mans #darbagalds

ko tie citi, to tie citi. es tiem citiem līdzi.

šodien topā darbagaldi.

ļaudis izmisīgi vaicā pēc morga darbinieku, metālkaļu un zobārstu darba galdiem, bet saņem pretī tikai datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, jo visi tvitera bīdelētāji strādā pie datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem. :)

loģiski – ja pasaules centrā ir dators vismaz darbā, bet citam arī mājās, tad tas nav dzelzs, mašīna vai puķudobe. tas ir, tas var būt arī dzelzs, mašīna vai puķudobe, bet dators vienalga ir centrā. viss cits ir otra nodarbošanās.

neiesim nu liekuļot – tviteris ir datorvientuļnieku paradīze un vēl viens izklaides avots tusētājiem, rīks radošajiem un palīgs darošajiem.

kas nevibrē, tā nav. kam vēl ir laiks vibrēt tviterī kā tiem, kas neskaitāmas stundas sēž pie monitora. tāpēc arī darbagalds = datorgalds.

kaut vai šis Kristapa raksts par internetkarību: Es pats vidēji ik dienu pie datora un tātad arī Interneta (mūsdienās tas mēdz iet roku rokā) pavadu 10-15 stundas. Es ceļos no rīta sešos, lai pirms darbadienas uzsākšanas varētu izlasīt to, ko sarakstījusi dumjā hamburgeru ēdāju nācija. Darba laikā nekur tālu no Interneta netieku, jo tas ir nepieciešams informācijas ieguvei un manu tiešo darba pienākumu veikšanai. Pēc darba pārnākot mājās pirmā lieta, ko izdaru ir datora pieslēgšana, lai tas savelk jaunākos meilus/ziņas kamēr pārģērbjos. Un tad kā piesēžos, tā pavadu savu laiku Internetā līdz gulētiešanas brīdim.

ja datorā ir darbs, informācija un izklaides, tad nav jābrīnās, ka datorā ir vai tajā tiek organizēta arī sociālā dzīve.

tomēr bez galdiem šodien man arī daži citi lieli prieki.

pirmais prieks – nokavēju tramvaju, jo atkal mēs parādījāmies reizē: es no kāpņutelpas, viņš no līkuma. teorētiski var paspēt, tas ir, paspēt var tīri praktiski – skrienot. pa ceļam var arī iznest miskasti, jo tas ir tikai neliels līkums. bet. es apžēlojos par tomātiem somā, ko varētu saspiest sīpoli (neliels tā sauktais cookingparty šovakar, kas gan nav organizēts tviterī) un neskrēju. gāju kājām. pa ceļam onkulītis noskretušā jakā un netīrās baltās botās, kas reiz bija baltas, stāvēja ietves malā, atliecies, lūk, šādi:

viņš stāvēja ar seju pret ielu, atliecās. tad iztaisnojās, pagriezās ar seju pret atvērtām trepju telpas durvīm un atliecās tā kāāārtīgi! noelsdamies.

gāju garām un smaidīju, vecītis pagriezās. joprojām atliecies, uzmeta man zilpelēku aci. ar rugājiem noaudzis zods, taukaina kepka, bezzobaina mute un iekritušas lūpas.

- žrut vsjakuju huiņu i boļejut! žrut i boļejut! – vecītis sēkdams noaurojās pa visu ielu.

gāju tālāk un smaidīju nu jau pa visu seju. brīnišķīgs rīts!

- jogoi nado zaņimatsa, joptvajumaķ! – vecītis nokliedza man pakaļ.

jo vairāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka ērmu pilna pasaule. nekad nezini, kas un ko. tas priecē – negaidi un ieraudzīsi. Āgenskalns ir Rīgas Užupja republika. lai vai kā.

bet otrs prieks ir šodienas Dravnieka blogs – par jauniem stropiem, Berlīnes mūri un tviteri. cilvēks, kam darbagalds ir bišu strops, tomēr lietos tviteri. tāpēc varbūt šī vide ar laiku kļūs cilvēcīga. ar Ilzes bulciņām, LNB Sprīdīti, Diānas kaķi un Funta putniem.

tomēr trešais prieks ir tie šī rīta darba galdi. citam sakārtoti, citam savi. dators un mantas – grāmatas, krūzes, puķes un sīkumi. atkal viss kļūst daudz cilvēcīgāk.

tāpēc arī mans darbagalds – pa gabalu, tuvplānā un pavisam tuvu, lai var ieraudzīt sinepju burciņu ar bišu maizi.

jauku dienu! ir 13:02, kad šo rakstu. ir 13. novembris.

bet! šī ir lieliska diena, lai darītu savu darbu pie sava galda.

Lāčplēša diena. pazudis lācis!

Lācplēša dienā, ejot uz darbu, pamanīju vairākus pazudušus lāčus. kāds pat izlicis sludinājumus. kāds cits noplēsis lācim ausis. kādam pazudusi panda, vēl kādam – cilvēki. ak, Lāčplēsi. kāpēc šonakts tā plosījies?

jāpieaug. kādi vēl te lāči. krīze un iztikas minimums. liekajiem jāmirst. tagad tāds maitu laiks. izdzīvo lokanākie. jāsamazina izdevumi. samazini sirdsapziņu un dabūsi desu.

bet ir taču ļaudis, kas skumst pēc lāča – savas pakāstās bērnības un apbrīnas, savām zelta dienām un murmulīgās būšanas ar sevi un sevī.

atlīdzība Ls 150. lūdzu! meklējam lāci! tagad un te! kamēr nav par vēlu. bez sava lāča šī sabiedrība saies galīgā tūtē.

pavirši pierakstīts dzejolis, tumsā ejot uz mājām

visi esam mēs mirstīgi
citi pavisam un citi tik reizēm
nāve atnāk
pieklauvē, klusē

visi mēs esam cilvēki
citi visi un citi pa pusei
atnāk dzīve
un pārplēš uz pusēm

dzīve murmulē pluskainām stērbelēm
pumpainā kleitā rozā
formīgos gurnus groza

mēs visi
steberējām un gājām
citam nebija māju
citam tikai pa pusei

sigaretki ņetu?

kas napeipej, tam nav savīseigūs sarunu ar peipis palnu nūkrateišonu kaidā pogolmā, iz balkona voi trepēs.

komunikaceja ir ari bolss iz īlys – sigaretki ņetu? beju Vacreigā, laikam kaidi 5 cylvāki iz īlys paprasēja peipēt. kaids, kas meikstu sirdi, mudri paliks ar tukšu peipu paceņu.

1 nu jūs maņ pīduovuoja narkotikys. ir jau vēļ lobi cylvāki, kas dūd.

šudiņ Gunta maņ pastuostēja puosoku par myusu laikim. puosokom var ticēt i var naticēt.

nazkaidūs vuortūs stuov nazcik bomžu i dola peipu golus, tai sauktūs končikus. sīvīte vaicoj – itū gribi? vecs verās iz apmāram centimetri garū peipis golu i dūmoj – vajag jam voi nā.

vierteiba ir ari 1 cm cigaretis.

Latgolā kontrabandys peipis jau aizjem 69% tierga. dūmoju gon. ite es durička reizem sīna voi syudu tolkys večim nūpierku lātuos peipis par latu. jī poši īt iz točku.

meklieju nazkū pavysam cytu, Gūglis cioce pīduovuoja ari itū lopu i apsavieru itū stuosteņu par krīzi.

Budkai pietuvojas paplukusi būtne un taujā pēc cigaretēm. No budkas neskaidri atbild.
- A kāpēc dārgākas? Pirms divām dienām pirku, bija lētākas.
- Nu tak krīze.
- Ja jau krīze, tad lētāk jādod, citādi bankrats.
- Ja krīze, jādārdzinās, savādāk bankrats.
- Ak tā? Ja gribat zināt, es kādreiz strādāju par ekonomisti .. (neskaidri). Un es toč saku, krīzē lētākam jāpaliek, jums nepareiza cena!
Pardevēja satracināta izkaras no budkas:
- A jūs domājat, es te cigaretes kopš dzimšanas tirgoju? Es, starp citu, esmu finansu analītiķe, specializējos kapitāla dinamikā tirgus .. (neskaidri)

kaut kā tā. beigās šitā bilde. cita filharmonija un cita harmonija. domājot arī par kultūras krīzi un ka zārks jau nekad nevar palikt tukšā.

Kā pareizi dzīvot

Šajā zemē ir bīstami dzīvot. Paredzēt nevar neko. No otras puses, bija jau arī pēdējais laiks kādai krīzei un kraham. Pārāk ilgi bija mierīgi.

Bērnībā klausījos par revolūcijām, kariem un atkal kariem un domāju, ka kaut kas gan jau tiks arī man. Toreiz likās, ka tas būs kodolkarš. Vēl pat pirms dažiem gadiem es reizēm sapņos redzēju kodolziemu – apsarmojušas un dažādi izlocījušās dzelzs detaļas, kam nedrīkst pieskarties, jo tad noteikti mirs. Jāizlien cauri labirintam, tādam kā gaitenim, un aiz gala loga ir saule.

Reiz gan es tiku cauri dzelžiem, logs atvērās, es izkāpu un iegāju pļavā. Vasara, pļava ar lielām, fantastiskām puķēm, kas vējā mazliet šūpojas. Sapratu, ka atpakaļceļa nav, jo logs ir aizvēries un no turienes var tikai vienā virzienā. Skatījos un puķēm un nesapratu – kas tālāk. Uzdevuma vairs nebija, es to biju paveikusi. Taisījos iet tālāk. Saule, plašums, nekādu šķēršļu.

Pamodos un vairs nekad neesmu redzējusi tos dzelžus un kodolnāvi patiesībā arī ne. Kaut kas bija atrisinājies, bet es pat nenojautu, kas īsti. Bet visspilgtāk atceros nevis mocības izlīst cauri, jo tas vienkārši bija jādara. Bet sajūtu, ka viss ir beidzies, bet nekā cita vēl nav. Reizē brīvība, reizē šausmas, ko ar to darīt un ka tūlīt jau atkal būs turpinājums un ceļš.

Lai cik labi būtu, laime nevar būt bezgalīga un neviena pļava nav mūžīga – to vislabāk var sajust sapnī un pamosties pirms nākošā pārbaudījuma.

Pļavu es pēc tam reiz ieraudzīju dzīvē, gan dažus kvadrātmetrus – kaut kāda nesen rakta grāvja malā uz uzbēruma bija uzziedējušas magones, rudzupuķes, pīpenes, ilzītes, pēterpogas un vēl tās rozā ar skariņām. Kolosāls krāsu raibums, apakšā laikam plika zeme, lietus noblietēts māls. Toreiz vēl padomāju – skat, tas ir dzīvē. Dzīvē tādas krāsas, un es to redzu.

Stāvēju, brīnījos un domāju – tas notiek ar mani. Tieši šis viens mirklis šobrīd ir visa dzīve, jo jūti, kā smadzenēs ierakstās laimes sajūta. Tā laikam veidojas atmiņas – lietas, kas iededzina pieredzi labu vai sliktu un ko var atcerēties, ja vajag un ja nevajag.

Baba bērnībā stāstīja par latviešu šaušanām un žīdu šaušanām, par čeku un izvešanām, nakšņošanu krūmos un bērnu atdošanu citiem, lai bandīti nesadedzina dzīvus kā kaimiņus. Par mājas izzagšanu un sēdēšanu turpat žagaru čupā klusu, jo dzīvība vienmēr ir svarīgāka par jebkuru mantu. Par bežanciem, kas nākuši no Krievijas un prasījuši maizi, pretī devuši drēbes – skapī joprojām ir rakstaini dvieļu gali, jo kur tad tik krieviskus liks, bet neņemt ar nevarēja, jo devēja lūdzās. Par bežanciem, kam ļāva apmesties pirtiņas piebūvē un deva ēst un darbu, jo visi ir cilvēki un visiem ir jādzīvo. Par izvešanām, kad to pašu bežancu ģimenes galva bija priekšnieks un vectēva vietā izveda citus. Par kaimiņiem, kas nāca pēc maizes un kam deva, jo tam, kas zog, nekad nebūs, tāpēc viņam ir jādod. Par radinieku meklēšanu Rēzeknes čekas pagalmā, staigāšanu gar līķiem. Par radinieku, kas tomēr bija dzīvs un Sibīrijā, bet atgriezās slims, tomēr viņa bērēs pēc pārdesmit gadiem bija pilni kapi ļaužu. Par govīm, kas raudāja, aizvestas uz kolhoza kūti – asaras tecēja no acīm pa brūno spalvu un viņas skuma pēc savas kūts un saimnieces. Par kolhozu normām un kartiņām, par rindām pēc maizes. Par vectēvu, kas uz miestu aiznesa sainī sasietus rabarberu kātus un atpakaļ nesa maizi, pakrita, maizi sasmērēja, bet tad mājās mierināja visus – Tys nikuo, teiri dubleiši!

Man bija apmēram 7 gadi. Oktobrī mūs uzņēma oktobrēnos un sadāvināja grāmatas par kaut kādu putniņu, kas ziedojās kaut kādu jūrnieku labā. Sēdēju uz palodzes, gaidīju tēti un mammu, lasīju, ārā lija lietus. Varu derēt, ka tajā dienā mēs visi bijām gatavi ziedoties. Mammai pajautāju, vai novembrī mēs būsim novembrēni un septembrī būtu bijuši septembrēni. Atbildi neatceros.

Man bija apmēram 8 gadi. Uz skolu taisījās braukt komisija, skolotājai bija bail. Viņa jautāja, vai Dievs ir. Neviens neatbildēja, jo tajā vasarā liela daļa no klases jau bija pieņēmusi Sv. Komūniju un pārējie jau arī nebija īsti riktīgi. Dzintars piecēlās un pateica, ka Dievs bija, bet viņu piesita krustā un viņš nomira. Sekoja diezgan sīks Bībeles atstāsts. Skolotāja izmisumā ķēra pie sirds. Dzintars viņu mierināja – Dieva vairs nav, jo viņš nomira, uztraukumam nav pamata. Vakarā mājās vaicāju, kas tur īsti ir ar to Dievu. Nē, laikam es tomēr pajautāju, vai man ir jātic Dievam. Visi sastinga, aprāva valodas un baba pateica – ir jātic, jo Dievs ir. Tikai skolā nevienam nekad nesaki. Un iemācīja mest krustu tā, lai neviens neredz.

Tā bija vienīgā reize, kad mani brīdināja. Bet es arī tāpat labi zināju, ka ir māju runas un ir publiski runājamais. Iespējams, blogs un publiskā dzīve internetā ir tikai turpinājums. Teikt tikai to, ko vari pateikt. Ielaist tik tālu, cik ielaid.

Neviens jau neko neslēpa un stāstīja, kā ir bijis, jo pašu piedzīvotā vēsture nelikās nekas tāds, kas būtu jāslēpj no bērniem. Toreiz klausījos un domāju – viņiem tik daudz kā bijis, bet man ne velna. Mājas, skola, kaķi, govis, grāmatas, ritenis, mežs. Nekā tāda. Viss mierīgi, visu var paredzēt.

Man bija apmēram 10 gadu, skolā maršējām ierindas skatē un dziedājām par brašajiem zēniem oktobrēniem. Krievu paralēlklasi uzņēma pionieros turpat pie ciema padomes un pilsētas domes ēkas, pie bleķa Ļeņina, mūs – Salaspils nometnē. Autobuss pēc tam sadega, bet šoferis bija glābis kaut kādus dokumentus un smagi apdedzis. Te nu bija varonība, kaut kādu papīru dēļ. Bija pavasaris, un es patiešām biju lepna, ka man ir kaklauts. Tajā pašā pavasarī uz skolu gāja milicija, jo kāds bija kaklautu apsējis ap stabu un vēl kāds cits uz sienas kaut ko uzrakstījis.

Man bija apmēram 11 gadu, un izrādījās, ka manā dzīvē tūlīt būs PSRS sabrukums. Man bija apmēram 12 vai 13 gadu un likās, ka nupat kāpsim tik kalnā vien. Man bija 15 gadu un izrādījās, ka ne velna – naudas nav nekam un laikam arī nebūs.

Rakstu un domāju – interesanti, kas vēl būs. Jo atkal ir tas brīdis, kad nav nekā, jo pa vecam vairs nevar, pa jaunam arī nevar, jo nevar zināt, kā ir pa jaunam.

Patērētāju sabiedrība ir šokā, jo vairs nevar patērēt. Nevar vairs aiziet uz veikalu un nopirkt visu. Sabiedrība, kas jau bija atradinājusies no gurķu konservēšanas un mājas viesībām, ir spiesta meklēt trīslitrenes ābolu sulai un griezt rosolu.

Citādi nekas taču nav noticis. Vismaz pagaidām. Vienkārši vairs nevar pa vecam, jo arī tīrumi noplicinās, ja tur visu laiku sēj tikai vienu un to pašu.

Bet varbūt lielākā nelaime, ka cilvēks ir palicis viens. Viens paņēma kredītu, jo gribēja dzīvot labāk un dzīvot kā citi, bet savā mājiņā purva maliņā un ar savu auto un savu foto, video un TV, laptopu un suni. Vienam arī jāmaksā.

Tu neesi nekas bez citu definētām vērtībām un postulētām aksiomām, ko esi iezīdis, pieņēmis, izskolojies. Tu esi viens un nekas, atkritējs un lūzeris, atpakaļrāpulis un neiederīgais bez partijas līnijas “visi kā viens un visi par vienu kā viens vienīgs viens” un bez mūsu tautas dzīvessziņas strādāt un nepalaisties, pastāvēt septiņsimts gadus un visas okupācijas pārdzīvot, dzie-dā-dami “darbā dzimu, darbā augu” un atvaļinājumā gulēdami, gulēdami un ravēdami, ravēdami, lai visa visai ziemai ir gana: skābētu gurķu, marinētu sēņu un ķiršu kompotu, bez demokrātiskās pasaules vērtībām un liberālās iecietības pret citādajiem, gejiem, ebrejiem, ne žīdiem, romiem, ne čigāniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ne invalīdiem. Bez vienotās Eiropas idejām, bez pārkārtošanās cerībām un pretalkoholisma kampaņām, bez Baltijas ceļa smeldzīgās cerības sadoties rokās un palikt tā mūžīgi, lai visā pasaulē visi redz un zina, kas mēs esam un ko gribam, bez kaut kādiem karogiem, kas reiz bija un nu atkal ir, bez zemnieku saimniecībām un patiesās dzīves laukos ar trim govīm: Brūkleni, Raibaļu un Vaboli, divdesmit vistām un sunīti Maksīti. Bez sabiedrības noausta morāles tīkla tu esi pasaules tīmekļa globālajos vējos palaists ego pīslis. Bez citu noliktām Prokrusta gultām nezini, kur likt kājas un rokas. It kā par garu, it kā savas.

Bija tik ērti ticēt, ka ir kāds, kas zina tavā vietā. Bija tik viegli mīlēt pozitīvos varoņus un just viņiem līdzi. Bija tik viegli lamāt valdību, kas nejēdz, ko dara. Bet pašam ņemt un ņemt, zagt un zagt – kolhoza bietes un salmu ķīpas, rūpnīcas krāsas un dzijas ruļļus, veikala atlikumus un norakstītos krāmus, būvniecības atlikumus un darbavietas benzīnu, projekta naudas un šādas tādas prēmijas, jo šī valsts taču apzog tevi, tātad ir jāzog no valsts. Jo šī valsts taču ir visi citi kaut kur, tikai ne tu pats tepat Rīgas Iļģuciemā vai Valmieras Burkānciemā, Rēzeknes Vipingā, Liepājas Karostā.

Es, …, stājoties Vissavienības Vladimira Iļjiča Ļeņina (ak Dievs, es neatceros no 3. klases, vai tiešām visi burti šajā nosaukumā bija jāraksta ar lielo burtu, toties atceros, ka Dievs bija jāraksta ar mazo burtu, un es sēdēju solā un nesapratu – kā tad tā, skolotāja ir no ticīgas saimes, mēs ar huligānu Aigaru no manas klases Ziemassvētkos satikāmies baznīcā pie Betlēmes ganiņu ainas un skatījāmies uz aitiņām un mazo ģipša Jēzu, bet skolā viss ir pa vecam: Aigars spļaudās, skolotāja melo un šajās sienās Dieva nav, kaut viņš ir visur un pieskaras, kad bērna naivumā esmu apmaldījusies svešā un lielā pilsētā un lūdzu Dievu, lai autobuss aizved mājās, bet šoferis nobremzē pie milzīga asfaltēta klajuma, pa kuru staigā cilvēki, visi steidzas uz milzīgām mājām ar kvadrātainām logu acīm, svešas sievietes nostājas blakus un izmisumā domā, kā lai svešam lauku bērnam paskaidro, kur ir Rīgas centrs, Mežciems un Teika, bet aiziet, tā arī nesapratušas, vai palīdzēja, un tad saproti, ka būs labi, un kaut kur ir jābrauc, nezinot virzienu, jo, tikai izkustoties, kaut kur var nokļūt, līdz attopies krustojumā, ko atceries no pagājušā gada, un zini, ka neesi viena, visa pasaule tevi pieskata, lai tu atgrieztos mājās un paspētu uz vakariņām) pionieru organizācijas rindās (bet visiem pār roku ir pārlikts kaklauts, to tūlīt, tūlīt drīkstēs apsiet ap kaklu, sarkans kā uguns, tikai ir jocīgi, ka kaklautus tirgo veikalā tāpat kā burtnīcas, līmi un lineālus, bet pēc gada kaklautu vairs nebūs un ap kaklu būs jāsien kooperatīvā austa prievīte, bet vēl pēc gada nebūs arī prievītes un kooperatīvā šūs drausmīgas katūna kleitas un kaimiņu apsviedīgā Zoja džinsus vedīs nelegāli no Polijas tirgiem, viņai ir blats piena slaukšanas aparātu rūpnīcā, viņa slaucamos aparātus Polijā maina pret džinsiem, bet vēl pēc gada vēstures skolotāja stundā vaidēs, ka neviena grāmata neder nekam un visa vēsture ir jāizmet vēstures mēslainē), savu biedru priekšā svinīgi solos (jo tu tiešām tam tici, svaigi uzsietais kaklauts plīvo pavasara vējā, deg kā liesma un tu zini, ka būsi labs cilvēks, jo tev ir ideāli un tu zini, kas ir varonība un ziedošanās savas Dzimtenes labā, tik tiešām tā būs, pioniera godavārds, tu būsi labs cilvēks) dzīvot, kā novēlējis lielais Ļeņins, kā māca Komunistiskā partija (bet tai brīdī tu tomēr drusku šaubies, jo par partiju tu nezini nekā, tikai mamma ir burkšķējusi par partejiskajām raganām, kas nestrādā un skraida pa rajona sboriem un galu galā tieši viņas izsitas uz augšu, bet tēvs noburkšķ, ka tās jau tik zina ar putām uz lūpām kaut ko pūst taurē, bet patiesībā nejēdz ne velna, tikai slaucīt ar mēli kā slotu, bet par Ļeņinu viņi vispār nerunā, bet tu pati par Ļeņinu zini visus stāstus – kā viņš apēda ābolu mizas un atvainojās savai mammai par kaut ko, ko tu nesaproti, jo ābolus taču arī ēd ar visām mizām, kā viņš centīgi mācījās – un tev ir aizdomas, ka īsti riktīgs viņš nebija vis, jo tik cītīgi klasē ir tikai tie, kam parasti ir labas atzīmes, bet citādi viņi nekā nejēdz no dzīves un nemāk ne lēkt ar gumijām, ne staigāt pa dzelzceļa tilta pašu augšu, neturoties ar rokām nekur), kvēli mīlēt savu Dzimteni (klasē visi zina par Lielo Dzimteni, kuras robežas sākas no Varonīgā Brestas Cietokšņa un beidzas kaut kur pie šauracainajiem kažokādās, bet arī mazo Dzimteni, kas sākas Viļānos pie autoostas un baznīcas un beidzas Nagļu purvos, Rīgā pie bulciņām un saldējuma un Rēzeknē pie universālveikala), kā prasa Padomju Savienības pionieru likumi (bet par tiem likumiem tu patiesībā ne velna nezini, tikai to, ka vairāk nevar nekā var, bet var tikai mirt citu labā, jo Zoja Kosmodemjanska mira, Pāvels Matrosovs mira, Jurijs Gagarins gan nemira, bet nomira vēlāk).

Ir ērti noskatīties “Panorāmu”, noklausīties LR1 ziņas un zināt, kas notiek pasaulē. Ķīnā no sliedēm nogājis vilciens, bet ķīniešu jau tāpat ir par daudz. Okeānā iekritusi lidmašīna, bet lidot jau tāpat ir tik bailīgi un lido tikai tie maitas biezie. Nu ja, tagad jau arī tie Īrijas radi lido, laikam sapelnījuši naudu.

Ir ērti veikalā nopirkt grāmatu “Kā pareizi dzīvot”, “Kā pareizi audzināt indigo bērnu”, “Kā pareizi iekopt ekoloģisko garšaugu dārzu” un uzzināt, ka tu dzīvo galīgi garām, tomēr eksistē kāds ceļš – ka dzīvot pareizi tomēr ir iespējams un kādu dienu tu tā dzīvotu, ja vien ievērotu visus padomus.

Bet kaut kas vairs nav tā.

Tu vēro un vairs nezini, kā būt un kam būt. Jo baznīcā runā par politiku, TV un radio runā par krīzi, bērnības draugi tagad ir Londonā un klāj galdus pilī, klasesbiedrs sēž draugos, jo viņam nav darba un tu zini, ka patiesībā vairs nav arī sievas, internetā visi lamājas, politiķi nāk un mainās, neviens neko nezina, rīt varbūt nebūs tā, kas ir šodien, bet varbūt parīt būs vairāk nekā aizvakar,  ja vien nebūs mazāk kā šodien.

Un tādā dienā ārsts pasaka – viss ir labi, tev tikai ir nogurusi sirds. Atpūties, paguli, padomā.

Bāc. Un dzīve iemauc starp acīm, jo nogurums ir nepārejošs – atkal un atkal saņemties, piecelties un par spīti visam smaidīt un darīt labu. Jo tikai mūsu labie darbi paliks pēc mums, jo cilvēka atmiņa saglabā tikai labo.

Darīt labu tikai sev ir dzīvot ērti, bet īslaicīgi. Vai varbūt arī mūsdienās ir iespējama varonība – ja ne mirt otra dēļ, tad vismaz nepiečakarēt un būt blakus, kad otram ir smagi.

.

03.jul.2009. un 31.okt.2009.

pankūceņu reits

šudiņ vyss mīreigi, mīreigi. ari munā kuknē vyss mīreigi.

kabači nūsastuojuši ryndā iz izcepšonu, tomati puorsagrupiejuši i gaida nūsarkšonu, zalis i opolys bumbenis, a cytys jau sorkonys i pībrīdušys. paprika kai vecine sakoltušu muti krunkaina čapstinej nazkū par laimi. zeileitis nūsalaiž iz palūdžu i verās.

reits apsalaids palāks i mīreigs.

itys ir pankūceņu i blīneišu reits. bez solkonys jiusmuošonys.

mozu, mozu pankūceņu izcept i palaist gaisā. kai itymā Māra Melgalva dzejūlī.

ir rudiņs i veļu laiks. dreiž Dvieseļdīna, kod pīminēt vysys aizguojušuos dvēselis – obejis babys, krysttāvu, bruolalānu i draugus, satyktūs i nasatyktūs mīsys i dvēselis radinīkus.

nikur jau jī nav pagaisuši i napagaist. munuos atmiņuos gona vītys vysim, tī ir vysu leluokī dvieseļduorzi. kod aizīšu i es, varbyut kaidā cytā duorzā paliks kaids kūks. a tys varbyut i ir byutiskuokais, kas ir.

tei vīna stuņde, kas itūnakt daguoja kluot, nikur napagaiss. jau pavasarī mes jū atdūsim atpakaļ. tik itū zīmu jei juopagloboj sovā stuņdinīkā.

Mir träumte, ich müßte Abschied nehmen
von allen Dingen, die mich umstellt haben
und ihren Schatten werfen: die vielen besitzanzeigenden
Fürwörter. Abschied vom Invertar, dieser Liste
diverser Fundsachen. Abschied
von den ermüdenden Düften,
den Gerüchen, mich wachzuhalten, von der Süße,
der Bitternis, vom Sauren an sich
und von der hitzigen Schärfe des Pfefferkorns.
Abschied vom Ticktack der Zeit, vom Ärger am Montag,
dem schäbigen Mittwochsgewinn, vom Sonntag
und dessen Tücke, sobald Langeweile Platz nimmt.
Abschied von allen Terminen: was zukünftig fällig sein soll.

Günter Grass & Günter “Baby” Sommer. Wer lacht hier, hat gelacht. Lyrik und Prosa. Schlagzeug und Percussion auf 2 Tonkassetten. – Göttingen: Steidi Verlag, 1988.

leli mozi prusaceni

Apmāram tai es jūs zeimeju. Navaicojit, kas jī ir. Jim nav ni dzymuma, ni darbeibys. Jī stuov i verās – vysod apmāram tī poši i kotru reizi cyti. Garim, garim tausteklim.

Lobuokuo garlaiceigu lekceju izklaide ir zeimeišona. Niu ari konferenču. Tūs konferenču, kur pasagoda referati na par eistū temu i leidza nav datora, kab varātu raksteit tekstus voi viestulis. Ari 140 zeimu garys, tuos vysbīžuok tūmār ir viestulis kaidam voi vyspuoreibai. Pat runuodami ar sevi, mes runojam ar kaidu.

Tviters ir vīntuļnīku paradīze, kur atrast sovejūs, naizeimūt nu sātys. Tū var redzēt koč šūvokor, kod spontani dzyma #twitterkrogs – sarunys par nikū i par vysu, kū roksta ļauds bess zyna kur. Nav svareigai, kur jī atsarūn i parkū nadora nikuo pruoteiguoka, a meklej sovejūs monitorā.

Jau lobu laiku asu saprotuse, ka nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā – cyts Londonā, cyts Hamburgā, cyts Minskā – tok jī vysi ir socialajūs teiklūs i munā monitorā.

Pagaidom tviterī ir vaira sovejūs nakai vysaidūs dr.lv i jūs klonūs i radinīkūs. Cyti soka, tī ir par moz ļaužu. Maņ ruodīs, tī ir eistais skaits cylvāku i tī ir eistī ļauds. Kas der vysim, nader nivīnam. Kur ļaužu par daudz, nu tīnis ir juoaizīt.

Mani tikai fascinej vysi tī tvitupi i jimšonuos ap jim. Ļauds savibrej, savibrej, sasalosa kūpā i tod ar gudru seju sprīž par sovu jaunatrostū dīvu tviteri i par jaunū religeju tviteruošonu. Sasajutuši koč kaidā ziņām asam informacejis teikla vierspusē, jī ar pylnom mutem gruob gaisu i runoj, runoj, runoj. Kai ar kotru jaunu religeju – ir sludynuotuoji, ir ticeigī, ir atkritieji.

Tok laikam ir vēļ cyts sadaliejums – blogeri i cylvāki. Tūs pyrmūs, paļdis Dīvam, nav daudz. Tūs ūtrūs, otkon paļdis Dīvam (i ni tviteram kai dīvam), palīk vys vaira i vaira.

Es pīdaru pi cylvāku i skaitu cylvāku blogus, kur jī roksta par sovu dzeivi sātā i pasaulī. Lobuok par vysim romanim. Kotrs var par sevi pīraksteit sovu stuostu – taida aksioma. Aksiomys navajag pīruodeit, juos ir.

Nu i. Mes vysu laiku rokstom i sasarokstom, mes asam par tuoli vīns nu ūtra, kab varātu apsarunuot, a mobilais telepons ir par daudz lels surogats. Gols golā viestulis rakstēja i myusu muotis i tāvi, i babys i dzedi, i jūs prodzedi i probabys. Iz tuo fona telepons ir myusdīnu cacka.

Tik jim beja vairuok laika raksteit, partū ka jī vysu laiku narakstēja. Ka saskaiteitu vysus “skaipa romanus”, “bloga publicistiku” i “tvitera eisprozu”, tī saītu na vīni vīn kūpuotī roksti. Tok tam nav ni gola ni molys, tekstā mes īlīkam sovu laiku i cerim, ka nazkod byus gona laika jū puorskaiteit. Tok, cikom skaiti, nanūteik nikas jauns. Cikom roksti, gon.

Tai niu puors definiceju, kas ir #twitterkrogs. Juos tyka pasaceitys pa tū laiku, cikom rakstieju i dzieru – realitatē, pi monitora i tvitera krūgā.

- nekas īpašs. šādi tika saīsināts “@Ilzeens @kosmodroms @saprge @verners @ArtaG un citi “, lai 140 zīmēs vēl būtu vieta tekstam. saprge

- tas ka fiziski neesam pie viena bāra letes – bet katrs pie savas, bet tomēr kopā :D kosmodroms

- Tas nozīmē, ka iedzer katrs indivuduāli, bet alchokola ietekmētās atziņas dara zināmas visiem šeit :) ArtaG

- laikam radio Skonto bija saturiski līdzīgs dzingls “mēs guļam atsevišķi, bet mostamies kopā” :D kosmodroms

- Labas dienas noslēgums ar labiem darbiem. Virtuālas sarunas. Reāli dzērieni. Nereāls reibums. verners

- dzeršana vienatnē ar sevi, bet virtuāli – kompānijā :) AgneseEmm

Taida tei dīna saguoja. Suocēs ar aizaguleišonu i zeileiti pi ustobys lūga, kas syta ar kņuobi pa styklu i pamūdynuoja pādejā šaļtī, kab paspātu iz tolku, beidzēs ar virtualu krūgu. Tai vot i dzeivojam.

Tok paļdis tolkai i lelajim (lielie.lv), partū ka dzejūleišam par prusacenim šudiņ pasamainēja 2 riņdenis. Šudiņdīnys dzejūleits apakšā karteņā, vacais dzejūleits ari apakšā, ite.

mozu, mozu prusaceņu
lelu nav, kuo ļūbēt
mozu, mozu prusaceņu
lelu nav kuo cerēt

Pošuos beiguos munu ausainūs ārmu karteņa. Jī tī poši, es tei poša, tikai ni ar zeimuli voi pildsplovu puors mehanisku kusteibu iz papeira, a nazcik stuņžu pi Bārnu slimneicys statiņa, raugūt tikt golā ar kruosu, kas tak, nasakluoj, leip. Tai jī palyka taidi rasni, rasni i ar garom kleitom – raugūt sagluobt nūteciejumus.

Kod guoju prūm, mozajim trillenim suoce tecēt acs. Nazkai jūceigai palyka, tys tok taids dzāruoju styurs tymā teritorejā – tai sacēja sietneica, ari puors dzāruoju daguoja kluot i apsarunuojom par bārnim i bizbizmāreitem. Kotrā dzāruojā vysleidza ir bārns, ar kū par apsarunuot par nabyutiskim seikumim.

Acs izlobuoju – cytam saguoja daguns, cytam lelys acs. Naraudit, mozī. Dzāruoji jiusu dasavērs i izdzers par jiusim kaidu čarku ari tod, kod byus solts i snigs snīgs.

Beiguos, pyrms tviterkrūga bārmeni laist paceļu, pādejuo dzīsme nu virtualuo krūga. Arlobunakti!

@Ilzeens @kosmodroms @saprge @verners @ArtaG un citi

privatuo dzeive

pagātne pieskaras, un gribas bēgt. tas laikam nebeigsies nekad. un kaut kāda iemesla pēc tas man jāpasaka publiski. kā definējot kaut ko būtisku vispirms sev pašai.

naktī atgriezās vecās bailes. laikam visu mūžu man būs 4, 12, 15 un 19 gadu. laikam visu mūžu uz ielas baidīšos no padsmitgadīgiem maziem un skaļiem krieviem – jo bērnībā nekad nebija droši un bija jābaidās, ka, ejot garām, iespers un iespļaus sejā. jo vienkārši ej garām. jo mācīties divplūsmu skolā ir drusku iziet cauri dzirnavām. tas nekas, ka neviens pasākums, izņemot pirmo un pēdējo skolas gada zvanu, nenotika abām plūsmām kopā. ar prātu saproti, ka pagātne neatgriezīsies un pati lem savu dzīvi, ka krievi ir dažādi un ka tā mēdz būt, ja pieaugušie dala savas pasaules un ārda visu nost – šķiršanās no bijušā un pārmaiņas ietekmē arī bērnus. ka tikai pati vari izlemt būt, darīt un pārkāpt pāri bailēm un sev. bet reizēm saproti, ka ne jau nu pati un ne jau nu lem. un vienmēr man būs tie nožēlojamie 15 un drausmīgie 19, jo viņi man jau ir bijuši. to, kas ir bijis, var nolikt malā, bet ne iznīcināt.

Thank you for using … Your account has been closed. paraudzieju i pītyka. radinīki ir dūmuoti, kab nu jūs bāgtu, na maklātu teiklā. jim vysim ir nazkaidys pretenzejis, pīdereigī nazkū gaida nu mane, a ka es varbyut naasu ni taida, ni itaida, a asu pa sovam. i koč kurā momentā muni radinīki ir ari jūs radinīki, deļtuo asu aizskuoruse jūs teritoreju. it kai kaids cylvāks kaidam varātu byut pīdereigs.

pagātne iecērt līdz kaulam, kad ieraugi mirušo cilvēku profilus sociālajos tīklos un saproti, ka tie tīkli ir jaunāki par viņu nāves dienam. ka ir ļaudis, kas joprojām spēlējas ar viņu nāvi. tādos brīžos gribas tikai bēgt un neatgriezties. šonakt gandrīz izdzēsos no visurienes. prom. jo nekas nav pa jokam. reizēm cena ir pārāk augsta un galu galā vienīgais, kas tā pa īstam pieder, ir dzīvība un privātā dzīve.

kad dzēšas ārā no feisbuka, viņi rāda visu draugu galeriju, lielas viņu bildes un apelē, ka viņiem bez mani būs skumji. kā tad. skatījos uz tiem ļaudīm un padomāju – kas gan man gar viņiem daļas, kāda viņiem interese par mani. tāpat manis tur nebija un nebūs arī uz priekšu. un nevar jau arī būt visur. informācijas tāpat ir par daudz.

pamazām dzēšos ārā no draugiemlv, jo neko jaunu nelieku klāt jau mēnešiem un tikai kopēju ārā veco, jo ir lietas, ko būtu žēl zaudēt – pagātne. bet no vēl lielāka lietu un tekstu daudzuma ir vienkārši prieks atteikties. kā sametot miskastē vai virtuālā nekurienē. delete. yes.

tāds ārā metamais un pārvākšanās garastāvoklis. prom no vecajām čaulām, prom no vecajām salām. lai ieelpotu, ir jāizelpo. ja visa par daudz, ir jānomet nost liekais.

no lv.lv aizgāju pārāk lielas kārtības un pieskatīšanas dēļ (visu mūžu jau nevar rakstīt sacerējumus un lekties ar skolotājām), taču laikam esmu prom arī no diena.lv – lai viņi paši tiek galā ar saviem bardakiem. nezinātājam nav ko jaukties pa vidu, jo tā var dabūt pa galvu no visiem. lai arī patiesībā pofig. tas vienkārši sakrīt ar manu rudens laiku un lapkriti tekstdzisi.

lai vai kā, nav sevišķi svarīgi. man tikai bija svarīgi publiski pateikt, ka atkal ir ļoti bail. jo ir lietas, ko nav iespējams ietekmēt – tikai izpeldēt un pārdzīvot. lai turpinātu darīt to, kas patīk. un man patīk rakstīt. tas nemainās kopš 4, 12, 15 un 19 gadu vecuma.

tai goduos. nav nikuo drūsa iz pasauļa

sūliejumi, kū asu davuse i napyldu. varbyut munā myužā eistyn nav bejs nikuo cyta kai tikai puormainis i myužeiga vajadzeiba – pīsalāguot. varbyut deļtuo ari ir pagaisuse cereiba dzeivuot taipat kai šudiņ ari reit, piec goda, diveju. nav nikuo myužeiga. vyss mainuos, kotra dīna nas jaunus viejus.

.

šudiņ sasajiemu beidzūt suokt likt Dīnys blogā Sibira stuostus. deļtuo, ka tī ir jiedzeiga platforma i var labi kartenis salikt – mudri, vīgli, puorradzamai. kai ari leidz šam vysod ir bejs sakareigs atbolsts nu redakcejis i reizem, kod tuo vajadzēja, varieju īlikt ari cytus materialus – kinu i taidā gorā.

golvonais, ka tī stuosti maņ ir – kartenis, dzīsmis, runys, kinys. tik asu slinka – nu dobys i piec aicynuojuma.

Sibira ceļš jau seņ aiz mugurys, a tam dasadūrt ir kai dasadūrt nazkaidom myrušajom zemem sevī, paraut vaļā nazkaidys rānys i puorraut ticeibu, ka vyss ir beidzīs, vyss labi, mīreigi.

tok tikai aizbraukuse iz tīni, es saprotu, cik vuoreigs vyss ir – seviški byutiskais. i kai suop, kod puortryukst, pagaist, nav.

Sibirī es sajutu, cik trausla ir myusu breiveiba. verūtīs iz tom vysom Krīvejis kartem, kur mes asam vydā: Литва, Латвия, Эстония. asam bejuši i asam – kai īpašuo zona i nikaida tī Eiropys Savīneiba, NATO. varbyut cytā kruosā kai Krīvejis Federeceja i NVS, tok ari cytā kruosā kai Vuoceja, Zvīdreja, Pūleja.

varbyut deļtuo es par Sibiri kluseju – dasadūrt Sibiram ir dasadūrt sovom bailem par sovu vaļsti. kur vyss bryuk i jiuk tai, ka ruodīs – tei ir vaļsts pošnuoveiba, i jei sev amputej vīnu lūcekli piec ūtra: izgleiteiba, kultura, medicina, ekonomika.

tok pats golvonais. Sibirī es da mīļu saprotu – cik gryuts ir bez sovys vaļsts. bez Latvejis mes jau seņ vaira nabyutu latvīši. gribim tuo atzeit voi nā.

Sibirī latvyski, latgaliski runoj tikai vacuokuo paaudze, a 20-30 godus vacī latvīši vysi ir krīvi, ka naskaita dziļuos dzeraunēs īsasprīdušus lūzerus – byuteibā naveiksminīkus rezervatā. taidi vēļ runoj latgaliski ari 15 godu vaci. i dzer.

šudiņ sasajiemu, suoču sasaraksteit ar Dīnys redaktori, kas jemās ar Tautys bolsa blogu lītom. nazkod pīduovuoja puorīt iz cytu sadali portalā, tok maņ rībās puormainis i atsacieju. nu tuo tok nasamaina nikas – es asu i es asu es poša. sauc, kai gribi, i buoz, kurā kulē gribi.

tok šudiņ sasajiemu. pat puortaisieju autora profilu nu vacuos versejis iz jaunū – kū gon mani mudynuoja izdareit laikam jau pyrms pusgoda mož voi mudruok, a vys nikai i nasagryb. nazkū sausai apsarunuojom par tehniskom lītom, kū jau var parunuot, kod nazkas juodora. tod jei pagaisa.

pa tū storpu nūjuka dators i atsamūde, pasakuore uorejais disks i atsakuore, nūleja leits i otkon puorstuoja. daguoja pīktdīnis vokors i izaruodēja, ka Dīnys to nav. tys ir, vacuos Dīnys nav jau seņ, a ituos ari vaira nav. :)

ka itymā trokajā vaļstī koč kas pastuovātu koč cik ilgi, es varbyut varātu nūticēt, ka vyss kai nabejs taipat byus i iz prīšku. tok myuža laikā asu pīredziejuse tikai puormainis, deļtuo par taidu abstraktu lītu kai penseju dūmoju apmāram kai liduojumu iz Mienesi (tam nabogam ari šudiņ nazkaidu kapsulu īspēre suonā).

tai i palyku iz pauzis – a kū ta niu. jau puorguoju iz blogu platformys jaunū verseju, biļdi nūmainieju (a cik cīsšonu prasēja juos atrasšona – izaruod, ka maņ gondreiž nav nivīnys ar mani…) i pat īsuoču raksteit sovu dīnrokstu. a šaļtim laiks skrīn mudruok nakai cytom dīnom. pasamaina konteksts, i vyss ir cyts.

tai jis tī niu i stuov pamasts:

viersroksts – Sibira stuosti. Aizbraukšona

teksts – Kas lieni īt, tys labi īt. Kas nav atguojs par reizis, ar tū vaira nav juosasteidz.

i kai lai nasoka jau kurū reizi dzievē – nikuo svareiga navar ni paspēt, ni nūkavēt.

cik asu dzeivuojuse, nikas nav bejs iz ilgu laiku.

pioneru sorkonī galstuki i lapnums par pīdereibu. Latvejis pioneru zylī galstuki i nasapratne, kas tys par besu i kū taidi pioneri dora. baņteitis, prīveitis i ausekleiši. parteju bukleteni i plakati iz kotra ceļa stulpa – ej pa mīsta īlu, a iz Teve verās kandidati.

ar skautim i gaidom es jau beju gudruoka, pasyutieju eļnē – kam vajag, lai jemās. tai kai mozpulka vadeituoja beja bejušuo pionīru vadeituoja, nu tūs bāgu par gobolu. rūžukrūņa puļceņā nasastuoju, partū ka tī beja nazkaidys sīvītis ar putnim, galeigi sasaspīdušys golvā. i reiz redzieju, kai vīnu puiku ar svīsšonu īsvīde bazneicā, partū ka jam beja juoīt iz autobusu, a lyugšona vēļ nabeja beigusēs.

ari vysys partejis asu pasyutiejuse pupuos. kai vieleišonys īt, tai jau gaidi – kaids ārms byus kluot i pīduovuos dabasu putru. taipat kai vysys sektys i sludynuotuojus.

vieju ir daudz, kotram sova pyusšona. vieju ir par daudz, kab vysim izalūceitu leidza.

a varbyut vīneigais, kas ir asūšs i pastuoveigs, ari esi tikai tu pats. vysa suokums i gols, sakne i apsajimšona dzeivuot pa sovam.

Sčastlivuo dzeraune. Juļuss Ropša Ivana dāls (1964), latgalīts. Piec sīna tolkys ar Juļusa Babra (1930) zyrgu i boltū suneiti.

.

Roksts publiceits ite i piec tam diena.lv

ak cūka asiņaina

turpinot pēdējās dienās braši cilāto tēmu par košera gaļu, es ar kādu vārdu. kad jau visi, tad lai visi – es tiem citiem līdzi.

reklāmas kladzināja par asiņu nolaišanu lopiem, pret to esot jāizsaka savs protests. pret latvju cūku, teļu un govju pakļaušanu neizsakāmām mokām svešas ticības vārdā.

tviterī, blogos un citur sociālajos tīklos ņirb lopu kaušanas skati. pilsētnieki pirmo reizi ieraudzīja nāvi. vienīgā iespēja to ieraudzīt galu galā ir uz ielas, kad sabrauc kādu kaķīti (atceros ņemšanos ap Brektes bildēm ar beigtajiem lopiem), vai youtubē, ja kāds  ieliek cūku kaušanas skatus. nupat rāda arī filmu “Padoties aizliegts“, tur arī ir cūkas kaušanas aina. šķiet, pat ar visu asiņu notecināšanu bļodā.

tā jau var nomirt un neuzzināt, ka nāve ir kas cits nekā game over datorspēlē. pilsētā nāve ir tālu. pa laikam tikai no jumtiem nokrīt sakaltuši baloži un žurkas. pilsētā dzīvnieki laikam nemirst vai arī līķus rītausmā novāc sētnieki. slimos un vecos kaķus un suņus iemidzina vai slepus aprok mežā.

dzīvnieku aizstāvji sēro par lopiem, kam kaujot notecinātas asinis, tāpēc tie cietuši drausmīgas mokas. citi vaicā, vai sišana ar mietu vai apdullināšana ar elektrību labāka. sāp jau visādi. ko nenomirušie var zināt par nāvi, ko nomirušie par to var pateikt. dzīvnieki par nāvi nevar pateikt neko. tikai skatīties, kā nokauj otru.

tā vien gribas teikt, ka nav nekā jauna uz pasaules, jo ne jau par lopiem vai to aizstāvību ir runa. ja nu vienīgi safanojušās meitenītes veģetārietes, kas jau 3 gadus neēd gaļu.

runa taču ir par latviešiem un citām reliģijām. vai drīzāk par kristiešiem un citām reliģijām, piešaujot tam klāt tautiskuma, tēvzemes mīlestības, ksenofobijas un savu latvju lopu žēlošanas mērci.

jo arī es taču savu govi Veceni negribētu kaut sāpīgi vai notecināt. viņai ir pēdējā vasara, rudenī viņu nokaus, viņa ir dzimusi 1995. gada 24. aprīlī. es nezinu draugu dzimšanas dienas datumus, bet zinu govs dzimšanas datumu. bet kur gan lai liek lielu un vecu govi.

man viņa ir govs Vecene, dzimusi tad un tad, jo atceros viņas raibo dvīņumāsiņu, ko pārdeva kaimiņiem un aizveda zirga ratos, atceros viņas tievās kājas un stirnas acis ar garām skropstām, bet citiem viņa ir gaļa.

kad nodeva gaļā veco govi Vabaļu, vēl menesi visi raudāja. nodot piena govi gaļā ir kā nodot tuviniekus. ne tā kā pērnā gada teli vai vērsi, kam neviens tā īsti nav ne pieķēries, ne iedevis vārdu.

vēl joprojām Vabaļu atceras un žēlo. jo piena govis tur ilgi, viņām pieķeras. melnā govs bija dzimusi apmēram 1989. gadā un ar trim pupiem nodzīvoja, šķiet, 14 vai 15, vai varbūt visus 16  gadus. veca un viltīga govs, kas nāca mājās, kad gribēja. un stāvēja pagalmā, kad bija dunduru laiks, jo pagalmā ir ēna. zaga runkuļus un izlikās, ka tā nav viņa. pa klusos dzemdēja uz pļavas un reizēm pa durvīm mēģināja ielīst arī istabā – jāredz taču, kas tur notiek.

pie vecāsmātes dzimtajām mājām laukos bija maitu kalniņš – tur aizvilka vecās govis un zirgus. citreiz dzīvus un nošāva. citreiz jau mirušus.

kur lai mūsu laikos liek vecas govis. neturēsi taču mūžam. Vecenei jau bijušas divas kājas operācijas. divas reizes griezti nost ragi, jo tie griežas un ieaug galvā. nupat viņai atkal kaut kas ar kāju.

Vecenes māte, raibā govs Ziedaļa (latgaliski Zīdale), pa kluso bija ielīdusi tīrumā un saēdusies zirņus. viņai uzpūtās vēders – gāja lēnītēm no ganībām un nokrita ceļos. kuņģī rūga barība, gāzes spieda uz plaušām un sirdi, viņai nebija, ko elpot. saļima un, izkārusi mēli, elsoja. aizskrēju uz mājām pēc naža, ar ko pārdurt vēderu. izrādās, govīm ir ļoti sīksta āda. kamēr vīlēju pušu ādu un vēdera plēvi, muskuļus un kuņģa sienu, viņa izdzisa. gaisu izlaidu, bet bija par vēlu. sapratu, ka jāpārgriež rīkli, bet nevarēju, jo cerēju, ka atjēgsies.

to izdarīja steigā atsauktie vietējās kautuves kāvēji. vēl nolamāja, ka esmu sagriezusi ādu un nekam vairs nederēs. gaļu aizveda, bet vecas govs iekšas ir milzīgas, vedu prom vairākas tačkas un bija kā darot jebkuru darbu. kas jādara, tas jādara. reizēm nāve piezogas negaidot un cilvēks tikai var palīdzēt aiziet ātrāk.

tai vietā toruden auga melna un lekna zāle – kā stāstos par karalaukiem, kur izliets daudz karavīru asiņu. un tagad es zinu, ka govis jāsargā. katra uzpūšanās var beigties arī tā.

bet vēl es zinu, ka varbūt tā bija jābūt. Ziedaļu mums atdeva viņas saimniece, vecāsmātes māsa Helēna. viņa nevarēja nodot govi uz kaušanu un atveda pie mums. pēc dažiem gadiem nomira, vasarā nomira arī govs.

tā laukos gadās, ka govju un cilvēku likteņi iet blakus. kā tajās izkautajās postpadomju fermās, kur vējš izgāzis durvis un turpat netālu kolhoza mājās bijušās slaucējas pamazām nodzeras un aiziet no dzīves.

bet ko nu es par laukiem. katrs lauku bērns taču zina, ka lopus kauj. tiem lopiem, ko kaus, nepieķeras. tos lopus nečubina. kad pienāk laiks, sarunā kāvēju – apkārtnē zināmu vīru, kam nedreb roka un kas to lietu nodara ātri un nesāpīgi, nemoka cūku vai aitu. gaļu sagriež kārtīgi, ne šā vai tā izķērnā. jo cūka ir pelnījusi, ka viņas gaļu sadala kārtīgi, izķidā visas zarnas, lai nekas neiet postā, lai viņa nav par velti dzīvojusi.

bet par košera gaļu ņemšanās ne pa jokam. ļaudis pamanīja, ka arī viņi ēd gaļu un ka gaļa nerodas veikalos celofāna kulēs vai šašlika bundžas. ka tā ir kāda dzīva organisma miesa. ka tā cūka varbūt arī gribēja dzīvot. vai ka viņai bija lustīgs prāts, bet viņu nokāva.

no vienas puses – sausais saprāts, ekonomiskās intereses: latvju zemniekiem jāatver jaunus tirgus un jāļauj konkurēt ar pārējiem Eiropas košergaļas kāvējiem. loģiskais saprāts, kam dzīvnieks ir prece. saprāts, kas izdomā lētākus lopu pārvadāšanas un kaušanas veidus, tāpēc rada kautuves. saprāts, kas izdomā, ka kautuves ir krutāk kā kaut cūkas mājās, tāpēc mājās kautu cūku jau kādu laiku nevar legāli pārdot, bet kautuvē nožmiegto var. kaut mājās cūku izved ārā, apdullina un nokauj, bet kautuvē… vells zina, kas tai kautuvē darās, kur nāve ir rutīna.

no otras puses – ētiskā pārliecība: dzīvniekiem arī ir tiesības mirt skaisti, nesāpīgi un dzīvot ilgi. pūkainiem kaķīšiem ir jādzīvo mājās. sunīšus nedrīkst likti pie ķēdes. cūciņām jāskrien pa āru. gotiņām jāēd zaļa zālīte – kā piena paku reklāmās. vistiņas kašājas smiltiņās. tikai dzīvē jau nekas nav tā. cūka pie cūkas, govs pie govs, vista pie vistas – ražo pienu, gaļu un olas. dzīves beigās viņi kļūst par gaļu.

tikai vai tie dzīvnieki būtu dzimuši, ja nebūtu paredzēti nokaušanai. neviens taču pavasarī nepērk 10 broilerus, lai turētu visu ziemu un priecātos par viņu tuklajām pakaļām. rudenī pirms likšanas kūtī galvas nost. ilgi dzīvo dējējas vistas. un mīļās vistas, kas pamanās iekāpt sirdī. dējējas dzīvo, līdz beidz dēt. mīļās vistas dzīvo, līdz nomirst.

no trešās puses – antisemītiskie aizspriedumi, jo latvju cūkām ir jāmirst pēc latvju tradīcijām: ar vāli pa pieri un nazi sirdī, asinis bļodā, asinsdesas, cūku bēres, ragi un nagi suņiem. asins nolaišana dzīvam – tas kaut kā sasaucas ar asiņu nolaišanu tautai, ksenofobiskiem aizspriedumiem. jo vispār jau ekonomiskās krīzes laiks ir kā radīts ienaidnieku meklēšanai. kādam taču ir jābūt vainīgam.

arguments – latviešu folklorā jau izsenis pausta mīlestība pret dzīvniekiem: ne sunīša kājām spēru, ne guntiņas pagalītes. profesore un deputāte Kursīte lai par to pašu šodien izteikusies. ka latviešu garā nav nolaist asinis. ka mēs nevaram pārdot savu dvēseli un pieņemt kaut ko tik svešu – svešas ticības vārdā nolaist asinis saviem lopiem.

tikai kas ir tas latviešu gars – katoliciskā govju pasvētīšana ar Agatas ūdeni, apkūpināšana ar Pūpolsvētdienā svētītiem pūpoliem un paegļiem, govs pārkrustīšana ar pīlādža mietu? nelabā balsī aizdziedājušas vistas nokaušana uz sliekšņa? vai varbūt dzeršana cūku bērēs par nokautās cūkas dvēseli?

bet upurēšanas tradīcijas latvju pagāniskajā kultūrā? gaiļa kaušana par prieku Ūsiņam un jaunai ražai, cūkas asiņu noliešana zemē, lai citugad laba raža? nokautas cūkas pupu mešana aizgaldā, lai citugad labi sivēni padodas. zīlēšana pēc cūkas liesas – ja sākuma gals tievs un beigu gals resns, būs silts ziemas sākums un stingra ziema uz beigām.

paskatījos latvju tautas ticejumus. un kas tad tas – kaut kas baiss, pretīgs un totāli neveģetārs, nekristīgs: “Kad pirmo gaili kauj, tad saiminiekam jātecina gaiļa asinis klētī apcirknī auzās; pēc tam, kad gaļa apēsta, kauli jāsamet siekā, kurā iegrābtas ar gaiļa asinīm aptraipītās auzas. Sieks jānoliek zem galda, kur maltīti tura. Gaiļa kaulus un auzas pēc tam atdod zirgam. (PŠm 7715)”

kaut kādi drausmoņi tie senie latvieši. gribējās tā smuki estetizēt “ne sunīša kājām sperti”, bet sanāk ar asinīm laistīti māju stūri, akmeņi un zirgu siles. vistas dzīvība vispār nekādā vērtē – kā kas, tā vistai galvu nost un visas slimības un nelaimesnoņem kā ar roku, bet nokautai cūkai griež nost galvu un smejas.

un ko lai ar tiem žīdiem dara. negribas jau pārdot ne govi, ne vecomāti. bet krīze tak. katra kapeika no svara.

šis ir jukušo tantiņu rīts.

Pļaviņās pelēka tantiņa pelēkā jakā un pelēkos vilnas brunčos, ar pelēkmelnraibu lakatu ar dzeltenām rozēm stāvēja pie brauktuves. pārmeta krustu, tad tikai sāka iet pāri ielai pie zaļās gaismas. tikusi pusē, vēlreiz pārmeta krustu. paklanījās uz visām pusēm, pārgāja. zaļā gaisma sāka mirgot tikai tad.

pie Ķeguma otrā pusē Daugavai, kur sākas tie lielie meži un rōzā asfalts, tantiņa pelēkzaļā jakā un brūnos brunčos gāja ar baltu sēņu trauku (bijušo majonēzes spaini), diriģēja un dziedāja balsī. no sirds. lakats nošļucis, sirmie mati vējā izspūruši, viņa dzied. sāka spīdēt saule, melni rudens mākoņi, smagi zaļi rudens meži, nodzeltējusi zāle, viņa dzied. aiz kalna ieraudzīju, ka iet laikam zosis. vesels kāsis.

kad beidzot biju pie darba (ak, saldā atkal un atkal redzēšanās), tantiņa ar divām sīkām bizītēm kā izmirkušas žurkas astītes skatījās uz institūtu, svilpoja un sita ar kāju – lielu, izmirkušu, atkal izžuvušu un deformējušos vīriešu kurpi ar sprādzi. Pepija Garzeķe mūžam dzīva. viņa tikai ir drusku veca.

Pluovi i dareituoji

ka reits suocās ar eisziņu nu Seiksta, to vaira nasaprūti, kurs ite ir uorpus i kurs sistemā. varbyut byutiskais nūteik tikai ar mani pošu i tam nav nikaida sakara ar kolnu guozšonu voi cytom nabyutiskom lītom.

puorskaiti seņ nasatykta cylvāka nekrologu i aizadūmoj. a varbyut vysus taipat navar satikt vīnā laikā. a varbyut jūs var satikt tekstā kod nabejs.

15. septembrī Reigā RTU byus dzejis dīnu pasuokums, kū organizej LgSC.
saucās “Tehnodzeja” i veļteits vysaidim jaunajim, kam nav mīra i kas rūkās pa zynuotni i pluovoj pa tekstim.
es to saprotu, ka nav nivīna teksta maņ pošai. klusums.
kab varātu viļkt dorbu i dorbu, i dorbu, navar atsaļaut izīt uorpus. nu vīnys pusis žāl, nu ūtrys – itai vīgļuok. dzeļža buobai mīreiguoka dzeive kai plastmasys čeburaškai.

atvalinuojumā braukšu iz Sibiri. taipat vīn. vyss da kokla.

šaļtim vysa par daudz i dzeivi juonūmauc kai līkū uodu, atsasokūt nu vysa, kas ir i kas varātu byut. partū ka taidys cereibys i īšona pa īstaiguotom slīdem gols golā nadūd nikuo loba – nikod jau nabyus tai, kai dūmuots. a bez īdūmu i sapynu pīsapiļdeišonys vyss na tai. i vysa žāl, kas nanūteik. varbyut dzeja taišni i ir par tū, kas nanūteik.

atsaceišona ir jauna sapyna suokums. nazkaids aktivs sūļs. kai puorbraukšona dzeivuot iz cytu vītu, ustobys i smedziņu sakuortuošona. kai nullis punkts.

es taišni itaidā aspektā dūmoju par emigraceju sev apleik – vīns aizbrauc iz dzerauni i nūsašpļaun par dzeivi sistemā, cyts aizalaiž iz uorzemem i suoc nu nullis kai puordevieja. cyts vaira naskaita avīžu, nasaver teļvīzera i nasaklausa radejis. es nazynu, kurs ir vaira prūm.

jem sovu akmini i veļ, saceitu Kamī. apsazynoj sovus rūbežus i esi.

emigraceja ir drusku pošnuoveiba. bejušuo i asūšuo izdziesšona. kai delete tausteņš digitalūs biļžu albumā, kuru navari vērtīs myužeigi i kurs ciparu formatā globoj tikai nazkaidus gaismys nūspīdumus.

i kas zyna, iz kuo pasauļs turīs – iz pasauļa pluovu, kas napīsatur nikur ni ar piersta golu i myužeigi ceļā, voi iz dareituoju, kas veļ i veļ sovu akmini kolnā viersā, kab vīnu šaļti nūsastuotu i vārtūs, kai jis rypoj zemē – budžeta deficits, bezdorbs, finanšu krīze, inovaceju tryukums, vaira navar pa vacam. a apleik taidi dabasi. tuo deļ vīn vārts otkon kuopt kolnā ar vysu akmini.

lai voi kai. ir tik puors lītu, kū maņ navar atjimt nivīns, cikom es poša nadūdu. cereiba, speiteiba i radeituoja gors.

publiceits diena.lv

nakts piezīmes. 2009. gada 23. jūlijs

līdz šim esmu teikusi, ka nekad nepametīšu šo zemi. tomēr pamošanās no pneimatiskā āmura kalšanas un ielas remonta zem mana loga plkst. 3:26 naktī liek pārdomāt, vai tiešām. mans miegs un tiesības uz naktsmieru ir 0.

šobrīd es dzīvoju totalitārā valstī, kur man kā indivīdam, manām vēlmēm un vajadzībām nav nekādas vērtības. mana veselība interesē tikai mani pašu. mana dzīvība attiecas tikai uz mani pašu. mans naktsmiers ir mana problēma. sabiedrībai nav pienākumu pret mani, man ir pienākumi pret sabiedrību – nodokļi, uzvedības normas. toties es varu muldēt savā blogā, jo tas nevienu būtiski neskar. tā man rodas ilūzija par demokrātiju un vārda brīvību.

aizsedzoties aiz mistiskām starptautiskām prasībām un manipulējot ar informāciju, kolektīvās vajadzības dominē pār individuālajām. tiek radīta mākslīga ilūzija, ka katram sabiedrības loceklim kopējās laimes vārdā ir jāupurē, piemēram, zināma daļa ienākumu – lai tas būtu paaugstināts PVN, kas skar gandrīz visas preču grupas, vai samazināta darba alga, kas skar gandrīz visus no valsts budžeta algotos, kā arī citi “sabiedrībā nepopulāri, bet ļoti nepieciešami lēmumi”: skolu, slimnīcu slēgšana, finansējuma samazinājums izglītībai, kultūrai, indivīda sociālā un psiholoģiskā atbalsta mazināšanās.

daļai no mums tas nozīmē neko vairāk… tikai elementāru dzīvībai nepieciešamu apstākļu upurēšanu, jo tiek likvidēta iespēja iegūt medicīnisko palīdzību – plānveida operācijas, kompensējamos medikamentus, ārstu sasniedzamā attālumā un dzīvības nodrošināšanu vajadzīgā laikā, medicīniskos pakalpojumus to cenas dēļ. (ņemot vērā katastrofālos Latvijas ceļus un laicīgas akūtu slimnieku pārvadāšanas iespējas pa tiem, sabiedriskā transporta kustības grafiku reģionos un hronisko slimnieku finansiālos līdzekļus personīgā auto iegādei, uzturēšanai, benzīnam, viesnīcai pie slimnīcas.)

daļai tas nozīmē esošo sociālo apstākļu zaudēšanu vai pieaugošu risku nokļūt nabadzībā. negribas domāt, cik jaunu un darbspējīgu vīriešu šobrīd izdara pašnāvības vai iznīcina sevi pasīvi: nodzeras, nopīpējas, nelieto medikamentus, pārstrādājas, nositas ar mašīnām, pofigā nojāj savu veselību. risks zaudēt visu un nedrošība par nākotni, nespēja ietekmēt to ir bīstami, tas nogurdina un izsūc.

daļai tas nozīmē mazāk izglītības, mazāk veselības, mazāk iespēju. iespējams, neviens no mums nav iedomājies, cik lielai daļai.

tajā pašā laikā šādas sabiedrības, kuras labā upurēties, nemaz nav. nav pingvīnu bara, jo visi nav vienādi un katram ir savas vajadzības – katrai etniskai, lingvistiskai, seksuālai, dzimuma, vecuma grupai savas vajadzības, vīzijas un problēmas.

kopīgu mērķu trūkums? vai varbūt sabiedrības sairums, jo katram jārūpējas par sevi – kā 90. gados, kad ieguva tie, kas kustējās straujāk nekā citi: dibināja kooperatīvus, mācījās svešvalodas, sitās darbos, līda amatos, kāpa augšā, meklēja kontaktus. vājākie un lēnākie tikmēr krita lejup un zaudēja.

1993. gads. zaudētas ilūzijas par Atmodas ideāliem, un konsolidējošos politiskos saukļus (par vai pret neatkarību) nomaina nepieciešamība katram gādāt par savu veselību, dzīvību, izglītību, nākotni. zaudē tie, kas nemāk pielāgoties un izsisties – vecie, mazie, slimie.

2009. gads. indivīda vajadzībām, veselībai, drošībai nav vērtības. katram pašam jāizdzīvo. pabeigta novadu reforma – jauns solis pretī uzrbanizācijai: prom no Latvijas laukiem uz pilsētām un no Latvijas prom pasaulē. samazināts finansējums, finansējuma trūkums, arvien absurdāki lēmumi, totāla varas atsvešināšanās. zaudē tie, kas nespēj rūpēties par savām vajadzībām – vecie, mazie, slimie.

šī valsts eksistē uz ubagu kauliem. es esmu šīs valsts daļa. 1993. gadā es uzzināju, kas ir nabadzība. 2009. gadā es saprotu, kas ir vienaldzība.

mani vecvecvecāki pēc dzimtbūšanas atcelšanas nepārcēlās uz pilsētu un neaizbrauca uz Krievijas rūpnieciskajiem centriem vai citām guberņām labākas zemes un dzīves meklējumos, jo spēja izdzīvot uz tās zemes, kas viņiem bija, un uzcēla mājas. mans vectēvs atgriezās Latvijā pēc 1. Pasaules kara, pēc brīvības cīņām kļuva par zemnieku un uzcēla jaunas mājas, mana vecāmāte nepalika Rīgā amatā un atgriezās mājās. mani vecāki pēc studijām palika mājās un strādāja mazpilsētā, bet pēc pensijas sasniegšanas audzēja govis un par pensiju remontēja mājas.

palikt mājās un neskriet līdzi visiem tūdaliņiem, kas emigrē labākas dzīves meklējumos uz Sibīriju Stolipina reformas laikā, paliek Krievijā pēc revolūcijas, emigrē uz rietumiem 2. Pasaules kara laikā, raujas uz Maskavu vai Rīgu krievu laikos, emigrē uz Īriju vai ASV 90. gados, ir manas dzimtas vērtība. izdzīvot pie krieva, vācieša un pie paša velna, bet savās mājās un uz savas zemes. saglabājot reliģisko piederību, valodu un ieradumus. šī iemesla dēļ es esmu padomju laikos kristīta un iestiprināta katoliete, latgaliski runājoša un rakstoša latgaliete un māku slaukt govi. lai gan daudz ērtāk būtu plīvot nekurienē un fleksibli pielāgoties valdošajiem vējiem.

kad pēc augusta puča jautāju mammai, kas tagad būs, viņa labu laiku klusēja un tad teica: dzīvosim tālāk. klusēsim, nerunāsim, bet dzīvosim. kā dzīvojām agrāk, tā dzīvosim uz priekšu. tajā brīdī es to labi sapratu – skolā Dieva nav, baznīcā runā latgaliski, mājās runā visu ko. bet sapratu, ka to negribu – man vajag vairāk.

kādu laiku man likās, ka ir. ka es varu ietekmēt procesus – runājot, piedaloties, dibinot NVO, iesaistoties, esot. paplašinot robežas un redzot, kā tās paplašinās.

protams, ka es nekur nebraukšu un turpināšu runāt un būt. es negribu emigrēt. ārzemēs man riebjas.

bet cik draugu bērēs ir jāpiedalās, lai evakuētos no šīs bīstamās teritorijas?

Kolnā kuopt

Leits vīnu nakti sytuos pa jumtu, navarieju aizmigt. Nazkaids itys laiks taids. Dzeivis i vysa par daudz.

Atsavadeit nu jauneibys draugu ir kai atsavadeit nu sovys jauneibys. Varbyut deļtuo cylvāki palīk vaci, ka jūs draugi aizbrauc iz Īreju i ASV, apsaprecej, apsabārnoj i aizīt sovā dzeivē, apsakraun ar dorbim i pagaist īšonuos i skrīšonuos, a gols golā nūmierst.

Iz Īreju vysim na braukt. Kaidam jau juopalīk i sātā i juodasaver, kab vyss byutu kuorteibā. A ar tū kuorteibu kai jau kod saīt – cytureiz gūvs salīn banku sektorā, cytureiz cyuku i teļu putra izskrīn iz presis i medeju, cytureiz otkon īt mīgs i nikuo nasagryb, a duorzā saaug ekonomiskuos nazuolis i nūād vysu runkuļu, buļbu, batviņu i būrkuonu spāku. Vot tev i krīze, vot i nalaime.

Dorbūs ar vysu myužu napagaissi. Bārni izaug. Vuots sadzeist. Nazkod tuos sovys dzeivis ir par daudz i gribīs ar vysim. Pasēdēt kai nazkod. Padzīduot, parunuot.

Iz smiļkšu kaļneņu voi krematoreju aizīsim vysi. Ak jau tī i sasatiksim. Varbyut vīneigajā vītā piec teikla onlaina i socialajim portalim byusim vīnā vītā vysi reizē. Vysi pasauļa pluovi i pagaisušī.

Vysu myužu cylvāks īpazeist cytus cylvākus, kab jūs otkon pagaisynuotu. Nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā i laikā – cyts uorzemēs, cyts slimneicā, cyts dzeraunē, cyts komandiejumā, cyts jau mirs nazcik godu i vysleidza nazkuo tryukst. Vysi kūpā mes asam vīneigi socialajūs portalūs i myužeigajā dzeivē.

Vīnai paaudzei beja Brežneva bēris ar dūbē īkrytušu grobu i vokora ziņuos izgrīztim vuornu kiercīnim, cytai Diānys bēris ar luoceišim, balonim i sveceitem, trešai Juoņa Puovula bēris, a niu Džeksons nūmyra – jū apglobuoja onlainā i TV.
Kotrai paaudzei sovs TV šovs.

Nazkod, kod mane vēļ nabeja, kod es vēļ cacuojūs ar luočim iz greidys, baba ar sovom muosom runuoja par myrušajim. Juos zynuoja, ka bārns nikuo nasaprūt, partū ka varbyut nikuo tolkova vēļ narunoj.

Nu tuo laika manī ir mīrs. Nu tuos vacūs sīvīšu runuošonys, kur juos vysys kūpā gatavējēs smiertei i mīrynuoja cyta cytu. Voi varbyut vīnkuorši taipat sprīde i runuoja par sovu tyvūs cylvāku aizīšonu, saleidzynuoja sovys sajiutys, īguoduoja jūs

Dvēsele kai migleņa atsalaiž atsavadeit. Juos jiut tik suni, kas nūsagloboj butkā i kluseņom rej kai pa mīgam sapynā. Dūmuot, kai svešu. Dūmuot, kū ta sovu i taidu, kas vaira navar kaitēt i ir atgoujs tik apsavārtu.

Tai tūreiz, kod nūmyra tuos sātys muote. Jau vokors metēs, saule laidēs iz rīteišonu, taida kai dzaltona gaisma guoja puori i piec leita vyss pasauļs speidēja. Te pieški aizarēja suņs, tok na kai iz svešu. Kai īraudziejs kū ta i kai naradzādams. I tai Ane, Gele, Vere voi Paulina pasavēre pa lūgu, a tī duorzā kai migleņa puorīt. Kai ocu muoņs voi zam rauduošonys. I naticēja, i nadūmuoja, tok jau dreiži atnese ziņu – vinis sātys muote taišni tymā dīnā pret saulis rīteišonu nūmyruse. Ak jau puorstaiguoja sovu dzerauni, atsavadēja. I kai lai natic, kai nadūmoj. Dzeiva byudama tok jei ļūbēja zam vokora atīt gostūs i, taipat stuovādama ustobys prīškā, puorrunuot sovys dzelys.

Juos runuoja par smierti. Kai smierts atīt i atsasāst gultys golā i gaida, cikom tyvī atsavadēs nu aizguojieja. Kai taidā reizē juoattaisa lūgu vaļā, kab dvēsele ilgi nasasystu pa mīsu, namūceitu seve i cylvāka. Kab jei breivai aizītu dabasūs, kur jei i vīta, na poša vuorgtu i cytu vuordzynuotu – i tuo cylvāka, i palicieju, kam jis juokūp, ka palīk iz gultys itai nalaikā.

Juos runuoja i bīdynuoja cyta cytu – rauduot navajag, klīgt na tik. Ir juoļaun dvēselei aizīt mīreigai, kab jai nabyutu žāl palicieju i jei nasašvuorbuotu, nasabāduotu, napalyktu iz vītys jūs deļ. Dvēseli juopalaiž īt juos ceļu, kod daguojs juos laiks. Izarauduos piec tam, kod jei byus paceļu. Kod pošam sovys bādys byus bādojamys.

Varbyut tī i vysa atbiļde. Napajem ūtra par īluopa sovai dzeivei. Nagaidi, ka ūtrys dzeivuos tovā vītā i byus tovu nanūtykušūs sapynu eistynuojums. Bārnim sova dzeive, vacajim sova. Bārnim juobyut pošim, na sova tāva ar muoti naizadavušuos dzeivis īluopam. Maņ sova dzeive i tev. Kotram pošam sova atbiļdeiba pret sevi i cytim, na cytim pret tevi.

Dūd, Dīveni ūtram dūti, na nu ūtra meilai lyugti. Na tikai montu, bagateibu, naudu, koč i tys nu svora. Lobuok dūt ūtram, na dzeivuot iz kredita. Tok dreižuok dūt ūtram sovu dvēselis, sirds, gudreibys, vysys byušonys bagateibys, na gruobuotīs pa pasauli piec sveša monta i gudreibys.

Dūts deviejam atsadūd. Na jiemiejam. Partū ka lītys, idejis, vuordi i cylvāki atsagrīž, ka jī ir palaisti mīreigi aizīt, na piec jūs dzonojās kai ar maisu systs.

Apmāram tai. Taida maņ beja jutūne, kod tymā bezmīga naktī pasmūdu nu leita sisšonuos pa jumtu i iudiņa šveiksteišonys aiz lūga i īsuoču ituo dīnroksta (ci naktsroksta) malnrokstu i rokstūs raudzieju pasaceit, kas es asu, kai ir ar mani i kū es šeilaiks dūmoju. Tai maņ laikam šudiņ beja juopīroksta da gola i juopublicej.

Mīrā ar sevi i nūtīkūšū. Kab mane byutu vaira kai pasauļa i kab na pasauļs leistu munā dvēselē i gruobuotūs nateirom rūkom, a es poša byutu es poša.

Dīnroksts nu diena.lv

turpstop, šurpstop

man teica, ka es ne velna nerakstu blogā. bet es jau arī nekad ne velna neesmu rakstījusi. šito jau es arī sataisīju kā vietu, kur sakopēt tekstus, nevis baigi tagad rakstīt kaut kādus dienasgrāmatu palagus. ja tas būtu baigi aktuāli, tad jau ceptu anonīmi vai kaut kā tā. tas ir, man nekad nav bijis palagu dienasgrāmatas, tikai tādas visādas ērmošanās vietas, kur izklaidēties un izklaidēt citus.

bet nu vispār kaut ko jau var ierakstīt. ja jau negribas darīt neko citu. nekādām avīzēm un portāliem nekādus blogus netaisos cept, jo tam ir vajadzīgs klikšķis, kas varbūt 1 gadījumā var gadīties un var negadīties, ja būs vai nebūs brīvs brīdis un kaut kas, ko gribas pastāstīt plašākai publikai, bet 2. gadījumā varbūt gadīsies, ja gadīsies, bet izskatās, ka negadīsies. tas ir, ja arī gadīsies, tad neplānoti un ne ar prieku. ja nu vienkārši grafomānisku motīvu vadīts.

lai vai kā, bet nedēļas nogale par spīti izmaitātajai darba sestdienai ir pavadīta auglīgi, pirtī un baznīcā būts, debessmanna ir bijusi, vistu ērmi ir inspicēti.
toč ir 2 cāļi. viens melns un atsities mazajā gailī, otrs balts un atsities lielajā gailī.
un vista pati pūkaina kā cālis, tikai klukst. :) cik izraku internetā, varētu būt kaut kāda Ķīnas vai Japānas, vai vienkārši zīda vista.
zemenes jau ir, bet pagaidām nogatavojas tik, cik saime var apēst. būtu vērts jaunnedēļ pievērsties tai lietai atsevišķi.

maijvaboles joprojām var lasīt spaiņiem. vistas joprojām pārtiek no vabolēm. haļavas barība, tikai jānokrata no kokiem. laba metode, kā uzglabāt svaigas, lai elpo un neaizlido ( bet der tikai apmēram diennakti) – jāsaber spainī ar ūdeni. daļa noslīkst, bet apmēram diennakti vēl ir labas un svaigas. daļa kustina kājas un ir pavisam svaigas. skan ciniski, bet es esmu lauku cilvēks un šitādās radībās nekādu karmas izpirkšanu neredzu. kustoņi, kā dēļ ir vērts tērēt laiku un glābt, ja tikuši nelaimē, ir bites, kamenes, taureņi, vardes, krupji un tritoni, bezdelīdzēni, ķīvītes, zvirbuļi un citi putni. pārējie jau arī ir labi, bet katrai mušai līdzi neizskraidīsi. skrejvaboli gluži nemīsi nost – lai jau nesas savās darīšanās. zirneklim ar māju neārdīsi, ja gluži nav sen pamesta un pieputējusi. bet citādi visādas maijvaboļu nešķīstības ir tikai vistu barība. tas ir, sist nost sišanas pēc nav forši, bet, ja atrod kādu, kam tas noder barībai, tad arī no tādām maitām, kas nu jau metušās grauzt jaunos ābolīšus, sanāk labums.

nākošā atziņa – stopošana joprojām iet no rokas. bet… jautājumu par studēšanu uzdeva tikai 1 šoferis no 9 – vai nu vecums klāt, vai arī tik daudzās mašīnās nevar paspēt tikt pie studiju tēmas. :) jo vakar veda vai nu 20 km, vai 20 min…

varbūt atsākt studēt, lai var stopēt ar drošu sirdi un pilnu jaudu? tikai ko?
tas ir, es jau varētu studēt kaut visu mūžu, ja nebūtu to stulbo eksāmenu un diplomdarbu. :)
pēdējā mašīna – jauns Mercedes džips ar 2 video ekrāniem un basu tumbām pakaļā.

un no furgoniem tikai 1 tukls un mīlīgs leitis, kura GPS pa laikam iemaurojās govs nebalsī, bet leitis tik smej un saka: karvutė pyksta (vai kā nu tas lietuviski rakstās). zemnieks, kas tikko bija nopircis diezgan nojātu (vismaz amortizatori čupā) mašīnu un apprasījās, vai negrib slaukt 20 govis. jauns pāris, kas ved uz laukiem pusotru mēnesi vecu spalvainā un parastā vilka jaukteni un aizmugurē milzīgu zilu bļodu. grupas “Posms” muzikants, kas izstāstīja par grupas vēsturi un citām būšanām (internetā atrodami šeit). un tādā garā vēl citi šoferi, šoreiz kopā 9 gab (un pēdējai mašīnai es pati pie stūres kā 10).

cita starpā šodien atcerējos 2 nenormāli būtiskas lietas:
a) šajā ned. nogalē esmu uzsākusi savu 14. stopēšanas sezonu;
b) pēc nepilna mēneša beidzas termiņš tiesībām (ko nu? laikam vajag kaut kādu ārsta zīmi – citādi auto ir, polise ir, bet tiesību nav).

tā arī dzīvojam.

kūrpis i izgleiteiba

Pavaicuoju rodu bārnam, kura školu itūgod slādz i byus juosavuica cytā mīstā, voi atbrauks gostūs vosorā. Atbiļde šokej.

Mož šūnedeļ aizbraukšu.
Ja dabuošu kaidys kūrpis.
Maņ ir tikai tuos pierksteņkūrpis.
Botis man appleisušys da pādejuo.
Nav jau breinums – vysu školys godu nūstaiguot ar vīnom botem.
I ar tom pošom guoju iz sportu.
Niu ar jom tik iz klāvu īt.
Njā, tod jau redzeišu kai byus ar braukšonu.

Puorlaiceigi

Kai tī ni beja voi byus, tok beja i byus. Tys īdvasmoj. Cereiba duraku mīrynuojums, a gudrī jau seņ ir nūguojuši nu pruota voi myruši. Cereibys ir myusu buferi, kab mes par daudz stypri nasasasystu ar dzeivi.

Kod rakstieju itū, atguoduoju Viļānu slimneicys pogolmu. Nazynu deļkuo. Laikam smadzinis ni tai sasaslēdze.

Asvaļteits pogolms, dzeiveibys kūki, beņčeits. A iz beņčeiša sēd veceits zyli streipainā flaneļa kitelī i verās, kai aug zuole. A es siežu mašynā, nazkuo gaidu i verūs, kai veceits nagaida nikuo. Jis tikai sēd i cer tikt vasals. Reizem nav juodora nikas – tikai juosēd i juogaida.Vyss apsastuoj, a laiks kreit kai leita lasis iudinī opolim riņčim.

Nikas nav tik svareigs, kab navarātu byut nasvareigs. Nav vaira ni slimneicys, ni ak jau veceiša. Slimneicā ak jau sēd sorgs i sorgoj naseņ izremoņteituos palatys, par kurom maņ koč pusgodu, tok beja lapnums – Viļānūs otkon kai pi cylvāku. Cik moksoj sorga olga, cik medmuosys – taupeišonai ir vysaidi veidi. Taida sajiuta, ka Latveja niu apklust, sastyngst, apsaraun, aprymst, īsakapsulej i sasaraun komulī kai ezs. Voi varbyut tikai vardive, kas cer, ka juos naīraudzēs.

Otkon leist leits. Otkon vosora kai baile, solts i rībeigs. I pa kuru laiku paīt dzeive – eisa kai Latvejis vosora: te uobeļneicys vēļ zīdēja, te jau aizamatuši uobeleiši, te statieji buļbys, te jau juorevej.

Verīs i breinojīs, kai paīt laiks. Kai vyss īt iz prīšku, a muna laika palīk vys mozuok i mozuok.

Lai voi kai, ir lītys, kas napuorīt. Cikom dzeivs, ir tik daudz vysa kuo, kas vēļ var nūtikt.

Tai vot i īsadūmuoju, i pīrakstieju. Atguoduojuse par itū karteņu.

Publiceits Dīnā, klausūtīs, kai aiz lūga leist leits.

Nikuo svareiga

Vieleišonys cauri, apleik klusums – kai i sacieju: apkluss profili draugūs, tviterī i blogūs īsastuos mīrs. Kaids vēļ pasaceis paļdis bolsuotuojim, kaids palyzguos rānys voi paškurynuos spolvys. Var gulēt mīreigi tuoļuok.

Viļānūs ari mīreigi. Vīns it kai apsazadzs bolsus, cyti laimeigi, ka nav nūgiuti. Ari itūgod vieleišonu kandidati sasatyka munā sātā – gon ni kuknē, a pogolmā. Breineigi dzeivuot mozā nūvodā ar septeņom partejom. Sūliejumu šovs i jimšonuos ni nazkur TV, a pi suņa butkys – jis rej, kandidati sūlej. :)

Viļānūs kai vysur. Voi ta nazoga voi nazags. Tu nazogtu? Naviltuotu?

Tūmār asu dzeiva. Mežā koza izlēce iz ceļa, napaspieju i suokt bremzēt. Až taida sajiuta, ka ar mašynys purnu dasadyuru juos spolvai. Nazkura sekuņdis daļa, vyss cauri. Juodzeivoj tuoļuok. Tik taida kai skafandra sajiuta – ka ir kaids, kas sorgoj. Namuoku tuo izstuosteit, tok jau nūtikšonys šaļtī zynuoju, ka nikuo nabyus, partū ka nikam nav juobyut. Ka tys ir tikai taipat, ka itūreiz nikuo, ka nikas nasabeidz.

Svātdīņ vokorā atsagrīžu Latvejā, iz rūbeža gara rynda. Nazkai narealai – tik vīgli ir izbraukt iz puors dīnu, iz nedeļgola uorā. Tepat sābrūs, apsavērt i mudri atpakaļ. A rynda kai baile. Latvejis pusē, prūtams. Vīgluos mašynys stuov i gaida. Stuņdi voi vaira.

Beju tykuse uorā nu Boltkrīvejis, a Latvejā mane nalaide. Stuovieju i nazkai morkotnai ap dūšu. Voi Latvejai mane vyspuor vajag? Voi Latvejai vajag sovu cylvāku?

Stuovi asvaļteita laukuma vydā – pa kreisi statiņs, pa labi statiņs, aizmugurē sveša vaļsts, a sovejai vaļstei naesi vajadzeigs. Kai cytaiž lai saprūt – ryndā vysys mašynys ar Latvejis numerim, a iz prīšku nateik. Īt minoti, catūrkšni, stuņde jau apleik.

Izaruod, Latgolā eistyn nav elektreibys. Pareizi vysu reidzuoni i runoj, naredziejuši tuoļuok par Ūgri. Rūbežpunktā tymss i kluss, rūbežsorgs sēd iz beņča i kladeitē roksta mašynu numerus, pasis datus. Ar rūku. Kai nazyn kura godu symta pisars. Laipni lyugti realitatē. Absurdam ir daudz vysaidu veidu. Stuovieju i nazynuoju – smītīs voi rauduot.

Runuoju iz rūbeža latgaliski. Ir tikai vīna vaļsts iz pasauļa, kur es ar īriednim, deputatim, rūbežsorgim, puordeviejom, uorstim i policistim varu runuot latgaliski. Cik moz tys ir i cik patīseibā daudz.

A piečuok tei koza izlēce. I saprūti – cik patīseibā teve ir moz, cik vuoreigs i mozeņš vyss ir. Vīna šaļteņa, cikom viejs nav nūpyuts pīnejis sāklys i jei stuov – opola i bolta bumba ar boltim i vīglim kristenim.

Cik aizauguse ir Latveja – vīni kryumi i meži. Cik maņ juos vajag voi Tev. Cik gruovu es voi Tu šūvosor asam izpļuovuši, kryumu izciertuši, cik puču īstatiejuši.

Tai vot i dzeivojam. Dīnu nu dīnys.

Sasajemu šaļteņai rakstiešonys, īlyku Dīnā.

breiveiba

Nimoz jau navajag daudz

Šaļteņu, šaļteņu mīrā

I ni stuņdi, ni minotu

Najimt pasauli pīrē

I tod īsazvanēja telepons i es kai plāsta aizanešu syutēt faksu, postu, gruobt i gluobt, zeimūguot, paraksteit, nest, vest.

Interesnai, voi itam tekstam byutu vaira rindeņu, kab telepons nazvaniejs. Voi es raksteitu, kab maņ nabejs vysu tūs dorbu i pīnuokumu. Voi tei vaira byutu es – bez pretesteibys, spīdīņa, naraksteišonys godim i pieška spruodīņa i pasaceļšonys. I gryuts, i labi.

Šudiņ beju iz interesnu kinu – “Reigā” ruodēja vuocu kinu “Kieneņbārni” (KÖNIGSKINDER). Tok vuocyski beja 1/3, puorejais angliski i itāliski. Cik jau tī vyspuor runuoja. Nazynu, kū jī klausējēs austeņuos. (Es gon raugu vysod aizīt iz vuocu kinom i izbaudeit tū, ka varu najimt nikaidys austenis.)

Vysa kina – dreižuok muzyka, doncuošona, mīsys kusteibys pret myuru soltumu, cylvāka breiveiba pret cytu grybu, pret rūbežim, kurlmāmūs žesti kai doncuošonys daļa.

Maņ jau patyka. Muzyka loba. Da i interesnai beja.

Fragments nu kinys. Streids.

Tymā šaļtī, kur Sebastianu atraun nu lūga, zalā vīna pavaca sīvīte īsavaidēja.

Nazkai tai patīsai. Klusums, kusteibys, kinys muzyka i svešys sīvītis bolss zalā.

KÖNIGSKINDER Feature Dance Film 72min Germany 2001 Director: Lutz Gregor Choreography: Juan Kruz Diaz de Garaio Esnaola Production: Contact Film, Germany

Guoju pa īlu i pasalieču, kab izlyktu iz placa sumku. Kai nazkod bierneibā.

Varbyut parosti es asu par daudz nūguruse, kab podsalāktu. Voi poša tuo namonu.

Nūpierku 4 zeimuļus ar ārmim, kotru par 10 saņtimim. Meiksti, iz papeira drupeit čeikst.

Lai voi kai.

Reit ceļš.

Maņ pa nazyn cik ilgim laikim ir atvalinuojums.

Taids atvalinuojums, kod leidza nav juojem dorbs.

Niu dūmoju, voi vajag leidza pajimt mopsi. Mož vajag – breiveibai.

Tī ir latvīšu burti. Mož kas juopīroksta.

Lai ir kas vaira par suneišim.

A mož i nikuo.

Pi kuojis.

Kai es guoju iz blogeru forumu

Kod “Latvejis Postā” Reigys Centralajā dzeļzceļa stacejā beju nūdavuse apmāram 400 gramu vysaidu projektu i samoksuojuse par tū nacarāti moz (mokā palyka puori pat vīna boltuo moneta, narunojūt par dzaltonajom i bryunajom), izdūmuoju tūmār aizīt iz “Dīnys” reikuotū blogeru forumu. Pa nazkaidim vuojuma murgim pat beju pīsasacejuse, koč parosti itaidys akcejis ignoreju, ka kaids nasajem aiz škvarnika i naaizvalk. Patīseibā es breinojūs, ka aizguoju iz tīni. Poša nasaprūtu, deļkuo i kai. Varbyut deļtuo, ka nazkod pyrms goda laikam mani pajēme aiz škvarnika i aizvylka iz Latvejis Nacionaluos bibliotekys pasuokumu “Blogi – sērga vai iespējas” i nazkas aizagiva smadzinēs.

Beja skaidrys, ka nikas nanūteik taipat vīn i ituo foruma reikuošonys īmeslis ak jau patīseibā ir “Dīnys” jaunuos sātyslopys prezentaceja (mani jimā puorsteidze cīši lelais uzsvors iz blogim, pat pyrmajā lopā salyktajom tautys bolsa karteņom i cytaida veida interaktivu saturu, pat īspieju pošam iz jau gotovys platformys taiseit sovu blogu).

Vysmoz es tai padūmuoju par pasuokumu. Ka cytaiž nabyus – jauna lopa, jauna koncepceja, jauna saruna. Partū ka pyrms nazcik dīnu pieški naktī īsavieru, ka vyss izaver cytaiž. Tai kai taišni beja nūgļukuojuse Mozilla i škārsteiklu vierūs caur Explorer (tū, kam logo ir taids pats kai Reigys etalonam), padūmuoju – ot to gon, vīnā ruoda tai, a ūtrā cytaiž. Taišni pasabreinuoju pi seve – kaidā paralelā pasaulī cylvāks var nūdzeivuot godim i nazynuot, ka sūpluok Explorer pasaulī vyss ir cytaižuok.

Taipat kai maņ saguoja ar “Latvejis Viestneša” blogu platformu – vysu laiku rakstieju sovus dīnrokstus Mozillā i čakariejūs, a redakceja nasaprota, kur es izrūku problemys. Vyss tok ass labi. A reizi īguoju Explorer i saprotu, ka nikaidu problemu to patīseibā nav. Vīnkuorši tys, kū cytaiž doru ar rūku i viļteibu, raugūt apspēlēt muoksleigū intelektu i mašynys automatiku, te ir programmeituoja sataiseits jau gotovs. Tok ar rūku vysleidza lobuok. Pa sovam.

Tai goduos. Taipat kai es vysur volkojūs ar kuojom i nabraucu ar Reigys etanolu (etalonu) principa piec, partū ka maņ tei ruodīs naudys izsaimnīkuošona i bezparāds, tai es nalītoju i Explorer. Vajag tok koč kaidus principus. Taipat kai naādu marineitus kirbus i olīvis – tuo īmesļa piec, kab iz pasauļa byutu koč kas, kuo es naādu. A to ka cylvāks ād vysu, jū var nūturēt par sprostu. A kuram gribīs byut sprostam. Koč jis i ir sprosts dzeraunis cylvāks.

Tai es guoju iz tū blogeru forumu. Sumka beja vīgluoka par 400 voi cik tī gramim. I prīcuojūs par pavasari.

Dūmuoju, ka ak jau naaizīšu. Tys ir, es kavieju jau pyrms tuo, kai beju suokuse beidzūt īt iz postu. Narunojūt par puorejū guojīni lānā gorā.

Tai es gols golā iz jū tūmār aizguoju – nu stacejis puori Daugovai, garom bibliotekys ceļšonys laukumam ar statini vysapleik. Tai kai taisnuokī celi īt ar leikumu i eimūt apleik var vaira redzēt, tod es guoju iz dullū i raudzieju naīt pa taisnū. Partū ka pa taisnū īt nav nikaida šarma. Pa taisnū var aizīt kotrys duraks. A ar leikumu īt i tikt da mierķa – tei jau ir klase.

Gols golā, nikuo svareiga nūkavēt navar. Truopieju iz nazkaidim puors beidzamajim runuotuojim i iz temu, kas mani niu interesej – politiki i blogi. Iz Štokenberga runu, kur jis pīsauce i gūvi Dainu nu Makašānu klāva, i runuoja par sorkonū streipi, kam, blogojūt pyrms vieleišonu, nakuops puori.

Tei streipe mani taišni interesej – cik tuoli kurs var īt, kab puordūtu sovu jaunū sukni par leluoku bolsu skaitu. Tys ir, ar interesi jau puors mienešu verūs iz deputatu blogim, spamuošonu i kontaktu laseišonu socialajūs teiklūs, par pīmāru, draugiem.lv i Twitter. Suocūt ar seikom peškom, beidzūt ar lelajom zivim, kas rauga aizmuozuot tautai acs ar it kai byušonu sūpluok – tok jau tīpat škārsteiklā.

Ogruok zam vieleišonu vysys īlys beja aizkrautys ar palākom deputatu sejom, niu laikam nabyus mīra i virtualajā pasaulī. Lēks uorā i agitēs. Skrīs pa monitoru. Myrguos. Pļuopuos i sūlēs blogūs.

Tei deputatu jimšonuos škārsteiklā izaver nirdzeigi. I brīsmeigi.

Partū ka kam maņ byutu vajadzeigi deputati, kas stuņdem sēd draugūs, Tviterī voi mūka nazkaidus PR rokstus i kopej pa vysim sovim blogim…

Seikuok naizasaceišu. Par tū vysu maņ vēļ juopadūmoj.

Vēļ maņ tymā “Dīnys” organizeitajā blogeru pasuokumā pasaruodēja cīš smīkleigai vīna līta. Izvylku fotoaparatu i sasajiemu divejim kadrim (maņ rībās fotografēt cylvākus, i deļtuo es pat palaižu garom foršu ānu spēli iz projektora ekrana), a jau pi pyrmuo klikša vysi apleicejī žurnalisti atsavēre. Blogeri gon nā.

Kotram tok sova vuts – žurnalists dzierd fotoaparatu voi jiut jū ar trešū nuosi jau pa gobolu!

Tei ak jau ir leluokuo atškireiba žurnalistu i blogeru storpā: na vysi žurnalisti ir blogeri i na vysi blogeri ir žurnalisti. Tys ir, cylvāki var byut blogeri, a žurnalisti ari ir cylvāki.

Tai apmāram.

Kartenis var apsavērt ite: kai-es-guoju-iz-blogeru-forumu

Sv. Speerka aforismi par dzīvi

Lai nerakstītu par skolotāju protestiem par algu samazināšanu un jau pāris gadu desmitus ilgo jēru klusēšanu par izglītības saturu, kvalitāti un samērojamību ar darba tirgus prasībām, par skolas dotās gara bagātību nastas un psiholoģisko traumu nozīmi elitāro skolu bijušo audzēkņu karjeras un dzīves iekārtošanā, par izglītības standartu pievilkšanu aiz ausīm un papēžiem atbilstoši dažādām jaunākās modes tendenču diktētām Prokrusta gultas dimensijām, par latvju rakstinieku un dzejnieku tiesāšanos par gulēšanu vai negulēšanu kāškrustā, par potenciālo deputātu profiliem sociālajos tīklos un citām vēlēšanu dīvainībām, par dažādām kaislībām ap leksikas normēšanu un latvju vārdnīcu arhaiskumu, kā arī par citiem niekiem, kas skar mūsdienu latvju prozas un dzejas darinātājus ar vai bez privātās dzīves un “Privātās Dzīves” varoņus ar vai bez literāriem izdomājumiem un žurnālistu sacerējumiem, dažādus notikumus ar viņiem un šo notikumu falsifikāciju un klasifikāciju, literāro mediju dzimšanu, miršanu un dzīvošanu ar vai bez kritikas gādīgās rokas vai indeszoba, nerunājot nemaz par tādiem jaukumiem kā reālās dzīves dīvainības ik uz soļa, kas skar ikkatru, kas tur acis un ausis vaļā un ar prieku uzlūko šīs pasaules notikumus, ļaudis un viņu izdarības, šonakt es rakstīšu par Sv. Speerka atziņām par dzīvi.

Kas ir Sv. Speerx?

Sv. Speerx ir bibliotēku aizgādnis.

Jo zeme, kam ir savs bibliotēku aizgādnis, noteikti uzcels bibliotēku.

.

Sv. Speerka aforismi

paradzēti tirguošonai pie kases jebkurā tā cienīgā grāmatveikalā

.

Sv. Speerx un darbs

Sv. Speerx ir veiksmīgi iekļuvis šajā zonā un domā – ko tagad darīt.
Sv. Speerkam nepatīk neko nedarīt un patīk darīt neko, bet vienmēr jāizvēlas.
labāk nedarīt neko prātīgu nekā darīt kaut ko prātīgu.
rakstīt šite jēdzīgāk nekā urbt.

Sv. Speerx un slinkums

slinkums ir vienīgais normālais cilvēka agregātstāvoklis.

Sv. Speerka aforisms par dzīves jēgu

visu mūžu var pateikt vienā teikumā, bet kāds cits mokās un dzīvo 80 gadu.

Sv. Speerx šķiro atkritumus

sēdēju darbā uz palodzes un ar melnu biroja nazi drāzu melnu zīmuli. palodze sasilusi saulē, kanālā peld pīles, žvankst trolejbusi. pavasaris. pa bulvāri aiziet pa kādam gājējam, saules pa pusei piežmiegtam pie asfalta.
drāzu un skatījos, kā zīmulim atsedzas sudrabaini melnais grafīts un kā asmens viegli kā mālu šķeļ koku. bauda drāzt - katra sīkākā skaidiņa atdalās ar vieglu pieskārienu.
nopūtu palodzes skaidas un vēroju, kā tās uzzib baltas un gandrīz caurspīdīgas saulē, virpuļo siltajā gaisā un krīt zālē.
laime ir vērot dzīvi un smaidīt.

Sv. Speerka paroles

ja parole ir īstā, tad to var atcerēties un nejauši uzminēt arī pēc trim mēnešiem, tiekot iekšā ar pirmo reizi.

kāpēc tā ir ar Sv. Speerka blogu, bet nekad nenotiek ar internetbankas parolēm?

Sv. Speerkam nekas nenotiek

ja nenotiek tas, ko gribi, varbūt nevajag gribēt to, kas nenotiek.

vai arī gaidi ne to, kas varētu notikt.
un ne no tiem, kas gribētu, lai notiek.

Sv. Speerx par trakajiem

trakiem pieder pasaule.

un kas pasaulei no tā?

Sv. Speerka atklāsme

griezies kur ne gribi, vieni slaisti.
apaļi un skaisti.

Sv. Speerx un zelta padomi

21. maijā kāds anonīms viedais teica labāk nerakstīt.
šo padomu gan tā arī neizlasīju, taču apzinīgi ievēroju līdz 7. augustam.

labs padoms zelta vērts.

Sv. Speerka aforisms par darbu

eņģeļiem bez spārniem ir arī rokas.
jāstrādā laikam arī paradīzē.

Sv. Speerx mierina sevi

vai pirmie sūdi, kas nākuši. vai pēdējie, kas aizies.

Sv. Speerx un nostaļģija

Sv. Speerx aizgāja uz Misiņiem.
protams, to var uztvert arī kā sistēmas kļūdu, jo bibliotēku aizgādnis šo bibliotēku bija inspicējis kaut kad arī pa vidu (vismaz atceros, ka viņš tirgojās par riteņa nolikšanu vestibilā, laikam uzvarēja).
bet bibliotekāre, ņemot aizgādņa apliecību, apzvērēja – pēdējo reizi Misiņos Sv. Speerx esot bijis 2002. gadā!
tā jau ir – Sv. Speerx bibliotēkas inspicē nemanāmi. i ne dzirdi, i ne mani.
kam Speerx uzskrēja Misiņos?
mini reizes 7 – varbūt trāpīsi!

Sv. Speerx un citi

sistēma drāž Sv. Speerku. Sv Speerks piedrāž sistēmu. baltās sievas stāv kā mūris. bābas skalo Sv. Speerka kaulus pie kafijas. neviens neko nesaprot.

Sv. Speerka aforisms laikam 15. oktobrī

dzīve ir liela dāvana.

iedeva par velti, neatpirksies visu mūžu.

Sv. Speerx un bibliotēka

apstākļu sakritības dēļ Sv. Speerx grib nokopēt savu rakstu grāmatā, ko redz pirmo reizi mūžā (un droši vien arī pēdējo).

stāv rindā, lasa citus rakstus, brīnās, par ko gan neraksta un kā gan neraksta.

pienāk Sv. Speerka kārta. viņš dod kopētājai tantiņai grāmatu.

tantiņa jautā, vai var samazināt un kopēt abas lapas uz viena atvēruma.

Sv. Speerx padomā un saka, ka varbūt ne. tomēr būs jāiesniedz.

tantiņa novaidas vien – tad ta laiki pienākuši! nelasa, neraksta, nokopē un iesniedz kā savu darbu.

Sv. Speerx māj ar galvu – jā, jā, tā tas ir.

pēc pauzes, kad tantiņa purpinādama kopē jau 2. lapu, Sv. Speerx kaunīgi piebilst: “Vispār tas ir mans raksts…”

tantiņa ķer pie sirds, tad pie jau nokopētajām lapām, tad ķer brilles un skatās, vai labi nokopējusi.

Sv. Speerx atzīst, ka labi.

Sv. Speerx un cenas

cenas viņu pārbiedē katru rudeni, kad Speerx atgriežas Rīgā.

bet nekad nav bijis tik traki kā šogad – ka pārbiedē ik pēc nedēļas, kad viņš atgriežas Rīgā.

Sv. Speerx domā

ne viss, ko tu domā, ir tā, kā tu domā.

ne viss, ko tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā, ir tā, kā tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā.

uzķēries, ja?

Sv. Speerkam vajag

ko vajag, nedabūsi.

kā nevajag, būs gana vienmēr.

Sv. Speerx un grūtniecība

pamanīju “Drogās” diezgan glītu grūtniecības testu MARIA, virsū rozā puķīte.

uzreiz iedomājos – varbūt ir arī prezervatīvi JESUS.

ja reiz pārsteigums, tad pārsteigums.

kāda atšķirība – caurums vai Sv. Gars.

Sv. Speerka aforisms par spārniem

reizēm spārno arī tas, kas nenotiek.

Sv. Speerks un profesore

Sv. Speerx atšķīra mēnešrakstu un sāka lasīt 1 rakstu par 1 tekstu.

raksts sākas ar vārdu “Profesore”, jo aprakstītā teksta autore ir profesore.

Sv. Speerx tālāk nelasīja.

Sv. Speerx un gudrība

visi te tik gudri. duraka neviena.

Sv. Speerx un pieredze

tā ir tikai pieredze. bet pieredze mūs pataisa vai nu par maitām, vai cilvēkiem.

Sv. Speerx un bābas

ielaižoties sarunās ar kādu citu, es riskēju zaudēt tiesības izlemt par sevi.

no otras puses, reizēm tas garantē mieru. vismaz nav jāpieņem lēmumi.

viss plūst. sistēma nes. ar mani runā. ar mani runā par citiem. es esmu iekšā.
iekļaušanās finālā tomēr sanāk par dārgu – tās var būt diezgan dārgas tālsarunas. bābu būšana finālā ir dārgs pakalpojums.
ir vērts padomāt, par cik un vai vispār drīkst pārdoties. jo naudiņa pēc tam būs jānoliek vietā.
lai vai kā – jaunība attaisno stulbumu, bet ne bābiskumu.

Sv. Speerx un koncerti

iedomājieties, šito kaunu.
Sv. Speerx aiziet uz koncertu, bet tāds lūziens.

klanās un mokās. un meldijas cita par citu lēnīgākas…
tik ka brīžam kādas bungas vai kas. brīžam klusums un, augstākais, kāds zvaniņš liegi dzindzinās.
varat iedomāties – viss jau beidzies, visi ceļas kājās. Sv. Speerx beidzot ir žirgts un žiperīgs. atskatās uz durvīm, bet tur 1 paziņa.

paziņai ta prieks, bet viņas māte šņāc vien.

tagad domāju – krācu es vai nekrācu.
nē, nē. koncerti nav domāti man.

Sv. Speerx un darbs

braucām atpakaļ uz Latviju.
apsniguša tīruma malā liels uzraksts:
“Rabota za graņicoi možet okazatsa rabstvom”.
dzīva taisnība – nekas cits jau nemaz negaida.

Sv. Speerx un Dievs

netālu ir iela. mašīnu dūkoņa, riepas, motori.
krēslo. uz nakti sāk piesalt, un Sv. Speerkam ir auksti. sniegs skrapst zem kājām. viņam ir slapjas kājas. viņš skatās uz pilsētu no augšas, no gaisa tilta, kas ved pāri mašīnu pilnai pilsētas ielai.
es redzu debesu malu, kur sastājušies tumši sniega mākoņi. saulrietā spīd sarkanām malām. es redzu katedrāles torņus. milzīgas velves, krēsla, vīraks. zem kājām skan flīzes. koka soli. pustumsā iegrimis altāris, kur spīd mūžīgā Dieva acs. maza lampiņa, kam kāds pa laikam pielej eļļu, lai tā neizdzistu.
vai tad, ja nebūtu eļļas, beigtos arī ticība? vai varbūt tad tā degtu tikai no Dieva gaismas?
kurā mirklī Dievs pārstāja būt viņš pats. un kurā mirklī cilvēki sāka spēlēt Dievu.

Sv. Speerx dzejnieks

kopotie kopotie raksti
mamma virtuvē
tētis makstī

Sv. Speerx zaudē

viss, kas man pieder, reiz zudīs.
jo vairāk es iegūšu, jo vairāk būs jāzaudē.
jo vairāk cilvēku es satikšu, jo vairāk būs to, kā es nesatikšu vairs nekad.
jo vairāk vietās es paspēšu būt, jo vairāk būs vietu, kurās es nebūšu vairs nekad.

Sv. Speerx un vaidētāji

ienāca prātā, ka latviešiem jau nemaz nav smieklīgas literatūras – vieni vaidu vaidi.
atceroties “Mērnieku laikus”, nenāk prātā nekādas jautrības. lai gan kaut kas jau tur bija domāts smieklīgi. literatūras učenes gan jau smejas.

palasi kaut kādu Repši, Ikstenu vai Neiburgu – vienas žēlabas.

cik viss drausmīgi un kā nekas nebūs labi.

Sv. Speerx un nabadzība

biju iegājusi “Maksimā”.
tur reizēm var dabūt nocenoto papriku, kam beidzies termiņš.

uz pusi lētāk, bet nekas jau nav noticis – paprika ir izturīgs augs.
ar mokām atradu maizes stendu – bija pilnīgi neloģiskā vietā.

paņēmu maizi, ko vienmēr pērku, tas ir, cita man negaršo. visi tie “Lāči” var iet ieskrieties.

nokaunējos no nabadzības visapkārt.
pensionāre bēšīgā plašķī. vīriņš ar kepku. tukla māte ar zirgasti, bērns čīkst padusē. izkaltusi pensionāre ar lakatu.
ļaužu sejas. vienas vienīgas skumjas un nogurums. tramīgi uzlūkojot plauktus.
par cik tad šodien ir dārgāk.

un recepte, ko nokopēju no “Tvnet”, bet kas bija pārpublicēta laikam no “Latgales Laika”. pensionāru izdoma.
“Ja vārītiem rīsiem un burkāniem pievieno eļļā apceptas auzu pārslas, ēdiens pēc garšas atgādina mencu aknu salātus.”

un ko lai viņi lasa.
ko vispār viņi lasa.

latvju jaunāko prozu? stāstus par nepārejošo nabadzību visapkārt.
plānas grāmateles cietos vākos ar lieliem burtiem, lielām atstarpēm un lielām malām, katrā grāmatā audekla prievīte?
kas vispār lasa kaut kādu latvju jaunāko prozu.

kam iet tik labi, lai lasītu, cik viss ir drausmīgi.

Sv. Speerx noklausās

braucu autobusā. ļaužu pilns, cilvēks pie cilvēka. māte māca dēlu.

viņai esot ienākusi prātā ļoti laba ideja! varēs samaksāt visus kredītus!

- aizej pie tēva. pasaki, ka esi viņa dēls. paprasi tūkstoti!
- a kur jāiet?
- pie tēva. pie papiņa. baltajā ķieģeļu mājā.
- a kur jāiet?
- pa labi tur. ceļš un pa labi. ieej, paprasi tūkstoti. pasaki – nedosi tūkstoti, prasīšu alimentus. tur tavas vecāsmātes māte arī dzīvo. ieraugi veceni, sit pa galvu. viņai 99 gadi. īsta ragana.
- a viņam mašīna ir?
- ir. kaut kāda honda.
- ā.
- mētājas pie mājas.
- a kur tā māja ir?
- pa labi, tur no ceļa pa labi.
- a tā māja?
- kāda māja. riktīga suņabūda. es jau nemaz nezinu, vai viņš dzīvs. tavs papiņš. varbūt sen nosprādzis. bet tu aizej.
- a kur jāiet?

Sv. Speerx un maitas

par maitu nepiedzimst.
par maitu kļūst.

kad apzog vienu otru reizi, tad iemācās aiz sevis aizslēgt durvis.
ar laiku ieliek dzelzs durvis un signalizāciju.

nepieskarties.

Sv. Speerx un dāvanas

dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko sev neviens nekad nepirktu.
visi sūdzas par aizņemtību.
bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo.

iedomājies – stāvi pie kases un visu mūžu tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes.

Sv. Speerx un atmiņa

biju kaut ko izdomājusi, kas jāraksta, bet aizmirsu.
ai, nav svarīgi.
tāpat neviens neko ne atcerēsies, ne aizmirsīs.

Sv. Speerx, komentāri un tehnobābas

būtu bābai riteņi, būtu vellapēds.

būtu bābai zobi, būtu krokodils.

bābai ir internets.

Sv. Speerx un pagaidām

dzīve ir pagaidām. nepieķeries.

Sv. Speerx un trauki

katrā nopietnības mucā ir karote humora.

katrā humora mucā vienmēr atradīsies kāda karote nopietnības.

Sv. Speerx un satikšanās

mēs visi esam gandrīz apaļi un saskaramies tikai ar pāris šķautnēm.

nevar gaidīt, lai kāds tevi pilnībā saprastu.

pilnībā saprotas tikai salipušas plānās pankūkas.

Sv. Speerx un atkarība

varbūt tā ir atkarība. bet no dzīves.

Sv. Speerx un pieredze

ikreiz, kad padomāju, ka tā ir vērtīga pieredze, es dabūju pa purnu.

vai tāpēc man noliegt pieredzi.

Sv. Speerx un līgavaiņi

pasargā, Dievs, no vecajiem līgavaiņiem. no jauno līgavaiņu brūtēm sargāšos es pati.

Sv. Speerx un suņi

sargā pats sevi, un tev blakus vienmēr būs suņi, kas tevi sargās.

Sv. Speerx un dzīve

dzīve ir stihiska nelaime, kas piemeklē reizi mūžā. par laimi tas ir pārejoši.

Sv. Speerx pareģo

nākotne ir mūsu šodienas rīcības sekas.

gan jau mēs visu salaidīsim dēlī. un tad gan jau izrādīsies, ka vajadzēja notikt kaut kam citam.

tad, protams, visi zinās, kam vajadzēja notikt. un kas bija jādara, lai notiktu.

Sv. Speerx atzīstas

Sv. Speerx nekad nemelo.

Sv. Speerx bija

viss varēja būt citādi, bet bija tā, kā bija.
būtu bijis, ja būtu bijis.

Sv. Speerx par pagātni

reiz zāle bija zaļāka. reiz arī bibliotēku bija vairāk.

toties nebija gūgles un ctrl+F, tāpēc viņiem nācās izlasīt visu, lai kaut ko atrastu.

pa kuru laiku viņi sēdēja internetā?

Sv. Speerx un bezmiegs

paklausoties sarunas apkārt un palasot tekstus – vai vispār ir kāds, kas naktī guļ?

teiksim, 2 naktī.

Sv. Speerka aforisms par algoto darbaspēku

ir taureņi, kas plīvo, kur labāk un skaistāk – iztraucēti aizlido.

bet ir laputis, kas lēnām zīž savu lapu.

Sv. Speerka aforisms par naglām

labāk būt naglai pakaļā, ne spraukties kādam pakaļā.

Sv. Speerka atziņa, kāpjot ārā no trolejbusa

nedod Dievs iemīlēties aklajā un gaidīt klibo.

Sv. Speerx vēlreiz domā par darbu

tāda ir tā mūsdienu verdzība.

pats sevi ieliec krātiņā un gaidi, ka kāds tev par to samaksās.

Publicēts lv.lv

Meža putni pulkim skrēja

Nazkai aizmiersu Naktineicā īlikt ka ni Dīnys rokstu, to koč atsauci. Ite byus. Kartenis i jūs parokstus niu laikam napuorpubliceišu. koč tī varbyut ir Dīnys dīnroksta leluokuo vierteiba.

________________________________________

Vysod var atlikt raksteišonu i naraksteit var vysod. Taipat kai vysod var nadareit, nabraukt, nasajimt. Sēdēt sātā, peļnēt naudys, dzeivuot labi i pareizi. Kai vysi dora i kai ak jau ir juodora.

Tok sajem smierts ziņu i saprūti – cik labi, ka rakstieji, darieji, brauci i jiemīs. Ka nasiedieji sātā, napeļnieji naudys i nadzeivuoji labi i pareizi. Partū ka nivīns cyts tuo nabyutu dariejs, redziejs, juts i bejs. Kai jau dzeivē vyscaur tys ir – cyti tovys dzeivi nadzeivuos.

Myruse Sprukuļu Berte nu Sčastlivuos dzeraunis. Cylvāks, par kuru es asu saciejuse – juos vīn deļ maņ beja vārts aizbraukt iz Sibiri. Ar vysu gryutumu i vysu naveseleibu pyrms tam, dublim, ūdim, moškom i ērcem.

Myužeigu duseišonu jai nūmyrušai i myužeiguo gaisma lai speid jai.

Par gūdu jai, juos dzeivei i dzīsmem šudiņ diena.lv īlikšu sovys kartenis nu 2006. goda 30. juņa ekspedicejis Sčastlivajā i sovu raksteitū Sibira stuostu gobolu “Kiukoj uora dzagiuzeite”.Varātu tikai saiti dūt iz cytu resursu, tok maņ ruodīs, ka var īlikt i vysu tekstu. Kurs gribēs, puorskaitēs.

Ituo teksta es nikod nabyutu pīrakstiejuse, kab na Bertys Sprukuļ nu aizlaiku laikim atguoduotuos i nu suoku nadzīdomā bolsā saceituos, piečuok īsadzīduotuos dzīsmis par dzagiuzeiti, kas bādoj par sovim kūkim taipat, kai meituška par sovim bruolim, kas pagaisuši karā.

I maņ prīca, ka tei dzīsme ir dzeiva. Jū niu dzīd Ondrupenis folklorys ansamblis “Sovvaļnīki”.

Taidā reizē saprūti, cik myužeiba ir moz, ka vysu taipat nūsoka eisa šaļteņa – kod Sprukuļu Berta atguoduoja tū dzīsmi i dzīduoja. I kod ļauds Latgolā jū niu dzīd. Par dzagiuzeiti, kam pītryuka treju kūku. Taipat kai dzīduotuojai treju karā kautūs buoleleņu, kuru kaulus balynoj saule i motus purynoj viejs.

Cik ta gara dzīsme ir – puors minotu. A tymūs minotūs izskaņ kaida cylvāka dzeive i vysu dzīsmis dzīduotuoju myuži, cikom vacuo dzīsme tyka da myusu laika i myusu laika dzīduotuoju.

________________________________________

Ite Sprukuļu Bertys dzīduotuo latgalīšu tautys dzīsme “Tymsa, tymsa tei eglīte”. Atlaidit, nūfilmeits šķeibi – steigā i ar fotoaparatu – jei pieški suoce dzīduot i nabeju da tuo ni reizis filmiejuse.

Soka, ka cīši skumeiga jai itei dzīsme. Tok cytys vēļ skumeiguokys. I maņ cīši pateik, ka tī vīnu šaļti īsadzīdoj meža putyni. Taišni tymā vītā, kur Berta dzīd par putynim.

Nu dzagiuzeitis maņ kotru reizi šārpys īt par kauli, tok dzīsmei ir tikai audio fails. Kina tikai pādejam paņteņam.

________________________________________

A ite muns stuosts par Sibiri “Kiukoj, uora dzagiuzeite“.

virtuālie ubagi

tikko saņēmu vēstuli.

No: Igors M! (17)
11:19

Labrit! Jus varat man materiali palidzet>???man bija parads par augskoolu 250 ls par 2 men!!! tagad palika tikai40s!! man nav kur to naudu panemt jo darba nav vecaku ari nav dzivoju ar 70 gadigo aizbildni !Ludzu palidziet naudu jau jaatdot piektdien!! ar tiem 210 ls man ari palidzeja!Ludzu! ja pasi nevarat palidzet pazinoiet draugiem radien kopa var palidzet!

17 gadu, parāds par augstskolu un raksta kā pamatskolnieks.
ticu.

būs kā ar suņa sakosto meitenīti, par kuru te nupat draugiem.lv visi pārsūtīja gadu vecu ziņu, bet neviens nepacentās neko reāli palīdzēt.

kolektīvā sirdsapziņa – pasūtīt tālāk. tiražēt spamu un atkratīties.

Pie kājas

Par cilvēkiem, problēmām un vienaldzību.

Šodien gāju no darba. Vēl pa gaismu – tas ir, gaisma tagad ir ilgāk. Bet vēl veikali bija vaļā. Tagad jau veikali arvien biežāk ir ciet.
Visādā ziņā gāju no darba, un tas skan diezgan optimistiski. Pirmkārt, ir no kurienes iet. Otrkārt, ir uz kurieni iet.

Pretī nāca sirma sieviete. Nedaudz apjukusi, nogurusi, garā mētelī, ar somiņu. Sirmi mati, cepurīte. Lēnām.
Viņa gāja, skatoties nekurienē. Domādama. Skatīdamās kaut kur un nekur.
Sniga slapjš sniegs, ļaudis grūti brida pa žampu – cits izmisis izmirkušos ādas spicpapēžos, cits pārgalvīgs cits lielīgs puķainos gumijniekos. Ietves malās peļķes, okeāni. Sniega putra un brūna ūdens žļurga.
Viņa it kā lēnām pagriezās pret mani, jo sāku iet lēnāk. It kā likās, ka varbūt jāpalīdz. It kā šaubījos.
Viņa bez skaņas taisījās kaut ko teikt. Nepateica, palika pussolī. Sveša, bet reizē pazīstama pelēka cilvēka seja.
Jau tai brīdī man bija kauns par sevi – ka man ir bail pieiet klāt svešam cilvēkam un pajautāt, vai nevajag palīdzēt. Nekur jau nav jāskrien. Nauda arī ir. Sieviete varbūt pirmo reizi mūžā savos 80 gados palūgtu naudu.
Man bija nenormāls kauns no tā. Ka viņa pazemosies – tas ir tik personiski, intīmi, sensitīvi, sāpīgi. Pēc tam kauns no tā, ka es tomēr neapstājos. Un joprojām ir kauns.

Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.
Ir jau pāri pusnaktij, bet es vēl joprojām domāju.
Vai viņai tiešām vajadzēja naudu. Vai varbūt viņa bija apmaldījusies.
Vecumā cilvēki mēdz aizklīst, apmaldīties, pazust.

Šodien Rīgas centrā iebuksēju ar mašīnu. Netiku ārā no ceļmalas stāvvietas, jo slapjais sniegs zem riepām noblietējās un slīdēja. Un neko nevar – plikas rokas, mugurā svārki, nav pat cepures un cimdu. Nav ne lāpstas, ne smilšu. Nekā nav.
Man garām pagāja varbūt 20 cilvēku. Neviens nepiedāvājās palīdzēt. Es arī nelūdzu.
Beigās ar plastmasas sniega slaukāmo slotiņu riepu priekšā nokasīju sniega sablīvējumus un pēc smagas un ilgas mašīnas svara iešūpošanas pati pastūmu uz priekšu. Aizbraucu.
Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.

Nevajag sacerēties, ka pēc 50 gadiem mēs līksmi dzīvosim banku 3. pensiju līmeņa reklāmās. Nevajag izsamist, ka pēc 50 gadiem nevienam mūsu nevajadzēs.
Kaut kā jau būs. Un būs tā, kā būs. Kaut kā būs jādzīvo – pielāgojoties, ejot, esot, darot. Tāpat kā tagad.

Bet šobrīd varbūt kā vēl nekad ir svarīgi parūpēties vienam par otru. Pajautāt, vai ir nauda, kartupeļi, malka. Pajautāt, kā ir ap sirdi.
Šī iemesla dēļ ir vērts dzīvot Latgales laukos.

Reiz garām mūsu mājām gāja veca sieviete ar grozu. Bijusi sēnēs. Nezināja, kur dzīvo. Izrādījās, sēnēs viņa bija aizgājusi vakar. Kaimiņu pagastā.
Reiz garām gāja pilnīgi pliks vīrietis. Arī apmaldījies. Pamodies jau pliks. Un nezina, kur viss palicis. Bet kaut kur tak ir jāiet.
Reiz palīdzēju izvilkt vecu žiguli no grāvja – jo uz vientuļā ceļa biju tikai es, mans suns, tumsa, atkala, žigulis, grūta sieviete ar mazu bērnu un vīrietis, kas vienīgais māk braukt pie stūres.
Nespēju iedomāties, ka varētu paiet garām.
Un ar ko tādu gan atšķiras apledojis lauku ceļš un piesnigusi pilsētas iela.
Tikai ar vienaldzību.

Nu Lv.lv

reita atrodums

īsoku puorskaiteit šudiņ nu reita najauši atrostū LU Juridiskuos fakultatis doktoranta Juoņa Plepa rokstu par vēļ vīnu Latvejis vaļsts prezidentu – veiskupu Jezupu Rancānu.
atzeimeišu, ka roksts beidzās ar Mikeļa Bukša citatu:
“Nasaverūt uz tū, ka latgaļi Satversmes Sapuļcē, tai saceit, tyka izpārti, un ka latgaļi pi Latvijas Satversmes pījimšonas atsatureja nu bolsōšanas, taidā veidā protesteidami pret jūs interešu nūdūšonu un paturādami sev breivas rūkas nōkūtnē, tūmār latgaļi ir bejuši un palykuši lojali kai pret pošu valsti, tai ari jōs satversmi.”

Par sevi, draugim i Latgolu

Garai naraksteišu. Tikai pasaceišu paļdis vysim, kas paguojušū nedeļu padarēja naaizmierstamu. Nimoz navajag daudz, kab pīsacaltu, sasatyktu, apsarunuotu, padareitu i ītu tuoļuok. Myusūs ir vasali pasauli, tik juoattaisa durovys, kab pasauli varātu sasatikt i puorīt puori molom kai augūša meikle.

Kod baba iz svātku taisēja buļcenis, jei ījauce rauga meikli, nūlyka plitys styurī, apsedze ar teiru dvīli, kluseņom nūmozguoja rūkys i smaidūt saceja: “Maize aug.” Greidys jau beja izmozguotys, studiņs izvuoreits, vēļ dukovkā cepēs cepeša gale. Baba vys attaisēja duravenis, aplēja ar sulu i beiduos, kab tik nasakolstu i napropultu. Īspraude galē casnāgus, pačupinēja i mudri, mudri atpakaļ dukovkā.

Kod baba nūmyra, meikli buļceņom taisa mama. Jei pajem bļūdu, ījauc meikli, nūteirej lizeiku, nūlīk bļūdu tymā pošā plitys styurī, apsadz ar dvīli, nūmozgoj rūkys i soka: “Maize aug.” Juos bolsā ir tei poša prīca, breinums i cereiba – maize aug.

Tai varbyut ir jau paaudžu paaudzem, laiku laikim, dīnu nu dīnys. Munys dzymtys sīvītis nu senejūs paaudžu, kuo es nikod naasu satykuse, tok nu kuo es asu sajāmuse sovu volūdu, raksturu, attīksmi pret dzeivi, audzynuošonu, cereibu, prīcu i iztureibu, tai cap maizis. Nūlīk syltumā meikli, apsadz i gaida. Cerejūt, tycūt, zynūt – maize aug.

Paguojušajuos puors nedeļuos es saprotu sovu vuojumu. Mane ir tik moz. Muna meikle globojās troskā muola bļūdā, i maņ ir juocer, juotic, juogaida, ka jei izaugs, naaizbēgs, napuorryugs. Ka vyss saīs labi i maizi varēs likt ceplī i izcept.

Paguojušuos puors nedeļuos es ari saprotu sovu styprumu. Ka vydā ir jauns raugs i ir bļūda, kurā augt, apleik ir sylts i ir cylvāki, tic, cer i gaida, augt ir vīgli. Patīseibā augšonys vaira navar apturēt, partū ka jei ir palaista – pīnam, svīkstam, myltim, cukram ir dajaukts raugs. Maize aug.

Vyss ir vīnkuoršai. Lobuok februarī izzynuot, ka janvarī varieji nūmiert, na janvarī izzynuot, ka februarī miersi. Piec ituo saprasšonys vyss ruodīs daudz vīgļuok, vīnkuoršuok, lobuok. Nikuo līka – tikai byut dzeivai niu i ite.

Partū beiguos lyugšona, kas sovā, sovejūs i vysa pasauļa nūdūmā tyka izsaceita itū sastdīņ Sv. Misē Reigā, Nabadzeiguo Jezus bārna kļūstera kapelā, pyrms bīdreibys “Latgolys Studentu centrs” kūpsapuļcis i itū svātdīņ Sv. Misē Kruoslovā, Sv. Ļudvika Romys katuoļu bazneicā, pyrms Sibira dīnys Kruoslovā – seminara “Pi Sibira latgalīšu” i fotoizstuodis atkluošonys.

Mes varim pamaineit pasauli, ka tycam sev, sovim draugim i pasauļam i ka pasaļaunam iz sovu i rauga spāku, iz grīzšonys breinumu i iz puori asūšu Dīva spāku. Vyss ir tik vīnkuoršai patīseibā. Ticēt i byut.

Vyspuorejuo lyugšona

Paceļsim sirdi pi Kunga i apsavīnuosim kūpeigā lyugšonā sovuos i vysa pasauļa vajadzeibuos.

Par bazneicys gonim – pāvestu, kardinalu, veiskupim i vysim bazneickungim, seviški latgalīšu draudzēs, – kab Dīvs dūtu jim sovu spāku kolpuot dvieseļu pesteišonys lobā i vadeitu jūs kolpuošonu sovā dryvā.

Par myusu vaļsts i Latgolys pošvaļdeibu vadeituojim, par latgalīšu bīdreibu i cytu organizaceju bīdrim, kab Dīvs jūs vadeitu vīnuotā ceļā iz latgalīšu volūdys i kulturys saglobuošonu i atteisteišonu.

Par vysu Latvejis cylvāku vīnuoteibu, kab Dīvs jim dūtu sovu spāku i iztureibu, stuodojūt Latvejis lobkluojeibys, kulturys i goreiguos gaismys atteisteibys lobā i ļautu saglobuot ticeibu sovai zemei i cereibu iz juos goreigū atdzimšonu.

Par gryuteibuos, bāduos i slimeibuos nūspīstajim, kab Dīvs jim byutu spāka i spyrdzynuojuma olūts i pacaltu jūs dvēselis iz sovu rūku i atbreivuotu nu šaubu i viļšonuos i īnastu jims cereibys i ticeibys gaismu.

Par vysim svešumā aizkleidušajim Latvejis cylvākim, kab jī sovā dzeivē prostu izalaseit eistū ceļu, kas atbylst Dīva grybai i vad iz myužeigū dzeivi.

Par myrušajim Latgolā, Sibirī i vysā pasaulī, kab Kungs sovā žielesteibā pījimtu jūs dvēselis myužeigajā prīcā.

Par mums, vysim kluotasūšajim, i myusu sovstarpejū sadraudzeibu i paleidzeibu, kab ari vuojuma i problemu šaļtī myusim napagaistu prīca i mīlesteiba pret Dīvu i cylvākim.

Nu diena.lv

Kai rūnās cylvāki

Īguoju blogā puorpublicēt Dīnys rokstu i apjuku – statistika taida, it kai es nazyn kū byutu pīrakstiejuse. A es tok tik seņ nikuo naasu rakstiejuse, partū ka nabeja laika i spāka. Vīns gudrais naatbiļdēs, kuo desmit duraku pavaicoj. Partū ari beju laimeiga, ka koč itymā blogā ir mīrs – nu apriejīņu, lomuošonys, ļaunuma. Gryuts īsadūmuot, kai ir publiskom personeibom. Patīseibā maņ jau lobu laiku ir gryuts, partū ka jiutu, kai asu guojuse nazkur pret spolvu i tys niu atsaspielej. Reit byutu juoīt pi doktura. Aizpareit ari. Juopīzvona saimis dokturam par analizem, a bais. Es zynu, ka tys skaņ stulbi, a reizem lobuok ir nazynuot. Koč nikuo lela tys taipat namaina. Es varu izturēt tik, cik es varu. I patīseibā beja labi sajimt sovejūs atbolstu, kod beja švaki – ari taidā veidā var sajust rūbežu: kod vaira navari nest, daīt ūtrys i pajem iz sovu placu. Kod vaira naesi dzeļža vecine, a cylvāks. Koč patīseibā nikuo taida jau nav. Nikuo taida, kas navarātu byut nasvareigs. Vuojums padora par cylvāku. Tei ari ir pīredze – izzynuot par sevi vaira, sajust sevi. Patīseibā maņ nikas ļauns nav ar veseleibu – cikom es asu stypra i varu. A navarēt var ari ar īsnom i žāluotīs, cik vyss brīsmeigai. I tai ari nasasajimt i nadareit nikuo. Vysmoz nikuo deļ cytu.

cik patīseibā vīnkuorši

Cik vyss palīk vīnkuorši, kod saprūti, ka esi tikai cylvāks ar vīnu myužu, vīnu laiku, vīnu pasauli apleik.

Es naasu betona klucs voi metala stalaža. Es asu cylvāks, kam taipat ir šaubys, suopis, laime i vysaidi cytaidi nīki.

Byutu es betona klucs voi metala stalaža, es varātu pacīst i varbyut ari izdareit vaira. Tok kai cylvāks es varu sasatikt i sasastruoduot ar cytim cylvākim.

I, ka es navaru, taitod es navaru.

Mane nav bezgaleigi daudz. Tok manī ir bezgaleigi daudz.

1 diena manā mūžā – piecelties un iet gulēt

esmu piecēlusies.
uz ielas satiku lillā mašīnu ar lillā īpašnieci.
grāmatu visiem vajag, neviens nevar paņemt.
Leikumai tur ir cits uzvārds.
LVAVA runā latgaliski.
apkopēja ir dabūjusi pa kaklu un tagad mazgā grīdu katru dienu.
pie viena viņas sentence “Kas no tās jaunatnes ir – gari zābaki, plika naba”.
darbā esot jālieto maiņas apavi.
gribu gulēt un neko nedarīt.
sāka snigt sniegs.
atzinos, ka nekad mūžā neesmu redzējusi filmu “Baltā tuksneša saule”.
apkopēja ienāca šņākdama un klusēdama izmazgāja.
uz ielas atskanēja būkšķis. avārija.
zālītē zem loga 3 jaunieši uzcēla sniegavīru. un pasludināja skulptūru par atklātu. laikam kolēģi.
veikalā sāka pīkstēt signalizācija. apsargs panāca pārīti, gandrīz izģērba vīrieti. pīkstēja cigaretes, gandrīz tukša paciņa, kas pirkta Krievijā.
vecis brauca ar mersi un izdomāja braukt pa stacijas laukumu. nenobremzēja. aizšļūca pa sniegu un atdūrās pret laimētavas sienu. laime, ka ne pret gājējiem. izskrēja apsargs.
bomzene sēdēja uz krustojuma. viņai blakus bija melns suns saitē. suns satrakojās, sāka riet, rūkt, leca gaisā. gandrīz sakoda vīrieti, kas gaidīja zaļo gaismu. tomēr bomzene noturēja savu suni. vīrietis aizgāja, suns nomierinājās. viņš bija iekodis viņai rokā. kamēr sieviete skatījās uz roku, kāds garāmgājējs tajā ielika monētas.
pie autoostas ļaudis plūda straumēm. cauri pūlim nesās 8. tramvajs. nesamazinot ātrumu, viņš zvanīdams iztriecās cauri pūlim. nevienu nepārgrieza uz pusēm. čigāns baltās biksēs, kas gāja vislēnāk, izbrīnīts paskatījās uz mani. man šķiet, ka viņam tramvajs tomēr drusku pieskārās.
uz krustojuma mētājās gabals automašīnas.
laikam jāiet gulēt.

Zalts zam uodys

Dzeja nav muna stypruo puse. Vysmoz es raugu juos naraksteit i pa leluokai daļai ari tys izadūd. Tok piec tam, ka esi virtualajā vidē otkon i otkon sajāmuse iz golvys syudu spani, ir voi nu juonūsamozgoj teirai, voi ari sevī juoatrūn zalts, kas speid i dubļūs, i sūmozguos.

Eistineibā šudiņ dūmoju, parkū latvīšim niu ir krize. I kur ir pagaisuši latvīšu varūni. Parkū sabīdreiba aiz ļaunuma grīž cyts cytu nūst, bremzej vīns ūtru, rejās i doluos. I parkū jei vysleidza cerej iz breinumu nesieju i jaunu meseju, a kotram, kas rauga pasaceit lobu vuordu, syt pa eikšim, kab jis apklustu.

Skaitu rokstus škārsteiklā i breinojūs, breinojūs, breinojūs. Voi absurdam ir rūbeži?

Kas vēļ ir juonūgalynoj, kab vaira nabyutu nikuo? Kas vēļ juosalauž, juoiznycynoj i juoizsvīž mieslīnī, kab byutu cauri i tukšs?

Krize ir lobs alibi, kab iznycynuotu tū, kas lykts, kruots, taupeits, laseits godu godim i paaudžu paaudzem.

Krizis laikā nav juosaceņš radeit. Var drūsai nūuordeit, sasist, nūkaut – i par tū nikuo nabyus. Krize tok. Taids laiks, na jau cylvāki. Cylvāki kai eņgeli, tik laiks švaks.

Ari izvesšonu laikā na jau cylvāki izvede cylvākus, a laiks beja taids. Kara laikā suove, kam taids laiks. Sadzyna kolhozūs, kam taids laiks. Izkuove lūpu fermys, kam taids laiks. Izgrīze mežus, kam taids laiks. Suove partizanus, kam taids laiks. Suove baņditus, kam taids laiks. Suove partizanu atbaļsteituojus. Suove baņditu atbaļsteituojus. Pakuore. Sadadzynuoja. A kū padareisi – taids laiks.

Mes asam sūli nu totalitarys sabīdreibys. Varbyut mes jau asam totalitara sabīdreiba. Pasoki vuordu, i tevi īliks vuordu cītumā, nūgalynuos ar vuordu i ar vuordim nūrīs tai, ka i naraugi paceļt golvys.

Paraugi atsaškiert. Nūrīs kai suni i apraks anonimā sūmozgu i vamaklu teirumā, viersā labi ka izveļūt opolu @ zeimi.

Skaitu komentarus pi rokstu. I breinojūs – voi rūbeži ir ļaunumam. I kas ir aiz tuo, kur vaira nav nikuo.

Anonimuo ļaunuma impereja komentarūs. Anonimī ļaunuma myužameži, pūri, peisi i dyuksts – napuorīsi. Anonimuo ļaunuma pasauļs, kas aprej naanonimūs i jūs kauleņus izspļaun iz pūra kryuts. Lai balej myužam.

Kur atsarass tī svātī, kas izīs itū ļaunuma bierzi tai, ka ni lapeņa nanūtreisēs. Kur atsarass dīva dāli, kas atvess saulis meitys i napakriss dubļūs i mauceibā. Kur ir tei Gaismys piļs, Gaismys kolni i Gaismys zeme, ka mes poši sevī naradzam ni gaismys spaita. Kur atdzims gaisma, ka apleik vīni vamakli i žuļts.

Latvīši sovim varūnim nūgrīž auss vēļ mozim i gaida, ka tī izīs Luočplieši. A saīt tik cyukys. Kai i vysi cyti.

Niu byutu juotaisa vīns projekts, juomeklej jam nauda – latgalīšu vuordneicai. Izadeve salaseit vīnā auditorejā zynuotnīkus, jim izadeve atrast pamatu sadarbeibai i sadaleit dorbus, nūspraust termeņus. Dareišonys vaine, koč i bez naudys. Tikai ar entuziasmu, partū ka vajag. Taipat kai vajadzēja latgalīšu rokstu volūdys ortografejis, kū tai ari sataisēja – bez vaļsts finansiejuma, par sovu naudu.

Cylvāki ir gotovi struoduot par paļdis, partū ka sabīdreibai ir pīprasiejums. Tok voi sabīdreiba pasaceis tuo plykuo paļdis?

A niu siežu i nikuo navaru. Partū ka varbyut sabīdreibai eistyn nikuo navajag. Tik izlomuot, nūrīt ūtra, aplīt ar sūmozgom i īnirgt acīs – kaida tu niu nateira, kaida niu cyuka, ak jau zagle i ļaužu muoneituoja.

Parkū lai es sādātu nakts vydā i dūmuotu, kur lobai idejai izrakt naudu, kur atrast resursus, kai sapeit teiklus i kontaktus, kab projekts pasacaltu. Kab piec kaidu pīcu godu byutu myusdīneiga latgalīšu vuordneica.

Parkū lai es tiereitu sovu personeigū dzeivi idejai, kas maņ naatness nikuo cyta tikai izlomuošonu, kritiku i spierīni pa pakali – kod izaruodēs, ka vaira naderu, naasu ni jauna, ni šmuka, ni gudra, ni daudzsūlūša, ni vasala, ni stypra.

Parkū lai es veļteitu sovu nakti i laiku projektam, kura rezultatu latgalīšu sabīdreiba paskaiteis kai pošsaprūtamu, paprasēs par veļti i juo autorus i nesiejus gols golā apvainuos zagšonā. Partū ka zūg vysi. I pasaceit “zaglis” ir kai nūsaspļaut. A tu siedi i dūmoj – parkū tai?

Partū ka naguoji ni ar vīnu parteju i pasacieji, ka naīsi. Voi pasacieji, kas napateik. I nadabuoji jumta i aizmuguris.

Partū ka naesi paprasiejuse naudys sovam dorbam, korekturai, olgu sastateišonai i redigiešonai, a atsaļuovuse gruomotu tierguot veikalā i naudu globuot nuokušajai idejai, gruomotai? Kai tys niu ir ar “Susātivi”.

Partū ka par sovu naudu esi dariejuse, naskaitūt ni laika, ni tymā laikā napadareitūs peļnis dorbu. Partū ka naesi gribiejuse zagt, a atdavuse saņtimus. I naīveicamūs, napadareitūs, apsūleitūs dorbus kruovuse skaudzē. I dūmuojuse – pabeigt vēļ itū projektu, itū dorbu, tod gon.

Par anonimu sitīni nav juoatsavainoj. Īsit i pat nav juobāg, partū ka nasyti jau tu – nazkaids anonims niks. A īsyta to realam cylvākam, na anonimam.

Dūmoju par atbiļdeibu – maņ kai cylvākam pret sabīdreibu. I par sabīdreibys atbiļdeibu pret mani.

I tik vīn izdūmuoju, ka zaltam aiz uodys ir nūsašpļaut, cik litru sūmozgu jam lej viersā. Jis tī ir.

Tik par kaidu cenu.

Diena.lv

Dāvanas

Gāju šovakar pa ielu un domāju, ko lai tādu uzraksta. Ne jau tāpēc, ka drausmīgi gribētos kaut ko uzrakstīt, bet pa laikam laikam vajag kaut ko rakstīt, lai uzrakstītu. Taču ne jau par uzrakstiem ir runa, jo ielas malās manīju gan joprojām spīdošu gaismas reklāmu kubikus, rombus, apļus, elipses un burtus, gan uzrakstus “veikals slēgts”, “veikals aizbraucis”, “closed” un “закрыто”, “iznomā telpas”. Runa ir par dāvanām.

.

Sniegs

Pa sauso asfaltu vējš dzenāja sausa sniega pārslas, garām braucošās mašīnas sagrieza visu virpuļos, un no augšas bira un bira vēl – akurāt kā Ziemassvētkos. Izbāzu mēli, jo nezkāpēc likās, ka noķeršu kādu pārslu, bet laikam nekā – elpā izkusa, nejutu. Toties divi satuntulējušies sievišķi, kas mani tobrīd apdzina, gandrīz ietesa pieturas stabā – vai traks!
Sabakstījušās viņas aizgāja. Būs ko pastāstīt, redzējušas trako uz ielas. Tagad tāds laiks, Tvaika iela aizklapēta, visur vazājas trakie. Tur, tur un šite.
Bet neko nevar darīt – dāvanas krīt no gaisa, jāpagaršo.

.
Dzeltenas prīmuliņas

Uz virtuves galda ieraudzīju plastmasas puķupodu ar ziedošām puķēm. Dzeltenas prīmuliņas.
Izrādās, slimnīcā iestājies puisis. Pa taisno no dzimšanas dienas, nodzēries, pohains, nelaimīgs, noņurcīts, iekšas čupā. Nemaz tā negribējuši ņemt, bet ārste pateikusi, ka jāņem. Ja nu kaut kas nopietni.
Pirmo dienu viņš esot bijis nekāds, lecies un komentējis, gandrīz gribējis aizbēgt no sistēmas – bail, ka durs. Nākošajā aprimis.
Izrādījies, ka viņam jau no bērnības problēmas ar kuņģi un ko vēl ne. Piedzimis par agru, knapi izdzīvojis, mamma teikusi nedzert, bet kā lai nedzer.
Strādājot gaterī. Auksti, grūti, smagi jānes, viss riebjas.
Ārste ar viņu runājās ilgi. – Nu kas tas ir, tik jauns puisis un kā lupata. Saņemties vajag. Sievu meklēt, citu darbu, māju iekārtot, zemi strādāt.
- Sievu viņam? – puisis eksplodējis. – Pašam nekur likties, vēl sievu. Uzkāps uz kakla, miera nebūs. Labāk šitā, brīvam puikam!
- Nu kas tev par brīvību, – ārste teikusi. – No darba līdz pudelei un no pudeles uz darbu.
- Bet es varu arī nedzert, – puisis lielījies.
- Tad nedzer!
- Nedzeršu.
Pēc izrakstīšanās puisis gājis samaksāt par slimnīcu. Ienācis ārstes kabinetā ar papīriem. Sakautrējies, jau uzvilcis āra drēbes. Jau paspējis būt pilsētā – palātas večiem pēc apelsīniem, prasījuši aiziet uz veikalu un nopirkt. Naudu iedevuši. Kas viņam jaunam ko neaiziet, pa visu ledu un sniegu! Lai tik ēd!
Aiz papīriem rokās noslēpta prīmuliņa dzelteniem ziediem.
- Tas jums, – viņš nomurmulējis zem deguna. – Pēc mammas neviens mani tā nav mācījis dzīvot. Nu, tagad pavasaris nāks. Lai zied. Būs vasara, noteikti iestādiet dārzā. Lai zied.
- Būtu sev apelsīnus nopircis, kam tērējies, – ārste bijusi nobažījusies. – Pašam vismaz nauda palika?
- Man visa gana. Es jauns, stiprs, gaterī nopelnīšu. Tas jums.

.
TĀ mūmija

Reiz tā stunda bija situsi, gadsimta jubileja bija klāt. Jubilāre tika apsveikta laikam 2 piegājienos, svinībām toties bija jānotiek melnajā piektdienā, 13. datumā. Bet ko darīt ar jubilāres brāli, kam arī gadsimta jubileja? Tā kā par viņu nezināju un joprojām nezinu neko, neko vajadzīgu un svētīgu nevarēju uzdāvināt. Lai kā gribētos.
Ja jau nevaru uzdāvināt to, ko vajag, dāvināšu to, ko tiešām nevajag. Visbezjēdzīgāko lietu, ko var atrast LV veikalos nepilnas pusstundas laikā, ko biju gatava ziedot šopinga dievam Nekātaktenav. Iedomājos – kaut kas uzvelkams. Kaut kas, kas izskatās apmēram kā vista vai robots, kas tarkšķēdams iet pa galdu.
Iespēros bērnu mantu veikalā un apjuku, visur kaut kādas tizlas un dārgas lelles ar knupjiem, rubikozauri ar astēm un ieročiem. Nenormāli kalni plastmasas mēslu. Tomēr uzreiz nebēgu prom, jo labākās mantas, cik atceros no bērnības, ir pie kases – gumijas, baloni, bumbiņas, piekariņi, piespraudes, uzlīmes. Visādi nieki, kas ir bezjēdzīgi, stulbi un reizē iekārdina labāk par jebkuru rubikozauru un brontoplastu.
Pie kases bija statīvs ar daudziem maziem plauktiņiem. Pilns ar daudziem un dažādiem krāmiem – plika, lipīga vista, plakana želejas bumba, adatains kaut kas, plastmasas svilpes, mutes ermoņikas par 39 santīmiem, uzvelkama zivs ar gumijas spurām. Ņēmu zivi, bet kas tad tas?
Atspere un atsperes galā – roka. Kaut kas, kas varētu būt jebkas. Bēšīgs plastmasas ķermenis, apakšā melnas slēpes, 1 sarkana acs, priekšā atspere, atsperes galā roka. Ja uzvelk, ērms ar slēpēm iet uz priekšu, nejauki tarkšķēdams, un pa priekšu stumj 1 roku, kas karājas izstaipītā atsperē un brauc pa galdu.
Sapratu, ka tas ir kaut kas lielisks. Tieši tas, ko es meklēju. Visstulbākā manta, kas jebkad varētu būt izgudrota.
Drošības labad pārjautāju pārdevējai – vai viņiem nav vēl kaut kā TĀDA. Pārdevēja paskatījās uz mani tā, it kā es rotaļlietu veikalā prasītu pārdot beigtu zivi, un teica, ka nekā TĀDA viņiem nudien neesot. Tikai šis.
Tad es jautāju, kas TAS tāds vispār ir. Pārdevēja samulsa. Viņa nezinot. Cik viņa atceras, veikalā to saucot vienkārši “TĀ mūmija”.
Kopīgi izrakājām visus plauktus un kastes, bet tiešām – neko TĀDU tur vairs nevarēja atrast. TĀ mūmija bija nepārspējama.
Tad es teicu, ka ņemšu. Pārdevēja gan piedāvāja pliko un glumo vistu. Demonstrēja – ja vistu saspiež, tai no tūpļa izlien ūdens burbulis – laikam domāta ola. Skats un sajūta bija tik pretīgi, ka to es nevarēju novēlēt pat draudzenes brālim, ko esmu redzējusi laikam 1 vai 2 reizes mūžā. Jo vairāk tāpēc.
Izrādās, šīs vistas esot ļoti pieprasītas. Sievas pērkot saviem vīriem un pasniedzot uz pannas, ja kaut kas ne tā. Tagad uz Valentīndienu tā mazāk, bet pērk labi.
Saki nu. Es pabrīnījos. Tad nu gan jociņi.
Pārdevēja būrās pie kases. Viņa pagriezās un teica, ka ir problēma. Man palika aukstas kājas – nepārdos. Jau ar žēlumu skatījos uz dīvaino ērmu viņas rokās.
Tomēr nē. Pārdevēja gribēja tikt vaļā no TĀS mūmijas, bet izrādījās, ka brīnumainajam priekšmetam ir pazudis iesaiņojums. Nav ne nosaukuma, ne cenas. Tā jau vienmēr – labākās mantas šai dzīvē taču ir par velti…
Pārdevēja, acīmredzami laimīga, ka atrodas kāds, kam vajag TO dīvaino ērmu, tomēr atrada izeju. Viņa piedāvāja pārdot ērmu par balona cenu. Par 13 santīmiem.
Tā nu TAS tika iesaiņots strīpainā maisiņā – klibais, aklais ērms ar 1 roku un slēpēm. Un tika izdrukāts čeks “Rotaļlietas Ls 0,13″.
Gribētu gan redzēt bērnu, kam patiktu rotaļāties ar kaut ko tādu… Bet tas tā.
Jubilārs gan bija sajūsmā. Laikam spēja novērtēt visbezjēdzīgāko un stulbāko priekšmetu.
Tā tomēr nebija standarta dāvana no veikala ar daiļskanīgu nosaukumu “Dāvanas” – ne inkrustēta alumīnija žirafe, ne bleķa eņģelis, ne plastmasas buda, ne 3 mērkaķīši, ne 7 zilonīši, ne naudas koks, ne gipša zebra.
Tas bija plastmasas ērms ar 1 roku, kas izstaipītā atsperē vārgi slīd pa galdu, kad šis tarkšķēdams ar savām melnajām slēpēm iet uz priekšu un grab. Un lūr ar 1 sarkanu aci.

.
Tā, lūk, es šovakar par dāvanām.
Gan bez īpašām dāvanām, jo rakstīšanas čakras tā arī neatvērās un snaudošie talanti tā arī palika krākdami nāves miegā.
Lai viņiem salda dusa. Varbūt citureiz pamodīsies ātrāk, nekā pielikšu punktu bloga ierakstam.

Medeibys

Aizvakar stuovieju krystceļūs pi sorkonuos gaismys i maņ kluot daguoja puiss ar plyku plešu i ar taidim kai oranžim sateitim brunčim zam pagaruos kurtkys. Moti nūdzeiti, iz pīris nazkas iztrīpts ar dzaltonu kruosu, kuojis plykys – až vysa spolva sasarīzuse. Tik syltuma kai tei kurtka i zuoboki. Gryuts byut krišnaitam zīmeļūs.

Jis pīduovuoja maņ gruomotys, vaicuoja par dzeivis jāgu. Lobuokais vaicuojums, kū aizdūt pi luksofora – voi dzeivei ir jāga? Pīduovuoja literaturu ar raibim i drupeit nūtreitim vuokim, zīduot tempļam i goreigū izaugsmi. Pats smaida i kai na nu ituo pasauļa.

Vierūs iz juo i nikai navarieju atguoduot – nazkur beja raksteits, cik ilgs psihoterapejis kurss vajadzeigs kotram nu sektantu, kab jī atsagrīztu normalā dzeivē. Nu pusgoda da diveju godu laikam. I kas byutu normala dzeive – skrīt da nuokušuo luksofora? Voi stuovēt, vērtīs dabasūs i smaideit?

Suoce myrguot zaļuo gaisma mašynom. Dreiž juoīt. Parunuosim par Dīvu? Jis maņ pieški pavaicuoja. Es apjuku. Dīvu? A ni Krišnu? Dīvu – jis saceja. Par Dīvu.

Vēļ lobuok, tys der piec scenareja. Es pasacieju, ka tycu Dīvam, ka asu kristeita i īstyprynuota. Ituos zuolis der vysim sludynuotuojim. Jis pagaisynuoja interesi i aizagrīze, a es puorguoju puori īlai.

.

Vakar maņ stacejis tunelī dasasēja čygonka. Saprotu, ka nazkas ar mani nav labi – laikam nu skota izaveru nūguruse i nalaimeiga. Voi ari taišni ūtraiž – par daudz atvārta pasauļam.

Jei pīduovuoja kodēt iz laimi. Apsarunuojom par laimi, i es guoju tuoļuok.

Tai pi seva i padūmuoju, a kur ta kaida bāda. Es eju, kreit snīgs, maņ ir, iz kurīni īt, mani gaida, austeņuos skaņ muzyka, par teleponu maņ nav juomoksoj, partū ka jis jau seņ ir samoksuots, dīnys palīk vys garuokys i garuokys, a čygonka beiguos pat pasmaidēja. Koč es jai tai i nikuo naīdevu.

.

Īguoju veikalā. Dorba dīnys beigys, a ryndys nikaidys. Ari taids lobums nu krizis. Nūpierku litri soldonuo pīna, rupū maizi i divejus avokado – lai nūsagatavej iz palūdzis jaunai nedeļai.

Izkuopu augšys stuovā, dūmuoju – mož kaidom drēbem atlaidis. Drēbis lātuokys kai Viļānu tiergā, tok saprotu, ka maņ tuos lupotys napateik, vysleidza ir par duorgu deļ ituos Kitaja kvalitatis. A leluokuo daļa veikalu aiz rešotkys – nastruodoj, laikam bankrotiejuši voi puorsavuokuši.

Apmešu riņči i jau īšu prūm, a pieški nazkaida kosmetikys purdevieja skrīn prīškā. Moza krīvuška bryunom acim, runoj ar akcentu, ceņšās. Kaidi maņ nogi? Apjuku. Dabeigī? Nui. Cik breineigai! Pasavieru iz juos. Jei sasajuta nūgivuse piercieju.

Tai jei maņ skaidruoja par sovu Smierts jiurys kosmetiku, stuostēja par dimanta, azbesta, zeida i kaidom vēļ nogu veilem, par apeļsinu i rūžu eļļom. Es jai palobuoju volūdys klaidys. Jei ceņtēs. Nūbeju tī mož minotu desmit pīcpadsmit, verūtīs, kai jei struodoj i īt cauri īstudeitajai puordūšonys shemai.

Gols golā rūku i nogu kūpšonys komplektu, kas moksojs 45 lati, jei maņ beja gotova puordūt par 14 latim, par dempinga cenu. Tok es tai ari nanūpierku. Partū ka nogus taipat napuleišu i navajag seve muoneit, ka tuo dareišu. I rūžu eļļa maņ jau nazkur svaiduos, narunojūt par kremim i veilem. Bez tuo muni šai tai kūptī nogi ysleidza izavēre lobuoki i dzeivuoki par puordeviejis samūceitajim nogim. Nikod naasu saprotuse, deļkuo nogim juogrīž uorā īnadzis – līks dorbs, tolka nikaida, izaver strāšnai i ataug vēļ leluokys.

Tok juosoka, ka strategeja i puordūšonys taktika beja atstruoduota da beidzamuo. Kai statistikys vīneiba es laikam apguožu vysu statistiku, partū ka nūbeju tī tik ilgi i vysleidza aizguoju bešā. Pavaicuoju škārsteikla adresu i tiuleņ pat aizmiersu. A puordevieja da poša pādejuo momenta cerēja.

.

Tikom kaids cyts pierciejs pierk “Latgolys Radeju”, kaids cyts puordeviejs juos puordūd, vēļ kaids cyts rauga apstreidēt i saglobuot latgalīšim, vēļ cyts ak jau dūmoj, kai pa tū trikmīni pajimt radeju sev. Seikuok par tū naizaviersšu, partū ka pādejā laikā regularai asu rakstiejuse par itū temu sovā dīnrokstā, apkūpojūt i publicejūt īgiutū i atsyuteitū informaceju i saitis. Gon bez analizis, partū ka tai ari nasaprūtu nūtykumu īmesli i gaitu – nikas nav tik vīnkuorši, kai ruodīs.

Cīši, cīši žāl i laikam tai ari nikod nasaprasšu, deļkuo radeja ar tradicejom i potencem navarēja nūsaturēt latgaliska i saglobuot vēļ vīnu latvysku medeju Latgolā – laiceigai atsazeit finansialuos problemuos i laiceigai papraseit naudys i atbolsta sovejim. Tok tei laikam ir latgalīšu bāda – avīzis, žurnali, radejis, kas beidz dorbu piec 2-3 godu. Tai beja 20. g. s., tai i šudiņ.

Iz ituo fona deļtuo seviška prīca par žurnalu “Katōļu Dzeive”, kas tikkū nūsvinēja 20 godu jubileju i turīs – katoliski latgalisks i latgaliski katolisks. Tai kai Dīva lyudzu tikai latgaliski, maņ ir zynomys problemys skaiteit par Dīvu cytuos volūduos – par daudz abstrakti i na nu muna vacmūdeiguo pasauļa, kur dreižuok īsader babu vylktuo i dzīduouo saļmu vacuo volūda i Jumprova svāta, a ni ruporā dzīduotys dzīsmenis par Jēzeņu.

Tok auditorejis nivīns napietej, automatiskai pījem, ka juos nav – ka nivīnam tuo latgaliski latvyskuo navajag. Koč voi reklamu devieji Latgolai – ka ite dzeivoj vīni krīvi, deļtuo reklamejās tik krīvu radejuos. Nui, dzeivoj i krīvi, tok kur ta liktīs latvīšim? Izkuopt prīdē, kai tū švakys dzierdeišonys gadīnī īsaceja “Latolys Radejis” reklamys sauklis?

Auditoreja patīseibā ir. Cylvākim vajag muzykys latgaliski – pasaverit, kas nūteik ar Latvejis muzykys topim, šovim i bolsuojumim. I tī nav tikai latgalīši.Vysod asu breinuojusēs par puornūvodu cylvākim, kas latgalīšu volūdu vuicuos kai svešvolūdu. Izaruod, laikam myusim ir nazkas vaira, nazkas sovs, dzeivs i taids, kuo cytam nikod nav bejs voi kū jī jau ir pagaisynuojuši i niu meklej kai ar guni, a pi seve vaira navar atrast.

Paļdis Dīvam, dzīsme latgaliski nav smīkleiga. Lai kai uovejās Jarānam leidzeigī it kai smīkleigūs smīkla raidiejumu taiseituoji – latvīšu biedeigais humors ar pasanirguošonu par cytim. Jei var byut i osa, troka i biedeiga, popseiga, žieleiga i sova, gryuta, prīceiga.

Niu raugu īsadūmuot, voi ir kaida myusudīnu latvīšu grupa, kas dzīd venteņu dialektā voi vēļ kaiduos izlūksnēs. Nikas naskrīn golvā.

Tik juovaicoj, parkū raidiejumim latgaliski Latvejis sabīdriskajūs medejūs nu Latvejis vaļsts nav naudys – latgaliski skaņ vīneigi Bronislava Sprydzānā taiseitī 30 minoti reizi nedeļā Latvejis Radejis 4. kanalā! Storp krīvu raidiejumim i reklamom. Voi tei byutu vaļsts i sabīdriskuo medeja eistynuota latgalīšu integraceja par krīvim?

I parkū latgalīšim, kab dzierdātu sovys dzīsmis, ir juomoksoj vēļreiz – nu suokuma nūdūkli vaļstej, tod bolsuojumi šovūs? Voi tys vīn naruoda, ka muzykai i volūdai ir auditoreja, ka sabīdreibā ir pīprasiejums?

.

Niu rokstu i dūmoju, kura parteja nuokušuo maņ pīduovuos sovu pakriesli. Kuo vēļ pasūlēs.

Vēļ dūmoju – cik parteju itamuos vieleišonuos latgalīšim sūlēs dabasu vaļsteibu zemis viersā. I cik parteju gius latgalīšu bolsus kai zivs aizaugušā muorkā? I, kas nav mozuok svareigi, cik latgalīšu kulturys i sabīdriskūs darbinīku paleidzēs jom giut ituos zivs?

Pādejā laikā laikam nav ni dīnys bez partejis – ka ni medeibys tīšā veidā caur e-postu, to jūs darbeibys nūvāruojumi škārsteiklā. Kai jī bužynoj spolvys pyrma vieleišonu i medej auditoreju. Kai vīni taisa sātyslopys, ūtri sataisa profilus vītejūs socialajūs teiklūs i roksta nazkaidu svīkstu tuo vītā, kab struoduotu.

Ir jau skaisti, sirsneigi i personeigi puorskaiteit publiskajā dīnysgruomotā, kai kaidai deputatei īt dzeivē. I vēļ īraudzeit drukys klaidys i stila naveikleibys – ka jau cylvāks pats roksta i žālojās, ka nav laika. Tok kam maņ taidi deputati, kas najādz nūolguot studentus, kas jūs vītā sādātu feisbukā, draugūs, fotoblogā, a tam tierej sovu laiku i munu naudu? Saīt, ka tod, ka es jū īvieleišu, jei vaira narakstēs maņ viestulis i dīnysgruomotys?

Ar partejom kai ar čygonkom, preču izplateituojim i sektantim – atstruoduota smadziņu skoluošonys shema. Niu – byut sociali tyvim i sovejim ari škārsteikla vidē. Niu – pasūleit poša besa, koč voi atbolsta dzeraunis cylvākim, invalidim, jaunajom mameņom, studentim, pensionarim, latgalīšim, cytim marginalajim.

Piečuok – a kai jau saīs. I ak jau nasaīs, partū ka nav saguojs nikod.

A kur liksīs – juobolsoj. Par kaidu vystik byus juobolsoj.

Interesnai, cik parteju programuos regionu atteisteibys vīzeja ir na tikai īraksteita, a ari īcarāta i tiks ari sataiseita dzeivē. Dzeivu i stypru dzerauņu i mozūs mīstu Latgolā, Vidzemē, Kūrzemē, Zemgalē, Sielejā, Malīnā, Suitejā. Ar normalim celim, školom, slimneicom i dzeivim, vasalim, styprim, jaunim cylvākim – na tikai nabašnīkim.

Partū ka cytaiž saīt – kas gols golā vinnej krīzis laikūs i kam dzeraunēs ir stypruokais bizness? Buobai, kas runoj zagsā i morgā, partū ka jei var runuot ari morgā. I apbedeišonys kantoram, partū ka nūmirs to iz zemis napaliksi i groba naudai vysod juobyut nūlyktai. Pat Indejā, lai cik nabadzeigi ļauds, puors pagaleitis myrūņa dadzynuošonai nūpierk.

Tai vot i dzeivojam. Nu vieleišonu da vieleišonu. Nu kopusvātku da kopusvātku.

I kai piec sarunys ar čygonku, puordevieju, krišnaitu voi parteju lai nasmaida i nasaprīcoj par snīgu i saulis atliekšonu tiuļuok pavasaram. Cikom medeibys, tikom i esi vajadzeigs.

Nu diena.lv

Par vecīšiem un vecenītēm

Izmantoju izdevību un, kamēr Varakļānu slimnīca vēl nav aizklapēta ciet, pirmo reizi mūžā gulēju slimnīcā. Tas ir, nevis nakšņoju, bet gulēju – ar visām pacienta tiesībām un pienākumiem. Tajā skaitā – celšanos 6 no rīta. Pareizāk sakot, 4 no rīta, jo kaimiņu palātās dzīvība sarosījās jau krietni pirms 6 – vecās lauku tantes netērē laiku par velti, mēles tarkšķēt beidza ap 22, pēc 6 stundām atkal bija ierindā.
Cits teiktu, ka eksperiments. Cits teiktu, ka nepieciešamība. Nevienam no viņiem nebūtu taisnība, bet taisnība būtu visiem. Vajadzēja un biju.

Kā bija? Ņirdzīgi. Ja neesi uz nāvi slims, pat nopietnas lietas var pārdzīvot klusiņām. Vai, no otras puses, ja esi nopietni slims, tad ir pie kājas.
Gulēju jaukā VIP palātā ar apdrupušām sienām, sildīja tikai 1 radiators, apmetums nelīdzens, 4 lampas pie griestiem, 2 slēdži – izrādās, ne jau gaismai, bet trauksmei. Ja nu miršana uznāk.
Man bija balts naktspods ar osiņu un vāku, glabājās brūnā skapī tualetē, kas remontu nebija redzējusi kopš manas dzimšanas vai vēl senāk.
Ir jauki pabūt muzejā un atejā ūdeni noraut aiz kaprona striķa, ko kāds gādīgi nopinis. Tādas miskastes tagad ir tikai vecās filmās un Latvijas laukos – tajā pelēkbrūnajā krāsā kā kādreiz bija padomju bobiki un latvijas, ar rievotu pedāli. Grīda izlikta padomju stilā ar zaļi sarkanām flīzītēm – harmonisks krāsu salikums un harmonisks klājums: šā un tā, ar cementu, oi, netrāpīju, plāna nodošanai derēs.
Ja šajā valstī cilvēki būtu drusku vairāk saimnieki un drusku mazāk izsaimniekotāji, mums visiem klātos daudz labāk. Ja katrs no mums darītu visu pēc labākās sirdsapziņas, nevis tāpēc, ka liek. Arī deputāti ciema padomē un saeimā esam mēs. Tāpat kā dzērājs, kas nejēdz dzīvot, vai vecs babulis, kas burkšķ par visu, vai pusaudzis, kam piekāst par pārējiem.

Pirms pāris nedēļām pie sevis domāju – sūdīgi būs tad, kad sabiedriskajās tualetēs augstskolās un slimnīcās, skolās un pašvaldībās atkal nebūs ziepju un tualetes papīra. Kā 90. gados. Bijām jau pieraduši, ka ir.
Varakļānu slimnīcā papīra nav bijis nekad. Tāpat kā tualetē nav pat izlietnes. Tikai brūns skapis ar pīlēm un naktspodiem.
Droši vien, ka to slimnīcu drīz slēgs. Nav taču nekādas nozīmes. Turklāt, pieradušas pie sausajām atejām, vecās sievas taupīja ūdeni (jo valstī šobrīd visi taupa visu, pat apakšbikšu gumijas un durvju eņģes) un nerāva kaprona striķi. Urīna un krēpu analīzes visā košumā.
Vannas istabā es nesaņēmos ieiet. Redzēju tikai brūnu, aprūsējušu vannu.
Tagad liekas, ka tomēr vajadzēja. Tajā brīdī visa bija par daudz.

Ir jauki būt muzejā. Nekur citur taču vairs nekad tā nebūs. Tikai Latvijas laukos, Latvijas slimnīcās, Latvijas cietumos. Nesen lasīju kaut kādu atskaiti par cietumu stāvokli Latvijā, man sevišķi patika teikums, ka kādā cietumā apstākļi esot kā viduslaikos – ērtību ziņā.
No pacientiem biju otra jaunākā. Šogad otrā, kam pienācās slimības lapa. Tātad es esmu izņēmums, man ir darbs, ienākumi, atbildība pret darba devēju, termiņi, noteikumi. Sasodīti izredzēta sajūta.
Lielākā daļa slimnieku ārstēja savas hroniskās nelaimes – viņi zina, ko viņiem vajag, ārsti zina, ko vajag dot. Pašpricēt kādu laiku rītā un vakarā, kādu sistēmu, vaina atslābst, atkal var dzīvot. Kamēr atkal ir slikti.
Vasarās sākoties futbols – ātrā palīdzība paņem tādu lauku sievu un ved uz Madonas slimnīcu. Tur ārsts apskatās un sūta atpakaļ – lai guļ laukos, slimnīcā nav vietas. Lielajās slimnīcās gana ar svarīgākiem pacientiem. Kam viņiem vecie vēžinieki un cukurslimnieki ar puspuvušām gangrēnas kājām un izgulētajām mugurām.
Kamēr esi vesels, kusti. Kad saslimsti, labāk nomirt uzreiz. Viss pārējais ir naudas izšķērdēšana un tuvinieku apgrūtināšana. Pamēģini izcilāt slimo sievu. Ātri vien otram nenovēlēsi.
Tagad futbols būs cauru gadu. Jo jātaupa līdzekļi un nevar tā šķērdēties, uzturot mazas slimnīciņas ar pusotru ārstu un četrām māsiņām. Ciparus es piedomāju, personāla atskaites mani neinteresēja.

Lauku dzīve ir skarba. Žēl vectētiņa. Žēl arī viņa pensijas.
Uz visu slimnīcu vakariņās bija 300 grami krējuma – vienīgās taukvielas. Ēdu sautētus kāpostus un kartupeļus, piekodu sausu baltmaizi. Alumīnija karote kā kādreiz skolas ēdnīcā. Tikai taisna. Slimnīcā karotes neloka kā skolā. Cik paaudžu jau ēdušas ar to karoti, cik vēl ēdīs.
Nu jā, aprīlī laikam slimnīcu aizklapēs.

Gulēju zem izdilušas un salāpītas segas. Kāds brūno segu bija glīti lāpījis – vienā virzienā, tad diegs zem diega un virs diega diegs otrā virzienā. Naudiņa jātaupa. Nevar jau šā tā.
Aiz loga sniga sniegs, mazliet kustējās plānie kokvilnas aizkari. Man bija iedots salīdzinoši jauns ķitelis, košām krāsām. Koridorā redzēju, ka vecajām sievietēm daži pagalam nodiluši.
Palātā bija 3 lielas un 2 mazas gultas. Tā arī nesapratu – no manas padomju bērnības vai no kādas svešas bērnības aiz dzelzs priekškara un vēlāk atsūtītas humpalās. Nu jau iestājusies rutīna un ir grūti nošķirt padomju 80. gadu dizainu no nepadomju tā laika dizaina. Vismaz ja nekad neesi gulējusi tādā gultā.
1 no balti nokrāsotajām un mazliet apdrupušajām bērnu gultām bija matracis, 2. dēļi. Kāds bija taupījis jau pirms dažiem gadiem, ne tikai šodienas taupīšanas akciju iespaidā un gultas dibenā salicis paša zāģētus dēļus. Izbirzušo atsperu vietā.
Kādā pakaļā mēs esam dzīvojuši visu šo laiku, ka tagad atduramies pret dibenu, kur nav izlikti pat dēļi.

Vakara tēju atnesa baltā emaljētā tējkannā ar uzrakstu TĒJA. Ielēja veco laiku krūzītē, kas stāvēja uz veco laiku naktsskapīša, uz kura varbūt pirms 15-20 gadiem kāds bija griezis desu – netīras rievas, izburbusi laka. Tas bija bijis tik sen, ka atkal sajutos kā muzejā.
Tēja garšoja mazliet labāk kā kādreiz skolas ēdnīcā. Nebija eļļainās un metāliski spīdošās plēves, kuras dēļ škidrumu saucām par traktordetaļu novārījumu un dzērām tikai tad, ja tiešām slāpa.

Māsu kabinetā bija skapītis ar 3 atviltnēm – 1. bez uzraksta, 2. ar uzrakstu “slimības vēsturēm izraksti”, 3. ar uzrakstu “sveces, atslēgas u. c.” Ilgi domāju – kas, nez, ir “u. c.”?
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas tomēr nebija miera. Pajautāju, kas tad īsti ir TAI atvilktnē.
Izrādās – morga atslēgas.
Sveces, atslēgas u. c. lietas.

Kāpēc sveces? Vaicā kā duma. Bet ja nu slimnīcai atslēdz elektrību.
Starp citu, Varakļānos ir ļoti labs morgs. Iesaku. Miroņus ved pat no kaimiņu rajona pagastiem.

Dzīve ir tāda, kā uz to paskatās. Melna un ņirdzīgi stulba savā tiešumā. Visumā – nekādas vainas. Kamēr vēl nevajag uz morgu.

No otras puses, kurā vēl slimnīcā māsiņa sēdēs uz blakus gultas, kavēs laiku un latgaliski runās par dzīvi un valdību – gaidīs, kamēr sistēmā pil zāles un izpil pēdējās lāses. Jau tad, kad pudelē bija vēl 3. vai 4. daļa tilpuma.
Kurā vēl slimnīcā sanitāre atnesīs lieku segu, jo viņas vīramāte un mana vecāmāte bija māsīcas. Kurā vēl slimnīcā ārste domās un spriedīs, kā palīdzēt vecai sievietei, kam jārakstās ārā kuru katru brīdi. Meklēs radiniekus, zvanīs uz pagastu, stundām ņemsies ar radiniekiem.
Laukos laiks iet citādi. Te vēl ir laiks cilvēkiem. Te visi savējie.

Rīga atnāk ar savu anonimitāti un ir gatava aprīt cilvēcīgo – sadzīt kolhozos ļaudis, pagastus, slimnīcas, skolas, zemniecību, ceļus, iešanas, darīšanas. Jāārstē centrā, jāmirst mājās.
Ja Latvijā būtu tik ideāli ceļi un sabiedriskais transports, ka no rīta var aizbraukt uz slimnīcu un atbraukt atpakaļ. Tajā pašā dienā. Līdz visiem bijušajiem kolhozu centriem, kur tagad kā brontozaura skeleti rēgojas betona fermas, aprūsējuši ūdenstorņi un darbnīcas ar zālē ieaugušu antīko tehniku. Un daudzstāvenes – sānos no katra loga pa skurstenim, uz lodžijām malkas grēdas.

Labi, ka vecenēm ir Varakļānu slimnīca. Viņas atbrauc no kaimiņu ciemiem un viensētām, izlien no saviem čūskulājiem un pāķiem, nemaitā Rīgas gaisu. Turpat netālu no mājām dabū savas šprices. Daļa nomirst, daļa izdzīvo.
Autobuss uz vienu galu iet reizi dienā. Uztaisa riņķi, pēc diennakts atkal. Nemaz tā nevarētu izbraukāt šurpu turpu.
Kur jābraukā. Guli savā apdrupušajā palātā siltumā un runā par dzīvi. Kad nevarēsi gulēt, tad nomirsi. Ja nenomirsi, tātad nav jāguļ.

Latvija ir liels māla milzis, kam kājas aug no cukurbiešu, mežu, piena un siera tīrumiem, bet galvā stikla daudzstāvenes un smadzenēs skalojas nīgras mediju ziņas par to, cik drausmīgi, drausmīgi viss ir. Mazākais lietus, un milzis zaudē līdzsvara sajūtu. Kaut par kredīta naudām bija nokrāsots tik smukā krāsā.
Bet vietām pat nav krāsots. Tikai izlikts vecām padomjlaika flīzītēm sarkanā un zaļā krāsā, gar malām vecas eļļas krāsas paliekas – kāds reiz bija centies nokrāsot brūnu un vienādu. Kā veco koka skapi ar baltajiem emaljas naktspodiem.

Vakar braucu vilcienā uz Rīgu. Netālu no manis sēdēja izkaltis vecītis melnā mētelī, rokās turēja cepuri. Ārā auksti. Ziema. Vecenīte noadījusi cimdus ar rakstiem. Līdzi uz slimnīcu iedevusi somu ar mantām – čības, veļa, pašas ceptas bulciņas. Vecītis apēda bulciņu, purpinādams aizsēja maisiņu. Un gaidīja Rīgu.
Kājās jauni melni velteņi. Ziema taču.

No lv.lv pūra.

kā man neiet ar avīžu blogiem

ka sabiedrība ir mainījusies un ka tā mainās, agresīvi reaģējot uz citādo un komentāros izsakot savu sāpi, var just jau pāris gadus, tomēr nekad šī reakcija nav bijusi tik negatīva kā pēdējo mēnešu laikā. it kā uzkrāto ļaunumu vidējais bloga lasītājs publiskā telpā spētu dzēst, noveļot uz otru un pasaules nebūšanās vainojot pasaules nebūšanu komentētāju.

blogs ir komentārs – gan pēc būtības, gan žanra. tas ir gan dzīves komentārs, kas rakstiski apliecina, ko es šodien ēdu un satiku, ko darīju, redzēju TV, kīno, uz ielas, ko izlasīju, ko dzirdēju un atradu Yuotube. tas ir arī notikumu komentārs, analizējot procesu un izsakot savu vērtējumu, spriedumu, apkopojot informāciju un definējot savu pozīciju sev pašam un citiem.

blogs ir un nav žurnālistika. tā ir informācijas uzkrāšana un izpaušana, bet daudz mazāk krāšana kā izpaušana. tas ir, kaut ko pateikt un uzrakstīt var katrs, nemaz nav jābūt klāt vai jāpēta. to liecina grandiozā informācijas plūsma par janvāra nemieriem, kas sākās pirms tiem un nav beigusies joprojām. jo katram ir ko teikt, katrs jūtas bijis klāt un definējis savu pozīciju. ja ne citādi, tad izsmejot lāga zēnu Aļošu bez zobiem, kas kopā ar kažokādās tērptu būtni kaut ko demonstrē pie saeimas.

blogs var būt bez lasītājiem, bet bez autora tas nav iedomājams. ne jau tāpēc, ka nebūs neviena, kas to raksta, bet nebūs nolasāms, kas raksta. daudz interesantāk ir lasīt konkrētas lietas par konkrētiem cilvēkiem un viņu dzīvi, viņu pasaules skatījumu, piedzīvojumiem un notikumiem nekā sausu ziņu atreferējumu aģentūru un preses vēstījumos.

blogu būšana tomēr ir arī dialogs. starp autoru un lasītāju: autoru, kas definē savu pozīciju, sajūtas un viedokli, un lasītāju, kas savu pozīciju, sajūtas un viedokli salīdzina ar autora pausto un papildina savus priekšstatus. pat tad, ja autors runā ar sevi, viņš runā arī ar potenciālo lasītāju. lasītāji ir bloga sāls, ne velti dažbrīd blogeri samērās ar statistikām.

pie publisko dienasgrāmatu rakstīšanas esmu pieradusi, jo daru to kopš 1992. gada 1. septembra pēcpusdienas. esmu pieradusi arī pie atbildības, ka jebko, kas ir pierakstīts, var izlasīt tas, kam tas nav domāts. kā arī pēc tam komentēt manis rakstīto – verbāli vai rakstiski.

tāpēc mani mazliet izbrīna un joprojām viegli šokē manu publisko un speciāli avīžu mājaslapām rakstīto blogu lasītāju komentāri – katrs izlasa savu un reti kad manis teikto. tas ir, ir kaut kāda siena, kam es netieku pāri, jo eksistē kaut kādi aizspriedumi vai pieņēmumi, ko nav iespējams apiet. tas ir, tas atkal ir mans vērojums, kas atkal tiek aprakstīts blogā – šoreiz pa tiešo pamatblogā, rakstot par maniem atvašu blogiem: Dienā un Latvijas Vēstnesī, kuru ieraksti ieplūst arī šeit, naktineicā.

Dienas latgaliešu blogā komentāri ir gandrīz vai tikai par valodu, nevis saturu. kaut latgaliski es rakstu ne jau tāpēc, lai demonstrētu valodu, bet gan lai pateiktu man būtiskas lietas. reizēm skumji par forši uzrakstītām lietām, ko spēj izlasīt tik maz cilvēku, taču tas nenozīmē, ka es neturpināšu rakstīt – vienīgais adekvātais lasītājs un interpretētājs taču var būt tikai autors. patiesībā latgaliski rakstītie teksti ir dziļāki un dzīvespriecīgāki, bet tās, iespējams, ir tikai manas domas. vienkārši man pašai daudz interesantāk ir rakstīt latgaliski, jo tas paver iespējas atklāt jaunas lietas un darīt daudz ko pirmoreiz – kā pētniekam un radītājam saskaroties ar dzīvo, dzimto valodu, kas iznirst un atklājas slāņu slāņiem, ļaujot iepazīt sevi, savu būtību un izdzirdēt vecāku, vecvecāku un citu cilvēku man teiktos vai manā klātbūtnē sacītos vārdus dziļā bērnībā un tagad, nevis no grāmatām iemācīto latviešu literāro valodu, kur es varu būt tikai huligāns, nevis atklājējs.

Vēstneša blogā komentāri pārsvarā ir par negācijām, par manu vaidēšanu, lai gan man jau šķiet, ka es nevaidu, tas ir, vaidēšana nav mans stils. tāpēc jo lielāks izbrīns, ka tāda reakcija. vai nu latviski es runāju par sarežģītu un runāju samāksloti, vai arī, rakstot blogā latviski un meklējot tēmas, kas mani interesē kā latvieti, ne latgalieti, runāju par vispārīgām lietām, ko pieņemts uztvert tikai noteiktā skatu leņķī. tas ir, vai nu problēma ir manī, jo nemāku izteikties precīzi, skaidri, viegli uztverami, vai arī problēma ir lasītājos, kas domā stereotipiski un nemēģina izkļūt no rāmja, nolasot tikai fonu un detaļas, nevis autora pozīciju un attieksmi.

latgaliešu blogā komentāri ir galvenokārt par valodu – ka tā nav uztverama, ka vajag tulkojumu vai arī ka runāju svešā izloksnē. tas ir, latgaliešu rakstu valoda a priori nav saprotama, nav izlasāma un neattiecas uz vidējo latvieti, bet vidējam latgalietim tā neder, jo tā nav viņa izloksne, pie tam pilns ar vārdiem, ko viņš nezina. tātad acīm redzamā un pirmā nolasāmā saruna starp autoru un lasītāju ir par valodu, nevis par vēstījumu.

savukārt latviešu blogā es esmu ierobežota, jonedrīkstu rakstīt latgaliski. tas ir, lv.lv redakcija speciāli vairākkārt pieteica neko nerakstīt latgaliski. taču tas automātiski ierobežo tēmu loku, jo tiek noliegta vesela un būtiska mana esamības daļa, kā arī manas darbības sfēra, iespējams – auglīgākā un saistošākā tās daļa. šķietami ar lasītāju šeit tāpēc nevajadzētu būt nekādām problēmām, jo rakstu taču latviski. tajā pašā laikā problēmas rodas, jo tā arī neesmu spējusi sajust un saprast auditoriju un savu uzdevumu šajā mistiskajā kontekstā, ko, no vienas puses, veido grāmatveži un ierēdņi, kas lapā meklē likumus un citu oficiālo informāciju, no otras puses, pārējie 4 blogotāji (ne blogeri), kas katrs pārstāv citu nozari, tomēr vaid par vienu – par notiekošo un bieži vecišķā stilā mēģina analizēt informāciju, ko ieguvuši masu medijos, pārsvarā tradicionālajos.

tas gan kopumā neizslēdz veiksmīgus rakstus, tomēr arī nenorāda pozīciju – vai raksta 5 cilvēki vai 5 eksperti (kādās gan jomās?), vai varbūt redakcija izdomāja 5 autorus 5 komentāru kanāliem un nosauca tos par blogiem. turklāt kāpēc interneta portālam, kas publicē oficiālos valsts dokumentus, ir tikai 5 komentētāji, kas pa laikam kaut ko noķērc par lietām, kas drīz vien vairs nav aktuālas. tas ir, kāpēc ir vajadzīgi šie 5, ja vairāk nav neviena.

līdz ar to latgaliešu blogā es rakstu par visu, bet tieku lasīta latgaliešu valodas kontekstā, bet latviešu blogā nerakstu par latgaliešu pasākumiem, priekiem un notikumiem, jo par to rakstu jau latgaliski. tātad latviski es neskaru atsevišķas man būtiskas tēmas un rakstu par apkārtējās pasaules iespaidiem, vērojumiem, ziņu un notikumu nospiedumiem manās sajūtās un domās, manu reakciju. protams, tas nav pretrunā ar manu vienošanos ar redakciju, jo tā prasīja komentēt sabiedrībā notiekošo, nevis līksmoties un aģitēt par laimi un vienotu augšupeju. iespējams, būtu auglīgi kādā portālā noalgot pozitīvo blogeri, kas atlasītu un aprakstītu tikai pozitīvās ziņas. tomēr baidos, ka tiktu noriets vēl ātrāk nekā vaidētāji, kas vismaz pauž savu viedokli un potenciāli melo mazāk.

var jau būt, ka apkārtnes notikumu vērošana un reakcija uz tiem latviešu bloga lasītājiem liekas vaidēšana. tas ir, mans vērojošais skatījums ir vaidošā pasaules pozīcija. vai varbūt tā vienkārši ir ērtāk – pārmest otram vaidēšanu, ja pašam nekas nepatīk un pasaule nešķiet laba. vai varbūt, rakstot latviski, es meloju un atkārtoju kāda cita melus. bet par būtiskajām lietām kaut ko labu, precīzu un ceļošu, nevis ārdošu, varu pateikt tikai latgaliski.

lai vai kā – pasākums turpinās. šeit, lv.lv un diena.lv blogu sadaļās.

Revolūcija ar pēcapmaksu

Klausoties sprādzienos un policijas sirēnās, nevaru nedomāt par šī vakara izklaižu sekām. Ne jau par samaksu un maksātāju par izdauzītajiem logiem, apķēzītajām ēku fasādēm, sasistajiem datoriem un mašīnām, cietušajiem un aizturētajiem cilvēkiem protestētāju un policistu vidū, bet par sabiedrības noskaņojumu, varas un cilvēka dialogu nākotnē.
Nekur jau nepazudīsim. Tepat vien būs jādzīvo – pūlim, kas, skandējot “Latvija, Latvija!” kā hokejā, devās uzbrukumā, policijai, kas stāvēja pretī, partiju vadībai, kas komentēja savu nostāju, un valdībai, kas vēl tikai paudīs viedokli.
Tepat vien būs jāstaigā. Pa tām pašām ielām, ko vieni centās ieņemt un otri aizstāvēt – te vieni, te otri. Gar tām pašām ēkām, pa tiem pašiem bruģakmeņiem. Vienam otru jāsatiek, jāievēl un jāstrādā.
Tikai nekas nepaliek bez sekām. Vardarbība rada vardarbību.

Mītiņā Doma laukumā piedalījās daudz vecu cilvēku, dziedādami dziesmas pēc scenārija un turēdami plakātus – tūdaliņu revolūcija. Ja mēs dziedāsim gana skaisti un skaļi, vara sadzirdēs, nokaunēsies – būs skolas un slimnīcas, pensijas un apkure, nenoņems 10% finasējuma un 35% algu, neliks iet bezalgas atvaļinājumā.
Gājienā uz Saeimu un grautiņā piedalījās daudz jaunu cilvēku, klaigādami saukļus un fotografēdami. Kā burziņā pēc koncerta. Ja mēs tā reāli pabļausim, viņi izdzirdēs un nobīsies. Interesanti taču.
Vēl kādam citam protestēšana un pūļa kūdīšana ir darbs, kam sagatavojas jau laikus, līdzi ņemot olas, degmaisījumu un laužņus. Vēl kādam – tusovka, ikdiena, forša izkaušanās. Vēl kādam iemesls iedzeršanai.

Vecie paburkšķēs par 100 “stulbajām galvām”, kas jau kļuvušas par folkloras tēlu, tautas ienaidnieku un nemirstīgo briesmoni, kas ataudzē savas galvas pēc katrām Saeimas vēlēšanām, kad visi, kā likts, balso “par mazāko ļaunumu”.
Jaunie? Nākošo reizi demolēs vēl vairāk? Ies demonstrācijās? Metīs nevis ar olām, krāsu un akmeņiem, bet Molotova kokteiļa pudelēm? Kamēr policija kādu ievainos, nogalinās? Tad protestēs vēl skaļāk?

Starp citu, degmaisījuma recepte tika ievietota arī mājaslapā, kas kalpoja par šīs akcijas iedvesmas avotu un ko tik cītīgi viens otram pāradresēja Latvijas interneta lietotāji. Sak, esmu advancēts, māku savā blogā ielikt linku. Un es gan zinu, kur tagad dzīvo. Tās lapas kloni, kaut Drošības policija lapu slēgusi.
Internetā kā caurā maisā – ber, cik gribi, viss pazudīs. Bet arī kā ar izlietu ūdeni – slēp, kā gribi, vienmēr atradīsies kāda kopija.
Gūgles tantei šajās dienās bija daudz darba: “13. datums valdibas gasana”, “varas gasana 13. janvari”, “valsts varas vardarbīga gāšana”. Brīnos, ka vardarbīgais protests pārsteidza vāji sagatavotus.

Policija izskatījās kusla pret šo pārspēku. Nenovērtēja interneta paaudzes spēju mobilizēties un iedvesmoties tīklā. Negaidīja. Tāpat kā mašīnu īpašnieki, kas tās atstāja ielas malā. Sak, padziedās un aizies.
Bet kas būtu noticis, ja policija būtu lietojusi nopietnāku spēku laikā, kad tusētāji meta ar olām, drazām un akmeņiem, bet novērotāji fotografēja un folklorists Ansis spēlēja savu garmošku? Ja būtu bojāgājušie?
Rīt atriebībā izdemolētu Rātslaukumu?

Gan tīkla kamerās, gan video un foto reportāžās varēja vērot, kā vieni uzbrūk un kaitina, otri aizstāv, bet trešie fotografē – ar mobilajiem telefoniem, digitālajiem nieciņiem un nopietnākiem aparātiem. Trešie – ziņkārīgie, novērotāji un dokumentētāji, potenciālais pūļa rašanās avots.
Šķiet, strāva elektroierīcēm šajā valstī vēl ir. Tāpat kā ir arī par kredītiem un uz nomaksu pirktā tehnika, par ko gan jau vēl nav samaksāta visa summa.
Būs bildes, ko ielikt draugos. Sak, es arī tur biju. Visu redzēju. Bija cool.

Domāju arī par Nacionālo bibliotēku, “Letoniku” Jēkaba ielā. Labi, protams, ka Vecrīgā nebija stikla brīnuma Gaismas pils, bet gan veca mūra ēka ar paaugstiem mūriem. Izdemolēja, kur jau nu metot trāpīja. Pa datoriem, mēbelēm, kaut kādām avīzēm un grāmatām.
Nez, bibliotēka bija apdrošināta? Turklāt apdrošināta pret masu nekārtību nodarītajiem postījumiem?
Viens pīpis, saeima vai bibliotēka. Pūlis trako.
Nez, izsita arī baznīcu vitrāžas, katoļu un luterāņu garīdzniecības logus?
Bibliotēkā tomēr iekšā neesot tikuši. Ne tā kā “Latvijas Balzama” veikalā – skatlogus ārā, paši iekšā. Kam tautai saukļi un augstas lietas, ka tik vīns un izpriecas, jo katrā revolūcijā ir marodieri. Arī Tallinā un Rīgā.
Katrai revolūcijai ir iemesli un sekas. Tāpat kā ir līderi un provokatori.

Tad nu sēžu un domāju – par izsistajiem bibliotēkas logiem, par sasistajiem bibliotēkas datoriem un par šņabja veikala vitrīnām.
Sanākusi skaļa uz kredīta ņemtu lietu dauzīšana un procesa dokumentēšana ar mantām, kas ņemtas uz kredīta. Revolūcija uz kredīta – par visu būs jāsamaksā.

Vai par šī vakara izklaidēm maksās revolucionāri, viņu vecāki, apdrošinātāji, īpašnieki vai mēs visi.
Un vai mēs maksāsim tikai par sasistajām mantām vai arī par saduzušo uzticību vienam pret otru un par iespēju brīvi protestēt bez draudiem tikt nosistam un bez draudiem nosist citus.

P. S.

Ilustrācijai fotogrāfijas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas Vecrīgā, Jēkaba ielā 6/8.
Uz nezināmu laiku LNB lasītavas Jēkaba ielā 6/8 būs slēgtas.
Sveiciens sesijai un studentiem!

atmiņa

institūta vestibilā pamanīju rāmīti ar melnu lentu.
nezinu, kas viņš bija, bet staigāja tāds vīriņš pelēkā vestē ar daudzām kabatām. reizēm mēs pat saskatījāmies.
reiz es izdomāju, ka sveicināšu visus, kas uz mani paskatās.
kopš tās reizes mēs sākām sveicināties.
tā arī neuzzināju, kā viņu sauc un ko viņš te dara.
tad man pieleca – ja es to gribu zināt, man tas šovakar vai rīt pa dienu jāizlasa rāmītī.
jo citādi tas mūžīgi paliks vīriņš ar pelēko vesti ar daudzajām kabatām, ar ko mēs sākām sveicināties, jo es viņu pasveicināju.
bet saki nu. tā tā dzīve paiet.
pēc pāris dienām vai pat stundām es būšu aizmirsusi, ka jebkad ir bijis tāds vīriņš.
nākošgad vestibilā nebūs ne rāmīša, ne tā cilvēka.
tā tas notiek.
būtu muļķīgi iedomāties, ka mēs eksistēsim ilgāk par ielām, pa ko staigājam. vai karotēm, ar ko ēdam.

blogera medības, pif-paf

paskatījos baisā blogera Veidenbauma bildes. tas ir policijas meklētais potenciālais slepkava. sak, viņam bildēs ir ierocis.

ērmu bars. bildes ir pavisam par ko citu.

piemēram šī. Zvārtas ieža slepkavība.

tas arī ir tas.
sabiedribas radīto monumentālo un neskaramo vērtību tabu pārkāpšana un iznīcināšana.
vai tas būtu apjūsmojamais Zvārtas iezis, Valtera un Kažas salkanā popsa, sabiedrības aizmirstie bāreņi, kam visi reizi gadā ziedo un tad aizmirst uz gadu, resnas un niknas tantes trolejbusos, nacisti un ebreji (jeb 2. Pasaules kara genocīda malšana), krievi un čečeni (jeb viņu konflikts un informācijas plūsma par to).
viens ir skaidrs. ja šis ir lielākais latvju tautas bieds un potenciālais šāvējs, tad jājautā, kas esmu es un tu.
problēma, ka lielākā daļa cilvēces laikam nespēj domāt ārpus stereotipiem.
ja šauj ebreju, tātad nacists. tas nekas, ka šauj arī nacistu. vai, pareizāk sakot, šauj un dekonstruē informācijas blāķi par genocīdu.
cinisks humors par sabiedrības radītiem stereotipiem un to gāšanu nenozīmē reāla cilvēka slepkavību reālajā dzīvē.
reālais slepkava atbilst citam uzvedības modelim. to policijai vajadzētu zināt.
ja policija ir mācījusies no Somijas pieredzes.

bet gan jau dzenāsies pakaļ šitam un pa to laiku palaidīs garām 20 potenciālo Latvijas trako veidotus video draugiem.lv vai youtube.com. pēc tam savilks galus kopā un klaigās, ka internets ir ļaunuma sakne. beigās vēl uzliks blogu cenzu vai obligāto reģistrēšanos. kas tad Latviju nezina, trakāki burta kalpi par visiem burta devējiem. ka tik kaut ko nepalaist garām – tas nekas, ka garām peld līķu un informācijas kaudzes, furgoni un kravas kastes.

atgādina šodienas vaimanāšanu par ciedru riekstiem. visu vasaru riekstu nebija. šodien topa vēsts visos portālos, jo kāds uzcepa gan jau relīzi un ielika publiskajā telpā, bet mediji pagrāba.

P.S. piemēriem nav neviena linka, jo man ir slinkums. un vispār jāiet gulēt.

un ko tad lai dara ar šādu video autoriem?

Krājumi

Reiz pirms vairākiem gadiem man atveda kartupeļu maisu. Bija sesija, tomēr mājās nesēdēju. Tieši tajā vakarā bija paredzēts koncerts.
Viss būtu labi, bet kartupeļu maisu man atveda uz centru un nolika ietves malā pie universitātes centrālās ēkas Raiņa bulvārī.

Domāju, domāju. Kartupeļi vajadzīga lieta, bez kartupeļiem nav dzīves, līdz pavasarim tālu. Koncerts laba lieta, bez mūzikas nav dzīves.
Ņēmām ar draudzeni maisu katra aiz sava gala un gājām uz koncertu Vāgnera zālē. Students paēdis, koncerts dzīvs.

Garderobes tantiņa bija vieglā neizpratnē, tomēr atļāva maisu nolikt pie mēteļiem. Numuriņu gan neiedeva.
Pareizāk sakot, viss notika lielā steigā un tantiņai netika dots laiks apdomāties. Vienīgais, ko viņa spēja – atvērt vārtiņus. Lai maisu nevajadzētu celt pāri letei.

Kas to zina, kāds bija koncerts. Laikam labs.
Kad atgriezāmies pie kartupeļu maisa, tantiņa bija atguvusies un smējās vien. Bija atnākušas arī citas viņas paziņas.
Nē, nu šito cirku. Viss kas ir bijis, bet ka uz klasiskās mūzikas koncertu iet ar kartupeļu maisu!
Tā neesot bijis pat kara laikos.

Vakar gāju pa ielu no koncerta un atcerējos kartupeļu maisu. Mūzika un kartupeļi. Lauku kartupeļi, kas ļāva mācīties veselu semestri un nedomāt, vai ir kas ēdams.
Lija lietus, pa asfaltu tecēja ūdens, mašīnas brauca un šļakstījās. Šur tur pa kādam cilvēkam. Kā viņi dzīvo. Kā viņi satiekas pilsētā un nesatiekas.
Auksts un riebīgs laiks, bet apkārt savās darīšanās no punkta A uz punktu B iet silti un salijuši cilvēki. Tā arī paiet garām.

Uz stūra pie miskastes apstājās večiņa ar celofāna maisu uz galvas. Viņa paņēma no atkritumu kastes papīra kafijas krūzi. Ar nosalušiem un smalkiem pirkstiem lēnām un rūpīgi noņēma krūzes vāciņu, nolika atpakaļ miskastē.
Viņa pielika degunu pie krūzes, paostīja. Laikam labs.
Kafijas smarža pielijušā un drēgnā gaisā.
Viņa pielika krūzi pie lūpām un dzēra aukstu kafiju. Aizvērusi acis.
Es domāju. Kafiju var dzert arī tā. Pēdējais pagaist pieradums pie kafijas.
Kafijas garša uz ielas. Auksta kafija aukstā laikā.
Vņi tā arī nesatikās. Tas, kurš nopirka un neizdzēra kafiju. Tā, kura atrada neizdzerto kafiju.

Veikalā ieraudzīju, cik maksā maizītes. Kruasāns ar sieru – 43 santīmi. Kas tajā kruasānā ir tāds, lai vēlu vakarā tas maksātu 43 santīmus. No rīta būs jau sakaltis. Miltu paka ir tikai divas reizes dārgāka.
Vai tam, kam ir vienalga, cik maksā kruasāns, ir vienalga, ka tas ir sakaltis. Vai varbūt lielveikala auditorijai ir vienalga – nositušies pa pieciem darbiem, viņi pērk visu, kas atgādina sapni par nedzīvoto dzīvi. Tas nekas, ka nav miera. Tas nekas, ka no rītiem nav laika. Tas nekas, ka nav nekā.
Ir pussakaltis kruasāns ar sieru.

Pārdevēja purpinādama atsauca pirkumu. Atkal kāds no plaukta bija paņēmis vairāk nekā spēja samaksāt. Sīka sievietīte ar rūtainu mēteli. Tādi mēteļi ir daudziem, pelēka rūtiņa, melnas pogas. Viņa ilgi domāja, atteicās no siļķēm. Pārdomāja. Siļķes viņai tomēr likās pārāk svarīgas. Viņa atteicās no burkānu maisa un jogurta.
Atcerējos, kā pirms nedēļas viena no viņām atteicās no maizes. Vai nu maizi, vai pienu. Viņai gribējās pienu. Gan jau maizes būtu pieticis ilgākam laikam, bet piens likās vajadzīgāks. Vai varbūt maize mājās vēl bija.

Pa ielu veca sieviete izgrieztām kājām vilka ratiņus. Ratiņos – lielveikala maiss. Maisā – eļļa un tualetes papīrs. Vairākas pudeles eļļas un vairāki tualetes iepakojumi.
Iedomājos. Vai varbūt viņa gatavo krājumus nenoskārstai vajadzībai. Pērk visu, ko var atļauties nopirkt pašlaik.
Lai pēc tam pirktu tikai to, bez kā nevar iztikt.

Atcerējos šī rudens atlaižu dienas vienā lielveikalā. Kā no Pārdaugavas brauca pēc tualetes papīra un veda ar tramvaju. Veselām pakām.
Atcerējos padomju laikus. Bija dienas, kad veikalā “izmeta” tualetes papīru. Cilvēki sakāra striķītī un lielīgi nesa ruļļu krelles.

Lielveikali ir šīs sabiedrības spogulis. Nomaļus nepaliek ne tīņi, kas grabinās gar čipsu kastēm, ne kruasānu pircēji, ne vecas sieviņas.
Lielveikali ir bāze, no kuras uz savām alām velk pārtiku. Nebaltai dienai.

Laiks ir ar atlaidi pirktos tualetes papīra ruļļos.
Kamēr iztērēs, sāksies jaunas atlaides. Varbūt līdz tam laikam viss jau būs daudz labāk.
Vai varbūt vairs nešķitīs tik slikti. Ja jau ir vismaz papīrs.
Vai varbūt visus nemaz nepaspēs notērēt. Mazbērniem paliks mantojumā trīs pakas tualetes papīra.

______________________

No lv.lv

bildes no olimpiādes

atradu apkopojumu – bildes no Pekinas olimpiskajām spēlēm. iespaidīgi un pretīgi reizē.

pārpratumi, kļūdas, novirzes sportā. sports kā pārpratums, kļūda, novirze.

Par krīzi un rudeni

Teksts no LV.lv

___________________________________________________________________

Vēroju cilvēku sejas uz ielas, trolejbusos un veikalos. Šoruden sejās ir skumjas – kā kaut ko pavadot vai zaudējot cerības pēc izmisīgas gaidīšanas.

Nenāks, nenesīs, nepacels rokās un nepažēlos. Nekas nebeigsies.
Laiks ir nežēlīgs, laiks ir ass. Šis laiks ir ieildzis.

___________________________________________________________________

Mēs esam noguruši noskatīties uz bezgalīgu un nepārejošu bojāeju. Vērot, kā sabrūk bijušais, kā irst esošais, kā jaunais tiek celts uz vēl nesagruvušā drupām, kas vēl šūpojas, draudēdamas aprakt nākotni.

Mēs esam noguruši no patiesības. No mūžīgajām skaidrības alkām, no urbšanās notiekošajā, lai saprastu sevi un savu laiku, tagadni un pagātni, lai veidotu nākotnes konstrukcijas, prognozētu savu dzīvi, liktu pa plauktiņiem un iekārtotu kā migu.

No dzīvošanas noguruši. No ekonomikas stabilizēšanās, dzīves līmeņa un riska visu zaudēt paaugstināšanās, avīzēs skandinātās makroekonomisko rādītāju celšanās un nebeidzamas un nepārejošas nabadzības visapkārt.

Esam piekusuši just līdzi, ziedot un glābt. Stutēt, sargāt. Cerēt, smaidīt, ēst pareizi, ģērbties pareizi, paust pareizos uzskatus.

Nezinu, kāda būtu šī valsts, ja kaut kas šeit pastāvētu gadsimtiem ilgi, nemainīgi un droši. Ja kādu ilgāku laiku drīkstētu dzīvot, nebaidoties no pēkšņo neskaitāmo varu un iekarotāju nestajām pārmaiņām, represijām un zaudējumiem.

Ja kaut vai es pati tagad un te spētu noticēt, ka tas, kas ir tagad, būs uz laiku laikiem un mūžīgi. Vismaz tik ilgi, kamēr to gribēs vairākums – vara, zeme un valsts, kamēr to gribēšu es pati.

Kaut manām vēlmēm jau nav nekādas nozīmes. Es esmu paņemta gūstā pati savās mājās un es esmu daļa no valsts un sabiedrības, kam jāiekļaujas vienotajā Eiropas informācijas un ekonomiskajā telpā. Lielā masā, kas nodreb, kad tiek apdraudēts kāds tās gabals, un kas apsorbē triecienus, zaudējot un iegūstot pa kādam gabalam.

Nekam nav nozīmes. Ne tam, ko es vēlos šeit un tagad, ne tam, ko es gribētu nākotnē. Viss, kas notiek ar manu valsti, notiek ar mani, jo es neesmu ārpus. Es esmu iepīta visā tajā tīklā, kas pēdējā gadsimta laikā austs, pārausts un lāpīts jau sazin kuro reizi, un šūpojos diega galā.

Nekas taču nebeigsies. Vismaz ne mūsu mūžā, vismaz tik ilgi ne, kamēr mēs būsim atbildīgi par savām dzīvēm, par savu valsti, kas kārtējo reizi jānostāda uz kājām un jāaizvada blakus Eiropas vecajām demokrātijām.

Kad pienāks pensiju 2. un 3. līmenis, varbūt būs vienalga, varbūt stumsimies savās mašīnās, apciemosim mazbērnus, audzēsim taukus.

Ja nodzīvosim tik ilgi, lai saņemtu pensiju. Ja mums, darbaholiķiem, kam kārtējo reizi – jau nezin kuro pēdējo simts gadu laikā – ir jāuzceļ valsts uz kājām un kam jāstrādā divos un trijos darbos, lai visa būtu gana, būs atlicis laika radīt bērnus.

Ja mums, kuļot krējumā kājas un kustinot prātu, strādājot, cenšoties, lai nenogrimtu bezcerībā un nezaudētu kredītus, līzingus, saistības, lojalitāti, kontus, mājokļus, mašīnas, būs atlicis laika runāt ar saviem bērniem.

Ja mūsu bērni izaugs tajā pašā valstī, kur dzīvojam mēs – Īrijas, Briseles lidmašīnu parautie.

Ja vien viss atkal nebūs sagāzies kaudzē un mūsu dzīves netiks anulētas un izmestas miskastē kā kārtējai jaunajai iekārtai nederīgas.

Ja ar mums nenotiks tāpat kā ar mūsu vecvecākiem, kuru sapņi par savu valsti bija veltīgi un kuru dzīves nederēja jaunajai varai, kuri saņēma mazu pensiju un dzīvoja laimīgi, pa kluso lūgdami Dievu.

Ja ar mums nenotiks kā ar mūsu vecākiem, kas ticēja vienlīdzībai un labākai nākotnei, bet kuru dzīves maksāja pārdesmit privatizācijas sertifikātu un nebeidzamu un neiespējamu aiziešanu pensijā, atkal un atkal tuvojoties vecuma slieksnim un atkal un atkal saņemoties jaunam gargabalam – it kā upes krastu kāds pavilktu nost un būtu jāpeld atkal un atkal bez iespējas atpūsties. Bez iespējas lūgt Dievu, jo pāri ir palikušas tikai šaubas starp vecāku mācīto, padomju skolā dīdīto, Atmodas tūdaliņu sludināto, šodienas baznīcas skandināto, spļaujot ugunis par gejiem un nepareizās partijas politiķiem.

Ja mēs noticēsim.

Ja mēs vilksim diegu, stiepsim gumiju, saglabāsim un izturēsim.

Vakar veikalā, iedama garām piena stendam, nejauši pieskāros svešai sievietei.

Viņa stāvēja pieliekusies un pētīja cenas. Kuru kefīru plēves iepakojumā ņemt, kuru izvēlēties.

Viņa vaicāja pārdevējai, kāpēc tam otram nav uzlikta cena. Pārdevēja nogurusi paskatījās un sāka taisnoties – cena ir, bet cenas nav. Tā gadās. Visi kļūdās.

Tai brīdī, mēģinādama paspraukties garām, pieskāros viņas iepirku grozam.

Man likās, ka sieviete sitīs. Apvaldījās.

Nez, cik šogad ir pašnāvību. Cik neiztur – tepat kaimiņos, savējie. Cik ieiet tunelī, kam nav izejas.

Vai tiks sasniegts Atmodas paģiru laika, 1993. gada, rekords vai tomēr esam iemācījušies izturēt. Vai varbūt visa ir par daudz, tajā skaitā – vientulības un cerību zuduma.

nu soki nu

ar mani otkon runoj Jezus ci humora šovs “Latgalīši i Jezus” Lakugā.

ar trokim pa lobam…

naradzamais cylvāks

Latvejā ir vīna “kartupeļu speciāliste”, kas atbiļd par vaļsts volūdys atteisteibu.
kai es pasaruodu iedneicā, verās vysur, tik na iz cylvāka.
sok, kaidys interesnys buļbys myusim šudiņ te īdūtys…. i mērce kaida interesna…..
tīsa gon, ir gryuts nasavērt iz ūtra, ka ar ūtru sasaskrīn durovuos aci pret aci. tok vysmoz nasveicynuot ir izeja ari itaiduos situacejuos.

oi, cylvāki, cylvāki…

dzejnīks

najauši īsavieru nazkaidu sātyslopu, kas ir pylna ar pabaisim tekstim. ir že cylvākim pacīteiba.

vīns ari par latgalīšu volūdu. volūda kai volūda, a ortografeja – paraugs.

soki nu, kuo tik naatrassi.

.

a tod atrodu vēļ vīnu lopu. dzīsminīks.

cylvākam pateik džezs, Ingys Gailis dzeja i ir atseviški dorbi dizaina jūmā.

.

bet poša lobuokuo karteņa, kū atrodu, meklejūt pavysam kū cytu, beja itei – Kārlis Vierdeņš doncoj ar Rutu Veidemani. sirsneigai.

.

koč itei tože loba. Ontons Slišāns ar Anneli i unucānu.

5×5

a tu mani neuzmini

piec reiz pieci

ko tu zini

5×5 vēlreiz mini

atkal mani neuzmini

5×5 točna zinu

a tu mani sadedzini

5×5 sareizini

tu līdz mielēm mani zini

i vienalga neuzmini

nu Letys pyura – par laimi i par dzeivi

Ar dzīves kvalitāti apmierināti 49,35% Latvijas iedzīvotāju

Rīga, 13.sept., LETA. Ar dzīves kvalitāti ir apmierināti 49,35% Latvijas iedzīvotāju, liecina pēc Valsts reģionālās attīstības aģentūras pasūtījuma veiktais pētījums “Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences”. Dzīves kvalitāti raksturo ekonomika, vide, sociālie resursi, drošība, izglītība, veselība, mājoklis, ērtības, transports un infrastruktūra. Citu reģionu vidū kā augstāks izceļas aptaujāto Vidzemes (53,69%) un Zemgales (53,02%) pilsētu iedzīvotāju apmierinātības līmenis. Lai arī dzīves kvalitātes indeksa aprēķinos līdere ir Pierīga, tomēr ar dzīves kvalitāti apmierinātāko reģionu vidū Pierīga ieņem tikai trešo vietu. Savukārt Rīga ieņem tikai 27.vietu starp 38 pētījumā iekļautajām pilsētām. Salīdzinot pilsētas reģionu ietvaros, Kurzemes pilsētām raksturīgs visviendabīgākais dzīves kvalitātes vērtējums. Kurzemē visvairāk apmierināto cilvēku dzīvo Kuldīgā (51,92%) un Aizputē (50%), bet vismazāk – Liepājā (41,18%) un Talsos (40,54%). Arī Zemgales pilsētu iedzīvotāju skatījumā dzīves kvalitātes līmenis tiek vērtēts samērā vienlīdzīgi. Vairāk apmierināto starp aptaujātajiem sastopami Dobelē (66,67%) un Aizkrauklē (58,96%), bet vismazāk – Jelgavā (47,06%) un Bauskā (43,33%). Izteiktas atšķirības vērtējumā iezīmējas Latgales pilsētās. Piemēram, Krāslavā (67,74%) vērojams augstākais apmierināto vērtējums Latvijā, savukārt Līvānos (19,35%) – zemākais. Preiļos (37,5%), Rēzeknē (36%) un Daugavpilī (44,59%) ar dzīves kvalitāti apmierināto īpatsvars ir zemāks nekā vidēji valstī, taču Balvos (54,84%) un Ludzā (50%) – augstāks. Arī Vidzemē pastāv plaša viedokļu amplitūda, tomēr kopumā reģionam raksturīga augsta apmierinātība ar dzīves kvalitāti. To apliecina arī fakts, ka sešas no desmit aptaujā iekļautajām pilsētām ar augstāko dzīves kvalitāti ir Vidzemē. Aptaujātie Smiltenes (61,29%), Līgatnes (60,71%) un Valmieras (60%) iedzīvotāji pauž augstu apmierinātību ar dzīves kvalitāti. Arī starp pārējām Vidzemes pilsētām vairāk nekā 50% iedzīvotāju pauž apmierinātību. Izņēmums ir vienīgi Alūksne, kur tikai 28,13% aptaujāto ir apmierināti ar dzīves kvalitāti. Pierīgas reģionā visapmierinātākie ar dzīves kvalitāti ir Ogres (61,54%) iedzīvotāji, arī Limbažu (56,25%), Baložu (55,17%) un Tukuma (54,9%) iedzīvotāji lielākoties ir apmierināti ar dzīves kvalitāti, savukārt Staicelē tādu ir tikai 33,33%. Pētījumu veikusi SIA “Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”.

atziņa, kāpjot ārā no trolejbusa

nedod Dievs iemīlēties aklajā un gaidīt klibo.

kā man šodien gadījās

šodien man uz tā stūra, kur prasīja arī pirms kādiem 10 gadiem, paprasīja latu.
uz Skrundu esot jābrauc, bet pazaudējusi 2 latus, jau 3 stundas ubago, neviens nedod.
melns kepons, pagaiši mati, uz zoba būns pleķis. baiļu grimase.
balsī kaut kas samocīti nekāds. vai nu melo, vai arī stulba situācija.
iedevu. meklēja atbalstu – un kur lai tagad dabū vēl 1 latu.
aizgāju.
neteicu, lai brauc ar stopiem.
tā nebija studentīte.
ja arī bija, tad tādas nedrīkst braukt ar stopiem.
upuri un neveiksminieki nedrīkst riskēt, jo viņi ir upuri.
man kājās bija caurās disertācijas bikses, ko žēl izmest.
savu mūžu kabatā neesmu turējusi naudu. gāju un vēl brīnījos, kāpēc man tas lats tur ir.
nu, kaut kā tā.

par algoto darbaspēku

ir taureņi, kas plīvo, kur labāk un skaistāk – iztraucēti aizlido. bet ir laputis, kas lēnām zīž savu lapu.

kucis

citejūt Iretu: tova kuce ir muna kuce i muna kuce ir tova kuce.

beja juopīzvona vīnai kulturys darbineicai, literaturzynuotneicai.

taida kuce!

vyspuor nasaprūtu, kai var byut kulturys darbinīks, kam nav goreiguos, emocionaluos inteligeņcis – sauc kai gribi. kū taids var globuot voi radeit, kaidys vierteibys?

palākuos sīvys, blin. zynuotneicys.

Kai mozi bārni

Ilgi dūmuoju, voi vajag, tod publicieju Dīnys blogā.

Vys tik verūs iz ļaužu i breinojūs – ruodīs, taidi i lobi, i pruoteigi cylvāki. Šaļtim i pasmaida, šaļtim sasarunoj sovā storpā. Taidi kai izgleituoti, veikuši školys i kursus, runoj nazcik svešvolūduos. Tok i dorbs ir, i vys kaidu nabejs olgu moksoj, i jumts viers golvys. Sovā storpā iz īlys i dorbā, dūmuot, nasalomoj.

No kai teik pi sovu datoru i škārsteiklā, vem dzeivu žuļti. Tok ak jau tī poši, kas veikalā, iz īlys i transportā smaida voi verās nakurīnē i, izmynuši iz kuojis, nu suoku pasoka “oi”, a piec tam “atvainojiet”.
Verīs kuru rokstu na gribi, zam juo komentarūs vīni žuļts vamakli. Vyss ir švaki.

Es jau nasoku, ka ir labi. Pasaver iz cenu veikalā, až kai uorzemēs i vēļ trokuok. Da i rudiņs īt viersā, vosora cauri, atvalinuojums pagaiss kai nabejs. Suoksīs apkuris sezona. Benzins duorgs, pa teļvīzeri ruoda vīnus syudus – a grīz kuru kanalu gribi. Referendumi izaguož, vysi rodi uorzemēs, vysi deputati zūg. Draugūs ari nivīns naroksta i nakomentej biļdis nu pādejuos tusovkys. Eisi sokūt – nav nikaidys dzeivis.

Mož deļtuo i iz īlys i veikalā lobi cylvāki, ka žuļti izvem škārsteikla komentarūs.

Vaira jau i nazyni kuo raksteit. Anonimī rīs par vysu.
Cuoli izaškāluši? Glupuosts, na ziņa. Sieņs aug mežā? Pa tū laiku vaļsti izzūg, a jei roksta par nazkaidom sienim. Latgalīšu pareizraksteiba? A kai grybu, tai rokstu – i vyspuor asu nu zylūs azaru zemis. Redzieju nazkū voi nazkū īsavieru? Da kū jei bļuznej, vyss pasauļs tuo pylns.
Da i vyspuor – es, es, es. Da i vyspuor – vyss ir švaki.

Vys tik dūmoju. Voi ta myusim niu īt gryušuok kai myusu mamom, kas pušdīnis laikā skrēja pa veikalim, a tī tikai margarins i saļdeitī ananasi, voi babom, kas plēsēs pa kolhozu i sajēme kapeikys voi stuovēja ryndā piec maizis nu 4 stuņžu reitā nuotonā suknē. Voi ta myusim kaids kars voi revoļuceja, bādys voi nalaimis, zemistreicis voi halerys epidemeja.
Siežam anonimi vysi pi sovu datoreišu i bokstom tastaturu. Ni viejs pyuš, ni leits iz golvys.
A vot laimis nazkai īsavērt navarim. Laimi natiergoj eBay, juos nav 17” monitorā. Tī tei bāda, ka pošam juostruodoj, kab byutu laimeigs.

Sauc tū par dvēselis higienu voi dvēselis reitarūsmi. Pasaver apleik i pasmaidi.

Nu, kas ta ir tik švaks nūtics? Bārns nūmyra? Tev nūjēme obejis kuojis? Izdzyna nu sātys i juoguļ trepēs? Pi dvēselis 25 saņtimi iz nedelis? Mašyna sapleisa? Reit juomierst zemē?
A nikuo, nikuo loba nav?

Tai i saīt, vīna vaideišona i zūbu grīzšona.
Bārnam izauga jau vysi prīškys zūbi, a jis muok mozuok kai sābra Pītereits, kam tikai četri zūbi. Vari nūīt kuojom 5 kilometri, a parkū ta navar braukt ar mašynu. Sātā sataisieji remontu, īlyki dzeļža durovys, a nasaguoja naudys plastmasa lūgim. Pi olgys dalyka, a pacēle apkuris cenu. Mašyna iz lizinga, a jau saskrāpeitys durovys. Reit juoīt iz dorbu, a kolegys vīnys zarazys.

Nivīna, nivīna loba i gudra nav, tik es vīns pats. Tik es zynu, kai vajadzēja Gruzejā, kai referendumā, kai Eiropā. Vysi vīni mudaki i naudys ruovieji. A tei prezxidenta sīva vyspuor nazkaida buoba.

Pasaulī jau tai ir gona bādu, kab juos tiražeitu žuļts komentarūs i kab vaideitu par vysu.

Cyti zūg? Tu nazūdz.
Cyti mežā svīž sovys kulis ar pudelem, pamperim, ogūrču myzom? Tu nasvīd.
Cyti iz īlys tevi rupai apdzan? A tu naapdzeņ.
Cyti spļaun iz īlys? Tu naspļauņ.

Demokrateja nav lomuošonuos par cytu napadareitū dorbu, nacenzeitys iņdis publiska izguosšona i osa vysa apleicejuo kritika. Lomuotīs nudi var kotrs, tei vaira nav nikaida muoksla i par tū nalīk ni cītumā, ni syuta iz Sibiri.
Vysu pyrma tei ir atbiļdeiba kotram pošam par sovim vuordim i dorbim.

______________________________________________

P.S. Cuolim jau ir izauguši spuorni i astis. Ka nu reita napateik rosa, izlāc vystai iz mugurys i brauc kai ar laivu.

Latgalīšu rokstu volūdys kursi byus. Reigā i septembra ūtrajā pusē. Ka SIF sakuortuos sovys naudys problemys, tod normaluos telpuos. Ka nā, tod izdūmuosim kū cytu.

3. septembrī 18:00 orienteišonuos saceņseibys ci vokora styga “Latgaliskuo mekliejumi Reigā”, 6. septembrī 11:00 Breivdobys muzejā nūvodu dzejis dīnys “Pant-Toņi” ar kūrzemnīku, vidzemnīku, latgalīšu i zemgalīšu dzejnīkim, 9. septembrī 15:00 SEB bankā (Vaļņu īlā 11) dzejis diska atkluošona, diskā 7 latgalīšu dzejnīki.

Laika zaglis

Rakstīts par godu Latvijas Vēstneša unikālajam blogam.

Pagarš gabals, ko drīkst arī nelasīt. Veltīts lieliskām un neaizmirstamām manas dzīves 24 minūtēm, ko pavadīju, iepazīstoties ar ugunsdrošības noteikumiem un kāda inženiera dzīves uzskatiem, privāto dzīvi un matemātiskās atmiņas fenomenu.

Nevienam nekad nav laika, laika nekad nebūs nevienam. Man patīk latviešu valodas negatīvisms, jo lai vēl kurā valodā būtu iespējams vienā teikumā salikt visus iespējamos noliegumus!

Laika trūkums ir nepareizas plānošanas sekas. Atkal priedēklis ne-.
Laika trūkums ir nespēja atteikties no daudzām iespējām par labu pāris svarīgākajām. Arī ne-.
Laika trūkums ir laika saskaldīšana, par daudz ļaujoties sīkajām ikdienas iešanām un skriešanām, iegrimstot detaļās un nespējot koncentrēties uz lielām lietām. Bez ne- nekādi neiztikt.

Pastāstīšu par inženieri, kas atbild par darba drošību kādā augstskolā. Ne jau tāpēc, ka gribētu nosist savu un arī tavu, manu dārgo lasītāj, laiku, bet man likās ļoti pamācoša viņa attieksme pret dzīvi un darbu. Un atkal – ne jau tāpēc, ka viņš būtu savas dzīves saimnieks, kas iemācījies perfekti plānot savu laiku, bet gan tāpēc, ka viņš ir iemācījies plānot citu laiku un dzīvo pavisam citā laikā.

Tā kā nespēju (ne-) atteikties no piedāvātajām iespējām un laikam kādam esmu vajadzīga, uz dažiem mēnešiem piekritu būt kādas augstskolas darbiniece noteikta projekta ietvaros un noteiktu laiku. Tas nenozīmē (ne-) ar galiem atdoties akadēmiskajai pasaulei, bet dažus mēnešus saņemt algu par to, ko daru tāpat, jo daru to un tas mani interesē.
Lai arī tas ir tikai papildus darbs, papīru kārtošana prasīja divas nedēļas. Dažām augstskolām ir izmeklēti smalka birokrātiskā sistēma. Tāda sistēma nerodas ne gada, ne desmit gadu laikā. Tādas sistēmas izkopj gadu desmitiem.

Pirmajā nedēļā savācu visus pieprasītos dokumentus un spara pilna gāju iesniegt.
Kas tev deva!
Vajadzīgs kāda vīriņa paraksts par to, ka esmu iepazinusies ar darba drošības noteikumiem. Bez šī paraksta nevar noslēgt darba līgumu.
Ņemot vērā, ka līgums ir tikai par pāris mēnešiem un tas neparedz konkrētu darba vietu un pat ne atrašanos augstskolas telpās.
Vīriņam, protams, bija atvaļinājums. Vai vīriņš vienkārši bija izkūpējis.
Pienāciet vēlāk!

Pēc nedēļas gāju atkal. Pa ceļam satiku cīņu biedri, kas sajūsmas pilna stāstīja:
- Tas tev nebūs nekāds ķekša pasākums! Vīriņš ir pati nopietnība un runā gandrīz 20 minūtes! Gatavojies!
Tad nu spēros ar un iespēros taisni vīriņa kabūzī, kad šis citam upurim skaidroja, kas ir dūmu detektors.
Onkulītis pelēki strīpotā kreklā, kam metas pliks galvas vidus, tāpēc tam pāri pārsukāti mati. Apaļš deguns, sandales. Goda vārds – īsts un dzīvs padomju inženieris! Padzīvojies labu laiku vienā sistēmā, bet darbu un vietu dabūjis arī jaunajā sistēmā.

Lai izklaides būtu pilnīgas, mans pirmais teikums pēc Labdien bija Man vajag jūsu parakstu! Nākošais teikums – Man tas ir palīgdarbs, augstskolas telpās nesēdēšu un vismaz šeit neko nespridzināšu un nededzināšu.

Vai man dieniņ!
Vīriņš salecās taisnīgā apvainojumā par sistēmas pamatbalstu izsišanu un apdraudēšanu. Tāda klaja necieņa pret kārtību, likumu un vīriņa vietu sistēmā!
Nu varēja sākties izklaides. Vispirms dabūju morāli par vieglprātību. Tad man tika atgādināts, ka nelaime piezogas nemanot. Tika pārmests jaunības vējgrābslīgums un necieņa pret gadu gaitā izstrādātām drošības tehnikas normām. Finālā tika atgādināts, ka katras jaunas zināšanas ir bagātība. Un ka es noteikti kaut kad nožēlošu to, ko tagad pateicu. Vēl vairāk – reiz es nožēlošu, ka neesmu uzmanīgi klausījusies un mācījusies.
Šitādi arī dedzina kopmītnes!

Otrs apmācības upuris pacietīgi klausījās un māja ar galvu. Jā, jā, dūmu detektori…
Vīriņš taisnīgā sašutumā aizrādīja:
- Un vispār, kāpēc jūs visi nenākat vienā laikā? Tagad man jāstāsta katram atsevišķi.
Uz to teicu, ka neko nezinu ne par kādiem citiem, jo nāku tad, kad man ir laiks, un nevienu citu nepazīstu.
Vīriņš joprojām turēja rokās dūmu detektoru un centās otram upurim, pajaunam skuķim, turpināt stāstīt, kā tas darbojas un kā to darbināt.
Trīcošām rokām mēģināja ielikt detektora korpusā barošanas elementu. Lika tā un šitā, polaritāte nesakrita.
Nu kas tur visu laiku var atcerēties, kā jāliek!
Beidzot detektors iegaudojās un auroja labu brīdi vīriņa rokās. Otrs upuris izdvesa sajūsmas pilnas skaņas:
- Tu reko, šitik skaļi!
Vīriņš ar gandarītu uzvarētāja smaidu turpināja baurināt detektoru un teica:
- Re, tā tas arī darbojas!
Visi sajūsmā klausījāmies dūmu detektora aurošanu.
Savukārt es ar šausmām atcerējos, kā reiz dzīvoklī cepām desas, iedarbojās detektori, apklusināt nebija iespējams, pēc brīža klāt bija apsardzes firma un prasīja, kas deg un kāpēc deg.
Un kā reiz darbā uz svecēm karotē kausējām alvu, ko vēlāk lējām trumulī ar ūdeni. Kamēr sāka aurot dūmu detektors. Auroja akurāt šitik skaļi, tikai pie kādus 3 metrus augstiem griestiem.

Tad vīriņš izstāstīja gadījumu ar ugunsgrēku kopmītnēs un parādīja glītu stendu ar fotogrāfijām. Kopmītņu istabiņa pēc ugunsgrēka.  Gaitenis pēc ugunsgrēka. Ugunsdrošības mācības pēc notikušā.
Otrs upuris izteica atzinīgus vārdus par pārdomāto ugunsdrošības mācību sistēmu un tika pie kārotā vīriņa paraksta.
Pa to laiku es vēroju telpas interjeru. 3 galdi, 2 skapji. Visa telpa pilna.
Nekas īpaši nebija mainījies kopš pēdējās reizes, kad gāju pēc obligātā paraksta. Tas bija pirms dažiem gadiem un pirms leģendārā kopmītņu ugunsgrēka. Nevarēju tikai saprast, vai tas ir tas pats vai cits vīriņš. Vismaz toreiz pasākums bija tik ikdienišķs, ka atmiņā nepalika – īsa iepazīšanās ar noteikumiem, praksts.
Man pretī bija liels skapis ar grāmatām. Visos plauktos rindojās glīti brūnas un gandrīz neapbružātas muguriņas Большая советская энциклопедия. Kopā 4 plaukti, 51 sējums, 2 papildsējumi.
Labu brīdi vēroju skapi, jo nekā cita nebija, ko darīt.

Otrs upurus priecīgs aizgāja, nu vīriņš pievērsās man.
Izstāstīja, ka viņš jau zina, kā jaunieši tusē. Vēl vairāk – viņš zina vārdu tusēt. Vēlreiz izstāstīja, kā izcēlies kopmītņu ugunsgrēks.
Uz ko atbildēju:
- Brīnums, ka tikai tagad. Sen jau varēja degt, tikai nedega.
Ui! Vīriņš nu pieleca kājās. Tāda zaimošana.

Tai brīdī ar rūgtumu atcerējos vēl pirms 5 gadiem ikdienišķās (nezinu šī brīža situāciju) drausmīgi novecojušās 20. gs. 50. gadu elektroinstalācijas un vaļējos elektrības skapjus, kur drošinātāju vietā bija naglas, ko pareizi zināja salikt daži puiši, kas tad arī bija sevišķi pieprasīti vai ik vakaru, kad atkal pazuda elektrība, no sienām izkritušās kontaktligzdas, samudžinātās ugunsdzēšamās šļūtenes gaiteņu skapjos.
Vismaz pirms 5 un 10 gadiem, kad vēl dzīvoju kopmītnēs, tur kāju nebija spēris neviens ugunsdrošības vīriņš. Neviens saimniecības pārvaldes vīriņš.
Toties atskaitēs gan jau viss bija kārtībā.
Žēl tikai, ka tās istabas nodega.

Nupat bija kārta vēl vienai morālei par jaunatnes nezināšanu par ugunsdrošību un par neinformētību par dažādiem ugunsdrošības priekšmetiem. Un, galvenais, par nevēlēšanos uzzināt.
Sekoja dažas minūtes gara informatīva lekcija par ugunsdzēšamajiem baloniem, spiedienu tajos, darbības veidu.
Izrādās, balonā ir 16 reizes lielāks spiedienas kā automašīnas riepā. Ja man būtu kaut mazākā nojausma, cik liels spiediens ir riepā.

Vienu brīdi vīriņš grābstījās ap balona drošības sprūdu, ko vērsa pret skapi ar brūnajām enciklopēdijām. Cerēju, ka satraukumā paraus un atskanēs pieminētā rēkoņa, balons nosarmos un enciklopēdijas pārklāsies ar ogļskābo gāzi vai krītu (tai brīdī jau biju aizmirsusi, vai krīts nāk reizē ar gāzi vai atsevišķi).
Ne velna. Nožvadzinājis sprūdu, vīriņš painteresējās, vai mēs esot bijušas pazīstamas ar to meiteni. Domāts bija otrs upuris, kas atvieglots notinās pirms brīža.
Teicu, ka ne.

Izstāstījis vēl dažus pamācošus gadījumus no savas, savu draugu un sava znota dzīves, vīriņš bija gatavs ierakstīt, ka esmu iepazinusies ar ugunsdrošības noteikumiem augstskolā.
Vēl gan sekoja eksāmens par lietām, ko nebija stāstījis, bet ko es gan jau neesot izlasījusi uz brīdi rokās iedotajos ugunsdrošības noteikumos, par kuru ievērošanu parakstījos.
Vīriņš gandrīz triumfēja. Nu skaidrs, ka šī nebūs lasījusi, nezinās un vispār – muļķe kaut kāda, kas neko neciena un nebijā.

Tavu nelaimi. Zināju, ka elektrībai pieslēgtas ietaises nedzēš ar ūdeni.
Toties man tika atgādināts, ka nelaime nāk nezinot un gultā nedrīkst smēķēt, atmiņa ir jātrenē un visu laiku ir jāmācās.
Lai arī nesmēķēju ne gultā, ne zem tās, jo vispār nesmēķēju, piekrītoši māju ar galvu. Lai tā nu būtu.
Beidzot arī es biju novesta līdz iepriekšējā upura stāvoklim – piekrist visam, lai tikai tiktu prom. Absurds ir jauks, kamēr nav pārāk ilgstošs.

Rakstos bezgalīgos papīrus, vīriņš vēl apprasījās par manu pamatdarbu. Izrādās, mans virsvadonis ir viņa kursabiedrs.
Nu jā, reiz visiem bija vienādas starta pozīcijas. Vieni tika līdz vadībai, citi ar ugunsdzēšamo balonu mērķē uz skapi ar padomju enciklopēdijām kā neatsveramu un ugunsgrēka gadījumā gan jau primāri glābjamu augstskolas inventāru.

- Ak tad pētniece, redz. Un ko tad jūs tādu pētat? Ak valodu. Nu jā.
Viņš ir inženieris. Studējis fiziku.
- Re, un es jau gandrīz  iemācījos jūsu personas kodu! No galvas! – sajūsmināti teica vīriņš. – Valodniekiem gan jau citādi, visu iekaļ automātiski. Fiziķi un matemātiķi gan vienmēr meklē kopsakarības.
Reiz vīriņam bija draugs. Reiz draugs nosauca savu telefonu – vīrietis labākajos gados, vislabākajos gados, vēlreiz labākajos gados.
- Nu, kāds ir tas numurs?
Neziņā raustīju plecus.
- 259825! - vīriņš uzvaroši staroja.
- Tagad gan jau mainīts tas numurs, - viņš piebilda. – Bet, re! Pagājuši 20 gadi, bet es joprojām atceros drauga telefona numuru!
Nekomentēju neko. Ne par lieko informāciju, ne draugiem, kuru tagadējos numurus viņš nezina.

Vai man esot kādi jautājumi? Nu ja, man neesot jautājumu.
- Nevienu jau ugunsdrošība neinteresē, kamēr nesāk degt, – vīriņa balsī bija jaušams aizvainojums.

Viens jautājums man bija gan.
Kāpēc vīriņš mājās nesarunājas ar savu sievu, savu meitu un znotu. Kāpēc nesarunājas ar saviem kolēģiem un draugiem.
Tas ir, kāpēc viņam vajag nabaga upurus, kas nāk iepazīties ar ugunsdrošības noteikumiem, bet kam viņš izstāsta savu dzīvi un bagāto pieredzi.

Noklausījusies pēdējos brīdinājumus, atstāju viesmīlīgo kabinetu.
Pasākumam biju veltījusi 24 minūtes savas dzīves.
No tām apmēram 5-6 minūtes tiku iepazīstināta ar ugunsdrošības inventāru un noteikumiem.