tviteris kā iedvesmas rīks. kāpēc ne

.

visas Rīgas smakas 11. tramvajā laižas uz centru
vēmekļi, netīras apakšiņas, pohas, malkas apkure
pasažierei priekšā uz pleca pat baloža kaka
visas Rīgas smakas sasēstas tramvajā un kratās uz centru
pasažierei ar kaku ir sarkana jaka, un viņa runā par suņa dzīvi

visi pilsētas kaķi šonakt izgāja ielās
visas pilsētas krāsas laižas uz Daugavu ziemot
pilsēta iztek kā tukša un caura kanna – Easy to go, hard to leave
tikai līviem pie kājas, Līvu laukumā zvaniņi zvana
tingeļtangeļu maršs: viens, divi, trīs, nu tu esi brīvs
latvietis vai krīvu krīvs, krievvalodīgais vai svaigi izcepts līvs
easy to go, paņem koku, uzkūko, neņem koku, nekūko
ceptai nāvei šonakt ķiršu garša, paņem kūku, pagaršo

mobīlim nosēdās baterija, abonements aizņemts vai citā zōnā
uz debesu balkōna pareizo avīzi lasa pareizā krāsā
apkārt rozes un begōnijas, debesu rasa, zīlītes prōsu prasa

zvani un nesazvani, visiem pilsētas kaķiem šonakt ir labi
visi pilsētas kaķi šonakt maršē pa torņiem
hard to leave – līvu līvam šonakt dzeltenas lapas krīt
un Daugavā aiztek uz jūru visi liekie un nesaprastie
takši instruē kaķus dzīvot un neizsamist
lēkāt no torņa uz torni un nepakrist

vien, divi un trīs
šonakt tu esi līvs
mazliet zaļš un mazliet arī dzīvs

Kā pareizi dzīvot

Šajā zemē ir bīstami dzīvot. Paredzēt nevar neko. No otras puses, bija jau arī pēdējais laiks kādai krīzei un kraham. Pārāk ilgi bija mierīgi.

Bērnībā klausījos par revolūcijām, kariem un atkal kariem un domāju, ka kaut kas gan jau tiks arī man. Toreiz likās, ka tas būs kodolkarš. Vēl pat pirms dažiem gadiem es reizēm sapņos redzēju kodolziemu – apsarmojušas un dažādi izlocījušās dzelzs detaļas, kam nedrīkst pieskarties, jo tad noteikti mirs. Jāizlien cauri labirintam, tādam kā gaitenim, un aiz gala loga ir saule.

Reiz gan es tiku cauri dzelžiem, logs atvērās, es izkāpu un iegāju pļavā. Vasara, pļava ar lielām, fantastiskām puķēm, kas vējā mazliet šūpojas. Sapratu, ka atpakaļceļa nav, jo logs ir aizvēries un no turienes var tikai vienā virzienā. Skatījos un puķēm un nesapratu – kas tālāk. Uzdevuma vairs nebija, es to biju paveikusi. Taisījos iet tālāk. Saule, plašums, nekādu šķēršļu.

Pamodos un vairs nekad neesmu redzējusi tos dzelžus un kodolnāvi patiesībā arī ne. Kaut kas bija atrisinājies, bet es pat nenojautu, kas īsti. Bet visspilgtāk atceros nevis mocības izlīst cauri, jo tas vienkārši bija jādara. Bet sajūtu, ka viss ir beidzies, bet nekā cita vēl nav. Reizē brīvība, reizē šausmas, ko ar to darīt un ka tūlīt jau atkal būs turpinājums un ceļš.

Lai cik labi būtu, laime nevar būt bezgalīga un neviena pļava nav mūžīga – to vislabāk var sajust sapnī un pamosties pirms nākošā pārbaudījuma.

Pļavu es pēc tam reiz ieraudzīju dzīvē, gan dažus kvadrātmetrus – kaut kāda nesen rakta grāvja malā uz uzbēruma bija uzziedējušas magones, rudzupuķes, pīpenes, ilzītes, pēterpogas un vēl tās rozā ar skariņām. Kolosāls krāsu raibums, apakšā laikam plika zeme, lietus noblietēts māls. Toreiz vēl padomāju – skat, tas ir dzīvē. Dzīvē tādas krāsas, un es to redzu.

Stāvēju, brīnījos un domāju – tas notiek ar mani. Tieši šis viens mirklis šobrīd ir visa dzīve, jo jūti, kā smadzenēs ierakstās laimes sajūta. Tā laikam veidojas atmiņas – lietas, kas iededzina pieredzi labu vai sliktu un ko var atcerēties, ja vajag un ja nevajag.

Baba bērnībā stāstīja par latviešu šaušanām un žīdu šaušanām, par čeku un izvešanām, nakšņošanu krūmos un bērnu atdošanu citiem, lai bandīti nesadedzina dzīvus kā kaimiņus. Par mājas izzagšanu un sēdēšanu turpat žagaru čupā klusu, jo dzīvība vienmēr ir svarīgāka par jebkuru mantu. Par bežanciem, kas nākuši no Krievijas un prasījuši maizi, pretī devuši drēbes – skapī joprojām ir rakstaini dvieļu gali, jo kur tad tik krieviskus liks, bet neņemt ar nevarēja, jo devēja lūdzās. Par bežanciem, kam ļāva apmesties pirtiņas piebūvē un deva ēst un darbu, jo visi ir cilvēki un visiem ir jādzīvo. Par izvešanām, kad to pašu bežancu ģimenes galva bija priekšnieks un vectēva vietā izveda citus. Par kaimiņiem, kas nāca pēc maizes un kam deva, jo tam, kas zog, nekad nebūs, tāpēc viņam ir jādod. Par radinieku meklēšanu Rēzeknes čekas pagalmā, staigāšanu gar līķiem. Par radinieku, kas tomēr bija dzīvs un Sibīrijā, bet atgriezās slims, tomēr viņa bērēs pēc pārdesmit gadiem bija pilni kapi ļaužu. Par govīm, kas raudāja, aizvestas uz kolhoza kūti – asaras tecēja no acīm pa brūno spalvu un viņas skuma pēc savas kūts un saimnieces. Par kolhozu normām un kartiņām, par rindām pēc maizes. Par vectēvu, kas uz miestu aiznesa sainī sasietus rabarberu kātus un atpakaļ nesa maizi, pakrita, maizi sasmērēja, bet tad mājās mierināja visus – Tys nikuo, teiri dubleiši!

Man bija apmēram 7 gadi. Oktobrī mūs uzņēma oktobrēnos un sadāvināja grāmatas par kaut kādu putniņu, kas ziedojās kaut kādu jūrnieku labā. Sēdēju uz palodzes, gaidīju tēti un mammu, lasīju, ārā lija lietus. Varu derēt, ka tajā dienā mēs visi bijām gatavi ziedoties. Mammai pajautāju, vai novembrī mēs būsim novembrēni un septembrī būtu bijuši septembrēni. Atbildi neatceros.

Man bija apmēram 8 gadi. Uz skolu taisījās braukt komisija, skolotājai bija bail. Viņa jautāja, vai Dievs ir. Neviens neatbildēja, jo tajā vasarā liela daļa no klases jau bija pieņēmusi Sv. Komūniju un pārējie jau arī nebija īsti riktīgi. Dzintars piecēlās un pateica, ka Dievs bija, bet viņu piesita krustā un viņš nomira. Sekoja diezgan sīks Bībeles atstāsts. Skolotāja izmisumā ķēra pie sirds. Dzintars viņu mierināja – Dieva vairs nav, jo viņš nomira, uztraukumam nav pamata. Vakarā mājās vaicāju, kas tur īsti ir ar to Dievu. Nē, laikam es tomēr pajautāju, vai man ir jātic Dievam. Visi sastinga, aprāva valodas un baba pateica – ir jātic, jo Dievs ir. Tikai skolā nevienam nekad nesaki. Un iemācīja mest krustu tā, lai neviens neredz.

Tā bija vienīgā reize, kad mani brīdināja. Bet es arī tāpat labi zināju, ka ir māju runas un ir publiski runājamais. Iespējams, blogs un publiskā dzīve internetā ir tikai turpinājums. Teikt tikai to, ko vari pateikt. Ielaist tik tālu, cik ielaid.

Neviens jau neko neslēpa un stāstīja, kā ir bijis, jo pašu piedzīvotā vēsture nelikās nekas tāds, kas būtu jāslēpj no bērniem. Toreiz klausījos un domāju – viņiem tik daudz kā bijis, bet man ne velna. Mājas, skola, kaķi, govis, grāmatas, ritenis, mežs. Nekā tāda. Viss mierīgi, visu var paredzēt.

Man bija apmēram 10 gadu, skolā maršējām ierindas skatē un dziedājām par brašajiem zēniem oktobrēniem. Krievu paralēlklasi uzņēma pionieros turpat pie ciema padomes un pilsētas domes ēkas, pie bleķa Ļeņina, mūs – Salaspils nometnē. Autobuss pēc tam sadega, bet šoferis bija glābis kaut kādus dokumentus un smagi apdedzis. Te nu bija varonība, kaut kādu papīru dēļ. Bija pavasaris, un es patiešām biju lepna, ka man ir kaklauts. Tajā pašā pavasarī uz skolu gāja milicija, jo kāds bija kaklautu apsējis ap stabu un vēl kāds cits uz sienas kaut ko uzrakstījis.

Man bija apmēram 11 gadu, un izrādījās, ka manā dzīvē tūlīt būs PSRS sabrukums. Man bija apmēram 12 vai 13 gadu un likās, ka nupat kāpsim tik kalnā vien. Man bija 15 gadu un izrādījās, ka ne velna – naudas nav nekam un laikam arī nebūs.

Rakstu un domāju – interesanti, kas vēl būs. Jo atkal ir tas brīdis, kad nav nekā, jo pa vecam vairs nevar, pa jaunam arī nevar, jo nevar zināt, kā ir pa jaunam.

Patērētāju sabiedrība ir šokā, jo vairs nevar patērēt. Nevar vairs aiziet uz veikalu un nopirkt visu. Sabiedrība, kas jau bija atradinājusies no gurķu konservēšanas un mājas viesībām, ir spiesta meklēt trīslitrenes ābolu sulai un griezt rosolu.

Citādi nekas taču nav noticis. Vismaz pagaidām. Vienkārši vairs nevar pa vecam, jo arī tīrumi noplicinās, ja tur visu laiku sēj tikai vienu un to pašu.

Bet varbūt lielākā nelaime, ka cilvēks ir palicis viens. Viens paņēma kredītu, jo gribēja dzīvot labāk un dzīvot kā citi, bet savā mājiņā purva maliņā un ar savu auto un savu foto, video un TV, laptopu un suni. Vienam arī jāmaksā.

Tu neesi nekas bez citu definētām vērtībām un postulētām aksiomām, ko esi iezīdis, pieņēmis, izskolojies. Tu esi viens un nekas, atkritējs un lūzeris, atpakaļrāpulis un neiederīgais bez partijas līnijas “visi kā viens un visi par vienu kā viens vienīgs viens” un bez mūsu tautas dzīvessziņas strādāt un nepalaisties, pastāvēt septiņsimts gadus un visas okupācijas pārdzīvot, dzie-dā-dami “darbā dzimu, darbā augu” un atvaļinājumā gulēdami, gulēdami un ravēdami, ravēdami, lai visa visai ziemai ir gana: skābētu gurķu, marinētu sēņu un ķiršu kompotu, bez demokrātiskās pasaules vērtībām un liberālās iecietības pret citādajiem, gejiem, ebrejiem, ne žīdiem, romiem, ne čigāniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ne invalīdiem. Bez vienotās Eiropas idejām, bez pārkārtošanās cerībām un pretalkoholisma kampaņām, bez Baltijas ceļa smeldzīgās cerības sadoties rokās un palikt tā mūžīgi, lai visā pasaulē visi redz un zina, kas mēs esam un ko gribam, bez kaut kādiem karogiem, kas reiz bija un nu atkal ir, bez zemnieku saimniecībām un patiesās dzīves laukos ar trim govīm: Brūkleni, Raibaļu un Vaboli, divdesmit vistām un sunīti Maksīti. Bez sabiedrības noausta morāles tīkla tu esi pasaules tīmekļa globālajos vējos palaists ego pīslis. Bez citu noliktām Prokrusta gultām nezini, kur likt kājas un rokas. It kā par garu, it kā savas.

Bija tik ērti ticēt, ka ir kāds, kas zina tavā vietā. Bija tik viegli mīlēt pozitīvos varoņus un just viņiem līdzi. Bija tik viegli lamāt valdību, kas nejēdz, ko dara. Bet pašam ņemt un ņemt, zagt un zagt – kolhoza bietes un salmu ķīpas, rūpnīcas krāsas un dzijas ruļļus, veikala atlikumus un norakstītos krāmus, būvniecības atlikumus un darbavietas benzīnu, projekta naudas un šādas tādas prēmijas, jo šī valsts taču apzog tevi, tātad ir jāzog no valsts. Jo šī valsts taču ir visi citi kaut kur, tikai ne tu pats tepat Rīgas Iļģuciemā vai Valmieras Burkānciemā, Rēzeknes Vipingā, Liepājas Karostā.

Es, …, stājoties Vissavienības Vladimira Iļjiča Ļeņina (ak Dievs, es neatceros no 3. klases, vai tiešām visi burti šajā nosaukumā bija jāraksta ar lielo burtu, toties atceros, ka Dievs bija jāraksta ar mazo burtu, un es sēdēju solā un nesapratu – kā tad tā, skolotāja ir no ticīgas saimes, mēs ar huligānu Aigaru no manas klases Ziemassvētkos satikāmies baznīcā pie Betlēmes ganiņu ainas un skatījāmies uz aitiņām un mazo ģipša Jēzu, bet skolā viss ir pa vecam: Aigars spļaudās, skolotāja melo un šajās sienās Dieva nav, kaut viņš ir visur un pieskaras, kad bērna naivumā esmu apmaldījusies svešā un lielā pilsētā un lūdzu Dievu, lai autobuss aizved mājās, bet šoferis nobremzē pie milzīga asfaltēta klajuma, pa kuru staigā cilvēki, visi steidzas uz milzīgām mājām ar kvadrātainām logu acīm, svešas sievietes nostājas blakus un izmisumā domā, kā lai svešam lauku bērnam paskaidro, kur ir Rīgas centrs, Mežciems un Teika, bet aiziet, tā arī nesapratušas, vai palīdzēja, un tad saproti, ka būs labi, un kaut kur ir jābrauc, nezinot virzienu, jo, tikai izkustoties, kaut kur var nokļūt, līdz attopies krustojumā, ko atceries no pagājušā gada, un zini, ka neesi viena, visa pasaule tevi pieskata, lai tu atgrieztos mājās un paspētu uz vakariņām) pionieru organizācijas rindās (bet visiem pār roku ir pārlikts kaklauts, to tūlīt, tūlīt drīkstēs apsiet ap kaklu, sarkans kā uguns, tikai ir jocīgi, ka kaklautus tirgo veikalā tāpat kā burtnīcas, līmi un lineālus, bet pēc gada kaklautu vairs nebūs un ap kaklu būs jāsien kooperatīvā austa prievīte, bet vēl pēc gada nebūs arī prievītes un kooperatīvā šūs drausmīgas katūna kleitas un kaimiņu apsviedīgā Zoja džinsus vedīs nelegāli no Polijas tirgiem, viņai ir blats piena slaukšanas aparātu rūpnīcā, viņa slaucamos aparātus Polijā maina pret džinsiem, bet vēl pēc gada vēstures skolotāja stundā vaidēs, ka neviena grāmata neder nekam un visa vēsture ir jāizmet vēstures mēslainē), savu biedru priekšā svinīgi solos (jo tu tiešām tam tici, svaigi uzsietais kaklauts plīvo pavasara vējā, deg kā liesma un tu zini, ka būsi labs cilvēks, jo tev ir ideāli un tu zini, kas ir varonība un ziedošanās savas Dzimtenes labā, tik tiešām tā būs, pioniera godavārds, tu būsi labs cilvēks) dzīvot, kā novēlējis lielais Ļeņins, kā māca Komunistiskā partija (bet tai brīdī tu tomēr drusku šaubies, jo par partiju tu nezini nekā, tikai mamma ir burkšķējusi par partejiskajām raganām, kas nestrādā un skraida pa rajona sboriem un galu galā tieši viņas izsitas uz augšu, bet tēvs noburkšķ, ka tās jau tik zina ar putām uz lūpām kaut ko pūst taurē, bet patiesībā nejēdz ne velna, tikai slaucīt ar mēli kā slotu, bet par Ļeņinu viņi vispār nerunā, bet tu pati par Ļeņinu zini visus stāstus – kā viņš apēda ābolu mizas un atvainojās savai mammai par kaut ko, ko tu nesaproti, jo ābolus taču arī ēd ar visām mizām, kā viņš centīgi mācījās – un tev ir aizdomas, ka īsti riktīgs viņš nebija vis, jo tik cītīgi klasē ir tikai tie, kam parasti ir labas atzīmes, bet citādi viņi nekā nejēdz no dzīves un nemāk ne lēkt ar gumijām, ne staigāt pa dzelzceļa tilta pašu augšu, neturoties ar rokām nekur), kvēli mīlēt savu Dzimteni (klasē visi zina par Lielo Dzimteni, kuras robežas sākas no Varonīgā Brestas Cietokšņa un beidzas kaut kur pie šauracainajiem kažokādās, bet arī mazo Dzimteni, kas sākas Viļānos pie autoostas un baznīcas un beidzas Nagļu purvos, Rīgā pie bulciņām un saldējuma un Rēzeknē pie universālveikala), kā prasa Padomju Savienības pionieru likumi (bet par tiem likumiem tu patiesībā ne velna nezini, tikai to, ka vairāk nevar nekā var, bet var tikai mirt citu labā, jo Zoja Kosmodemjanska mira, Pāvels Matrosovs mira, Jurijs Gagarins gan nemira, bet nomira vēlāk).

Ir ērti noskatīties “Panorāmu”, noklausīties LR1 ziņas un zināt, kas notiek pasaulē. Ķīnā no sliedēm nogājis vilciens, bet ķīniešu jau tāpat ir par daudz. Okeānā iekritusi lidmašīna, bet lidot jau tāpat ir tik bailīgi un lido tikai tie maitas biezie. Nu ja, tagad jau arī tie Īrijas radi lido, laikam sapelnījuši naudu.

Ir ērti veikalā nopirkt grāmatu “Kā pareizi dzīvot”, “Kā pareizi audzināt indigo bērnu”, “Kā pareizi iekopt ekoloģisko garšaugu dārzu” un uzzināt, ka tu dzīvo galīgi garām, tomēr eksistē kāds ceļš – ka dzīvot pareizi tomēr ir iespējams un kādu dienu tu tā dzīvotu, ja vien ievērotu visus padomus.

Bet kaut kas vairs nav tā.

Tu vēro un vairs nezini, kā būt un kam būt. Jo baznīcā runā par politiku, TV un radio runā par krīzi, bērnības draugi tagad ir Londonā un klāj galdus pilī, klasesbiedrs sēž draugos, jo viņam nav darba un tu zini, ka patiesībā vairs nav arī sievas, internetā visi lamājas, politiķi nāk un mainās, neviens neko nezina, rīt varbūt nebūs tā, kas ir šodien, bet varbūt parīt būs vairāk nekā aizvakar,  ja vien nebūs mazāk kā šodien.

Un tādā dienā ārsts pasaka – viss ir labi, tev tikai ir nogurusi sirds. Atpūties, paguli, padomā.

Bāc. Un dzīve iemauc starp acīm, jo nogurums ir nepārejošs – atkal un atkal saņemties, piecelties un par spīti visam smaidīt un darīt labu. Jo tikai mūsu labie darbi paliks pēc mums, jo cilvēka atmiņa saglabā tikai labo.

Darīt labu tikai sev ir dzīvot ērti, bet īslaicīgi. Vai varbūt arī mūsdienās ir iespējama varonība – ja ne mirt otra dēļ, tad vismaz nepiečakarēt un būt blakus, kad otram ir smagi.

.

03.jul.2009. un 31.okt.2009.

Meža zemneicys vēļ ražoj

Vīna bezdeleiga pavasara naatnas, vīna dzērve vosorys naaiznas. Tok, ka vīna bezdeleiga voi dzērve nasuoks liduot, i puorejuos napasaceļs spuornūs.

Vysod vajag kaida, kas pasoka pyrmais. Kab puorejī saceitu NUI voi bļautu NĀ.

Vysod jau kaids ir i pādejais – kod laiks jau gondreiž izabeidzs, a jis vēļ rauga byut i ražuot.

Ražuot – tys ir struodnīkim ryupneicā taiseit plastmasa skryuvis voi uobeļneicai duorzā dūt bogotu ražu. Tok tys ir ari struoduot.

Tai vīnkuorši. Babys muosa Ane, atguojuse gostūs i īraudziejuse, ka nazkas pītambureits i nazkas byus, vys vaicuoja:

- Kū jau tī pīražuoja? Goldauts byus voi skusts?

Kas zyna, kur jei tuo vuorda beja atroduse – nūsaklausiejuse pa radeju par ražuošonys ruodeituoju pasaceļšonu i pa jūkam izdūmuojuse tai saceit par vysu. Voi pajāmuse nu sovys muotis.

Vuordi īt i aizīt, volūda palīk. Ka palīk tikai vuordi, tei ir myrušys volūdys vuordineica.

Tai kai tūmār atguoduoju ituos lopys paroli, tod ite pādejūs ituos vosorys meža zemneicu karteņa – 26. septembra raža. Salasieju čajai. Deļtuo juos taidys jau drupeit apkoltušys.Tik pret cytu vokoru atguoduoju, ka juoparuoda i ļaudim, ka vēļ ir.

Vēļ jau zīd, tok ūgu nazyn voi vaira byus. Koč slīkys vēļ ruopoj pa zemi i soltumu tik mudri nabyus, cauri ir. Jau taida kai pyrmuo solna vītom puorguojuse – vyss it kai labi, a muotruoji jau kai apkoltuši, kai soltuma aprauti.

Tai ar tym pyrmajim, tai ar pādejim. Nasatic, a jī ir.

.

Tai kai atguoduoju paroli, īlyku diena.lv

šis ir jukušo tantiņu rīts.

Pļaviņās pelēka tantiņa pelēkā jakā un pelēkos vilnas brunčos, ar pelēkmelnraibu lakatu ar dzeltenām rozēm stāvēja pie brauktuves. pārmeta krustu, tad tikai sāka iet pāri ielai pie zaļās gaismas. tikusi pusē, vēlreiz pārmeta krustu. paklanījās uz visām pusēm, pārgāja. zaļā gaisma sāka mirgot tikai tad.

pie Ķeguma otrā pusē Daugavai, kur sākas tie lielie meži un rōzā asfalts, tantiņa pelēkzaļā jakā un brūnos brunčos gāja ar baltu sēņu trauku (bijušo majonēzes spaini), diriģēja un dziedāja balsī. no sirds. lakats nošļucis, sirmie mati vējā izspūruši, viņa dzied. sāka spīdēt saule, melni rudens mākoņi, smagi zaļi rudens meži, nodzeltējusi zāle, viņa dzied. aiz kalna ieraudzīju, ka iet laikam zosis. vesels kāsis.

kad beidzot biju pie darba (ak, saldā atkal un atkal redzēšanās), tantiņa ar divām sīkām bizītēm kā izmirkušas žurkas astītes skatījās uz institūtu, svilpoja un sita ar kāju – lielu, izmirkušu, atkal izžuvušu un deformējušos vīriešu kurpi ar sprādzi. Pepija Garzeķe mūžam dzīva. viņa tikai ir drusku veca.

30.08.2009. Iz Hakaseju. Pyut i palaid

Reitā pasamūdu, pasavieru pa viļcīņa lūgu, tī vēļ reita mikrieslis, a apleik kolni, kolni, kolni. Vēļ tymss i nikaidys biļdis nasaguoja.
Piec šaļts otkon pasamūdu, pasavieru – nazkaidi kryumi i leidzons. I ar atvīgluojumu aizmygu – var gulēt.
Ap 10 stuņdem otkon beju augšā, verūs – kolni. I vēļ kaidi. Cieļu augšā Vitu – tev tys ir juoredz. Apleik klinšaini kolni, taidi kai opoli, vieja jau nūleidzynuoti, tok ar klinšu atsagumim. Vītom taidi kai apļa formā salykti ni to kopi, ni vacu sātu pundamenti.
Kolni opoli, apauguši seiku zuoleiti, vītom neikuleigi kūceni i pussapyvuši elektreibys stulpi.

Piec laika kolni atsakuope. Apleik stepe leidzona kai golds. Zylys pučeitis i pi slīžu atsavāluši nūdzeļtiejuši tuksneša zuoļu veikši.
Cylvāka nivīna, vīna ferma ar lūpu duorzim, puors traktoru, līknē laikam zeme augleiguoka. Tī sastateitys buļbys i pļauts sīns. Cīši moz taidys zemis. A tai, cik vēremēs, augleiguo kuorteņa pluona, pluoneņa. Smiļkts, akmini, neikuleiga zuoleite. Pat nazuole i dodzi knapi puordesmit centimetru garumā.
Piec Ačinskys apleicīnis myuža mežim až jūceigai.
Leidzonuma vydā moza dzeraune i staceja. Vīneiguos apdzeivuotuos vītys, vysuos nūtur viļcīņs. Cytā pat stuov. Stacejis kuormi leli i stypri, apleik budonkys. Cytā vītā otkon až ni eiropeiski remonti i pat kruosys cytaiduokys – na krīvyskys.
Skrēja suneiši, pavadūni jim svīde boltū maizi. Suneiši lēce rīdami pa slīdem.
Da gola vagonā palykom tik 5 cylvāki. Abakana suokuma naīsavieru, jau mīgs guoja i atlykušū stuņdi izdūmuoju pagulēt. Pasamūdu, apleik jau tipiskī ryupnīceibys rajoni. Postsovetskī kuormi i bardaks ar našmukom sātom i myužeigū pamesteibu. Jau izcaltys ituos sātys i cehi izaver pamasti. Nagleiti, nivīnam navajadzeigi.

Niu siežu iz vīsneicys pallūdzi i verūs iz lenina īlys. Pretim lela sāta, iz juos reklama – Mi saščitim vaši prava. Iz biļdis 5 miliči. Hakasejis republikys tīsu izpiļdeituoju federaluo puorvaļde. Ka pareizi saprotu i iztulkuoju.
Tuoļumā speid Abakana ola dareitovys teļts, logo ar brīžumuoti. Puču būde.
Mašynys kai kura – jaunuoki i vacuoki žiguli, toijotys. Cytai ruļs kreisā, cytai lobā pusē. A ļauds kai vysur.

Vīsneicys registraturā izacēle nasaprasšona – izaruod, myusim nav nazkaida registracejis papeira, kū Ačinska miliceja izdavuse. Papeirs to beja, tok jis juoatdūd Ačinskys miličim, deļtuo i pametem Taņai. Niu sasazvanieju, syutēs kopeju pa faksu.
Ak jau Krasnojarskā ar juo myusim vajadzēs.
Murgs ni vaļsts. Lai kai dūmojam i riekinojam, nu juos navar aizbraukt, napuorkuopūt lykumu.
Registraceja Ačinskā da 4. septembra. A kai mes varim pamest vaļsti registreitys, ka Ačinsku juopamat jau 2. septembrī. Pat tod, ka mes pa taisnū iz lidūstu.
Bez tuo milicejā pasaceja – kod brauksit nu Ačinska, lai saimineica atnas dokumentus. Nivīna vuorda, ka myusim vajadzeiga jūs kopeja iz rūku.
Koč itymā vaļstī laikam vysu juokopej. Kai ari izaruodēja Ačinskys milicejā, vysim papeirim beja vajadzeigys kopejis. Koč informacejis par tū nabeja – milicejis kuorma durovys to da dorba laika suoku beja aizslāgtys ar dzeļža restem. A informaceja beja pi kabineta durovu, pi kuo piec numera jau uorā sasastuoja rynda i tod vysa rynda otkon sasastuoja jau asūšā seceibā pi juo durovu.

Ruodīs, speidēs saule.
Īsim uorā, vērsimēs iz breinumu i raudzēsim atrast, kas juosaver.

Kolnā kuopt

Leits vīnu nakti sytuos pa jumtu, navarieju aizmigt. Nazkaids itys laiks taids. Dzeivis i vysa par daudz.

Atsavadeit nu jauneibys draugu ir kai atsavadeit nu sovys jauneibys. Varbyut deļtuo cylvāki palīk vaci, ka jūs draugi aizbrauc iz Īreju i ASV, apsaprecej, apsabārnoj i aizīt sovā dzeivē, apsakraun ar dorbim i pagaist īšonuos i skrīšonuos, a gols golā nūmierst.

Iz Īreju vysim na braukt. Kaidam jau juopalīk i sātā i juodasaver, kab vyss byutu kuorteibā. A ar tū kuorteibu kai jau kod saīt – cytureiz gūvs salīn banku sektorā, cytureiz cyuku i teļu putra izskrīn iz presis i medeju, cytureiz otkon īt mīgs i nikuo nasagryb, a duorzā saaug ekonomiskuos nazuolis i nūād vysu runkuļu, buļbu, batviņu i būrkuonu spāku. Vot tev i krīze, vot i nalaime.

Dorbūs ar vysu myužu napagaissi. Bārni izaug. Vuots sadzeist. Nazkod tuos sovys dzeivis ir par daudz i gribīs ar vysim. Pasēdēt kai nazkod. Padzīduot, parunuot.

Iz smiļkšu kaļneņu voi krematoreju aizīsim vysi. Ak jau tī i sasatiksim. Varbyut vīneigajā vītā piec teikla onlaina i socialajim portalim byusim vīnā vītā vysi reizē. Vysi pasauļa pluovi i pagaisušī.

Vysu myužu cylvāks īpazeist cytus cylvākus, kab jūs otkon pagaisynuotu. Nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā i laikā – cyts uorzemēs, cyts slimneicā, cyts dzeraunē, cyts komandiejumā, cyts jau mirs nazcik godu i vysleidza nazkuo tryukst. Vysi kūpā mes asam vīneigi socialajūs portalūs i myužeigajā dzeivē.

Vīnai paaudzei beja Brežneva bēris ar dūbē īkrytušu grobu i vokora ziņuos izgrīztim vuornu kiercīnim, cytai Diānys bēris ar luoceišim, balonim i sveceitem, trešai Juoņa Puovula bēris, a niu Džeksons nūmyra – jū apglobuoja onlainā i TV.
Kotrai paaudzei sovs TV šovs.

Nazkod, kod mane vēļ nabeja, kod es vēļ cacuojūs ar luočim iz greidys, baba ar sovom muosom runuoja par myrušajim. Juos zynuoja, ka bārns nikuo nasaprūt, partū ka varbyut nikuo tolkova vēļ narunoj.

Nu tuo laika manī ir mīrs. Nu tuos vacūs sīvīšu runuošonys, kur juos vysys kūpā gatavējēs smiertei i mīrynuoja cyta cytu. Voi varbyut vīnkuorši taipat sprīde i runuoja par sovu tyvūs cylvāku aizīšonu, saleidzynuoja sovys sajiutys, īguoduoja jūs

Dvēsele kai migleņa atsalaiž atsavadeit. Juos jiut tik suni, kas nūsagloboj butkā i kluseņom rej kai pa mīgam sapynā. Dūmuot, kai svešu. Dūmuot, kū ta sovu i taidu, kas vaira navar kaitēt i ir atgoujs tik apsavārtu.

Tai tūreiz, kod nūmyra tuos sātys muote. Jau vokors metēs, saule laidēs iz rīteišonu, taida kai dzaltona gaisma guoja puori i piec leita vyss pasauļs speidēja. Te pieški aizarēja suņs, tok na kai iz svešu. Kai īraudziejs kū ta i kai naradzādams. I tai Ane, Gele, Vere voi Paulina pasavēre pa lūgu, a tī duorzā kai migleņa puorīt. Kai ocu muoņs voi zam rauduošonys. I naticēja, i nadūmuoja, tok jau dreiži atnese ziņu – vinis sātys muote taišni tymā dīnā pret saulis rīteišonu nūmyruse. Ak jau puorstaiguoja sovu dzerauni, atsavadēja. I kai lai natic, kai nadūmoj. Dzeiva byudama tok jei ļūbēja zam vokora atīt gostūs i, taipat stuovādama ustobys prīškā, puorrunuot sovys dzelys.

Juos runuoja par smierti. Kai smierts atīt i atsasāst gultys golā i gaida, cikom tyvī atsavadēs nu aizguojieja. Kai taidā reizē juoattaisa lūgu vaļā, kab dvēsele ilgi nasasystu pa mīsu, namūceitu seve i cylvāka. Kab jei breivai aizītu dabasūs, kur jei i vīta, na poša vuorgtu i cytu vuordzynuotu – i tuo cylvāka, i palicieju, kam jis juokūp, ka palīk iz gultys itai nalaikā.

Juos runuoja i bīdynuoja cyta cytu – rauduot navajag, klīgt na tik. Ir juoļaun dvēselei aizīt mīreigai, kab jai nabyutu žāl palicieju i jei nasašvuorbuotu, nasabāduotu, napalyktu iz vītys jūs deļ. Dvēseli juopalaiž īt juos ceļu, kod daguojs juos laiks. Izarauduos piec tam, kod jei byus paceļu. Kod pošam sovys bādys byus bādojamys.

Varbyut tī i vysa atbiļde. Napajem ūtra par īluopa sovai dzeivei. Nagaidi, ka ūtrys dzeivuos tovā vītā i byus tovu nanūtykušūs sapynu eistynuojums. Bārnim sova dzeive, vacajim sova. Bārnim juobyut pošim, na sova tāva ar muoti naizadavušuos dzeivis īluopam. Maņ sova dzeive i tev. Kotram pošam sova atbiļdeiba pret sevi i cytim, na cytim pret tevi.

Dūd, Dīveni ūtram dūti, na nu ūtra meilai lyugti. Na tikai montu, bagateibu, naudu, koč i tys nu svora. Lobuok dūt ūtram, na dzeivuot iz kredita. Tok dreižuok dūt ūtram sovu dvēselis, sirds, gudreibys, vysys byušonys bagateibys, na gruobuotīs pa pasauli piec sveša monta i gudreibys.

Dūts deviejam atsadūd. Na jiemiejam. Partū ka lītys, idejis, vuordi i cylvāki atsagrīž, ka jī ir palaisti mīreigi aizīt, na piec jūs dzonojās kai ar maisu systs.

Apmāram tai. Taida maņ beja jutūne, kod tymā bezmīga naktī pasmūdu nu leita sisšonuos pa jumtu i iudiņa šveiksteišonys aiz lūga i īsuoču ituo dīnroksta (ci naktsroksta) malnrokstu i rokstūs raudzieju pasaceit, kas es asu, kai ir ar mani i kū es šeilaiks dūmoju. Tai maņ laikam šudiņ beja juopīroksta da gola i juopublicej.

Mīrā ar sevi i nūtīkūšū. Kab mane byutu vaira kai pasauļa i kab na pasauļs leistu munā dvēselē i gruobuotūs nateirom rūkom, a es poša byutu es poša.

Dīnroksts nu diena.lv

beidzūt aizeju nu lv.lv

īspiejams, nu medeju dīnrokstu palīku tik pi Dīnys. koč jau lobu laiku narokstu i tī, tai pa ratam tik. vakar naktī suoču vīnu rokstu i pamešu kai malnrokstu. lai nūsastuov. varbyut izdziesšu. kod sirds ir par daudz pylna, ir juopaklusej i nazkas juopatur sevī.

cikom tei Dīna vēļ kust i ari piec šuma ar puordūšonom vyss daudz moz pa vacam. partū ka maņ pateik attīksme. teiri subjektivi. kai cylvākam. patikšonys leiminī. tys ir, sadarbeiba i cīns pret mani i munim tekstim. ari nu auditorejis pusis. vysmoz da šuo. :)

pareizuok sokūt, maņ vīnkuorši daudz vīgļuok rokstuos latgaliski - breivuok, patīsuok. latgaliski es asu es poša. ir nūsaveics tim, kas muok, gryb, spiej tuo puorskaiteit. latvyski es maloju i atkuortoju cytu tekstus. latgaliski skaņ nu mane pošys, munys bierneibys i tim dziļumim, kur vari atsazeit sev byut vuojs, nadrūss, nalaimeigs, tok reizē ari styprys, prīceigs. latgaliski es asu duorgakmiņs, kas var guozt kolnus. cytuos volūduos es eju ar cytu īdūtim skrybynim, kūka kuojom.

nu lvlv asu prūm. es tai šudiņ izdūmuoju pyrms pādejuo roksta, kū pat napuorpubliceju ite. tai šudiņ saprotu i piec juo.

reiz tam beja juonūteik. navar vysu laiku īt pret kolnu, dzeivuot dzeivi pret spolvu.

kod esi izsmalts i tukšs, nav juorunoj. tuksneša nikod napīlīsi, ka zam zemis nav olūta. nav kuo juot sovu i cytu ļaužu laika i nervu. nav kuo komuot seve, redaktoru, korektoru. tys nav jūs honoraru vārts. breiveiba vysod moksoj vaira.

ilgi tai rokstūt, nav prīcys, azarta, spāka. tys ir, nav pamata byut radeituojam – pasaceļt. partū ka raksteišona ir pasaceļšona. nazkas vaira kai vīnkuorši byut. rokstu to es tikai tuos vīnys šaļts deļ – pasaceļšonys, paceļšonys. kod dasadur dabasi voi kas i pošai breinums, nu kurīnis tyss vyss munu pierstu golūs i monitorā.

raksteišona bez pasaceļšonys ir cepšona i haltura. ni maņ tuo vajag, ni cytim. tod nav tolka cept – tekstu jau tai pasaulī ir vaira kai saprasšonys.

nav jau ari baiguos interesis nu redakcejis – sakuortuot koč voi tehniskuos lītys: piedenis, atstarpis, linkus i t.t., kas patīseiba ir svareigi. navar pasaceļt, ka dūmoj pret voi ka kuojis sasapyn kasdīnys seikumūs. pa laikam tik taida paniska gruobšona i gluobšona, kab napagaisynuotu autora. tok nu tuo jau autoram napalīk vīnkuoršuok. aiz pīnuokuma apzinis ari ilgi napabyusi.

bez pasaceļšonys nav ari talanta. ir nūtics tys, kū apsazynuoju jau febralī voi martā, kod suocēs juošonuos ar cenzuru i korekturu – pošcenzura. niu asu bez spuornu. tys cīši labi ir radzams pādejūs (pavasara, vosorys) lvlv dīnrokstūs. pi tam poša labi apsazynoju, ka roksti ir capti ar cepšonu – frankenšteini. pīnuokuma piec. partū beja smīkleigi komentarūs puorskaitēt, ka anonimai aizstuovu sovus rokstus. naaizstuovu vys. :) partū ka zam sovu rokstu pasarokstu kai es: autore voi saprge. :)

sovā ziņā aplauzīņs – tū auditoreju es tai ari naatkūžu. tikai tū, ka jei ir cytaida. i kai lai roksta nakurīnē, kosmosam.

breiveibu navar nūpierkt par naudu. radeituoju tože. maņ vysod ir tīseibys izīt nu ustobys. es pīdaru tikai sev.
a naktineica lai ir i palīk kai pamats. vīta, kur sakopēt i salikt vysu.

partū ka skaiteituojs atrass, ka meklēs. i varbyut ir lobuok, ka  skaiteituojs pats atrūn, ni jam tys teksts buožās viersā  gruomotvežu, juristu i īriedņu portalā uorpus konteksta. :)

take it easy.

tei ir tikai jauna īspieja. energeju veļtēt svareigajam, na ceiņai ar nabyutiskuo patmalem.

varbyut koč kod es tī vēļ koč kū publiceišu. varbyut koč kod byus sokoms kas byutisks i lobs. da tuo tei byutu tikai pļurksteišona. a kam juos vajag.

nu, tai apmāram. nikuo personeiga pret kaidu cytu. lāmums pošai seve lobā. mane nav tik daudz, cik ruodīs, deļtuo izdūmuoju dzeivuot taupeiguok. krīze ci megabāda tok. :)

paļdis lvlv redakcejai par pīduovuotū īspieju. bez tuo es nabyutu radiejuse vairuokus sakareigus rokstus, par kū asu lapna i šudiņ i kas, es ceru, beja interesni, nūdereigi i cytim. :) reizem ir juopaklausa, kod soka i pīrunoj. reizem vajag sovys golvys, kab atsasaceitu.

a ite apvaicuošona // aptauja

turpstop, šurpstop

man teica, ka es ne velna nerakstu blogā. bet es jau arī nekad ne velna neesmu rakstījusi. šito jau es arī sataisīju kā vietu, kur sakopēt tekstus, nevis baigi tagad rakstīt kaut kādus dienasgrāmatu palagus. ja tas būtu baigi aktuāli, tad jau ceptu anonīmi vai kaut kā tā. tas ir, man nekad nav bijis palagu dienasgrāmatas, tikai tādas visādas ērmošanās vietas, kur izklaidēties un izklaidēt citus.

bet nu vispār kaut ko jau var ierakstīt. ja jau negribas darīt neko citu. nekādām avīzēm un portāliem nekādus blogus netaisos cept, jo tam ir vajadzīgs klikšķis, kas varbūt 1 gadījumā var gadīties un var negadīties, ja būs vai nebūs brīvs brīdis un kaut kas, ko gribas pastāstīt plašākai publikai, bet 2. gadījumā varbūt gadīsies, ja gadīsies, bet izskatās, ka negadīsies. tas ir, ja arī gadīsies, tad neplānoti un ne ar prieku. ja nu vienkārši grafomānisku motīvu vadīts.

lai vai kā, bet nedēļas nogale par spīti izmaitātajai darba sestdienai ir pavadīta auglīgi, pirtī un baznīcā būts, debessmanna ir bijusi, vistu ērmi ir inspicēti.
toč ir 2 cāļi. viens melns un atsities mazajā gailī, otrs balts un atsities lielajā gailī.
un vista pati pūkaina kā cālis, tikai klukst. :) cik izraku internetā, varētu būt kaut kāda Ķīnas vai Japānas, vai vienkārši zīda vista.
zemenes jau ir, bet pagaidām nogatavojas tik, cik saime var apēst. būtu vērts jaunnedēļ pievērsties tai lietai atsevišķi.

maijvaboles joprojām var lasīt spaiņiem. vistas joprojām pārtiek no vabolēm. haļavas barība, tikai jānokrata no kokiem. laba metode, kā uzglabāt svaigas, lai elpo un neaizlido ( bet der tikai apmēram diennakti) – jāsaber spainī ar ūdeni. daļa noslīkst, bet apmēram diennakti vēl ir labas un svaigas. daļa kustina kājas un ir pavisam svaigas. skan ciniski, bet es esmu lauku cilvēks un šitādās radībās nekādu karmas izpirkšanu neredzu. kustoņi, kā dēļ ir vērts tērēt laiku un glābt, ja tikuši nelaimē, ir bites, kamenes, taureņi, vardes, krupji un tritoni, bezdelīdzēni, ķīvītes, zvirbuļi un citi putni. pārējie jau arī ir labi, bet katrai mušai līdzi neizskraidīsi. skrejvaboli gluži nemīsi nost – lai jau nesas savās darīšanās. zirneklim ar māju neārdīsi, ja gluži nav sen pamesta un pieputējusi. bet citādi visādas maijvaboļu nešķīstības ir tikai vistu barība. tas ir, sist nost sišanas pēc nav forši, bet, ja atrod kādu, kam tas noder barībai, tad arī no tādām maitām, kas nu jau metušās grauzt jaunos ābolīšus, sanāk labums.

nākošā atziņa – stopošana joprojām iet no rokas. bet… jautājumu par studēšanu uzdeva tikai 1 šoferis no 9 – vai nu vecums klāt, vai arī tik daudzās mašīnās nevar paspēt tikt pie studiju tēmas. :) jo vakar veda vai nu 20 km, vai 20 min…

varbūt atsākt studēt, lai var stopēt ar drošu sirdi un pilnu jaudu? tikai ko?
tas ir, es jau varētu studēt kaut visu mūžu, ja nebūtu to stulbo eksāmenu un diplomdarbu. :)
pēdējā mašīna – jauns Mercedes džips ar 2 video ekrāniem un basu tumbām pakaļā.

un no furgoniem tikai 1 tukls un mīlīgs leitis, kura GPS pa laikam iemaurojās govs nebalsī, bet leitis tik smej un saka: karvutė pyksta (vai kā nu tas lietuviski rakstās). zemnieks, kas tikko bija nopircis diezgan nojātu (vismaz amortizatori čupā) mašīnu un apprasījās, vai negrib slaukt 20 govis. jauns pāris, kas ved uz laukiem pusotru mēnesi vecu spalvainā un parastā vilka jaukteni un aizmugurē milzīgu zilu bļodu. grupas “Posms” muzikants, kas izstāstīja par grupas vēsturi un citām būšanām (internetā atrodami šeit). un tādā garā vēl citi šoferi, šoreiz kopā 9 gab (un pēdējai mašīnai es pati pie stūres kā 10).

cita starpā šodien atcerējos 2 nenormāli būtiskas lietas:
a) šajā ned. nogalē esmu uzsākusi savu 14. stopēšanas sezonu;
b) pēc nepilna mēneša beidzas termiņš tiesībām (ko nu? laikam vajag kaut kādu ārsta zīmi – citādi auto ir, polise ir, bet tiesību nav).

tā arī dzīvojam.

Puorlaiceigi

Kai tī ni beja voi byus, tok beja i byus. Tys īdvasmoj. Cereiba duraku mīrynuojums, a gudrī jau seņ ir nūguojuši nu pruota voi myruši. Cereibys ir myusu buferi, kab mes par daudz stypri nasasasystu ar dzeivi.

Kod rakstieju itū, atguoduoju Viļānu slimneicys pogolmu. Nazynu deļkuo. Laikam smadzinis ni tai sasaslēdze.

Asvaļteits pogolms, dzeiveibys kūki, beņčeits. A iz beņčeiša sēd veceits zyli streipainā flaneļa kitelī i verās, kai aug zuole. A es siežu mašynā, nazkuo gaidu i verūs, kai veceits nagaida nikuo. Jis tikai sēd i cer tikt vasals. Reizem nav juodora nikas – tikai juosēd i juogaida.Vyss apsastuoj, a laiks kreit kai leita lasis iudinī opolim riņčim.

Nikas nav tik svareigs, kab navarātu byut nasvareigs. Nav vaira ni slimneicys, ni ak jau veceiša. Slimneicā ak jau sēd sorgs i sorgoj naseņ izremoņteituos palatys, par kurom maņ koč pusgodu, tok beja lapnums – Viļānūs otkon kai pi cylvāku. Cik moksoj sorga olga, cik medmuosys – taupeišonai ir vysaidi veidi. Taida sajiuta, ka Latveja niu apklust, sastyngst, apsaraun, aprymst, īsakapsulej i sasaraun komulī kai ezs. Voi varbyut tikai vardive, kas cer, ka juos naīraudzēs.

Otkon leist leits. Otkon vosora kai baile, solts i rībeigs. I pa kuru laiku paīt dzeive – eisa kai Latvejis vosora: te uobeļneicys vēļ zīdēja, te jau aizamatuši uobeleiši, te statieji buļbys, te jau juorevej.

Verīs i breinojīs, kai paīt laiks. Kai vyss īt iz prīšku, a muna laika palīk vys mozuok i mozuok.

Lai voi kai, ir lītys, kas napuorīt. Cikom dzeivs, ir tik daudz vysa kuo, kas vēļ var nūtikt.

Tai vot i īsadūmuoju, i pīrakstieju. Atguoduojuse par itū karteņu.

Publiceits Dīnā, klausūtīs, kai aiz lūga leist leits.

Meža putni pulkim skrēja

Nazkai aizmiersu Naktineicā īlikt ka ni Dīnys rokstu, to koč atsauci. Ite byus. Kartenis i jūs parokstus niu laikam napuorpubliceišu. koč tī varbyut ir Dīnys dīnroksta leluokuo vierteiba.

________________________________________

Vysod var atlikt raksteišonu i naraksteit var vysod. Taipat kai vysod var nadareit, nabraukt, nasajimt. Sēdēt sātā, peļnēt naudys, dzeivuot labi i pareizi. Kai vysi dora i kai ak jau ir juodora.

Tok sajem smierts ziņu i saprūti – cik labi, ka rakstieji, darieji, brauci i jiemīs. Ka nasiedieji sātā, napeļnieji naudys i nadzeivuoji labi i pareizi. Partū ka nivīns cyts tuo nabyutu dariejs, redziejs, juts i bejs. Kai jau dzeivē vyscaur tys ir – cyti tovys dzeivi nadzeivuos.

Myruse Sprukuļu Berte nu Sčastlivuos dzeraunis. Cylvāks, par kuru es asu saciejuse – juos vīn deļ maņ beja vārts aizbraukt iz Sibiri. Ar vysu gryutumu i vysu naveseleibu pyrms tam, dublim, ūdim, moškom i ērcem.

Myužeigu duseišonu jai nūmyrušai i myužeiguo gaisma lai speid jai.

Par gūdu jai, juos dzeivei i dzīsmem šudiņ diena.lv īlikšu sovys kartenis nu 2006. goda 30. juņa ekspedicejis Sčastlivajā i sovu raksteitū Sibira stuostu gobolu “Kiukoj uora dzagiuzeite”.Varātu tikai saiti dūt iz cytu resursu, tok maņ ruodīs, ka var īlikt i vysu tekstu. Kurs gribēs, puorskaitēs.

Ituo teksta es nikod nabyutu pīrakstiejuse, kab na Bertys Sprukuļ nu aizlaiku laikim atguoduotuos i nu suoku nadzīdomā bolsā saceituos, piečuok īsadzīduotuos dzīsmis par dzagiuzeiti, kas bādoj par sovim kūkim taipat, kai meituška par sovim bruolim, kas pagaisuši karā.

I maņ prīca, ka tei dzīsme ir dzeiva. Jū niu dzīd Ondrupenis folklorys ansamblis “Sovvaļnīki”.

Taidā reizē saprūti, cik myužeiba ir moz, ka vysu taipat nūsoka eisa šaļteņa – kod Sprukuļu Berta atguoduoja tū dzīsmi i dzīduoja. I kod ļauds Latgolā jū niu dzīd. Par dzagiuzeiti, kam pītryuka treju kūku. Taipat kai dzīduotuojai treju karā kautūs buoleleņu, kuru kaulus balynoj saule i motus purynoj viejs.

Cik ta gara dzīsme ir – puors minotu. A tymūs minotūs izskaņ kaida cylvāka dzeive i vysu dzīsmis dzīduotuoju myuži, cikom vacuo dzīsme tyka da myusu laika i myusu laika dzīduotuoju.

________________________________________

Ite Sprukuļu Bertys dzīduotuo latgalīšu tautys dzīsme “Tymsa, tymsa tei eglīte”. Atlaidit, nūfilmeits šķeibi – steigā i ar fotoaparatu – jei pieški suoce dzīduot i nabeju da tuo ni reizis filmiejuse.

Soka, ka cīši skumeiga jai itei dzīsme. Tok cytys vēļ skumeiguokys. I maņ cīši pateik, ka tī vīnu šaļti īsadzīdoj meža putyni. Taišni tymā vītā, kur Berta dzīd par putynim.

Nu dzagiuzeitis maņ kotru reizi šārpys īt par kauli, tok dzīsmei ir tikai audio fails. Kina tikai pādejam paņteņam.

________________________________________

A ite muns stuosts par Sibiri “Kiukoj, uora dzagiuzeite“.

cīma padūme

kod mes itūvosor braucem iz Balkanim, īraudzējem itaidu cīma padūmi. šmuka, eista, dzeiva. kai jau Balkanūs.

1 diena manā mūžā – piecelties un iet gulēt

esmu piecēlusies.
uz ielas satiku lillā mašīnu ar lillā īpašnieci.
grāmatu visiem vajag, neviens nevar paņemt.
Leikumai tur ir cits uzvārds.
LVAVA runā latgaliski.
apkopēja ir dabūjusi pa kaklu un tagad mazgā grīdu katru dienu.
pie viena viņas sentence “Kas no tās jaunatnes ir – gari zābaki, plika naba”.
darbā esot jālieto maiņas apavi.
gribu gulēt un neko nedarīt.
sāka snigt sniegs.
atzinos, ka nekad mūžā neesmu redzējusi filmu “Baltā tuksneša saule”.
apkopēja ienāca šņākdama un klusēdama izmazgāja.
uz ielas atskanēja būkšķis. avārija.
zālītē zem loga 3 jaunieši uzcēla sniegavīru. un pasludināja skulptūru par atklātu. laikam kolēģi.
veikalā sāka pīkstēt signalizācija. apsargs panāca pārīti, gandrīz izģērba vīrieti. pīkstēja cigaretes, gandrīz tukša paciņa, kas pirkta Krievijā.
vecis brauca ar mersi un izdomāja braukt pa stacijas laukumu. nenobremzēja. aizšļūca pa sniegu un atdūrās pret laimētavas sienu. laime, ka ne pret gājējiem. izskrēja apsargs.
bomzene sēdēja uz krustojuma. viņai blakus bija melns suns saitē. suns satrakojās, sāka riet, rūkt, leca gaisā. gandrīz sakoda vīrieti, kas gaidīja zaļo gaismu. tomēr bomzene noturēja savu suni. vīrietis aizgāja, suns nomierinājās. viņš bija iekodis viņai rokā. kamēr sieviete skatījās uz roku, kāds garāmgājējs tajā ielika monētas.
pie autoostas ļaudis plūda straumēm. cauri pūlim nesās 8. tramvajs. nesamazinot ātrumu, viņš zvanīdams iztriecās cauri pūlim. nevienu nepārgrieza uz pusēm. čigāns baltās biksēs, kas gāja vislēnāk, izbrīnīts paskatījās uz mani. man šķiet, ka viņam tramvajs tomēr drusku pieskārās.
uz krustojuma mētājās gabals automašīnas.
laikam jāiet gulēt.

Jauneiba

Beidzūt sasajiemu i īguoju Tviterī čīpstēt. Piec puors reižu runuošonys i pīrunuošonys itymā augleigajā naktī, kod gulieju napylnys 4 suņdis i kod maņ kaids, kas naseņ beja atkluojs Dīvu, atlaidit, Tviteri, stuostēja, ka tys obligati ir juodora, partū ka ir juodora, partū ka cytaiž nabyus labi, partū ka cytaiž es mudri byušu uorā, partū ka cytaiž es byušu vaca, atpalykuse i nasekuošu tehnologejom.

Ka teve nav Tviterī, teve nav vyspuor. Tai jis saceja i beja kaifā nu sovu vuordu.

Es īsadūmuoju – vacī laiki, senejī ļauds. Ka teve nav bazneicā, teve nav vyspuor. Tu esi izraideitais, nakryškuons i varbyut – nabašnīks. Ni nu ituo pasauļa, uorpus juo.

Tai beja nazkod. Niu pasauļs mainuos tik bīži i mudri, ka kasdīnys tev juoīsakļaun jaunā bazneicā – jaunā i jaunā tehnologeju pasaulī. Piec diveju mienešu tovs telepons ir vacs. Piec diveju godu tovs dators ir hlams. Ka tu nasekoj leidza, tu pats esi vacs i na nu ituo pasauļa. Siedi pi TV i kiukoj, cikom cyti tviterej škārsteiklā i auž jaunus socialūs teiklus. Cyti škārsteiklā sasateik ar vysu pasauli, cikom tu iz dzeraunis ceļa najauši sasateic ar dzeraunis sābrim staraverim, kas īt nu sīna tolkys i kaneņā nas soldonū pīnu zupai, i nu reita pi pīna golda – pīna pījiemieju Tekli, kas brauc iz pīna mašynys, apsveic vysus vuordadīnuos i nūvielej daudz pīna.

Es jam sacieju, ka zynu par Tviteri, ka tys tok jau seņ nav nikas jauns, ka pat es tī asu jau seņ, jau nu 5. augusta, a maņ napateik, partū ka maņ ir muns iz WordPress bazis taiseitais dīnroksts. Ka es rokstu i kopeju cytur pīraksteitū jimā i maņ vaira pateik gari teksti ni eisi klīdzīni. Roksti, kurūs var īgrimt, navys eisziņu formata viests nu 140 voi 160 zeimu.

Tok jis saceja, ka vaira nivīns nikuo taida naskaita. Pologu naskaita. Nivīnam vaira nav tik daudz laika, kab skaiteitu kuo nabejs vaira par sms 160 zeimu. Voi Tvitera 140. Svareigū var pasaceit puors vuordūs, vyss puorejais ir līkuos informacejis pologs.

Tok es saceju, ka deļkuo tod vyspuor raksteit, ka tu navari pīraksteit tai, ka cylvāku īvalk tekstā i jis tī dzeivoj, elpoj, tic i dūmoj par lītom, kas nazkod tev bejušis svareigys, ka jis skaita i jimā dzymst breinumu pasauli ar puču pučem i demonu demonim, kreitūšom lidmašynom, grymstūšom laivom i piratim, mozom puosoku meitineitem i kačim, kas runoj i dzīd, vysaidim breinumu breinumim, kuo nabyutu bejs, kab tu nabyutu dūmuojs, bejs, rakstiejs i tod pats puorskaitiejs – aiz breinuma nazynuodams, kur liktīs. Partū ka tys reizē ir i tovs, i svešs.

Jis saceja, ka myusu dīnuos nivīns nikuo naskaita, tikai roksta. Roksts aiz roksta, ziņa aiz zinis, dīnroksts aiz dīnroksta, mīdz i lepej, mīdz i lepej, informaceja plyust kai upe lāzanim krostim – polu laikā pa līknem, puorsalej, sasalej, aiznas i atnas. Informacejis ir par daudz, vaira nudi nivīnam nikuo navajag.

Es apjuku. Ziņu ir daudz, moz ir pasauļu, kuo es grybātu satikt.

Jis vaicuoja, kura ir pādejuo gruomota, kū es asu puorskaitiejuse. Jis triumfēja.

Es apjuku vēļ vaira. Es eistyn naskaitu nikuo. Ka naskaita najaušus i vajadzeigus tekstus. Ā, kuknē, cikom vuorejās ēst, es pa vokorim šaļtim skaitu Reginu Ezeru, partū ka jei muok raksteit ar garšu. Kasdīnys pa puors lapeņom – na deļtuo, ka maņ intereseitu, ar kū vyss tys gols golā beigsīs, a partū ka maņ pateik process – škatynuot teikumu aiz teikuma i, cikom buļbys savyrst ar kuopustim i špeka gabalenim suteklī, vērtīs, kai vuordi sasalej i sataisa jaunu pasauli.

Maņ ruodīs, piec juos nivīns vaira nav muociejs raksteit tik vīgli par tik gryutom temom. Pajimt, paceļt i nest, pasaceit i byut atbiļdeigai par sovim vuordim, kab skaiteituojam nu tekstu tyktu breinums i kab jam palyktu vīgļuok. Kab teksts jū na īdzeitu zemē da placu i iznycynuotu ar bejušuo laika suopi kai videjā latvīšu prozā, kas vaid i par sevi, i vysa pasauļa nabyušonom. A kab teksts juo dzeivi padareitu vīgluoku. Pasaceitu kū nabejs taidu, kuo jam vajag i kas nas iz prīšku i īdvasmoj byut.

Iz Zīmysssvātku maņ izduovynuoja divejis gruomotys. Vīnu es atškeiru i aizškeiru. Jai ir vuoks šmuki dzaltonā kruosā i burtim ir teiri nikuo fonts. Tok es puorskaitieju laikam puors riņdeņu i saprotu, ka lobuok skaiteišu svešus blogus, na svešus mūrgus. Poetismi ir myruši. Jī solkonai smird piec vacu duku. Kai škapī biškriesleni i naftalins, sasajaucs ar peliejuma i duniejuma smoku. Kai taida vacu sīvīšu smoka, kod jūs kačs nasatur meizolu i jūs nu valerjankys pudelis izaliejušuo smoka sasajauc ar “Dzintara” smaržom “Intriga” voi “Reidzineicys nūslāpums”, a vēļ drupeit ūž piec saulispuču eļļā captu blīņu i nazkuo sveša.

Ūtru gruomotu es škeiru apjiemeibys pylna. Koč i malnūs vuokūs. Tei beja nazkaida jauna i ak jau jauka autoreite, par kū maita Ceplis niu pīrakstēja najauku recenzeju. Atsasādu Esplanadē autobusa beiguos, atškeiru gruomotu i brauču gostūs iz Imantu. Poša beju lapna iz seve – kai braucu sabīdriskajā transportā i skaitu gruomotu. Tai nabeja bejs godim – na deļtuo, kab es transportā naskaiteitu, a deļtuo, ka kasdīnys nabraukoju. Da i naskaitu tože. Raksteit eistyn ir vīgļuok. Ir interesnuok byut pošam deļ seve autoram, na broduot, leist, grimt, ceļtīs i krist, izalauzt, izkuopelēt pa svešu tekstu, kas gols golā aizvad na tī, kur vastu poša fantazeja. Vīgļuok ir byut pošam par radeituoju i dīvu, na vērtīs, kai ūtrys ar speideigu sintetikys paruku i ar sudobra folejā īteitu vāzu spielej dīvu i izalīk par radeituoju.

Muna laime nabeja ilga. Teksts varbyut i beja nikuo, koč šaļtim naveikli jaunekleigs i nanūsleipāti breivs i reizē sapeits kai jauns kumeļs, kam nivīns vēļ nav īvuiciejs, kai apsaīt ar sovom garajom kuojom, kas matās aiz vysa i kam saiminīks vēļ izlics pynāklus, kab napraška zyrgabārns nanūbāgtu paceļu. Šaļtim taišni īsuocieja tekstā ir breinums, partū ka jis vēļ nav nūgurs viltuot i izdūmuot dzeivi, maluot i sepinēt par tū, kuo nikod nabeja bejs voi varbyut kuo nikod nabyus pa eistam. Partū ka jam vyss vēļ ruodīs kai breinums.

Kai tyku da pyrmuos pošnuoveibys, par reizis gruomotu aiztaisieju cīši. Tys beja laikam pi Botaniskuo duorza. Daguoja sēdēt i vērtīs uorā pa autobusa lūgu tymsā i dūmuot – kurā šaļtī radeituojs apmauc paruku i suoc izalikt. Kurā šaļtī izdeviejs ir nūticiejs, ka juo sudobra folejā īteituo vāza spēs izškeļt iudini nu kliņts.

Ka nav kačam pīna, to juo naizgluobs nikaids teksts. Koč kū tik stereotipiski vacu tik jauna cylvāka i jauna autora tekstā nabeju dūmuojuse īraudzeit. Pat napasaceņšu daskaiteit da gola – voi autore izspielej vacū spēli i beiguos pasoka būra vuordus: “Hop, vyss beja tikai mali!”, voi ari aizbrauc pa vacom ramom i beiguos daslādz ar atslāgu – tai tam byus byut.

Ka es asu puorskaitiejuse Luoča “Zvejnīka dālu”, Jaunsudrabeņa “Aiju”, Repšis “Guņszeimi”, Aizpurītis “Nakts mauduotuoju” i vēļ padsmit romanu par boltuos suknēs apsamaukušūs navaineigūs ci mauceigūs jaunovu pošnuoveibom nalaimeigys ļūbisteibys piec, kam maņ vēļ vīns? Pareizi, nikam. Ka es grybu īraudzeit tekstā svešys dzeivis i smierts, es skaitu svešus blogus. Voi verūs pa lūgu. Voi eju pa īlu. Voi izdūmoju.

Koč patīseibā maņ ir pīkuost par jaunuokū latvīšu prozu. Ka jei naīīt munā dzeivē i napajem muna pruota kai breinums, taitod juos nav. Dzeive ir par eisu, kab es skaiteitu dryumus, garlaiceigus i nastyprus tekstus, raudzeitu saprast svešu pasauļu haosā nūkleidušus i pseidomuokslinīciskā i viltuoti rodūšā manīrē izškeidušus vuordus ar aizpluovuojušom i naprecizom nūzeimem, par kū vaira navolda ni autors kai skaiteituojs, ni skaiteituojs kai autors, a poši vuordi maun sovuos nūzeimēs kai aizamaļdiejušys i vīnā akvarejā sasvīstys vysaidu jiuru zivs, kas sovā storpā rejās i grīžās kai suni, kūž vīna ūtrai nūst spurys i aplaiž vīna ūtru ar lipeigom slimeibom, nūspruogst i maun ar vādaru iz augšu kai pīsapyutuši parašuti.

A skaiteituojam gudrai juomaun ar golvu – taida jau ir tei sirrealistiski metamorfoziskuo i pluovojūši postmodernuo literatura, taidai jai byus byut. I nivīnam nav tīseibu i pruota pasaceit – karalīne ir vaca i plyka, juos ciči kircinej tukši, partū ka jimūs nav ni pīna, ni vieža.

Ir vaira nikai skaidrys, ka es naskaiteišu ari nikaidu Tviteri, koč tī byutu 30 zeimis voi 25 zeimis teksta. Varbyut vīneigi šaļtim, kod tys 140 zeimu garais teikums i teksts byus vītā i jimā nazkas īsazibēs kai smiļkšu gryuds upismolā, rosys lase zuolē i ka jimā byus nazkas taids, kas sajims munu pruotu i viereibu i nalaiss vaļā.

A dzeive poša patīseibā ir breinumu pylna. Spēj tik īraudzeit. Vysi tī ļauds, jūs karakteri, jūs pozys, jūs izanesšona i lela, jūs vuorguos vītys i kompleksi. Verīs i breinojīs.

Maņ pateik vērtīs iz ļaužu. Kai jī doncoj iedneicā pi golda, partū ka pa radeju skaņ lipeigs meļdeņš, kai jī dzīd bolsā tukšā koridorā, kod dūmoj, ka ni aiz vīnu durovu nivīna nav, kai jī veikalā skaļā postoruos tīsys bolsā skaita žurnala rokstu par citplanetīšu atīšonu.

Īsadūmoj, stuov buoba pumpainā humpalu mietelī, iz golvys zeče ni zeče, nazkas adeits i sasprausts ar leiku odotu i jei bolsā skaita pi tomatu i ogūrču, mandarinu i apeļsinu stenda: “Tā diena nāks, viņi atlidos zilos kuģos un atnesīs kosmosa neremdināmās gudrības, kurām līdzās jebkurš rietumu zinātnieks sajutīsies kā kusls bērns. Jo patiesā gudrība ir druīdu spēks, kas iekalts senajos akmeņos, kas vēsta par citplanētiešu atnākšanu. Ne velti tie novietoti pusaplī, kas atgādina Sīriusa kontūru, ja uz to raugās no Mēness puses un neņem vērā debesu frakcijas marginālos starus, kas atstarojas tukšajā telpā un pazūd.” Voi koč kū taidu. Tikpat pravītisku i puorpasauleigu. Koč kū tikpat unikali šokejūšu i fascinejūši baisu i reizē breineigu kai jukušuo buoba pi ogūrču i tomatu stenda.

Pasauļs ir breinumu pylns. Navajag nivīna teksta, partū ka vyss taipat skaņ kai izdūmuots i izaver vysleidza kai nūsepineits. Verīs i breinojīs, kai tai var. A var. Dzeive.

Šudiņ beju iz baigi lobū pasuokumu. Jaunīšu energejis i trokuma atombumbu – jaunuos inteligeņcis forumu. Nazkai īraudzieju itū informaceju i dūmuoju, ka ak jau kaida parteja vervej kadrus i luopej sovus ideju krizis izāstūs caurumus. Dabiska pīsardzeiba, kod politizeits ir vyss i vysur vari atsaraut kodeišonu i smadziņu skoluošonu. Nūliemu aizīt apsavārtu – kai tys teik dareits i voi teik dareits.

Lobuo ziņa – nateik dareits. Nabeja pat žurnalistu, tys ir, es jūs namanieju. Tok organizatoru izjimtuos kinys byuškūšys Youtube. Ari labi.

Medeju pi ituos ideju i jauneibys trokuma atombumbys nabeja. Lobys zinis nivīnu nainteresej. Kuru medeju lai intereseitu jaunīši, kas dūmoj, ka jī zyna, kai tikt uorā nu globaluos i Latvejis krizis. Medejus interesej pyust krizis burbuli leluoku. Bīdeit i šausmynuot. A jaunīšim nūsaspļaut, jī dzierkstej i skaņ, runoj, sprīž i taisuos izdareit breinumu lītys. Ak jau i izdareis.

Tai es, īdama iz tīni, dūmoju – kas ir jaunīši i da cik godu ļauds ir jaunīši. Šaļtim es sev pasaruodu tik vaca kai muote zeme – sasačerveliese i sakoltuse kai vaca bruņurupuča mugura, iz kurys stuov četri zylūni i tur zemi. Voi ari zeme, iz kurys stuov četri zylūni i tur bruņurupuci, iz kura stuov treis zylūni, kas tur bruņurupuci, iz kura stuov diveji zylūni, kas tur bruņurupuci, kas tur zylūni, kas natur nikuo, a kam iz suona ir izkruosuota zyla pučeite ar dzaltonu videņu. Nu, koč kai tai.

A tod cytu dīnu es nūsaspļaunu par pareizū dzeivi, apmaucu kedys, šļiucu ar jom pa apladuojušū ītvi, šļudzineju i šliukoju, dzīžu bolsā leidza dzīsmem, kas skaņ munuos austeņuos, rūkys sabuozuse puscaurūs bikšu kārmynūs, kapuce, dzeive, juoskrīn. Nu kaids tī vacums, pi valna. Pīkuost.

Šudiņ saprotu, ka cylvāks ir jauns, cikom jis tic, ka jis var apgrīzt pasauli ūtraiž. Tu navari? Es varu. Partū ka es zynu, kai tū dora – pajem vāzu, atsasper pret bruņurupuča muguru, pastum nūst vīnu zylūni i grīž. Tai, kab zylūni varātu apsamaineit vītom, atsapyust i suokt vysu nu suokuma.

Vēļ es saprotu, ka cylvāks var apgrīzt pasauli ūtraiž, ka jis jem grīžamū mītu i grīž, navys soka, ka kaidam byutu juogrīž, partū ka byutu labi, ka kaids pagrīztu. Keduos ir spāks. Vaira nakai spicpapiežūs. Kedys ir tiuļuok zemei.

Tok vyss ir daudz vīnkuoršuok. Ka es tycu, ka es varu, i ka maņ tuo vajag. Ka atsarūn vēļ koč vīns, kas tic, ka es varu, i kam tože vajag. Tod tai i byus. Partū ka tai ir juobyut – es jau asu tū tai izdūmuojuse.

Paruodeišu foršu cacku – jū sataisēja japuoni. Maņ pateik ideja, muzyka i meitiņu suknis. Maņ vyspuor pateik daudz kas nu japuoņu, jim ir nazkaida taida skaidreiba, kas ir tikai sprostā Latvejis dzeraunis sātā, kas dzeivoj harmonejā. Partū ka fen šui i vyss cyts ir tikai logiska i nu līkuo breiva pasauļa kuorteiba. Kai stidzenis nu ustobys iz klāvu i nu klāva iz pyuni i dīvkūceņš i peliejumu kryumeni pi pierts. Tik mes naasam muociejuši tuos stidzenis nūsaukt kai nabejs, pataiseit par mūdi, publicēt speideigā gruomotā i izdūt Japuonā.

Kaidu nedeli voi pusūtru atpakaļ, kod beja lelī soltumi, pi ustobys lūga daguoja irbeitis. Zīmys mikrieslī pa snīgu mozim piedenim kai vistenis, plyukuoja ustobys prīškā zuoli i sieklenis, koklus staipeidamys. Es siedieju pi kuknis lūga, iežu batviņu zupu ar vuškys gali i tymā šaļtī saprotu – itū momentu es atguoduošu vysu dzeivi. Dzeiva radeiba nu teirumu i pļovu atīt ustobys prīškā. Breinums.

Taipat kai es atguodoju cytu breinumu. Kai es bierneibā vīna poša eju pa pļovu, nav nivīna cylvāka, tik pasauļs apleik – lels, lels, augsts, augsts. I maņ apleik pa pļovu staigoj bacjani (starki), cyluodami garuos kuojis i maklādami nazkū zuolē. Jī ir tik leli i bolti, a es asu tik moza i sorkonā mieteleitī. Jī nasabeist nu mane nicik, tik pasakuop molā i palaiž mani īt tuoļuok. Es eju pa pļovu, i putyni pasaškir munā prīškā, napuortraukdami ēst i staiguot sovu ceļu. Leli, bolti putyni vysapleik i klusums. Taidā reizē dzeive dasadur pi dvēselis i tu palīc bogotuoks, i nazkas īsaskaņ i vaira nabeidz skanēt nikod.

Tei ari ir jauneiba – vērtīs iz apleicejūs ar bārna acim i ticēt, ka vysi ir lobi i vyss ir lobs. Ka pasauļs paīs sūleiti pretim, paleidzēs, atbaļsteis, byus prīceigs par tevi. Ka pasauļs paīs nūst nu ceļa, tok ni tu maiseisi pasauļam, ni pasauļs tev. Ka pretim guojiejs iz šaurys lapys pasaraus molā, kab palaistu teve garom, i nagribēs nikuo ļauna. Ka pasauļs navielēs tev ļauna, nakūss, narībs, nasmuodēs i napadareis okla, kūrsla, vaca i klyba. Ka jam byus prīca, ka tu ej, dori, dzeivoj i tev saīt tik labi.

Jauneiba ir puorlīceiba, ka tu vari vysu. Ka ar 25, 140 voi 14622 zeimem tu vari puormaineit pasauli. Ka ir gona ar vīnu vuordu i vyss izamaina. Ka tu soki vīnu vuordu i vaira nikuo nav pa vacam, vyss ir jauns. Ka tu soki tikai vīnu vuordu, i muna dvēsele teik vasala.

Tai ir juodzeivoj. Vīnu šaļteņu pa prīšku dzeivei i vīnu drupaneņu viers zemis. Cytaiž a nikai.

Nu diena.lv

ceļā

20. nov 11:44

ha. tomēr aizkūlos uz Minsku un esmu te ar visu auto. ja kādam 24.11. vajag tikt no Viļņas uz LV, tad es tur būšu un braukšu. bet man nav līdzi telefona (tas ir, ceļā nebūs). tā ka trillu ceļojumi notiek pilnā sparā.
protams, Minskā ir internets. vēl te ir viss kas, bet par to vēlāk. es vēl nezinu, kas te ir, jo arī darbs ir izklaide – omnia mea mecum porto.
tie, kas mani sazvanīja, lai nebrīnās. ar Rīgā palikušu telefona pieskatītāju palīdzību zvani ir pāradresēti citam kanālam. :D
protams, es nezinu, kā nokārtošu visu, kas jānokārto ar visu, kas deg. bet kad trilla ir palikusi bez izklaidēm un trillu būšanas. gan jau viss būs glauni.
tā ka es jūs visus (vai vismaz 2/3 jūsu) mīlu un ceru, ka neko īpaši daudz jums no manis nevajag. bet to mazumu dabūsiet. cerams.
Mankūzim sveiks!

22. nov 17:42

vakar redzēju, kā milicis izslēdz cilvēku.
šodien snieg sniegs.

25. nov. 00:32

a nebūs slinkums, rīt paskatīšos, cik jūdzes notrauktas.
bet nu gods kam gods, Minska, Viļņa, Daugavpils, Rēzekne vienā dienā un visbeidzot savā gultā un ar kaķīti.
ja es nezinātu, kā sniga un kāds putenis bija starp Minsku un Viļņu, es teiktu, ka katastrofa ir bijusi tikai Rēzeknē. pilnīgi neizbraucami ceļi!
man kauns par savu valsti.
pa ceļam tika pieveiktas dažas baltās sievas. trillas ir fiksākas. jo trillas darbojas neprognozējami – ja nav telefona, ir tak dators. :D un skaips. :D
un skaipot var arī uz palodzes.
paļdis Annai, jei beja muns Dpiļa sorgeņgeļs. a to jau dūmuoju, ka cauri vyss i pa besim. ;)
Viļņā remonta dēļ apmaldījos. bet viss vietā. pabraucu drusku kā autobuss un laikam pāri kādiem 3-4 ķieģeļiem, bet neviens to nepamanīja.
mistiski iztiku tikai ar leišu valodu. pati brīnos. izrādās, primitīvai komunikācijai ir gana.
eisi sokūt – piec puors stuņžu juoju tuoļuok! bože moj…

26. nov. 13:20

Pēc trakā ceļa divu dienu garumā drusku mirstu nost.
Lidmašīnā gan aizmigu vēl uz skrejceļa un pamodos, kad nolaidāmies, bet tas bija drusku par īsu.

Varbūt rīt (ja lasi rīt, tad šodien) būs drusku jēdzīgāk.
Nav ne jausmas, kur es esmu. Gasperich un laikam kaut kāda Georga Clemensa iela. Vai varbūt pa to bija jābrauc, lai tiktu uz šejieni?
Es nepajautāju.

Nekādu briesmīgu plānu man nav. To laikam teicu. Vai neteicu.
Jātiek vaļā tikai no dažiem darbiem un saistībām.
Aste palikusi, bet viss riebjas. Kāds jaunums.
Lai jau rītdiena ir brīvāka. Bet es laikam nesaprotu, kas es esmu, nerunājot par gramatiku.

Ir gan vēl 1 darbs, bet nu slima jau ar es neesmu. Gan jau kaut kā padarīs kaut kad.
Tāpēc tak nav jāsperas pāri 7 ellēm, lai strādātu (Minskā gan tā sanāca).

Īsi sakot, te nu es esmu. Man šķiet, tā ir Luksemburga, jo atpazinu daudzas vietas.
Bet es pamodos un secināju – poh… Ka tik mīksta gulta.
Un Gauja visur ir Gauja (mans dators).

Un es vienkārši mirstu nost no tā, kā visa kā ir bijis par daudz. Sēdēju busā un ar baudu skatījos uz laukiem, kokiem un vīnogulāju strīpām.
Trakas zemes un traki pārjājieni ir labi, bet labi arī šādā zemē, kur katram sava vieta.
Nejauši uzprasījos šoferim, lai gan biļete bija stundu vēlāk. Viņš ļāva iekāpt.
Izrādījās, reiss 14:00 iet cauri visiem dorfiem un brikšņiem. Luxī iebraucu apmēram tāpat kā ar 15:00 busu. Toties busā pinu jostu, klausījos radio un skatījos uz viegli sniegotajiem un miglainajiem laikam Vācijas laukiem.

Lai gan visumā jau pabaisi. Lai gan nekādas vainas.
Tikai tas, ka no sevis, darbiem un pienākumiem jau neaizbēgsi.
Bet vai vajag. Var pamainīt dekorācijas un valstis.

reits. pa ceļam iz dorbu

skat,

jauks atradums sestdienas rītam, gaidot braukšanu uz dzērveņu purvu.

“Skumju Akmeņu” mājaslapa.

ko liegties, nav vērts – foršā seno dienu mūzika. varbūt arī tas, kāpēc es esmu es. nu kaut kā tā.

kad dzīvoju kojās, man nozaga visas kasetes. gan to, kas tika atsūtīta dāvanā pa pastu, kad vēl mācījos skolā. gan jau vēlāk pašas pirktās un rakstīt pārrakstītās kombinācijas.

tagad domāju, ka jāatjauno. ja ne kasetes, tad mp3 vismaz.

visvairāk jau žēl pa pastu nākušās “Saule tunelī”. kasetēm arī ir smarža.

15 luksofori, siļču buca iz ritiņu i ceļš iz sātu

Hehe, sasajiemu vēļ vīnam varūņdorbam.

Napīteik ar stuostu Lakugā, blogu LV. Izcepu ari blogu Dīnai.

Fu, laikam juoīt juopaguļ. Tod varēs pastruoduot. Iz sātu braukšu reit.

___________________________________________________________________

Otkon pīktdīne.

Otkon daļa Reigys gribēs aizbraukt iz sātu Ūgrē, Pļaveņuos, Krustpilī, Viļānūs, Rēzeknē, Ludzā, Zylupē.

Daļa brauks ar viļcīni, daļa ar autobusu. Daļa ar mašynu.

Viļcīņa brauciejus varu īprīcynuot – tai kai ir atcalts mudrais Līpuojis-Zylupis viļcīņs, niu iz Rēzeknis golu īt tikai 2 (!) viļcīni, ka naskaita Pīterburgys i Moskovys eksprešus.

Ka braukt ar reita viļcīni, juosaceļ agri. Ka ar vokora viļcīni – juostuov kuojuos.

Juosoka, ka es pasadevu kārdynuojumam i paguojušā pīktdīnē guoju iz vokora viļcīni. Sok, voi nu byus TIK trokai.

Beja gon!

Beja vēļ trokuok nakai es varieju īsadūmuot sovuos glupuokajuos fantazejuos!

Nu suoku nimoz natyku vydā vagonā, 2 tamburi beja tik pylni, ka cylvāki kircinēja uorā kai nazkur Indejā! Dreiži iz Zylupi byus juobrauc iz viļcīņa jumta!

3. tamburā es īsastyumu ar spāku. Atguoduoju vysys sovetskūs godu bierneibys atminis par Jiurmolys viļcīni i gryužūs cauri. Kanešna, mani nūlomuoja kai kuci (es tože lomuotu), tok vydā tyku i cauri izažņaudžu.

Vagonā beja pat vīta, kur nūsastuot. Turiejūs ar 1 rūku pi siedekļa molys, pi kurys jau turējēs puiss i meita. Iz kotru siedekli ar 6+4 vītom videji beja 2-4 stuovātuoji kuojuos. Plus, tī naboga ļauds, kas stuovēja iz 1 kuojis tamburā i pi juo vagonā.

Kai siļčis bucā! Tik siļčem pyrms mīgšonys bucā ak jau dalej iudini i daber suoli, a šprotis vyspuor pyrms tuo īeļļoj! Lai lobuok sleid. :D

Var tikai riekinuot, cik naudys īnese itys reiss! Partū ka biletus tierguoja par parostū cenu.

Taidi nu ir tī narentablī Zylupis reisi. Stuovi iz 1 kuojis i skaiti puotorus, kab nanūgeibtu.

Gaiss beja taids, ka pakuort ciervi i pošam pasakuort!Bīzs, tumeigs, korsts. Vysa mīsa apsalēja ar svīdrim.

Pavadūne guoja (pareizuok sokūt, mīdzēs cauri i kuope puori) puorbaudeitu biletu, i jai nu daguna tecēja svīdri i poukšādami kryta zemē. Nazkas apsažāluoja i īdeve papeira šņukautu. Pavadūne pasacēja paļdis – juos sumka ir ūtrā vagona golā, i jei nikai navar tikt da sova šņukauta.

Lai cik godu jau braukoju ar viļcīni (jau nu vydsškolys i 90. godu vyds), ITAI vēļ nikod nabeja bejs.

Beja kai pi rokkoncerta īejis. Apleik ļaužu masa. Korsts. Vysur sveši cylvāki. Vysur kaida monts, kuojis, rūkys, moti. Ka kuram ir kaida fobeja, jis tī stabili suoktu spīgt i leistu uorā pa lūgu, partū ka pa durovom uorā natyktu.

Gribieju nūfotografēt ituo skota i jau čut ni izvylku uorā aparatu, a tod padūmuoju – a ka kurs nu itūs cylvāku, kas tūmār itymā vuojpruotā beja naparosti mīreigi i īcīteigi, suoktu lomuotīs? Bēgt to maņ nav kur! Partū ka nu vīnys pusis ir puoreits, 2 jaunīši, baba i vecs ar portipeli, a nu ūtrys – 4 saldati, jauna meitine i buoba ar ryžim motim. A kai kneipstonguos!!!

Tai niu jiusim juoizteik tik ar munu atstuostu.

Tī ļauds, kas gribēja īkuopt viļcīnī Juoņavuortūs, Salaspilī i Ūgrē, až mete krystus. Nazkai jī īsabuoze vydā, tok uorā kuopieji pasaruodēja tik Lelvuordē. Taisneiba, Salaspilī nu muna vagona izkuope vasali 2 cylvāki, Ūgrē 4 cylvāki. Tok pret tū masu, kas vagonā stuovēja kai myurs, tys nabeja nikas.

Beja labi. Beja tik labi, ka tamburā suoce nazkas geibt i šotuotīs. Pavadūne lyka attaiseit vagonā lūgus. Tai nu tī, kas sēdēja, brauce viejā, a tī, kas stuovēja, meistējēs nu kuojis iz kuoju i korstumā geiba.

Jau apsvieru dūmu – a ka gadīnī kaids nūmierst ar sirdi? Jū ak jau piec stuņdis izvylktu nu vagona aiz vīnys kuojis, partū ka nu suoku vysim byutu juoizkuop uorā, juosagaida uorsti, kas brauktu nazkur pa meža celim i stygom. Ak jau i policeja, kas brystu pa pūru voi pļovu. Seviški tymā pūsmā, kur iz šosejis īt lelais remonts.

Sēdēt es dabuoju piec 2 stuņdem. Piec napylnom 3 stuņdem ceļa vagonā jau pasaruodēja tukšys vītys. Viļānūs izkuope lela daļa ļaužu, atlykušī ak jau izkuope Rēzeknē. Da Zylupis drūši viņ tod varēja dabraukt kai cylvāks.

A Viļānūs pi stacejis beja sastrāgums. Mašynys stuovēja ryndu ryndom. I taida tautys staiguošona i bučuošonuos kai pa lelim svātkim. Pīktdīne tok! Da svātdīnis vokora varēs nadūmuot, kai tikt iz Reigu!

________________________________

A pīlykumā kartenis nu atpakaļceļa – ceļa pūsms storp Varakļuonim i Jākubpili. Tī jau vysu vosoru nūteik remonts. Runoj, ka remonts īs vēļ 2 godi.

Izbraukt cauri var. Par tū ari ituos kartenis.

Nā, mašynu tī tikpat kai nabeja. Ceļš beja tukšs i kluss.Tik ka tī 15 luksofori, kū izadeve saskaiteit piec karteņu (naskaitūt tūs ak jau, kū nanūfotografieju).

Cik ilgi juobrauc? Nazynu. Ka vysur pasagoda zaļuos gaismys, ak jau mudri. Koč vītom ceļš taids, ka bais palikt bez skrytuļu. Ka ar vysim luksoforim i sorkonajom gaismom – kai pasaveic. Ka vysur brauc pi sorkonuo i nagaida nikuo, ak jau var puorjuot mudri. Tik vītom taipat iz ceļa nav vītys 2 mašynom.

Es ceļā puorlaistuo naskaitieju, partū ka daudz fotografieju pa ceļam. Saguoja vaira kai stuņde ar pusi. Iz 50-60 kilometru.

Voi brauktu 2. reizi? Ak jau nā.

Žāl laika, mašynys i seve. Kas zyna, kas gaida tymsā rudiņa mežā, cikom stuovi vīna poša pi luksofora. Apleik ni dzeivys dvēselis, tik ceļš ar 1 jūslu i meži, pūri, kryumi.

Reiga

es teve, Reiga, naaizmiersšu

iz teve, Reiga, pasauļs turīs

iz tovu sapyvušūs īlu

es tikai garom guojiejs byušu

.

tūs dīnu gaistūšūs es napīmiņu

kod saulē izkusušūs īlu korstums

maņ dasagryude prūjom ejūt

.

tovs zeimūgs, Reiga, munā mīsā īcapts

tovs korstums, Reiga, munuos īkšuos gailej

tuos vīnys vosorys es napīmiņu

kod otkon jauna, nūkruosuota beji

.

tovs zaļums, Reiga, augši zorūs turīs

tovs zylums, Reiga, augši padebešūs

es ļauna napīmiņu, Reiga

kod īluos gaistūšuos es prūjom eju

refresh

taišni tod, ka es dūmoju, cik vyss ir brīsmeigai i kai gribīs emigrēt i sakuortuot cītu disku datoram i meikstū disku smadzinem, kab suoktu ar jaunu elpu, e-postā atīt ziņa:

Меблированная квартира от собственника на берегу Красного моря Иордании, с великолепным видом на море и горы, в курортном городе Акаба. Гараж, охрана, спутникове телевидение, интернет.

Eisi sokūt, bez interneta tu esi nulle. I nav nikaidys nūzeimis emigrēt, ka omnia mea mecum porto – vysus sovus datus, atminis i parolis.

breiveiba

breiveiba laikam byutu atsabreivuot – vysu izdzēst i suokt nu suokuma ar cytu vuordu i zam cyta viersroksta.

breiveiba ir nūsašpļaut par vysu i turpynuot.

Nu Balkanu ceļuojuma

Kai saprūtu, tod eists bloguotuojs nav bloguotuojs, ka jam nav Lomo voi Holga. Tipa kab taiseitu kartenis, kas nav kartenis i ar kū navar pasuokt nikuo cyta kai īlikt dīnrosktā kai aplīcynuojumu sovam cytaidumam.

Citeju:

Nu tā. Manā īpašumā kopš šī rīta ir vēl viens pastmasas fotoaparāts. Par mani jau smejās, ka taisu kolekciju, bet 2 jau vēl nav nekas traks. Cik pāršķirstīju grāmatiņu, šis aparāts nebūs tik vienkāršs kā “Fisheye”, bet arī iespējamais gala rezultāts un variācijas ir stipri vien iespaidīgākas. Sajūsmina arī komplektācijā ieliktā melnā izolācijas lenta, ar kuru jānoskčo gandrīz viss aparāts.

Ja pēdējā bildē saskatāt vistas, nesatraucieties – tās tiešām ir 2 vistas, kuras knipsēju 3 reizes nepārtinot uz nākamo kadru. Savukārt melnie laukumi ir bateriju silueti, tās atdalījās no vietām, kur biju baterijas pielīmējusi ar izolācijas lentu. Fotoaparāts dēļ tām grabēja jau pie otrā kadra, bet, paklausot ieteikumam, izbildēju filmu līdz galam, sakratot tās uz vienu vai otru pusi. Bildēts Daugmalē.

p.s. dievinu bildes, kam nav vajadzīga pēcapstrāde.

Nu, maņ nav ni zivs acs, ni Leikys, ni Holgys, ni Lomo. Maņ ir normals fotoaparats. Svareiguoka ir tehnika – ka ceļuojums, tod ari ceļuojums. Izbuoz fotoaparata dagunu pa lūgu i mīdz. Defekts ir efekts. Ceļš.

trokuo dīna ar Pepilotu, gruzinim i puorbraucīni

Plūmis jau gatavejās. Kreit saulis izdadzynuotajā augusta zuolē. Vosora brīdumā. Aiz lūga sisini sisinej. Mīrs smaržoj piec vosorys.

Cik godus Latvejā vēļ byus mīrs? Olimpiade īsasuokuse, Gruzeja karoj. Otkon i jau. Es raugu saprast, tok laikam tī ir par daudz vysa kuo vydā i par daudz taisneibu.

Kai byutu, ka Latveja bombardeitu Daugovpili? Nadūd Dīvs.

Reiga iz Daugovpili brauc ekskursejā i breinojās, cik tī vyss cytaiž. Latgola jau seņ ir pagaisynuojuse Daugovpili kai latgalīšu piļsātu. Latvejai jis vēļ ir.

Es ar lelu skepsi verūs iz īrokstu pasē “latgalietis”, “латгалец”. Tei ir tikai vierskuorta. Par daudz jauns nūsaukums ir par daudz jimā muoksleiguma i svešu interešu nu obeju pušu – īraksteit i naraksteit.

Es asu latvīte. Kod dūmoju par kūpeibu i sovu vaļsti. Es napīdaru minoritatei, lai kai rauga atškeļt i padareit mozsvareiguoku, opozicionaru.

Nui, i latgalīte, tok da saknis. Tik deļtuo maņ ir saknis.

Šudiņ viļcīnī satyku Pepilotu. Meitini godu 7 boi 8, īs 2. klasē Rēzeknis 5. vydsškolā, rikteigu dzeivsudobru. Jim ir garšeigys pušdīnis, jei cīši garšoj siļče ar buļbom i bīzpīnu.

Jei runuoja latvyski ar vysim, tok atsazyna, ka muok i krīvyski. Runuot to kautrējēs.

Nazkai suoce runuot ar mani. Nu, es bārnam atbiļdieju latgaliski. Jei īsavēre manī cīši, cīši i atsacēja teirā latgalīšu volūdā. Nu soki nu. Maņ beja jau juokuop uorā, meitine pieški beja īraudziejuse jaunu spēli. Skrēja maņ leidza iz tamburu. Parunuot.

Niu asu sātā. Nazkai par reizis cyta sajiuta. Pat dorba i dzeivis prīca. A to vysu nedeļu sytūs ar dorbim kai ar besu. Naīt nu rūkys i cauri. Da i vysi tī škārsteikla maniaki e-postā, draugūs i skaipā.

Puorbraucīņs beja Pepilotys vārts. Nazkas maņ sacēja, ka folklora jau ir izmyruse, partū ka izlūksnēs vaira narunoj. Ka taidu teicieju piec godu 20 vaira nabyus, partū ka apmiers dzeraunis buobys.

Nu nazynu. Nu tuo bārna guoja uorā breineiga i vaca volūda. A koč zīd iz maizis.

Sibira stuosti. Krīvu medicina. II daļa

.

Itū stuostu varātu nūsaukt ari itai: “sliminīku veseleiba i 7 kuojis”. Partū ka vasalī beja slymi i slymā vasali, a par vysim kūpā slymys beja septenis kuojis. Treis nu jom vīnam cylvākam – Ilonai, kas pasamanēja krist i pīsaceļt, otkon krist, pīsaceļt i krist.

Lobuokais krīvu medicinā ir juos naasameiba.

Byut to jei ir, a da juos navar tikt. I tys cytu reizi var moksuot pat dzeiveibu – tikai deļ tuo cylvāks palīk dzeivs. Voi vysmoz jū dzeraunis kopūs apgloboj kai cylvāku – ar vysom kuojom, rūkom i vysom zornom.

Voi par veļti mes pi Sibira latgalīšu dzierdātu tik daudz stuostu, kai tys i tys nūmirs Ačinskys slimneicā – atgrīzuši vādaru vaļā i cylvāks par reizis beigts. Nu, voi piec kaidys sutkys.

Ite es nasabreinoju ni par kapeiku.

Poša iz slimneicys gaņku puortynu Maritys kuoju, kod jei beja daguojuse puorsīšonys stuņde i mes jau vysu reitu bejom izamolušys pa polikliniku i slimneicu. Uorsti i sanitarkys stuovēja tīpat sūpluok, peipēja i nūsavēre iz myusu ar navyltuotu i patīsu iņteresi. Maņ jau pasaruodēje – varbyut gryb kuo jauna īsavuiceit…

Parkū taids teatris juotaisa iz gaņku? A kur ta cytur lai dasāst? Beņča nivīna uorā nabeja, zuole da kokla, a slimneicā vydā iz kotra krāsla pa divejom buobom i vēļ unuks kliepī pajimts.

Tai, niu juopadūmoj, par kuru kuoju lai stuosta. Ir jau kur izavērst – divejis voi trejis izgrīztys, vīna sasysta, vēļ vīna apšmucynuota ar korstu kotlu.

Labi, suoksim ar Darjis kuoju.

Tai i rikteigi nasaprotu, kas jei tī beja – ni to izgrīzta, ni to sastīpta, ni to kramps raun, ni to vēļ kaida nalaime. Tok vajadzēja elasteiguos saitis. Ite vīgli pasaceit – elasteiguos saitis. Ite tev na īīt veikalā i nūpierkt! I kur ta vēļ pošā vālā vokorā.

Muosa Tatjana zynuoja vīnu aptīku, kur asūte. Vysmoz jei tī nazkod redziejuse. Tys beja nazkur jaunajūs rajonūs, taids kai lūdzeņš, kai restis. Vydā nabeja juoīt, padeve taipat. Es to naredzieju, siedieju Marusjā (muosys Tatjanys mašynā), a puordevieja bejuse breineiga – vēļ lobuoka par Mariju Grigorjevnu (buobu ar izkaseitū pūdeļa prizuru, sauktu par guņs golvu – jei moti to malni, to sorkoni), koč maņ jau nasaruod, ka kaida cyta buoba juos varātu puorsist. Varbyut asu Marijis Grigorjevnys fans!

Piec seceibys tuoļuok laikam beja vīna nu Ilonys kuoju.

Naatguodoju, kai jei jū samaituoja, tok iz prīšku paīt varēja. I nikaida krīvu medicina jei natyka. Tok voi ta Ilona liksīs mīrā? Voi ta Ilonai tik vīna kuoja?

Pa tū šaļti Marita nazkaidā (carams, ka latgalīšu) sātā dagryude kuoju pi korsta ak jau buļbu voi iudiņa kotla. Nikas troks tī nasaruodēja, tik nūsasmējem par dorba traumu i vyss. Varbyut kaidu kremu īdevem pamuozuot.

Nūūū, Marita tože tai lītai pīguoja nūpītni. Ka kuoja, to kuoja. Ekspedicejis arhivā var atrast vysaidus juos rānu obrozus, līc koč rameņā pi sīnys! Cyts par cytu baileiguoks. Tī var redzēt vysaidys apdadzynuotys kuojis atteisteibys stadejis – nu sorkona pleča da lelys tulznys, nu tulznys da nanūsokomim plečim, vuotim i uodys gobolim. Ak jau, ka kod naviņ izīs latgalīšu medicinys gruomota, varēsim pīduovuot breineigys ilustracejis. Kotram tok juodūd sova tīsa jaunūs uorstu izgleiteibai. Es varātu raksteit teoretiskū daļu – par krīvu medicinys potencialu, dziļūrbuma dūbem i atteisteibys teņdencem.

Guoja laiks, Maritys kuoja auga, brīde i ryuga. Gatavējēs.

Piec 9 kilometru nūīšonys pa glumim Sibira dublim i nacelim kuojis nivīnam naatkryta. Ni maņ, ni Oļai, koč gobolu ceļa vēļ guojom ar bosom kuojom. Pa vysim dublim, kas trīkšēs pa pierstu storpom, i ščebjonku, kas beja zam tūs dubļu.

Piec šaļts naizturieju i leidu nazkaidā pūrā mozguot kuģojis, kab varātu apmaukt gumejnīkus. Nā, nikas maņ navuodēja – ni pūrā nūsleiku, ni tuorps īcierta, ni cyta kvaroba paruove.

Es vēļ pyrma tuo piec pārkiuņa pa pļaņčkom broduoju, taisni dzeraunis ūlneicys vydā. Breineigys pļaņčkys ar meikstim dublim i syltu iudini. Až sentiments paruove!

Koč Nina nu gaņku klīdze, ka navajag – var byut stykli. Tok kas ta nav pa styklim staiguojs! Da i nabeja tī nikaidu styklu. Teiri dubleiši.

Saguoja labi – tei grupa, kas brauce iz Grjaznovu (kur, ka sprīst piec nūsaukuma, vysam vajadzēja byut nateiram, vīnā grjazē), dabuoja asfaltu i autobusu, a mes, kas braucem iz Sčastlivū (kur vajadzēja byut vīnai laimis solai i dabasim, partū ka pat leluo ūļneica jim nūsaukta kolhoza vuordā “Vesjolaja Gorka”), dabuojom leitu, dubļus, ūdus i dundurus.

Nu tūs dunduru Ninai obejis kuojis zam ceļu tai aptyukša i izacēle ar sorkonim trumim, ka izavēre piec buboņu miera piedejā stadejā voi vysmoz piec cyuku sorkongulis. Tū obrozu ar juos kuojom varātu likt propogandys materialūs “Latgalīši, nabraucit iz Sibiri”. Žāl, ka nazkod taidu breineigu materialu nabeja ni Kempam, ni Trasunam, kod jī aicynuoja palikt sātā.

Maņ ruodīs, īraudziejuši Ninys kuojis, vysi latgalīši nazkod byutu palykuši Vitebskys guberņā i niu vysi gūdeigi brauktu iz Īreju, navys kai nazkod iz SibĪreju. Koč taidā gadīnī nabyutu ari myusu ekspedicejis i itūs stuostu.

A pa tū šaļti beja daguojs Juoņu (voi Pīteru) vokors Saharnajā. Par tū, kai mes iz jū braucem, ari vajadzātu pastuosteit. Kai nūstopeitajam žiguļam puorspruoga rīpa i kaids breineigs prāms ir puori Čulymam, a navar jau vysa aizspēt.

Iz guņkuru Aleksejs i Katja sanese breineigu molku – eglis blučus, nazkaidus dieļu golus, pat nūbyrušu Jaunuogoda egli. Cikom mes i pusdzeraune stuovējem ap guņkuru, asti gryndzynā sagrīzuse, garom paskrēja malna cyuka. Spolvainuo mugura vīn nūleiguoja, vysa vīnā dubļu šērvē. Ilona vēļ puorvaicuoja vītejim, kaidā kruosā jim cyukys. Izaruod, ka boltys!

Ūdu tī beja vēļ vaira kai Bičkovā, koč myusim lykuos, ka vēļ vaira vīnkuorši navar byut. Izaruod, ka var. Beja tik bīzs gaiss, ka navarēja padzīduot – par reizis juokuosej. Mes jau raudzējem vysaiž, i rejom iz leju, i spļuovem uorā. Beja tai, ka vīna suoc dzīduot kaidu dzīsmi, a ūtra, kam vēļ nav ūdu pylna reikle, pabeidz dzīduot riņdeņu. Pa tū šaļti i trešuo pi elpys tykuse.

Kotram rūkā beja lopaini kūku zori, ar kū varēja atsadzonuot nu tuos kustūnis. Nu, vysmoz pošīdvasmai labi. Ka kas nabejs teik dareits. Tei beja vītejūs metode, kas kulturys apmainis ceļā tyka aizgiuta i atzeita par gondreiž idealu.

Vēļ lobuoka ir tikai mozūs guņkureišu metode, kū var kvāpynuot ari spanī. A ustobā labi nūder kotrā būdē sūpluok ar prezervativim nūpierkamais “Komaroff” (roksta leidzeigi kai „Vodka Smirnoff”) – breineigs leidzeklis, īpakuots gondreiž taiduos pošuos paceņuos kai prezervativi, vīgli var sajaukt. Nu juo ūdi bierst nu grīstu i tirinej kuojenis, ak jau taipat kai cytā situacejā spermatozoidi.

Ka navar ar dzīduošonu, spīdem iz daņču. Laikam kaids nu Ševeļu voi Čeveru puišu atnese magnetofonu, izgrīzem iz vysa skaļuo i iz prīšku. Cik jau dzeraunē jaunuotnis beja, vysa lēce leidza. Vys jau ūdi mozuok kūde. I vacajim prīca nūsavērt. Koč nu plykys vieršonuos jau ūdu mozuok napalyka.

Vysa dzeraune to gon nabeja atguojuse, a taipat saguoja ļaužu padaudz. Ka staiguojom pa sātom, nasaruodēja, ka tī vēļ tik daudz dzeiveibys. Pat diveji jauni puiši i vīna mārga preceibu godūs. Vysys treis mozuos meitinis. I ryžs suņs ar taidom ausim kai Čeburaškai.

Tok Ilona kai lēce pa tim cyuku izroktajim pļovys kramaslim, tai i aizlēce. Kuoja rotā i daņči lupotuos. Tok tei vēļ nabeja tei kuoja, kas piečuok maņ beja juotyn pa nazcyk reižu dīnā!

Ka kuojis navar samaituot cyuku rokumūs, Ilona givuos tai lītai kluot nūpītnuok. Ar Krasnojarskys Stolbim to gon beja gona – kai lykuos gar zemi, tai beja rikteigi. Kuoja pagolam, ekspediceja beigusēs. Koč labi, ka tai – byutu jei jaukusēs no pošys Stolbu klinšu viersyunis, nabyutu i kuo repatriēt. Kai vēļ i sakaseitu i salaseitu pa tim kryumim i akminim.

Jau tai, eimūt pa stidzeņu, jei asūt puormatuse rikteigu kiulini. A maņ vēļ pa šai dīnai škode – es to ituo naredzieju. Vysi stuosta, cik breineigs kiuliņs tys bejs, a es naredzieju nikuo… :o(

Tik viņ redzieju, ka jau augšā slīnās. I vajag že – taisni taidā momentā vērtīs nazkur cytur!

Nu, piec ituo to gon Leikuma beja sirdeiga. Koč jau jei i tai beja sirdeiga, partū ka nabeja nūviertiejuse myusu kuoju potenciala. I nūviertiejuse jei nabeja gon!

Itaidu kuoju i laseidams nasalaseisi!

Iz autobusu Ilona nazkai aizklymbuoja, pa staceju rypu rypys aizrypynuoja, nivīnam nikuo lela nasaceidama. Partū otkon viļcīnī kai lykuos iz luovys, tai i izastīpe vysā garumā. Lyku soltus kompresus – viļcīņa atejā miercieju Ilonys zaļū skusteņu i munu zaļū blūzi. Vēļ izkuoru pa atejis lūgu uorā – lai pasaplivinej viejā i lobuok atsolst. Soka, ka zaļa kruosa nūmīrynoj nervus.

Jau dūmuojom, ka Ilona tī i paliks, iz tuos luovys ar vysim zaļajim skustim. Napīmiņu, iz kurīni tys viļcīņs guoja – Mongoleju, Tatareju voi Moskovu. Tok uorā izvylkom. Pi Ačinskys stacejis atrodom taksi, sasādynuojom tī vysus invalidus i Guntu par sliminīku veseleibu ci kūpieju i palaidem braukt.

Poši laidem iz autobusu. Nā, nā, naatlauzem ni kuoju, ni kokla. Tok navar jau zynuot, kai tymā autobusā byutu bejs cytā stuņdē, ka vysi nu dorba brauc – ap tū laiku tī cylvāks cylvākam iz golvys stuov. I autobuss – tai lieneigi, lieneigi, pa maleņu leiguodams i rākdams.

Nazynu, kurā godsymta i kurā zemē ražuots, tok Ačinska sabīdryskais transports breineigs. Ka labi īsaskrīn nu kolna, tod tai krotuos, ka atlīk tik turētīs pi stangys – greida to pagaist, to atsarūn. Spēj tik podlēkt gaisā i dasatupt, kab kuojis vasalys palyktu!

Vīnu reizi pi itaidys laksteišonys vītejī mysus paskaitēja par vuocīšim – Ilonai golvā beja tys zaļais skusts ar vuocu rokstim.

Cik breineigi, ka niu jī par vuocīšim zyna vysu. I tū vysu jī pastuostēja myusim, dūmuodami, ka mes jau krīvyski namuocēsim. Nikuo ļauna nā. Kurs ta soka kū ļaunu par pasystim uorzemnīkim.

Cyrks ar Ilonys kuoju beja suocīs. Es jau zynu, ka jei seņ beja gribiejuse byut populara. Ar Rēzikni par moz, jau vysu Krīveju jai zam kuoju!

Nu suoku atbrauce mudruo paleidzeiba (pa tū šaļti mes paspējem aizīt nu stacejis da autobusa, sagaideit juo, atbraukt ar autobusu, atīt kuojom nu pīturys i vēļ sagaideit tuos paleidzeibys). Uorsti beja pajauni, puiss zaļā kitelī (zaļa kruosa nūmīrynoj nervus) i meita, jim beja pat zuoļu čimodans (kopereits). Komendantis ustobā jī jēmēs apstruoduot Ilonu, a mes pa tū šaļti fotografējem pa durovu škierbu. Kuoju izgrūzēja, izčupinēja i pat aptyna ar bintu. I vede iz slimneicu ar vysu Ilonu komplektā (vēļ jau kuojis nagrīze nūst!). Gunta ar pasi i fotoaparatu pakaļ. Rikteigs cyrks!

Slimneicys obrozi beja breineigi, maņ až skaideiba dasamete, ka naasu redziejuse tūs bezgaleigūs koridoru, pa kurim Ilona lākuse iz rentgenu (kod jei beja atsagrīzuse piec kaidys lobys šaļts i puors koridoru izlaksteišonys, personals jei pat pīduovuoja braucamū krāslu!), i nabeju skaitiejuse breineigūs pavuiceibu, kai pījimt procedurys (naēst, narunuot, nagulēt…).

Slimneicā jī nikuo jauna naatkluoja, tikai tū, ka Ilonai ir sasysta kuoja. Pat naaptyna ar saiti, a izlomuot gon izlomuoja! Itū dzelu jī gon paspiej vysod, pat naudys par taidu šovu napaprosa!

Iz slimneicu Ilonai beja juoīt vēļ reizi. Nazynu, cik reižu jei vysā sastaiguoja iz tū slimneicu, tok tī juobyut lobai veseleibai, kab itai pa uorstim volkuotūs!

Pa tū šaļti ari Maritys kuoja beja labi nūryuguse. Atkluojom, ka tī nazkas juodora, cytaiž iz sātu atvessim juos atseviški – kuoju i Maritu. Voi ari pa vīnai – voi nu kuoju, voi Maritu.

Tai kai ceļojūšajā aptīkā nu Latvejis leidza beja pajimta tikai vata, Viļānūs pierktuo Uzbekistana marle (ka kas, cīši loba!!!) i slavanuo zeļonkys butele, kū Gunta zīmā viļcīnī beja izmuozujuse pa vysom rūkom, atskaitūt tū pierstu, kas beja slyms, beja nazkas juopierk kluot.

Dīnā, kod beja juokuortoj materiali, kab tī čorts golvys naatlauztu, ar Guntu guojom iz aptīku – nūpierkt streptocida zīdi i iudiņraža puorskuobi, elasteigū saiti i vēļ nazkū (nā, nā, materialus ari sakuortuojom, maņ pat ir obrozs voi pat diveji – mes struodojam, ar vysu malnū kači kliepī!).

Pi vīna aptīkā dūmuojom nūpierkt vēļ drusku marlis – ka jau tūs kuoju taids lārums.

Ruodīs, kas byutu vīnkuoršuok kai aptīkā nūpierkt marlis saitis.

Ha!

Tikai na Sibirejā!

Pyrmuo aptīka beja lels zals ar miļzeigim aizputiejušim lūgim i ar vyltuota marmora plitkom iz greidys, ar palāku eļlis kruosu izkruosuotom sīnom i zylom durovom. Car vīnu sīnu tymā aptīkā stīpēs stykla vitrina i beja nalels skaps. Tamā vitrinā beja nazcik zuoļu, kremu i nazkaidu paceņu. Styurī beja īslīti ari puors skrybynu. Vēļ nūsavērem, cik moksoj. Kab byutu lātuoki, nudi byutu nūpierkušys!

Atguoja puordeviejis. Divejis brangys buobys, kas ūtrā ustobā beja ni to ādušys, ni to trynušys mēli. Boltūs kiteļūs i ar spraunom micem golvuos.

Gunta suoce saukt sarokstu. Puordeviejis tusdamys tik saceja, kuo jom nav. Elasteiguo saite – nav. Streptocida zīde – nav. Pat izdūmuojom, kai sauc iudiņraža puorskuobi – perekisj vodoroda. Tys ari beja lobs cyrks – voda roždajetsa, nu, kislaja voda, voda, kotoraja perekisla. Tuo ari nabeja. Marlis nabeja. Nikaidys marlis. Paprasējem par vatu. Nabeja. Zeļonkys ari nabeja – tū jau vaicuojom jūka piec. Nikuo jom nabeja. Jūs aptīku nazkod slēgs cīš! Nazkod!

Guojom, guojom pa Lenina īlu, nivīnys aptīkys vaira nabeja. Breineigajā kompetu veikalā nūpierkom nazkū ādamu – tys veikals ari rikteiga puče i ūga! Puordevieja sirdeiga kai čorts, plauktūs vysaidi breinumi, lūgā vitražys ar bumbīrim i uobelim. Piercieju žālobu styureits nūsaglobuojs aiz tukša i izslāgta Coca-colys skapa.

Vyslobuokuo tī beja nazkaida taukainā papeirā īteita malna masa pi zylajim svorim, rikteigi lels klucs. Ni to marmalads, ni to vaca halva voi šerbets, kū varēja grīzt ar nazi. Tai i nasacēle rūka nūpierkt i pagaršuot. Da i nazynuojom, kai tuo breinuma lai pavaicoj puordeviejai – otkon bļaus. A kompetys jim tī breinumainys – kai 1960. godā, tai i da šuo laika. Nudi muzejs!

Tod es īguoduoju, ka aptīka tok ir piļsātys dūmē (nu, tī pi oranžuo Lenina pīminekļa). Vestibilā beja vairuok kiosku: avīžu puordūtive, kur avīzis izkluotys pa goldu i sakuortys pa sīnom, vyss vīnuos avīzēs, nazkaida kopejneica i aptīka taidā kai stykla kastē, kai būrī, kai kletkā. Gunta pa šauru lūdzeņu tī vydā ībļuove, voi ta jim byutu kaida marle. Puordevieja sirdeiga saceja, ka asūte gon i deve lelu paku. Kirurgiskuos marlis tamponi, kū likt pi rānys. Nā, nā, taidys myusim vēļ navajadzēja! Tik nūsprīdem, ka iz prīšku zynuosim, kur meklēt. Ka kuru kuoju vajadzēs atgrīzt nūst.

Īguoduojom, ka zīmā aptīku atrodom “Alpi” veikalā. Tys ir vīneigais pošapsakolpuošonys veikals, kur nikod navar zynuot, voi prece, kū turi rūkuos, patīšom eksistej, partū ka varbyut juos nimoz nav i tū tev pasoka kasē, kod tu jū dūd puordeviejai.

Iretai itai beja ar iudiņa kruosom i ūteņom. Nu plaukta to pajēme, a nūpierkt navarēja. Cikom jau pajēme cytys – na 12, a laikam 6 kruosu komplektu (voi ūtraiž). Ar tom kruosom mes afišys kruosuojom, dzīšmu gruomotys i vēļ vysu kū.

Aptīka tī beja gon. I kuo tik tī nabeja! Vysaidu garumu elasteiguos saitis! Zuolis! Smēris! Tabletkys!

Pajēmem 6 metrus saitis – ar metala kuoseišim. Piec tam es tūs 6 metrus varieju teit kasdīnys pa nazcik reižu naatsateidama, a kuoseiši ari loba dzela – tai jī nikuo natur, matās vaļā. Vajag daspīst, lai izīt cauri saitei i īsadur uodā! Ka Ilona aizabļaun, to jau zyni, ka turēs!

Beja marle (gon na nu Uzbekistana kai Viļānūs i na iz pusis tik loba), beja ari iudiņraža puorskuobe. Vēļ puordevieja īsmērēja nazkaidu zīdi deļ sastrutuojušim apdagumim – asūte cīši loba.

Nu, tū smēri mes smērējem nedeļu laikam. Kai konservants jei eistyn cīši loba – strutys tai īkonservēja, ka juos palyka až ni kai muzeja eksponats voi Lenins mauzolejā (koč juo myusim tai ari nav saguojs apsavērt, Leninam pījemamuos stuņdis par eisu).

Cikom mes braucem iz Bogotolu, Ilona staiguoja pa uorstim. Bogotols nav dzeraune, a mīsts, koč syta pušu vysys dzeraunis – taidu čorta ūkstu vēļ pameklēt, koč bazneica jim loba, jauna i Spuogis jimā myusim tik breineigai par čortim stuostēja, ka par reizis vysi pasamūda i suoce klauseitīs.

I vēļ Bogotolā myusim ar Guntu truopēja leits. Sēdējem zam eglis i nazynuojom, kur dētīs. A nikaida jumta voi kūka! A koč tu propuļsti!

Koč vaira mes izmierkom nu garombraucūšūs mašynu, kurom beja svāts pīnuokums pagrīzt tai, kab viersā izguoztu vysu pļaņčkys iudini. Ni kai pa druskai, a vysu! A iudiņs sylts i nateirs! I apleik vyss kiup saulē. Par minotu padsmit asvalts jau beja sauss.

Ā, i vēļ Bogotolā beja ateja ar boltim tuorpim, kas ruopuoja pa betona sili, kas laikam beja dūmuots ni to pisuars, ni to rene, kur nūtecēt līkajam škeistumam. Vēļ tī beja lobi cylvāki – kai suoc ar vīnu runuot, tai vysa īla atīt gostūs.

Cikom runuojom ar babu i sēdējem iz podmarovkys car sātys suonim, garom pabrauce bēris. Tuo skota naaizmiersšu: volgys, žyguli, bobiki, moskviči. Ļauds izaciertuši iz lobuokuo. I tai lieneņom paīt garom cīneigi i klusi. Tik bobiki, moskviči i žiguli ryuc i šveikst smiļkts zam kuoju i rīpu. I nabašnīka kuojis čut ni karinej nu mašynys uorā – groba gols to gon. A mes vysi rindeņā siežam iz sātys podmorovkys i veramīs lelom acim. Nivīnam pat naīguoja pruotā fotogravēt – tik labi tys beja. Kustaricys kinys cīneigs skots.

A piec šaļts brauce vīns puiss ar zaļu moskviču – skaņa nu radejis tumbu kai nu bucys, mosvičs palākdams i krateidamīs lāc pa dūbainuos īlys asvaltu. I šopers až pa lūgu izakar, īraudziejs myusus, taidu boru iz juo īlys!

Vēļ Bogotolā Leikumai īdeve vasalu kuleiti ar čekim. Poša vaineiga – kam veikalā pi kasis vaicuoja čeka. Puordevieja nikai nasaprota – i ar rūku rakstēja, i vysaiž. Kas tys ir – gribēt čeka? Cikom jau īdeve vysu maisu! Garuokais nu čekim beja laikam metru voi vaira.

A Ačinskā pa tū laiku beja pasajuoviejuse malna tyucs i nagaiss!!!

Piec atbraukšonys mes truopējem zam leita. Taida zupa! Tai kai iz vysys īlys beja tik vīns kanalizacejis caurums, vyss iudiņs nu vysys īlys skrēja iz jū. Rikteiga upe! I tod tys vyss guožās pa caurumu trubā i tod gruovī. Lels i bryuns iudiņa krytums! Kruoce kai dzeivs! I mašynys tai tik merkavoj, kab aplīt ar iudini!

Cik jau pīmiņu nu Ilonys stuosteituo, jei slimneicā tože guoja breineigai – mane teitū kuoju attyna, kab apsavārtu, a atpakaļ nasatyna. Tys nikas, ka Ilona poša sateit namuocēja, a bez saitis paīt tolkom navarēja.

Vēļ jū puors reizis izlomuoja kai kuci i patrīce kai sābru uozi nu kuopustu dūbis.

Ā, i vēļ uorsts jei pasaceja, ka byus juotaisa operaceja. Varātu jau tīpat Ačinskā, tok varbyut lobuok lai braucūte iz sātu, iz Latveju. Pi jim Ačinskā juogrīž vaļā vysa lūcātive, a Latvejā ak jau varēs pa mozu caurumeņu.

Citejūt uorstu: “U vas že tam pačti Jevropa!”

Tai tuo navarēja pamest. Maņ tei slimneica beja juoredz!

Atrodom pat īmesli – lai uorsts apsaver Maritys kuoju. Kuo ta jei tai ilgi nadzeist?

Kaids naivums. Lai uorsts apsaver…

Salasējem vysys kuojis, tfu, Ilonu i Maritu i laidem – kab 8 nu reita byutu poliklinikā!!! Jius varit īsadūmuot, kū Sibirī nūzeimoj 8 nu reita? Tys ir 3 naktī piec Latvejis laika! Cēlemēs 2 naktī! Kaidys tī brūkaškys!

Itūreiz Gunta palyka sātā voi guoja iz arhivu, partū ka jei jau vīnreiz beja bejuse slimneicā, a niu beja muna kuorta. Piec tam jei ak jau beja skaudeiba – maņ saguoja pulka vaira atrakceju i nūsajimšonys. Partū jei otkon brauce ar mudrū paliedzeibu, a es ar autobusu. Koč jī obeji ak jau ir vīnleidz “mudri”.

Slimneicys parks voi teritoreja mani īdvasmuoja – izdrups asvalts, pa viersu dubli i pļaņčkys, vyss škeists i lipeigs, glums speid saulē. Car ītvis, pogolma i ceļa molom zuole – rikteigi puorauguse i ar vysom veibūtnem, dodzim i obeju sortu nuotrem (sprostajom i viļteigajom, kas nimoz naizaver piec nuotru i kam dzeļ na lopys, a kuots) beja videja izmāra cylvākam ka ni da kokla, to da placu. Vēļ nazkaidi kryumi, kūki, saryusiejuši dzeļža statini.

A termometrys ānā ruodēja + 40 gradu. Voi varbyut + 41. Nu reita!

I papeļu pūkys – tūs Ačinskā beja vaira kai ūdu Saharnajā. Vyss gaiss vīnuos pūkuos. Ka kaids soka, ka jam matās alergeja nu ituos naškeisteibys, tod tī alergeja beja myusim vysim – vysa reikle pylna, moti, nuoss, drēbis. Kur na grīzīs – bolta zīma! Vysys stygys, celi i naceli bolti. Grīžās vīņ, ka ej. I ka gadīnī sausys, sajiuta loba – īt kai pa vatu i ap kuojom kai vīglys muokūņs. Ej i sprausloj.

Pyrmuos paleidzeibys punkta durovys beja lobys – apsystys ar bļaku i nūkruosuotys zylys. Vydā beja cylvāku jiura, kas gaidēja naatlīkamuos paleidzeibys. Piec jūs seju beja skaidrys, ka jī nav cālušīs nikaidūs ni 8 i ni 7, a itai dzelai rezerviejuši vysu dīnu.

Nu tuo paleidzeibys punkta myusus patrīce. Registraturā nūlomuoja i pasacēja, ka juoīt iz cytu registraturu. Kai mes varim nazynuot, iz kurīni juoīt! Tam že napisano! A napisano beja daudz – vysaidu lopu i lapeņu, ceteļu i ceteleišu. Nav breinums, ka jī tūs cylvākus tik ilgi marinej – lai paspiej vysu puorskaiteit i nav nikaidu vaicuojumu. Koč izlomuos vysleidza. Ari par tū, ka nav vaicuojumu.

Iz ūtrū registraturu beja juoīt pa garum garim gaitinim, kam nabeja ni suoku, ni gola. Ilona sajiusmā stuostēja, kai pa jim lākuse iz vīnys kuojis. Nu, ka tai vēļ puors reižu, jei voi nu varātu izpiļdeit GDA normys (vysmoz koč kū leidzeigu redzieju koledžā pi sīnys), voi sabeigt ari atlykušū kuoju.

Reizē ar myusim guoja ari sīvīte ar sovu meitu, kas pyrms puors dīnu beja sadyuruse kuoju i niu navarēja paīt – lēce taipat iz vīnys kuojis. Tys laikam tai pīdar. Tei liekšona pa gaitinim.

Tī beja 3 lūdzeni: Tievejis kara i Avganistana invalidim i vēļ diveji. Vīns beja deļ pīsaraksteišonys, a ūtrys deļ specialistu. Mes izavēlējem specialistu lūdzeņu – vys jau gribējēs, kab Maritys kuoju vārtūs kaids, kas sevi sauc par specialistu. Da i natycu, ka mes jim īstuosteitu, ka Marita ir karuojuse ar vuocīšim 1944. godā voi ruovusēs pa Avganistanu. Koč kuoja jei beja pastrāšna.

Rynda beja gara i leika, vestibils beja interesnys, ļaudim ari beja interesnai vērtīs iz myusu. Myusim – iz jūs. Latgalīšu tī nabeja voi ari jī naatsazyna.

Kod daguoja myusu kuorta, buoba aiz lūdzeņa skaļā i sirdeigā bolsā pasacēja, ka numereņu jau seņ vaira naass i vyspuor voi tod mes tuo jau nu suoku naasam redziejušys? Ak myusim vajag uorsta, partū ka reit braucam prūm? Nu tod eimit i sarunojit ar pošu uorstu. Varbyut pasaveic.

Pi uorsta durovu beja rynda. Leluokais vairums ryndā stuoveituju beja muosenis ar kitelim i papeirim rūkuos. Iz myusu vaicuojumim juos vyspuor naatbiļdēja i nasavēre pat viersā. Tī nūstuovējem varbyut stuņdi. Voi vairuok. Muosenis ar laiku tyka vydā. Bet na vysys.

Nazkaids vecs aizasirdēja i trīcēs durovuos ar spāku. Koč vydā i īsalauze, vysleidza nikuo nadabuoja. Nu bet partū otkon kai jū izlomuoja! Tys beja rikteigs baudiejums, taids spāks i īdvasma! Kai par škodis diktofona nabeja leidza.

Atguoja ari sīvīte ar sovu meitu i juos strutainū kuoju. Meitai beja sasacāluse temperatura, jei beja nikaida. Gaidējem vysi. Piec kaida laika datyku pi runys, vaicuoju. Izlomuoja ari mani, tik na tik suleigai kai pirmeitejū veci. Navar jau vysa lobuma gribēt. I atrakceju, i lomuošonys.

Ar Maritu izguojom uorā puorsīt kuoju – beja skaidrys, ka tyvuokajā laikā ni pi kaida uorsta natiksim. Iz slimneicys gaņku beja vasala skaudze cylvāku ar boltim kitelim, jim tys ruodējēs interesnys pasuokums. Dūmoju gon. Puorsīt kuoju iz nateiru slimneicys gaņku. Ni par motu švakuok kai pi kaidu aborigenu. Tai i prasējēs fonā kaidu Balkanu čygonu muzyku.

Stuovējem otkon ryndā. Nivīns naguoja ni vydā, ni uorā. Uorsta nabeja laikam voi ari jam beja kaida slapana eja, pa kuru var aizalaist kluseņom nu kabineta. Navar byut, ka var tik ilgi izturēt bez īšonys iz ateju.

Ļaužu masa sasaviļņuoja, kabineta durovys atsataisēja, izleida nazkas nu personala. Muosenis jei kryta viersā ar sovim papeirim, muote ar sovu meitu, puorejī nazkū klīdze. Sekuoja teksts, ka šudiņ nivīna vaira napījims! Muote beja gotova vysus apsist – kū tod lai jei dorūta ar tū meitys kuoju!

Saprotu, ka pa lobam ite na aršona i ni eceišona, leidu i es borā, vycynuoju pa gaisu Maritys Latvejis pasi, izmaklātā krīvu akcentā bļuovu, ka mysim iz viļcīni i kas te par bezparādu! Bezpridzel, bardak! Čo za bezobrazije, čo za čertovščina – itū teicīni beju svaigi īsavuiciejuse poliklīnikā!

Naticēsit, tok nūstruoduoja! Piec šaļts ar mani jau runuoja! Piec šalts es jau beju atpakaļ registraturā i sistema suoce struoduot! Lomuodamuos es beju jimā īsarakstiejuse!

Izstuovieju ryndu, kab dabuotu nazkaidu papeiru, tod izstuovieju ryndu, kab samoksuotu apmāram 2 voi 3 lati (tai i nasaprotu, par kū beja juomoksoj, tok nazkaidu čeku īdeve), tod izstuovieju ryndu pi registraturys, maņ izrakstēja Maritys sliminīka karti – vuoceņus, iz kuru jī ar mūkom raudzēja pīraksteit juos vuordu (naleidzēja pat tys, ka juos vuords jau beja pīraksteits krīviski iz vizys). Es nasacieju, kur jei dzeivoj pa eistam, pasacieju, ka nu Reigys – vysmoz ar ūtrū pīguojīni i par vysom kūpā juos zynuoja, kai tys rokstuos. Riga.

Tod mes otkon stuovējem pi uorsta kabineta – jau ar papeirim. Paguoja vēļ loba šaļts. Muote nabeja zaudiejuse cereibu, jei vīnkuorši guoja durovuos kasreizis, kai juos pasavēre vaļā. Meita sēdēja i vaira pat narunuoja. Muosenis ar papeirim jau beja izstaiguojušys vysys, laikam ari nazkaida vece. Varbyut jei beja nu personala – partū ka uorstu jim tī naredzēja, tikai daudz vysaida kalibra personala, muoseņu i sanitarku, kas ar svareigi puorgrīztom mordom skraida apleik i nosoj papeireišus.

I tod mes tykom pi uorsta! Uorsts kai uorsts – uorstīne taida poša kai pi myusu Viļānūs, Rēziknē voi Reigā. Beja tik jūceigai piec vysa tuo bezgaleiguo personala lāruma, kas tī bizinēja, īraudzeit normalu i vīnkuorši uorstu. Jei apsavēre Maritys kuoju, dalyka zuolis, puorsēja. Pa tū šaļti es apsavieru plakatus pi sīnu. Tī beja taida kai tabula, kai shema, kuru smēri lītuot kaidā rānys dzeišonys stadejā. Myusu smēre, kas beja tik lobs strutu mauzoleja leidzeklis, ari beja tī pīmineita.

Tai kai Maritys papeiri beja pi mane i es itymā pasuokumā beju apsamatuse par izsitieju, tulku i mīsysorgu (kuojusorgu), uorstīne maņ pastuostēja, kas ar tū kuoju juodora tuoļuok. Izaruodēja, ka ar izslaveitū smēri tei rāna byutu ryuguse nedeļom. Vajadzēja cytys zuolis. Tuos zuolis jei beja jau izlykuse. Myusim tik juonūpierk ceļam.

Naticēsit, tok poliklinikys aptīkā beja na tikai ituos zuolis, a pat marlis saite. I hematogens! Piec itūs vysu cīsšonu kotra nūpierkom pa plitkai i apēdem. Brūkašku i pušdīņu vītā.

Uorsta vizeite ilga varbyut minotu 10 voi 15, pavysam mes pa slimneicu atsajuojom vaira kai 4 stuņdis, mani izlomuoja nazynu cik reižu, a ryndys varit saskaiteit poši. Maņ saguoja sešys, a varbyut kaidu izlaižu voi daskaitieju divejis reizis.

Muote ar vysu slymū meitu palyka gaidam nazyn kuo. Varbyut jom pasaveice. Varbyut cytu dīnu juos tyka pi uorsta. Varbyut sadzeja taipat. Varbyut nā. Kaida atškireiba – vīna kuoja Krīvejā vaira voi mozuok.

Na par veļti, kod vysys klopotys jau beja cauri, nūsajēmem pi Avicennys (varbyut tei brīsmeiguo morda ir juo, nazynu) portreta trepu telpā.

Tī beja pīraksteita krīvu medicinys devize: Не вреди! Nakaitej!

A kaida vyslobuokuo nakaiteišona? Pareizi! Nagrīz nikaidys viereibys, tod vysmoz nakaiteisi!

Taida tod ari ir krīvu medicinys morale: Nasamaisi!

Gribi dzeivuot, naej pi uorstu. Koč nūmiersi ar vasalim nervim. I vyss vīnā gobolā.

P. S. Rancāns, vokorā nūsaklausiejs itū stuostu, beja lelā nasaprasšonā – a kuo ta mes guojušys da uorsta iz sovu golvu? Byutu pīzvaniejušys jam, jis aizvastu, jam tī ir paziņa (jam pazinis ir vysur). Par reizis vysa dabuotu. I nikaidu ryndu!

Krīvu medicinys morale Nr. 2: Ka tev nav sakaru, paziņu i kukuļa, miersti nūst!

Sibira stuosti. Krīvu medicina. I daļa

.

Kai tī beja, na beja, tok atguoduot ir kū. Sibireja loba vīta, par reizis sasajussi kai godu divdesmit vaira dzeivuojs – ari tymā laikā, kuruo nimoz naatguodoj i kod teve vēļ nimoz nav bejs.

Kas par tū, ka mes ar Ilonu paspējem byut i Lenina unučkys i saguoja pat pionerūs īsastuot, pravda naatguodoju, kur jī palyka i kurā šaļtī pagaisa vysi pioneri i galstuki. Tok tū viņ zynu, ka munā školā iz beigom mūdē beja divejis kombinacejis: a) prīveite ap koklu i pi kryušu pioneru nūzeimeite, b) ap koklu galstuks, a nūzeimeite īsprausta kabatā, protestejūt par tū, ka tī raksteits krīvyski, na latvyski.

Pioneru to Sibirī vaira nav, koč vēļ paguojušā godā Igoram Babram beja izadevs dabuot diplomu kai rajona lobuokajam kombaineram, a veikalā “Ковчег” tiergoj kladis ar sorkonim vuokim, PSRS gerbim i Lenina golvom. Bez vysa tuo juosoka, ka pi Ačinskys muzeja iz gaņku beja pakuortys izavādynuot vysaidys suknis: i zaldatu, i komunistu, i pionīru.

Partū otkon Sibirī ir medicina! I kaida medicina!

Kai tī beja? Padūmu medicina ir lobuokuo medicina, i padūmu uorsti – lobuokī uorsti iz pasauļa? Ni valna! Lobuokuo medicina ir krīvu medicina! I krīvu uorsti ak jau ir breineigi uorsti! Ka tik jim teik kluot. A vareibys nūspruogt iz slimneicys gaņku voi pi registraturys lūdzeņa nikod natryukst!

A suocēs vyss cīši navaineigai. Tymā dīnā, kod daļa nu myusu bejom nūguojuši iz arhivu, a daļa iz bazneicu i televizeju i sazeimiejuši Juoņadīnys afišys, suocēs medicinys epopeja. Nikuo troka jau tī nabeja – īdami nu bazneicys, kur bez bazneickunga i myusu vēļ beja 2 buobys: vīna svātule pa prīšku maisējēs, a ūtra bazneicys pakalē bubinēja, īguojom poliklinikā. Pi tuos pošys reizis pa ceļam bejom ari apbedeišonys salonā, puors unikalūs veikalūs, tok itūreiz na par tū. Par grobim, jūs dizainu, kai ari veikalu sortimentu kaidu cytu reizi, ka tei cyta reize daīs. Taidu vaiņuku es da tam nabeju redziejuse i piec tam redzieju tikai dzerauņu kopūs!

Nacyluo poliklinikys uorīne nasūlēja ni pusi nu tūs lobumu, kū dabuojom vydā. A nūsavērt beja kū! Kod puorkuopem izdrupušū betona slīksni, pyrmuo acīs dyurēs tymsa. Dryums vestibils, izlykts ar izdeļdeitom betona plitkom, taids kai zals voi kas, a tymss kai eļnē. Apleik pluovoj vysaidi ciļvieceni, kas akuratnai stuojās rynduos voi sēd pi kabinetu durovu iz izļūdzeitu bryuna dermantina beņču (nazkod taidi beja kinoteatrūs, aktu zalūs i vēļ naseņ redzieju, ka Varakļuonu kulturys nomā ari taidi ir).

Pa lobai rūkai beja taida kai kletka, kai cītums. Zylys restis, zyli kuoši i petlis. Laikam garderobe. Vyss aizslāgts i dryums. Pa kreisai rūkai beja registratura, kur vydā ak jau sēdēja kaida kompetenta persona, tok redzēt nikuo navarēja, a voi ta mes vēremēs? Guojom tuoļuok.

Pa bryunu koridoru i trepem varēja tikt vēļ iz vīnu vestibilu. Pi sīnys beja nazkaidi cīši unikali materiali, tok vylks ar jim, beja tik tymss, ka obrozi taipat nasaītu, a zibspuldzi lītuot nasagribēja. Lai jau nadūmoj, ka mes kaidi turisti voi separatisti! Vēļ tī beja izsteidziejuse paļma i nazkaidys cytys pučis. Beja ari puors babys, kas ar nūlemteibys sagrauztom sejom sēdēja pi uorsta durovu.

Nu īviereibys cīneigu objektu juoizceļ taida nalela bryuna kaste, kai kartoteka voi kas, kur beja salyktys lapenis ar vuordim i pa vydu beja apdrupuša kartona lapenis, iz kurom beja ni to uorstu, ni to pacientu kataloga uzvuordu pyrmī burti, ziļbis, ni to kas (napīmiņu vaira). Tok tei kaste beja cīši svareiga! Iz tuos kastis turējēs vysa sistema. Tik mes tai ari nasaprotom tuos sistemys.

Varēja īt ari iz ūtrū stuovu, tok tī nabeja nikuo loba. Gaiši zyla trepu telpa i vēļ nazkaidys gaiši zylys restis. Beja vēļ vīns kambars, ni to otkon nazkaids vestibils. Tī varēja dabuot informaceju par narkotikom i nūsajimt iz flurogrammys. Pi durovu daga lampa – voi nu kaids beja vydā, voi taišni ūtraiž dreikstēja īīt.

Vēļ nazkur beja teksts, kaida ir uorsta profesejis izredzeiteiba, cik tys ir cāls dorbs. Beja ari pacienta styureits, kur varēja puorskaitēt nazkū smolkim burtim raksteitu. Beja nazkas ari par zornu saslimšonu voi zaglim – plakats ar malnom rūkom. A varbyut par AIDS?

Tok vysa nogla beja tymā kūka kastē – ni to kartotekā, ni to pacientu sarokstā, pīrokstā, registrā. Ituos meiklis mes tai ari naatguoduojom. Voi tī pīsaroksta? Voi varbyut redz, ka ir pīsarakstiejs?

Kab ekspediceja byutu izadavuse, ar tū myusu pīdzeivuojumi ar krīvu medicinu nasabeidze. Speciali nūguojom garom mudruos paleidzeibys stacejai (mudra to jei gon nav, tū mes jau zīmā redzējem, a bkg. Cakuls itū breinumu pat nūjēme kinā – kai mudruos paleidzeibys mašyna, čut dvasdama i zylus dyumus kiupynuodama, ruopuoja pa ceļu labi ka iz 20 km/h!) i otkon nūsaprīcuojom par breineigajim uorstu kitelim i golvonū objektu – mašynom.

I šudiņ pīmiņu, kai nazkod pyrms pīcpadsmit divdesmit godu muna mama braukuoja ar taidom mašynom iz izsaukumim. Es pat zynu, kai tī vydā izaver! Kabinē ir div sādvītys, a pa vidu zaļgonbryuns metala pacālums, kas braucūt sasylst. Ka ilgi brauc, iz juo gryuts nūsēdēt – pakale svylst. A aizmugurē ir vīta nastuvem. Juos īkuortys taiduos kai cylpuos i, ka brauc pa dūbem, breineigi krotuos. Pi šofera kabinis ir taids kai sūleņš, a sīnys vītā iz pošu kabini ir beidami stykli voi plastmasys. I durovys ir pakalē i vēļ vīnys lobajā pusē. Vēļ tī parosti ir rezervis skrituļs, luopsta, benzina kona i kaids spaņs. Vysmoz ogruok Viļānūs tai beja, par Ačinskys mašynom nagaranteju. Varbyut jim, cylvākim, tuo spaņa i tuos luopstys nimoz nav.

Vysmoz pa vysu laiku, cikom sabejom Sibirī, par vysom dzeraunem i piļsātom redzējem tik vīnu izkapti. Zuole (ņuotris i dodzi) to beja nūpļauta vairuok vītuos – vīnā krustuojumā, kur pa vydu beja reklama, i vēļ vīnā vītā. Koč navar zynuot, voi tys beja dareits ar izkapti.

Poša redzieju, kai vīna buoba, īguojuse ni to pļovā, ni to džungļūs pi sovys sātys pakša, zvetej ar kapli – kaplej tū zuoli nūst. Nu bet sirdeiga beja kai maita, sasajāmuse taidam dorbam. Es piec tam sātā paraudzieju pakaplēt taidu pļovys zuoli. Nu, tī vajag īkšu!

Bet, atsagrīžūt pi krīvu medicinys, juosoka tai – tys stuosts par polikliniku i mudruos paleidzeibys mašynom beja tikai zīdeni. Varbyut koč kod saīs pastuosteit ari par ūgom i ūdzeņom (kai es ar pasi zūbūs pajiemu prīškā 2 registraturys i t. t.).

Tok vysleidza juosoka – a labi ka tai. Labi, ka tei izkapts myus napļuove vysus nu vītys, a tik tai drupeit pakaplēja: vīna sasysta, vīna applauceita, treis izmežgeitys kuojis, sešys ērcis, švaka dūša, koklys cīš i temperatura. Varbyut kuo damiersu, atlaidit!

Krīvu medicina – loba medicina. Lobuok par jū zynuot, atguoduot i pasasmīt, ni dabuot iz sovys uodys. A lai Dīvs pasorgoj!

Sibira stuosti. Na kotra tapka karavodūņs

.

Ak jau vysi zyna, ka Latveja pīgryuzta pylna ar tapkom, kas sastuov nu gumejis gobola i divejom petlem, kas īt caur kuoju pierstim i tū gumejis gobolu nūtur zam pāda.
Normali ļauds skaita, ka taidys tapkys kuojā nasatur i ar jom var nūkrist. Tok puorbaude ektremalā vidē (i voi ta braucīņs iz Sibiri taids nabeja?) pīruodēja, ka ar itom tapkom var na tik puspasauļa apjuot, a pat atsagrīzt sātā.
Skaidrys, ka beja ari būjāguojušī, partū ka na kotra tapka karavodūņs, tys ir, krytušī goduos vysuos froņtēs. Par tū ari itys stuosts.

Izaruodēja, ka nu vysu ekspedicejis lūcekļu taidu tapku nabeja tikai Leikumai, Ilonai i Daiņam. Kotram nu jūs beja sovi īmesli taidai attureibai.
Daiņam beja sprauni bociki ar šņūrkim. Vēļ jam beja zečis ar rombenim. Kam jam tapkys?
Leikuma ite loba gola naredzēja. Izasokūt precizuok, jei beja vīglā šokā – ar itaidim vuoreigim apovim ceļā laistīs… Jei ari izsacēja dūmu par uoveišonūs i pasauļa smīdynuošonu, tok myusu leluos golvys prasēja pīruodēt, ka iz Sibiri var juot ari iz gumejis gobola. A voi ta naaizjuojom? Aizjuojom! I vēļ kai!
Ilona gon raudzēja iztikt ar cytaidom īšliucinem, tok tys jei moksuoja duorgi – kritīni, kiulini i krīvu medicinu, tok itū stuostu raudzeišu izstuosteit cytu reizi, ka saīs gribeišona.
A byutu jei guojuse pa taigu ar tapkom, nabyutu ni krytuse, ni guozusēs, ni cyrka taisiejuse. Tok tys tai. Vēļ vīns pīruodiejums.

Iretai kuojuos beja drupeit cyta tapku modifikaceja: ar bolta dermantina petlem i ar speideigim akmistenim. Tok tapka palīk tapka – nu gumejis voi dermantina. Koč i par kūrpi sauc, a dvēselē to jei vysleidza tapka.
Maritai beja taidys dzaltonzalis ar zaļom petlem. Ari nabeja švakys, myužeigu jom duseišonu upē, kam nivīns nazynuoja nūsaukuma.
Munejuos beja sorkonys ar kruosainom streipem. Cīši lobys. Nosoju jau 3. puori, a nivīns nu vacūs vēļ nav sapleiss. Sātā taisuos unikala tapku kolekceja. Sibira braucīņa tapkys gūda vītā.
Darjai beja nazkaidys zylys i ar drupeit cytys modifikacejis petlem – taidom gumejuotom i ar rīvi.
Gunta jau pyrmajuos viļcīņa braucīņa stuņdēs līleiga izvylka nu sumkys malnboltys tapkys, kas pa kruosai beja cīši breineigai pīskaņuotys juos viļcīņa suknei – reizē naktskraklam, reizē izejamajai kleitai. Guntys tapkys beja moksuojušys iz pusis vaira kai munejuos, parkū jei beja cīši līleiga. A voi ta maņ žāl, lai jau teik. Maņ koč tys lats kārmynā palyka.
Munejuos kruosu suoce zaudēt jau viļcīnī – zam pāda breineiguos vysu pasauļa kruosu streipis guoja nūst. Partū, skaidra dzela, vysi apsasmēja i čut ni jau saderēja, da kura stulpa es ar sovom tapkom tikšu – Ačinskā voi tepat pa ceļam. Tok naskaiti tapku pa streipei! Tapka to monstrys!

Pyrmuos aizguoja Maritys tapkys. Vys jau raudzēja kai luopeit – i sagrīze nazkaidu plastikata atlaižu karti, lyka zam tuos gumejis, lai stričs nalein uorā, i iz vīnys kuojis lēce, i taisēja, i meisterēja. Gūds gūdam – pa Ačinsku izstaiguoja, tyka pat da Bičkovys, pat Bičkovu apsavēre. Kab na guojīņa iz upi mauduotūs, varbyut vēļ šudiņ jei byutu tuos tapkys, kū unukim paruodeit. A ar tū mauduošonūs saguoja tai. Klausitēs!
Bejom jau savejuši vaiņukus, klubu izpuškuojuši, izstuodi izlykuši. Vajadzēja jau laseitīs iz kocertu, a kab jū vylks paruovs! Varātu jau viļktīs i mauktīs, tok vīna bāda – pa tū korstumu i dundurim bejom nūsveidušys slapnis i nūsapārušys kai cyukys. Vajadzēja mozguotīs. Tok nu kolonkys iudiņs guoja kai lads – a koč tiuleņ zemē i spruogsti. Ni taidā nūsamozguosi, ni pi teireibys tiksi. Tik ka hvarobys nu tuo soltuma sagiusi i vyss. Da i kai ta iz dzeraunis ūļneicys mozguosīs. Vysi teli i vuškys apsasmīs.

Tīpat kryumūs asūte upe, tai beja nazkas saciejs. Guojom meklēt – mes i Ačinskys jaunuotne, myusu škoļneicys nu Zīmys školys. Vysmoz vītejī beja stuostiejuši, kur asūte mauduošonuos i mozguošonuos vīta. Tīpat lejā, par gabaleņu. Tī jau redzeišūt, kur stidzeņa īt.
Juoīt beja pa pļovu pa taidim kai īrokumim, kai aizsardzeibys vaļnim. Tys vēļ nikuo, a pi upis beja kryumi. A kas tymūs kryumūs ūdu! Jezus i Marija! Sytom obom sauvem, tok vys pasamanēja atrast kaidu vītu i īkūst. A ūdi jim breineigi – rasni i ryži, kreit viersā i kūž kai suni! Nasabeist nikuo – ni diklaposa, ni dzonuošonys. Cikom jau nanūsissi vysā beigtu.
Iudiņs tī beja. Tik navarēja saprast, voi tei jau ir upe voi varbyut kaida attaka – sakla i ar slapnim krostim. Ni taidai puori tikt, ni vydā kuopt, ni kluot datikt. Styga guoja ari ūtrā pusē upei, a puori beja puorsvīsti diveji apsis kūceni. Patīvi gon. Nūsprīdem, ka eistuo vīta ir tuoļuok. Gunta nariskēja, nūuove sovys tapkys i laidēs brist. Napasaceišu, cik dzili jei īgryma. Da ūksta, vādara voi zūda, a dyune beja vaira kai da ceļgolu. Cyti nariskēja. Darja i Marita laidēs īt pa tū apsiskūka tyltu, leiguojuos vīn. Ar vysom tapkom. Darja to nūguoja – koč spīgdama i vaideidama. Tok Marita kai guoja, tai i palyka – dyunēs i iudinī da aušu. Ar tū pošu ari beja cauri ar juos tapkom – kas tī zynuoja kū pa dyuni meklēt. Labi, ka saimineica dzeiva i vēļ smejās! A lai jom vīgla smiļkts, tys ir, dyune.
Vieļuok to izaruodēja, ka tei jau ari beja tei upe – tuoļuok nabeja nikuo, varbyut taiga tik voi kaids pūrs. Nūsamozguojom mes cytā vītā, munu suņubūrkšu vaiņuku ari tī dabuojom, tok tys byus cyts stuosts, ka saīs ļustis pīraksteit. Dūd Dīvs atguoduot. Tik tū pasaceišu, ka ar tapkom tam vaira nabeja nikaida sakara. Ka vīneigi tys, ka Marita iz jaunū maudvītu guoja bosom kuojom – puori ņuotrem, statinim, hlamam i ceļtnīceibys atkrytumim, zorim, zuolem i dublim. Tok tys tai.
Puorejuos tapkys izturēja vysu – staiguošonu pa asfaltu, korstu smiļkti, dublim, akminim, ščebjonku, liekšonu, kuopšonu, īšonu pret kolnu i lejā. Vīneigi iz puors dzeraunem tapkys natyka – kur nūbraucem ar gumejnīkim.
Iz beigu to gumeja sasatryna i saploka pluona pluoneņa – a kai ar bosom kuojom vysleidza. Tok tei na bāda. Golvonais, ka petlis dzeivys i vasalys.
Atpakaļceļā i pa Moskovu nūparsējem ar vysom tapkom – lai jau teik ļaudim prīca. Da i lobuok jau beja kai ar gumejnīkim.
Ka runuot par parseišonu, tapkys seviški lobys ar piersteņu zečem – nu tom, kur kotram pierstam zečē sova vīta, a vysleidza kai rūkai pierstinē. Ka vēļ zeče truopejās šmuki streipaina kai Iretai, to vysi puiši tik iz kuoju vīn verās i cyts cyta sauc taida breinuma pasavērt. Lobys ak jau ari ar cytom zečem, tik gryušuok apmaukt kuojā.
Koč par reizi juosoka – vysu Krīveju izbraucem, taidu tapku cytim naredzējem. Beja jim plastmasys čībys – meitom ružovys, puišim zylys. Tok tuos na taidys – cīši sprosts dizains, nikaida izaicynuojuma, da i kuoja ak jau sveist. Koč Sibirs Kitajam i tiuļuok kai Latveja, pi myusu ituos breineiguos kitaiskuos tapkys mudruok atguojušys. Tok jau Eiropys mūde, partū ka pi myusu tok, kai Ilonys uorsts sacēja: “počti Jevropa”.

Sovejuos tapkys Gunta saplēse Reigā – kai guoja, kai nā, a gumeja pušu. Až škode.
Par Darjis i Iretys tapkom ar nikuo ļauna navar saceit. Koč i nūtreitys, a da sātys tyka.
A munejuos vēļ pa šudiņdīnai dzeivys. Streipu to nav, a kas ta – voi ta tapka bez streipu na tapka? Na bikšu streipe nas viersinīku, a pagoni! A lai jom loba dzeivuošona! Lobys jau beja bez gola.

Olūts: LaKuGa.lv

Sibira stuosti. Pelmeni i ceļojūšuo diskoteka

.

Vysi aizguoja iz Bogotū, a mes ar Guntu palykom sadzeit pādejūs golus Bičkovā. Apstaiguojom sātys, kur nabeja tykts vyda, pīregistrējem pādejus cylvākus, atdevem pajimtuos montys. Da i vīnkuorši gostūs nūguojom. Atdevem nu Latvejis leidza pajimtūs gastiņčus: kompetys, šikaladu. Aiznesem plakatu beidzūt. Da i taipat parunuojom ar ciocem, boltū suneiti otkon satykom atreizreizem. Ūzulu satykom pa nazcik reižu, jis pat apsūlēja īkūrt pierti.

Tod myusim beja tics gryuši nu saulis i mes klausējemes Leigū vokora īrokstus, i es gondreiž aizmygu. Kaidys puors reizis. Cikom apsytu vysus ūdus, nabeja vīgli.

Tod atbrauce ceļojūšuo diskoteka – malna mašyna ar malnym lūgim. Nusastuoja pi sātys i skanēja: bums, bums, bums… Es kai ruovu cīši kļamku, tai par reizi durovys cīši! Pyrma i piec tuo tys maņ naizadeve ni reizis. Puiss sytuos, sytuos pi durovu. Saceja, ka grybs “poobšcatsa”. Myusim nazkuo nabeja okuots. I vyspuor – kas jis taids i kū jam. Kod saceja, ka Gena Sprukuļs, jau čut ni īlaižu. A tod Gunta pasaceja, ka itys jau ir interveits. I es nalaižu. Diskoteka aizbrauce. Jis patīšom beja bejs tikai vīns pats. A kū es pa sīnys škierbu storp dielim daudz varu redzēt…

Tod otkon nazkur guojom. Gunta īkuope gūvs graulē, a maņ apdaga placi drupeit, tok es tai i gribieju, guoju bez krema. Tok uoda tai ari nanūguoja.

Cikom Gunta mozguoja sovu grauli, es boltū suneiti baruoju ar kaļteitū boltmaizi, kū vys nosuoju sumkā deļ teļu. Teli Bičkovā glupi, kluot naīt, maizis est namuok, bāg. Suneits to beja breineigs. Ēde daudz. Jis beja nu vītejuo šerifa Ūša ci Uozenīka sātys. Vieļuok jū daseja voi ispīde. Kai guojom cauri, tai myusu draugs vys kauce. Suneits to cīši lobs. Ēde ari jiurys akmisteņus. I grauze Guntys čību. Bet tys tai.

Cikom Gunta mozguoja grauli i es fotografieju suneiti, gūvs i Guntu, kluot dabrauce Sprukuļs ar diskoteku. Tai jau nikuo. Beja pat zalta zūbi! Pravda, vysu zūbu to jam nabeja. Pasyutējem jū pakaļ myusejim iz Bogotū. Aizasirdēja, tok beja gotovs brauciejs. Mes čut ni saderējem, ka Leikuma diskotekā nakuops vys vydā i puiss voi nu vess puors cylvāku, voi ari izslēgs diskoteku. Dereibys nasaguoja, partū ka mes obejis lykom iz Leikumu. Ka jei tai nabrauks.

Dabuojom bīzpīnu nu školuotuojis – jei īraudzeja ejam myus pa ūļneicu storp gūvem, vuškom i telim, iznese pa vuortenim, īdeve. Bīzpīns cīši gords beja. Gunta sagrīze bīzpīnu škēlēs. I gordai edem ar svežņū maizi.

Aizguojom pa nazkuru šaļti tok ari iz veikalu. Laikam nu suoku piec kvasa voi šikalada. Voi varbyut ola? Beiguos maizi nupierkom – korstu, taišni nu captuvis. I gorūzeņa skrouksteiga. Mmmm… Vyss veikals ūde! I puordevieja latgalīte. Apsarunuojom.

Izdūmuojom veikalā, ka gribim ēst pelmeņus. Ladskapī beja tikai kaids napylns puskilograms. Puordevieja vys taisnuojuos, ka asūt sakusuši. Dzeraunei kaidu laiku nav bejs elektreibys. Nā, tai asūši lobi. Normali. Tik ka sakusuši. Nūpierkom.

Es kurynuoju uora plitu ar nazkaidim dieļu golym, kū atrodu nuotrēs. Nagribēja degt. Škiuneišam pat beja jumts, tī vydā atrodu nazkaidu dieļa golu, kas nabeja tics leitā. A guni aizkiuru ar dodza kaulim. Nazkuo švaki aizadaga, labi, ka tuoss beja. Piečuok to gon guoja ryukdams. Sasiļdieju iudini drēbem. Gunta sasyta sasolušū pelmeņu kluci gobolūs, jī pat atlēce. Sabērem katleņā.

Nazkū vēļ pa papeirim izarokom. Cikom es nazkū meklieju kladē i raudzieju saviļkt golus kūpā, cikom izmozguoju i izkuoru drēbis, ari raibū svuočis sukni, pelmeni beja gotovi.

Par kolnu jau skanēja: bums, bums, bums. Dabrauce ceļojūšuo diskoteka. Kai atsataisēja durovys, bumsi palyka vēl skaļuoki! Nu mašynys kuope vīns, ūtrys, trešs… Izavēle vyss bors. Ari Leikuma. I labi, ka mes nasaderējem!!! Taids abloms saītu…

Mes jau nūsabeidom, ka jī vysi ir golodni i vysu apreis. Tok nā. Jī beja āduši pušdīnis. Pagaršuoja tik bīzpīnu. Nazkas grauze ogūrci.

Pelmeni tyka myusim ar Guntu divatā. Breineigi. Cīši gordi beja. Maņ ruodīs, tī beja vīni nu lobuokajim pelmenim, kū atguodoju āduse.

I Ūzula pierts vokorā ari beja breineiga. Beja pat pologi aizplāsti prīskā. Tok pogolmā vys kaids beja i verēs, kai mes ejam iz pierti, i vasaluojuos. Vasaluošonuos niu ir ituos dzeraunis izklaide. Leli mozi pakaļ bluove “Vasali!” A kai naatbiļdeisi? Svāta dzela!

Piec pierts Katja ar mocikletu i Ūzula dālim aizbrauce braukuot. A Daiņs jau pyrma tuo pagaisa ar Sprukuli i ceļojūšū diskoteku.

Satā jis pasajuoveja tik iz reita pusi i tai ari napasaceja, kur bejs. Daiņs nūsabeida myusus mūdynuot i gulēja iz gaņku laikam, a tū piec tam zynuoja vysa dzeraune i vēļ ilgi puormete. Maņ ruodīs, jī tū atguoduos vēl kaidu lobu šaļti. Kai meitys puisus aiz durovu izlyka – vyspyrms Genu Sprukuli, a piečuok Daini.

Tok tys jau cytunakt namaisēja susedim zam myusu lūga dzīduot serenadis. “Ļistja žoltije” i taidā gorā. Breineigi, tik mes nadzierdējem. Gulējem kai systi. Koč i iz cītys greidys, kaudamuos ar korstumu i ūdim. Dzierdēja Leikuma. Piečuok Katja kauneigai atsazyna, ka šei ari dzierdiejuse. Tok naasūt bejs tik labi, kab myusus mūdynuot. Es jau nikuo nasoku, bet diktofonu to jei gon varēja īslēgt…

Sibira stuosti. Kiukoj, uora dzagiuzeite

.

A es dūmoju par tū vysu.

Sibireja.

Bez juos es byutu cyta.

Bez vysu tūs cylvāku. Bez bruoļu Ūzulu, kas runuoja krīvyski, a beja blondim i viļņainim motim – gari, pleceigi. Leli kai ūzuli, ni taidi kai krīvi.

Bez Čeveru, Ševeļu, bez Lastovskuos i Latkovskys, bez Guļbu Almys i Sprukuļu Bertys. Bez Puku Emilis i Vimbu Genupis.

Bez kaida sentimenta. Vīnkuorši taipat.

Nūraut kleitu nu kaulu kai Genupei nu Sčastlivuos dzeraunis.

– Oi, bārni, navaru, dušej nust! Navaru, navaru. Kai īguodoju, navaru.

Nūsvīst kopku kai Olgai nu Byčkovys, sasīt skustu kai Emilei nu Bogotuos.

– Nu pošys Latvejis? A jius muokat skaiteit latgaliskuos bukvys? Kod bārni nūguoja školā, krīvyski namuocēja. Kod beja juosauc pīmāri krīvu volūda, nu suoku sauce latvyski, tod tik puorvede krīvyski.

Sasist papīžus kūpā kai Juoņam, Donatam, Pīteram nu Grjaznovys, Saharnuos.

– A kas jiusim pasē raksteits? Latyši voi latgalīši? Latyši? A maņ pasē – latgalec! Es asu latgalīts! Laikam taidys nacejis nav?

Da i pudeli likt iz golda. Nu Udačnuos, nu Krajevuos. Nu Podtajožnuos, nu Okunevys, Olugys, Ladogys. Nu bejušuos i gaisušuos.

– Vysi rozbraukoj, vysi rozbrauc. Vacī apmierst, jaunī aizbrauc iz gorodu. Ļauds nusadzer. A pi jiusu Latvejā kai? Ļauds labi dzeivoj?

Izcēle dzerauni kolna gola, saguoja kolhozā. Labi ļauds dzeivuoja. Hutarūs to lobuok kai dzeraunēs beja, a dzeraunēs otkon veseluok.

Iz balim ar traktoru braucem. Pīsalasēja puiki i mārgys, laidem iz sābru dzerauni. Ni ceļa, ni saprasšonys. A solts! Traktoram rīpu puordyurem, večim i nasacējem. Bais.

Dzeraune Sčastlivuo, dzeraunis golvonuo ūļneica – Vesjolaja gorka.

Prīcys bez gola, bez molys. Tāvu nūsuove, bruoli tože. Razkulačili. Palyka bārni, mama aizacierta i vylka.

I es mamai zam sirds.

– Es nikuo, nikuo jiusim napasaceišu, bārni, nazynu nikuo, naatguodoju nikuo. Es breineigi slyma.

– A Pyupuļneica ite beja?

– Joptvajumaķ, vysys Pyupuļneicys, vysu juos zyna! A pi jiusu tože?

– Nedeli pyrma Leldīnis!

– Kai to, kai to – beja Pyupuļneica! Bārni pīplēse pyupulu mežā, skrēja agri pa dzerauni i pyupuluoja. Napīmiņu, nazkai beja. Ni to veseleiba, ni to kas. Veseleiba īškā… Ni napīmiņu!

– A vēļ kaidi svātki ogruok beja? Juoņadīna beja?

– Nui, beja i Juoņadīna. Pulkim guoja, jaunī leiguoja, pa sātom staiguoja, pa ūļneicu guoja, dzīduoja. Ka kurs ola nadeve, tū zam kubula buoze, dzēre i doncuoja, zuoļu vaiņukūs pyna i ituos dīnys svietēja.

– A kaidys skaituos juoņazuolis? Nu kuo pyna vaiņugus?

– A kaida zuole beja, taidu i sapyna. Kaidys tī pučis. Zuole kur šmukuoka, tī i paplēse. Voi kaidi vanadži kur. Juoņam golvā lyka.

– Dzīduoja tože?

– Meitys to staiguoja, dzīduoja. Es to mozuoka beju. Nikuo, nikuo napīmiņu. Tī nazkaidys eisenis dzīsmeitis beja. Vylks juos zyna!

– Nivīnys i naatguodojit?

– Es jau nabeju dzīduotuoja. Muosys jau lelys mārgys. Muote nu Rasejis ar meitom atbrauce, tāvs tī numyra.

Leigoj saule, leigoj bite

Pa lelū teirumeņu.

Saule sīna kaļteidama,

Bite zīdu laseidama.

Saule sīna izkaļtēja…

A bite zīdu napīlasēja.

Tai nazkai beja. A nikuo, nikuo napīmiņu. Nikuo nazynu, bārni.

– A cyti svātki?

– A rudiņ Dvieseļdīna, tod juoīt iz kopu. Na āstu voi kū. Niu jau tik puorjāmuši nu krīvu tuos mūdis – i latgalīši, i latvīši.

Dvieseļu pīminēt juoīt. Tāva ar muoti. Dzeda. Meitinis munys, moza nūmyra, pagaisa kai nabyudama.

Cytaiž iz kopu to nā. Lai jī tī dzeivoj mīrā. A kuo dzeivajim pi myrušūs to meklēt? Dvēselem sovs laiks, sovs laiks i dzeivajim.

Cikom jau tei mīsa, tei dzeivuošona. Cikom jau mīsa kopūs nav aiznasta.

Cikom dzeivs, i juodzeivoj. Nabyusi dzeivs, tod i nadzeivuosi.

A dunduri apleik kai myusys, vys lidinej, vys sīnās. Vys jau dzeiva mīsa.

I kopu ceļš puori vacainei – cik godu kai pamastai. Kai nu savetskūs godu, kai nu cytu laiku. Kolhozi beja, vys apora. A niu vysu rozjauce, roznosuoja. Kur palyka, kas jū zyna. Nikuo vaira nav. Cik cylvāku beja, cik bārnu. Niu tik pjanicys da biči. Par vysu dzerauni četrys vecenis vuorgulej.

Smylgys viejā šveikst, nazkaidys pučis boltim zīdenim. Kiula speid cauri sakoltušim veibūtņu kaulim. Zeme nūsacītuse, až malna.

Tik kopu ceļš. Naseņ bēris bejušys. Par cik sūļu – egļu skujis. Piedejuo styga. Puori teirumam. Cik sen ni ortam, ni kustynuotam.

Vys viejs ceļās. Par kolnu pārkiuņs īt malnym dabasim. Grudinej, zibsnej.

A kopu ceļš skujom izlykts – par cik sūļu egļu skujis. Tai vajag, tai dabasūs juokuop – pa skujom izlyktu ceļu, par kolnu, aiz vacainis, aiz zylūs kopu vuorteņu.

Kiukoj, uora dzagiuzeite.

Kiukoj stulpa golā aizaklīgdama, kiukoj kasgods nu jauna. Kiukoj pi ustobys, suņubūrkšūs, ņuotrēs i saryusiejušūs kolhoza dzeļžūs vārdamuos, kiukoj aizkiukuodoma, aizkiukoj dzeivis.

Tu kiukuoji, es rauduoju.

Es bolsā sauču tuo, kas ir bejs, kas nazkod dzeivuojs i mirs, a varbyut i šudiņ ir dzeivs – ka jau es juo atguodoju.

Tev pītryuka treju kūku, maņ deveņu buoleleņu.

Gunīs dagušūs, karā rautūs, palnūs sakrytušūs, sorkonuos ūglēs gailiejušūs i malnā zemē guļdeitūs. Karā kautūs, piļsātā i severā pagaisušūs, aizrautūs, atjimtūs, aizguojušūs, nūsadzārušūs, kopūs lyktūs. Sovu, sovejūs, bruoļu.

Da i nikuo vaira nav. Tik nazkas pruotā – vuordi, bolsi.

I tu atguodoj. I tev vaira nav mīra. Aizkiukuota tu esi.

Tik tei Pyupuļneica, Juoņadīna, Dvieseļdīna pruotā. Atguoduoji, niu jau vaira nikuo. Nazkas vaira kai beja i reizē vaira nikuo.

Nūrauņ sukni nu mīsys – nikuo jau vaira nav, nikuo tok tī nav. Zamuškā nikuo nav. Tik tei plykuo mīsa. Tik tys, kas esi tu poša.

Nikuo jau nav. Plyka mīsa. Tei esi tu poša. Car gunim izrautuo, car dorbu dorbim voi laiku laikim.

Tik volūdys nikai naaizmierssi. Pa vuordam atsagrīž runuota, pa plykam vuordam i piečuok jau vasalom vuordu čečem, vasalim kūdulim, osnim, lopom i dzeislom. Mierdama namierst, cikom viņ mīsa turīs. Cikom tei mīsa kai sukne iz kaulu. Cikom jau dzeiva.

Bičkovys ūļneica leitā izškeist glumūs dubļūs. Malna i sleideiga. Až leipst. Spersi sūli, i Sibirejis augleiguo zeme īraus tevi, īsyuks. Myužam naaizīsi.

Jaunuoka byutu, kuojom iz Latveju nūītu. Ni nadūmuotu.

Pateik i šyut, i adēt. A taidu uzoru, kai nu Pribaltikys atvad, taidu nikur nav. Kurs jau gostūs nūbrauc i cymdu atvad, tuo jau vysi nūsaver i tod oda.

A kū ta vaira. I tāvs ar muoti ite paglobuots. I vaira veseleiba na tei. I vaira iz kopim juosaver, na jau pasaulī skrīt.

Es i meitai sacieju. Roksti pasē latgalka. Vys tiksi kur pasaulī – nu suoku iz Latveju nūbrauksi. A tod mož iz Vuoceju voi kur. A kū jaunam ite darēt?

Nudi, jaunuoka byutu, nadūmuotu a ni. Koč pastruoduotu Latvejā.

Ūzula pierts. Bolkys lelys, bolkys mozuokys, listvennica voi apse, vacs kažuks pakuorts prīškeņā, zūbubirste i zīpis uorā iz beņča, ružovs plastmasys čarpāks boltim zīdenim. Vacys rogovys čardakā. Bucys dieleiši. Nūderēs. Voi ari nā.

Meitine verās i smaida, ružovys plastmasys tapkys, bryunys kuojis, pluona kartona kleiteņa. Boltu suneiti tur aiz kaklinīka, suneits izaruovs rej, koč pošam bais.

– Vasali!

– Kaids suņam vuords?

Meitine nūsorkst i vys smaida. Sagruob suneiti, apjem tīvom i bryunom rūkom. Nikuo nasoka. I naizzynuosi – bārns nasaprota voi nūsakaunēja.

Ūzuls sovu pogolmu izlics dielim. Kuoju nasabrist. Kai greida jī skaņ zam kuoju, daža nasacyloj eimūt. Kai ustobā, tik zam dabasu.

Pierts nav pierts, jei ir tik vīna nu juo pogolma ustobu, ūtrā ustobā dzeivoj gūvs, trešā stuov mociklets.

Ūzuls pi autobusa, smaida atbraucs nu piļsātys. Jaunajā kraklā i bez capureitis napazeit. Pats taids kai cyts. Dokumentu mapeite padusē. Taids vāžnys. Bejs gorodā nuokūrtuot dzelu.

A varbyut jam ir i cyta dzeive, na tikai tei, kur jis ir sātys saiminīks i kurynoj pierti.

Dzeraunis puiši staigoj, staigoj. Tod brauc – ar mocikletu, ar mašynu.

Nagribit pasavyzynuot?

Mociklets, ūdi mutē. Benzina smoka. Sylta nakts, i nazyni. Tu poša voi cyta jau.

Piec leita palejuos kruojas mygla. Mygla ceļās i kuop nu upeitis, kurai nivīns nazyna nūsaukuma. Upeite, kam nav latgaliska vuorda. Voi ari jī myusim nasoka.

Voi varbyut jūs ite nimoz nav bejs, jī tik ite pa ceļam. Jī ite tikai nūstuoja, jī ite nadzeivoj.

Muote dzonoj jaunuokuo Ūzula reveitu duorza, i Ūzuls īt. Muote moza i zama kai buceņa, dāls sūpluok jei kai brīds. Muote jam ka ni da kryušu zierneišu, to pazušu.

Ūzulam pateik meitinis, nūzūg maņ capuri, izlīk sev golvā. Rūceņu paturēt. Ūzulam nūtykums. Par dzerauni puorīt. Iz mocikleta pavyzynuot, aizvest, aizblūdeit.

Susedka ar binokli vārusēs, kai ejam mozguotūs iz upeiti. Dvīļūs īsatynušys. Bosom kuojom i tapkuos.

Nikuo tok vaira nav, tikai tei mīsa zam driebu – sukņu, lupotu, kleitu, maudkostima. Dzeiva. I korsta vosora.

A mes teiri tai nikuo asūšys, piečuok susedka poša atsazeist. Nikuo tai. Vyss sovā vītā.

Nasoka, kuo gaidiejuse. Ka cytys mes byusim voi nu cytys mīsys. Voi ka cytaižuok izavērsim.

Ejam da veikala. I puiši pi vuorteņu, nazdeļkuo pi vuorteņu vys truopejās puiši. Pučis, dzaltonys puču taureitis. Taidys tik vīnā pļovā pi Uluja aug. Vīnā pļovā iz vysa pasauļa, cytur nikur.

Ite jiusim. Pierti izkūrsim.

Kai najauši – vasali. Vuorteņu golā – vasali.

Mozi bārni bļaun pakaļ – vasali! Mes že tepat asam, mes že tī poši!

I suneits bolts, kai aizmaduots skrīn pa prīšku. Īsi pakaļ, aizamaļdeisi. Īsi iz prīšku, pagaissi. Suonim īsi, poša propuļsi.

Volūda cylpys mat, volūdys voduotuojs dasamat. Naatsagrīzsi. Ka atsagrīzsi, to cyta.

Padūd vīnu pierstu, aizmierssi vysys rūkys, atguoduodama naatguoduosi, naatguoduodama vys atguoduosi. Da placa voi sirds. Voi da eikšu.

Dzeraunis ūļneica. Škutāni, Šyroni, Ševeli.

Sātys i klieveni, pyuneitis, budonkys, kuormi. Traktors pastateits, škeiba pīkabe, skrytuli izagrīzuši. Cyuku duorzeņš ar dūbem, cyuka zeidej syvānus, poša iz suona zemē i ūrkš. Puču duorzeņš, vystys kašās, gaiļam sorkona sekste i bolss par vysu dzerauni, aizacierts dzīd i izlāc iz sātmaļa. Kai sauce tuos smolkuos pučis boltajim zīdenim?

Lūgu dieli nūmaļavuoti, zyls, zaļš i sorkons. A klieveņam nūtrīpti bolti vysi bolku goli i bolta streipe car durovu molu. Molka sasvīsta skaudzē, ņuotris rindeņā car statini. Molkys grāda car duorza molu, teli, īdami vyscaur car ūļneicu, pa maleņu pi sātmaļa īmynuši stidzeņu. Poši stuov paienī pi saryusiejušuo kombaina i dauzuos ar kuojom. Pats pušdīņu korstums, dunduri kūž kai troki. Teli nabāg nikur, nikur nabyus lobuok. Stuov paienī i gramoj, mīgainai myrkšynoj acs.

Bryuna gūvs da vādara iudinī, syt ar asti, nateirys streipis iz spolvys saulē izkolst i palīk boltys. Dubļu i zemis zeimis. Cytā dubļu dūbē klīdz zūsyni, šņuoc, koklus izstīpuši, mozi zūsalāni veļās pa zemi, peikst, dzaltoni komuli.

Reits. Saule lein nu dabasu molys, tūrkš putyni, tuolīnē ryuc nazkaida mašyna, mygla ni to ceļās iz augšu, ni kreit zemē – byus saulaina dīna. Varbyut izskrīs leits.

Dzagiuze kiukoj stulpa golā aizaklīgdama.

Jūceigys dzagiuzis, nabāg a ni. Sēd stulpa golā i kiukoj pylnā reiklē. Rasni, palāki putyni, kņuobs vys atsataisa i aizataisa, i dzagiuzis bolss skaņ pa dzerauni.

Niu saprūtu, kai tam kūkam, kur dzagiuze kiukoj, var apīt treis reizis apleik i izzeilēt sovys dzeivis.

Kiukoj, uora dzagiuzeite, kiukuodama naaizkiukoj dzeivis. Vēļ nazkas juopadora. Vēļ gribīs tūs boltūs puču duorzeņā i dzaltonūs nu Uluja, vēļ napasaceiti vuordi trynās pi vuorteņu: ateimūt – vasali i aizeimūt – palīc vasals.

I pūreņā nazkas tūrkš. Ni to leita putyns, ni to nazkas cyts. Vuorda naatguodoju.

I nazkas tuolīnē kai sisineidams sisinej. Kai atguoduodams nazkuo, kuo vēļ nav bejs, a varbyut nabyus nikod.

Gūvu bori. Īt iz klāvu vokorā, smogai lykdamys kuojis, rogi kai tauris. Bolsā ni naīsamyud – īt kai māmys, kai svareigu dorbu dareidamys, putekli ceļās, ūļneicys zeme. Leigojās gryuti tesmini, a cyta kai koza – ciči kai izveituši, tik tī rogi i sasavāluse bolta spolva. Goni gumejnīkūs, īt ar suneiti nu pakalis.

Daguojuse da vuorteņu, bolta gūvs myud saimineicys. Saimineica attaisa vuortus, i gūvs īīt sātā. Sātā – zam jumta voi zam dabasu.

Dunduri saskriejuši pakaļ lūpim, niu vyss gaiss vīnūs dundurūs. Pīskriejušys pylnys siņcis, kreit i ceļās, sytās pret lūgu styklim. Nav gaisa.

Pārkiuņs ceļās. Tepat i leits. Leita lasis kai nu dabasu bumbvedieja izsyt dzilis rānys ceļa putekļūs, piec šaļts iudiņa upis nasās nu kolna.

I tu tī beji. Stuovieji iz gaņku i navarieji izīt iz ceļa. Nasamaituot leita ar sovu byušonuu, tys byutu par daudz – ari izmierkt.

Slapņu sukni iz mīsys, iudinī samierkušu, gryutu i slapņu. Dasadur mi mīsys i daleipst. Kai bārza lopys piertī, kai moti pi pīris i kokla nu korstuma.

I lelys lasis iz mīsys kai puotogys. Kai iz zemis.

Leitā vērtīs kai izruodē. Vērtīs, kai bolta sylta iudiņa sīna guožās par buļbu teirumu, ņuotrem, līc da zemis i leigoj, sytās tymsi palākūs škiuneiša dieļūs, sasyt palnus guņkurā, samiercej ceglus sorkonus, apdzieš guni. Nazkas kai kiup, kai nā. I aizamaļdiejs teļš nazkur bļaun piec sātys.

Mygla ceļās. Otkon tei gaisma nu dabasu kai aplaista ar sorkonu vuoku. Nazkas tūrkš, sisinej, nazkaidi kukaini voi putyni. Nazynu vuorda.

Tuolīnē muzyka. Skaņ nu nazkurīnis, syt ar sisšonu. Dzieržami tikai basi.

Ninai puotori. Reita mikrieslī izguojuse uorā i lyudzas. Skaita puotoru gruomotu tīpat pļovā zam ūļneicys lampys.

Pi stulpa sliedzs – var īslēgt i izslēgt guni kai ustobā.

Zam jumta voi dabasu.

I nazkas cyts. Nazkas, kuo vuordūs napasaceisi. Saplaisuojuse dabasu zyluo kruosa iz cepleiša suonu, ar kruosu aiztrīptys škierbys iz sīnu. Māms televizors iz gaļdeņa. Suveniri – opolys kūka sieņs iz dieleiša, nūļakavuotys i speid – bryunys capuris, boltys kuojis.

Parkū kotrā sātā ir taidi kramasli, kas nivīnam nav vajadzeigi, a napagaist i tod, ka saiminīku pošu vaira nav.

I iz gaņku dzeļža prass. Kurā sātā jis beja bejs, kas ar jū beja prasavuots i pyrma cik dzeivu.

Dzeļža gobols, apryusiejs. Tys, kas palics nu paguojušuo i kam pat eisti nav nūzeimis, ka meklēt dzeivuos volūdys i runuotuoju. I kam vyspuor varbyut nav nūzeimis.

Klams, atrosts pi māslu skaudzis. Mieslīnī izsvīsts monts.

Cylvāku jau laikam tai naizsvīž, apmauc bieru suknē, puorsvietej dūbis koktus ar sveci, nūdzīd saļmys voi Dīva dzīsmis, ka ir dzīduotuoji. Mīsu aprūk zam zemis, dvēseli palaiz dabasūs. Izlīk plastmasys puču krūni – ružovu, sorkonu, boltu.

A piedejū saļmu dzīduotuoju aprūk klusumā, grobā puotarneica – naļausi jau vuoļuotīs apleik pa pasauli, lai viejs lopys škūrsta, lai leits salej.

Lai īt iz zemi, lai palīk par zemi.

Muotis muotis puotarneica īlykta grobā.

Drukavuots vuords zam zemis – ar vysu drukys aizlīgumu, ar vysu globuošonu izglobuots, atvasts, nūsorguots.

A iz kopa tovs vuords. Шкутан, Шырон, Шевель.

I gaisdama napagaissi, cikom kasgods zam Troicys byus kas iz kopa plitkys izkruosoj burtus, cikom jau ryuss, cikom jau ņuotrēs pagaiss vyss.

A Dvieseļdīnā vīna pa pasauli brissi. Sovejūs nasagaideisi, sovejī da Troicys iz kopu naatīs, sovejim sova dzeive.

Ustobys atslāgys dzelža prasā. Prass iz gaņku. Ryušim saryusiejs prass pi ustobys durovu. Atrass voi naatrass. Apzags?

Nanūzoga. Tehnika ciparu ciparim spielejamuo, jei ustobā zibinej dzeļža suonus. Jei īroksta bolsus i dzeivis, suknis, skustus i ļauds. Dzeivu dzeivis ciparu formatā: jpg, wma, tif, mp3.

Kurā mieslīnī vuoļuosīs jei. Zam kurys zemis apraks tūs vuordus – ciparu diktofonūs, ciparu kameruos nūgiutūs. Kai pagaiss i jī.

Tik Robinsons Kruzuo, īguojs sovā olā, atzyna, ka jam pateik tei boltuo smiļkteņa iz greidys. Jam pateik tei ola. Labi. Labi īsakuortuojs jis ir. Niu tik dzeivuot i dzeivuot.

Nazkaida gruomota vuoļojas. Es tī ni vuorda nasaprūtu. Varbyut Dīva gruomota voi kas. Nazkod muocieju bukvas saukt, niu nikuo nazynu.

Atbrauce nazkur nu Rasejis. Ni to dasmytā, ni to ostoitā godā. Deveni symti ostoitā. Muns dzeds ar savim brolim. Zemis vajadzēja, daudzi bruoļu beja, zemis nicik. A ite – cik taigā tuoli vari izacierst, tik tovs. Zemi deve, gūvi deve, naudu tože deve. Vot i atbrauce dzeivuotu.

Izkarčavuoja zemi. Labi dzeivuoja, voi ta švaki. Vysakuo beja.

Ustobu pastatēja. Tod patmalis. Nu vysa pasauļa da jūs moltu brauce! Ustoba stypra, šmuka.

Robinsons Kruzo, atsasieds pi sovys olys, vērēs dabasūs. Niu, ka leis leits, jam byus sova ola, kur ībēgt. Vys na zam dabasu.

Jī atbrauce nazkod, bārna šiupeli zorā kuore. Zam dabasu gulēja, zemi apsedze ar deči, plykū mīsu sorguodami. Izdzeivuoja i izasyta. Zemi izkarčavuoja, sātu pastatēja. Gruomotys pierka.

Školys beja i izputēja. Nui, div klasus latgaliski guoju, a tod vyss beja krīvyski. Da catūrtuos klasis tīpat dzeraunē. Jauns školuotuojs beja, taišni nu kursu. Jurka, Juriks. A tod iz Bičkovu. Div smenuos vuicējemēs, bārnu daudzi beja.

Školuotuoji apsauti, apmyruši i māmi. Školai grīsti īleikuši, jumts ar kupri, palāks kuorms meža molā.

Varbyut koč kod tī beja puču dūbe. Varbyut plitka ar karā krytušūs vuordim – susedim, rodim i tāvu. Škutāni, Šyroni, Ševeli.

Školuotuoja zamai sasalīkuse – breineigai, breineigai slyma. Verās, nazkū soka.

Školuotuoji gon vysā pasaulī vīnaidi. Otkon nūgiun dūma, ka jei tevi viertej. Īlīk atzeimi sovā pruotā, guodoj, kas nu teve saīs, rauga atkūst kai rīksta čumolu.

I ka vydā voi tuorps, voi kūduls.

I tys symtu godu vacais Robinsons latgalīšu sātā. Nivīns tok juo vaira napuorskaiteis.

Pagaisa, pagaisa nazkas, i gruomota aizaslēdze. Nūlykta sūpluok puotarneicai.

Nivīns juos vaira napuorskaiteis, lai stuov.

Boltū suneiti īspīde pogolmā. Lai naskraida pa pasauli. Stuov pi vuorteņu, kauc. Vasali, vasali!

Aleksejs sataisiejs gaņku trepeitis. Ar dzeļža gobolu atsits saryusiejušuos noglys, izlīcs, iztaisnuojs, sasits atpakaļ.

Ūzuls myusu škiuneitī bez jumta salics pliteņu nu ceglu, Nina iz juos vuorej zivu zupu.

Jumta, nav tik dabasi. Dabasi taidi kai vysur. Ite voi Latgolā. Taidi kai Vitebskys guberņā, Rasejā, Sibirī, Sibirejā.

Dyumi atsasyt pret kotla dybynu, pret škiuneiša sīnom, aizīt dabasūs stuovus gaisā.

I ūdi, ūdi, dunduri, ūdi. Vīnā mīsā kūž, vīnu asni dzer.

Dundurus par dundurim sauc i krīvi. Dundur, da dundur. Dundurs i krīvam ir dundur. Volūda izaplēte. Mierdama nanūmyra.

– A zynit, kai mes ogruok krīvus saucem? Krīva lupots!

– Nikai nazynu, voi pi jiusu Latvejā tože jī ir. A ite to gon taidi dzeivoj. Čiuli. Tai jau cylvāki kai cylvaki, tok taidi vredni. Latgalīts vysod tev acīs pasaceis, no čiuļs tai i rauga kai īkūst.

– Mes sokom “buļbys”, jim “kartupeli”. Myusim “naulečka”, jim saīt “kisiņdriebis”. Mes ar sokumim rūkam, a jim – dakšys.

Puotarneicys lapenis pamastys sātys pogroba zemē, sasajaukušys ar bierstūšu smiļkti, zemis gobolim apsabārušys.

Saimineica myruse. Jau treis vosorys zam zemis.

Ni dālu, ni meitu, unuks aizpluovuojs pasaulī. Tai jī vysi pasaulī aizīt.

Ni greidys, ni lūgu. Tik plyka ustoba ar bierstūšu zemi zam kuoju. I apdzeļtiejušys puotarneicys lapenis sasajaukušys ar zemi. Burti ar zemis gryudim. Malns i malns.

Nazkod žydu kontrabandys vastuos puotoru gruomotys, nazkod iz Sibiri leidza vastuos, nazkod globuotuos i nu sorkonūs sorguotuos.

– Vysys gruomotys izgubieju, ituos to gon navarieju. Palyku zam bolkys, lai stuov. A niu i laiki puorsagrīze, i Dīvu pa televizeņju ruoda. I kas tuo byutu padūmuojs.

– Muote mozam lyka latvyskuos bukvys gruomotā saukt. Vot i īsavuicieju latgaliskū mēli.

– Kristeits asu, kai to. Brone nūkristēja. Jei skaitēja puotoru gruomotā, nazkū dzīduoja, iudini lēja. Vysi bruoli i muosys maņ kristeiti.

Zeme iz groba vuoka, grobā puotarneica. Zeme bierst, burti sasalej kūpā. Kas jūs vaira puorskaiteis.

I es asu cyta, i cyts laiks. Vyss cyts, a vys jau tys pats.

Te tu beji, te teve nav. Nu zemis tu esi guojs, par zemi paliksi. Dīvs aizmoksuos.

Moksuodams aizmoksuos, vuordā nūsauks, pīraksteis sovūs rokstūs. Ak jau latgaliski, ka jau latgaliski es lyudzūs.

I kopūs izliks pīminekli. Dzeļža krystu ar jauneibys dīnu obrozu – taidu, kaida tu nazkod beji, cikom nabeji cyta.

Шкутан, Шырон, Шевель.

Sibira stuosti. 18. janvars. Mes ite dzeivuosim

.

Reits ir eists murgs. Lai gon kurs reits kod nabejs nav bejs murgs. Bet tys tai.

9 stuņdēs nu reita myusim ir paradzāta sasatikšona ar Mariju Grigorjevnu. Maņ ir intriga. Juos izslavātuo izpyustuo pūdeļgolva ir bejuse kai taids nūslāpums jau nu pyrmajom reizem, kod saguojs dzierdēt Sibira stuostus.

Īsadūmoju, ka jei varātu byut godu 45-50 buoba, rasna, ar sorkonu voi zylu skustu iz placu, nūteikti ar buorkstim. Nūteikti vylnys jaka i sorkoni byudi, drusku apveituse uoda. Moti sakaseiti, blondi, daguns kai ogūrcs. Bolss kai čāguonam.

(Ite es vēļ nazynuoju, ka Ačinskā čāguoni klusej i tup kūkūs, kab natierēt energejis…)

Ceļomēs ap 8 nu reita, varbyut pat mudruok. Kai pīsacieļu, nikai naatguodoju. Tik labi, ka izlītne ir ustobā. Aldis īmaun pa durovom, jis kotru reizi klauvej. Jis smaida. Da atšaut vysus, kas nu reitim klaigoj i smaida! Mes laikam izaveram brīsmeigi…

Spuornoj tys, ka zynom – Latvejā ir 3 stuņdis naktī!!! I jī, maitys, guļ!!!

Tikai cereiba īraudzēt Mariju Grigorjevnu izdzan mani nu syltuo midziņa. Ar gryutu sirdi sakluoju gultu. Koklys otkon syurst, īdzeru C vitmina trīcīndevu, vēļ nazkaidu kīmeju. Dzeram čaju.

Juopasasteidz, piec minotu 15 jau juobyut školā.

Ap 10.00 vēļ asam kojuos. Marija Grigorjevna sasatikšonu ir puorcāluse. Lai myusus nakavātu i natraucātu… jei pīzvaneis, kod gribēs myusus satikt.

Tuo rezultatā siežam vysi kojuos i gaidam. Pīzvaneit jei var kuru kotru šaļti…

Paēdem, padzērem čaju.

Muna čaja kolekceja ar vysu kūrpu kasti ir izvylkta, vīneigi ryugtūs peliejumus, kū Ilona pasamanēja viļcīnī īdzirdeit cytim, cikom gulieju reita namanē, nūlīkam nūst – lobuok tuoļuok nu grāka!

Byutu interesnai, kū muitnīki iz rūbeža byutu sacejuši par kūrpu kasti, kas pīspundāta pylna ar nazkaidu zuoli… Kaste, kai jau var saprast, beja pošā mugursūmys augšā,partū ka cytur naīleida. Gudra es asu!

Apsaveram Ačinskys karti. Teik atrosti svareiguokī objekti: teatris, kina, arhivs, baņa. Aiz gara laika apsaveram, kur jim te kopi, kur parki. Tī daudz smīkleigu zeimu, par kurom navar saprast, kū juos varātu apzeimuot.

Izmieginojam lugu.

Tai kai tūšaļt guļam pa gultom zam deča – lai syltuoks, tod mieginuojums saīt taids guļūšs. Ilona, tfu, Madaleite ar sovu Odumeņu zam vīna deča, Iļža ar čortu – ūtrā ustobys pusē.

Nu kai pi psihoanalitika vysi!

I tod jei atsaroda!

Jei atguoja iz kojom, īguoja ustobā pi myusu i beja šokā. Tai varātu apzeimuot tū stuovūkli, cikom jei dūmuoja, parkū mes vysi asam gultuos i parkū Aldis ir pi myusu. (Patīseibā maņ patyka tys naivais komendaņšu breinums, parkū mes, naatkareigi nu dzymuma, kotru reizi jēmem obeju ustobu atslāgys.)

Marijai Grigorjevnai beja bryuns kažuks, jei nabeja rasna. Nu bet moti! Kai pūdeļam! I nūkruosuoti tymsi bryuni, drusku iz sorkona!

Jei rūsējēs, vysa kū runuoja.

Bet mes drusku īsmējem – par tū skotu, kai jei īguoja ustobā, a mes vysi zam deču, a lūgam aizkors nav atvylkts – kab syltuoks byutu. Taida intima atmosfera… I jei tik runuoja.

Školā nikuo taida brīsmeiga nabeja.

Irina Iļjiņična beja buoba ar zornom, tai jau sirsneiga, no boika. Vysys puorejuos jei apleik tai kai taidys myusys. Myusu Marija Grigorjevna až kusa i tecēja.

Pasaruodēja Aļbina Dmitrijevna. Varātu saceit, ka tys beja kai rupa maize iz vyspuorejuo tortu fona. Breineiga.

Jei ilgi nasaceremonēja. Nūsavēre, kas mes taidi, i savuoce nu školys. Nasaceisim, ka sajiusmā lauzem krāslus, bet vysmoz kaida puormaine.

Mes braucem iz vojennū gorodoku pīsaregistrēt. I myusus vede školys šopers ar tik pīkurynuotu buseņu, ka prīca apsazynuot vysus sovus džemperus!

Lai gon tik breineigi sasačučaluojuši mes laikam vaira nebejom nivīnu dīnu, pat tod, kod palyka iz pusis soltuoks.

Acīs vys stuov Ilonys capure, kam spolvys beja tik garys, kai pa gobolu izavēre piec ryža izplyukuota parika. Atlaid, Ilona, tei capure ir atguoduošonys vārta! Patīseibā tys beja šaļs, bet nu tys tai.

Pi registreišonuos beja interesnai. Tī beja skaudzem ļaužu, kas sēdēja bezgaleiguos i nasaprūtamuos rynduos, kur nikai nasaprostu, kurs ir piedejais, kab naapvaicuotu vysu. Bet tys varbyut ari ir ryndu šarms – sasapazeit, izalomuot, dvēseli izkrateit.

Myusim tuo lobuma nadatyka. Myusim beja gona ar sevi.

Stuovējem kai inventars, cikom Aļbina Dmitrijevna kursēja pa kabinetim, purpynuodama zam daguna, kur otkon licīs tys voi itys padonoks.

Puorskaitējem, kas vajadzeigs uorzemnīkam, kab registreitūs. Tys nav reali.

Saprotom, ka vīnlaiceigi iz tīni juoīsarūn vysim, kas pīraksteiti dzeivūklī, kur kaids gryb registrētīs. Jemūt vārā, cik garys ir ryndys i cik laika tys prosa, breinums, kai Krīvejis ekonomika vēļ nav sabrukuse. Navar byut, ka vysi ir bezdarbnīki ir var sēdēt tī sutkom.

Beja cīši interesna lopa. Tī beja nazkas par uorvalstu viestnīceibom, bet maņ patyka, ka cytu vaļstu nabeja – tikai bejušuos PSRS republikys. It kai uorzemis ar tū ari beidzās. Voi ari iz pasauļa nav nikuo cyta bez bejušuo PSRS.

Tod mes gaidējem Rancānu. Nazynu, cik ilgi gaidējem, tok soltums leida cauri vysam škeletam i džemperu štukaturka tī daudz naleidzēja. Aļbina beja ar myusim. Jei nasaprota, parkū myusim juostuov iz īlys, ka var sēdēt syltajā školys busā. Es ar niu nasaprūtu, bet tūreiz lykuos cīši logiskai.

Oi, kaidi tik purni tī nabrauce garom! Taidi kroti!!!

Beja ari normali ļauds ar žiguleišim. Bejušī vajennī beja, nazkodejī gūda ļauds.

Nazkod tī ir bejs šmuks i īkūpts vojannais garadoks, niu tik aizlaistys klumbys palykušys, statineiši i nūlaistys sātys.

Nazkai maņ Aļbinys saceitais vys pruotā palics. Kočkod tī ak jau vyss beja kai taidā paraugpiļsieteņā.

Kod īsasēdem školys busā, Rancāns beja kluot.

Vysmoz maņ tai ruodīs. Voi varbyut mes tikai taisējemēs sēstīs?

Tod mes jū palaidem braukt prūm, partū ka myusim juo navajadzēja.

Iz školu aizbraucem ar busu.

Nikas cyts pruoteigs nanūtyka, vysmoz es naatguodoju. Ačinskā beja tik labi, ka nabeja laika raksteit (i leidz ar tū niu nav dīnysgruomotys, nu kuo nūraksteit…).

Reizis 100 lobuok nakai beja dūmuots. Te vīnkuorši byutu juofotografej kotra sāta!

Paēdem pušdīnis tukšā školys iedneicā, myusus nūlomuoja, ka asam atguojuši ar mietelim. Cēlemēs nu iesšonys i nesem drēbis iz garderobi, kab piec šaļts jūs nu tīnis pajimtu.

Beja breineigs guņsdziesieju aparats, izpuškuots ar speidulim i veitenim. Ka kam degt, tī vajadzātu ilgi kastīs, cikom tyktu da dziesšonys.

Vaira nikuo naatguodoju.

Ā, mes guojom iz veikalu i fotografējemēs pi oranžuo Lenina!
Oi, kai es itū varieju aizmierst!

Guojīņs beja vīnkuorši genials. Digitalais aparats atdeve golus – vīnkuorši sastynga (juo piedejais dvesīņs ir biļdeite ite sūpluok!). A mes mudrā sūlī gar tom breineigajom budonkom! I kas par skotim! Kas par rokstim! Kas par pūstažu i bagadzeļņu!

Rikteigi nazynu, deļkam guojom iz tū veikalu, tys beja varbyut kilometru voi vaira nu koju. Vīneigais lobums – pošapsakolpuošonuos i var vozuotīs pa jū.

Bet Lenins!
Jis beja kai dzeivs i iz taida postamenta, ka knapi var redzēt, ka Lenins. Kab nabejs myusu leninologejis pīredzis (tok jau mes ar Ilonu paspējem pat pionīrūs, a Lenina unukūs sabejom pa pylnai programmai), mes tymā oranžajā klucī Lenina napazeitu.
Jī jū beja nūkruosuojuši. Laikam bronzys kruosā. Bet izavēre labi. I juo seja beja aizsnyguse, izavēre pastrāšnai.

Partū otkon barnu laukums ar snīga skulpturom i slidkaļneņu beja pošā laikā.

Vokorā laikam teatri mieginuojom.
Ak jau, ka mieginuojom. Maņ ruodīs, ka tei beja tei dīna, kod es apvylku sukni i Aldam beja tautystārpa župons iz streipainuo marjaka krakla…
Bet es nagaranteju!

Sibira stuosti. 17. janvars. Ačinskys lobumi

.

Iz perona myusus nivīns nasagaida. Nav nivīna bierneņa, nivīnys buobys.

Cikom mes nasam montys iz staceju, Ilona palīk pi sumku skaudzis. Pa tū laiku jei nūturāta par peirāgu tiergūni, nui, sumkys taidys pošys rūtainys i lelys kai konkurentim!
Valku pa svaigū snīgu sumku, iz kotra sūļa jei sytās pret papīžim. Paceļt juos navaru. Aiz mane palīk slīde.
tik
Viļcīņa golā sorkona guņs, tys izaver tai spūceigai. Tuos guņs, garuo vagonu vērtine, sudrobeglis. Kantaino stacejo i vēļ nazkaidys betona budonkys. Ha! I snīgs da ceļu!

Pi stacejis miļzeiga plāksne ar Lenina golvu. Jis ite juojs cauri, ari jis te ir bejs.

Nasūt montu vydā, iz durovu kļamkys īraugu plemi. Nivīnam nikuo nasoku, bet tys ir asnis. Sakaļts, bet na cīši vacs.
Tīpat natuoli nu īejis automats. Nu suoku dūmojam, ka kopejam voi gazirovkai. Nā. Ite dūd Coca-colu i Sprite. Cik nainteresnai.
Zato otkon pats kuorms nu vydspusis ir breineigs. Kai vacuos kinuos. Tikai taids saveciejs. I kioskūs, meklejūt telekarti voi kū leidzeigu, atrūnam vysaidus dabasu breinumus, plastmasys cuoļus i stykla suņus īskaitūt, bet na kū jiedzeigu.

Ejam meklēt takšus. Ka jau navar sazvaneit, brauksim taipat. Ot to bāda. Iz laukuma vyds stuov puors mašynys. Īraudziejuši myusu sumkys, taksisti palīk nervozi i dola klientus. Vīnojamēs, ka brauksim ar divejom mašynom. Monta padaudz, taksisti ņūrd, bet bagažnīkus attaisa i verās, kai īsakraunam vydā.
Jau tamā pošā šaļtī jūs komentars ir vīnkuoršs i skaidrys – pribalti. Cyti atsakuop, palīk tik vīns skaļs i žipereigs, komentej vysu kai taida žogota. Ūtrys, drupeit jaunuoks, nasoka nikuo, tik verās, kai līkam montu mašynā. Ilona ar Guntu sāst pi pyrmuo, mes ar Aldi pi ūtruo. Tik juosanas vyss monts i juosasakuortoj.
Puors minotūs izzynojam, ka mes atsadalējem nu PSRS i vysu sagruovem. Vysu, saprūtit! Vysu!
Vacuokais nu taksistu klaigoj, cik labi vyss bejs, cikom vysi bejuši kūpā. A kū niu, mes atsadalejuši i niu dzeivojam niščestvā. Lai tai byutu, mes klusejam. Sprāgoj tikai Gunta.
Vēļ, cikom taisomēs iz braukšonu, dabojam zynuot, ka Jeļcins ir pjanica, a Putins idiots! A Latvejis vaļdeiba – pat vuordā navar nūsaukt. Jēme i atsadalēja! Krīveju žydi puordeve Anglejai i ASV, a kitaici vysu puorjims da Uralu.
Latgalīšu meklēt – jis par reizi nūsoka diagnozi. Izzynojam, ka rudiņ te jau vīni bejuši, braukuši da Byčku. Kū jau tī atroduši, kū nā, a braukuši. Maunam ar golvu. Nu da, braukuši.
Jis vysam ir opozicejā. Vaicoj, kaidys mes ticeibys, sokom, ka katoliki. Taksists par reizis: “A ja bogu ne verju. Nekomu ne verju!”
Par latgalīšim komentars ir vīnkuoršs – vysi abruseli, taipat vysi ite paliks. I vyspuor te nikuo nav, nivīna poša. Vysi jau krīvi, vysi naši.
Bet niščestvo Latvejā jam nadūd mīra. Kai mes tai atsadalējem, kai aizguojom nu ituos bagateibys. Kai niu bodā mierstam.
Tys gon nu Guntys i Ilonys natraucēja nūplēst 80 rubļu – 2 reizis vaira kai vajadzātu.
Myusejais taksist ir rikteigs Dīva jārs. Runojam par zīmu i par mašynom. Ruļs jam lobajā pusē. Jūceigi sēdēt aizmugurē i vērtīs, ka šopers sēd pasažira pusē, a šopera pusē Aldis sēd, rūkys salics kliepī i nastyurej.
Taksista komentars vīnkuoršs: “U vas mašyny s zapada, a u nas s vosotka.”
Jim vacuos mašynys nadzan nu Vuocejis. :O) Jim dzan nu Japanys. A Japanā brauc pa ceļa kreisū molu.
Nā, nikas namaisa. šopers ir optimists – ar laiku i pīrūn pi apdzeišonys. Nu suoku to tai jūceigai.
Nu myusu ar Aldi pajem 60 rubļu.

Piļsāta tymsā i snīgā izaver jūceiga. Tai kai Rēzikne, kai na Rēzikne. Piļsāta ite jei tūmār nav. Par daudz piec dzeraunis izaver. Nazkas vīnkuorši na tai.

Kojuos komene smaida kai saule. Asūt gaidiejuši, tik na tai mudri.
Dabojam ustobu atslāgys. Odna komnata dļa devušek, drugaja dļa maļčikov. Naboga Aldis, jis daboj dzeivuot vīns pats soltā ustobā. Itū raugam kompensēt, ruodīs, ka izadūd. Iz sovu ustobu aizeimam tik gulēt i tai. :O)

Ustobuos iz gultu speideigi puorkluoji ar sudobra dīgim. Ka dasaskar, mat dzierksts – dzeiva sintetika. Iz greidys sorkoni kovri. Pi lūgu zali gardīni. Spīgeli naradzāti breineiguos ramuos. Špaleri geniali.
Atrūnam svaigi pierktu prasu i mikroviļņu kruosni. Pat cedelis kluot – pierkts duorgajim gostim, laikam pat janvara suokuos.
Ir teļvīzers tože. Vys sprīžam, ka vajadzātu pasavērt, tai i naīslādzam ni reizis. Piečuok nūlīkam ustobys koktā ar kineskopu pret sīnu. Ka nasadyuzt!

Atejā sagaida postaments, kur juokuop čut ni metra augstumā. Golva pi grīstu, var redzēt puori storpsīnai i sasavasaluot ar kolegu. Golvu var atlauzt!
Pūda nav, ir caurums i rīvis car molu – lai kuojis nasleid. Ir pat iudiņa bačoks, kur nūraut iudini. Lai kai, skolojamais iudiņs tik tuoli nasnīdz, nūskoloj tik pošu golu.
Par tū otkon sūpluok caurumam ir spaņs ar hlorkys škeidumu, jimā vydā ar binti apteits mīts – laikam kab lejā nūstumt par daudz lelus strypynus. I vēļ taida kai pudeļu birste – švabravuošonai. Papeira nav, nav pat paradzāts, ka byutu. Iz spaņa glaunai pīraksteits “Tualet služebnij”. Ite na jūks!

Dušā ir syltais iudiņs. Nūsamozgojam kai cylvāki. Pravda, duša juotur rūkā i solts. Iudiņs lobs, bet zam juo paleist i sasasiļdeit navar.
Mieginojam sovu teatri – jau kusteibā i ar vysom nūīšonom, izīšonom. Tys izapauž ar īkrišonu gultā i atrubu, cikom daīt kuorta “kuopt iz skotuvis”.

Korsta tušonka garšoj gondreiž taipat kai solta. Grāks naizmontuot mikrovalnovku.

Piec Latvejis laika agrys, piec Ačinskys laika mudri juosaceļ.

Kluojūt gultu, sapliešu kolduri. Pa veilei, nūtierkš viņ! Dīgi satrupuši. Apsajemu da aizbraukšonys saluopeit, tik na šudiņ.

Kai kreitam, tai guļam.

Sibira stuosti. 17. janvars. Izkuopšona

.

Vakar labi nūsvinējem piedejū vokoru viļcīnī.
Myusu bārni izkuope Taigā. Kur luoči staigoj pa īlom (ite jī poši tai saceja!). Taids klusums niu, ka nasaprast. Až pītryukst – pruoteiguo Ženis, naboga Ontona, kam vakar beja naveiksmeiguo dīna. Da i puoreišu vaira nava.

A ar Ontonu beja tai.
Jis, puika, nav iz mutis krits, bet vakardīna beja juo malnuo dīna.
Nu suokuma dabuoja pa koklu nu pravadnīka, kam apsamainiejs ar vītom i nikuo nav pasacejs. Tod školuotuoja atejā izlēja juo olu – i pa kuru laiku paspēja storp aizdambiejumim i aizsolumim, i pīturom. Kleida gon baumys, ka poša izdzāruse, par daudz prīceiga beja.
A tod Ontons gribēja pīluodēt sovu mobilū telefonu. Aizguoja da pravadnīka ar britvu i saceja – šam buorda juodzan. Tys nūsaviers naticeigai, a elektreibu īsliedzs gon. Ontons luodej telefonu, a tod īt pravadnīks. I tod Ontons dabuoja dzeit buordu – pyrmū reizi myužā. Bet te jam stuostā beja mīrynuojums – “a usy ja ņe trogal!”

Bez bārnu vagonā taids klusums. Koč jī izkuope nu poša reita, nikai navarim nūsamīrynuot – myusim tože gribīs uorā.

Vagonā vys vaira i vaira hakasu. Pa kaidam eja i nu Moskovys, a niu jūs vēļ vaira. Puoreišu vītā īsakuortoj jauna sīvīte. Figura kai kotrai, tik golva taida lela i drusku kai aizpompuse.
Vaira guļ nakai ād. Puorsvorā puortyku ar hieroglifim – aplejamuos zupys i makaronus nu Kitaja.

Buobom blokus kupejā adeišonys puļceņš. Vuicuos rokstus vīna nu ūtrys i sprīž par nazkū. Tī ir tei ar skrullātim motim i vēļ vīna, kas vakar klausējēs myusu dzīsmis. Saleidzynoj rokstus, vuicuos.

Īraudziejušys, ka mes kuopsim uorā, vysys kai žogotys vīnā bolsā soka, ka nūsaļsim. Optimismam nav pamata… Čupinej myusu jakys i sprīž – da nūsaļsim mes.
Juos zyna, nu kurīnis asam, i stuosta par Sibira zīmu. Cik brīsmeiga jei ir.
Saruna puorīt da ryupnīceibys.
Abakanā nazkod taida ryupnīceiba bejuse, taida ryupnīceiba. A niu “razoriļi, razgromiļi” vsjo… Sekoj daudz epitetu.
Niu Abakanā zavodu vītā kitaiskuo montys. Atīs kitaici i pajims vysu Sibiri. Buobom da optimisma tuoli.
Pačupiniejušys Alda i Ilonys kažukus, vīnā bolsā atzeist – itī to nav kitaiskī. Tys prīcej. Varbyut nanūsaļsim… Vysmoz Ilona i Aldis nā.

Izkuopem uorā Mariinskā. Perons vyss snīgā, Gunta izskrēja na tik vīn čībuos, a pat eisajuos pidžamys iuzeņuos. Kai pasprukuse!
Nūpierkom ogūrčus kioskā.
Cikom meicomēs pa perona snīgu, vecs ar ūgļu luopstu izsyt restorana vagona lūgu. I kam jis tai? Tai i nazynom pa šai dīnai. Isyta i vyss. Skots lobs beja.

Piedejuos stuņdis paīt pakojūt montu.
Jau pīrosts pi cytu attuolumu. Latvejā pa itaidu laiku paspātu nu Zylupis tikt da Reigys i vēļ atpakaļ vysmoz pusceļu.
Kraunam sumkys i dūmojam, kai myusu 20 bierneni juos ness. Bierneni ir paradzāti kai myusu paleigi, jūs koledžys vadeiba sūliejuse paleigūs. Jau šausmynojamēs, kai jī vysur maiseisīs pa kuojom, vysu sajauks, kriss iz nervim.

Iz tamburu aizejam par agri. Pravadneica izlomoj nu pancku. A nūsēdēt vaira navar ni. Izsysts vēļ vīns lūgs, tys, kuram beja taidi kai lūžu caurumi.

Beidzūt nūdzīst gaisma i cauri vagonam saleics izīt vecs ar pižiku. Jis vysod īt nu vīna sastuova gola da ūtra, ka ir gaidoma staceja. Pieški saprūtam, ka nikod naasam redziejuši eimūt juo atpakaļ. Vacais jūks ar viļcīnim. Prīška jam izaver cytaiž, partū ari naradzam eimūt, padūmojam, ka tys cyts vecs.

Pravadneica ar ciervi atsyt vaļā durovys, dauza trepeitis tik ilgi, cikom juos nūsastuoj tai, kai vajag. Pretim cieršās oss gaiss. Soltums. Tymsa. Ačinska.

Nasam uorā montys, kraunam skaudzē.
Bierneņu naredz.

Sibira stuosti. 16. janvars. Viļcīņa šarms

.

Aizsola ateja.
Pīsacieļu i gaidieju, cikom pravadneica jū atkausēs. Purpynuodoma skrēja pa vagonu ar gumejis šļauku i taidu kai termoforu tuos gumejis golā. Vydā korsts iudiņs. Maņ pateik itī manevri ar kipjatoku ļaužu pylnā vagonā, kas šotojās i krotuos!
Kod ateju atdambēja, kluot nazkaida pītura. Ateju aizslēdze. Apbreinoju itūs ļauds, kas tai ryupejās par sovu piļsātu teireibu…
Tod ateja otkon aizsola. Vysmoz durovys cīš. Piec šaļts pravadneica aizskrēja ar salūceitu dzeļža lomiku. Bais īsadūmuot, kū jei tī dora!

Guntai dasola jaka pi lūga pa nakti. Maņ pologs pi sīnys dalips. Atvylkom nu lūga dermantina aizsagu, a lūgs bolts. Lūgu ramys apsormuojušys. Sīnys tože. Suoce kust, vys tys dermantins kaidu bišķu soltuma aizturēja. Pats ar vītom apsormuojs.

Es asu slyma. Maņ suop koklys. Pamozom puorīt. Cytaiž nikuo. Pi braukšonys jau pīrosts. Montys salyktys sovā kuorteibā. Jau dzeivojam ite.
Atejā tikšu iz pušdīņu laiku tik. Varbyut. Loba tema meditacejai.
Jau apsveram, kai skrīsim uorā pīturā i iz stacejis ateju.

Tjumeņā uorā nateikom. Pa lūgu rāgojās termometrs. -36. Tai ari nasaprūtam, voi tys ir solts. Iz perona dzeļžaceļa darbinīki vysi voilokūs.

Vuicomēs spēlēt sovu lugu. Beidzūt ir teksts. Suocam atsakuopt nu juo – navar tok atguoduot. Lugā īsavīš Pūrmaļu Jezups. Vaļpītram gon beja Škiņču Jākubs, a tī jau var mēli atlauzt!
Ādam, dzeram čaju i kopeju.

Pravadneica vys skraida ar sovu gumejis šļauku. Skrīdama lomoj myusus. Izaruod, Ilona puorsacantuse – navajadzēja saceit, ka ateja pludoj. Niu mes vaineigi.
Niu lomoj, ka mes atejā svīžam papeirus i vysa kū cytu. Draud pasaceit grupys važakam. Dūmuota bārnu školuotuoja. Pravadneica myusus nūturiejuse par jaunīšu grupys dali. Jim ir 9. – 11. klase… Breineigi, myusim ir 15 – 17 godu! Kompliments!

Atejis laidynuošonys arsenalā bez sorkonuo termofora, salūceituo lomika pasaruoda ari taids breinuma kai spaņs ar kipjatoku. Kiup vīn i škeļvinejās, ka jei nasās cauri vagonam.

Atejā tyku ap 12 – 13 dīnā. Sanitaruos zonys, aizdambiejumi. Bais, kai byus tuoļuok. Rynda pi atejis navuoja… baileiga… Par mutis mozguošonu dūmuošu piečuok.

Izaruod, atejā aizasiediejs vecs – izkāmiejs i gars, ar dvīleiti rūkā, vasalu kosmetikys moku. Pat maņ leidza nav tik lela.
Nūsamozguojs atsasāst sovā gultā i taisa jogu. Staipa kuojis i rūkys. Nikuo ekstremala nasataisa, kuojis aiz golvys naaizbuož. Žāl.
Ausīs jam ir propkys. Ite lai mes namaisom koncentrētīs!

Maņ uorā kuopšonys veto. Puorejī staigoj pa peronu, es siežu kai baka. Vakar vokorā toč nabeja labi, niu to laikam temperaturys nav. Normali.
Cikom jī driščej pa uorīni, sakuop ļauds. Mani nasaklausa, vīna vece nūsakrieš Guntys vītā. Atmatu ar rūku. Atīs puorejī, dūmuosim.
Vecine ar skrullātim siermim motim. Ap placim palāks skusts – taidom pošom skrullem. A purns!
Par puors minotu i cyti kluot, rauga izdzeivuot nu vītys vecini, a tei kai trons. Nakust. Beiguos atsastuoj i puorsāst tuoļuok.

Puoreiši sakusuši kūpā. Mīrs. Tī bārni ir par daudz mīreigi!

Reizis 2 – 3 nūsaklausom kaseti ar krīvu humora raidiejumim. Trešā reizē var saprast ari tuos vītys, kū nadzierdējem pyrmajā. Vēļ puors reizis, ītu sist.
Apsveram, ka varbyut cytu reizi leidza juopajem Paula kasetis, lai līk tuos. Dažuodeibai.

Bufetčicys dzejneicys repertuars:
“Vodočka dļa ostanovočki, pivo dļa razgovoročki.”
Puorejūs tekstus vys vēļ nikai navarim atkūst.
Ruodīs, ka ir “pivka dļa ryvka”. Tik nasaprūtam, kas ir tys “ryvka”.
Jei īdama vys aizamat aiz myusu tupeļu. Až paņteņš nūjiukst.

Nu vīnys targašu vecis nūpierkom kozys vylnys skustus. Ilona boltu, Gunta bryunu, es zaļu. Vēļ beja kaidi puors bolti (palykuši tik duorgī, no šmuki!) i vīns sorkons, bet mozs. Puorejī – vysu tūņu zylais. Jē!

Bejom restoranā. Juoparuoda tok ļaudim myusu jaunī skusti!!!
Iz tīni juoīt car svešim vagonim. Cyts zyls, cyts bryuns. Zylajā pat deči īturāti gaiši zylā kruosā. Izaver, ka viļcīnī ir struoduojs pat stilists!
Kupejuos ļauds guļ. Kartoj. Pļuopoj. Vysi tamburi apsormuojuši.
Restoranā cīši šmukai, šykarnai. Gardīnis speideigys, muoksleiguos pučis. Až lete vīnā styurī i oficiants (patuklys vecs), a bufetčica myusus atpazeist i smaida.
Par 6 lati vakarenis četrim ar vodku, sulu, boršču, kotletim, buļbom i maizi.
A muzyka restoranā breineiga bez gola i molys. Krīvu muļtiki. Čeburaška, šar goluboj, ulybka, picsot eskimo, pojezd goluboj.
Až leidza dzīžam. Solts. Ite labi, ka tī skusti sylda!

Gaisma vagonā jau izdzāsta, dzeivojam ar Ilonys nu Vuocejis vastū svieteitū sveci. Pravadnīks, mes jū nūkristējem par Zeku (jis vīnkuorši izaver piec zeka), īt garom i tik nūsoka, lai pruoteigi.
Dūmoju gon, ka jis ir myusejais. Myusu deļ jam reizis div daguoja īt iz restoranu piec ola!
Dzīžam. Apleicejī klausuos i pa šaļtei gryb apsarunuot. Attīksme normala, jim intiresnai, myusim tože.
Vīns vecs pat muok skaiteit latgalīšu burtus. Tikom nasalīk mīrā, cikom tulkojam jam dzīšmu vuordus. Dūmoju gon, ka nav najaušeiba, ka bejom dzīduojuši kuozu dzīsmis. Niu dūmojam, kai lai normali iztulkoj. Ka napadūmoj, ka myusim Pribaltikā vysur taida izvirteiba.
Večim i vecinem pateik myusu tulkuojums, až acs slauka. Vīns nu jim par ols buteli nūpierk dzīšmu izdruku. Knapi teikam vaļā.
Pa nakti jam rūkā brillis, rūka izstīpta puori ejai. Vajadzātu izjimt nu rūkys, a bais, ka nadabojom pa golvu nu veča – pa mīgam padūmuos, ka zagli. Par stuņdi vīnu ūtru brillis kreit i sapleist. Pabuožu zam spylvyna.

Sasapazeistam ar sābru jaunuotni, tī breineigi puiši. Mozeni vēļ, gryb runuotīs ar myusim, līlejās i pylnu golvu pīstuosta, a sovys meitinis atstuoj molā. A tuos nabadzis sēd, gaida, smaida.
Nu da – “Vy navernoe aktjory…” Apbreins bolsā ir acimradzams. Itymā šaļtī mīreigi varātu īstuosteit, ka asam nu Dailis voi Nacionaluo teatra.
Myusu luga ir vagona lelais nūtykums. Ite labi, ka vēļ naraugom tū lītu laist ar vysom darbeibom (koč rekviziti jau pasaruoda, pīmāram, nazs).

Jim taids interesnys pīguojīņs dzeivei. Stuosta, kai Anglejā (jim niu bejs ceļuojums pa Eiropu) atejā sleicynuojuši atejis papeiru, dvīli, dvīļu pakaramū. Vysu, kū varēja atraut nu sīnu.
Sovā naivumā pavaicojam, deļkam tai beja juodora. Puišim nav atbiļdis. Ruodīs, ka jim tys ruodīs normalai.

Vēļ jim ir butele, kur vydā limonads ar pliuts zuolem. Vys rauga cyts cytam īsmērēt. Školuotuoja najem, bet mes tai drusku dasaveram, kab i pošim natyktu, i školuotujai nā. Nu ūtrys pusis, kaida myusim te dzela. Breivu ļaužu izprīcys.
Pa vysu ceļuojuma laiku ituos pliuts zuolis ir ībaruotys puors ļaudim, tī niu rauga atsarībt.
Sevišku jautreibu tam dadūd aizsolstūšys atejis!

Sābru vecinem naradzāta īcīteiba pret myusu jandālu.
Mes, kaidi desmit cylvāki dzeram olu, runojam vysi reizē, a sūpluok ļauds guļ. Ite laikam tik Sibirī i Krīvejā var byut taida patīsa leidzijusšona pret dzeršonu. Eista solidaritate!

Pa šaļtei īslādzu telefonu. Eiszinis breineigys.
Ļauds tiemej kinys pa Baikalu, teiklā meklej laika prognozis. Pīsūla pat īt iz bazneicu.
Kai mes aizbraukuši, Latvejā pīsajems soltums. Sūleits da -20 gradu naktī.

Nu ituos zinis aizmīgam kai systi.
Pravda, ir jau reits gondreiž – piedejū nakti viļcīnī nūbušavuojom iz gūda.

Ari itūnakt navalku nūst džemperi, leinu guļammaisā i nūsapakoju ar kurtku. Dečs pa viersu. Ka saļs, to dečs i pologs pi lūga.
A vyspuor matās syltuoks, tai izaver piec lada iz lūgu. Naaug kluot, kiust nūst i tak.

Sibira stuosti. 15. janvars. Nūstuošonys

.

Piecpušdīnē suoc aizsaļt lūgi. Puors stuņžu laikā! Nu vydspusis!
Aizkori sasola rogā i dalypa pi stykla. Nu sīnom i lūgim rikteigi īt soltums.

Pa laikam izkuopam uorā nu vagona. Pīturuos, kur viļcīņs stuov 20-25 minoti.

Izkuopem Kirovā. -18 tikai.
Struodnīki pretim kraun montu Krīvejis posta vagonā. Pufaikuos, nūsoluši. Apdauzeiti dzeļža roti, kū valk mozs traktoreits. Kai var redzēt, posta vagons ar kastem pīkrauts da grīstu.
Buobys iz perona tiergoj cackys i dzeramū. Mineralku pierkam kioskā.
Storp slīdem sasaļs lads. Ruodīs, ka īlyuzs, a nikuo. Kas nūteik tod, kod jis ir augšuok par slīdem?
Trokuo Gunta izskriejuse ar čībom. Tys palīk par tradiceju. Zuoboku jei naapmauc da Ačinska.

Izkuopem Balezinā.
Nazynom, cik ir gradu, runoj, ka -36.
No sajiuta kai piertī – gaisa īviļkt navar! Elpa aizacierš, nuoss aizsolst.
Asam gudruokys – jau asam apvylkušys zečubiksis i capuris. Aldis vyspuor nagryb kuopt uorā. Piečuok izkuop, tik iz napareizū pusi.

Iz perona nosoj pypuru šņabi i vylnys skustus.
Mudri aizejam da viļcīņa pakalis, nūsajemam obrozam, mudri atpakaļ. asam pīrodušys jau, dzeivuot var. Tik daguns solst. Ar Ilonu iz perona doncojam vaļsi. Nu, voi izalīkam, ka doncojam. Teiri sylts. Cytu pasažiru iz perona nav.

Īeimūt vydā, brillis aizsolst ar pluonu lada kuorteņu. Tik soltys juos ir! A vydā tik korsts! Suteigs!

Puorejī pasažiri nūviertej myusu ar drēbem īnastū soltumu i svaigū gaisu.
Pa laikam gaisma pazyud – parosti ībraucūt stacejā. Logika interesna – tod, kod juosapaunoj iz izkuopšonu, gaismu izslādz. Dūmuot, ka stacejā juoībrauc naradzamim…
Lugys tekstu lobojam svecis gaismā. Pravadnīki nikuo nasoka.

Ap 23 vokorā vēļ gaidoma garuo pītura. Apsveram ideju kuopt uorā, kab aklimatizeitūs. Cytaiž īlēksim kai ciercini palnūs!

Gunta oda džemperi, dzeram cidoneju čaju – nu sātys pajimtū cidoneju syrupu ar korstū iudini. Profilaksei C vitamina nav par daudz. Solts to nav.
Nav i bais nu tuo, kas gaida uorā, vaira nu tuo soltuma, kas īt nu sīnu. Vysa sīna ap lūgu i poša rama apsormoj taidom smolkom adateņom.

I kaids čorts myusus tī dzan…

Dūmuot, ka latgalīši tik Sibirī dzeivoj…
Dūmuot, ka nabyutu gona ar tim, kas čiuļojās pa Latgolu i Reigu…

Pīturuos ar ciervi syt vaļā durovys. Trepis var nūlaist tik tod, ka pravadneica ar tū pošu ciervi pa jom rikteigi klapej i vēļ izlej viersā vardūšu iudini.

Jei kuop uorā i ar lomu dauza nūst latakys nu atejis. Vysi skrytuli, amortizatori, vysa viļcīņa apakša apsoluse ar ladu…

Īdami gulēt, otkon īguodojam vieleišonūs. Tok jau otkon guļam jaunā vītā. Kotru minotu jaunā vītā.
Ka tys vyss pīsapiļdeis. Ka mes nanūsaļsim. Ka vyss izadūs. Ka byus tī latgalīši, kas soltumā dzeisīs iz myusu zīmys školu i sēdēs lekcejuos.

Nav nikuo pastuoveiga iz ituo pasauļa.
Ceļojūšuo biblioteka. Ceļojūšais teatris. Ceļojūšuo iedneica i gulta.

Sibira stuosti. 15. janvars. Viļcīņa epopeja

.

Pīsacēlem 11:00.
Pasavieru pa lūgu i izdvešu: “Kakoj užas!” Izaver brīsmeigai. Pat nazynu kas. Vyss.
Kai lai apsavalk gaišā vagonā?

Var redzēt, ka ceļš vēļ tikai suokumā. Pīredzis nikaidys, bais nu vysa, vyss pateik.

Myusu sābri ir tik klusi, ka palīk bais par Krīvejis jaunuotni. Nu navar tok vydsškolāni braukt kai taidi veči, nu navar! Jī guļ, ād, bučojās (drusceņ), pļuopoj. Kur ir trūksnis? Kur ir dzeršona? Kai var aizīt gulēt kai piec komandys???

Vīna meituška pīsacēle i aizguoja ar šampunu iz viļcīņa ateju. Šoks. Jei patīšom tī izmozguoja motus. Garus motus!!!
Atsagrīž smaideiga i maiga motus dvīlī. Jei patīšom atejā ir mozguojuse motus!!! I kai jei tū varēja? Ite laikam tik Sibira krīvi var dabuot gotovu.
Myusim ir problemys pat ar rūku i zūbu mozguošonu… Izlītne moza, iudiņs šļakstuos, ar vīnu rūku juospīž, ar ūtru juopīsatur, kab napasleidātu. Ībuozt tī vēļ golvu? Soltā iudinī? Viļcīņam braucūt?

Juos puiss paleidz izsukuot. Naizaver, ka jei nasuop, tok sēd kai caca. Navar saprast, voi jei pateik jis, tok nav tai, ka napateik.
Te ir diveji puoreiši, kas pa klusū rauga pasamaiguot. Školuotuoja vys pīker. Lai gon vyspuoreibā jim veicās = školuotuoja atīt tik tod, kod puoreiši ād voi verās pa lūgu.
Interesani vērtīs iz jim. Kai blondais puiseits pateik obom draudzinem, kai obejis koketej i smejās, bet dabuojuse sev jū ir vīna nu jom, kas, kai izaver, ir teicamneica i vyspuor lobuo. Ūtra ir drusku izlaista, a jei tics vacuokais puiss.

Obim puorim gona ar guleišonu sūpluok i rūcenis izlikšonu iz ūtra auguma. Da atkluotys bučuošonuos teik vieļuok. Syukšonuos tikai finišā. Pagaidom tai mīleigai i kluseņom.

Braucam puori Volgai. Klab tylts. Kai vysod iz upem, kam mudri brauc puori, taida jūceiga jutūne – ka grybātus apsastuot i apsavērt.
Volga aizsoluse, iz juos sēd blitkuotuoji. Ot tuos sugys natryukst nikur!
Bet tai mīleigai. Blitkuotuoji iz Volgys. :O)

Īt puordevieja nu restorana vagona. Oi, breineiga cjoce! Jei ir dzeļža roti ar paiku, kas giunās aiz myusu kuoju, montu i vyspuor car myusim jei nikod nateik bez aizagiušonys.
Īt stumdama i skaita sovu dzeju. Paīt vyss braucīņs, raugūt pīraksteit vysu, kū jei soka. Puors teicīņus mes nasaprūtam.
Pyrmajā dīnā atšifrejam tik puors pantu:
“Keksi dļa seksa!” i
“Pečeņje dļa razvļečeņje!”
Ari labi.

Juosuoc vuiceitīs lūmys sovā breinumainajā lugā.
Suocam ar teksta apgraizeišonu.
Dyžan talanteigs tys autors nav bejs, tok “kur valnam līta gryuta, tī jis buobu syuta”. Kū navar autors, tū var aktīri. :O)

I itai juobrauc vēļ da 18. janvara!!!

Sibira stuosti. 14. janvars. Moskova

.

Kai pīsamūdu i kai pīsacieļu, jei bogu naatguodoju. Amnezeja ir ituo ceļuojuma līcineica!

Zynu tikai tū, ka pa nakti tyka izdzarts vyss iudiņs i daguoja dzert korstu čaju. Paspējem aizīt iz ateju da Moskovys, cikom nav aiztaiseits cīš. Moskova lela, stuņdi juobrauc vēļ da stacejis.
Aiz lūga prīškpiļsātys, a kuru tys interesej. Pakojam montys. Ir vaira nakai skaidrys, ka par vīnu reizi naaizvessim iz ūtru staceju.

Suocom sajimt pyrmuos draugu i rodu eiszinis – Sibirī itamā sutkā -57 gradi piec Celseja, sūla vēļ soltuoku. Aicynuojumi sorguot sevi, atsagrīzt dzeivim. Loba vieliejumi.
Ilze roksta: “Lai Dīvs stuov kluot!” Sūla nūīt da bazneicai. Maņ vysod patics, ka vysod nūīt to DA bazneicai, na īt VYDĀ bazneicā…

Suocās Moskovys epopeja. Puorbaucīņs ar metro nu vīnys stacejis iz ūtru.

Puorbraucīņs ir vīnkuorši mūrgs.

Sastīpam vysu montu stacejā. Ilona palīk, mes ar Aldi i Guntu vadam pyrmū porceju.
Nav jau prīca – tikt cauri metro durovom, vuortim, nūbraukt pa eskalatoru, īkuopt vagonā, spēt nūstuovēt, izkuopt, puorīt iz nuokušū ceļu car vysim tunelim, ejom i par trepem nabeidzamom, īkuopt, izkuopt, ar eskalatoru burzmā tikt augšā, tikt car vuortim, durovom.
Moskova nav dūmuota cylvākim. Te cauri teik tikai vasalī, styprī i jaunī, kam nav daudz montu i kas zyna, kū dora. Invalidim i muotem ar bārnim ite nav kuo darēt.
Asam piļneigi slapni. Stacejis montu globuotivē nūdūdam sumkys. Juomoksoj par kotru vīneibu. Sapakojam vysu rūtainajuos tierga buobu sumkuos.

Par vysim izdzeram kaidu litri iudiņa.
Sekoj ūtrais krystaceļš. Gunta ar Aldi nas nazkū lelu i gryutu, iz tuo viersā ir nazkaida mapeite. Jei taisuos krist, vysim pofig. Danasam da montu globuotivis, mapeite tai i nanūkreit.

Ar steigu braucam iz Sorkonū laukumu. Aldim Miņinam juonūsajem pi Miņina i Požarskuo pīminekļa. Svātajā nullis punktā svīžam monetys. Saņtimi naskan kai kapeikys, a kas par tū. Vys jau vierteiguoki!
Kod ite bejom īprīkšejū reizi, īguoduojom Sibiri. Vyss pīsapylda. Beidzūt braucam ari mes. Kū īguoduoju, nasaceišu. Bet ticīs, ka byus.

Pi Kremļa sīnys teik atrost breineigs kolns. skaidrys, ka braucam lejā iz čūksta. Oj, ideali! Pakale slapņa, a prīca kai mozim bārnim.
Naboga Putyns…

Tod iz bazneicu i iz tylta taisu gaismys biļdis. Pa tymsu aizpluovojam iz jau zynomū izstuožu vītu, kur jaunī muokslinīki izcāluši tūrni nu gruomotu. Aldim gruomotu žāl. Ar vari nūturim, kab napajimtu leidza. Dūmuot, myusim gruomotu tryukst, kuo nest!
Mozuo bazneiceņa naktī i zīmā izaver cytaiž. Vīnolga šmuka. Atrūnam krutu gastranomu, zylu egli i pat metro.

Stacejā ādam gordūs blīņus, dzeram olu. Teik atkluots brīsmeigais “Klinskoe” ols. Taida susla!!!
Sūpluok vīna kompaneja dzīd vīnā dzīduošonā. Mes ar gribim, a sasadzīduošona nasaīt. Par daudz lela ustoba. Da i jim labi pošim ar sevi.
Siežam ari iz greidys, tai ir ārtuok, var vysus sovejūs redzēt, sasarunuot. Apkūpiejis koments ir graujūšs – “kak cygani!”
Staceja ir svaigi remonteita, vīnā marmorā. Apkūpieju ustoba ari šmuka, tok aizdiersta kai baile. Iudini lej caurumā iz greidys. Nazkaida lupota. Nateiri atkrytumu maisi. Apskratuši spani.
Kas ļaudim, tys speid, kas sev, tys smird…

Pa mikrofonu skaņ informaceja. Cyta storpā – par bagaža svora īrūbežuojumim. Dzieržam 14 kg iz cylvāka. Cyta verseja – 36 kg. Myusim ir vaira obejūs gadīņūs.
Pa vysu kuormu izmeklejam informacejis, nikuo nav. Kas byus, tys byus.

Peronu pasoka tik pošuos beiguos. Sakraunam montu skaudzē. Div voi treis nu vysom myusu sumkom es navaru pat pakustynuot, par ceļšonu nadūmojūt.

Suocam nest.
Juoīt da sastuova viņa gola. Vīnā golā pi montu palīk Ilona, ūtrā Gunta. Nasam puorsagrīzuši. Laiks īt.

Myusu vagonā nav elektreibys. Vydā kuop grupa jaunīšu. Jim montu moz, a kurs nazyna školu ekskursejis – bez motu paliksim. Dzeivus apēss.

Nasam montu vydā, raugam sakraut. Aldis ir rikteigs ceļamkrans. Biblioteku jī divejūs ar Žeņu (sābri) izlīk iz augšejuo plaukta. Ka kriss zemē, nabyus labi. Nabašnīks par reizis!

Suocās viļcīņa manevri.
Vydā i uorā navar kuopt. Pravadneica izlomoj nu pancku. Jei ruodīs, ka mes asam sveši i bez biletu.

Paādam i ejam gulēt. Gaismu nūdzieš jau agri vokorā.

Gultysveļa ībuozta celofana kulēs. Ka izvalkam, jei ir mitra. Mīgam tys navuodej.
Pyrmū nakti guļu T-kraklā i tikai zam deča.

Ni daudz, ni moz – vysu!

Reiz visi zvēri sanākuši un lielīšies šā un tā, ko katris varot. Bet tārps izbāzis galvu no rieksta un sacīš: «Man pieder viss un es paņemu pēdīgais visu.»

Olūts: Pasakas