sauleite staigoj apleik, dīna kai prīca.
šudiņ jau pyrmais gosts. na cylvāki iz dabasu mannu, a strods.
namuoku apsaīt ar tū programu i pagaist kruosys, tok tū malnū putynu var redzēt.
niu poša īšu gostūs.
navar jau byut taida cyuka i tikai pījimt gostus i gaškys, juoīt i pošai da cytu.
P. S. dabasu mannys vēļ loba tīsa katleņā. nabaj jau strodim, a cylvākim dūdama.
reiz jau rakstīju par dāvanām.
dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko sev neviens nekad nepirktu.
visi sūdzas par aizņemtību.
bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo.
iedomājies – stāvi pie kases un visu mūžu tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes.
reiz jau vairākas reizes rakstīju par dāvanām.
Aiz papīriem rokās noslēpta prīmuliņa dzelteniem ziediem.
- Tas jums, – viņš nomurmulējis zem deguna. – Pēc mammas neviens mani tā nav mācījis dzīvot. Nu, tagad pavasaris nāks. Lai zied. Būs vasara, noteikti iestādiet dārzā. Lai zied.
- Būtu sev apelsīnus nopircis, kam tērējies, – ārste bijusi nobažījusies. – Pašam vismaz nauda palika?
- Man visa gana. Es jauns, stiprs, gaterī nopelnīšu. Tas jums.
.
tad nu šodien vēl vienu reizi par dāvanām.
šajos Ziemassvētkos kaut ko esmu uzdāvinājusi tikai pāris cilvēkiem. droši vien pašiem svarīgākajiem. neko tādu diži praktisku, bet no sirds.
varbūt man liekas, ka dāvināt var visu gadu. kāpēc tieši tagad. kas tāds tagad ir noticis, ka jādalās. jo jādalās tak visu laiku. vismaz nav jādzīvo aiz bleķa sētas un ir jāpieskata arī pārējie – ja nu viņiem kādu brīdi kaut ko vajag. vai vienkārši tāpat.
šie vispār bija visjocīgākie Ziemassvētki manā mūžā – 4 diennaktis bez elektrības. ar ekstrēmām izklaidēm, braukšanu pa dzīvu ledu, jandalēšanu uz jumta ar nazi, šļūdoni, salu un tumsu. bet savā ziņā bija labi. eglīti tā arī neizrotāju, jo 6-7 gaismas stundas diennaktī ir par maz, lai paspētu visu. bet sveču netrūka. 4 iepakojumi aizgāja rūkdami. ja sadedz padsmit sveces, var pat lasīt.
laikam visjocīgākā dāvana bija 25. decembra rītā. saņem un saproti – tā vairs nebūs nekad. tā vienkārši nemēdz būt. dzīve ir par īsu, lai notiktu sazin cik reizes viens un tas pats. vai lai pagātne bezgalīgi būtu blakus.
jau vakarā, kad pa tumsu atbraucu uz mājām, zvanīja kaimiņi – vai brauksim uz baznīcu. bet pēc ceļa biju tik nogurusi, ka paēdu kaut ko un aizmigu. uz stundiņu. pamodos pirms pusnakts. nogulēju svētku vakariņas, rituālus, tradīcijas un visu.
no rīta piecēlos, aizbraucu pēc kaimiņienes. bijām baznīcā. ļaužu bija daudz, dziedāja koris. viss kā parasti. atjaunots baznīcas altāris, restauratori no krāsas apakšas izkasījuši vecos slāņus, no baznīcas celšanas laikiem. bet kancele un vēl pāris vietas baznīcā noķellētas ar jaunu biezas krāsas slāni. tur vēl nākošajām paaudzēm būs ko kasīt nost un brīnīties. arī tos eņģeļus, kas ir manas mājas arhīva bildēs, bet pēc restaurācijas joprojām ir paslēpušies.
koris dziedāja Gūds Dīvam augstumūs, gaisma pazuda arī baznīcā. ērģeles aprāvās, palika tikai sveces un Sakramenta eļļas lampiņa pie altāra. un koris vēl enerģiskāk – Gūds Dīvam augstumūs! jo tajā brīdī vismaz man likās kaut kas tāds. var viss izdzist un pazust, bet būtiskais un īstais jau nepazūd.
pēc baznīcas aizvedu kaimiņieni Jani uz mājām, arī viņas vīrs Aļuks jau bija atpakaļ no veikala ar traktoru. pa ceļam viņa bija ierunājusies par tamborētiem lupatu paklājiem. tie paklāji ir mana šī gada lielā zīme, viņi ir visur. un tad tas piepildījās. Jane man uzdāvināja tādu paklāju. pašas tamborētu, ar sāpošām rokām. jo tas brauciens uz baznīcu viņai devis svētku sajūtu. un tas sniegs. un viss.
saki nu. cik reizēm maz vajag. lai sēdi pie svecēm un nezini, kas būs tālāk. lai nedziedināma slimība un divi kruķi. bet kaut kas, kas ir vairāk, tālāk un augstāk. kaut kāds sīkums, patiesībā nieka darbs, bet cilvēkam svētki.
un ar to jau nepietika. Jane pastāstīja par manu babu. ka to paklāju tamborēšanu viņa noskatījusies no manas vecāsmātes. ka viņa te ieprecējusies, nekādu draudzeņu jau nav bijis. kaut kādas jau bijušas, bet ne tā. var jau aiziet un papļāpāt, bet tur atkal mūžīgā aprunāšana, klačošanās, čīkstēšana un žēlošanās. bet tad viņa gājusi pie manas vecāsmātes parunāties par būtisko. par lupatu deķiem, govīm un sivēniem, par dzīvi. jo tur varēja parunāties par dzelu.
nu redzi. tā arī ir mana šo Ziemassvētku lielākā dāvana. stāsts par manu vecomāti.
man bija 12 gadu, kad viņa nomira. neko daudz neatceros. tikai to, ka laikam 4 gadu vecumā izdomāju, ka neiešu bērnudārzā, un vecākiem pietika prāta paklausīt. un kā mēs ar babu dzīvojām caurām dienām. ar tiem lupatdeķiem, lupatu griešanām, cimdiem un zeķēm, govīm un sivēniem, stāstiem par dzīvi. kā es klīdu viena pati pa āru un visu ko izdomāju, turpinājumus visām priekšā lasītajām grāmatām, jo ej nu sagaidi, kad atkal kāds lasīs. kā pāris reizes gandrīz noslīku un kā satiku stārķu baru, cilāju krupjus un baidīju odzes, meklēju visās malās kaķīšus un putniņus, bet tomēr neatradu pirtī cilvēka līķi (kas tur bija labi nostāvējies), spēlējos ar žurku skeletiem, liku viņus kā puzli un galvaskausus sakārtoju pēc lieluma, taisīju dabas muzeju ar arheoloģijas nodaļu no vecām podu lauskām, gāju ekspedīcijās pa kartupeļu tīrumu un lasīju stiklus, lauskas, drātis un pogas, kāpelēju pa jumtiem un uz sienas ar izlietoto zobupastu paliekām zīmēju ērmus.
bet es esmu daļa no viņas. vai varbūt mana vecāmāte ir daļa no manis. ir tik kolosāla sajūta to saprast.
pēc tam man mamma atdeva vienu segu. tamborētu no sīkiem gabaliņiem. katrs gabaliņš citādāks. visu mūžu zināju, ka ir tāda sega. pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. bet to segu mana vecāmāte esot man notamborējusi, kad manis īsti vēl nebija un kad es jau drusku biju. nu saki nu. saki vēlreiz un atkal. tā tā dzīve pieskaras.
toties no rīta pēc baznīcas bija gan kaladas, gan kūčas. tā, kā tam ir jābūt. citādi tie nav nekādi Ziemassvētki.
kaladas ir baznīcā ceptas Dievmaizes, ko gada beigās dabū visi draudzes locekļi. kaladām ir jāiet pakaļ. to parasti dara visatbildīgākais saimes loceklis, kas pasaka, cik saimē cilvēku un tik kaladu tad arī dabū. iespējams, visefektīvākā tautas skaitīšanas metode. agrāk kaladas cepa tepat uz vietas, tagad jau labu laiku ved no Polijas. tāpat kā visus citus reliģiskos krāmus – plastmasas Marijas ar ziliem kroņiem un pāvestu krelles. bet svētam svēts. lieks svētums nemaisa. un kaladas ir Ziemassvētku būtiskākā daļa. pēc kopīgas lūgšanas saimes ļaudis lauž un dalās. katram pienākas viena, bet nekad jau pats visu neapēd. dod un ņem no citiem. citi liek uz galda sienu, pāri klāj baltu linu galdautu un tad ēd. mums mājās tikai galdauts. un sveces. ar vai bez elektrības.
tad seko kūčas. tas nav kā citur Latvijā – kūķi: zirņi ar speķi un cūkas smecere. kūčas ir saldais ēdiens. dzērveņu ķīselis ar putru. tā kā nebija elektrības, tad nebija arī putukrējuma. tāpēc ir tikai rīsu putra, kas gan izvārīta 24. decembrī, bet, tā kā gulēju nāves miegā 5 ar pusi stundas tai vakarā, tad no rīta jau saglecējusi. agrāk esot vārīts no grūbām vai putraimiem – kas nu gadījās mājās. bet klasiskajā variantā – rīsu putra ar putukrējumu un dzērveņu ķīselis.
pārējais seko pēc tam – studiņs (galerts), putraimu desas, cepeši un rosoli, kāposti un kotletes. bet šogad cūku kāva tikai pēc Ziemassvētkiem, tāpēc bija pērnās cūkas studiņs un kaut kā nebija lielu kulināru izvirtību, jo sveces un plīts gaismā lakstīgalu mēlītes vīna mērcē nesutināsi.
tā lūk man sanāca. liriskā atkāpe par kūčām un kaladām veltīta speciāli Jānim Jansonam, kas laikam gan īsti nenoticēja, ka kaut ko tādu mūsdienās dara. dara jau dara. tikai šogad bez galdauta un bez elektrības. :)
un tagad stāsts par vēl vienu dāvanu. dāvanas ne vienmēr ir praktiskas vai gaidītas. reizēm tas ir kāds nieks un nejaušība.
man jau likās, ka tam ar tām kustīgajām bildītēm jābūt sasodīti vienkārši. vienkārši tas ir, bet sasodīti tomēr jāmāk.
apakšā ir ielikta svaiga, šorīt cepta filma. 4 bildītes. būtu vēl, bet pērtiķis pie datora spēj izdarīt vairāk nekā cilvēks saprast. nobloķēju pēdējo slāni un vairs nevarēju ne kopēt, ne labot, ne turpināt. un tad jau, kā smejies, vieglāk jaunu.
bet stāsts par dāvanu sākās šitā:
bet pašās beigās vēl dažas dāvanas.
pirmā pagaidām īsti neizmantotā, bet nolikta apziņā – fotolietas un fotofunktieris no īsā zibšņa fotolietu semināra vai kā nu to nosaukt. ir būtiski, ka reizēm kāds iedod ar celi pa pakaļu un liek atsākt domāt. pērtiķis pie datora un fotoaparāta ir jauki, nesamaitāts skaistums un izpriecas. bet kam nav evolūcijas, tam nav nākotnes.
tad vēl viena sasodīti jauka lieta – ceļojums 23. decembrī uz sniega zemi, kur no sniega ārā palikuši tikai kuģi, jumti un skursteņi un arī tad ne visi.
un šī gada praktiskākā dāvana. to es sev. Pērnavas bodē padsmit minūtes pirms slēgšanas. tējai.
nu, kaut kā tā. ar mani un dāvanām.
visu gadu pacietīgi krāju labākos Gūgles tantes meklējumus, kas atved uz manu blogu. pati nesaprotu, kāpēc to darīju, bet daži likās smieklīgi un pēc tam jau visi likās smieklīgi.
ko tikai ļaudis nemeklē. piena dzesētājus, gaļas smalcinātājus, kolhozu nosaukumus, luksoforu bildes un Daugavpils policistus. bet… atrod manu blogu. tas vien ir ko vērts!
gads gan vēl nav cauri, bet emigrēju prom no elektrības un interneta, tāpēc publicēju tagad.
nedēļu līdz 31. dec. var priecāties un balsot – kurš tad ir 2009. gada labākais Gūgles tantes meklējums.
interesanti, vai tikai man liekas smieklīgi.
.
Literatūras jaunumi un žanri
.
Derīgo padomu vācelīte praktiskajam latvietim
.
Uzziņas par visu un neko
.
Čaklajām rokdarbniecēm
.
Valodu barjerskrējiens un tulkojumi
.
Dažādas problēmas, dažādas sāpes
.
tas arī viss. cirkam būs būt!
liels paldies visiem, kas šajā gadā lasīja manus nopietnos rakstus, skatījās manus cirka gabalus un vienkārši iemaldījās šajā lapā! jo tas viss ir radies un tiek radīts Jūsu pēc. publiskās dienasgrāmatas pastāv publikas dēļ.
neko nesolu, jo pēc dabas esmu sasodīti slinka un neko nejēdzu no tehnoloģijām, bet 2010. gadā varbūt piepildīsies visu to daudzo meklētāju cerības, kas Gūgles tantei gandrīz katru dienu vaicāja – naktineica.lv.
un vēl publiski apsolos nākošajā pavasarī lasīt pavasara brīnumus, vasarā kumelītes, citonmētras, kliņģerītes, rozes, smilgas, raspodiņus, pelašķus, zemenes, asinszāles, liepziedus, vērmeles, rudzupuķes un vēl visu ko citu, bet rudenī sēnes un ziemā grāmatas.
priecīgus svētkus! kaut prieku nevar iesmērēt ar varu vai piespiest priecāties, prieku var iedot, pametot gaisā un ļaujot sev un otram priecāties ne par ko un ne no kā.
lai izdodas ieciklēties prieka sajūtā un būt laimīgiem! tas arī tiešām viss. dodos uz zemi, kur nav elektrības, interneta un veikalu.
tagad jau, kā smejies, rikšiem nāk virsū labdarības laiks – Ziemassvētki, Advente un bla-bla. balts pulvers snieg uz skujiņām un, klusi dziedot, mobīls skan. katra sausākā un stīvākā sirds iesmeldzas, sažmiedzas un grib darīt labu. vismaz reizi gadā tak drīkst…
pāris labdaru no lielas labdarības kāres pat apzaga Sarkano krustu un ziedot.lv, lai tik ātrāk tiktu pie labdarīšanas un aizsteigtos priekšā oficiālajiem labdariem.
steigai it kā nav iemesla. vēl pat Advente nav sākusies. bet labu darīt vajag arī labi iešūpoties. un kā ta citādi lai iešūpojas, ja ne sēņu laikā.
piedāvāju šo leģendāro un reiz tviterī jau piesmieto jautro sēntiņu paciņu. paciņa tiešām leģendāra – pirkta Ačinskā, Krasnojarskas novadā, kad tur biju aizdauzījusies apmēram augusta beigās. pēc tam paciņa mugursomā pārcietusi vazāšanos pa Sibīriju, aizdauzījusies vēl mazliet uz leju gandrīz līdz Mongolijai. saspiesta un saņurcīta, bet IR. dažām sēnēm varbūt pat ir klāt kātiņi pie cepurītēm un VARBŪT kāda no sēntiņām ir RŌZĀ.
gļukiem gļuku laiks, labdarībai labdarības laiks.
tātad piedāvājums. mainu šo jautro sēņu paciņu pret ejošu, zvanošu, pīkstošu un skanošu mobilo telefonu. ko savukārt dāvinu 1 nabaga studentei, ko nav iespējams sazvanīt.
vakar centāmies apvienot 2 vecas Nokia 3310 un sataisīt 1 ejošu telefonu, bet nu īsti jau nesanāca vis. jo dzeltenais vāks nederēja ar pelēko, savukārt pelēkais bija par drūmu, bet dzelteno nevarēja aiztaisīt, savukārt tikai dzeltenajam nosprāgusi baterija, bet tikai pelēko nevarēja attaisīt.
ja Tev kaut kur naktsskapītī mētājas kaut kas labāks par Nokia 3310 bez baterijas un vāka un gribi šitās leģendārās sēnes, neesi sēne un atraksti!
vai nu tviterī, vai šite komentāros.
labdarībai sveiks!
P. S. Cepumi ražoti Novosibirskā 22.07.2009. un derīgi gadu.
sestdien viss bija mierīgi. tikai migla un tumsa. šķiet, pat dienas vidū tā arī nepalika gaišs. kārtīgs veļu laiks, bet ne veļas laiks, jo veļa nežūst. karājas uz balkona kā tādi veļi zīlītēm par šausmām.
sapratusi, ka tā var iepelēt mājās un būs jāmazgā drēbes, grīdas un kas vēl ne, braucu velopastaigā. pie viena iznest miskasti.
protams, bija tumšs. pati nesaprotu, kāpēc līdzi savācu somu ar maku un aparātu. jo nopirkt tāpat neko nevarēja – speciāli neņēmu līdzi riteņa atslēgu, lai nav vilinājuma pieslēgt un ieiet veikalā. un nofotografēt arī neko nevarēju, jo vienkārši bija tumšs, jo bija jau vēls un vienkārši bija tumšs un drūms. bet reizēm cilvēks nevar iziet no mājas neapģērbis jaku, lai arī ir silti. reizēm nevar iziet bez lietussarga, lai arī lietus jau pārgājis un viss tikai vēl slapjš.
ceļojumu sāku ar sešu balto kaķu ielu. tā ir iela, kuras galā ir nams, kurā dzīvo seši balti kaķi. braucot prom no mājas, kaķu māju neatradu. toties atcerējos, ko reiz gribēju atrast – mistisko Tapešu ielu, uz kurieni brauc 2. tramvajs. atrast atradu. pat divas Tapešu ielas un divus tramvaja galapunktus. vienu pie tādas kā pasta ēkas, tāda kā ceļojošā cirka laukuma, tādā kā pamestības vidū. izrādās, pie Zasulauka stacijas, kurā ir arī lombards aiz restēm un restu restēm, kur pieņem zeltu un sudrabu. vai tiešām šajā nelaimes nostūrī vēl ir zelts un sudrabs, ko pieņemt. otru Tapešu ielu labu gabalu tālāk aiz bezceļa posma, kas pat Gūgles mapēs vairs neparādās kā Tapešu iela.
sevišķi man patika Darba iela. ļoti kolorīti vārtiņi. un tā viena māja ar žogu, tāds kā paaugstinājums. vecis raka bedri kraukādamies. pamanīja mani, pacēla strīpainu kaķi aiz astes – koška sdohla. vienā rokā šūpojas stīvs kaķis, otra roka uz lāpstas. veci gumijnieki, nošļukušas bikses, mutes kaktiņā cigarete, kas netraucē runāt. man likās, ka šitādi tipāži ir palikuši manā bērnībā. ne velna. viņi rok sprāgušus kaķus!
sajūsmas pārņemta ripoju tālāk. riepas veļukam tukšas, bremžu nav, dubļusargs strīķējas. ek, kaut kā viss iet uz leju. nevaru saņemties remontam. tomēr sēdekli pieķīlēju, lai nebrauc uz leju. izrādījās, tas bija vienkārši. bet es mocījos 2 gadus. un bremzes arī gandrīz sataisīju, bet negribējās smērēt rokas.
braucu pa smilšu celiņu ar ļoti daudz sadauzītiem stikliem smiltīs, atradu bļitkotāja kasti. un tad – tramvaja galapunktu. sliedes beidzās nekurienē. nu labi, ne nekurienē, bet aplī, bet bija arī taisnais gabals, kura galā ir strīpains stienis un bezdibenis. kā stacijā vilcieniem. bet laikam mūsdienās vairs neviens neriskētu tur pamest tramvaju – iebrauc un izbrauc kā geto. vismaz pietura bija ne vien izdemolēta, bet mērķtiecīgi iznīcināta. īsti pat nevarēju noteikt vecumu tiem sarūsējušajiem dzelzs stieņiem.
ar sīkām flīzītēm izliktajā mājas galā pa logu bija izliekusies tantiņa ar sarkanu jaku un zili sarkanu vilnas lakatu. apaļš deguns, lakatam sudraba diegi. likās, ka tādas vecenes ir tikai laukos. bet ne velna. daļa iespundēta arī daudzstāvenēs. izliekusies pa logu, viņa runāja ar kaimiņieni. padruknu sievieti brūnā mētelī. par kaķiem, protams. pie brūnās sievietes kājām kādi 3-4 kaķi stūma iekšā labumus. 1 sēdēja nostāk – pūkains strīpainis. un blenza uz viņas melno somu.
- nu, mincīt, ko lai ar tevi dara, kaķīt… neviens tevi nemeklē, nekur neviena papīrīša… nekā…
sievietes balsī bija neviltots žēlums. tas gan bija viss, ko dzirdēju, ripodama garām. bet kaut kā palika skumji. no otras puses, kamēr tantes ir dzīvas, viņas pieskatīs. bet varbūt vēl kādi desmit idioti izgrūdīs savus pieaugušos kaķus no mājām – izauguši, vairs nespēlējas un gan jau kaķu vecenes pabaros.
pēc kādas pusstundas klejojumiem pa pagalmiem, vienkārši braucot, kur acis rāda un sirds sauc, protams, atradu monumentus. kad tiešām jau bija tik tumšs, ka jau uz aci redzams – glābt var astronomiski iestatījumi un arī tikai tad, ja nedreb rokas.
pirmo monumentu no sākuma noturēju par Īliņa stabu. daudzstāveņu pagalmā ēnā zem aprepējušām liepām kaut kāds balts klucis. uz kluci ved apsūnojušu betona plākšņu celiņš. mistika. virsū knapi saskatāmi gadskaitļi, plāksne norauta un sen pārkausēta.
bet ielas galā man pretī ļekoja lutausains suns, kam viens no senčiem kaut kad ir bijis rados ar vācu aitu suni. krāsas īstās, pats liels murmulis un ar lielām noļukušām ausīm, katra ķepa uz savu pusi, aste gredzenā. jau likās – vēl viens pamestais. bet nē. sieviete, kas turpat aiz stūra ielas malā ar grābekli kasīja samīcīto lapu putru, sunim klusām pateica:
- Miķi, kur tu iesi? nāc atpakaļ!
suns pagriezās un priecīgs atnāca, kulstīdams asti. saki nu. katram suņam taču ir laba un mīksta suņa sirds. ja tikai pamanās pamodināt un paturēt.
tad vēl atradu mistisku veikalu ar mistiskām zīmēm. tas bija pārdzīvojis visus liesos, treknos un auseklīšu gadus. reizēm uz ielas kā muzejā.
nu jā, vispār šobrīd man drausmīgi nenormāli nāk miegs un laikam apnika rakstīt, bet arī zinu, ka šī ir vienīgā iespēja pierakstīt. jo jau tūlīt būs jauna un traka nedēļa. kur nu vairs tādus niekus kā klejojumi bezsakarā.
gribēju tikai piebilst, ka ieraudzīju veselu veikalu rindu – kā no tālajiem astoņdesmitajiem. pilni logi puķu – laikam 30 gadu vecas un augušas, augušas, augušas. aizsūnojušas restes un gaisma kā vecās “Liesmās”. frizētava ar restēm un puķēm, iekšā staigā friziere ar uzkasītu blondu matu cekulu, uz stikla liels uzraksts “Sieviešu zāle”. pulksteņu veikals vai darbnīca. iekšā bim-bam pulksteņi un dzeguzes, elektronika un spoži modinātāji ar zvaniem. pie pārtikas veikala atstutēts vecs, vecs ritenis. no veikala gāja ārā vecs, vecs vīrs ar naģeni. nenoturējos un tomēr izvilku aparātu, un zibenīgi nofotografēju. vienkārši reflekss.
toties pie nākošajām durvīm kāds galīgi neizteiksmīgs vīrietis apstājās, sastinga, nopētīja mani un fiksi iemuka veikalā. man sanāca smiekli. tas ir tas. kaut kad pavasarī definēju, ka blogeris no žurnālista atšķiras ar to, ka blogerim traucē labi ja zibspuldze acīs, bet žurnālists atskatās pat pie klusa fotoaparāta klikšķa aiz muguras. sajūt ar asti.
tinu filmu, bet nevarēju nekā satīt. tik vien atcerējos, ka tas vīrietis ir kaut kāds latviešu seksa gigants un sieviešu mīlulis uz skatuves, kaut kāds aktieris, kas gan jau ir visos seriālos. bet lai mani nosit, nezinu, kā viņu sauc. kaut kad sen laikam redzēju kaut kādā izrādē. bet nu pie kājas. galvenais, ka pārbiedēju. fotografējot veco sēņu veci un riteni.
nudien nāk miegs. tāpēc tikai pateikšu, ka vēl atradu brīvdabas grafiti muzeju – veselu garu rindu ar garāžām. ar prieku ieraugot, ka autors ir kāds Princis, viņa devīze ir Kreisais krasts, darbi tapuši 2008. un 2009. gadā, ir vērojama izaugsme un viņam ir vēl daudz vietas, kur zīmēt.
braucot uz mājām, jau pa galīgo tumsu riņķoju, līdz atradu balto kaķu māju. uz vietas bija tikai pieci kaķi. sēdēja tumsā kā tādas baltas lupatiņas. te var aplūkot un pārskaitīt. jau iepriekš atvainojos visiem foto estētiem. šitās ir drebeļbildes, kurās jāskaita kaķi un monumenti, nevis jāmeklē katarse vai jāķer kaifs no smalkām niansēm. viens no kaķiem ir tualetes pods, bet tik daudz laikam var redzēt.
miskasti, protams, neiznesu.
svētdien arī miskasti neiznesu, lai arī braucu vēlreiz klejot pa Pārdaugavu un atkal ieraudzīju ērmu ērmus.
pie balto kaķu mājas pa dienu bija tikai viens baltais. savukārt pie manas Kristapa ielas mājas, kur dzīvoju pirms 4 gadiem, ganījās resns un melns brīnums. saki nu, ka krāsa nenosaka raksturu. baltais kaķītis klusi sēdēja kaut kādās pāraugušās usnēs un plikšķināja nevainīgās actiņas, melnais kurmis lielīgs aizslāja man garām, i aci neuzmeta. kamēr kārtējo reizi pēcsaulesrieta mikrēslī centos dokumentēt cēlo melnā kaķa pozu, šis pievērsās runciskiem rituāliem un apšļāca sienu. protams, dokumentēju arī to. vismaz poza sanāca īsta. strūkla gandrīz arī.
secinājums (pēc pozas spriežot) – kaķi dara TO arī uz Rīgas jumtiem. tie melno kaķu mājas kaķi Vecrīgā.
tomēr, lai cik būtu gaišs vai tumšs, es tāpat pamanos izbraukt no mājas apmēram pēc saules rieta. tāpēc no visiem trillu ceļojumiem sanāk tikai burlaku stāsti, ne zvērīgs kunsts. bet braucu jau braukāties un skatīties, ne ko citu. cilvēki ir slimi pēdējā laikā – it kā nemācētu vienkārši skatīties un iegaumēt, nenofotografējot un nenokopējot uz cietā diska vai neieliekot fotki.lv vai flickr.com. ejot uz teijāteri, pa ceļam uz un no, “Starorīgas” ambralāžā saskaitīju laikam 26 statīvus (bet man jau aizmirsās un sajuka cipars, nav arī svarīgi).
svētdien jau pa tumsu aizdauzījos kaut kādā sliežu otrās puses rūpnīcu rajonā. tā iela bija tik drausmīga, tur nebija pat normālu grafiti. tādas ielas redz tikai murgos. bet man likās, ka kaut ko tādu var tikai izdomāt. izrādās, ir pa īstam.
lai vai kā, morāle ir īsa un skaidra – jāiet gulēt. rīt būs jauna un baisa diena. sveiciens katram, kas izlasīja šito sviestu.
bet tagad es zinu, kur ir Tapešu iela. un beidzot zinu, kuras ielas galā ir sešu balto kaķu nams. šīs dienas nav nodzīvotas veltīgi.
Lācplēša dienā, ejot uz darbu, pamanīju vairākus pazudušus lāčus. kāds pat izlicis sludinājumus. kāds cits noplēsis lācim ausis. kādam pazudusi panda, vēl kādam – cilvēki. ak, Lāčplēsi. kāpēc šonakts tā plosījies?
jāpieaug. kādi vēl te lāči. krīze un iztikas minimums. liekajiem jāmirst. tagad tāds maitu laiks. izdzīvo lokanākie. jāsamazina izdevumi. samazini sirdsapziņu un dabūsi desu.
bet ir taču ļaudis, kas skumst pēc lāča – savas pakāstās bērnības un apbrīnas, savām zelta dienām un murmulīgās būšanas ar sevi un sevī.
atlīdzība Ls 150. lūdzu! meklējam lāci! tagad un te! kamēr nav par vēlu. bez sava lāča šī sabiedrība saies galīgā tūtē.
kad mana lustra bija nokritusi no debesīm, tajā ielūkojās kaimiņu sejas.
man joprojām ir bail no elektrības. un no melnbaltas pasaules.
Nui, es zynu, ka šudiņ vajadzēja raksteit nūpītnu rokstu par Latgalistikys konferenci, RA sataiseitū lelū pietiejumu par sociolingvistiskū situaceju Latgolā, latgalīšu volūdu kai regionalū volūdu, konferencis rezoluceju, par latgalīšu blogim – vysu tū, kū ļauds meklej i kū jim Gūglis cioce naīdūd. Tys ir, Gūglis cioce jim soka īt iz munu blogu, koč ite nikuo taida nav.
Tok ite niu ir Tālivalža Kalnāja dzejūļs par korupceju nu kruojuma “Varde un ekskavators”, kas izdūts Reigā 1955. godā Latvejis Vaļsts izdevnīceibā (ituo nūsaukuma deļ es bierneibā dūmuoju, ka Latveja ir vaļsts).
Gruomota ir unikala. Eists sovetskūs godu smuords i nu papeira, i teksta. Atrosta bibliotekā, kū vede iz izguoztuvi. Tai goduos.
Laiks nasaudzej literaturu – te jei ir laika kolpyune i maule, te jau manaška i atsvīstuo. Deļtuo laikam nav tik svareigi, kū roksti – atrass taipat, ka daīs laiks i vajadzeiba. A par mauli nikod nav vieli palikt i raksteit iz pasyutiejuma.
reiz Rīgā bija trolejbusi, kas ir trolejbusi – tādi paši ar elektrību braucoši ērmi kā tramvaji, tikai mīkstām riepām. vismaz bērnībā skatījos uz apaļpurnu dzeltenajiem trolejbusiem un domāju, ka viņi ir tādi nekādi – brauc kā normālas mašīnas ar mīkstām gumijas riepām, kas švīkst pa asfaltu, bet piesieti pie stangām kā tādi tramvaji. tas bija vēl tajos laikos, kad pa laikam uz Rīgu braucām ar balto žiguli, Ļeņina ielā dega zilas zvaigznes un bija tie garšīgie kartupeļu salmiņi un saldējums vēl garšoja pēc saldējuma.
šovasar, ejot pa Ģertrūdes ielu, pamanīju trolejbusu, kas nav trolejbuss – aizbrauca pa 1. trolejbusa maršrutu trolejbuss, apstājās pieturā, bet tas nav trolejbuss, jo viņam nav ūsu – brauc brīvs kā ērglis bez elektrības stangām. šoks.
kad rudenī atgriezos no klejojumiem pa pasauli, izrādījās, ka mainījies it viss. tajā skaitā ir vesela virkne trolejbusu, kas tagad dauzās pa Stacijas laukumu, Daugavas krastiem un kam nav nekādu stangu. lai ļaudis nesajauktu, viņiem palicis tikai uzraksts TROLEJBUSS uz purna.
ak jel. to, kā viņi, iebraukuši bezelektrības zonā, ierauj stangas, redzēju. izjaukt un noņemt jau vienmēr ir vieglāk nekā salikt un uzlikt. pa laikam taču tās stangas nokrīt arī pašas un tad šofervīriņi un šofersieviņas velk spožās vestes, attaisa savas durvis, raušas ārā un, atmetuši galvu un izstiepuši zodu, kabina stangas atpakaļ pie vadiem.
kā izskatās, nav nemaz tik viegli trāpīt – citam izdodas uzreiz un viņš mazliet lepns, mazliet nevērīgs un steidzīgs iet uz trolejbusa purnu, pa ceļam novelk netīros cimdus, iekāpj, ar švīkstu aizver durvis un aizbrauc, it kā nekas nebūtu bijis. cits mokās, mokās, pieliek un skrien stūrēt tālāk, pa ceļam raudams nost vesti un neklausīdamies aiz trolejbusa sastājušos mašīnu murdienos.
tāpēc es domāju – kā viņi uzliek atpakaļ? neba jau katru reizi šoperis kāpj ārā un kabina tās stangas. mocījos neziņā, domāju, minēju. jo tās vietas, kur trolejbusi stangas nolaiž, gan ir pa ceļam, bet tās otras ir Daugavas otrā krastā, kur manas takas ved tikai viņpus stikla. un nekad jau blakus negadās neviens stangas ceļošs trolejbuss.
bet mīkla ir uzminēta. ziņkāre ir civilizācijas un trillu dzinulis. pārgāju pāri upei un paskatījos.
nekā tāda. pie vadiem vienkārši ir pieliktas tādas kā režģu plāksnes, kā ^ veida jumtiņi, kuru malām stangas pieskaras un pa slīpuma iekšmalu ieslīd tādā kā korē, kur ir elektrība. šoperim tikai jāapstājas pareizajā vietā un jāpalaiž stangas celties. tu re kā izdomāts! vienkārši.
tagad jūtos daudz labāk, jo zinu. :)
Unikals materials – izplateits latgaliski i krīvyski. Naasu redzieju latvīšu literarajā volūdā.
Parteja startēja Rēzeknis nūvodā i savuoce 202 bolsus nu 14093. Dati nu www.cvk.lv
Gumejis lieciejs nivīns naatsaroda. Laikam tautai tys vaira nasaskaita krutai.
Es naliekšu. Maņ eistyn tuo navajag. Jau taipat jiutūs brīsmeigi, nazkai vyss reizē. Iz iztureibu.
Ite kina nu Vernera kruojumu. Vīnkuorši taipat.
Piec Maritys īsacejuma apsavieru kinu. I patyka – vacais stuosts, cyta vīta.
Kas es beju 2003. godā? Nikas īpašs. Tei poša, kas niule.
Izaruod, teiklā ir sasaglobuojušys līceibys ari nu tūs laiku. Nu nazkurīnis puorpubliceits komentars nazkaidam rokstam “Dīnā”: nazkaids Šabanovs roksta par Latgolu i latgalīšim piec LV bolsuojuma par īsastuošonu ES. Pošu rokstu izkosu Dīnys arhivā.
Ā, atrodu, pat nu kurīnis pajimts. Ir bejs īlykts Dīnā. troka buoba, ak jau syutiejuse e-postu. Naba jau roksta komentarūs rakstiejuse, voi tymūs laikūs moz beja teikls tik ilgi pīejams – e-postus rakstieju sātā i guoju ar disketi iz datorsalonu.
.
Jau pagājis laiks, kopš izlasīju 11.oktobra SestDienu, tomēr Aleksandra
Šabanova raksts Bez cerībām par sevi atgādina arī ikdienas steigā. Kā
latgalieti mani aizskar un aizvaino pēdējā laika tendence – vainīgos ne
tik urrā spožajam, kā gribētos, balsojumam par Latvijas uzņemšanu Eiropas
Savienībā meklēt Latgalē.
Turklāt, kas jo nepatīkamāk, tā ir tendence šī balsojuma iemeslus atrast
latgaliešu citādībā, neintegrētībā, nepareizībā. Rodas iespaids, ka
žurnālisti pirmo reizi pamana, ka ar Latvijas austrumu galu kaut kas nav
kārtībā, ka tur dzīvo tādi bezmaz Dieva doti cilvēciņi. Likumsakarīgs
turpinājums ilgi kultivētajam uzskatam par Latgali kā māla podu, Aglonas
svētku, baznīcu, neskartās dabas un atsaucīgo cilvēku zemi.
A.Šabanova rakstā jaušams patiess izbrīns, ka Latgalē vēl sastopami
kolhozi, kad taču visam sen jau bija jābūt sagrautam, izlaupītam,
aizaugušam. Būt kolhozā nav moderni. Tāpat kā nav moderni atšķirties,
dzīvot laukos un braukt ar zirgu. Tendenciozi izskan Bebrenes un Kruķu
salīdzinājums par labu pirmajai: «Tā nav īsti Latgale, bet Sēlija.» Vai
autors ir bijis kaut vai Rikavā, Nagļos, Viļānos, Sakstagalā, kas taču
turpat netālu no Kruķiem?
Šoruden pēc 20.septembra man pirmo reizi mūžā ir tā nepatīkamā sajūta, kas
droši vien manu vecāku paaudzei liedza runāt latgaliski uz ielas,
auditorijā, darbā – ne vien Rīgā, bet pat latgaliešu vidē. Ka man kāds
laikrakstā, žurnālā, radio, TV varētu aizrādīt, ka mana identitāte ir
nepareiza. Ka mana valoda ir nepareiza, attieksme pret dzīvi, ka manas
domas neatbilst vispārkultivētajai normai.
Varbūt šoreiz nav tik svarīgi, vai tika balsots par «pret» vai pret «par»,
kaut, bez šaubām ? pret būšanai Eiropā un pret saldi sasolītajai
saulainajai nākotnei skanēja daudz skaļāk un iespaidīgāk nekā pret tam un
tam saldinātajam vēlēšanu sarakstam tajās un tajās sīrupaini reklamētajās
Saeimas vēlēšanās, pēc kurām nomalē nemainās absolūti nekas.
Un vēl ? ja jau kopš1917.gada Latgale ir spējusi pastāvēt Latvijā, no tās
nepiedzīvojot ne īpaši lielu mīlestību, ne lielu ieinteresētību tās
liktenī, kāpēc latgalietim sevi identificēt ar centra solījumiem, ar gaišo
pareizā cilvēka tēlu, kas izvēlas un balso pareizi, dzīvo pareizi, lasa
pareizos žurnālus un iepērkas pareizajos veikalos? Varbūt šis balsojums ir
tikpat normāls un likumsakarīgs kā kāds cits, kas noticis citur Latvijā,
protestējot pret citādi domājošo salīdzināšanu ar tizliem purvā braucējiem
un stulbiem kāpējiem uz grābekļa. Jo būt citādam latgalietim ir tik
pierasti – samierināties un vilkt dzīvi kaut kur Rekovā, Šķaunē, Bukmuižā,
Putānos, Izvaltā, Tartakā, Bondaros, Malnavā, bet pārējās Latvijas acīs
būt eksotikai, ko izvelk dienasgaismā, kad centrā galīgi aptrūcies, par ko
rakstīt un šausmināties.
Ja jau Latvijai gar Latgali ilgu laiku nav bijis daļas, tad kāpēc Latgalei
nav tiesību balsot, kā tai ienāk prātā? Un, ja Latvijas TV par Latgali
runā varbūt tikpat bieži, cik Krievijas TV, kāpēc latgalietim ir jāizvēlas
pirmā? Lai uzzinātu, kā iet rīdziniekiem, kāda raža Kurzemē, kādi tirgi
Vidzemē? Un kad zemgalieši un kurzemnieki uzzinās, kā iet latgaliešiem?
Varbūt šis balsojums tomēr lieku reizi liks paskatīties uz Latvijas
austrumiem – savas ilgās nošķirtības dēļ citādās un citādības dēļ
nošķīrušās, un apzināti vai neapzināti nošķirtās zemes virzienā. Cerams
gan, ka objektīvi, nevis caur senu aizspriedumu prizmu.
i mes vysi bez seita
myusim acīs nav guņs
myusu mama bej ceista
kod nūtyka pasauļa gols
es nazynuošu. es byušu
itam pasauļam jūceigs fons
dabasu dabasu zylais
augšā ni gaismys, ni guņs
2. okt. 2008.
šudiņ dorbā svīžu uorā papeirus i īsavieru,
ka ūtrā pusē lopai “Clarin un Nacionālā korpusa seminārs”
ir itys dzejūļs. tai goduos.
Sarakste storp LgSC i SIF.
Raudzējem nūskaidruot, voi bīdreiba “Latgolys Studentu centrs” sovus projektus, kas vārsti iz latgalīšu volūdys aizsardzeibu i pamatā ir kulturys pasuokumi, kursi, seminari Latgolā i Reigā, var īsnīgt Sabīdreibys integracejis fonda projektu konkursam, kas atbolsta itaidys aktivitatis. Nūsacejums – mozuokumtauteibu bīdreibu aktivitatis.
Piec aproksta navarēja saprast. Tys ir 1:1 tys, kū mes dorom – paraleluo kultura paralelajā Latvejā. I paraleluo jimšonuos ap lītom, kas ir paralelys.
Partū ka latgalīts ir latvīts tik tod, ka jis runoj i roksta latvīšu literarajā volūdā. Tai saceit, ir integreits, pataiseits par cytu. Partū ka Latvejā integraceja vystik ir na cytaidūs īkļaušona, napagaisynojūt jūs sovpateigumu, a puortaiseišona piec vīna šablona.
Pagaidom myusu vaļstī navari byut latvīts i raksteit latgalīšu rokstu volūdā. Navari latgaliski pasaceit – es asu Latveja. Tys ir, saceit vari, tok par sovu naudu nu dorba breivajā laikā.
Tai i saīt – vīna tauta, div kulturys. Kai kas, tai separatisms i atsadaleišona.
Dūmuot, vysi tuo vīn gryb kai sasaškeļt i atsadaleit. I profilaksis piec ir juopataisa vīnaidi…
__________________________________
Mani sauc …, un es pārstāvu biedrību “Latgolys Studentu centrs”.
Sakiet, lūdzu, vai aktivitātes, kas vērstas uz latgaliešu valodas saglabāšanu, popularizēšanu, attīstību iekļaujas šī projektu konkursa ietvaros un mēs varam iesniegt projektus, kas saistīti ar latgaliešu valodu?
Paldies!
Ar cieņu, ….
__________________________________
Labdien!
Paldies par izrādīto interesi!
Grantu shēma “Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un sabiedrības integrācijas veicināšana” paredzēta _mazākumtautību _biedrībām un nodibinājumiem.
Grantu shēmas mērķis ir veicināt sapratni un sadarbību starp dažādu tautību pārstāvjiem.
Ar cieņu
…
__________________________________
Sveiki vēlreiz!
Kā var uzzināt, kura biedrība ir mazākumtautību biedrība?
Piemēram, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta mājaslapā ir atrodams šāds reģistrs, kur latgalieši ir minēta kā mazākumtautība un tos pārstāv 3 biedrības (skat. pievienoto failu).
Vai šāds saraksts ir izveidots arī SIF?
Paldies!
…
__________________________________
Labdien!
Atvainojos par kavēšanos!
Mazākumtautība ir citas tautības pārstāvji, kas dzīvo Latvijā, tiem ir sava valoda, kultūra un reliģija.
Latgalieši nav mazākumtautība, bet ir latviešu tautas sastāvdaļa, pamatnācija ar savu dialektu.
Ar cieņu
….
__________________________________
Pamatuojums ideals :D :D :D
Sova religeja nav vysom mozuokumtauteibom – ari latvīši ir pareizticeigī, a vuocīši luterani i leiši i poļaki katuoli.
Kultura var byut kotram sova. Tikpat labi, Preiļu nūvods var pasaceit, ka jim sova kultura.
Volūda?
Pīruodi, ka latgalīšim nav dialekts. I mes asam mozuokumtauteiba. :)
Laipni aicynoju šūvokor 17:00 vysus iz myusdīnu latgalīšu rokstu volūdys kursim Latvejis Nacionalajā bibliotekā. Vacajā LNB kuormā ar breineigajom čeikstūšajom durovom i greidom.
Kursus atbolsta tikai LNB, īdūdūt telpys. Lektori struodoj par veļti. Papeirs nu LgSC īkšejūs rezervu.
Partū ka mes gribim, kab vaira cylvāku muoceitu raksteit sovā volūdā. Ari Tu.
__________________________________
Nuokušais e-posts. :)
Labdien Ilze,
Atradu internetā jūsu portālu un atradu daudz saukļus latgaliski, kas man ieinteresēja un gribu Jums piedāvāt T kreklus ar šiem saukļiem, kurus Jūs varētu izvietot savā mājas lapā, gazetā un citur.
Mārtiņš
__________________________________
Patīseiba ir nazkur pa vydu.
Tok latgalīšu rokstu volūdys kursi byus. LgSC bīdri vuicēs cytim jaunīšim, studentim, interesentim tū, kū ir īsavuicejuši poši.
Partū ka tuo mums vajag. I cerīs, ka vajag i cytim.
__________________________________
Kai jau rakstieju 28. oktobrī par latgalīšu biznesu bibliotekā:
Kū vaira volūdu zyni, tū vaira informacejis atsasadz. Ka labi zyni dzymtū volūdu, atsasadz vēļ vaira. Varbyut atsagrīž tovs dzeds i baba, a varbyut – tu pats.
Breivā vaļstī breivam cylvākam navar aizlīgt tuo, kas ir īraksteits Vaļsts volūdys lykumā – ka vaļsts apsajem aizsorguot, saglobuot i atteisteit latgalīšu rokstu volūdu.
Ka tuo vajag maņ i tev, taitod tuo vajag myusim. Taitod mes varim sasarunuot sovā storpā, taitod volūda ir dzeiva.
Ka tuo aizavajag i cytam, mes varim īdūt, pasadalēt ar sovu zynuošonu. Cikom volūda ir runojama i skaitama, na tikai skaitama. Cikom ir kū dūt i ir kam dūt.
Ka jau es asu vaļsts i ka jau vaļsts navar dareit tū, kuo varu dareit es, taitod vaļsts nav i es doru.
__________________________________
Taida tei byušona. Taidi i mes. Deļtuo i kursi.
Paļdis bibliotekai. Paļdis vysim trokajim.
Ar vīna nu autoru, Aigara Runča, laipnu atļuovi i atbolstu ite jaunuokais grupys “Borowa MC” muzykys klips “Pavasars”. “Naktineicys” skaiteituoju īviereibai, īsapazeišonai, viertiejumam. ;)
Kai Aigars pats soka:
“Es dūmoju, ka nūteikti ļīc! Stuovēsim ar dakšom i luopstom pretim AKKAi!
Uzskotu, ka tys ir napruots… Par video izvītuošonu jau ir samoksuojuši cylvāki, bet naudu turpyna prasāt, voi nav nagauši!?
Mes lobuok par skaistim muļcikim! 
“
I es piļneigi pīkreitu. Deļtuo jau ari naasu AKKA / LA klients. Apzynuoti. Asu autors, tok tei ir Dīva, dobys duovona maņ i muna duovona pasauļam. Ka būrauka jem naudu, jai pagaist spiejis. Būrauka sovam klientam nasoka būršonys cenys. Klients jai nas duovonys. Nui, autoram tože ir juodzeivoj. Tok es poša sovys spiejis turu par būršonu, talantu nu augšys, ar kū nadreikst tiergavuot. I naudu peļneju cytaiž. Nui, naprofesionali, tok na jau naudys sajimšona par sovu dorbu pataisa par profesionalu fotografu, dzejnīku voi muzykantu, a sovu spieju izkūpšona i dorbs, dorbs, dorbs. I dzierksts, kas otkon i otkon īsazib – radiešonys breinums.
Lobuok 100 reižu munu dorbu nūzags, ni 1 reizi par mani naizzynuos tik deļtuo, ka publiskam munu tekstu atskaņuojumam vajag atļuovis. Nui, kai klients es navarātu vys volkuotīs apleik i sovus dzejūleišus skaitēt to tī, to ite. Kotrai dzejūleišu skaiteišonys reizei tok ir juoizjem publiskuo pasuokuma atļuove.
Interesnai, cik pasuokumim Latvejā ir itaidys atļuovis? “Susātiva” prezentacejai naizjiemu. Partū ka saprotu – ir lītys, kam juonūteik taipat. Moksuot to taipat navaru ni saņtima. Vīneigi nu sovys kuldys. I lobuok tod samoksoju par benzinu autorim i nūpierku maizi i sīru klauseituojim.
Ka tai padūmoj, kai AKKA / LA klientam maņ daža ak jau byutu juonūsoka, ka muna bloga skaiteituoji pīsaregistrej i tod ziņoj, ka tod i itod ir skaitiejuši autora mūrgus. Absurdam nav rūbežu. Kai var redzēt. Ak jau tai ari byutu juodora. Internets tok ass jauns medejs. Ar laiku ari itūs tekstu skaiteišonai izliks cenu. Voi vysmoz registrēs izmīgšonu iz jūs, tai saucamūs klikus. Ar atrunu, ka munys autora tīseibys nu tuo īgius.
Varbyut Raimondam Paulam atsamoksoj byut klientam ar sovom puordesmit i symts voi cik tī tyukstūšom latu ījāmumu. Tok dīzvoi jam pateik 20 voi cik tī % pamest itam kantoram. I jis jau beja zynoms, populars autors, kod palyka par jūs klientu. A mozajim autorenim, kas tī vysi sasastuojuši, pa munam, nu tuo ir tikai kaitiejums. Ni jūs vaira legali pasaukt, ni paaicynuot. Ni par jūs lelajim dorbim pastuosteit blogā. Partū ka itei runuošona saīt nalegala, ka dalīc jūs muzyku. Koč, nu ūtrys pusis, kotrys roksts, publikaceja škārsteiklā i runuošona par autorim i jūs dorbim, dalīkūt saiti iz jūs tekstim ci muzyku ir jauns autordorbs. I jūs muzyka ir… citats itymā runuošonā! Iz kū atsasaucu, īdūdūt saiti iz publiceišonys vītu – par pīmāru, YouTube.
Tod saīt, ka ari iz gruomotom navar atsasaukt – partū ka tei ir jūs teksta īlikšona sovā tekstā. A kai ar citeišonu vyspuor? Kū mes sataisom nu jauna i kas ir vysa īprīkšejuo citeišona? Varbyut vysi teksti ir intertekstuals cytu tekstu i cytu ļaužu volūdys salykums.
Parkū maņ kai volūdys runuotuojam, juos autoram i uzturātuojam, jaunradeituojam kasreizis, kod attaisu muti, nivīns namoksoj? I parkū namoksoj par munim komentarim škārsteiklā? Tys tok ari ir autordorbs.
A kas škārsteiklā pasaceis – par itū moksoj itys muns niks, a par tū cyts muns niks sajem samoksu. IP adrese? Kura nu munu datoru?
Kod autoru tīseibu aizstuoveiba nūzeimoj autoru īspieju apgrīsšonu, tei ir autoru īspieju apgrīsšona, a ni autoru tīseibu aizstuoveiba. I dzeivs cylvāks, rodūšs gors, kas var dzīduot, saveļt snīgaveiru, zeimēt muļtikus i aizīt iz mežu piec vyzbuleišu, dybynuot i nūjaukt bīdreibys, atrast sev leidzjutiejus, fanus, atbaļsteituojus, vysod ir kas vaira par juo jumtu, mafeju, tīseibu aizstuovi.
9. majā Tievanānūs byus latgalīšu autoru tekstu skaitiejumi. Nakomerciali. Naoficiali. Bez projekta. Bez naudys. Ar sovom buļbom i ogūrčim. Ar gunkuru i guļammaisim. Ari taidai kulturai i subkulturai ir juobyut Latvejā, kab mes vysi nasaītu svīkstā nu sova pareizuma.
Šudiņ īsasuoks pavasars. Oficiali, ar vysim papeirim. Beidzūt!
Žāl snīgaveiru, tok vēļ vaira žāl vyzbuleišu. Pavasaram byut! Uorā, pruotā i sirdī.
Vīglu i rodūšu Jiusim goru!
atrodu sovā dr albumā itaidu karteņu. poša nazynuoju, ka taida ir bejuse…
kopumā man ir atrakstījuši laikam jau 10 cilvēki, kam ir draudzenes Kalifornijā.
jo Kalifornijā tak visi zina, ka olimpiskā uguns izdzēš datoru cietos diskus.
uguns šķīstī visu!
te būs 1 interneta ērma komentārs par to joku. :)
ieņirdzu.
bet te – pavisam reāls video ar Japāņu jūras briesmoni!
Guoju aizvakar pa īlu. Tymss. Solts. Rībeigs. Cylvāka nivīna. Nakts.
Ausīs īsaskanēja dzīsme nu radejis “Klasika” – Toma Vaita “Krīvu daņcs”. Saprotu, laimei vajag tik moz. Lobu muzyku eistajā šaļtī.
Šudiņ atguoduoju i atrodu Youtubē. Jūceigu klipu.
Maņ ruodīs, jiusim patiks.
Nakts atrodums Twiterī. Saite iz tū, kas beja nazkod, kod myusu nabeja, i, ka mes bejom, tod na tī.
Nakts atrodums nazkur teiklā. Saite iz tū, kas beja naseņ, kod mes bejom i bejom ite.
Berlīne, 5. janv., LETA–AFP. Vācijā divi sešus un septiņus gadus veci bērni, romantisku jūtu vadīti, mēģinājuši Jaungada rītā pamest dzimteni, lai salaulātos Āfrikā, pirmdien paziņoja policija.
Mika un Anna-Lena “ir ļoti iemīlējušies un izlēma salaulāties siltajā Āfrikā, kā liecinieci ņemot līdzi piecus gadus veco Annas-Lenas mazo māsu”, sacīja policijas pārstāvis Holgers Jurečko.
Ideja par romantisko ceļojumu dzima brīdī, kad, abām ģimenēm kopīgi svinot Jauno gadu, Mika abām meitenēm stāstīja par savām nesenajām brīvdienām Itālijā. “Tajā brīdī bērni sāka kalt plānus nākotnei,” sacīja Jurečko.
Uzaustot pirmajam 2009. gada rītam, trijotne sāka savu plānu realizāciju, sapakojot visas nepieciešamās mantas savam ceļojumam, tostarp saulesbrilles, peldbikses, piepūšamo matraci un pārtiku.
Kamēr vecāki gulēja, viņi pameta savu māju Hannoveres piepilsētā un devās uz kilometru attālo tramvaja pieturu, no kurienes aizbrauca līdz centrālajai stacijai.
Gaidot vilcienu uz lidostu, viņi piesaistīja apsarga uzmanību, kurš izsauca policiju.
Diviem policistiem izdevās pārliecināt jaunos mīlniekus, ka viņiem būs grūti nonākt Āfrikā bez naudas un lidmašīnas biļetes.
Kā mierinājums bērniem tika veltīts īpašs ceļojums par Hannoveres stacijas policijas galveno iecirkni, kur viņus īpaši iepriecināja arestantu kameras.
Atvieglotie vecāki viņus savāca stacijā, sacīja policijas pārstāvis, piebilstot, ka “viņi joprojām var realizēt savu plānu kaut kad vēlāk”.
Stāsts par vistu skolas ēdnīcā. No tiem laikiem, kad vēl nebija blogu, interneta un datora un kad publiskās dienasgrāmatas bija jāraksta uz papīra.
Tas ir, bija tikai informātika, kur uz krāsainā kompja varēja paskatīties, kā darbojas dators un tad bija jākārto ieskaite – uzzīmēt kaut ko Paint.Es uzzīmēju pelēku sunīti zaļā pļavā. Un man negribēja likt ieskaiti, jo nebiju izmantojusi visus rīkus – apļus, elipses, kubus. Tas nekas, ka pati jutos nenormāli lepna – ar peli biju pēc ilgām mocībām spējusi uzzīmēt sunīti. Tas nekas, ka pie datora ar peli sēdēju pirmo reizi mūžā.
Klasē bija divi krāsainie datori – smaržoja kā pasaka. Balts monitora klucis, liels ekrāns. Tastatūra, pele, peles paliktnis. Un visu var izdarīt viegli un ātri.
Citādi uz katra galda bija mazi datoriņi ar melniem ekrāniem. Tur bija jāzīmē vistas ar komandām – punkts tur un tur, līnija tur un tur, pildījums tur un tur. Augstākā pilotāža bija uzzīmēt dzīvnieku. Nevis māju no dažām taisnām līnijām.
Tajos datoriņos bija arī spēle – varēja dzenāt mazu ērmiņu pa labirintu. Bet kamēr izdarīja visu vajadzīgo, stunda bija cauri un pie spēles netikām.
Toties bija jāsēž un kladē jāraksta par programmēšanas valodām. Un kam tas viss…
Toties vēl pēc diviem gadiem, kad man vaicāja – Tev e-pasts ir? Atbildēju – man riebjas informātika.
Epasts man ir jau gandrīz 10 gadus. Tā paiet dzīve.
Bet kompi ar Windows Vista es tomēr nenopirku. Lai iet ellē!
Pyrmuos i pādejuos sieņs – 18. juļa gailinis i 6. novembra gailinis.
Kod 19. julī satyku draugus Preiļu koncertā “Taiseits Latgolā” i sacieju, ka vakar jau iežu sieņu mērci, maņ naticēja – voi ta jau asūšys. Par agri tok. Napasenim tik Juoņadīna cauri, Pīterdīna. Kaidys sieņs?
Kod 6. novembrī aizbrauču iz Rēzekni, iz raidiejumu “Latgalīšu volūda televizejā” Latgolys Regionalajā televizejā, maņ otkon naticēja. Sieņs? Novembrī? Piec solnu? Da goņ jau sasolušys i vacys. Ka tik vēļ na iņdeigys…
A kū padareisi. Taida zīma i taida vosora.
Nabyutu nimoz iz mežu guojuse, a vīnys pazinis e-dīnysgruomotā puorskaitieju, ka Viļānu tiergā var nūpierkt sieņs. Tai tū lītu navarēja pamest. Vajadzēja īt i puorbaudēt.
I beja. Nu suokuma šoks, a tod azarts meklēt. Ir tik jūceigai īt pa novembra mežu, kur vaira naskaņ putynu bolsi, a ar acim laist pa syunu. Novembrī tai nav. Novembrī mežam juobyut tukšam. Novembram pīstuov mikrieslis, palākī tūni i atsabreivuošona nu līkuo – ateimūša zīmys skaidreiba. Na dzaltoni kūšs dzeiveibys ņudzeklis syunā.
Tod es atguoduoju, kū vosorā viļcīnī runuoja diveji krīvi, kas brauce nu Reigys. Ka itūgod cīši daudz sieņu. Oplom daudz sieņu. Ka daudz sieņu ir boda godūs. Kurs čakls, tys pīlosa i zīmu ād. Partū ka sieņs aug mežā, kab vysi nabogi byutu paāduši. Dīvs na mozais bārns – ar vīnu rūku jem, ar ūtru dūd.
Tod jī suoce runuot par nazkū cytu. Par naudu i veseleibu. Ka tys suop i tī dur, a, paļdis Dīvam, vys vēļ var īdzert pa čarkai i dzeivuot. A naudys jau nikod nav bejs i nabyus. Kur lai juos pīsajem vysi – kam jau ir, tam ir. A kam nav, tam juolosa sieņs. Jī nūsasmēja i īruove nu butylkys pa guļdžam. Voi nadzeivuojs paliksiš Taipat jau sova byušona juotur.
Vīnam beja buorda i palāks biņdziuks, ūtram džynsa biksis i nazkaids džempers. Veči kai veči. Sātā sīva i saime. Bejuši iz Reigu dareišonuos.
Varbyut eistyn sieņs aug iz bodu? Varbyut Dīvs eistyn ir lobs i dūd tū, kuo nagaidi i nanūviertej, partū ka gaidi kuo cyta?
Varbyut tev atjem sasnīgtū, kab tu suoktu kū cytu. Kab tu napīsaturātu pi nasvareigu lītu.Kab tu atbreivuotu rūkys jaunam satvierīņam, acs jaunam breinumam i auss jaunai skaņai. Bez zīmys nav pavasara.
Kotrs gols ir jauna suokums. Kotra krize ir tikai saspryngums – kurs izturēs, tys pasaceļs jaunā leidzīnī. Kurs nā, tam krīze nasabeigs nikod. Kas nasalauž, tys vuica dzeivuot i byut. Attaisa jaunys durovys, padūd jaunu ceļu.
Tok palikt nakurīnē i švuorbuos voi ttaiseit durovys tuneļa golā ir kotra poša varā. Pošam ir dūts izaraut nu sastynguma. Pošam suokt i nu suoku – koč voi pasavērt cytaiž i izmontuot tū, kas ir. Pat ka nikuo taida nav. Tik nasvareigi nīki.
Tici voi nā, a saule speid ari novembrī. Zorūs loksta tukli zvierbuli, nu aportys zemis ceļās tvaiks, leitā pīlejušī meži nūsapyuš i piekšņā saulē atmirdz ar naradzātu skaidreibu – bez nikuo līka.
Koč i natici, sieņs byus – i julī, i novembrī. Kod nagaideisi, tod īraudzeisi. Partū ka breinumi ļūbej naticeigūs.
Kod klausūs, kai babys runoj par naudu, es dūmoju, cik nabyutiski tys vyss – dators, telepons, mašyna. Pasokit, kur šudiņ ir patafoni i platis, rysaki i karītis, par blatu dabuotī zuoboki, sekcejis i krystala salatu bļūdys. Kur šudiņ ir vysys krimplena suknis, lopsu kažuki i krinolini.
Nazkur ir laime. Ak jau itepat. Tikai juopasaver cytaiž. Nazkur snīgā aug meža zemneicys i nazkur piec solnys aug sieņs. Nazkur ir labi. A varbyut itepat. Itepat Viļānu mežā tok aug sieņs.
I kū tu jom padareisi – solna bejuse i aizguojuse, a juos aug. Prīceigi buož dzaltonus dagunus nu rudiņa leitūs pīlejušuos syunys, smejās sleipajā novembra saulē i gaida nazyn kuo.
Ar ticeibu var puordzeivuot eļni. Kai Ījabs.
Nasta roksta sovu dīnrokstu boltkrīvyski.
A kū padareisi – ka jau runoj, to i roksti.
vīnkuorši vīns roksts par sovejim. vīna verseja par demokrateju, īcīteibu.
tad ērmi piedāvā šādu tekstu:
Esi laipni gaidīts namā, kur studē topošie tulki un tulkotāji! Mēdz teikt, ka tulki un tulkotāji lasītājiem un klausītājiem atver durvis uz citu pasauli un laiku.
Lielais Burkšķis, iekārtojies uz terases, kustināja kāju īkšķus un braucīja ceļgalu. Muminu māmiņa, sākoties siltākām dienām, bija iznesusi izvēdināt segas un pat nemanīja, ka terases pītajā zvāļkrēslā iezvēlies Lielais Burkšķis un ar savām biezajām, spalvainajām lūpām strebj tēju no mazās, dzeltenās tasītes. To tēju viņa bija pagatavojusi pati sev, arī tasīti dāvanā bija saņēmusi viņa un tas bija Muminu māmiņas zvilnis, kurā nu zvāļojās kāds cits.
Muminu maaminjai kopaa ar segu veedinaashanu patika izveedinaat arii galvu,taapeec vinja nemaz ar nemaniija,ka Lielais Burkshtjis teeju jau izstreebis un meertjtieciigi virzaas uz Muminmaajas pieliekamo,itin kaa vienumeer turp buutu virziijies,itin kaa tas buutu vinja dziives virziens,itin kaa… Nu,bet,miiljais!!izsaucaas Muminu maaminja ar visu savu izveedinaato galvu.
Tas būtu nieks, ka izdzerta viņas tēja. Viņas tēja no aizviņgada maijrozīšu ziedlapām. Bet kāpēc visiem Mumina draugiem ir jāiet taisni uz pieliekamo? Vai Muminu māmiņa nebija gana centusies, vai viņa allaž nepagatavoja gardākās zupas, virumus, strebumus un vārījumus? Vai viņas virtuvē netika ceptas gardākās kūkas? Vai tas viss par velti? Vai vienam Burkšķim ir jālien viņas pieliekamajā?
Lielais Burkshtjis nemaz ar nebij pamaniijis godaato kundzi.Taa vinjsh meedza uzrunaat Muminmaaminju savas saeeshanaas galapunktaa,bet shobriit vinjam zobi niezeeja,kaa gribeejaas tam ne nu saules leekta,bet ko kreptiigu,ko taadu,kas apklusinaatu saplakushaa veedera burkshtjus,nu tachu!
Vinjsh izmisiigi nosprauslojaas-Es burkshtju!
Pēc tējas vēders bija sācis burkšķēt vēl briesmīgāk. Viņš apstājās pie durvīm, uz roktura uzlicis spalvaino roku un ar kāju piekārtodams paklājiņu, ko Muminu māmiņa bija pasegusi uz grīdas. Es burkšķu! – viņš vēlreiz nosprauslojās. Kas ir tēja Burkšķa vēderam – nekas tas nav! Viņš apņēmīgi vēra durvis.
Turklāt to niecīgo tasīti viņš bija nolicis vietā. Un neko nebija saplēsis.
-Nu,bet,miiljais!Muminmaaminja mazliet krenjkjiiga tipinaaja uz muminmaajas pieliekamo,kur, aizdomiigi zhigli,iemetaas Lielais Burkshtjis.Saprotams,ka to nieciigo tasiiti vinjsh bija nolicis vietaa un neko nebija sapleesis,bet pieliekamajaa ir par daudz visakaa pleeshama un par maz vietas taadam centiigam sevi pabarot burkshtjim.-vaivai vaivai vaivai vai…Muminu maaminja bubinaaja,ja pa gabalu dzirdot,ka…
atskan skaļš Krakš un vēlreiz Krakš, un Krakš. Un Krakš, krakš, krakš.
vaivaivai..un kas gan tur vareetu krakshtjeet-Maaminja pasteidzinaaja savu tipinaashanu.-pliistoshas burkas taa nekrakshtj,hm..(.tiptiptiptip….)kriitoshas desinjas taa neskan…nu,bet,miiljais,ko tu tur krakshtji!-Muminmaaminja jau staaveeja uz sliekshnja un veeraas sava pieliekamaa tumsinjaa.
- Man kaut kas nokrakšķēja.
Burkšķis stāvēja pie zaptsburku plaukta ar aizkostu pankūku rokās. Viņš bija mērcējis pankūku taisni labākajā aveņu zaptē, ko Muminu māmiņa bija vārījusi taisni tajā dienā, kad no Susūrijas atbrauca Susuriņa māsīca Suse. Jau nākdama pa durvīm, Suse toreiz priecīgi šņaukājās. Nu ja ka aveņu zapti! Pašu labāko zapti! Muminu māmiņa nebija skaudīga, nē, viņa nudien katram, kas ienāca viņas mājās, novēlēja visu vislabāko un gardāko. Bet taisni to zapti, ko viņa bija taupījusi…
Nu ja, un toreiz suse, sasējusi lakatiņu stingrāk zem zoda, ārā bija berzusi aveņu zaptes katlu. Viņa bija priecīgi svilpojusi un situsi ar kāju takti. Muminu māmiņa vēl tagad atcerējās, kā Suse nošņaukājās, ienākdama virtuvē, kur viņa vārīja to zapti. Suse toreiz priecīga teica, ka tādu zapti viņa nav ēdusi aizmūžu mūžiem. Un vispār. Aveņu zapte ir viņas mīļākā zapte, sevišķi tāda zapte, kas vārīta Suses atbraukšanas dienā. Un to zapti Muminu māmiņa bija tā taupījusi.
Un tagad Burkšķis stāv pie plaukta ar daudzajām zaptsburkām, viņš tikko ir vandījies pa aveņu zapti, viņš ir attaisījis pašu lielāko burku, to ar sārti rūtoto aizsējumu. Un viņš saka, viņš vienkārši saka: – Man kaut kas nokrakšķēja!
-Burkshtji!-un Maaminjai arii kaut kas nokrakshtjeeja.-man domaat,pakrakshtjeet mees vareetu iet virtuvee un liec,luudzams,to iekosto paplaati plauktaa,naac,es tevi pabaroshu ar iistaam pankuukaam,nav ko te meerceet Muminteeta meegjinaajumus galdnieciibaa,tas nav zoliidi.ejam un njem vien to zapcburku liidzi-Maaminja nudien uzreiz piedeva Burkshtjim sho ielaushanos pieliekamajaa,jo tas nu gan nav praata darbs eest koka veidojumus un veel ar zapti!-Miiljais Burkshtjiit,skrejam nu uz virtuvi aatri aatri,kameer tu neesi veel notureejis par eedamu kaadu no maajas balstiem.zhigli! un vinja iekjeeraaas Burkshtjim elkonii un…
vilka, bet Burkšķis atspērās pret stenderi. Burkšķ, – noburkšķēja viņa vēderā. Burkšķis sarāvās. Burkšķ, – atskanēja atkal. – Nu ko lai ar tevi dara, – Muminmāmiņa, bažīgi skatīdamās uz izgrauzto caurumu plauktā, skaļi domāja. – Nu ko lai tev tādu iedod? – Viņa stāvēja Burkšķim aiz muguras un rauca pieri. Pieres raukšana gan bija Mumintēta stiprā puse, taču arī Māmiņa bija laba pieres raucēja. – Vai esi ar mieru ēst pankūkas ar kļavu sīrupu? – viņa beidzot jautāja. – Ar kļavu sīrupu? – Burkšķis cerīgi atburkšķēja pretī. – Katrā laikā! Bet vai tur klāt būs arī gana daudz skaidu?
-jaa jaa!!-maaminja samelojaas,lai tik ceriigi atburkshtjeejushais dotos uz virtuvi pankuukaas,nevis pagrabaa krumshtjinaatu maajas balstus un Muminteeta galdnieciibas sastraadaajumus,jo par izstraadaajumiem tos taa kaa nenosauksi.
- Būtu labi daudz skaidu, bez skaidām es neparakstos! – Burkšķis burkšķināja zem deguna, jau iziedams pa durvīm. Muminmāmiņa cerīgi aizcirta ciet pieliekamā durvis un padusē paķēra līdzi kādu no Mumintēta sastrādājumiem.
Maaminjai domas jau cepaas skaidinjaas sariiveetas kartupelju pankuukas.vinja steidza domaat,ko taadu skaidisku lai iedot jociigajam Burkshtjim liidz tam,kad pankuukas sacepsies ne tikai domaas.-kokosa skaidinjas-saaka burkshtjeet arii maaminja.-skaidinjas skaidinjas-vinja turpinaaja burkshtjeet.Burkshtjis tikmeer atduseejaas Muminmaaminjas elkonii iekaaries.Vinjsh bija pilns paljaaviibas,ka labi daudz skaidas vinjam garamteetas,ka uz labi daudz skaidaam vinja paraksts,taa sakot.Burkshtjis bija pierimis un vairs neburkshtjeeja ne burkshtja,tik bubinaaja klusinjaam.
Toties Muminmāmiņai bija piemeties brukšķamais. – Skaidiņas, skaidiņas, skaidiņas. Burkānu skaidiņas, ēveļskaidiņas, makaronu skaidiņas. Vārītas vai ceptas? Ar parasto mērci vai ar skaidiņu mērci?
Viņi iegāja virtuvē un Muminmāmiņa apsēdināja Burkšķi uz krēsla, bet pati sāka rosīties. Burkšķis nolika galvu uz virtuves galda un ar izmisušu skatienu raudzījās ārā pa mazo, apaļo lodziņu. Virtuves galds bija viens no Mumipapa labākajiem galdniecības sastrādājumiem. Viņš to bija pagatavojis pirms daudziem gadiem, kad viņi ar Muminmammu te iekārtoja mājiņu. Muminmmama bija ilgi viņu kauninājusi un lūgusies, lai viņš pagādājot taču kādu mēbeli, jo neesot taču kur zupu pat paēst. Galds protams nedaudz ļodzījās un bija pašķībs, bet Mumipaps ar galdu ļoti lepojās. No tā laika Mumipaps bieži vien mēģināja radīt kādu galdniecības sastrādājumu, bet nekas prātīgs vel līdz šim nebija sanācis.
Kamēr Burkšķis atpūtās Muminmāmiņa ar raižpilnu galvu rosījās pa virtuvi. Viņa cilāja kastroļus, podiņu vākus, toverus un kastītes….
, meklēdama, kur tad palikusi zupas karote. Tā bija īpaša zupas karote. Ar gravējumu, kur savijušies jocīgu puķu kāti izveidojot tādu kā tuneli, kā eju. Pa visu bija izbalojusi emalja, kur varēja redzēt seju ar lielām acīm. ja uzmnaīgi ieskatījās, varēja redzēt, ka tā ir
taa pati seja,kas uzmaniigi ieskataas.-Tetuesi!uzelpoja Mumimaaminja peec saspringtaas cilinaashanas,atradusi iipasho zupas karoti raatni buunot starp neiipashajaam dakshaam un karoteem.un ieskatiijaas karotee taa uzmaniigi.un ieraudziija seju ar lielaam aciim.vienbriid gan likaas..
ka seja, kas uzmanīgi ieskatās ir pazudusi, bet Mumimamma paberzēja karoti pret priekšauta malu un ieskatīdamās tajā iepleta acis un pasmaidīja. Viņa iesvieda karoti tukšā kastrolī, pielēja to ar ūdeni un uzlika uz nokūpējušās māla plīts. Attaisījusi sērkoku kārbu viņa dziļi nopūtās un paskatījas uz Burkšķi;
-Atkal visus nograuzis, viņa klusu noteica un nogrozīja galvu.Muminmamma izņēma no savas copes tur paslēpto sērkociņu un aizdedzināja plīti. Bet Burkšķis
patamaam skrubinaaja loga ruuti.-lai jau skrubina-nopuutaas Muminmamma,-ka tik negrauzh ar Joni.ar Joni Burkshtjis bij iepazinies Lietuvaa,kad piedaliijaas trako skrubinaataaju saciikstees.Jonis..
bija viens no labākajiem skrubinātājiem.
Uz sacīkstēm Jonis bija atminies no pašiem Grigiškiem ar tēva divriteni, kam bija dzelteni dubļusargi un bagažnieks. Uz bagažnieka Jonis bija uzlicis mazu ķeblīti, kam no vecuma kājas bija izļodzījušās un apaļais caurums pa vidu izurbināts kā margrietiņas zieds. Tas bija Joņa mīļākais ķeblītis, ko viņš ņēma līdzi uz katrām sacīkstēm. Nemaz nevajadzēja daudz – tikai zināt, ka ķeblītis ir turpat blakus. Līdz šim Jonis bija uzvarējis visās skrubinātāju sacīkstēs, jo patiešām bija Lietuvas labākais skrubinātājs.
Bet todien…
jauks atradums sestdienas rītam, gaidot braukšanu uz dzērveņu purvu.
ko liegties, nav vērts – foršā seno dienu mūzika. varbūt arī tas, kāpēc es esmu es. nu kaut kā tā.
kad dzīvoju kojās, man nozaga visas kasetes. gan to, kas tika atsūtīta dāvanā pa pastu, kad vēl mācījos skolā. gan jau vēlāk pašas pirktās un rakstīt pārrakstītās kombinācijas.
tagad domāju, ka jāatjauno. ja ne kasetes, tad mp3 vismaz.
visvairāk jau žēl pa pastu nākušās “Saule tunelī”. kasetēm arī ir smarža.
|
|
| Man viss labi. Neesmu ne pazudusi, ne ierauta laika viesulī, ne pazaudēta. Lai rakstītu dienrakstu, laikam vajag kādu sāpi. Vismaz tā šķiet, lasot, ko visās malās internetā raksta citi. Citam garlaicīgi, citam nāk miegs. Viens dzīvo Izraēlā, cits Dienvidpolā. Visi raksta. Ieliktu te saites uz tām vietām, bet nevar. Tad nu meklējiet paši. Varbūt atradīsiet kaut ko pavisam citu un vēl labāku. Man sāpes nav. Ja nu tikai laika bads, bet to ārstē, nedarot neko un tad izvēloties padarīt to, kas deg un kam rīt ir termiņš. Turklāt pēc termiņa ir nākošais termiņš, tad ir pēdējais termiņš un kaut kad pienāk pēdējais pēdējais termiņš, kad gan neko nevar, jo vienkārši vairs nevar neko. Ja nu skriet pakaļ un lekt ejošā vilcienā. Tā nu es te atrados un kaut ko rakstu. Tikai man nav sāpes, par ko rakstīt. Ne es ko briesmīgu lasu, ne klausos – tikai to, ko pati izvēlos un tad jau arī pati esmu atbildīga. Un vispār man patīk. Pēdējā laikā gan skatos, ka visu ko atrod. Ja labi pacenšas, var atrast visu ko. Ko viens pazaudē, to otrs atrod. Un tad par to visi raksta un brīnās nedēļām. Morāle. Nu re, tā nu es arī atrados un kaut ko te uzrakstīju. Tad nu redzēs – priecāsies vai lamās. Neesmu pūkaina un nenoderu saimniecībā. Gan jau lamās. Priekā! Ārā kārtīgs rudens! |
tai kai maņ ir nanormals slinkums kū ta raksteit pošai – i kur ta vēļ publiski (tys nikuo, ka skaiteituoji vaicoj), tod es izdūmuoju attaisēt Guglis Rīderi (Skaiteituoju) i pasavērt, kū roksta cyti. sovā ziņā tys ir tai pateikamai – salaseit sovu autoru kolekceju i pa laikam pasavērt, kas jim jauns gadiejīs i par kū jī roksta.
tod nu atrodu nirdzeigu apkūpuojumu – roksti iz statiņa.
maņ patyka itys: Я скучаю по времени, когда был деревом.
ite var apsavērt, kas niu (itymā šaļtī) teik raksteits dīnrokstūs.
nerunāju lietuviski, bet pa laikam patīk pārsteigt draugus, atbildot viņiem ar kādu teikumu lietuviski, ko spēju uzrakstīt, precizējot dažu vārdu nozīmes.
patīkami, ka ir dažas vārdnīcas, pēc kurām nav jāiet uz grāmatplauktu.
lai ko par to teiktu visādi ērmi, bet cilvēks ir slinks un visilgāk dzīvos ctrl+F un copy-paste lietas, nevis iesējums cietos vākos.
Aļfona tīkls norasojis.
pag. reizē pēc tam sekoja grēku plūdi ar pārplūdušām ielām.
atrodu dzejūļu gruomateņu par veļti. kikōne. 2005. gods.
izaruod, jam tī 1 dzejūļs ir latgaliski. 44. i 45. puslopā.
divskani uo jis roksta ar ō. voi varbyut juo vuords izarunoj [kikuone]?
vysu laiku taisiejūs i nikai navarieju sasataisēt.
ir taids breineigs saroksts par latgalīšu svareigajim datumim i dīnom. ar vysom dzimšonys i mieršonys dīnom. vacs i nazynu, voi kaids jū papyldynoj koč ar mieršonys dīnom. 8)
tok koč kū nu juo var izzynuot. kod kurs mirs i kod kurs pīdzims. koč tik daudz.
byutu interesnai saleidzynuot, cik nu itūs datu ir Salcevičys gruomotuos. tys ir, mani fascinej cylvāku spieja sataisēt enciklopedejis i izziņu literaturu i sarokstus.
es par sovu dzeivi nazynu tik daudz kai cyti zyna par svešom dzeivem. zyna – ite dūmuots, jim ir interese zynuot.
Izaruod, teiklā var apsavērt, kur sper pārkiuņs.
Vakar puorskaitieju diskuseju par latgalīšim, kur figurej ari muns vuords. Paļdis Dacei par saiti. Poša ni es maklātu, ni maņ vajag.
Maņ tūmār ruodīs jūceigi tī ļauds, kas Latveju taisa nu kluču.
Apsveicu vārda dienā visus Gangrenādijus un Leprobertus!
Bet te pats vārda dienu kalendārs.
pādejī roksti | Rita on gosti |
 | kaža on Latvīšus saskaiteit, na atjimt… |
 | saprge on visādas dāvanas |
 | BS on visādas dāvanas |
| BS on balso nu! 2009. gada Gūgles ta… |
 | Grinčs on visādas dāvanas |
| visādas dāvanas … on Dāvanas | |
 | v. on balso nu! 2009. gada Gūgles ta… |
 | kaisle on balso nu! 2009. gada Gūgles ta… |
 | sauve on lai kur ari ītu, tev nabyus va… |
 | gumija on man, lūdzu, vienu biļeti uz… |
 | Jūlija on LAIKS |
| saprge on nodarbība |
| saprge on nodarbība |
 | Zuziks on nodarbība |
