nežilbina. bet ir par tumšu, lai kaut ko skaidri saskatītu.

man priekšā no kreisās puses pēkšņi uz galvenā ceļa izgriežas balts pikaps. šķērso abas pretējās joslas, braucēji bremzē. pikaps ir veiksmīgi ticis uz ceļa.

lēnām ripo un iekārtojas braukšanai nevis sev tuvākajā otrajā joslā, bet lēnām pārripo uz 1. joslu. vienu brīdi aizņemdams abas joslas. akurāt man zem purna. un lēnītēm brauc.

lai neiebrauktu pakaļā, braucot uz saviem nu jau nepilnajiem 50 km/h, pamainīju joslu un braucu pa 2. joslu.

un tad pēc metriem 10 gājēju pāreja. i ne mani, i ne redzi…

joprojām nesaprotu, kā noreaģēju un kā nobremzēju. jo to pelēki ģērbto babuli aiz lēnām braucoša mikriņa es toč tumsā neredzēju, babulis neredzēja mani, bet gājēju pārejas strīpas bija izdzisušas un aiz mikriņa, pie tam tumsā un kokos neredzēju arī pārejas zīmi… viss pelēks un nekāds.

apstājos laikam pusmetru no babuļa. kaucot.

izrādās, ja šitik traki bremzē, par pārnesumu nav laika domāt un mašīna noslāpst. kas to būtu domājis.

labi, ka mašīnai bija bremzes.sadursme nenotika. babulis apstājās tieši man priekšā un tad aizgāja ar savu Rimi maisu.

joprojām nezinu, kam paveicās vairāk – man, mašīnai vai babulim.

bet ir lietas, kas nenotiek.

Oficialuo i dzeivis volūda

Dūmuoju, pasyuteišu mamai žurnalu. Da i poša vareišu puorskaiteit.

Jei to gon vysod pasyuta pi postneicys, a es dūmuoju – kod vēļ postneicu satikšu, ir tok 21. godu symts, pasyuteišu teiklā. Juopuorbauda, voi ir taida īspieja. Sok, ka jau es tū izdūmuoju, tam ir juobyut.

Īguoju Latvejis Posta sātyslopā. Kai to, ir ari e-aboneišona. Pravda, cikom saprotu, kur tys ir, čut kokla naatlaužu. Tok tys tai. Atrodu pat žurnalu. Nūsabreinuoju, ka tik lieši.

Izaruodēja – kab pasyuteitu presi, vajag pīsaregistrēt. Nu, kū vajag, vajag. Sarakstieju cīteigai vysus datus, tymā skaitā personys kodu (nikod napateik cytim dūt personys kodu, seviški ka jis paliks kaidā mistiskā datubāzē). Vajadzēja pat kontrolvaicuojumu. Izdūmuoju, ka byus par dzeivnīku. Par munu vacū kači.

Beja nazkod vīns kačs, kū es niu izmontoju par paroli. Pravda, kači nūsuove sābris Lavrovkā – jam napatyka, ka sveši kači i suni īt da juo. Jis nūsuove div cytus sābru kačus, vēļ vīnu myusu kači, nūsuove dasītu sābru suni, kam jis rēja, i sasuove Maksi, myusim pīkleidušū suni, kas aizskrēja da juo gostūs. Makss kai jau Makss, rikteigs lubraks, nivīnam ļauna navielej. Pi kēdis dzeivoj tik deļtuo, kab naizkostu puču dūbis – jam pateik izrakt dūbi ustobys prīškā i gulēt. Kotru reizi cytā vītā. Niu Makss pi kēdis, kab juo nanūsautu. Tūreiz iz sātu atguoja pats, koč knapi kuojis vylkdams. Aizvede da vetuorsta, piec operacejis cik dīnu gulēja kai blučs. Niu to otkon sprauns. Otkon gotovs ļūbēt vysu pasauli.

Tod beja juonūruoda adrese. Atrodu sovu rajonu, sovu pogostu i pat sovu dzerauni. Jūceiguokais beja, kod beja juoizalosa sātys vuords. Koč avīzis pasyutam jau godim, myusu sātys sarosktā nabeja.

Nu ūtrys pusis, kas dzeraunē kod sātys vaicoj – pogostā gona ar uzvuordu. Vysi zyna vysu par vysim. Nazkod jaunais postnīks beja sajaucs i atness na tū, tok tāvs ar muoti sēde i izdūmuoja, kur ūtra pogosta golā varātu byut tys, kas tū varātu byut pasyutiejs. I taisneiba! Beja jau ari. Īdeve uobeļu maisu.

Tai laikam i saīt – ka myužeigi prese aboneita iz gūdavuorda, aizrokstūt tik vuordu i pogostu, kur jimtīs sātys vuordam. Kam juo taida vajag. Tok e-aboneišonā vajag.

Vierūs iz sātu nūsaukuma saroksta – i smīklys, i až izmysums. Parkū ir taida atškireiba – oficialuo i dzeivis volūda. It kai muna zeme byutu okupeita i juos viesture i ideņtitate byutu juopuorroksta. Saīt otkon kuortejuo zogtuo dzeive i viltuotuo dzeivuošona.

Sprosta Latgolys dzeraune, pagaidom pat ir bārni i brauc iz školu. Krīvi, latgalīši. A sātu nūsaukumi: “Bērzaine”, “Dravas”, “Kļavas”, “Marijas”, “Rožlejas”, “Spaļi”. Nikas nav samaluots, tai beja raksteits sātyslopā.

Vierūs i breinuojūs. “Spali” – nui. Tī dzeivuoja Spaļu Aņciuks, dzeraunis sirdsapziņa. Stateisi buļbys nalaikā, nūsauks par nakryškuonu. Nalaikā molku grīzsi, nūlomuos par valna bagaturi i supastatu. Nalaikā cyuku nūkausi, sauks par nabarāgu. Vysam ir sovs laiks. A Svātuos Teklis, Annys i Marijis dabasūs braukšonys dīnā ir juosvietej, na juokaš sīns voi juorevej duorzs, ir juoskaita puotori, na spani, luopstys, gruobekli. Aņciuka deļ baba klāva golā īstatēja lozdys – lai nasaver pogolmā i naskandynoj pa pasauli. A mama pyunis golā īstatēja īrubinis i līpys – lai nasaver. A acs Aņciukam beja lobys i zam vacuma. Kai nabyus – kod beja leluo padūmu zemis elektrifikaceja i elektreibu sātā vylka čut ni ar varu, Aņciuks pasacēja – nikuo nabyus. Elektreiba maitoj acs. I nabeja ar. Cik prīšknīku i pakaļnīku izaskraidēja, a elektreibys naīvylka. Teļvīzers ari maitoj acs. Radeja ocu namaitoj, tū jau pādejā laikā klausējēs gon – iz batareju. A tai – tikai patafonu.

A kas ir tuos puorejuos sātys? Pavysam, skaiti, Lavrovkā div sātys, Bryškuos div sātys, myusim div sātys, Grytuonūs div sātys, tod vēļ Gryškys sāta, Spalīnis sāta, Ausejīnis sāta, Ļusis sāta, Rozys sāta i Actenītis sāta.

A kas ir “Bērzaine”, “Dravas”, “Kļavas”, “Marijas”, “Rožlejas”?

Bārzu pi myusu moz, tik malnzemis molā aiz Lavrovkys. Tok Lavrovkā vīni krīvi. Kur jī varātu byut izkosuši tik troku vuordu kai “Bērzaine”? Kļovs ir tik vīns, pi Grytuonu sātys. Kai reize, ka jūs meita precējēs, beja nūsarcs sorkons, sorkons. Vaira nikod tik sorkons nav bejs. Tok Grytuonūs ir ari Marija, pareizuok sokūt, kotrā Grytānu sātā ir pa Marijai – vīna Mare, ūtra Marija. Varbyut  “Kļavas” ir tī, kur Marija ir nūmyruse, a “Marijas” tī, kur saimnīkoj Mare? “Dravas” laikam ir krystamuotis sāta. Vysmoz jim ir bitis, vīneigajim par vysu dzerauni.

Ilgi dūmuoju, kura nu apleicīnis sātu varātu byut “Rožlejas”. Rūzis aug pi vysu sātu, lela daļa nu jūs ir līknē, ūtra daļa kolnā. Myusu sāta ari iz kolna, tai i saucās jau nu 20. godu – “Pučukolns”, aizraksteits kai “Puķu Kalns”. Rūzis ari ir pučis, tok kura sāta varātu byut nūsaukta tik poētiski? Izdūmuoju – mož Čehovu sāta. Saimineicai to vuords Roza.

Tik tuoli labi, kotram nūsaukuma ir pīmaklāta sāta. A kū dareit ar sātom, kam nav nūsaukumu? Zynu, ka avīzis pasyuta i muns tāvs ar muoti, i Bryšku Marija, i Bryšku Ontons, i Puškins, i Dzimka, i cyti. Saīt, ka jūs sātom nav nūsaukumu. Voi ari jī nav bejuši gona leli poeti i nav izdūmuojuši kaidu puorpasauleigi skaistu i dzejisku nūsaukumu.

Īsadūmuoju. Kotrys sauc, kai gryb – pūra molā pi brikšņu ir “Ezerlīči”, meža styurī “Mežnoras”, kolnā pi ceļa “Augstrozes”. Ka tik šmuki skaņ.

Vēļ atguoduoju myužeiguos mūkys ar gūvim – nūsauc tu jū par Purynu, a kai ta lai vetuorsts registrej? Purene to jei nav. Tai i saīt Linde. Koč var izrunuot i latgaliski, i aizraksteit latvyski. Nūsauc par Vabali, uorsts iztulkoj par Vabuoli. Nūsauc par Rūtu, vetuorsts vaicoj – Ruota voi Ruta. Juoiztulkoj tok vuords vaļsts volūdā. Tys nikas, ka pats vetuorsts, gūvs saimineica i ak jau ari poša gūvs labi saprūt ari latgaliski. Tik ka raksteit namuok – kai vetuorsts, tai gūvs.

Nui, a žurnalu mamai tai ari napasyutieju. Izaruod, maņ nav ni sātys, ni adresa. A kū es varu dareit, ka nadzeivoju ni smolkajuos “Rožlejās”, ni glaunajā “Bērzaunē”, a sprostajā “Pučukolnā”.

Nu ūtrys pusis, var jau ari iztikt. Dzeive poša kai romans, kuo tī taida pīskaiteisi pa avīzem voi žurnalim.

____________________________________________

Publiceits ite.

blogera medības, pif-paf

paskatījos baisā blogera Veidenbauma bildes. tas ir policijas meklētais potenciālais slepkava. sak, viņam bildēs ir ierocis.

ērmu bars. bildes ir pavisam par ko citu.

piemēram šī. Zvārtas ieža slepkavība.

tas arī ir tas.
sabiedribas radīto monumentālo un neskaramo vērtību tabu pārkāpšana un iznīcināšana.
vai tas būtu apjūsmojamais Zvārtas iezis, Valtera un Kažas salkanā popsa, sabiedrības aizmirstie bāreņi, kam visi reizi gadā ziedo un tad aizmirst uz gadu, resnas un niknas tantes trolejbusos, nacisti un ebreji (jeb 2. Pasaules kara genocīda malšana), krievi un čečeni (jeb viņu konflikts un informācijas plūsma par to).
viens ir skaidrs. ja šis ir lielākais latvju tautas bieds un potenciālais šāvējs, tad jājautā, kas esmu es un tu.
problēma, ka lielākā daļa cilvēces laikam nespēj domāt ārpus stereotipiem.
ja šauj ebreju, tātad nacists. tas nekas, ka šauj arī nacistu. vai, pareizāk sakot, šauj un dekonstruē informācijas blāķi par genocīdu.
cinisks humors par sabiedrības radītiem stereotipiem un to gāšanu nenozīmē reāla cilvēka slepkavību reālajā dzīvē.
reālais slepkava atbilst citam uzvedības modelim. to policijai vajadzētu zināt.
ja policija ir mācījusies no Somijas pieredzes.

bet gan jau dzenāsies pakaļ šitam un pa to laiku palaidīs garām 20 potenciālo Latvijas trako veidotus video draugiem.lv vai youtube.com. pēc tam savilks galus kopā un klaigās, ka internets ir ļaunuma sakne. beigās vēl uzliks blogu cenzu vai obligāto reģistrēšanos. kas tad Latviju nezina, trakāki burta kalpi par visiem burta devējiem. ka tik kaut ko nepalaist garām – tas nekas, ka garām peld līķu un informācijas kaudzes, furgoni un kravas kastes.

atgādina šodienas vaimanāšanu par ciedru riekstiem. visu vasaru riekstu nebija. šodien topa vēsts visos portālos, jo kāds uzcepa gan jau relīzi un ielika publiskajā telpā, bet mediji pagrāba.

P.S. piemēriem nav neviena linka, jo man ir slinkums. un vispār jāiet gulēt.

un ko tad lai dara ar šādu video autoriem?

Krājumi

Reiz pirms vairākiem gadiem man atveda kartupeļu maisu. Bija sesija, tomēr mājās nesēdēju. Tieši tajā vakarā bija paredzēts koncerts.
Viss būtu labi, bet kartupeļu maisu man atveda uz centru un nolika ietves malā pie universitātes centrālās ēkas Raiņa bulvārī.

Domāju, domāju. Kartupeļi vajadzīga lieta, bez kartupeļiem nav dzīves, līdz pavasarim tālu. Koncerts laba lieta, bez mūzikas nav dzīves.
Ņēmām ar draudzeni maisu katra aiz sava gala un gājām uz koncertu Vāgnera zālē. Students paēdis, koncerts dzīvs.

Garderobes tantiņa bija vieglā neizpratnē, tomēr atļāva maisu nolikt pie mēteļiem. Numuriņu gan neiedeva.
Pareizāk sakot, viss notika lielā steigā un tantiņai netika dots laiks apdomāties. Vienīgais, ko viņa spēja – atvērt vārtiņus. Lai maisu nevajadzētu celt pāri letei.

Kas to zina, kāds bija koncerts. Laikam labs.
Kad atgriezāmies pie kartupeļu maisa, tantiņa bija atguvusies un smējās vien. Bija atnākušas arī citas viņas paziņas.
Nē, nu šito cirku. Viss kas ir bijis, bet ka uz klasiskās mūzikas koncertu iet ar kartupeļu maisu!
Tā neesot bijis pat kara laikos.

Vakar gāju pa ielu no koncerta un atcerējos kartupeļu maisu. Mūzika un kartupeļi. Lauku kartupeļi, kas ļāva mācīties veselu semestri un nedomāt, vai ir kas ēdams.
Lija lietus, pa asfaltu tecēja ūdens, mašīnas brauca un šļakstījās. Šur tur pa kādam cilvēkam. Kā viņi dzīvo. Kā viņi satiekas pilsētā un nesatiekas.
Auksts un riebīgs laiks, bet apkārt savās darīšanās no punkta A uz punktu B iet silti un salijuši cilvēki. Tā arī paiet garām.

Uz stūra pie miskastes apstājās večiņa ar celofāna maisu uz galvas. Viņa paņēma no atkritumu kastes papīra kafijas krūzi. Ar nosalušiem un smalkiem pirkstiem lēnām un rūpīgi noņēma krūzes vāciņu, nolika atpakaļ miskastē.
Viņa pielika degunu pie krūzes, paostīja. Laikam labs.
Kafijas smarža pielijušā un drēgnā gaisā.
Viņa pielika krūzi pie lūpām un dzēra aukstu kafiju. Aizvērusi acis.
Es domāju. Kafiju var dzert arī tā. Pēdējais pagaist pieradums pie kafijas.
Kafijas garša uz ielas. Auksta kafija aukstā laikā.
Vņi tā arī nesatikās. Tas, kurš nopirka un neizdzēra kafiju. Tā, kura atrada neizdzerto kafiju.

Veikalā ieraudzīju, cik maksā maizītes. Kruasāns ar sieru – 43 santīmi. Kas tajā kruasānā ir tāds, lai vēlu vakarā tas maksātu 43 santīmus. No rīta būs jau sakaltis. Miltu paka ir tikai divas reizes dārgāka.
Vai tam, kam ir vienalga, cik maksā kruasāns, ir vienalga, ka tas ir sakaltis. Vai varbūt lielveikala auditorijai ir vienalga – nositušies pa pieciem darbiem, viņi pērk visu, kas atgādina sapni par nedzīvoto dzīvi. Tas nekas, ka nav miera. Tas nekas, ka no rītiem nav laika. Tas nekas, ka nav nekā.
Ir pussakaltis kruasāns ar sieru.

Pārdevēja purpinādama atsauca pirkumu. Atkal kāds no plaukta bija paņēmis vairāk nekā spēja samaksāt. Sīka sievietīte ar rūtainu mēteli. Tādi mēteļi ir daudziem, pelēka rūtiņa, melnas pogas. Viņa ilgi domāja, atteicās no siļķēm. Pārdomāja. Siļķes viņai tomēr likās pārāk svarīgas. Viņa atteicās no burkānu maisa un jogurta.
Atcerējos, kā pirms nedēļas viena no viņām atteicās no maizes. Vai nu maizi, vai pienu. Viņai gribējās pienu. Gan jau maizes būtu pieticis ilgākam laikam, bet piens likās vajadzīgāks. Vai varbūt maize mājās vēl bija.

Pa ielu veca sieviete izgrieztām kājām vilka ratiņus. Ratiņos – lielveikala maiss. Maisā – eļļa un tualetes papīrs. Vairākas pudeles eļļas un vairāki tualetes iepakojumi.
Iedomājos. Vai varbūt viņa gatavo krājumus nenoskārstai vajadzībai. Pērk visu, ko var atļauties nopirkt pašlaik.
Lai pēc tam pirktu tikai to, bez kā nevar iztikt.

Atcerējos šī rudens atlaižu dienas vienā lielveikalā. Kā no Pārdaugavas brauca pēc tualetes papīra un veda ar tramvaju. Veselām pakām.
Atcerējos padomju laikus. Bija dienas, kad veikalā “izmeta” tualetes papīru. Cilvēki sakāra striķītī un lielīgi nesa ruļļu krelles.

Lielveikali ir šīs sabiedrības spogulis. Nomaļus nepaliek ne tīņi, kas grabinās gar čipsu kastēm, ne kruasānu pircēji, ne vecas sieviņas.
Lielveikali ir bāze, no kuras uz savām alām velk pārtiku. Nebaltai dienai.

Laiks ir ar atlaidi pirktos tualetes papīra ruļļos.
Kamēr iztērēs, sāksies jaunas atlaides. Varbūt līdz tam laikam viss jau būs daudz labāk.
Vai varbūt vairs nešķitīs tik slikti. Ja jau ir vismaz papīrs.
Vai varbūt visus nemaz nepaspēs notērēt. Mazbērniem paliks mantojumā trīs pakas tualetes papīra.

______________________

No lv.lv

bildes no olimpiādes

atradu apkopojumu – bildes no Pekinas olimpiskajām spēlēm. iespaidīgi un pretīgi reizē.

pārpratumi, kļūdas, novirzes sportā. sports kā pārpratums, kļūda, novirze.

Kaids breineigs reits!

Kaids breineigs reits. Eistajā, na “breineiguo reita” nūzeimē. Asu izaguliejuse i naktī labi pastruoduojuse.

Napadareitī dorbi, lai cik seiki jī kuru šaļti byutu, mīdz dvēseli. ;)

A teicīņs “Kaids breineigs reits!” pasaruodēja Sibirī ekspedicejis laikā. Pīsaceļ aizpamps, ūdu i mošku sakīusts, izkarss, naizaguliejs, a prīškā gara i gryuta dīna. Pi brūkašku sateic vysus cytus aizpompušus i sasasmaidi – “Kaids breineigs reits!” Tai ironiski.

Piec šaļts ir jau ari breineigs. Gols golā, Sibirs beja koč kas unikals. Varbyut lobuokais, kas varēja nūtikt. Na par veļti nanūtyka nikas cyts.

Tikai piec laika spēj nūviertēt, kas ir monta i kas eislaiceiga bauda.

Koč kas tū spiej izviertēt. Tuo ūtra, treša, catūrta es tok tai ari napīdzeivuoju.

Par krīzi un rudeni

Teksts no LV.lv

___________________________________________________________________

Vēroju cilvēku sejas uz ielas, trolejbusos un veikalos. Šoruden sejās ir skumjas – kā kaut ko pavadot vai zaudējot cerības pēc izmisīgas gaidīšanas.

Nenāks, nenesīs, nepacels rokās un nepažēlos. Nekas nebeigsies.
Laiks ir nežēlīgs, laiks ir ass. Šis laiks ir ieildzis.

___________________________________________________________________

Mēs esam noguruši noskatīties uz bezgalīgu un nepārejošu bojāeju. Vērot, kā sabrūk bijušais, kā irst esošais, kā jaunais tiek celts uz vēl nesagruvušā drupām, kas vēl šūpojas, draudēdamas aprakt nākotni.

Mēs esam noguruši no patiesības. No mūžīgajām skaidrības alkām, no urbšanās notiekošajā, lai saprastu sevi un savu laiku, tagadni un pagātni, lai veidotu nākotnes konstrukcijas, prognozētu savu dzīvi, liktu pa plauktiņiem un iekārtotu kā migu.

No dzīvošanas noguruši. No ekonomikas stabilizēšanās, dzīves līmeņa un riska visu zaudēt paaugstināšanās, avīzēs skandinātās makroekonomisko rādītāju celšanās un nebeidzamas un nepārejošas nabadzības visapkārt.

Esam piekusuši just līdzi, ziedot un glābt. Stutēt, sargāt. Cerēt, smaidīt, ēst pareizi, ģērbties pareizi, paust pareizos uzskatus.

Nezinu, kāda būtu šī valsts, ja kaut kas šeit pastāvētu gadsimtiem ilgi, nemainīgi un droši. Ja kādu ilgāku laiku drīkstētu dzīvot, nebaidoties no pēkšņo neskaitāmo varu un iekarotāju nestajām pārmaiņām, represijām un zaudējumiem.

Ja kaut vai es pati tagad un te spētu noticēt, ka tas, kas ir tagad, būs uz laiku laikiem un mūžīgi. Vismaz tik ilgi, kamēr to gribēs vairākums – vara, zeme un valsts, kamēr to gribēšu es pati.

Kaut manām vēlmēm jau nav nekādas nozīmes. Es esmu paņemta gūstā pati savās mājās un es esmu daļa no valsts un sabiedrības, kam jāiekļaujas vienotajā Eiropas informācijas un ekonomiskajā telpā. Lielā masā, kas nodreb, kad tiek apdraudēts kāds tās gabals, un kas apsorbē triecienus, zaudējot un iegūstot pa kādam gabalam.

Nekam nav nozīmes. Ne tam, ko es vēlos šeit un tagad, ne tam, ko es gribētu nākotnē. Viss, kas notiek ar manu valsti, notiek ar mani, jo es neesmu ārpus. Es esmu iepīta visā tajā tīklā, kas pēdējā gadsimta laikā austs, pārausts un lāpīts jau sazin kuro reizi, un šūpojos diega galā.

Nekas taču nebeigsies. Vismaz ne mūsu mūžā, vismaz tik ilgi ne, kamēr mēs būsim atbildīgi par savām dzīvēm, par savu valsti, kas kārtējo reizi jānostāda uz kājām un jāaizvada blakus Eiropas vecajām demokrātijām.

Kad pienāks pensiju 2. un 3. līmenis, varbūt būs vienalga, varbūt stumsimies savās mašīnās, apciemosim mazbērnus, audzēsim taukus.

Ja nodzīvosim tik ilgi, lai saņemtu pensiju. Ja mums, darbaholiķiem, kam kārtējo reizi – jau nezin kuro pēdējo simts gadu laikā – ir jāuzceļ valsts uz kājām un kam jāstrādā divos un trijos darbos, lai visa būtu gana, būs atlicis laika radīt bērnus.

Ja mums, kuļot krējumā kājas un kustinot prātu, strādājot, cenšoties, lai nenogrimtu bezcerībā un nezaudētu kredītus, līzingus, saistības, lojalitāti, kontus, mājokļus, mašīnas, būs atlicis laika runāt ar saviem bērniem.

Ja mūsu bērni izaugs tajā pašā valstī, kur dzīvojam mēs – Īrijas, Briseles lidmašīnu parautie.

Ja vien viss atkal nebūs sagāzies kaudzē un mūsu dzīves netiks anulētas un izmestas miskastē kā kārtējai jaunajai iekārtai nederīgas.

Ja ar mums nenotiks tāpat kā ar mūsu vecvecākiem, kuru sapņi par savu valsti bija veltīgi un kuru dzīves nederēja jaunajai varai, kuri saņēma mazu pensiju un dzīvoja laimīgi, pa kluso lūgdami Dievu.

Ja ar mums nenotiks kā ar mūsu vecākiem, kas ticēja vienlīdzībai un labākai nākotnei, bet kuru dzīves maksāja pārdesmit privatizācijas sertifikātu un nebeidzamu un neiespējamu aiziešanu pensijā, atkal un atkal tuvojoties vecuma slieksnim un atkal un atkal saņemoties jaunam gargabalam – it kā upes krastu kāds pavilktu nost un būtu jāpeld atkal un atkal bez iespējas atpūsties. Bez iespējas lūgt Dievu, jo pāri ir palikušas tikai šaubas starp vecāku mācīto, padomju skolā dīdīto, Atmodas tūdaliņu sludināto, šodienas baznīcas skandināto, spļaujot ugunis par gejiem un nepareizās partijas politiķiem.

Ja mēs noticēsim.

Ja mēs vilksim diegu, stiepsim gumiju, saglabāsim un izturēsim.

Vakar veikalā, iedama garām piena stendam, nejauši pieskāros svešai sievietei.

Viņa stāvēja pieliekusies un pētīja cenas. Kuru kefīru plēves iepakojumā ņemt, kuru izvēlēties.

Viņa vaicāja pārdevējai, kāpēc tam otram nav uzlikta cena. Pārdevēja nogurusi paskatījās un sāka taisnoties – cena ir, bet cenas nav. Tā gadās. Visi kļūdās.

Tai brīdī, mēģinādama paspraukties garām, pieskāros viņas iepirku grozam.

Man likās, ka sieviete sitīs. Apvaldījās.

Nez, cik šogad ir pašnāvību. Cik neiztur – tepat kaimiņos, savējie. Cik ieiet tunelī, kam nav izejas.

Vai tiks sasniegts Atmodas paģiru laika, 1993. gada, rekords vai tomēr esam iemācījušies izturēt. Vai varbūt visa ir par daudz, tajā skaitā – vientulības un cerību zuduma.

Labi

Sviestains brīnums Vēstnesim par braucienu cauri nekurienei un garām bruņotu vīru ķēdei, par dzērvēm un dzērvenēm, rudeni un rudens smaku gaisā, par dzīvi un dzīvošanu – tā, lai labi.

Visas nīgro internetrakstītāju un pikto internetkomentētāju nelaimes un visi dzīves apbižoto lāsti ceļas no dzīvošanas tīklā. Jo tīkls nekad nespēs dot to, ko dod dzīve. Sociālie tīkli tīklā ir tikai tīkli, kas rada ilūziju par saišu, draugu, paziņu esamību, bet nedod neko vairāk par surogātdzīvi un surogātdzīves vilkšanu, lasot tīklā ziņas un ziņu atstāstus, komentārus par ziņām, viedokļus, secinājumus, kopsavilkumus un atgremojumus, falsifikācijas un mistifikācijas – tekstus par tekstiem un tekstu tekstus par tekstu tekstiem. Šis ir informācijas laikmets, bet informācija dara kurlu un aklu. Informācija nogurdina, jo nav viegli nepārtraukti dzīvot istabā ar vaļēju logu – datora monitoru un televizora ekrānu, kurā nepārtraukti mirgo svešas dzīves. Mirgo, mirgo, bet savas vairs nav. Tādā kā uzgaidāmajā telpā, kur garlaicības māktie īsina savu laiku, līdz pienāks viņu kārta ieiet pa noslēpumainajām durvīm, no kurienes nav atgriezies neviens. Man patīk datora izslēgšanas pogas nosaukums – aizveries. Jeb “shut down”. Aizveries – tādā ziņā, ka beidz muldēt. Vēl labāk man patīk rudens. Saki ko gribi, rudeņos gaisā ir kaut kas skaists. Ātri gaistošas laimes sajūta – kā koši dzeltenas lapas saulē, kas izdzisīs, līdzko saule aizies aiz kokiem. Šodien ir un mirdz tik dzīvelīgi košas, ka nemūžam nenoticēsi neredzējis, bet rīt varbūt vairs nebūs – ne saules lapās, ne lapu koka zaros. Reizē miers un trauksme – aizlidot, aizlidot, aiziet, laisties. Reizē ieritināties migā, savāk zem jumta saknes, puķes un lapas, reizē ieskrieties un skriet pāri kalnam – ja nu otrā pusē ir sazin kas. Ir jau arī – debesis vēl joprojām dziļas un zilas, tikai vietām balta dūmaka. Aizvelkas ciet pirms ilgas un mierīgas gulēšanas, pirms rudens vētrām, pirms sniega un sala. Bet tad jau dzērves. Svētdien redzēju pirmo kāsi. Laidās, izstiepušas tievos kaklus. Prom, prom un prom. Te nav nekādas palikšanas. Te nav nekādas dzīves. Bet zvirbuļi pie kūts ņēmās ap vistu traukiem. Kas tad šiem. Kaņepes vēl neizkultas, uz lauka vietām vēl nesadīgušas labības vārpas. Neies mantu laist zūdībā. Kamēr labi, tikmēr labi tepat. Braucām divatā ar draudzeni pa mazajiem ceļiem dzērvenēs. Pa grants ceļiem, kas iet te šur, te tur – te pa kreisi, te labi, te kalnā, te lejā. Likās, ka tā būs pareizāk. Rudenī vandīties pa bezceļiem. Patiesībā pa mazajiem ceļiem braucām tāpēc, lai izvairītos no trakās Siguldas rudens vērotāju gūzmas. Vienmēr ir jāiet tur, kur neiet citi, jo ļaunākajā gadījumā būs jāatgriežas, bet labākajā – dabūsi to, kā citiem nav. Ja citi iet pa durvīm, kas jau stāv atvērušās, varbūt blakus ir durvis, kas atvērsies tavā priekšā. Siguldas braucēji rindām vien gāzās ārā no Rīgas. It kā citur Latvijā nebūtu rudens! Bet rudens tāds, ka nenoskatīties. Apstāties, skatīties, saost. Vairs ne sēņu, bet krītošo lapu laiks. Latvija ir sasodīti skaista, bet pamesta zeme. Kur kurā māja, meži, meži, meži. Bijušo māju vietās  – koši kļavu puduri. Bijušo fermu vietās – pelēki betona vraki ar tādām kā dinozaura ribām. Vietām kāda sakopta vieta – kāds dzīvo. Bērnu rotaļlietas, suns pie ķēdes, žāvējas veļa. Vietām tukšas logu acis un aprepējuši ceriņu krūmi. Vietām glīti safrizēti mauriņi un žogi. Dzīvot laukos un meža vidū var atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki. Braucām pa līkumainu ceļu, kura krustojumā nebija pat galamērķa norādes – tikai nākošā ceļa numurs. Tā ceļa, ar ko savienosies šis ceļš. Nevienas mājas, neviena tīruma. Tikai meži, brikšņi, aizaugušas pļavas. Vietām uz ceļa ūdens bedres. Vietām ceļmalā zied kaut kādas baltas un dzeltenas puķes. Kā nav kauna – ziedēt tik vēlu. Kā nav bail? Pēkšņi pļava un pļavas malā mašīnas. Ne viena, ne divas un ne piecas. Daudz, daudz mašīnu. Domājām – kapusvētki? Radi sabraukuši apciemot dzimtas kapus? Bet kāpēc tik vēlu rudenī. Pilnīgā nekurienes vidū! Ha! Krūmos vīrs ar bisi! Viens vīrs, otrs vīrs! Un visi skatās. Bises spīd metāliski melnas un smagas, pamatīgi ieroči. Stāv meža malā un skatās pāri ceļam. Trešs vīrs. Ceturts vīrs. Piekts! Sests! Septītais! Vēl viens! Vēl! Situācija gana komiska – mēs divatā braucam pa kaut kādu pilnīgi pamestu vietu nekurienes vidū, apkārt ne dzīvas dvēseles, bet ceļa malā ik pēc padsmit metriem stāv vecis ar šauteni. Ceļš meta līkumu, tāpēc katrs jauns no pagrieziena iznirstošs stāvs ar ieroci izsauca atkal jaunu smiešanos. Nu kā tā var būt! Un galvenais, ka visiem šautenes gatavībā – paceltas šaušanai. Tūlīt, tūlīt sprūdīs vaļā! Visi blenž pāri ceļam, liekas – mūs nemaz neredz. It kā nebūtu ne mūsu koši sarkanā auto, kas, lēni žūžodams pa smiltīm, līgo garām un līkumo starp ūdens peļķēm, ne mūsu no smiešanās pārviebto seju aiz loga. Cits vecis ietūcījies biezā jakā, citam plāna jaķele ar kniedēm. Vienam kepka, citam hūte, vēl cits viss vienā raibā kamuflāžā. Kādam gumijnieki, citam adīta mice. Stāv turpat ceļa malā, šautenes izslējuši, un skatās tālumā. Uzmet mums kaulainu aci un skatās atkal prom. Iedomājies, mēs apstājamies un pajautājam viņiem: – Ko jūs te gaidāt? Un viņi pajautā – Bet uz kurieni tad jūs te braucat? Mēs: – Uz Viļāniem! Pilnīgā nekurienē kaut kur Zaubes pagastā. Uz ceļa, kas cauri mežam un lietus pielijušām peļķēm ved no viena puspamesta ciema uz nākošo. Dzērveņu bija daudz, necerēti daudz. Stigas malā kā nobērts. It kā kāds būtu gājis ar spaini un kaisījis. Ej iekšā purvā un minies pa koši sarkanām ogām. Bet dziļāk šīs guļ uz sūnu spilveniem kā košas krelles. Lasi tik, grāb saujām. Kur neviena vēl nav bijis, sūnās spīd sarkanas ogas. Citas gaišākas un garenākas, citas apaļas un tumši sarkanas. Citas kā sīkas pērlītes, citas kā tumīgas ķiršogas gandrīz īkšķa gala resnumā. Tik daudz ogu nebiju salasījusi nekad. Pat bez īpašas piepūles. Vakarā nogurusi iegāju istabā, saklāju gultu pie lielā stundinieka, kas ik pēc pusstundas saka BAM, ik pēc stundas BAM, BAM, BAM – cik nu tajā brīdī ir laiks. Pusnaktī divpadsmit BAM no vietas. Ieraudzīju, ka TV rāda Kustaricas filmu “Melns kaķis, balts kaķis”. Tā arī miegojos, skatoties trādirīdī un rampairīdī, kas redzēts jau sazin cik reižu, bet vienalga nevar vien beigt sajūsmināt. Telefona staba apliešana ar ūdeni, lai labāki sakari, mīlas pāri un trijstūri, četrstūri, piecstūri, veļas mašīnas iegāšanās upē, bleķa zobi, sagrabējušie auto un limuzīns, orķestris kokā un balto zosu pulki, kas ir visur un visiem maisās pa kājām. Kaut kas dzīvelīgs un skumjš reizē – dzīve visā savā raibumā un absurdumā, ar visām savām nejauši sakritušajām detaļām, kas nebeidz sajūsmināt un atkal un atkal pārsteidz. Filmu pārtrauca reklāma. Keno loterijas izloze. Kurš tādu Keno vispār spēlē? Un kurš velns sēž pie televizora un gaida, kad 23:30 monotona diktores balss nosauks veiksmīgo ciparu kombināciju? Pamodos, lai izslēgtu filmu, un domāju – viss taču ir atkarīgs no attieksmes pret dzīvi. Pasmieties par notiekošo vai raudāt un gaidīt to, kas nepienāks. Jo labi taču nebūs nekad, bet vienmēr ir iespēja sajusties labi.

skat,

jauks atradums sestdienas rītam, gaidot braukšanu uz dzērveņu purvu.

“Skumju Akmeņu” mājaslapa.

ko liegties, nav vērts – foršā seno dienu mūzika. varbūt arī tas, kāpēc es esmu es. nu kaut kā tā.

kad dzīvoju kojās, man nozaga visas kasetes. gan to, kas tika atsūtīta dāvanā pa pastu, kad vēl mācījos skolā. gan jau vēlāk pašas pirktās un rakstīt pārrakstītās kombinācijas.

tagad domāju, ka jāatjauno. ja ne kasetes, tad mp3 vismaz.

visvairāk jau žēl pa pastu nākušās “Saule tunelī”. kasetēm arī ir smarža.

Atradumi

Atrados LV.lv. Teorija par atrašanu – ar praktiskiem izvilkumiem no dzīves, piemēriem no ziņu portāliem un izvilkumiem no virtuālās pasaku lādes. Nobeigumā derīgs padoms lasītājam. Ko ir vērts meklēt un ko atrast nav lielas jēgas.

Man viss labi. Neesmu ne pazudusi, ne ierauta laika viesulī, ne pazaudēta. Lai rakstītu dienrakstu, laikam vajag kādu sāpi. Vismaz tā šķiet, lasot, ko visās malās internetā raksta citi. Citam garlaicīgi, citam nāk miegs. Viens dzīvo Izraēlā, cits Dienvidpolā. Visi raksta. Ieliktu te saites uz tām vietām, bet nevar. Tad nu meklējiet paši. Varbūt atradīsiet kaut ko pavisam citu un vēl labāku. Man sāpes nav. Ja nu tikai laika bads, bet to ārstē, nedarot neko un tad izvēloties padarīt to, kas deg un kam rīt ir termiņš. Turklāt pēc termiņa ir nākošais termiņš, tad ir pēdējais termiņš un kaut kad pienāk pēdējais pēdējais termiņš, kad gan neko nevar, jo vienkārši vairs nevar neko. Ja nu skriet pakaļ un lekt ejošā vilcienā. Starp citu, vienreiz nostopēju Sanktpēterburgas vilcienu. Šis jau brauca prom, kad izskrēju uz perona. Briesmīgi vajadzēja uz Rēzekni. Tik briesmīgi, ka svilst. Pagaidīja. Pavadonis nolaida trepītes un pat parādīja, kur sēdēt. Biļetes ar man nebija, bet bija vajadzība braukt. Vienojāmies par diviem latiem un tēju. Gadās arī tā. Sen pierādīts, ka neko patiešām svarīgu nokavēt nav iespējams. Jo nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs. Tā nu es te atrados un kaut ko rakstu. Tikai man nav sāpes, par ko rakstīt. Ne es ko briesmīgu lasu, ne klausos – tikai to, ko pati izvēlos un tad jau arī pati esmu atbildīga. Un vispār man patīk. Šodien, piemēram, internetā lasīju, ko jaunu ir izdevusi Latgales Kultūras centra izdevniecība. Dzīvi suņa murgi, bet laikam arī naivajai literatūrai ir adresāts – tāpat kā ir adresāts naiviem seriāliem, naivām filmām, naiviem sarunšoviem un trādirīžiem. Visām tām dejo ar Prīdi un dziedi ar Briedi padarīšanām. Īsti gan nezinu, ko tagad rāda un raida, jo man nav TV kastes un internnetā es to nemeklēju. Labi ir tāpat. Ja pietrūkst pasaku, vizuālās informācijas un filmu, var nopirkt kādu disku vai aizņemties no draugiem. Un ir tak arī kīnoteātris. Kīno “Rīga” tagad ļoti smuks, man tīk. Pēdējā laikā gan skatos, ka visu ko atrod. Ja labi pacenšas, var atrast visu ko. Ko viens pazaudē, to otrs atrod. Un tad par to visi raksta un brīnās nedēļām. Citam pazudis bērns, citam surikats, vēl kādam ANO vēstnieks. Katram sava sāpe. Prezidentu gan par laimi atrada jau laicīgi – tajā pašā zoodārzā, kur vēlāk pazuda surikats. Pēc tam atradās arī surikats – laikam bija pārāk spalvains un neaudzināts un nederēja par ANO vēstnieku. Pēc tam atradās arī vēstnieks. Vēl kaut kad tika atrasti daži sieviešu līķi. Daži sagriezti gabalos, daži tāpat. Citi meklē suni, citi atrod kaķi. Nupat Gulbenē atraduši meiteni – dzīvu. Tagad gan jau lamā no panckām ārā, ka šī atradusies dzīva un nav izvarota un sagriezta gabalos. Ja meiteni atrod žagaru čupā, viņu nelamā. Tad lamā to, kas viņu tur nolicis. Atrastus kaķus sauc par kaķu puikām un meitenēm, viņu bildes liek internetā un meklē viņiem saimniekus. Suņu puikas sauc par labiem sargiem, bet suņu meitenes ir mīļas. Atrastu krokodilu ved uz zoodārzu, bet atrastu bērnu uz slimnīcu vai bērnunamu. Prezidentu lamā, jo viņam kaut kad bija trusis, taisni mati un aploksnes. ANO vēstnieku lamās, jo visi politiķi ir stulbi. Surikatu gan neviens nelamās, jo viņš ir pūkains. Morāle. Labāk tomēr atrast kaut ko pūkainu, nevis prezidentu. Ja atradīsi surikatu un aizvedīsi uz zoodārzu, tev piedos. Ja no zoodārza atvedīsi prezidentu, nepiedos mūžam. Nu re, tā nu es arī atrados un kaut ko te uzrakstīju. Tad nu redzēs – priecāsies vai lamās. Neesmu pūkaina un nenoderu saimniecībā. Gan jau lamās. Priekā! Ārā kārtīgs rudens!

dorbi, dorbi

atguoju pyrms kaidys pusstuņdis iz sātu, piec puors stuņžu juosaceļ. a kod lai dzeivoj. a maņ vēļ vaicoj par nazkaidim blogim. nu nav, nav mane bezgaleigi daudz.

ceiņa ar drozofilom

vakar beidzūt sasajiemu i pasaroku pa teiklu. problema beja nūbrīduse pamateiga – drozofilys kiezej iz svaigi kruosuotūs sīnu, a vakar vīna īliduoja dagunā. jemūt vārā, ka maņ ir īsnys i vyss rībās, ar tū pošu juos izapeļnēja naidu iz myužu. pat najemūt vārā Aļfonu, kam piec drozofilu smierts sasamazynuos bareibys kruojumi.

lobuokī padūmi ceiņa pret flinstonim, kū atrodu teiklā, beja naļaut jom sasavairuot, naturūt ustobā pyvušys augļus ci duorzeņus i iudini. a gadīnī, ka juos jau sasavairuojušys, pi padūmu dominēja syukšona ar putekļu syucieju.

vysā bez augļu i bez iudiņa navaru iztikt, partū ka naba jau kasreizis sīsi cīši atkrytumu maisu i naba jau puču vāzē natureisi.

atlīk putekļu syuciejs. niu stuov kuknis vydā. kai īeimu, tai ratynoju lidojūšūs parazitu ryndys.

pagaidom izaver cereigi. šur tur pa kaidai vēļ ir, tok tys laika vaicuojums. Aļfons gon nalein i uorā. sēd sovā izlītnis caurumā. dabuošu jam vairuot drozofilys muoksleigai kaidā burkā. :D

nešķīstība

visu rudeni virtuvē perinās drozofilas. sauktas arī par flinstoniem.

Aļfons, protams, ķer. bet cik 1 zirneklim vajag. drozofilas uzvar un vairojas.

tad nu domājam – sist nevar, jo nesen nokrāsojām sienas. izķert nevar, jo nav jau normālās mušas. indēt? vai varbūt ķeras uz mušpapīra?

ko tādai drozofilai vajag? kā izmantot viņas vājības?

saindēt augļu sulu?

radība

mums tualetē dzīvo Aļfons. izlietnē. ķer drozofilas.
tagad viņu sauc arī par Elvisu, jo viņš ir mūžam dzīvs.
par spīti tam, ka dzīvo izlietnes caurumā.
un vēl viņu, ja tā gadījumā ir sieviete (drausmīgi neatlaidīgs un dzīvelīgs radījums), sauc par Venēru. par Venēru, kas dzimst no putām.
bija doma nosaukt par Feniksu, jo mūžam atdzimst, lai cik reizes lietu uz galvas ūdeni. bet bail, ka nenodedzina māju.

ak jā. tas ir zirneklis. viņam ir balta emaljēta māja ar balkonu un baseinu.

nu Letys pyura – par laimi i par dzeivi

Ar dzīves kvalitāti apmierināti 49,35% Latvijas iedzīvotāju

Rīga, 13.sept., LETA. Ar dzīves kvalitāti ir apmierināti 49,35% Latvijas iedzīvotāju, liecina pēc Valsts reģionālās attīstības aģentūras pasūtījuma veiktais pētījums “Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences”. Dzīves kvalitāti raksturo ekonomika, vide, sociālie resursi, drošība, izglītība, veselība, mājoklis, ērtības, transports un infrastruktūra. Citu reģionu vidū kā augstāks izceļas aptaujāto Vidzemes (53,69%) un Zemgales (53,02%) pilsētu iedzīvotāju apmierinātības līmenis. Lai arī dzīves kvalitātes indeksa aprēķinos līdere ir Pierīga, tomēr ar dzīves kvalitāti apmierinātāko reģionu vidū Pierīga ieņem tikai trešo vietu. Savukārt Rīga ieņem tikai 27.vietu starp 38 pētījumā iekļautajām pilsētām. Salīdzinot pilsētas reģionu ietvaros, Kurzemes pilsētām raksturīgs visviendabīgākais dzīves kvalitātes vērtējums. Kurzemē visvairāk apmierināto cilvēku dzīvo Kuldīgā (51,92%) un Aizputē (50%), bet vismazāk – Liepājā (41,18%) un Talsos (40,54%). Arī Zemgales pilsētu iedzīvotāju skatījumā dzīves kvalitātes līmenis tiek vērtēts samērā vienlīdzīgi. Vairāk apmierināto starp aptaujātajiem sastopami Dobelē (66,67%) un Aizkrauklē (58,96%), bet vismazāk – Jelgavā (47,06%) un Bauskā (43,33%). Izteiktas atšķirības vērtējumā iezīmējas Latgales pilsētās. Piemēram, Krāslavā (67,74%) vērojams augstākais apmierināto vērtējums Latvijā, savukārt Līvānos (19,35%) – zemākais. Preiļos (37,5%), Rēzeknē (36%) un Daugavpilī (44,59%) ar dzīves kvalitāti apmierināto īpatsvars ir zemāks nekā vidēji valstī, taču Balvos (54,84%) un Ludzā (50%) – augstāks. Arī Vidzemē pastāv plaša viedokļu amplitūda, tomēr kopumā reģionam raksturīga augsta apmierinātība ar dzīves kvalitāti. To apliecina arī fakts, ka sešas no desmit aptaujā iekļautajām pilsētām ar augstāko dzīves kvalitāti ir Vidzemē. Aptaujātie Smiltenes (61,29%), Līgatnes (60,71%) un Valmieras (60%) iedzīvotāji pauž augstu apmierinātību ar dzīves kvalitāti. Arī starp pārējām Vidzemes pilsētām vairāk nekā 50% iedzīvotāju pauž apmierinātību. Izņēmums ir vienīgi Alūksne, kur tikai 28,13% aptaujāto ir apmierināti ar dzīves kvalitāti. Pierīgas reģionā visapmierinātākie ar dzīves kvalitāti ir Ogres (61,54%) iedzīvotāji, arī Limbažu (56,25%), Baložu (55,17%) un Tukuma (54,9%) iedzīvotāji lielākoties ir apmierināti ar dzīves kvalitāti, savukārt Staicelē tādu ir tikai 33,33%. Pētījumu veikusi SIA “Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”.

atziņa, kāpjot ārā no trolejbusa

nedod Dievs iemīlēties aklajā un gaidīt klibo.

refresh

taišni tod, ka es dūmoju, cik vyss ir brīsmeigai i kai gribīs emigrēt i sakuortuot cītu disku datoram i meikstū disku smadzinem, kab suoktu ar jaunu elpu, e-postā atīt ziņa:

Меблированная квартира от собственника на берегу Красного моря Иордании, с великолепным видом на море и горы, в курортном городе Акаба. Гараж, охрана, спутникове телевидение, интернет.

Eisi sokūt, bez interneta tu esi nulle. I nav nikaidys nūzeimis emigrēt, ka omnia mea mecum porto – vysus sovus datus, atminis i parolis.

Cik labi, ka nav juoīt školā

Cik labi, ka 1. septembris ir tikai napadareitūs dorbu termeņš, na suokums jaunom mūceibom. Nu labi, ar pyrmūdīni stuojās spākā vēļ vīns dorba leigums, tok tys tai. Puordzeivuosim vysu.

Bet vairs nivīnys školuotuojis. Nivīna saceriejuma par Raini. Nivīna kontroldorba fizikā. Nivīna paragrafa viesturē. Nivīnys īskaitis matematikā. Nivīnys puču izstuodis. Nivīna debila prīšknasuma. Nivīnys dežurys klasē. Nivīns vaira naizsauks ni pi tāfelis, ni skaiteit dzejūli.

Aleluja. Tuo deļ vīn beja vārts sagaideit jaunu godu symtu i tyukstūšu.

A ite kartenis nu paguojušuo laika. Storp jom ari vīna, kai nazkod beja školā.

Washington, D.C., circa 1922. “Maret French School.” The book: “Fables la Fontaine.”

tai

nav ni mozuokuos īdvasmys i gribeišonys koč kū raksteit. saceisim tai – mane ir par moz, kab es buoztūs prīškā. da i kam vajadzeigs. na jau maņ.

puorbaude ar cuolim ir interesna i dūd īmesli puordūmom. par ļaudim i jūs sirsneibu.

asu slyma. da i nafig vysu.

tycu tam, ka fotografeja nūzūg dali dvēselis, varbyut pat vaira. navaru cīst fotografeišonūs. a kur vēļ likt teiklā biļdis, piļneigs napruots…

ka tai, Veidenbaumam navajadzēja nūmiert tik jaunam.

manas mammas darba gaitas

īsi sakot, ārstu LV trūkst. vismaz lauku mazās slimnīcas eksistē, kamēr ir vecie buki. reizēm nelīdz pat tas, ka buki jau sen pensijā.
īsi sakot, šodien ir mammas pirmā darba diena slimnīcā.

uz darbu esot braukusi ar autobusu. nokavējusi gandrīz pusotru stundu, jo pa Rīgas-Maskavas šoseju esot dzītas govis. jā, jā, jā! ne tikai Šlesers, ne tikai ceļa remonti, ne tikai 18 loksoforu, bet arī govis! man tīk latvju infrastruktūra un sakārtotie ceļi!!!

Rīgas autobuss (gan jau divstāvu) no Viļāniem uz Varakļāniem brauca kaut kur pa mazajiem lauku celiņiem, cauri Tievanāniem, Orneicāniem, Lucāniem. jo pa šoseju esot dzītas 1500 govis.
varu iedomāties. tie lauku celiņi ir līču loču, bedru bedru.
un ja vēl tas buss brauca garām Orneicānu lidlaukam, kur stāv padomju kukuruzņiks, ko pa laikam izvelk ārā no angāra, lai pavizinātos pa debesīm. iedomājies, noputējis ceļš gar mazdārziņiem, usnes, lidlauks, zaļš kukuruzņiks un līgo zili balts buss ar cilvēkiem, kas grib tikt uz Rīgu.
ka es saku, Kustarica vēl nekad nav bijis Latvijā. :D :D :D :D

bet 1500 govis… nez, Latvijā tiešām vēl ir tik daudz ????
jeb tās ir visas govis, ko citplanētieši ir nolaupījuši un tagad atdeva atpakaļ?

tad nu 10:20 mamma ieradās darbā, un pirmais darbs bija parakstīt miršanas dokumentus kādam vēža slimniekam, kas šonakt nomiris.
bet mamma ir no veco buku paaudzes. kad tur kurā gadā šitādu papīru parakstīja, bet cilvēks dzīvs un vesels.

tad nu nomedīja dežūrārstu, lai tas raksta – ja jau redzējis, ka miris. neies tak pēc 1500 govju epopejas vēl uz morgu līķus skatīties (labs darba dienas sākums, ha).

īsi sakot, tagad ir problēma. vajag ārsta zīmogu. jo vecais ir 2 valodās – latviski un krieviski.
es tik īsadūmuoju – a mož dalikt trešū zvaigzni.  :D latgalīšu volūdu. :D :D :D

da lampenis

emigrēt i cauri. asu tai nūguruse nu vysu, kam nu mane vajag vysakuo.

Ticība ledusskapim

Fotogrāfija no šejienes.

Raksts publicēts te.

Debesis tagad, augusta vidū, dziļas, dziļas. Naktī var nogulties uz saulē sasilušā asfalta un vērot.
Ne jau pilsētā, kur debesis vienmēr ir gaismas piesārņotas. Uz izdrupuša pamestas fermas pievedceļa, pa kuru kādreiz veda lopbarību un pienu, bet kur tagad ir pelēkbalts smilšains asfalts. Bijušais piena ceļš.
Apkārt pļava, knikst zāle, lapas. Sisina sienāži. Kāds lavās, apklust, elpo. Varbūt fermā dzīvojušo govju dvēseles. Varētu taču būt, ka atgriežas.
Virs galvas bezgalība. Blāvs piena ceļš debesīs. Lielas zvaigznes, mazas zvaigznes. Kad acis pierod – arvien vairāk zvaigžņu.
Guli uz zemes un skaties zvaigžņu pienā.

Augustā krīt zvaigznes. Īsas un spožas metorītu švīkas punktiņu klājiena vidū.
Tik īsas, ka iedomāties vēlēšanos nav iespējams. Tikai vērot un gaidīt – kad atkal kritīs.

Es sapratu. Lai vēlēšanās piepildītos, par to ir jādomā visu laiku.
Iedomāties kaut ko un paturēt sevī vienādā intensitātē. Neko negaidīt, neko necerēt, negribēt nekā, tikai piepildīties ar ilgstošu laimes sajūtu – kā būs, ja būs. Kā ir.
Iedomāties, paturēt prātā, neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Nenovērsties, nešaubīties.
Sagaidīt krītošo zvaigzni.

Teikās par apslēpto mantu nereti stāsta – tai brīdī, kad mantas lāde jau bija tuvu, racējam virsū brāzās nedzirdēts troksnis: skrēja paša nelabā pulki, ugunīgu vēršu bars kratīja ragus, milzu ķirzakas spļāva gunis, lidoja sirseņi un lapsenes, šāva mīnmetēji, lidoja iznīcinātāji, kara lidmašīnas meta bumbas.
Tikko racējs novērsās, troksnis aprima. Nelabie aizskrēja garām, vērši aprima, ķirzakas salīda sūnās, sirseņi un lapsenes pagaisa, mīnmetēji apklusa, iznīcinātāji un lidmašīnas aizlidoja. Mantas lāde žvadzēdama nogrima zemē.

Iedomājies kaut ko un tici. Gaidi, kad kritīs zvaigzne. Ja tai brīdī, kad tā kritīs, tu kaut ko vēlēsies, tas piepildīties. Nekad nav zināms, kad kritīs nākošā zvaigzne – tūlīt, pēc mirkļa, pēc minūtes.
Vēlies, domā par to un nenovērsies, tici un gaidi. Varbūt pat mūžīgi.

Nav iespējams tik ilgi domāt par jaunu ledusskapi, datoru, auto, māju.
Tik ilgi domāt var tikai par to, ko patiešām vēlies, kaut ko pāri esošu un visbūtiskāko. Labākajā gadījumā – laimes sajūtu, atverot jauno ledusskapi, iedarbinot jauno auto.
Tik ilgi, lai sagaidītu krītošo zvaigzni, nevar saglabāt alkas pēc subjektīvās īsā brīža laimes. Tādu laimju ir pārāk daudz.
Tik ilgi var domāt tikai par visbūtiskāko. Par cilvēkiem, ko mīli, par savu un bērnu laimi. Par vistrauslāko un reizē vissvarīgāko. Par pasaules mērogu priekšā vissīkāko un priekš sevis – vislielāko, jo vienīgo.

Šovakar lasīju ziņas un ieraudzīju kādu šokējošu paradoksu Gruzijas un Krievijas konfliktā. Tik daudz cietušo civiliedzīvotāju.
It kā runa būtu nevis par dažādu varu armijām, bet gan par teoristiem, kuru taktika ir nogalināt pēc iespējas vairāk civilo iedzīvotāju, lai sabiedrībā sētu paniku un ātrāk sasniegtu savu mērķi.
Nekas nebiedē tik ļoti kā līdzīgo nāve.

Augusta naktī, guļot uz zemes, ir grūti iedomāties, ka kāds to varētu sabojāt. Miers liekas esam globāls. Tikai sienāžu sisināšana, debesu bezgalība, pļavas un veca asfalta smarža.
Lasot internetā ziņas, pasaule liekas esam tik trausla. Kas notiek Gruzijā, var notikt arī pie mums.
Internetā publicētie attēli ar cilvēkiem, kas Gori hospitālī Grūzijā lasa ievainotot sarakstus un meklē savus tuviniekus, atgādina pieredzē nogulušos vecāsmātes stāstus par pazudušā vīrabrāļa meklēšanu 1941. gada jūlijā, ejot garām līķu rindai Rēzeknes čekas pagalmā. Pacelt lupatu un pārbaudīt, vai tas nav viņš. Šis nav, nē, šis arī nav.

Kas būtu, ja krītošo zvaigžņu vietā būtu mīnas. Spožas un garas svītras debesīs. Tepat siltajā pļavā, kur sisina sienāži.
Vai būtu iespējams saglabāt vienu vienīgo vēlēšanos un nenovērsties.
Vai ticība ledusskapim būtu iespējama.
Vai varbūt vienīgā iespējamā ilgstošā vēlēšanās ir dzīvība.

Sibira latgalīši i dīveņš

O, itys byus muns 100. dīnroksts itymā lopā! ;) Kas byutu ticiejs, kas gaidiejs.

Puorpubliceju nu draugim, kab napagaistu cytu glupeibu jiurā (a mož i okeanā). Skaiti, rudinī tīnis blogam byus 3 godu jubileja.

da pīktdīnis asu pa Reigu, tod juosim pa Latgolys Balkanim ar sibirīšim.
uh, tī ir tipi itūreiz. kuorteigys žūgvuoveris!

šūreit piec nakts bušavuošonys aizvedem iz busu, brauks iz 3×3 nūmetni.

poša nabeju iz vītys, guoju da sātys piec datora, kab varātu saraksteit kartenis vīnā vītā i saītu 1 normals DVD.

tok jau daguojuši kluot trimdys latvīši i stuostiejuši, cik lobs ir pošu latvīšu dīveņš, kas palākuos iuzeņuos juoj pa rudzu dryvu (tai var atsaraut par siejumu izmeiceišonu).
a myusejī kū? nikuo.

var vērtīs i breinuotīs, naatsabreinuot. tuos tok ir div piļneigi cytys civilizacejis.

vīnu tāvi i muotis aizbāguši nu kara i izsyuteišonys 1944. godā i dabuojuši vysaidys dīvtureibys, Ulmaņus, augstškolys i trimdys breinumus, a ūtrajim dzedi i prodzedi aizbāguši nu boda Latgolā i nav dabuojuši Latvejis vyspuor. jī tok izceļuoja 20. godu symta pošuos suokuos, vēļ pyrms revolucejis!

vīni runoj čiuliski ar akcentu, ūtri runoj latgaliski bez akcenta. tī, kuri runoj.
itī treis ir nu izdzeivuotuoju parodys – svīd zemē, nūkriss iz kuoju. normali cylvāki.

a vyspuor jim taipat kai leluokajai daļai Sibira latgalīšu ir konkrets redziejīņs par valna čiuļim, kas mīdz i latgalīšus, i krīvus.

navar najimt vārā, ka jī ir dabuojuši 20. g. s. sovetskū ideologeju, ka Latvejā latgalīši ir vysā apmīgti i eisti breivi latgalīts var dzeivuot tik Sibira kolhozā (cikom nasasuoce etniskuo vojuošona i naapsuove vasalom dzeraunem veirīšus). a šudiņ jī daboj vysu myusudīnu Krīvejis ideologeju i zyna, ka lai kam, bet krīvim Latvejā nav dzeivis.

taidā ziņā saguoja smīkleigai – īguojom LU izlaidumā taišni tod, ka sveice slāvu filologus. runuoja krīvyski. Taņa maņ vaicoj – a jim možna? es soku – možna. nūskaiteis dzejūli i nūrunuos suokuma runu krīvyski, tuoļuok runuos latvyski. tai i beja. a Taņai breinums.

raudzējem ari par latgalīšu mīgšonu īstuosteit, ka vyss labi. ka nav jau tai, ka latgalīšus vojoj voi kū. tīseibys ir, tik pošim juos juomuok īraudzeit i lītuot. cyts to nivīns ni gluobs, ni ratavuos.
a Zina – “Tu te maņ napyut! kaidys jiusim ir tīseibys?”

kai Juoņs Sprukuļs pyrms diveju vosoru sacēja: “ite mes Sibirī pasportā asam latgaļci!” a piečuok pats dasacēja: “a jius – tik latyši!”

byus cyrks ar tū 3×3 nūmetni. :o)
pi busa stuovēja i runuoja tautīši lynu kraklūs ar vara zirdzenim i peileitem koklā.
myusejī vakar sapierka “Dzintara” smaržys i Jiurmolā ar sajiusmu atroda opolū globusu – “ite vāg že padūmuot, taids pats kai nazkod. ite maņ vajag fotografijas!”

jim vyss ir skaidrs par sātu ceļšonu jiurys molā. tai nūteik.
ir nauda i ir lela nauda.
“vot aizbrauksam iz tū lageri, nūpeļnēsam naudu i nūpierksam itū daču.”
i poši smejās.
skaidrys, ka nanūpierks nikod.

a sovetskais cylvāks palīk sovetskais cylvāks. īraugi kūpeigū i saprūti sevi.
ka ir niansis, kuo nikod nasaprast tam, kas nikod dzeivē nav dabuojs civiluos aizsardzeibys, politinformacejis, ieryndys skašu i militarūs kursu, sovetskūs kinu i ideologejis.

tod saprūti, kur runās myusu vaļdeiba i juos varys apziņa i nasaklauseišona cytūs. kur dzymst myusu īriedņu oklums i poštaisnums. kur myusu sabīdreibai saknis.

ejam pa Elizabetis īlu, a iz ītvis plitkeņu kluodz čumadanu ritineiši.
Viktors pieški soka – “vāg že padūmuot, kai pulimjots šaun!”

tys ir tys.
rītumi i austrumi.

Zina vakar maņ soka: “zemļu nada. zemi nada. latgaļskuju.”
es jai izstuostu, kai 2006. goda vosorā vežu zemi – nu sova duorza, ar kropu (diļļu) sāklom.
Zina – “nu i mņe takuju nada!”

nūsprīdem – zemi jims Latgolā.
Taņa – “dasasīs rūbežsorgi i vaicuos, kū vadam. čto eta za parašok takoj?”
Viktors smejās: “a koč čortu i ved!”
iz teni braucūt, sumku nivīns bess nav puorbaudiejs.

i tod Zina izstuostēja gadīni.
vaicoj iz Sibiri nūbraukušajam bazneickungam Aigaram – “tu myusem zemes atvedi?”
jis smejās: “atvežu, atvežu. byus zeme.”
Zina smīdamuos stuosta: “i točna zemļa!”
jis vīnam padāravoj cymdus, cytam šikaladu, a Zinai muola sviļpeiti.

tai Zina niu zyna: “zemļa tak! muola pcička. a jam taids sorkons vādars. muols že.”

Zina guoja nu jiurys i stuostēja maņ par sovu dzeivi. a tod aizrunuoja par tū muola putineņu, sviļpaunīku.

“es kai palīku vīna poša sātā, tai papyušu.
a tī kai skaņ! kai putyns vīns pats klusā mežā.
sēd iz zora i dzīd.
tai i es – siežu sātā vīna poša, papyušu, papyušu. a jis skaņ.
a maņ až rauduot.
zemļa latgaļskaja…”

Sibira stuosti. Krīvu medicina. II daļa

.

Itū stuostu varātu nūsaukt ari itai: “sliminīku veseleiba i 7 kuojis”. Partū ka vasalī beja slymi i slymā vasali, a par vysim kūpā slymys beja septenis kuojis. Treis nu jom vīnam cylvākam – Ilonai, kas pasamanēja krist i pīsaceļt, otkon krist, pīsaceļt i krist.

Lobuokais krīvu medicinā ir juos naasameiba.

Byut to jei ir, a da juos navar tikt. I tys cytu reizi var moksuot pat dzeiveibu – tikai deļ tuo cylvāks palīk dzeivs. Voi vysmoz jū dzeraunis kopūs apgloboj kai cylvāku – ar vysom kuojom, rūkom i vysom zornom.

Voi par veļti mes pi Sibira latgalīšu dzierdātu tik daudz stuostu, kai tys i tys nūmirs Ačinskys slimneicā – atgrīzuši vādaru vaļā i cylvāks par reizis beigts. Nu, voi piec kaidys sutkys.

Ite es nasabreinoju ni par kapeiku.

Poša iz slimneicys gaņku puortynu Maritys kuoju, kod jei beja daguojuse puorsīšonys stuņde i mes jau vysu reitu bejom izamolušys pa polikliniku i slimneicu. Uorsti i sanitarkys stuovēja tīpat sūpluok, peipēja i nūsavēre iz myusu ar navyltuotu i patīsu iņteresi. Maņ jau pasaruodēje – varbyut gryb kuo jauna īsavuiceit…

Parkū taids teatris juotaisa iz gaņku? A kur ta cytur lai dasāst? Beņča nivīna uorā nabeja, zuole da kokla, a slimneicā vydā iz kotra krāsla pa divejom buobom i vēļ unuks kliepī pajimts.

Tai, niu juopadūmoj, par kuru kuoju lai stuosta. Ir jau kur izavērst – divejis voi trejis izgrīztys, vīna sasysta, vēļ vīna apšmucynuota ar korstu kotlu.

Labi, suoksim ar Darjis kuoju.

Tai i rikteigi nasaprotu, kas jei tī beja – ni to izgrīzta, ni to sastīpta, ni to kramps raun, ni to vēļ kaida nalaime. Tok vajadzēja elasteiguos saitis. Ite vīgli pasaceit – elasteiguos saitis. Ite tev na īīt veikalā i nūpierkt! I kur ta vēļ pošā vālā vokorā.

Muosa Tatjana zynuoja vīnu aptīku, kur asūte. Vysmoz jei tī nazkod redziejuse. Tys beja nazkur jaunajūs rajonūs, taids kai lūdzeņš, kai restis. Vydā nabeja juoīt, padeve taipat. Es to naredzieju, siedieju Marusjā (muosys Tatjanys mašynā), a puordevieja bejuse breineiga – vēļ lobuoka par Mariju Grigorjevnu (buobu ar izkaseitū pūdeļa prizuru, sauktu par guņs golvu – jei moti to malni, to sorkoni), koč maņ jau nasaruod, ka kaida cyta buoba juos varātu puorsist. Varbyut asu Marijis Grigorjevnys fans!

Piec seceibys tuoļuok laikam beja vīna nu Ilonys kuoju.

Naatguodoju, kai jei jū samaituoja, tok iz prīšku paīt varēja. I nikaida krīvu medicina jei natyka. Tok voi ta Ilona liksīs mīrā? Voi ta Ilonai tik vīna kuoja?

Pa tū šaļti Marita nazkaidā (carams, ka latgalīšu) sātā dagryude kuoju pi korsta ak jau buļbu voi iudiņa kotla. Nikas troks tī nasaruodēja, tik nūsasmējem par dorba traumu i vyss. Varbyut kaidu kremu īdevem pamuozuot.

Nūūū, Marita tože tai lītai pīguoja nūpītni. Ka kuoja, to kuoja. Ekspedicejis arhivā var atrast vysaidus juos rānu obrozus, līc koč rameņā pi sīnys! Cyts par cytu baileiguoks. Tī var redzēt vysaidys apdadzynuotys kuojis atteisteibys stadejis – nu sorkona pleča da lelys tulznys, nu tulznys da nanūsokomim plečim, vuotim i uodys gobolim. Ak jau, ka kod naviņ izīs latgalīšu medicinys gruomota, varēsim pīduovuot breineigys ilustracejis. Kotram tok juodūd sova tīsa jaunūs uorstu izgleiteibai. Es varātu raksteit teoretiskū daļu – par krīvu medicinys potencialu, dziļūrbuma dūbem i atteisteibys teņdencem.

Guoja laiks, Maritys kuoja auga, brīde i ryuga. Gatavējēs.

Piec 9 kilometru nūīšonys pa glumim Sibira dublim i nacelim kuojis nivīnam naatkryta. Ni maņ, ni Oļai, koč gobolu ceļa vēļ guojom ar bosom kuojom. Pa vysim dublim, kas trīkšēs pa pierstu storpom, i ščebjonku, kas beja zam tūs dubļu.

Piec šaļts naizturieju i leidu nazkaidā pūrā mozguot kuģojis, kab varātu apmaukt gumejnīkus. Nā, nikas maņ navuodēja – ni pūrā nūsleiku, ni tuorps īcierta, ni cyta kvaroba paruove.

Es vēļ pyrma tuo piec pārkiuņa pa pļaņčkom broduoju, taisni dzeraunis ūlneicys vydā. Breineigys pļaņčkys ar meikstim dublim i syltu iudini. Až sentiments paruove!

Koč Nina nu gaņku klīdze, ka navajag – var byut stykli. Tok kas ta nav pa styklim staiguojs! Da i nabeja tī nikaidu styklu. Teiri dubleiši.

Saguoja labi – tei grupa, kas brauce iz Grjaznovu (kur, ka sprīst piec nūsaukuma, vysam vajadzēja byut nateiram, vīnā grjazē), dabuoja asfaltu i autobusu, a mes, kas braucem iz Sčastlivū (kur vajadzēja byut vīnai laimis solai i dabasim, partū ka pat leluo ūļneica jim nūsaukta kolhoza vuordā “Vesjolaja Gorka”), dabuojom leitu, dubļus, ūdus i dundurus.

Nu tūs dunduru Ninai obejis kuojis zam ceļu tai aptyukša i izacēle ar sorkonim trumim, ka izavēre piec buboņu miera piedejā stadejā voi vysmoz piec cyuku sorkongulis. Tū obrozu ar juos kuojom varātu likt propogandys materialūs “Latgalīši, nabraucit iz Sibiri”. Žāl, ka nazkod taidu breineigu materialu nabeja ni Kempam, ni Trasunam, kod jī aicynuoja palikt sātā.

Maņ ruodīs, īraudziejuši Ninys kuojis, vysi latgalīši nazkod byutu palykuši Vitebskys guberņā i niu vysi gūdeigi brauktu iz Īreju, navys kai nazkod iz SibĪreju. Koč taidā gadīnī nabyutu ari myusu ekspedicejis i itūs stuostu.

A pa tū šaļti beja daguojs Juoņu (voi Pīteru) vokors Saharnajā. Par tū, kai mes iz jū braucem, ari vajadzātu pastuosteit. Kai nūstopeitajam žiguļam puorspruoga rīpa i kaids breineigs prāms ir puori Čulymam, a navar jau vysa aizspēt.

Iz guņkuru Aleksejs i Katja sanese breineigu molku – eglis blučus, nazkaidus dieļu golus, pat nūbyrušu Jaunuogoda egli. Cikom mes i pusdzeraune stuovējem ap guņkuru, asti gryndzynā sagrīzuse, garom paskrēja malna cyuka. Spolvainuo mugura vīn nūleiguoja, vysa vīnā dubļu šērvē. Ilona vēļ puorvaicuoja vītejim, kaidā kruosā jim cyukys. Izaruod, ka boltys!

Ūdu tī beja vēļ vaira kai Bičkovā, koč myusim lykuos, ka vēļ vaira vīnkuorši navar byut. Izaruod, ka var. Beja tik bīzs gaiss, ka navarēja padzīduot – par reizis juokuosej. Mes jau raudzējem vysaiž, i rejom iz leju, i spļuovem uorā. Beja tai, ka vīna suoc dzīduot kaidu dzīsmi, a ūtra, kam vēļ nav ūdu pylna reikle, pabeidz dzīduot riņdeņu. Pa tū šaļti i trešuo pi elpys tykuse.

Kotram rūkā beja lopaini kūku zori, ar kū varēja atsadzonuot nu tuos kustūnis. Nu, vysmoz pošīdvasmai labi. Ka kas nabejs teik dareits. Tei beja vītejūs metode, kas kulturys apmainis ceļā tyka aizgiuta i atzeita par gondreiž idealu.

Vēļ lobuoka ir tikai mozūs guņkureišu metode, kū var kvāpynuot ari spanī. A ustobā labi nūder kotrā būdē sūpluok ar prezervativim nūpierkamais “Komaroff” (roksta leidzeigi kai „Vodka Smirnoff”) – breineigs leidzeklis, īpakuots gondreiž taiduos pošuos paceņuos kai prezervativi, vīgli var sajaukt. Nu juo ūdi bierst nu grīstu i tirinej kuojenis, ak jau taipat kai cytā situacejā spermatozoidi.

Ka navar ar dzīduošonu, spīdem iz daņču. Laikam kaids nu Ševeļu voi Čeveru puišu atnese magnetofonu, izgrīzem iz vysa skaļuo i iz prīšku. Cik jau dzeraunē jaunuotnis beja, vysa lēce leidza. Vys jau ūdi mozuok kūde. I vacajim prīca nūsavērt. Koč nu plykys vieršonuos jau ūdu mozuok napalyka.

Vysa dzeraune to gon nabeja atguojuse, a taipat saguoja ļaužu padaudz. Ka staiguojom pa sātom, nasaruodēja, ka tī vēļ tik daudz dzeiveibys. Pat diveji jauni puiši i vīna mārga preceibu godūs. Vysys treis mozuos meitinis. I ryžs suņs ar taidom ausim kai Čeburaškai.

Tok Ilona kai lēce pa tim cyuku izroktajim pļovys kramaslim, tai i aizlēce. Kuoja rotā i daņči lupotuos. Tok tei vēļ nabeja tei kuoja, kas piečuok maņ beja juotyn pa nazcyk reižu dīnā!

Ka kuojis navar samaituot cyuku rokumūs, Ilona givuos tai lītai kluot nūpītnuok. Ar Krasnojarskys Stolbim to gon beja gona – kai lykuos gar zemi, tai beja rikteigi. Kuoja pagolam, ekspediceja beigusēs. Koč labi, ka tai – byutu jei jaukusēs no pošys Stolbu klinšu viersyunis, nabyutu i kuo repatriēt. Kai vēļ i sakaseitu i salaseitu pa tim kryumim i akminim.

Jau tai, eimūt pa stidzeņu, jei asūt puormatuse rikteigu kiulini. A maņ vēļ pa šai dīnai škode – es to ituo naredzieju. Vysi stuosta, cik breineigs kiuliņs tys bejs, a es naredzieju nikuo… :o(

Tik viņ redzieju, ka jau augšā slīnās. I vajag že – taisni taidā momentā vērtīs nazkur cytur!

Nu, piec ituo to gon Leikuma beja sirdeiga. Koč jau jei i tai beja sirdeiga, partū ka nabeja nūviertiejuse myusu kuoju potenciala. I nūviertiejuse jei nabeja gon!

Itaidu kuoju i laseidams nasalaseisi!

Iz autobusu Ilona nazkai aizklymbuoja, pa staceju rypu rypys aizrypynuoja, nivīnam nikuo lela nasaceidama. Partū otkon viļcīnī kai lykuos iz luovys, tai i izastīpe vysā garumā. Lyku soltus kompresus – viļcīņa atejā miercieju Ilonys zaļū skusteņu i munu zaļū blūzi. Vēļ izkuoru pa atejis lūgu uorā – lai pasaplivinej viejā i lobuok atsolst. Soka, ka zaļa kruosa nūmīrynoj nervus.

Jau dūmuojom, ka Ilona tī i paliks, iz tuos luovys ar vysim zaļajim skustim. Napīmiņu, iz kurīni tys viļcīņs guoja – Mongoleju, Tatareju voi Moskovu. Tok uorā izvylkom. Pi Ačinskys stacejis atrodom taksi, sasādynuojom tī vysus invalidus i Guntu par sliminīku veseleibu ci kūpieju i palaidem braukt.

Poši laidem iz autobusu. Nā, nā, naatlauzem ni kuoju, ni kokla. Tok navar jau zynuot, kai tymā autobusā byutu bejs cytā stuņdē, ka vysi nu dorba brauc – ap tū laiku tī cylvāks cylvākam iz golvys stuov. I autobuss – tai lieneigi, lieneigi, pa maleņu leiguodams i rākdams.

Nazynu, kurā godsymta i kurā zemē ražuots, tok Ačinska sabīdryskais transports breineigs. Ka labi īsaskrīn nu kolna, tod tai krotuos, ka atlīk tik turētīs pi stangys – greida to pagaist, to atsarūn. Spēj tik podlēkt gaisā i dasatupt, kab kuojis vasalys palyktu!

Vīnu reizi pi itaidys laksteišonys vītejī mysus paskaitēja par vuocīšim – Ilonai golvā beja tys zaļais skusts ar vuocu rokstim.

Cik breineigi, ka niu jī par vuocīšim zyna vysu. I tū vysu jī pastuostēja myusim, dūmuodami, ka mes jau krīvyski namuocēsim. Nikuo ļauna nā. Kurs ta soka kū ļaunu par pasystim uorzemnīkim.

Cyrks ar Ilonys kuoju beja suocīs. Es jau zynu, ka jei seņ beja gribiejuse byut populara. Ar Rēzikni par moz, jau vysu Krīveju jai zam kuoju!

Nu suoku atbrauce mudruo paleidzeiba (pa tū šaļti mes paspējem aizīt nu stacejis da autobusa, sagaideit juo, atbraukt ar autobusu, atīt kuojom nu pīturys i vēļ sagaideit tuos paleidzeibys). Uorsti beja pajauni, puiss zaļā kitelī (zaļa kruosa nūmīrynoj nervus) i meita, jim beja pat zuoļu čimodans (kopereits). Komendantis ustobā jī jēmēs apstruoduot Ilonu, a mes pa tū šaļti fotografējem pa durovu škierbu. Kuoju izgrūzēja, izčupinēja i pat aptyna ar bintu. I vede iz slimneicu ar vysu Ilonu komplektā (vēļ jau kuojis nagrīze nūst!). Gunta ar pasi i fotoaparatu pakaļ. Rikteigs cyrks!

Slimneicys obrozi beja breineigi, maņ až skaideiba dasamete, ka naasu redziejuse tūs bezgaleigūs koridoru, pa kurim Ilona lākuse iz rentgenu (kod jei beja atsagrīzuse piec kaidys lobys šaļts i puors koridoru izlaksteišonys, personals jei pat pīduovuoja braucamū krāslu!), i nabeju skaitiejuse breineigūs pavuiceibu, kai pījimt procedurys (naēst, narunuot, nagulēt…).

Slimneicā jī nikuo jauna naatkluoja, tikai tū, ka Ilonai ir sasysta kuoja. Pat naaptyna ar saiti, a izlomuot gon izlomuoja! Itū dzelu jī gon paspiej vysod, pat naudys par taidu šovu napaprosa!

Iz slimneicu Ilonai beja juoīt vēļ reizi. Nazynu, cik reižu jei vysā sastaiguoja iz tū slimneicu, tok tī juobyut lobai veseleibai, kab itai pa uorstim volkuotūs!

Pa tū šaļti ari Maritys kuoja beja labi nūryuguse. Atkluojom, ka tī nazkas juodora, cytaiž iz sātu atvessim juos atseviški – kuoju i Maritu. Voi ari pa vīnai – voi nu kuoju, voi Maritu.

Tai kai ceļojūšajā aptīkā nu Latvejis leidza beja pajimta tikai vata, Viļānūs pierktuo Uzbekistana marle (ka kas, cīši loba!!!) i slavanuo zeļonkys butele, kū Gunta zīmā viļcīnī beja izmuozujuse pa vysom rūkom, atskaitūt tū pierstu, kas beja slyms, beja nazkas juopierk kluot.

Dīnā, kod beja juokuortoj materiali, kab tī čorts golvys naatlauztu, ar Guntu guojom iz aptīku – nūpierkt streptocida zīdi i iudiņraža puorskuobi, elasteigū saiti i vēļ nazkū (nā, nā, materialus ari sakuortuojom, maņ pat ir obrozs voi pat diveji – mes struodojam, ar vysu malnū kači kliepī!).

Pi vīna aptīkā dūmuojom nūpierkt vēļ drusku marlis – ka jau tūs kuoju taids lārums.

Ruodīs, kas byutu vīnkuoršuok kai aptīkā nūpierkt marlis saitis.

Ha!

Tikai na Sibirejā!

Pyrmuo aptīka beja lels zals ar miļzeigim aizputiejušim lūgim i ar vyltuota marmora plitkom iz greidys, ar palāku eļlis kruosu izkruosuotom sīnom i zylom durovom. Car vīnu sīnu tymā aptīkā stīpēs stykla vitrina i beja nalels skaps. Tamā vitrinā beja nazcik zuoļu, kremu i nazkaidu paceņu. Styurī beja īslīti ari puors skrybynu. Vēļ nūsavērem, cik moksoj. Kab byutu lātuoki, nudi byutu nūpierkušys!

Atguoja puordeviejis. Divejis brangys buobys, kas ūtrā ustobā beja ni to ādušys, ni to trynušys mēli. Boltūs kiteļūs i ar spraunom micem golvuos.

Gunta suoce saukt sarokstu. Puordeviejis tusdamys tik saceja, kuo jom nav. Elasteiguo saite – nav. Streptocida zīde – nav. Pat izdūmuojom, kai sauc iudiņraža puorskuobi – perekisj vodoroda. Tys ari beja lobs cyrks – voda roždajetsa, nu, kislaja voda, voda, kotoraja perekisla. Tuo ari nabeja. Marlis nabeja. Nikaidys marlis. Paprasējem par vatu. Nabeja. Zeļonkys ari nabeja – tū jau vaicuojom jūka piec. Nikuo jom nabeja. Jūs aptīku nazkod slēgs cīš! Nazkod!

Guojom, guojom pa Lenina īlu, nivīnys aptīkys vaira nabeja. Breineigajā kompetu veikalā nūpierkom nazkū ādamu – tys veikals ari rikteiga puče i ūga! Puordevieja sirdeiga kai čorts, plauktūs vysaidi breinumi, lūgā vitražys ar bumbīrim i uobelim. Piercieju žālobu styureits nūsaglobuojs aiz tukša i izslāgta Coca-colys skapa.

Vyslobuokuo tī beja nazkaida taukainā papeirā īteita malna masa pi zylajim svorim, rikteigi lels klucs. Ni to marmalads, ni to vaca halva voi šerbets, kū varēja grīzt ar nazi. Tai i nasacēle rūka nūpierkt i pagaršuot. Da i nazynuojom, kai tuo breinuma lai pavaicoj puordeviejai – otkon bļaus. A kompetys jim tī breinumainys – kai 1960. godā, tai i da šuo laika. Nudi muzejs!

Tod es īguoduoju, ka aptīka tok ir piļsātys dūmē (nu, tī pi oranžuo Lenina pīminekļa). Vestibilā beja vairuok kiosku: avīžu puordūtive, kur avīzis izkluotys pa goldu i sakuortys pa sīnom, vyss vīnuos avīzēs, nazkaida kopejneica i aptīka taidā kai stykla kastē, kai būrī, kai kletkā. Gunta pa šauru lūdzeņu tī vydā ībļuove, voi ta jim byutu kaida marle. Puordevieja sirdeiga saceja, ka asūte gon i deve lelu paku. Kirurgiskuos marlis tamponi, kū likt pi rānys. Nā, nā, taidys myusim vēļ navajadzēja! Tik nūsprīdem, ka iz prīšku zynuosim, kur meklēt. Ka kuru kuoju vajadzēs atgrīzt nūst.

Īguoduojom, ka zīmā aptīku atrodom “Alpi” veikalā. Tys ir vīneigais pošapsakolpuošonys veikals, kur nikod navar zynuot, voi prece, kū turi rūkuos, patīšom eksistej, partū ka varbyut juos nimoz nav i tū tev pasoka kasē, kod tu jū dūd puordeviejai.

Iretai itai beja ar iudiņa kruosom i ūteņom. Nu plaukta to pajēme, a nūpierkt navarēja. Cikom jau pajēme cytys – na 12, a laikam 6 kruosu komplektu (voi ūtraiž). Ar tom kruosom mes afišys kruosuojom, dzīšmu gruomotys i vēļ vysu kū.

Aptīka tī beja gon. I kuo tik tī nabeja! Vysaidu garumu elasteiguos saitis! Zuolis! Smēris! Tabletkys!

Pajēmem 6 metrus saitis – ar metala kuoseišim. Piec tam es tūs 6 metrus varieju teit kasdīnys pa nazcik reižu naatsateidama, a kuoseiši ari loba dzela – tai jī nikuo natur, matās vaļā. Vajag daspīst, lai izīt cauri saitei i īsadur uodā! Ka Ilona aizabļaun, to jau zyni, ka turēs!

Beja marle (gon na nu Uzbekistana kai Viļānūs i na iz pusis tik loba), beja ari iudiņraža puorskuobe. Vēļ puordevieja īsmērēja nazkaidu zīdi deļ sastrutuojušim apdagumim – asūte cīši loba.

Nu, tū smēri mes smērējem nedeļu laikam. Kai konservants jei eistyn cīši loba – strutys tai īkonservēja, ka juos palyka až ni kai muzeja eksponats voi Lenins mauzolejā (koč juo myusim tai ari nav saguojs apsavērt, Leninam pījemamuos stuņdis par eisu).

Cikom mes braucem iz Bogotolu, Ilona staiguoja pa uorstim. Bogotols nav dzeraune, a mīsts, koč syta pušu vysys dzeraunis – taidu čorta ūkstu vēļ pameklēt, koč bazneica jim loba, jauna i Spuogis jimā myusim tik breineigai par čortim stuostēja, ka par reizis vysi pasamūda i suoce klauseitīs.

I vēļ Bogotolā myusim ar Guntu truopēja leits. Sēdējem zam eglis i nazynuojom, kur dētīs. A nikaida jumta voi kūka! A koč tu propuļsti!

Koč vaira mes izmierkom nu garombraucūšūs mašynu, kurom beja svāts pīnuokums pagrīzt tai, kab viersā izguoztu vysu pļaņčkys iudini. Ni kai pa druskai, a vysu! A iudiņs sylts i nateirs! I apleik vyss kiup saulē. Par minotu padsmit asvalts jau beja sauss.

Ā, i vēļ Bogotolā beja ateja ar boltim tuorpim, kas ruopuoja pa betona sili, kas laikam beja dūmuots ni to pisuars, ni to rene, kur nūtecēt līkajam škeistumam. Vēļ tī beja lobi cylvāki – kai suoc ar vīnu runuot, tai vysa īla atīt gostūs.

Cikom runuojom ar babu i sēdējem iz podmarovkys car sātys suonim, garom pabrauce bēris. Tuo skota naaizmiersšu: volgys, žyguli, bobiki, moskviči. Ļauds izaciertuši iz lobuokuo. I tai lieneņom paīt garom cīneigi i klusi. Tik bobiki, moskviči i žiguli ryuc i šveikst smiļkts zam kuoju i rīpu. I nabašnīka kuojis čut ni karinej nu mašynys uorā – groba gols to gon. A mes vysi rindeņā siežam iz sātys podmorovkys i veramīs lelom acim. Nivīnam pat naīguoja pruotā fotogravēt – tik labi tys beja. Kustaricys kinys cīneigs skots.

A piec šaļts brauce vīns puiss ar zaļu moskviču – skaņa nu radejis tumbu kai nu bucys, mosvičs palākdams i krateidamīs lāc pa dūbainuos īlys asvaltu. I šopers až pa lūgu izakar, īraudziejs myusus, taidu boru iz juo īlys!

Vēļ Bogotolā Leikumai īdeve vasalu kuleiti ar čekim. Poša vaineiga – kam veikalā pi kasis vaicuoja čeka. Puordevieja nikai nasaprota – i ar rūku rakstēja, i vysaiž. Kas tys ir – gribēt čeka? Cikom jau īdeve vysu maisu! Garuokais nu čekim beja laikam metru voi vaira.

A Ačinskā pa tū laiku beja pasajuoviejuse malna tyucs i nagaiss!!!

Piec atbraukšonys mes truopējem zam leita. Taida zupa! Tai kai iz vysys īlys beja tik vīns kanalizacejis caurums, vyss iudiņs nu vysys īlys skrēja iz jū. Rikteiga upe! I tod tys vyss guožās pa caurumu trubā i tod gruovī. Lels i bryuns iudiņa krytums! Kruoce kai dzeivs! I mašynys tai tik merkavoj, kab aplīt ar iudini!

Cik jau pīmiņu nu Ilonys stuosteituo, jei slimneicā tože guoja breineigai – mane teitū kuoju attyna, kab apsavārtu, a atpakaļ nasatyna. Tys nikas, ka Ilona poša sateit namuocēja, a bez saitis paīt tolkom navarēja.

Vēļ jū puors reizis izlomuoja kai kuci i patrīce kai sābru uozi nu kuopustu dūbis.

Ā, i vēļ uorsts jei pasaceja, ka byus juotaisa operaceja. Varātu jau tīpat Ačinskā, tok varbyut lobuok lai braucūte iz sātu, iz Latveju. Pi jim Ačinskā juogrīž vaļā vysa lūcātive, a Latvejā ak jau varēs pa mozu caurumeņu.

Citejūt uorstu: “U vas že tam pačti Jevropa!”

Tai tuo navarēja pamest. Maņ tei slimneica beja juoredz!

Atrodom pat īmesli – lai uorsts apsaver Maritys kuoju. Kuo ta jei tai ilgi nadzeist?

Kaids naivums. Lai uorsts apsaver…

Salasējem vysys kuojis, tfu, Ilonu i Maritu i laidem – kab 8 nu reita byutu poliklinikā!!! Jius varit īsadūmuot, kū Sibirī nūzeimoj 8 nu reita? Tys ir 3 naktī piec Latvejis laika! Cēlemēs 2 naktī! Kaidys tī brūkaškys!

Itūreiz Gunta palyka sātā voi guoja iz arhivu, partū ka jei jau vīnreiz beja bejuse slimneicā, a niu beja muna kuorta. Piec tam jei ak jau beja skaudeiba – maņ saguoja pulka vaira atrakceju i nūsajimšonys. Partū jei otkon brauce ar mudrū paliedzeibu, a es ar autobusu. Koč jī obeji ak jau ir vīnleidz “mudri”.

Slimneicys parks voi teritoreja mani īdvasmuoja – izdrups asvalts, pa viersu dubli i pļaņčkys, vyss škeists i lipeigs, glums speid saulē. Car ītvis, pogolma i ceļa molom zuole – rikteigi puorauguse i ar vysom veibūtnem, dodzim i obeju sortu nuotrem (sprostajom i viļteigajom, kas nimoz naizaver piec nuotru i kam dzeļ na lopys, a kuots) beja videja izmāra cylvākam ka ni da kokla, to da placu. Vēļ nazkaidi kryumi, kūki, saryusiejuši dzeļža statini.

A termometrys ānā ruodēja + 40 gradu. Voi varbyut + 41. Nu reita!

I papeļu pūkys – tūs Ačinskā beja vaira kai ūdu Saharnajā. Vyss gaiss vīnuos pūkuos. Ka kaids soka, ka jam matās alergeja nu ituos naškeisteibys, tod tī alergeja beja myusim vysim – vysa reikle pylna, moti, nuoss, drēbis. Kur na grīzīs – bolta zīma! Vysys stygys, celi i naceli bolti. Grīžās vīņ, ka ej. I ka gadīnī sausys, sajiuta loba – īt kai pa vatu i ap kuojom kai vīglys muokūņs. Ej i sprausloj.

Pyrmuos paleidzeibys punkta durovys beja lobys – apsystys ar bļaku i nūkruosuotys zylys. Vydā beja cylvāku jiura, kas gaidēja naatlīkamuos paleidzeibys. Piec jūs seju beja skaidrys, ka jī nav cālušīs nikaidūs ni 8 i ni 7, a itai dzelai rezerviejuši vysu dīnu.

Nu tuo paleidzeibys punkta myusus patrīce. Registraturā nūlomuoja i pasacēja, ka juoīt iz cytu registraturu. Kai mes varim nazynuot, iz kurīni juoīt! Tam že napisano! A napisano beja daudz – vysaidu lopu i lapeņu, ceteļu i ceteleišu. Nav breinums, ka jī tūs cylvākus tik ilgi marinej – lai paspiej vysu puorskaiteit i nav nikaidu vaicuojumu. Koč izlomuos vysleidza. Ari par tū, ka nav vaicuojumu.

Iz ūtrū registraturu beja juoīt pa garum garim gaitinim, kam nabeja ni suoku, ni gola. Ilona sajiusmā stuostēja, kai pa jim lākuse iz vīnys kuojis. Nu, ka tai vēļ puors reižu, jei voi nu varātu izpiļdeit GDA normys (vysmoz koč kū leidzeigu redzieju koledžā pi sīnys), voi sabeigt ari atlykušū kuoju.

Reizē ar myusim guoja ari sīvīte ar sovu meitu, kas pyrms puors dīnu beja sadyuruse kuoju i niu navarēja paīt – lēce taipat iz vīnys kuojis. Tys laikam tai pīdar. Tei liekšona pa gaitinim.

Tī beja 3 lūdzeni: Tievejis kara i Avganistana invalidim i vēļ diveji. Vīns beja deļ pīsaraksteišonys, a ūtrys deļ specialistu. Mes izavēlējem specialistu lūdzeņu – vys jau gribējēs, kab Maritys kuoju vārtūs kaids, kas sevi sauc par specialistu. Da i natycu, ka mes jim īstuosteitu, ka Marita ir karuojuse ar vuocīšim 1944. godā voi ruovusēs pa Avganistanu. Koč kuoja jei beja pastrāšna.

Rynda beja gara i leika, vestibils beja interesnys, ļaudim ari beja interesnai vērtīs iz myusu. Myusim – iz jūs. Latgalīšu tī nabeja voi ari jī naatsazyna.

Kod daguoja myusu kuorta, buoba aiz lūdzeņa skaļā i sirdeigā bolsā pasacēja, ka numereņu jau seņ vaira naass i vyspuor voi tod mes tuo jau nu suoku naasam redziejušys? Ak myusim vajag uorsta, partū ka reit braucam prūm? Nu tod eimit i sarunojit ar pošu uorstu. Varbyut pasaveic.

Pi uorsta durovu beja rynda. Leluokais vairums ryndā stuoveituju beja muosenis ar kitelim i papeirim rūkuos. Iz myusu vaicuojumim juos vyspuor naatbiļdēja i nasavēre pat viersā. Tī nūstuovējem varbyut stuņdi. Voi vairuok. Muosenis ar laiku tyka vydā. Bet na vysys.

Nazkaids vecs aizasirdēja i trīcēs durovuos ar spāku. Koč vydā i īsalauze, vysleidza nikuo nadabuoja. Nu bet partū otkon kai jū izlomuoja! Tys beja rikteigs baudiejums, taids spāks i īdvasma! Kai par škodis diktofona nabeja leidza.

Atguoja ari sīvīte ar sovu meitu i juos strutainū kuoju. Meitai beja sasacāluse temperatura, jei beja nikaida. Gaidējem vysi. Piec kaida laika datyku pi runys, vaicuoju. Izlomuoja ari mani, tik na tik suleigai kai pirmeitejū veci. Navar jau vysa lobuma gribēt. I atrakceju, i lomuošonys.

Ar Maritu izguojom uorā puorsīt kuoju – beja skaidrys, ka tyvuokajā laikā ni pi kaida uorsta natiksim. Iz slimneicys gaņku beja vasala skaudze cylvāku ar boltim kitelim, jim tys ruodējēs interesnys pasuokums. Dūmoju gon. Puorsīt kuoju iz nateiru slimneicys gaņku. Ni par motu švakuok kai pi kaidu aborigenu. Tai i prasējēs fonā kaidu Balkanu čygonu muzyku.

Stuovējem otkon ryndā. Nivīns naguoja ni vydā, ni uorā. Uorsta nabeja laikam voi ari jam beja kaida slapana eja, pa kuru var aizalaist kluseņom nu kabineta. Navar byut, ka var tik ilgi izturēt bez īšonys iz ateju.

Ļaužu masa sasaviļņuoja, kabineta durovys atsataisēja, izleida nazkas nu personala. Muosenis jei kryta viersā ar sovim papeirim, muote ar sovu meitu, puorejī nazkū klīdze. Sekuoja teksts, ka šudiņ nivīna vaira napījims! Muote beja gotova vysus apsist – kū tod lai jei dorūta ar tū meitys kuoju!

Saprotu, ka pa lobam ite na aršona i ni eceišona, leidu i es borā, vycynuoju pa gaisu Maritys Latvejis pasi, izmaklātā krīvu akcentā bļuovu, ka mysim iz viļcīni i kas te par bezparādu! Bezpridzel, bardak! Čo za bezobrazije, čo za čertovščina – itū teicīni beju svaigi īsavuiciejuse poliklīnikā!

Naticēsit, tok nūstruoduoja! Piec šaļts ar mani jau runuoja! Piec šalts es jau beju atpakaļ registraturā i sistema suoce struoduot! Lomuodamuos es beju jimā īsarakstiejuse!

Izstuovieju ryndu, kab dabuotu nazkaidu papeiru, tod izstuovieju ryndu, kab samoksuotu apmāram 2 voi 3 lati (tai i nasaprotu, par kū beja juomoksoj, tok nazkaidu čeku īdeve), tod izstuovieju ryndu pi registraturys, maņ izrakstēja Maritys sliminīka karti – vuoceņus, iz kuru jī ar mūkom raudzēja pīraksteit juos vuordu (naleidzēja pat tys, ka juos vuords jau beja pīraksteits krīviski iz vizys). Es nasacieju, kur jei dzeivoj pa eistam, pasacieju, ka nu Reigys – vysmoz ar ūtrū pīguojīni i par vysom kūpā juos zynuoja, kai tys rokstuos. Riga.

Tod mes otkon stuovējem pi uorsta kabineta – jau ar papeirim. Paguoja vēļ loba šaļts. Muote nabeja zaudiejuse cereibu, jei vīnkuorši guoja durovuos kasreizis, kai juos pasavēre vaļā. Meita sēdēja i vaira pat narunuoja. Muosenis ar papeirim jau beja izstaiguojušys vysys, laikam ari nazkaida vece. Varbyut jei beja nu personala – partū ka uorstu jim tī naredzēja, tikai daudz vysaida kalibra personala, muoseņu i sanitarku, kas ar svareigi puorgrīztom mordom skraida apleik i nosoj papeireišus.

I tod mes tykom pi uorsta! Uorsts kai uorsts – uorstīne taida poša kai pi myusu Viļānūs, Rēziknē voi Reigā. Beja tik jūceigai piec vysa tuo bezgaleiguo personala lāruma, kas tī bizinēja, īraudzeit normalu i vīnkuorši uorstu. Jei apsavēre Maritys kuoju, dalyka zuolis, puorsēja. Pa tū šaļti es apsavieru plakatus pi sīnu. Tī beja taida kai tabula, kai shema, kuru smēri lītuot kaidā rānys dzeišonys stadejā. Myusu smēre, kas beja tik lobs strutu mauzoleja leidzeklis, ari beja tī pīmineita.

Tai kai Maritys papeiri beja pi mane i es itymā pasuokumā beju apsamatuse par izsitieju, tulku i mīsysorgu (kuojusorgu), uorstīne maņ pastuostēja, kas ar tū kuoju juodora tuoļuok. Izaruodēja, ka ar izslaveitū smēri tei rāna byutu ryuguse nedeļom. Vajadzēja cytys zuolis. Tuos zuolis jei beja jau izlykuse. Myusim tik juonūpierk ceļam.

Naticēsit, tok poliklinikys aptīkā beja na tikai ituos zuolis, a pat marlis saite. I hematogens! Piec itūs vysu cīsšonu kotra nūpierkom pa plitkai i apēdem. Brūkašku i pušdīņu vītā.

Uorsta vizeite ilga varbyut minotu 10 voi 15, pavysam mes pa slimneicu atsajuojom vaira kai 4 stuņdis, mani izlomuoja nazynu cik reižu, a ryndys varit saskaiteit poši. Maņ saguoja sešys, a varbyut kaidu izlaižu voi daskaitieju divejis reizis.

Muote ar vysu slymū meitu palyka gaidam nazyn kuo. Varbyut jom pasaveice. Varbyut cytu dīnu juos tyka pi uorsta. Varbyut sadzeja taipat. Varbyut nā. Kaida atškireiba – vīna kuoja Krīvejā vaira voi mozuok.

Na par veļti, kod vysys klopotys jau beja cauri, nūsajēmem pi Avicennys (varbyut tei brīsmeiguo morda ir juo, nazynu) portreta trepu telpā.

Tī beja pīraksteita krīvu medicinys devize: Не вреди! Nakaitej!

A kaida vyslobuokuo nakaiteišona? Pareizi! Nagrīz nikaidys viereibys, tod vysmoz nakaiteisi!

Taida tod ari ir krīvu medicinys morale: Nasamaisi!

Gribi dzeivuot, naej pi uorstu. Koč nūmiersi ar vasalim nervim. I vyss vīnā gobolā.

P. S. Rancāns, vokorā nūsaklausiejs itū stuostu, beja lelā nasaprasšonā – a kuo ta mes guojušys da uorsta iz sovu golvu? Byutu pīzvaniejušys jam, jis aizvastu, jam tī ir paziņa (jam pazinis ir vysur). Par reizis vysa dabuotu. I nikaidu ryndu!

Krīvu medicinys morale Nr. 2: Ka tev nav sakaru, paziņu i kukuļa, miersti nūst!

Sibira stuosti. Krīvu medicina. I daļa

.

Kai tī beja, na beja, tok atguoduot ir kū. Sibireja loba vīta, par reizis sasajussi kai godu divdesmit vaira dzeivuojs – ari tymā laikā, kuruo nimoz naatguodoj i kod teve vēļ nimoz nav bejs.

Kas par tū, ka mes ar Ilonu paspējem byut i Lenina unučkys i saguoja pat pionerūs īsastuot, pravda naatguodoju, kur jī palyka i kurā šaļtī pagaisa vysi pioneri i galstuki. Tok tū viņ zynu, ka munā školā iz beigom mūdē beja divejis kombinacejis: a) prīveite ap koklu i pi kryušu pioneru nūzeimeite, b) ap koklu galstuks, a nūzeimeite īsprausta kabatā, protestejūt par tū, ka tī raksteits krīvyski, na latvyski.

Pioneru to Sibirī vaira nav, koč vēļ paguojušā godā Igoram Babram beja izadevs dabuot diplomu kai rajona lobuokajam kombaineram, a veikalā “Ковчег” tiergoj kladis ar sorkonim vuokim, PSRS gerbim i Lenina golvom. Bez vysa tuo juosoka, ka pi Ačinskys muzeja iz gaņku beja pakuortys izavādynuot vysaidys suknis: i zaldatu, i komunistu, i pionīru.

Partū otkon Sibirī ir medicina! I kaida medicina!

Kai tī beja? Padūmu medicina ir lobuokuo medicina, i padūmu uorsti – lobuokī uorsti iz pasauļa? Ni valna! Lobuokuo medicina ir krīvu medicina! I krīvu uorsti ak jau ir breineigi uorsti! Ka tik jim teik kluot. A vareibys nūspruogt iz slimneicys gaņku voi pi registraturys lūdzeņa nikod natryukst!

A suocēs vyss cīši navaineigai. Tymā dīnā, kod daļa nu myusu bejom nūguojuši iz arhivu, a daļa iz bazneicu i televizeju i sazeimiejuši Juoņadīnys afišys, suocēs medicinys epopeja. Nikuo troka jau tī nabeja – īdami nu bazneicys, kur bez bazneickunga i myusu vēļ beja 2 buobys: vīna svātule pa prīšku maisējēs, a ūtra bazneicys pakalē bubinēja, īguojom poliklinikā. Pi tuos pošys reizis pa ceļam bejom ari apbedeišonys salonā, puors unikalūs veikalūs, tok itūreiz na par tū. Par grobim, jūs dizainu, kai ari veikalu sortimentu kaidu cytu reizi, ka tei cyta reize daīs. Taidu vaiņuku es da tam nabeju redziejuse i piec tam redzieju tikai dzerauņu kopūs!

Nacyluo poliklinikys uorīne nasūlēja ni pusi nu tūs lobumu, kū dabuojom vydā. A nūsavērt beja kū! Kod puorkuopem izdrupušū betona slīksni, pyrmuo acīs dyurēs tymsa. Dryums vestibils, izlykts ar izdeļdeitom betona plitkom, taids kai zals voi kas, a tymss kai eļnē. Apleik pluovoj vysaidi ciļvieceni, kas akuratnai stuojās rynduos voi sēd pi kabinetu durovu iz izļūdzeitu bryuna dermantina beņču (nazkod taidi beja kinoteatrūs, aktu zalūs i vēļ naseņ redzieju, ka Varakļuonu kulturys nomā ari taidi ir).

Pa lobai rūkai beja taida kai kletka, kai cītums. Zylys restis, zyli kuoši i petlis. Laikam garderobe. Vyss aizslāgts i dryums. Pa kreisai rūkai beja registratura, kur vydā ak jau sēdēja kaida kompetenta persona, tok redzēt nikuo navarēja, a voi ta mes vēremēs? Guojom tuoļuok.

Pa bryunu koridoru i trepem varēja tikt vēļ iz vīnu vestibilu. Pi sīnys beja nazkaidi cīši unikali materiali, tok vylks ar jim, beja tik tymss, ka obrozi taipat nasaītu, a zibspuldzi lītuot nasagribēja. Lai jau nadūmoj, ka mes kaidi turisti voi separatisti! Vēļ tī beja izsteidziejuse paļma i nazkaidys cytys pučis. Beja ari puors babys, kas ar nūlemteibys sagrauztom sejom sēdēja pi uorsta durovu.

Nu īviereibys cīneigu objektu juoizceļ taida nalela bryuna kaste, kai kartoteka voi kas, kur beja salyktys lapenis ar vuordim i pa vydu beja apdrupuša kartona lapenis, iz kurom beja ni to uorstu, ni to pacientu kataloga uzvuordu pyrmī burti, ziļbis, ni to kas (napīmiņu vaira). Tok tei kaste beja cīši svareiga! Iz tuos kastis turējēs vysa sistema. Tik mes tai ari nasaprotom tuos sistemys.

Varēja īt ari iz ūtrū stuovu, tok tī nabeja nikuo loba. Gaiši zyla trepu telpa i vēļ nazkaidys gaiši zylys restis. Beja vēļ vīns kambars, ni to otkon nazkaids vestibils. Tī varēja dabuot informaceju par narkotikom i nūsajimt iz flurogrammys. Pi durovu daga lampa – voi nu kaids beja vydā, voi taišni ūtraiž dreikstēja īīt.

Vēļ nazkur beja teksts, kaida ir uorsta profesejis izredzeiteiba, cik tys ir cāls dorbs. Beja ari pacienta styureits, kur varēja puorskaitēt nazkū smolkim burtim raksteitu. Beja nazkas ari par zornu saslimšonu voi zaglim – plakats ar malnom rūkom. A varbyut par AIDS?

Tok vysa nogla beja tymā kūka kastē – ni to kartotekā, ni to pacientu sarokstā, pīrokstā, registrā. Ituos meiklis mes tai ari naatguoduojom. Voi tī pīsaroksta? Voi varbyut redz, ka ir pīsarakstiejs?

Kab ekspediceja byutu izadavuse, ar tū myusu pīdzeivuojumi ar krīvu medicinu nasabeidze. Speciali nūguojom garom mudruos paleidzeibys stacejai (mudra to jei gon nav, tū mes jau zīmā redzējem, a bkg. Cakuls itū breinumu pat nūjēme kinā – kai mudruos paleidzeibys mašyna, čut dvasdama i zylus dyumus kiupynuodama, ruopuoja pa ceļu labi ka iz 20 km/h!) i otkon nūsaprīcuojom par breineigajim uorstu kitelim i golvonū objektu – mašynom.

I šudiņ pīmiņu, kai nazkod pyrms pīcpadsmit divdesmit godu muna mama braukuoja ar taidom mašynom iz izsaukumim. Es pat zynu, kai tī vydā izaver! Kabinē ir div sādvītys, a pa vidu zaļgonbryuns metala pacālums, kas braucūt sasylst. Ka ilgi brauc, iz juo gryuts nūsēdēt – pakale svylst. A aizmugurē ir vīta nastuvem. Juos īkuortys taiduos kai cylpuos i, ka brauc pa dūbem, breineigi krotuos. Pi šofera kabinis ir taids kai sūleņš, a sīnys vītā iz pošu kabini ir beidami stykli voi plastmasys. I durovys ir pakalē i vēļ vīnys lobajā pusē. Vēļ tī parosti ir rezervis skrituļs, luopsta, benzina kona i kaids spaņs. Vysmoz ogruok Viļānūs tai beja, par Ačinskys mašynom nagaranteju. Varbyut jim, cylvākim, tuo spaņa i tuos luopstys nimoz nav.

Vysmoz pa vysu laiku, cikom sabejom Sibirī, par vysom dzeraunem i piļsātom redzējem tik vīnu izkapti. Zuole (ņuotris i dodzi) to beja nūpļauta vairuok vītuos – vīnā krustuojumā, kur pa vydu beja reklama, i vēļ vīnā vītā. Koč navar zynuot, voi tys beja dareits ar izkapti.

Poša redzieju, kai vīna buoba, īguojuse ni to pļovā, ni to džungļūs pi sovys sātys pakša, zvetej ar kapli – kaplej tū zuoli nūst. Nu bet sirdeiga beja kai maita, sasajāmuse taidam dorbam. Es piec tam sātā paraudzieju pakaplēt taidu pļovys zuoli. Nu, tī vajag īkšu!

Bet, atsagrīžūt pi krīvu medicinys, juosoka tai – tys stuosts par polikliniku i mudruos paleidzeibys mašynom beja tikai zīdeni. Varbyut koč kod saīs pastuosteit ari par ūgom i ūdzeņom (kai es ar pasi zūbūs pajiemu prīškā 2 registraturys i t. t.).

Tok vysleidza juosoka – a labi ka tai. Labi, ka tei izkapts myus napļuove vysus nu vītys, a tik tai drupeit pakaplēja: vīna sasysta, vīna applauceita, treis izmežgeitys kuojis, sešys ērcis, švaka dūša, koklys cīš i temperatura. Varbyut kuo damiersu, atlaidit!

Krīvu medicina – loba medicina. Lobuok par jū zynuot, atguoduot i pasasmīt, ni dabuot iz sovys uodys. A lai Dīvs pasorgoj!

Sibira stuosti. Na kotra tapka karavodūņs

.

Ak jau vysi zyna, ka Latveja pīgryuzta pylna ar tapkom, kas sastuov nu gumejis gobola i divejom petlem, kas īt caur kuoju pierstim i tū gumejis gobolu nūtur zam pāda.
Normali ļauds skaita, ka taidys tapkys kuojā nasatur i ar jom var nūkrist. Tok puorbaude ektremalā vidē (i voi ta braucīņs iz Sibiri taids nabeja?) pīruodēja, ka ar itom tapkom var na tik puspasauļa apjuot, a pat atsagrīzt sātā.
Skaidrys, ka beja ari būjāguojušī, partū ka na kotra tapka karavodūņs, tys ir, krytušī goduos vysuos froņtēs. Par tū ari itys stuosts.

Izaruodēja, ka nu vysu ekspedicejis lūcekļu taidu tapku nabeja tikai Leikumai, Ilonai i Daiņam. Kotram nu jūs beja sovi īmesli taidai attureibai.
Daiņam beja sprauni bociki ar šņūrkim. Vēļ jam beja zečis ar rombenim. Kam jam tapkys?
Leikuma ite loba gola naredzēja. Izasokūt precizuok, jei beja vīglā šokā – ar itaidim vuoreigim apovim ceļā laistīs… Jei ari izsacēja dūmu par uoveišonūs i pasauļa smīdynuošonu, tok myusu leluos golvys prasēja pīruodēt, ka iz Sibiri var juot ari iz gumejis gobola. A voi ta naaizjuojom? Aizjuojom! I vēļ kai!
Ilona gon raudzēja iztikt ar cytaidom īšliucinem, tok tys jei moksuoja duorgi – kritīni, kiulini i krīvu medicinu, tok itū stuostu raudzeišu izstuosteit cytu reizi, ka saīs gribeišona.
A byutu jei guojuse pa taigu ar tapkom, nabyutu ni krytuse, ni guozusēs, ni cyrka taisiejuse. Tok tys tai. Vēļ vīns pīruodiejums.

Iretai kuojuos beja drupeit cyta tapku modifikaceja: ar bolta dermantina petlem i ar speideigim akmistenim. Tok tapka palīk tapka – nu gumejis voi dermantina. Koč i par kūrpi sauc, a dvēselē to jei vysleidza tapka.
Maritai beja taidys dzaltonzalis ar zaļom petlem. Ari nabeja švakys, myužeigu jom duseišonu upē, kam nivīns nazynuoja nūsaukuma.
Munejuos beja sorkonys ar kruosainom streipem. Cīši lobys. Nosoju jau 3. puori, a nivīns nu vacūs vēļ nav sapleiss. Sātā taisuos unikala tapku kolekceja. Sibira braucīņa tapkys gūda vītā.
Darjai beja nazkaidys zylys i ar drupeit cytys modifikacejis petlem – taidom gumejuotom i ar rīvi.
Gunta jau pyrmajuos viļcīņa braucīņa stuņdēs līleiga izvylka nu sumkys malnboltys tapkys, kas pa kruosai beja cīši breineigai pīskaņuotys juos viļcīņa suknei – reizē naktskraklam, reizē izejamajai kleitai. Guntys tapkys beja moksuojušys iz pusis vaira kai munejuos, parkū jei beja cīši līleiga. A voi ta maņ žāl, lai jau teik. Maņ koč tys lats kārmynā palyka.
Munejuos kruosu suoce zaudēt jau viļcīnī – zam pāda breineiguos vysu pasauļa kruosu streipis guoja nūst. Partū, skaidra dzela, vysi apsasmēja i čut ni jau saderēja, da kura stulpa es ar sovom tapkom tikšu – Ačinskā voi tepat pa ceļam. Tok naskaiti tapku pa streipei! Tapka to monstrys!

Pyrmuos aizguoja Maritys tapkys. Vys jau raudzēja kai luopeit – i sagrīze nazkaidu plastikata atlaižu karti, lyka zam tuos gumejis, lai stričs nalein uorā, i iz vīnys kuojis lēce, i taisēja, i meisterēja. Gūds gūdam – pa Ačinsku izstaiguoja, tyka pat da Bičkovys, pat Bičkovu apsavēre. Kab na guojīņa iz upi mauduotūs, varbyut vēļ šudiņ jei byutu tuos tapkys, kū unukim paruodeit. A ar tū mauduošonūs saguoja tai. Klausitēs!
Bejom jau savejuši vaiņukus, klubu izpuškuojuši, izstuodi izlykuši. Vajadzēja jau laseitīs iz kocertu, a kab jū vylks paruovs! Varātu jau viļktīs i mauktīs, tok vīna bāda – pa tū korstumu i dundurim bejom nūsveidušys slapnis i nūsapārušys kai cyukys. Vajadzēja mozguotīs. Tok nu kolonkys iudiņs guoja kai lads – a koč tiuleņ zemē i spruogsti. Ni taidā nūsamozguosi, ni pi teireibys tiksi. Tik ka hvarobys nu tuo soltuma sagiusi i vyss. Da i kai ta iz dzeraunis ūļneicys mozguosīs. Vysi teli i vuškys apsasmīs.

Tīpat kryumūs asūte upe, tai beja nazkas saciejs. Guojom meklēt – mes i Ačinskys jaunuotne, myusu škoļneicys nu Zīmys školys. Vysmoz vītejī beja stuostiejuši, kur asūte mauduošonuos i mozguošonuos vīta. Tīpat lejā, par gabaleņu. Tī jau redzeišūt, kur stidzeņa īt.
Juoīt beja pa pļovu pa taidim kai īrokumim, kai aizsardzeibys vaļnim. Tys vēļ nikuo, a pi upis beja kryumi. A kas tymūs kryumūs ūdu! Jezus i Marija! Sytom obom sauvem, tok vys pasamanēja atrast kaidu vītu i īkūst. A ūdi jim breineigi – rasni i ryži, kreit viersā i kūž kai suni! Nasabeist nikuo – ni diklaposa, ni dzonuošonys. Cikom jau nanūsissi vysā beigtu.
Iudiņs tī beja. Tik navarēja saprast, voi tei jau ir upe voi varbyut kaida attaka – sakla i ar slapnim krostim. Ni taidai puori tikt, ni vydā kuopt, ni kluot datikt. Styga guoja ari ūtrā pusē upei, a puori beja puorsvīsti diveji apsis kūceni. Patīvi gon. Nūsprīdem, ka eistuo vīta ir tuoļuok. Gunta nariskēja, nūuove sovys tapkys i laidēs brist. Napasaceišu, cik dzili jei īgryma. Da ūksta, vādara voi zūda, a dyune beja vaira kai da ceļgolu. Cyti nariskēja. Darja i Marita laidēs īt pa tū apsiskūka tyltu, leiguojuos vīn. Ar vysom tapkom. Darja to nūguoja – koč spīgdama i vaideidama. Tok Marita kai guoja, tai i palyka – dyunēs i iudinī da aušu. Ar tū pošu ari beja cauri ar juos tapkom – kas tī zynuoja kū pa dyuni meklēt. Labi, ka saimineica dzeiva i vēļ smejās! A lai jom vīgla smiļkts, tys ir, dyune.
Vieļuok to izaruodēja, ka tei jau ari beja tei upe – tuoļuok nabeja nikuo, varbyut taiga tik voi kaids pūrs. Nūsamozguojom mes cytā vītā, munu suņubūrkšu vaiņuku ari tī dabuojom, tok tys byus cyts stuosts, ka saīs ļustis pīraksteit. Dūd Dīvs atguoduot. Tik tū pasaceišu, ka ar tapkom tam vaira nabeja nikaida sakara. Ka vīneigi tys, ka Marita iz jaunū maudvītu guoja bosom kuojom – puori ņuotrem, statinim, hlamam i ceļtnīceibys atkrytumim, zorim, zuolem i dublim. Tok tys tai.
Puorejuos tapkys izturēja vysu – staiguošonu pa asfaltu, korstu smiļkti, dublim, akminim, ščebjonku, liekšonu, kuopšonu, īšonu pret kolnu i lejā. Vīneigi iz puors dzeraunem tapkys natyka – kur nūbraucem ar gumejnīkim.
Iz beigu to gumeja sasatryna i saploka pluona pluoneņa – a kai ar bosom kuojom vysleidza. Tok tei na bāda. Golvonais, ka petlis dzeivys i vasalys.
Atpakaļceļā i pa Moskovu nūparsējem ar vysom tapkom – lai jau teik ļaudim prīca. Da i lobuok jau beja kai ar gumejnīkim.
Ka runuot par parseišonu, tapkys seviški lobys ar piersteņu zečem – nu tom, kur kotram pierstam zečē sova vīta, a vysleidza kai rūkai pierstinē. Ka vēļ zeče truopejās šmuki streipaina kai Iretai, to vysi puiši tik iz kuoju vīn verās i cyts cyta sauc taida breinuma pasavērt. Lobys ak jau ari ar cytom zečem, tik gryušuok apmaukt kuojā.
Koč par reizi juosoka – vysu Krīveju izbraucem, taidu tapku cytim naredzējem. Beja jim plastmasys čībys – meitom ružovys, puišim zylys. Tok tuos na taidys – cīši sprosts dizains, nikaida izaicynuojuma, da i kuoja ak jau sveist. Koč Sibirs Kitajam i tiuļuok kai Latveja, pi myusu ituos breineiguos kitaiskuos tapkys mudruok atguojušys. Tok jau Eiropys mūde, partū ka pi myusu tok, kai Ilonys uorsts sacēja: “počti Jevropa”.

Sovejuos tapkys Gunta saplēse Reigā – kai guoja, kai nā, a gumeja pušu. Až škode.
Par Darjis i Iretys tapkom ar nikuo ļauna navar saceit. Koč i nūtreitys, a da sātys tyka.
A munejuos vēļ pa šudiņdīnai dzeivys. Streipu to nav, a kas ta – voi ta tapka bez streipu na tapka? Na bikšu streipe nas viersinīku, a pagoni! A lai jom loba dzeivuošona! Lobys jau beja bez gola.

Olūts: LaKuGa.lv

Nameizis šudiņ sviņ vuorda dīnu!

Kai ziņoj TvNet, šudiņ vuorda dīnu sviņ Laura, Jadviga, Nameizis, Hildegarde.

Lyudzu, lyudzu, paruodit maņ tū tāvu i muoti, kas sovu dālu nūsauce par Nameizi!!!

Es nu sirds grybātu apsavērt, kaidi jī izaver lapni par sovu izvēli i kaidi piec tam, kod izzynoj, kū tys vuords nūzeimoj latgaliski.
Par itū cyrku es laikam pat varātu samoksuot kaidu šikaladu!

Naboga cylvāki…
Es ceru, ka nivīns Nameizs (i Nadierss) ni reizi myužā natiks par pošvaļdeibu voi regionalūs lītu ministru i naatsarībs vysim latgalīšim, kas par jū ir smiejušīs i prīcuojušīs.

Taids jūceigs akcents

Cik tys vyss jūceigai – ar zemem i volūdom. Vyss vīns, a vys nazkai cytaiž. Vys tys pats – da mīļu tys pats. Lai kur tu ītu, vysur atrassi tikai sevi – tū, kū jau pazeisti i zyni īraudzeit.

Siedieju Vuocejis krūgā i gaidieju sovejūs.

Jī beja nūguojuši da viņa gola pasyuteit ola i apsavērt nazkuo.
Rūkā turieju paveist suokušu muollēpini, kū beju atrodusi pļovā aiz nazkaidys vuocu dzeraunis seikys upeitis krostā. Dzaltona. pusnūveituse. Pi myusu sātā pavasar tože vysa muorka mola vīnuos muollēpinēs, tik drupeit piečuok kai ite Vuocejā.

Īsaklausieju krūga murdūnē. Ļauds runuoja cyts car cytu, nasaklausēja nikuo apleik. Bolsi rikteigi tynuos i pynuos apleik.
Meitine žāluojuos, ka ite, pi jiurys, taids solts. Juos pusē jau rikteigs pavasars. Vysi kūki vīnūs zīdūs. Naz kur tī iz Vuocejis lejis golu. Puiss smējēs par jū – kai to, treis symti kilometru iz leju. Kū že jei te dūmojūte – nu dīnvydu atbraukuse!

Drupeit tuoļuok bors studentu svinēja semestra suokys. Kur bejuši, kū dariejuši. Kai Leldīne, kai saime. Kaida muzyka bejuse. Kai tū i itū dariejuši.
Vīna meituška pieški īsavaicuoja puišam – jam taids interesnys akcents, nu kurīnis jis ass? Puiss apsaruove – nu tīņs i tīņs. Meituška breinuojuos – a jis tok runojs tai i itai. Voi ta pi jūs narunoj cytaiž? Puiss kai sasameistēja, kai nūsakaunēja, tod cierta pretim i līleigs saceja – jī gon sātā runojūši tik “hochdeutsch”!
Meitine nasaryma. Jei vysu myužu dūmuojuse, ka tamā apleicīnē vysi runoj tik “plattdeutsch”.
Nā, nā, jis nā. Puiss suoce puordzeivuot. I tīpēs, ka nikuo nazyna. Nivīna vuorda.
Meitine breinuojuos: Tok jis že eims nu tuos i tuos pusis. Voi ta na tai?
Oi, nu kū tī! Puiss īsatīpe. “Plattdeutsch” že runoj tik vacī ļauds. Jaunī nā.
Jī nūsasmēja i suoce runuot nazkū par pasnīdziejim. Kurs maita, a kurs jau tai kai i nikuo. Sarunā īsapyna i puorejī. Jī smējēs i dzēre olu.

Piec šaļts atguoja muni ļauds. Atnese olu. Izdūmuojuši, ka juojem itys. Taiseits piec kaida to tī vaca recepta. Dabeigais. Dzeivais. Izlejamais.
Garšuoja na tai kai sātā. Vaira piec pierktuo ols. Koč i skaitējēs sātys i dabeigais. Tok nazkas jimā beja ni tai, nazkas atsyta nazkū zynomu. Na to ka Latgolys dzeraunis ols, a pierkts tože nā. Ni taids i ni itaids.

I tod es īsadūmuoju.

Vyss že ir taipat i tys pats. Ols. Krūgs. Studenti. Muollēpinis. Dzeraune. Ļauds.

Da i ar volūdu tys pats: vacī ļauds sovā storpā runoj latgaliski, ar jaunajim – latvyski. Ar voi bez akcenta. Ak jau ka ar akcentu i ar stypru latgalisku akcentu.
A beiguos nu volūdys puori palīk tik akcents.
Tys, kas nūdeve tū puisi. Tys, kū dzierdēja tei meituška, a nadzierdieju es. Pa munam, jī obeji tok runuoja pa vuocyskam.

Sibira stuosti. Pelmeni i ceļojūšuo diskoteka

.

Vysi aizguoja iz Bogotū, a mes ar Guntu palykom sadzeit pādejūs golus Bičkovā. Apstaiguojom sātys, kur nabeja tykts vyda, pīregistrējem pādejus cylvākus, atdevem pajimtuos montys. Da i vīnkuorši gostūs nūguojom. Atdevem nu Latvejis leidza pajimtūs gastiņčus: kompetys, šikaladu. Aiznesem plakatu beidzūt. Da i taipat parunuojom ar ciocem, boltū suneiti otkon satykom atreizreizem. Ūzulu satykom pa nazcik reižu, jis pat apsūlēja īkūrt pierti.

Tod myusim beja tics gryuši nu saulis i mes klausējemes Leigū vokora īrokstus, i es gondreiž aizmygu. Kaidys puors reizis. Cikom apsytu vysus ūdus, nabeja vīgli.

Tod atbrauce ceļojūšuo diskoteka – malna mašyna ar malnym lūgim. Nusastuoja pi sātys i skanēja: bums, bums, bums… Es kai ruovu cīši kļamku, tai par reizi durovys cīši! Pyrma i piec tuo tys maņ naizadeve ni reizis. Puiss sytuos, sytuos pi durovu. Saceja, ka grybs “poobšcatsa”. Myusim nazkuo nabeja okuots. I vyspuor – kas jis taids i kū jam. Kod saceja, ka Gena Sprukuļs, jau čut ni īlaižu. A tod Gunta pasaceja, ka itys jau ir interveits. I es nalaižu. Diskoteka aizbrauce. Jis patīšom beja bejs tikai vīns pats. A kū es pa sīnys škierbu storp dielim daudz varu redzēt…

Tod otkon nazkur guojom. Gunta īkuope gūvs graulē, a maņ apdaga placi drupeit, tok es tai i gribieju, guoju bez krema. Tok uoda tai ari nanūguoja.

Cikom Gunta mozguoja sovu grauli, es boltū suneiti baruoju ar kaļteitū boltmaizi, kū vys nosuoju sumkā deļ teļu. Teli Bičkovā glupi, kluot naīt, maizis est namuok, bāg. Suneits to beja breineigs. Ēde daudz. Jis beja nu vītejuo šerifa Ūša ci Uozenīka sātys. Vieļuok jū daseja voi ispīde. Kai guojom cauri, tai myusu draugs vys kauce. Suneits to cīši lobs. Ēde ari jiurys akmisteņus. I grauze Guntys čību. Bet tys tai.

Cikom Gunta mozguoja grauli i es fotografieju suneiti, gūvs i Guntu, kluot dabrauce Sprukuļs ar diskoteku. Tai jau nikuo. Beja pat zalta zūbi! Pravda, vysu zūbu to jam nabeja. Pasyutējem jū pakaļ myusejim iz Bogotū. Aizasirdēja, tok beja gotovs brauciejs. Mes čut ni saderējem, ka Leikuma diskotekā nakuops vys vydā i puiss voi nu vess puors cylvāku, voi ari izslēgs diskoteku. Dereibys nasaguoja, partū ka mes obejis lykom iz Leikumu. Ka jei tai nabrauks.

Dabuojom bīzpīnu nu školuotuojis – jei īraudzeja ejam myus pa ūļneicu storp gūvem, vuškom i telim, iznese pa vuortenim, īdeve. Bīzpīns cīši gords beja. Gunta sagrīze bīzpīnu škēlēs. I gordai edem ar svežņū maizi.

Aizguojom pa nazkuru šaļti tok ari iz veikalu. Laikam nu suoku piec kvasa voi šikalada. Voi varbyut ola? Beiguos maizi nupierkom – korstu, taišni nu captuvis. I gorūzeņa skrouksteiga. Mmmm… Vyss veikals ūde! I puordevieja latgalīte. Apsarunuojom.

Izdūmuojom veikalā, ka gribim ēst pelmeņus. Ladskapī beja tikai kaids napylns puskilograms. Puordevieja vys taisnuojuos, ka asūt sakusuši. Dzeraunei kaidu laiku nav bejs elektreibys. Nā, tai asūši lobi. Normali. Tik ka sakusuši. Nūpierkom.

Es kurynuoju uora plitu ar nazkaidim dieļu golym, kū atrodu nuotrēs. Nagribēja degt. Škiuneišam pat beja jumts, tī vydā atrodu nazkaidu dieļa golu, kas nabeja tics leitā. A guni aizkiuru ar dodza kaulim. Nazkuo švaki aizadaga, labi, ka tuoss beja. Piečuok to gon guoja ryukdams. Sasiļdieju iudini drēbem. Gunta sasyta sasolušū pelmeņu kluci gobolūs, jī pat atlēce. Sabērem katleņā.

Nazkū vēļ pa papeirim izarokom. Cikom es nazkū meklieju kladē i raudzieju saviļkt golus kūpā, cikom izmozguoju i izkuoru drēbis, ari raibū svuočis sukni, pelmeni beja gotovi.

Par kolnu jau skanēja: bums, bums, bums. Dabrauce ceļojūšuo diskoteka. Kai atsataisēja durovys, bumsi palyka vēl skaļuoki! Nu mašynys kuope vīns, ūtrys, trešs… Izavēle vyss bors. Ari Leikuma. I labi, ka mes nasaderējem!!! Taids abloms saītu…

Mes jau nūsabeidom, ka jī vysi ir golodni i vysu apreis. Tok nā. Jī beja āduši pušdīnis. Pagaršuoja tik bīzpīnu. Nazkas grauze ogūrci.

Pelmeni tyka myusim ar Guntu divatā. Breineigi. Cīši gordi beja. Maņ ruodīs, tī beja vīni nu lobuokajim pelmenim, kū atguodoju āduse.

I Ūzula pierts vokorā ari beja breineiga. Beja pat pologi aizplāsti prīskā. Tok pogolmā vys kaids beja i verēs, kai mes ejam iz pierti, i vasaluojuos. Vasaluošonuos niu ir ituos dzeraunis izklaide. Leli mozi pakaļ bluove “Vasali!” A kai naatbiļdeisi? Svāta dzela!

Piec pierts Katja ar mocikletu i Ūzula dālim aizbrauce braukuot. A Daiņs jau pyrma tuo pagaisa ar Sprukuli i ceļojūšū diskoteku.

Satā jis pasajuoveja tik iz reita pusi i tai ari napasaceja, kur bejs. Daiņs nūsabeida myusus mūdynuot i gulēja iz gaņku laikam, a tū piec tam zynuoja vysa dzeraune i vēļ ilgi puormete. Maņ ruodīs, jī tū atguoduos vēl kaidu lobu šaļti. Kai meitys puisus aiz durovu izlyka – vyspyrms Genu Sprukuli, a piečuok Daini.

Tok tys jau cytunakt namaisēja susedim zam myusu lūga dzīduot serenadis. “Ļistja žoltije” i taidā gorā. Breineigi, tik mes nadzierdējem. Gulējem kai systi. Koč i iz cītys greidys, kaudamuos ar korstumu i ūdim. Dzierdēja Leikuma. Piečuok Katja kauneigai atsazyna, ka šei ari dzierdiejuse. Tok naasūt bejs tik labi, kab myusus mūdynuot. Es jau nikuo nasoku, bet diktofonu to jei gon varēja īslēgt…

Latvīšu personvuordu kolekceja

Pasaulī ir rūbeži, kam vīgli kuopt puori, ka zyni vairuok volūdu.

Muna latvīšu personvuordu kolekceja. :D

Nu klasikys pierļu da myusu dīnu breinumu.

.

Asnate – es ne šeit
Agate – jā, šeit

Aigars – ai, garš

Aivars – ai, var!

Amanda – bet man jā

Bronislava – Bronis slava
Dagmāra – Māra deg; degošā Māra

Dāgs – degošais
Danute – ne jau šeit; ko niekus
Dīvs – Dievs

Dora – dara

Ervīns – R viens

Evija – e, vija
Ģirts – piedzēries

Ida – un jā

Igors – arī gars

Ilgvars – ilgi var
Inese – ienesa

Irēna – ir ēna

Irita – ir šeit

Ita – šeit

Ivars – un var

Ivis – i vyss

Izidors – easy dara
Klāvs – kūts

Knuts – pātaga

Krists – krusts

Krīvs – krievs

Margots – 100 gramu (nu ūtra gola)
Monta – manta, lieta
Nadīna – nediena

Namejs, Nameizis – nečurājis

Niklāvs – tas, kas nav kūts

Ojārs – o, jērs!

Olita – o, lieta!

Rozalija – izlija

Sergejs – sers gejs
Vaira – vairāk

Vera – skats

Sibira stuosti. Kiukoj, uora dzagiuzeite

.

A es dūmoju par tū vysu.

Sibireja.

Bez juos es byutu cyta.

Bez vysu tūs cylvāku. Bez bruoļu Ūzulu, kas runuoja krīvyski, a beja blondim i viļņainim motim – gari, pleceigi. Leli kai ūzuli, ni taidi kai krīvi.

Bez Čeveru, Ševeļu, bez Lastovskuos i Latkovskys, bez Guļbu Almys i Sprukuļu Bertys. Bez Puku Emilis i Vimbu Genupis.

Bez kaida sentimenta. Vīnkuorši taipat.

Nūraut kleitu nu kaulu kai Genupei nu Sčastlivuos dzeraunis.

– Oi, bārni, navaru, dušej nust! Navaru, navaru. Kai īguodoju, navaru.

Nūsvīst kopku kai Olgai nu Byčkovys, sasīt skustu kai Emilei nu Bogotuos.

– Nu pošys Latvejis? A jius muokat skaiteit latgaliskuos bukvys? Kod bārni nūguoja školā, krīvyski namuocēja. Kod beja juosauc pīmāri krīvu volūda, nu suoku sauce latvyski, tod tik puorvede krīvyski.

Sasist papīžus kūpā kai Juoņam, Donatam, Pīteram nu Grjaznovys, Saharnuos.

– A kas jiusim pasē raksteits? Latyši voi latgalīši? Latyši? A maņ pasē – latgalec! Es asu latgalīts! Laikam taidys nacejis nav?

Da i pudeli likt iz golda. Nu Udačnuos, nu Krajevuos. Nu Podtajožnuos, nu Okunevys, Olugys, Ladogys. Nu bejušuos i gaisušuos.

– Vysi rozbraukoj, vysi rozbrauc. Vacī apmierst, jaunī aizbrauc iz gorodu. Ļauds nusadzer. A pi jiusu Latvejā kai? Ļauds labi dzeivoj?

Izcēle dzerauni kolna gola, saguoja kolhozā. Labi ļauds dzeivuoja. Hutarūs to lobuok kai dzeraunēs beja, a dzeraunēs otkon veseluok.

Iz balim ar traktoru braucem. Pīsalasēja puiki i mārgys, laidem iz sābru dzerauni. Ni ceļa, ni saprasšonys. A solts! Traktoram rīpu puordyurem, večim i nasacējem. Bais.

Dzeraune Sčastlivuo, dzeraunis golvonuo ūļneica – Vesjolaja gorka.

Prīcys bez gola, bez molys. Tāvu nūsuove, bruoli tože. Razkulačili. Palyka bārni, mama aizacierta i vylka.

I es mamai zam sirds.

– Es nikuo, nikuo jiusim napasaceišu, bārni, nazynu nikuo, naatguodoju nikuo. Es breineigi slyma.

– A Pyupuļneica ite beja?

– Joptvajumaķ, vysys Pyupuļneicys, vysu juos zyna! A pi jiusu tože?

– Nedeli pyrma Leldīnis!

– Kai to, kai to – beja Pyupuļneica! Bārni pīplēse pyupulu mežā, skrēja agri pa dzerauni i pyupuluoja. Napīmiņu, nazkai beja. Ni to veseleiba, ni to kas. Veseleiba īškā… Ni napīmiņu!

– A vēļ kaidi svātki ogruok beja? Juoņadīna beja?

– Nui, beja i Juoņadīna. Pulkim guoja, jaunī leiguoja, pa sātom staiguoja, pa ūļneicu guoja, dzīduoja. Ka kurs ola nadeve, tū zam kubula buoze, dzēre i doncuoja, zuoļu vaiņukūs pyna i ituos dīnys svietēja.

– A kaidys skaituos juoņazuolis? Nu kuo pyna vaiņugus?

– A kaida zuole beja, taidu i sapyna. Kaidys tī pučis. Zuole kur šmukuoka, tī i paplēse. Voi kaidi vanadži kur. Juoņam golvā lyka.

– Dzīduoja tože?

– Meitys to staiguoja, dzīduoja. Es to mozuoka beju. Nikuo, nikuo napīmiņu. Tī nazkaidys eisenis dzīsmeitis beja. Vylks juos zyna!

– Nivīnys i naatguodojit?

– Es jau nabeju dzīduotuoja. Muosys jau lelys mārgys. Muote nu Rasejis ar meitom atbrauce, tāvs tī numyra.

Leigoj saule, leigoj bite

Pa lelū teirumeņu.

Saule sīna kaļteidama,

Bite zīdu laseidama.

Saule sīna izkaļtēja…

A bite zīdu napīlasēja.

Tai nazkai beja. A nikuo, nikuo napīmiņu. Nikuo nazynu, bārni.

– A cyti svātki?

– A rudiņ Dvieseļdīna, tod juoīt iz kopu. Na āstu voi kū. Niu jau tik puorjāmuši nu krīvu tuos mūdis – i latgalīši, i latvīši.

Dvieseļu pīminēt juoīt. Tāva ar muoti. Dzeda. Meitinis munys, moza nūmyra, pagaisa kai nabyudama.

Cytaiž iz kopu to nā. Lai jī tī dzeivoj mīrā. A kuo dzeivajim pi myrušūs to meklēt? Dvēselem sovs laiks, sovs laiks i dzeivajim.

Cikom jau tei mīsa, tei dzeivuošona. Cikom jau mīsa kopūs nav aiznasta.

Cikom dzeivs, i juodzeivoj. Nabyusi dzeivs, tod i nadzeivuosi.

A dunduri apleik kai myusys, vys lidinej, vys sīnās. Vys jau dzeiva mīsa.

I kopu ceļš puori vacainei – cik godu kai pamastai. Kai nu savetskūs godu, kai nu cytu laiku. Kolhozi beja, vys apora. A niu vysu rozjauce, roznosuoja. Kur palyka, kas jū zyna. Nikuo vaira nav. Cik cylvāku beja, cik bārnu. Niu tik pjanicys da biči. Par vysu dzerauni četrys vecenis vuorgulej.

Smylgys viejā šveikst, nazkaidys pučis boltim zīdenim. Kiula speid cauri sakoltušim veibūtņu kaulim. Zeme nūsacītuse, až malna.

Tik kopu ceļš. Naseņ bēris bejušys. Par cik sūļu – egļu skujis. Piedejuo styga. Puori teirumam. Cik sen ni ortam, ni kustynuotam.

Vys viejs ceļās. Par kolnu pārkiuņs īt malnym dabasim. Grudinej, zibsnej.

A kopu ceļš skujom izlykts – par cik sūļu egļu skujis. Tai vajag, tai dabasūs juokuop – pa skujom izlyktu ceļu, par kolnu, aiz vacainis, aiz zylūs kopu vuorteņu.

Kiukoj, uora dzagiuzeite.

Kiukoj stulpa golā aizaklīgdama, kiukoj kasgods nu jauna. Kiukoj pi ustobys, suņubūrkšūs, ņuotrēs i saryusiejušūs kolhoza dzeļžūs vārdamuos, kiukoj aizkiukuodoma, aizkiukoj dzeivis.

Tu kiukuoji, es rauduoju.

Es bolsā sauču tuo, kas ir bejs, kas nazkod dzeivuojs i mirs, a varbyut i šudiņ ir dzeivs – ka jau es juo atguodoju.

Tev pītryuka treju kūku, maņ deveņu buoleleņu.

Gunīs dagušūs, karā rautūs, palnūs sakrytušūs, sorkonuos ūglēs gailiejušūs i malnā zemē guļdeitūs. Karā kautūs, piļsātā i severā pagaisušūs, aizrautūs, atjimtūs, aizguojušūs, nūsadzārušūs, kopūs lyktūs. Sovu, sovejūs, bruoļu.

Da i nikuo vaira nav. Tik nazkas pruotā – vuordi, bolsi.

I tu atguodoj. I tev vaira nav mīra. Aizkiukuota tu esi.

Tik tei Pyupuļneica, Juoņadīna, Dvieseļdīna pruotā. Atguoduoji, niu jau vaira nikuo. Nazkas vaira kai beja i reizē vaira nikuo.

Nūrauņ sukni nu mīsys – nikuo jau vaira nav, nikuo tok tī nav. Zamuškā nikuo nav. Tik tei plykuo mīsa. Tik tys, kas esi tu poša.

Nikuo jau nav. Plyka mīsa. Tei esi tu poša. Car gunim izrautuo, car dorbu dorbim voi laiku laikim.

Tik volūdys nikai naaizmierssi. Pa vuordam atsagrīž runuota, pa plykam vuordam i piečuok jau vasalom vuordu čečem, vasalim kūdulim, osnim, lopom i dzeislom. Mierdama namierst, cikom viņ mīsa turīs. Cikom tei mīsa kai sukne iz kaulu. Cikom jau dzeiva.

Bičkovys ūļneica leitā izškeist glumūs dubļūs. Malna i sleideiga. Až leipst. Spersi sūli, i Sibirejis augleiguo zeme īraus tevi, īsyuks. Myužam naaizīsi.

Jaunuoka byutu, kuojom iz Latveju nūītu. Ni nadūmuotu.

Pateik i šyut, i adēt. A taidu uzoru, kai nu Pribaltikys atvad, taidu nikur nav. Kurs jau gostūs nūbrauc i cymdu atvad, tuo jau vysi nūsaver i tod oda.

A kū ta vaira. I tāvs ar muoti ite paglobuots. I vaira veseleiba na tei. I vaira iz kopim juosaver, na jau pasaulī skrīt.

Es i meitai sacieju. Roksti pasē latgalka. Vys tiksi kur pasaulī – nu suoku iz Latveju nūbrauksi. A tod mož iz Vuoceju voi kur. A kū jaunam ite darēt?

Nudi, jaunuoka byutu, nadūmuotu a ni. Koč pastruoduotu Latvejā.

Ūzula pierts. Bolkys lelys, bolkys mozuokys, listvennica voi apse, vacs kažuks pakuorts prīškeņā, zūbubirste i zīpis uorā iz beņča, ružovs plastmasys čarpāks boltim zīdenim. Vacys rogovys čardakā. Bucys dieleiši. Nūderēs. Voi ari nā.

Meitine verās i smaida, ružovys plastmasys tapkys, bryunys kuojis, pluona kartona kleiteņa. Boltu suneiti tur aiz kaklinīka, suneits izaruovs rej, koč pošam bais.

– Vasali!

– Kaids suņam vuords?

Meitine nūsorkst i vys smaida. Sagruob suneiti, apjem tīvom i bryunom rūkom. Nikuo nasoka. I naizzynuosi – bārns nasaprota voi nūsakaunēja.

Ūzuls sovu pogolmu izlics dielim. Kuoju nasabrist. Kai greida jī skaņ zam kuoju, daža nasacyloj eimūt. Kai ustobā, tik zam dabasu.

Pierts nav pierts, jei ir tik vīna nu juo pogolma ustobu, ūtrā ustobā dzeivoj gūvs, trešā stuov mociklets.

Ūzuls pi autobusa, smaida atbraucs nu piļsātys. Jaunajā kraklā i bez capureitis napazeit. Pats taids kai cyts. Dokumentu mapeite padusē. Taids vāžnys. Bejs gorodā nuokūrtuot dzelu.

A varbyut jam ir i cyta dzeive, na tikai tei, kur jis ir sātys saiminīks i kurynoj pierti.

Dzeraunis puiši staigoj, staigoj. Tod brauc – ar mocikletu, ar mašynu.

Nagribit pasavyzynuot?

Mociklets, ūdi mutē. Benzina smoka. Sylta nakts, i nazyni. Tu poša voi cyta jau.

Piec leita palejuos kruojas mygla. Mygla ceļās i kuop nu upeitis, kurai nivīns nazyna nūsaukuma. Upeite, kam nav latgaliska vuorda. Voi ari jī myusim nasoka.

Voi varbyut jūs ite nimoz nav bejs, jī tik ite pa ceļam. Jī ite tikai nūstuoja, jī ite nadzeivoj.

Muote dzonoj jaunuokuo Ūzula reveitu duorza, i Ūzuls īt. Muote moza i zama kai buceņa, dāls sūpluok jei kai brīds. Muote jam ka ni da kryušu zierneišu, to pazušu.

Ūzulam pateik meitinis, nūzūg maņ capuri, izlīk sev golvā. Rūceņu paturēt. Ūzulam nūtykums. Par dzerauni puorīt. Iz mocikleta pavyzynuot, aizvest, aizblūdeit.

Susedka ar binokli vārusēs, kai ejam mozguotūs iz upeiti. Dvīļūs īsatynušys. Bosom kuojom i tapkuos.

Nikuo tok vaira nav, tikai tei mīsa zam driebu – sukņu, lupotu, kleitu, maudkostima. Dzeiva. I korsta vosora.

A mes teiri tai nikuo asūšys, piečuok susedka poša atsazeist. Nikuo tai. Vyss sovā vītā.

Nasoka, kuo gaidiejuse. Ka cytys mes byusim voi nu cytys mīsys. Voi ka cytaižuok izavērsim.

Ejam da veikala. I puiši pi vuorteņu, nazdeļkuo pi vuorteņu vys truopejās puiši. Pučis, dzaltonys puču taureitis. Taidys tik vīnā pļovā pi Uluja aug. Vīnā pļovā iz vysa pasauļa, cytur nikur.

Ite jiusim. Pierti izkūrsim.

Kai najauši – vasali. Vuorteņu golā – vasali.

Mozi bārni bļaun pakaļ – vasali! Mes že tepat asam, mes že tī poši!

I suneits bolts, kai aizmaduots skrīn pa prīšku. Īsi pakaļ, aizamaļdeisi. Īsi iz prīšku, pagaissi. Suonim īsi, poša propuļsi.

Volūda cylpys mat, volūdys voduotuojs dasamat. Naatsagrīzsi. Ka atsagrīzsi, to cyta.

Padūd vīnu pierstu, aizmierssi vysys rūkys, atguoduodama naatguoduosi, naatguoduodama vys atguoduosi. Da placa voi sirds. Voi da eikšu.

Dzeraunis ūļneica. Škutāni, Šyroni, Ševeli.

Sātys i klieveni, pyuneitis, budonkys, kuormi. Traktors pastateits, škeiba pīkabe, skrytuli izagrīzuši. Cyuku duorzeņš ar dūbem, cyuka zeidej syvānus, poša iz suona zemē i ūrkš. Puču duorzeņš, vystys kašās, gaiļam sorkona sekste i bolss par vysu dzerauni, aizacierts dzīd i izlāc iz sātmaļa. Kai sauce tuos smolkuos pučis boltajim zīdenim?

Lūgu dieli nūmaļavuoti, zyls, zaļš i sorkons. A klieveņam nūtrīpti bolti vysi bolku goli i bolta streipe car durovu molu. Molka sasvīsta skaudzē, ņuotris rindeņā car statini. Molkys grāda car duorza molu, teli, īdami vyscaur car ūļneicu, pa maleņu pi sātmaļa īmynuši stidzeņu. Poši stuov paienī pi saryusiejušuo kombaina i dauzuos ar kuojom. Pats pušdīņu korstums, dunduri kūž kai troki. Teli nabāg nikur, nikur nabyus lobuok. Stuov paienī i gramoj, mīgainai myrkšynoj acs.

Bryuna gūvs da vādara iudinī, syt ar asti, nateirys streipis iz spolvys saulē izkolst i palīk boltys. Dubļu i zemis zeimis. Cytā dubļu dūbē klīdz zūsyni, šņuoc, koklus izstīpuši, mozi zūsalāni veļās pa zemi, peikst, dzaltoni komuli.

Reits. Saule lein nu dabasu molys, tūrkš putyni, tuolīnē ryuc nazkaida mašyna, mygla ni to ceļās iz augšu, ni kreit zemē – byus saulaina dīna. Varbyut izskrīs leits.

Dzagiuze kiukoj stulpa golā aizaklīgdama.

Jūceigys dzagiuzis, nabāg a ni. Sēd stulpa golā i kiukoj pylnā reiklē. Rasni, palāki putyni, kņuobs vys atsataisa i aizataisa, i dzagiuzis bolss skaņ pa dzerauni.

Niu saprūtu, kai tam kūkam, kur dzagiuze kiukoj, var apīt treis reizis apleik i izzeilēt sovys dzeivis.

Kiukoj, uora dzagiuzeite, kiukuodama naaizkiukoj dzeivis. Vēļ nazkas juopadora. Vēļ gribīs tūs boltūs puču duorzeņā i dzaltonūs nu Uluja, vēļ napasaceiti vuordi trynās pi vuorteņu: ateimūt – vasali i aizeimūt – palīc vasals.

I pūreņā nazkas tūrkš. Ni to leita putyns, ni to nazkas cyts. Vuorda naatguodoju.

I nazkas tuolīnē kai sisineidams sisinej. Kai atguoduodams nazkuo, kuo vēļ nav bejs, a varbyut nabyus nikod.

Gūvu bori. Īt iz klāvu vokorā, smogai lykdamys kuojis, rogi kai tauris. Bolsā ni naīsamyud – īt kai māmys, kai svareigu dorbu dareidamys, putekli ceļās, ūļneicys zeme. Leigojās gryuti tesmini, a cyta kai koza – ciči kai izveituši, tik tī rogi i sasavāluse bolta spolva. Goni gumejnīkūs, īt ar suneiti nu pakalis.

Daguojuse da vuorteņu, bolta gūvs myud saimineicys. Saimineica attaisa vuortus, i gūvs īīt sātā. Sātā – zam jumta voi zam dabasu.

Dunduri saskriejuši pakaļ lūpim, niu vyss gaiss vīnūs dundurūs. Pīskriejušys pylnys siņcis, kreit i ceļās, sytās pret lūgu styklim. Nav gaisa.

Pārkiuņs ceļās. Tepat i leits. Leita lasis kai nu dabasu bumbvedieja izsyt dzilis rānys ceļa putekļūs, piec šaļts iudiņa upis nasās nu kolna.

I tu tī beji. Stuovieji iz gaņku i navarieji izīt iz ceļa. Nasamaituot leita ar sovu byušonuu, tys byutu par daudz – ari izmierkt.

Slapņu sukni iz mīsys, iudinī samierkušu, gryutu i slapņu. Dasadur mi mīsys i daleipst. Kai bārza lopys piertī, kai moti pi pīris i kokla nu korstuma.

I lelys lasis iz mīsys kai puotogys. Kai iz zemis.

Leitā vērtīs kai izruodē. Vērtīs, kai bolta sylta iudiņa sīna guožās par buļbu teirumu, ņuotrem, līc da zemis i leigoj, sytās tymsi palākūs škiuneiša dieļūs, sasyt palnus guņkurā, samiercej ceglus sorkonus, apdzieš guni. Nazkas kai kiup, kai nā. I aizamaļdiejs teļš nazkur bļaun piec sātys.

Mygla ceļās. Otkon tei gaisma nu dabasu kai aplaista ar sorkonu vuoku. Nazkas tūrkš, sisinej, nazkaidi kukaini voi putyni. Nazynu vuorda.

Tuolīnē muzyka. Skaņ nu nazkurīnis, syt ar sisšonu. Dzieržami tikai basi.

Ninai puotori. Reita mikrieslī izguojuse uorā i lyudzas. Skaita puotoru gruomotu tīpat pļovā zam ūļneicys lampys.

Pi stulpa sliedzs – var īslēgt i izslēgt guni kai ustobā.

Zam jumta voi dabasu.

I nazkas cyts. Nazkas, kuo vuordūs napasaceisi. Saplaisuojuse dabasu zyluo kruosa iz cepleiša suonu, ar kruosu aiztrīptys škierbys iz sīnu. Māms televizors iz gaļdeņa. Suveniri – opolys kūka sieņs iz dieleiša, nūļakavuotys i speid – bryunys capuris, boltys kuojis.

Parkū kotrā sātā ir taidi kramasli, kas nivīnam nav vajadzeigi, a napagaist i tod, ka saiminīku pošu vaira nav.

I iz gaņku dzeļža prass. Kurā sātā jis beja bejs, kas ar jū beja prasavuots i pyrma cik dzeivu.

Dzeļža gobols, apryusiejs. Tys, kas palics nu paguojušuo i kam pat eisti nav nūzeimis, ka meklēt dzeivuos volūdys i runuotuoju. I kam vyspuor varbyut nav nūzeimis.

Klams, atrosts pi māslu skaudzis. Mieslīnī izsvīsts monts.

Cylvāku jau laikam tai naizsvīž, apmauc bieru suknē, puorsvietej dūbis koktus ar sveci, nūdzīd saļmys voi Dīva dzīsmis, ka ir dzīduotuoji. Mīsu aprūk zam zemis, dvēseli palaiz dabasūs. Izlīk plastmasys puču krūni – ružovu, sorkonu, boltu.

A piedejū saļmu dzīduotuoju aprūk klusumā, grobā puotarneica – naļausi jau vuoļuotīs apleik pa pasauli, lai viejs lopys škūrsta, lai leits salej.

Lai īt iz zemi, lai palīk par zemi.

Muotis muotis puotarneica īlykta grobā.

Drukavuots vuords zam zemis – ar vysu drukys aizlīgumu, ar vysu globuošonu izglobuots, atvasts, nūsorguots.

A iz kopa tovs vuords. Шкутан, Шырон, Шевель.

I gaisdama napagaissi, cikom kasgods zam Troicys byus kas iz kopa plitkys izkruosoj burtus, cikom jau ryuss, cikom jau ņuotrēs pagaiss vyss.

A Dvieseļdīnā vīna pa pasauli brissi. Sovejūs nasagaideisi, sovejī da Troicys iz kopu naatīs, sovejim sova dzeive.

Ustobys atslāgys dzelža prasā. Prass iz gaņku. Ryušim saryusiejs prass pi ustobys durovu. Atrass voi naatrass. Apzags?

Nanūzoga. Tehnika ciparu ciparim spielejamuo, jei ustobā zibinej dzeļža suonus. Jei īroksta bolsus i dzeivis, suknis, skustus i ļauds. Dzeivu dzeivis ciparu formatā: jpg, wma, tif, mp3.

Kurā mieslīnī vuoļuosīs jei. Zam kurys zemis apraks tūs vuordus – ciparu diktofonūs, ciparu kameruos nūgiutūs. Kai pagaiss i jī.

Tik Robinsons Kruzuo, īguojs sovā olā, atzyna, ka jam pateik tei boltuo smiļkteņa iz greidys. Jam pateik tei ola. Labi. Labi īsakuortuojs jis ir. Niu tik dzeivuot i dzeivuot.

Nazkaida gruomota vuoļojas. Es tī ni vuorda nasaprūtu. Varbyut Dīva gruomota voi kas. Nazkod muocieju bukvas saukt, niu nikuo nazynu.

Atbrauce nazkur nu Rasejis. Ni to dasmytā, ni to ostoitā godā. Deveni symti ostoitā. Muns dzeds ar savim brolim. Zemis vajadzēja, daudzi bruoļu beja, zemis nicik. A ite – cik taigā tuoli vari izacierst, tik tovs. Zemi deve, gūvi deve, naudu tože deve. Vot i atbrauce dzeivuotu.

Izkarčavuoja zemi. Labi dzeivuoja, voi ta švaki. Vysakuo beja.

Ustobu pastatēja. Tod patmalis. Nu vysa pasauļa da jūs moltu brauce! Ustoba stypra, šmuka.

Robinsons Kruzo, atsasieds pi sovys olys, vērēs dabasūs. Niu, ka leis leits, jam byus sova ola, kur ībēgt. Vys na zam dabasu.

Jī atbrauce nazkod, bārna šiupeli zorā kuore. Zam dabasu gulēja, zemi apsedze ar deči, plykū mīsu sorguodami. Izdzeivuoja i izasyta. Zemi izkarčavuoja, sātu pastatēja. Gruomotys pierka.

Školys beja i izputēja. Nui, div klasus latgaliski guoju, a tod vyss beja krīvyski. Da catūrtuos klasis tīpat dzeraunē. Jauns školuotuojs beja, taišni nu kursu. Jurka, Juriks. A tod iz Bičkovu. Div smenuos vuicējemēs, bārnu daudzi beja.

Školuotuoji apsauti, apmyruši i māmi. Školai grīsti īleikuši, jumts ar kupri, palāks kuorms meža molā.

Varbyut koč kod tī beja puču dūbe. Varbyut plitka ar karā krytušūs vuordim – susedim, rodim i tāvu. Škutāni, Šyroni, Ševeli.

Školuotuoja zamai sasalīkuse – breineigai, breineigai slyma. Verās, nazkū soka.

Školuotuoji gon vysā pasaulī vīnaidi. Otkon nūgiun dūma, ka jei tevi viertej. Īlīk atzeimi sovā pruotā, guodoj, kas nu teve saīs, rauga atkūst kai rīksta čumolu.

I ka vydā voi tuorps, voi kūduls.

I tys symtu godu vacais Robinsons latgalīšu sātā. Nivīns tok juo vaira napuorskaiteis.

Pagaisa, pagaisa nazkas, i gruomota aizaslēdze. Nūlykta sūpluok puotarneicai.

Nivīns juos vaira napuorskaiteis, lai stuov.

Boltū suneiti īspīde pogolmā. Lai naskraida pa pasauli. Stuov pi vuorteņu, kauc. Vasali, vasali!

Aleksejs sataisiejs gaņku trepeitis. Ar dzeļža gobolu atsits saryusiejušuos noglys, izlīcs, iztaisnuojs, sasits atpakaļ.

Ūzuls myusu škiuneitī bez jumta salics pliteņu nu ceglu, Nina iz juos vuorej zivu zupu.

Jumta, nav tik dabasi. Dabasi taidi kai vysur. Ite voi Latgolā. Taidi kai Vitebskys guberņā, Rasejā, Sibirī, Sibirejā.

Dyumi atsasyt pret kotla dybynu, pret škiuneiša sīnom, aizīt dabasūs stuovus gaisā.

I ūdi, ūdi, dunduri, ūdi. Vīnā mīsā kūž, vīnu asni dzer.

Dundurus par dundurim sauc i krīvi. Dundur, da dundur. Dundurs i krīvam ir dundur. Volūda izaplēte. Mierdama nanūmyra.

– A zynit, kai mes ogruok krīvus saucem? Krīva lupots!

– Nikai nazynu, voi pi jiusu Latvejā tože jī ir. A ite to gon taidi dzeivoj. Čiuli. Tai jau cylvāki kai cylvaki, tok taidi vredni. Latgalīts vysod tev acīs pasaceis, no čiuļs tai i rauga kai īkūst.

– Mes sokom “buļbys”, jim “kartupeli”. Myusim “naulečka”, jim saīt “kisiņdriebis”. Mes ar sokumim rūkam, a jim – dakšys.

Puotarneicys lapenis pamastys sātys pogroba zemē, sasajaukušys ar bierstūšu smiļkti, zemis gobolim apsabārušys.

Saimineica myruse. Jau treis vosorys zam zemis.

Ni dālu, ni meitu, unuks aizpluovuojs pasaulī. Tai jī vysi pasaulī aizīt.

Ni greidys, ni lūgu. Tik plyka ustoba ar bierstūšu zemi zam kuoju. I apdzeļtiejušys puotarneicys lapenis sasajaukušys ar zemi. Burti ar zemis gryudim. Malns i malns.

Nazkod žydu kontrabandys vastuos puotoru gruomotys, nazkod iz Sibiri leidza vastuos, nazkod globuotuos i nu sorkonūs sorguotuos.

– Vysys gruomotys izgubieju, ituos to gon navarieju. Palyku zam bolkys, lai stuov. A niu i laiki puorsagrīze, i Dīvu pa televizeņju ruoda. I kas tuo byutu padūmuojs.

– Muote mozam lyka latvyskuos bukvys gruomotā saukt. Vot i īsavuicieju latgaliskū mēli.

– Kristeits asu, kai to. Brone nūkristēja. Jei skaitēja puotoru gruomotā, nazkū dzīduoja, iudini lēja. Vysi bruoli i muosys maņ kristeiti.

Zeme iz groba vuoka, grobā puotarneica. Zeme bierst, burti sasalej kūpā. Kas jūs vaira puorskaiteis.

I es asu cyta, i cyts laiks. Vyss cyts, a vys jau tys pats.

Te tu beji, te teve nav. Nu zemis tu esi guojs, par zemi paliksi. Dīvs aizmoksuos.

Moksuodams aizmoksuos, vuordā nūsauks, pīraksteis sovūs rokstūs. Ak jau latgaliski, ka jau latgaliski es lyudzūs.

I kopūs izliks pīminekli. Dzeļža krystu ar jauneibys dīnu obrozu – taidu, kaida tu nazkod beji, cikom nabeji cyta.

Шкутан, Шырон, Шевель.

pruota dorbi

2005. goda 2. febraļs

Uorā šmuks snīgs. Vyss bolts i stuov iz zoru, sasnidzs lānai i mīreigai. Reali šmuki, ka nabyutu tik nūdruoztai, varātu saceit, ka kai puosokā, a niule juosoka, ka ir kai dzeivē. Tik dzeivā dzeivē, ka dzeivuot prīca.

Cikom rakstieju referatu, pruotā izzibsnēja dūma. Pat jūceigi, kai pruots struodoj. I cik pruotu cylvākam ir. Paraleli es tok veļ iežu i nadūmuoju, kai kimūsu dalikt pi mutis. Atsajiedžu tik tod, kod kruška beja tukša i peirāgs apāsts. Es tok tū darieju, na jau kaids cyts, a munā apzinē nav ni minota nu iešonys. Nu raksteišonys jau ari it kai nā, tikai rezultats. Nā, tys ir tik iņteresnai – kai pruotā vyss nūteik paraleli. Dūmys skrīn mudruok par tekstu.Īguoduoju sātu. Ka maņ cīši pateik byut sātā. Tī ir muna sakne. Kod nadūmoju par stumbru, zorim, lopom i taidā gorā, tod nav ni vainis. A tei pruotā īskriejušuo dūma ir eisa: “Dzeive ir stihiska nalaime, kas pīmeklej reizi myužā. Par laimi tys ir puoreimūši.”

Pat nazynu, kas tys ir i kū par tū dūmuot. Taipat kai godu četrpadsmit vacumā rakstieju: “Tik sasodīti garlaicīga dzīve, ka mirt ir sensācija” i veļ vydsškolā: “Reizēm no dzīves nav izejas citas kā vienīgi nāve. Reizēm izeja vienīgā – dzīvot.”, a saprotu tik piec desmit godu. Ka vyspuor asu saprotuse.

Varbyut ostoņdesmit godūs itim vuordim byus cyta dūma, a tei četrpadsmitgadeiguo meitine jau jū ir zynuojuse, tik nav muociejuse izdūmuot da gola. Kai cytaiž jei zynuotu raksteit. Jei poša tok tod byus vaca. Tok jei nabeja vaca, kos pasacēja tūs vuordus.

Ar divstuovu autobusu iz Reigu

2006. goda 20. apreļs

iz Reigu brauču divstuovu autobusā. atsasiežu pi trepu, i runys beja tik breineigys… atlyka tik pīraksteit i niu īraksteit ite.
nasokit, ka ļaudīs nivīns narunoj latgaliski. runoj. i kai. naba vacī vīn. cyts piec skota i bolsa pajauns cylvāks. īkuop Varakļuonūs, Stiernīnē, Krustpilī i runoj. ;)A
- ite tok kokla atlauzt!
- da kas tev juolauž! siedi i vyss!B
- itai maņ uorstīne saceja. ni pa trepem kuopt, ni kuo.
- a kai nakuopsi. kod vēļ myužā sātai iz jumta brauksi?

C
- nui. juonūbrauc da reigys.
- ak jau.
- redz, jau zuole lein.
- ak jau. kai jei naleiss. pavasars.
- pirmeņ dūmuoju, nūkaveišu. a nā. tik es pīturā, i itys škiuņs kluot.
- nu da.
- itaida blyudzga!
- tai, tai.
- a zyni, maņ stuostēja! jei taišni zam skrytuļa…
(suoce kluseņom runuot)

D
- vīnreiz beju lykusēs tymā Martys centrā.
- nu i? kai beja?
- da nikuo. nikuo nabeja. cylvāki vīn ir.
(šaļti obejis klusej)
- tai jau ir, kotram sova bāda.
- a kai nabyus. dzeive na prīca.
- ka sātā sēd, izsepinej, kas jam suop i nasuop. izgudrej, ka radeja par skaļu voi kaidu lūgu vajag attaiseit.
(klusej obejis)
- da. tik kai mes lejā tiksim?
- šļuksim iz čūksta! div buobys iz čūksta!
- da troka!
(obys smejās)

E
- nā jau. itaidu trepu. vaira to nanūkuopšu. i tai škeibi ītās.
(izkuopuse, poša breinojās)

F
(īkuops pajauns puors – puiss i ak jau juo sīva. sīvai bais.)
- maņ bais ir augšā. kuopšu lejā.
- nasmīdynoj!
- jis smejās. smejīs vīn!
- puotorus skaiti vysu ceļu! te jau nav zīma!
- a kaids tam sakars ar zīmu! atlīk tik strauji bremzēt… (jei kluseņom purp pi seve)

G
- kai draudzine soka, tyvuok pi Dīva!
(sīvīte nu blokus siedekļa puoram)

H
- pa breižam nikuo, a pa breižam gona vysakuo. kotram bārnam juomeklej sova vīta zam saulis. a byus jau labi. juolyudz Dīvs par sovim bārnim, a puorejais jūs ziņā.
- dzie, pīkabeite aizgryuzta ceļam prīškā!
- to avareja voi kas?
- ta bess jū zyna. syudu te redzeisi. brauc kai škiuņam iz jumta!

I
(saruna par bārnim)
- par vysim gudruoki. vysu zyna.
- nazkai eļpu raun cīš. ni nazkaids kuoss, ni nazkas cyts.
- a vylks zyna. ni te augšā veņtilacejis, ni gaisa palaiž.
- tušej až nūst.
- pats kai keiļs izalaids pi ruļa, a te koč lai nūspruogst ļauds!
(tuoļuok saruna par šoperi)

J
- kur tī godi kai nav braukts. pazaver, jaunu krustuojumu pastatiejuši! paza, i kuo mašynu iz laukuma sadzeits! i kūki izciersti. ite to gon nazkaids stulbums. redzieji? egleitis kaidys saaugušys! i tī vēļ!
(veirs klausuos, klausuos. naiztur.)
- tai ir. siedi sātā kai vaca baka. seņ jau vajadzēja kur ļaudīs iz Čiuleju pabraukt.

Zūbuorsts

2006. goda 7. febraļs

Šudiņ juoīt pi zūbuorsta. Es pasamūžu bez zvona ap 7 nu reita sovā gultā i dūmuoju. Kur es otkon asu, kas itei par ustobu, pi kuo es asu palykuse par nakti. Tod es dūmuoju – interesna, cikūs ir zūbuorsts. Es navarieju izdūmuot, bet navarieju ari atguoduot, kaids ir telepons i kur tys varātu byut pīraksteits.
I tod es saprotu, ka es naatguodoju, kai sauc munu zūbuorstu.

Uguneiguo laime

2005. goda 31. decembris

Mes ar Zandu vakar vokorā guojom pa parku, kavejūt laiku da juos viļcīņam. Īrēcem, kai navarim škiertīs i tai.

Vīns puiss nazkū kimerējēs kanala molā pa snīgu. Tīpat metra attuolumā beja palels peiļu bareņš. Tod jis metēs skrīt. Peilis, nikuo loba naradzādamys, atsakuope panikā pa snīgu kū na varādamys, bet vēļ naliduoja.

I tod šņuokdoma vaļā guoja rakete. Nu zynit… Uguneiga lūde izmete lūku viers kanala, kaidu metru voi divejus viers zemis ar baileigu spāku car kūkim trīcēs puori īlai, pasacēle augšuok i īsatrīce sātā tai, ka nūdrebēja vyss, i tod jei izspruoga.

Ite Dīva laime, ka jei 1) natruopēje naboga peilem, 2) naīliduoja Apsarys čaja nameņa stykla sīnuos, 3) naizguoja cauri myusim voi cytim guojiejim iz celeņa, 4) naīsatrīce kaidā ar cylvākim pylnā trolejbusā iz īlys, 5) natruopēja tymā sātā pa kaidu lūgu i naaizdadzynuoja tī vysu, nanūgalynuoja ļauds.

Uperu nabeja, bet, gūda vuords, taiduos reizēs Tu saprūti, cik vuorgūs dīgūs vyss patīseibā turīs i ka sevkurā šaļti var nabyut ni Teve pošys, ni Tovu draugu. Ka patīseibā tam vysam nav nikaidys vierteibys i svora. Ka var nabyut. Ka ir tikai deļ tam, ka nazkas sorgoj, partū ka laikam vēļ ir juobyut.

Ni daudz, ni moz – vysu!

Reiz visi zvēri sanākuši un lielīšies šā un tā, ko katris varot. Bet tārps izbāzis galvu no rieksta un sacīš: «Man pieder viss un es paņemu pēdīgais visu.»

Olūts: Pasakas