Beidzūt sasajiemu i īguoju Tviterī čīpstēt. Piec puors reižu runuošonys i pīrunuošonys itymā augleigajā naktī, kod gulieju napylnys 4 suņdis i kod maņ kaids, kas naseņ beja atkluojs Dīvu, atlaidit, Tviteri, stuostēja, ka tys obligati ir juodora, partū ka ir juodora, partū ka cytaiž nabyus labi, partū ka cytaiž es mudri byušu uorā, partū ka cytaiž es byušu vaca, atpalykuse i nasekuošu tehnologejom.
Ka teve nav Tviterī, teve nav vyspuor. Tai jis saceja i beja kaifā nu sovu vuordu.
Es īsadūmuoju – vacī laiki, senejī ļauds. Ka teve nav bazneicā, teve nav vyspuor. Tu esi izraideitais, nakryškuons i varbyut – nabašnīks. Ni nu ituo pasauļa, uorpus juo.
Tai beja nazkod. Niu pasauļs mainuos tik bīži i mudri, ka kasdīnys tev juoīsakļaun jaunā bazneicā – jaunā i jaunā tehnologeju pasaulī. Piec diveju mienešu tovs telepons ir vacs. Piec diveju godu tovs dators ir hlams. Ka tu nasekoj leidza, tu pats esi vacs i na nu ituo pasauļa. Siedi pi TV i kiukoj, cikom cyti tviterej škārsteiklā i auž jaunus socialūs teiklus. Cyti škārsteiklā sasateik ar vysu pasauli, cikom tu iz dzeraunis ceļa najauši sasateic ar dzeraunis sābrim staraverim, kas īt nu sīna tolkys i kaneņā nas soldonū pīnu zupai, i nu reita pi pīna golda – pīna pījiemieju Tekli, kas brauc iz pīna mašynys, apsveic vysus vuordadīnuos i nūvielej daudz pīna.
Es jam sacieju, ka zynu par Tviteri, ka tys tok jau seņ nav nikas jauns, ka pat es tī asu jau seņ, jau nu 5. augusta, a maņ napateik, partū ka maņ ir muns iz WordPress bazis taiseitais dīnroksts. Ka es rokstu i kopeju cytur pīraksteitū jimā i maņ vaira pateik gari teksti ni eisi klīdzīni. Roksti, kurūs var īgrimt, navys eisziņu formata viests nu 140 voi 160 zeimu.
Tok jis saceja, ka vaira nivīns nikuo taida naskaita. Pologu naskaita. Nivīnam vaira nav tik daudz laika, kab skaiteitu kuo nabejs vaira par sms 160 zeimu. Voi Tvitera 140. Svareigū var pasaceit puors vuordūs, vyss puorejais ir līkuos informacejis pologs.
Tok es saceju, ka deļkuo tod vyspuor raksteit, ka tu navari pīraksteit tai, ka cylvāku īvalk tekstā i jis tī dzeivoj, elpoj, tic i dūmoj par lītom, kas nazkod tev bejušis svareigys, ka jis skaita i jimā dzymst breinumu pasauli ar puču pučem i demonu demonim, kreitūšom lidmašynom, grymstūšom laivom i piratim, mozom puosoku meitineitem i kačim, kas runoj i dzīd, vysaidim breinumu breinumim, kuo nabyutu bejs, kab tu nabyutu dūmuojs, bejs, rakstiejs i tod pats puorskaitiejs – aiz breinuma nazynuodams, kur liktīs. Partū ka tys reizē ir i tovs, i svešs.
Jis saceja, ka myusu dīnuos nivīns nikuo naskaita, tikai roksta. Roksts aiz roksta, ziņa aiz zinis, dīnroksts aiz dīnroksta, mīdz i lepej, mīdz i lepej, informaceja plyust kai upe lāzanim krostim – polu laikā pa līknem, puorsalej, sasalej, aiznas i atnas. Informacejis ir par daudz, vaira nudi nivīnam nikuo navajag.
Es apjuku. Ziņu ir daudz, moz ir pasauļu, kuo es grybātu satikt.
Jis vaicuoja, kura ir pādejuo gruomota, kū es asu puorskaitiejuse. Jis triumfēja.
Es apjuku vēļ vaira. Es eistyn naskaitu nikuo. Ka naskaita najaušus i vajadzeigus tekstus. Ā, kuknē, cikom vuorejās ēst, es pa vokorim šaļtim skaitu Reginu Ezeru, partū ka jei muok raksteit ar garšu. Kasdīnys pa puors lapeņom – na deļtuo, ka maņ intereseitu, ar kū vyss tys gols golā beigsīs, a partū ka maņ pateik process – škatynuot teikumu aiz teikuma i, cikom buļbys savyrst ar kuopustim i špeka gabalenim suteklī, vērtīs, kai vuordi sasalej i sataisa jaunu pasauli.
Maņ ruodīs, piec juos nivīns vaira nav muociejs raksteit tik vīgli par tik gryutom temom. Pajimt, paceļt i nest, pasaceit i byut atbiļdeigai par sovim vuordim, kab skaiteituojam nu tekstu tyktu breinums i kab jam palyktu vīgļuok. Kab teksts jū na īdzeitu zemē da placu i iznycynuotu ar bejušuo laika suopi kai videjā latvīšu prozā, kas vaid i par sevi, i vysa pasauļa nabyušonom. A kab teksts juo dzeivi padareitu vīgluoku. Pasaceitu kū nabejs taidu, kuo jam vajag i kas nas iz prīšku i īdvasmoj byut.
Iz Zīmysssvātku maņ izduovynuoja divejis gruomotys. Vīnu es atškeiru i aizškeiru. Jai ir vuoks šmuki dzaltonā kruosā i burtim ir teiri nikuo fonts. Tok es puorskaitieju laikam puors riņdeņu i saprotu, ka lobuok skaiteišu svešus blogus, na svešus mūrgus. Poetismi ir myruši. Jī solkonai smird piec vacu duku. Kai škapī biškriesleni i naftalins, sasajaucs ar peliejuma i duniejuma smoku. Kai taida vacu sīvīšu smoka, kod jūs kačs nasatur meizolu i jūs nu valerjankys pudelis izaliejušuo smoka sasajauc ar “Dzintara” smaržom “Intriga” voi “Reidzineicys nūslāpums”, a vēļ drupeit ūž piec saulispuču eļļā captu blīņu i nazkuo sveša.
Ūtru gruomotu es škeiru apjiemeibys pylna. Koč i malnūs vuokūs. Tei beja nazkaida jauna i ak jau jauka autoreite, par kū maita Ceplis niu pīrakstēja najauku recenzeju. Atsasādu Esplanadē autobusa beiguos, atškeiru gruomotu i brauču gostūs iz Imantu. Poša beju lapna iz seve – kai braucu sabīdriskajā transportā i skaitu gruomotu. Tai nabeja bejs godim – na deļtuo, kab es transportā naskaiteitu, a deļtuo, ka kasdīnys nabraukoju. Da i naskaitu tože. Raksteit eistyn ir vīgļuok. Ir interesnuok byut pošam deļ seve autoram, na broduot, leist, grimt, ceļtīs i krist, izalauzt, izkuopelēt pa svešu tekstu, kas gols golā aizvad na tī, kur vastu poša fantazeja. Vīgļuok ir byut pošam par radeituoju i dīvu, na vērtīs, kai ūtrys ar speideigu sintetikys paruku i ar sudobra folejā īteitu vāzu spielej dīvu i izalīk par radeituoju.
Muna laime nabeja ilga. Teksts varbyut i beja nikuo, koč šaļtim naveikli jaunekleigs i nanūsleipāti breivs i reizē sapeits kai jauns kumeļs, kam nivīns vēļ nav īvuiciejs, kai apsaīt ar sovom garajom kuojom, kas matās aiz vysa i kam saiminīks vēļ izlics pynāklus, kab napraška zyrgabārns nanūbāgtu paceļu. Šaļtim taišni īsuocieja tekstā ir breinums, partū ka jis vēļ nav nūgurs viltuot i izdūmuot dzeivi, maluot i sepinēt par tū, kuo nikod nabeja bejs voi varbyut kuo nikod nabyus pa eistam. Partū ka jam vyss vēļ ruodīs kai breinums.
Kai tyku da pyrmuos pošnuoveibys, par reizis gruomotu aiztaisieju cīši. Tys beja laikam pi Botaniskuo duorza. Daguoja sēdēt i vērtīs uorā pa autobusa lūgu tymsā i dūmuot – kurā šaļtī radeituojs apmauc paruku i suoc izalikt. Kurā šaļtī izdeviejs ir nūticiejs, ka juo sudobra folejā īteituo vāza spēs izškeļt iudini nu kliņts.
Ka nav kačam pīna, to juo naizgluobs nikaids teksts. Koč kū tik stereotipiski vacu tik jauna cylvāka i jauna autora tekstā nabeju dūmuojuse īraudzeit. Pat napasaceņšu daskaiteit da gola – voi autore izspielej vacū spēli i beiguos pasoka būra vuordus: “Hop, vyss beja tikai mali!”, voi ari aizbrauc pa vacom ramom i beiguos daslādz ar atslāgu – tai tam byus byut.
Ka es asu puorskaitiejuse Luoča “Zvejnīka dālu”, Jaunsudrabeņa “Aiju”, Repšis “Guņszeimi”, Aizpurītis “Nakts mauduotuoju” i vēļ padsmit romanu par boltuos suknēs apsamaukušūs navaineigūs ci mauceigūs jaunovu pošnuoveibom nalaimeigys ļūbisteibys piec, kam maņ vēļ vīns? Pareizi, nikam. Ka es grybu īraudzeit tekstā svešys dzeivis i smierts, es skaitu svešus blogus. Voi verūs pa lūgu. Voi eju pa īlu. Voi izdūmoju.
Koč patīseibā maņ ir pīkuost par jaunuokū latvīšu prozu. Ka jei naīīt munā dzeivē i napajem muna pruota kai breinums, taitod juos nav. Dzeive ir par eisu, kab es skaiteitu dryumus, garlaiceigus i nastyprus tekstus, raudzeitu saprast svešu pasauļu haosā nūkleidušus i pseidomuokslinīciskā i viltuoti rodūšā manīrē izškeidušus vuordus ar aizpluovuojušom i naprecizom nūzeimem, par kū vaira navolda ni autors kai skaiteituojs, ni skaiteituojs kai autors, a poši vuordi maun sovuos nūzeimēs kai aizamaļdiejušys i vīnā akvarejā sasvīstys vysaidu jiuru zivs, kas sovā storpā rejās i grīžās kai suni, kūž vīna ūtrai nūst spurys i aplaiž vīna ūtru ar lipeigom slimeibom, nūspruogst i maun ar vādaru iz augšu kai pīsapyutuši parašuti.
A skaiteituojam gudrai juomaun ar golvu – taida jau ir tei sirrealistiski metamorfoziskuo i pluovojūši postmodernuo literatura, taidai jai byus byut. I nivīnam nav tīseibu i pruota pasaceit – karalīne ir vaca i plyka, juos ciči kircinej tukši, partū ka jimūs nav ni pīna, ni vieža.
Ir vaira nikai skaidrys, ka es naskaiteišu ari nikaidu Tviteri, koč tī byutu 30 zeimis voi 25 zeimis teksta. Varbyut vīneigi šaļtim, kod tys 140 zeimu garais teikums i teksts byus vītā i jimā nazkas īsazibēs kai smiļkšu gryuds upismolā, rosys lase zuolē i ka jimā byus nazkas taids, kas sajims munu pruotu i viereibu i nalaiss vaļā.
A dzeive poša patīseibā ir breinumu pylna. Spēj tik īraudzeit. Vysi tī ļauds, jūs karakteri, jūs pozys, jūs izanesšona i lela, jūs vuorguos vītys i kompleksi. Verīs i breinojīs.
Maņ pateik vērtīs iz ļaužu. Kai jī doncoj iedneicā pi golda, partū ka pa radeju skaņ lipeigs meļdeņš, kai jī dzīd bolsā tukšā koridorā, kod dūmoj, ka ni aiz vīnu durovu nivīna nav, kai jī veikalā skaļā postoruos tīsys bolsā skaita žurnala rokstu par citplanetīšu atīšonu.
Īsadūmoj, stuov buoba pumpainā humpalu mietelī, iz golvys zeče ni zeče, nazkas adeits i sasprausts ar leiku odotu i jei bolsā skaita pi tomatu i ogūrču, mandarinu i apeļsinu stenda: “Tā diena nāks, viņi atlidos zilos kuģos un atnesīs kosmosa neremdināmās gudrības, kurām līdzās jebkurš rietumu zinātnieks sajutīsies kā kusls bērns. Jo patiesā gudrība ir druīdu spēks, kas iekalts senajos akmeņos, kas vēsta par citplanētiešu atnākšanu. Ne velti tie novietoti pusaplī, kas atgādina Sīriusa kontūru, ja uz to raugās no Mēness puses un neņem vērā debesu frakcijas marginālos starus, kas atstarojas tukšajā telpā un pazūd.” Voi koč kū taidu. Tikpat pravītisku i puorpasauleigu. Koč kū tikpat unikali šokejūšu i fascinejūši baisu i reizē breineigu kai jukušuo buoba pi ogūrču i tomatu stenda.
Pasauļs ir breinumu pylns. Navajag nivīna teksta, partū ka vyss taipat skaņ kai izdūmuots i izaver vysleidza kai nūsepineits. Verīs i breinojīs, kai tai var. A var. Dzeive.
Šudiņ beju iz baigi lobū pasuokumu. Jaunīšu energejis i trokuma atombumbu – jaunuos inteligeņcis forumu. Nazkai īraudzieju itū informaceju i dūmuoju, ka ak jau kaida parteja vervej kadrus i luopej sovus ideju krizis izāstūs caurumus. Dabiska pīsardzeiba, kod politizeits ir vyss i vysur vari atsaraut kodeišonu i smadziņu skoluošonu. Nūliemu aizīt apsavārtu – kai tys teik dareits i voi teik dareits.
Lobuo ziņa – nateik dareits. Nabeja pat žurnalistu, tys ir, es jūs namanieju. Tok organizatoru izjimtuos kinys byuškūšys Youtube. Ari labi.
Medeju pi ituos ideju i jauneibys trokuma atombumbys nabeja. Lobys zinis nivīnu nainteresej. Kuru medeju lai intereseitu jaunīši, kas dūmoj, ka jī zyna, kai tikt uorā nu globaluos i Latvejis krizis. Medejus interesej pyust krizis burbuli leluoku. Bīdeit i šausmynuot. A jaunīšim nūsaspļaut, jī dzierkstej i skaņ, runoj, sprīž i taisuos izdareit breinumu lītys. Ak jau i izdareis.
Tai es, īdama iz tīni, dūmoju – kas ir jaunīši i da cik godu ļauds ir jaunīši. Šaļtim es sev pasaruodu tik vaca kai muote zeme – sasačerveliese i sakoltuse kai vaca bruņurupuča mugura, iz kurys stuov četri zylūni i tur zemi. Voi ari zeme, iz kurys stuov četri zylūni i tur bruņurupuci, iz kura stuov treis zylūni, kas tur bruņurupuci, iz kura stuov diveji zylūni, kas tur bruņurupuci, kas tur zylūni, kas natur nikuo, a kam iz suona ir izkruosuota zyla pučeite ar dzaltonu videņu. Nu, koč kai tai.
A tod cytu dīnu es nūsaspļaunu par pareizū dzeivi, apmaucu kedys, šļiucu ar jom pa apladuojušū ītvi, šļudzineju i šliukoju, dzīžu bolsā leidza dzīsmem, kas skaņ munuos austeņuos, rūkys sabuozuse puscaurūs bikšu kārmynūs, kapuce, dzeive, juoskrīn. Nu kaids tī vacums, pi valna. Pīkuost.
Šudiņ saprotu, ka cylvāks ir jauns, cikom jis tic, ka jis var apgrīzt pasauli ūtraiž. Tu navari? Es varu. Partū ka es zynu, kai tū dora – pajem vāzu, atsasper pret bruņurupuča muguru, pastum nūst vīnu zylūni i grīž. Tai, kab zylūni varātu apsamaineit vītom, atsapyust i suokt vysu nu suokuma.
Vēļ es saprotu, ka cylvāks var apgrīzt pasauli ūtraiž, ka jis jem grīžamū mītu i grīž, navys soka, ka kaidam byutu juogrīž, partū ka byutu labi, ka kaids pagrīztu. Keduos ir spāks. Vaira nakai spicpapiežūs. Kedys ir tiuļuok zemei.
Tok vyss ir daudz vīnkuoršuok. Ka es tycu, ka es varu, i ka maņ tuo vajag. Ka atsarūn vēļ koč vīns, kas tic, ka es varu, i kam tože vajag. Tod tai i byus. Partū ka tai ir juobyut – es jau asu tū tai izdūmuojuse.
Paruodeišu foršu cacku – jū sataisēja japuoni. Maņ pateik ideja, muzyka i meitiņu suknis. Maņ vyspuor pateik daudz kas nu japuoņu, jim ir nazkaida taida skaidreiba, kas ir tikai sprostā Latvejis dzeraunis sātā, kas dzeivoj harmonejā. Partū ka fen šui i vyss cyts ir tikai logiska i nu līkuo breiva pasauļa kuorteiba. Kai stidzenis nu ustobys iz klāvu i nu klāva iz pyuni i dīvkūceņš i peliejumu kryumeni pi pierts. Tik mes naasam muociejuši tuos stidzenis nūsaukt kai nabejs, pataiseit par mūdi, publicēt speideigā gruomotā i izdūt Japuonā.
Kaidu nedeli voi pusūtru atpakaļ, kod beja lelī soltumi, pi ustobys lūga daguoja irbeitis. Zīmys mikrieslī pa snīgu mozim piedenim kai vistenis, plyukuoja ustobys prīškā zuoli i sieklenis, koklus staipeidamys. Es siedieju pi kuknis lūga, iežu batviņu zupu ar vuškys gali i tymā šaļtī saprotu – itū momentu es atguoduošu vysu dzeivi. Dzeiva radeiba nu teirumu i pļovu atīt ustobys prīškā. Breinums.
Taipat kai es atguodoju cytu breinumu. Kai es bierneibā vīna poša eju pa pļovu, nav nivīna cylvāka, tik pasauļs apleik – lels, lels, augsts, augsts. I maņ apleik pa pļovu staigoj bacjani (starki), cyluodami garuos kuojis i maklādami nazkū zuolē. Jī ir tik leli i bolti, a es asu tik moza i sorkonā mieteleitī. Jī nasabeist nu mane nicik, tik pasakuop molā i palaiž mani īt tuoļuok. Es eju pa pļovu, i putyni pasaškir munā prīškā, napuortraukdami ēst i staiguot sovu ceļu. Leli, bolti putyni vysapleik i klusums. Taidā reizē dzeive dasadur pi dvēselis i tu palīc bogotuoks, i nazkas īsaskaņ i vaira nabeidz skanēt nikod.
Tei ari ir jauneiba – vērtīs iz apleicejūs ar bārna acim i ticēt, ka vysi ir lobi i vyss ir lobs. Ka pasauļs paīs sūleiti pretim, paleidzēs, atbaļsteis, byus prīceigs par tevi. Ka pasauļs paīs nūst nu ceļa, tok ni tu maiseisi pasauļam, ni pasauļs tev. Ka pretim guojiejs iz šaurys lapys pasaraus molā, kab palaistu teve garom, i nagribēs nikuo ļauna. Ka pasauļs navielēs tev ļauna, nakūss, narībs, nasmuodēs i napadareis okla, kūrsla, vaca i klyba. Ka jam byus prīca, ka tu ej, dori, dzeivoj i tev saīt tik labi.
Jauneiba ir puorlīceiba, ka tu vari vysu. Ka ar 25, 140 voi 14622 zeimem tu vari puormaineit pasauli. Ka ir gona ar vīnu vuordu i vyss izamaina. Ka tu soki vīnu vuordu i vaira nikuo nav pa vacam, vyss ir jauns. Ka tu soki tikai vīnu vuordu, i muna dvēsele teik vasala.
Tai ir juodzeivoj. Vīnu šaļteņu pa prīšku dzeivei i vīnu drupaneņu viers zemis. Cytaiž a nikai.
Nu diena.lv
Kai tī ni beja voi byus, tok beja i byus. Tys īdvasmoj. Cereiba duraku mīrynuojums, a gudrī jau seņ ir nūguojuši nu pruota voi myruši. Cereibys ir myusu buferi, kab mes par daudz stypri nasasasystu ar dzeivi.
Vieleišonys cauri, apleik klusums – kai i sacieju: apkluss profili draugūs, tviterī i blogūs īsastuos mīrs. Kaids vēļ pasaceis paļdis bolsuotuojim, kaids palyzguos rānys voi paškurynuos spolvys. Var gulēt mīreigi tuoļuok.
