Soltums. Zīma Sibirī i vacais Zenits

A varbyut vaira nikod nikas nabyus tai. Dūmuodama dūmuosi i sapynā otkon īsi pa tom pošom trepem, tok nikod vaira nabyus tai. Partū ka jau sapynā zynuoji – tuo nav, kuo es radzu. Es tik juo radzu, partū ka naasu atsavadiejuse.

A dzeivē kai sapynā vysleidza tuos pošys sātys, tī poši cylvāki. Īraugi i sasatryuksti – es tok bierneibā jau zynuoju, ka tys byus tai. Tei sāta, tei vīta, tei kruosa.

Zeileite atsalaiž iz zora labi ka izstīptys rūkys attuolumā. Nūsoluse meistuos nu kuojis iz kuoju. Prosa ēst. Snīdz rūku, jei beistās, tok nikur nalidoj. Kuojis nūgloboj zam seve, pīsapyuš kai opola bumbeņa i gaida. A mož?

Dīna nažieleigi solta, boltuo smierts i izneiceiba – īveļc gaisu i apsadadzynoj. Vajadzeibys sasamazynoj da minimuma – elpuot tikai tik dzili, kab byutu gona. Snīgs sabirzs smolkūs putekļūs. Čārc, na čierkst – žālobainā bolsā zam kuoju.

Snīga putekli iz lada. Tai jis te stuov – sastiņdzs iudiņs i da pavasara apsastuojs laiks. Piersti nu soltuma nūtierpuši, navar pagrīzt objektiva. Osumu īstoti, daeimūt kluot i atsakuopūt. Vyss kai dzeivē. Tiuļuok vyss pasaruoda skaidruok, tok navar daudz redzēt. Tikai aizeimūt, redzi lītys i cylvākus, kas pagaisuši.

Iz īlu tikai žiguleiši. Vīneigais, kas varbyut paliks piec tam, byus atminis. Tikai atminis ir tik styprys, kab puorsystu kasdīnys īšonu i itymā laikā īsasystu vydā paguojušais laiks. Paliksim tik mes, nivīna cyta. Partū ka tik mes poši byusim puordzeivuojuši myusu dzeivis.

Kotram pa kasteitei. Vysim kūpā myužeiguo dzeive placs pi placa, cikom smierts atīt kai dzaltona vaca caca i pajem tevi aiz placa. Nu, nazkai tai. Stuovūt iz arhiva slīkšņa i raugūt saglobuot sevī syltumu, vyss ruodīs nazkai jūceigi i sveši. Prīškā ceļš iz sātu, aiz mugurys dokumenti, dokumenti i dokumenti. Svešys dzeivis i smierts, cereibys i iluzejis mapēs salyktūs arhiva dokumentūs. Prīškā – sova vīneiguo dzeive i cereiba īraudzeit breinuma.

Aiz kotra lūga pa dzeivuotuojam. Aiz kotrys posta kasteitis pa cereibai sajimt ziņu. Lūgi i posta kastis ir sasatikšonys vīta, kur dzeivī ļauds sateik ejūšūs i ejūšī var pasavērt iz cytys dzeivis. Atguodojūt tū drausmeigū soltumu, až aizasuop. Beja tik solts, ka ceļgoli palyka steivi i eimūt suopēja kuojis. Nazkai pa glupumam beju apmaukuse līku zeču puori, mīdze i nasiļdēja.

Soltums sajem da kaula. Soltumā sasajimt, nu ozutis izviļkt vacū Zenitu, juo vēļ nu mīsys syltuma rondonū metala korpusu, nūmaukt babys adeitūs dubultūs cymdus i nūfotografēt. Tik 1 kadru. Vaira navar – korpuss palīk solts, piersti nu suoku solst, tod suop. Ka par reizis naizliksi osuma, piec šaļtenis piersti vaira naklausa. Ībuozt soltū fotoaparatu atpakaļ zam driebu, zam džempera, kab jis vysā nasasoltu. Apmaukt cymdus. Aizīt tuoļuok, breinuma meklejūt.

Piecpušdīne. Temperatura zam -45, partū atcaltys lekcejis. Beidzūt ir breivs laiks izīt uorā i sovā vaļā. Verūs iz vuortu, i breiveiba kai suņs luncynojās i lāc gaisā. Es! Niu! Īšu! Vīna! Poša! A saule kai zynuodama vēļ turīs gaisā. Ej, ej, es paruodeišu ceļa.

Zīma Sibira pūrā. Pa viersu lads, apakšā iudiņs. Kuoja izkreit cauri snīgam i ladam  i teik iudinī i dyunēs. Izveļc uorā i dūmoj – kai niu da sātys ar slapņu. Tok, cikom izdūmoj teirēt,  slapņums jau ir sasaļs. Zuoboks palīk sauss. Lada kuorteņa kai blaugznys īt nūst, dyuņu sasolušī krepeči palīk snīgā.

Saule vys zemļuok i zemļuok, upiskrosta stidzeņa vad tik iz prīšku. Nazynomais sauc, i zyni, ka vēļ juoīt iz prīšku, partū ka vēļ nav laiks dūmuot par atsagrīzšonu. Vēļ juosaver i juoredz, na juoatguodoj, kai ir bejs.

Sātys iz upis krosta atsatupušys i jau symtu godu nūsaver – saule lāc i rīt. Nav nikuo jauna. I ka i byutu kas jauns, tok juos pošys vaira nikod nabyus jaunys. Pa laikam juos tik nūmaina snīga dečus, īsatyn i guļ tuoļuok.

A ite jau jauna dīna, jauna saule, a sātys tuos pošys i soltums tys pats. Verūs pa školys aktu zala lūgu, i solts jau pasavērt vīn. Asu dalepiejuse pi sīnys plakatu LATVIJA, i pat tī kruosys tuos pošys – zyls i zaļš. Breiveibys pīminekļa zaļais patīseibā ir Sibira statiņu zaļais. Naticeisi, tok tai ir.

Taišni itymā momentā es saprotu, ka par Latveju ir juorunoj latgaliski, kab Latveja byutu. Partū ka ir tikai vīna volūda, kurā pasaceit pa eistam, kas jei ir. Kab latgalīšam Sibirī pasaceitu, kas ir Latveja, nav gona ar plakatu LATVIJA par nazkaida latvīšu fonda naudu. Tev pošai latgaliski juopastuosta, kas tei Latveja taida ir, kas tev jei ir. Taidā reizē saprūti, ka “Dīvs svietej Latveju” skaņ ari latgaliski. Ka varbyut taišni tai jis juos svietej, partū ka tai tu juos saprūti, pīmini, zyni, jiuti i pasoki.

Pasauļs ir tik vuoreigs kai tī svešī čāguoni kūka viersyunē. Tok jī ir, i pasauļs ir. Jī klusej, taupej kotru syltuma drupaneņu. Tik klusu putynu vaira naasu redziejuse nikur – sēd i laižās klusumā. Tok jī ir i byus. Taipat kai beja čāguoni pyrms jūs i byus piec jūs.

Piļsāta kai vaca grebēze sovu nateireibu izsvīž tīpat aiz pakša. Solts snīgs i korsti palni, dyumi i mygla nu soltuma. Nazkas reizē krīvyskys kai nu gruomotu, nazkas zynoms jau nu dzeivis sātā i sovā dzeraunē.

Školys sporta laukums, aiz juo palejā pūrs i tī nazkur aizsolušais Čulyms – upe, pa kū zīmys laikā brauc ar mašynom i traktorim. A tai vītom tik pontonu tylti vosorā, zīmu lads, a nazcik mienešu godā – nikai. Vot i dzeivoj sovā latgalīšu republikā, runoj pa sovam, cikom nūmiersti. Ni zuoļu, ni doktura, ni groba.

Daudzstuovu sāta piļsātys centrā i dyumi nu vagoneņa. Laikam ceļ nazkū ari zīmā. Voi varbyut taipat. Ar lūgu škierbu lepeišonu ļauds cīši naaizaraun. Kurynoj tai, ka cytu reizi i lūgs vaļā juotur. I lapni. Mes varim, myusim nafta. Na tai kai jius, bobuli taidi, tī nazkur Eiropā.

Reklama ir reklama. A babys ar prīcu stuosta – redz, nu Kremļa pats Putins maņ atsyutēja gruomotu, pats pasarakstēja. Ir tok lobs cylvāks. I sūpluok Dīva biļdem iz izšyusteitys sedzenis apsveikums ar smaideigu karaveiru i Svātuo Jura streipainū būrti. Par vysim īguoduoja. A tik gryuts kara laikā beja, nadūd Dīveņ, zuoli ēdem. Baba stuosta i raud. Pa grumbainim byudim osoru lasis i pa seikom grumbu steidzeņom aiztak kai upis pa zemis rīvem. Kaidi laiki beja, kaidi vēļ byus. Juodzeivoj.

Autobuss aizbrauc, i gaisā pasaceļ seiki samolti snīga putekli. Lada iz Ļeņina īlys nav, partū ka snīgs nikod nav bejs atsalaids – solts i solts. Nav ni suoļa, ni smiļkšu. Brauc taipat. Pamazeņam vyss snīgs aizasejoj prūm nu ceļa.

Ustobys pakšs i sorma. Syltums īt uorā pa škierbom, i sāta kai cylvāks apsaļ ar garainim. Sāta ar sormys buordu kai vecine, kam nu elpys skusta buorksts apaugušys boltys.

A cyta sāta kai baba īraun golvu placūs, īsatyn vylnys skustā i bubineidama īt pa īlys molu. Myusim tik tai ruodīs, ka juos sēd iz vītys. Ite tok var redzēt, ka kupanys palīk, a sāta pamazeņam šliuc prūm.

Vēļ cyta sāta kai bagaturka izaslīn – a kas ta maņ, lūgu voi jumta nav? I laimis pokovs dasysts pi vuorteņu, i ramys nūkruosuotys.

Tuolīne nav dabasu zyla, a saulis rītiešonys ružova. Pa vydu sasoluse upe i myužam nasasaļs pūrs ar syltajim olūtim.

Kas ituos šeilaiks par zīmom. Veči runoj i spļauduos. Vot ogruok gon beja zīmys -  snīga da čūksta, ni puorbrist, ni puorbyut. A kas ta niu – pakaisa nazkū nu gaisa i saļdej. Da i kas itī par soltumim. Vot ogruok gon beja – zeileitis byra nu dabasu sasolušys i pa pavasaram lads guoja pa upem ustobys augstumā.

Moza, moza ustabeņa kai bobuļs saleikuse stuov ceļa molā. Jei tik tai kluseņam, pamazeņam i myužeigi.

Posta kastis, iz kurom nivīns vaira nikod naness ni gruomotu, ni gazetu. Nūticējet? Pasaverit iz snīgā īmeituos stidzenis da itūs posta kaštu – vysod kaids gaida sasatikšonys i viests. Kotram sātys stymbynam gribīs sylta vuorda, na tik vēļ vacai i saleikušai ustobai voi dzeivam cylvākam.

Itymā vītā maņ palyka tik solts, tik solts. Jau minotu 20-30 guoju pa īlu, ar acim gribējēs vysa, ar pruotu saprotu, ka piec saulis rīteišonys matās tymss i vaira nasaīs nikaidys kartenis, fotoaparats suoc atsaļt i pat zam driebu nasasylst, kuojis jau suop nu soltuma, daguna vaira najiutu. Ar kotru reizi gryušuok i gryušuok nūmaukt i apmaukt cymdus. Nūsolušuo dagona golā topucs, a najiutu nikuo – tik šaļtim ruodīs, ka vyss daguns nu vydspusis sasaļ, īvalkūt elpu. Ar taidu kai pluonu i suopeigu lada kuorteņu.

Pasagrīžu īšonai iz sātu. Garom guoja nazkaidi sasaruovuši ļauds ar pižikim. Jūs lipys tarčēja gaisā. Laikam vēļ nabeja tik solts, kab tuos lipys sasītu zam zūda, voi varbyut byutu zam Sibira veirīša gūda izruodeit, ka jam solts. Voi varbyut tai vajag. Jī nūsavēre, kū ta taidu es fotografeju – nazkaidus lūgus, vacu sātu i snīgu. Reizem navar saprast, kū ļauds redz tī, kur mes naredzim nikuo.

Ka fabrikai nav kaida lūga, syltums i garaini īt gaisā i sylda pasauli. Pamazeņam jī kruojās pi jumta i sasalej ar snīga kupanu viers jumta. Bolts i bolts. Fabrikā ražuoja kompetys i pakuoja 60. godu papeireņūs. Sajiuta kai muzejā, kas vys naz deļkuo vēļ struodoj.

Ari bārzs pi deveiguos fabrikys ar izpleisušajim lūgim apmauc mugurā sudobra sukni i soltumā treis, a nu juo bierst seiki, seiki kristaleni.

Kompetu fabrika niu jau bankrotiejuse, vydā īreikuota nazkaida darbneica – syt i kalacej. Nu skota nav izamainiejs nikas, tik šiļte nūjimta. A 2006. goda zīmā ite ražuoja kompetys.

Jau atpakaļceļā saprotu, ka nav nivīnys kartenis ar snīgu iz jumta. Tai, kab varātu saprast, kai ituos micis karās puori i šliuc pamazeņam nu čukura zemē. Jau laikam navarieju, fotografieju ar vysim cymdim. Rūkys vaira najuta nikuo.

Taida i  zīma, taids i soltums – 2006. goda janvars Ačinskā, Krasnojarskys nūvodā. vaira par tū, deļkuo es tī beju - itymā “Latgales Laika” rokstā.

Digitalī fotoaparati pat siļdeiti sastynga jau piec 1-2 kadru. Vacais Zenits struoduoja, tik rūkys sola i navarēja īstateit nikaidu parametru.

Zynuotuoji mani piec tuo ruoja, ka varieju tok saplēst aizvoru, ka taidā soltumā tok sastyngtu eļļa voi kas tī.

Tok vysys eļlis beja apmaineitys, aparats pyrms braukšonys tyka aiznasts iz remontu i puorjaukts i puoreļļuots, partū ka da tuo objektivs nastruoduoja jau pi -5 grādu. Var saceit, pa taisnū nu remonta skrieju iz staceju, kab sāstūs viļcīnī.

Ite ir salyktys 2 pastaigu kartenis, tok obejis reizis, izejūt uorā, stabili beja viers -40, ap -45. Kai tuo zynu? Partū ka škoļnīkim nanūtyka lekcejis i maņ nabeja juovoda nūdarbeibys. Breiveiba. :)

Kai saprotu, taišni tymā vokorā soltums ass pasacieļs da -52 gradu. Tok nazynu, voi munys pastaigys laikā. Varbyut jau tod, kod beja vysā tymss i vaira nariskieju porcēt kadrus.

Solts beja drausmeigi. Kod īguoju ustobā, pi zuoboku nabeja nivīna snīga putekļa – jī beja tik solti, ka vyss nūbyra nūst.

Voi fotoaparatam kas nūtyka? Nā. Kolpoj i niule. Tik 1 kadrs nu obeju soltumā izfotografeitūs filmeņu ir molā drusceņ īplāsts, laikam tūmār eisti nasatyna zūbrots. Tok tys ari vyss.

Ituos divejis  soltuos dīnys tai i palyka vīneiguo, kod fotografieju i pa gaismu tyku uorā.

Beiguos pādejuo karteņa. Vēļ niu atguodoju, kai raudzieju myglainū, apsalaidušūs sauli dabuot lada skulpturā, kai žylba acs, kai sola rūkys. Kai nu apžylbuma osoruoja acs, tecēja par byudim, sola. Kai navarieju atrast osuma i kai sastyngušim pierstim gruobstiejūs gar objektivu. Bet ir. Es tī beju = es tī fotografieju.

Kā pareizi dzīvot

Šajā zemē ir bīstami dzīvot. Paredzēt nevar neko. No otras puses, bija jau arī pēdējais laiks kādai krīzei un kraham. Pārāk ilgi bija mierīgi.

Bērnībā klausījos par revolūcijām, kariem un atkal kariem un domāju, ka kaut kas gan jau tiks arī man. Toreiz likās, ka tas būs kodolkarš. Vēl pat pirms dažiem gadiem es reizēm sapņos redzēju kodolziemu – apsarmojušas un dažādi izlocījušās dzelzs detaļas, kam nedrīkst pieskarties, jo tad noteikti mirs. Jāizlien cauri labirintam, tādam kā gaitenim, un aiz gala loga ir saule.

Reiz gan es tiku cauri dzelžiem, logs atvērās, es izkāpu un iegāju pļavā. Vasara, pļava ar lielām, fantastiskām puķēm, kas vējā mazliet šūpojas. Sapratu, ka atpakaļceļa nav, jo logs ir aizvēries un no turienes var tikai vienā virzienā. Skatījos un puķēm un nesapratu – kas tālāk. Uzdevuma vairs nebija, es to biju paveikusi. Taisījos iet tālāk. Saule, plašums, nekādu šķēršļu.

Pamodos un vairs nekad neesmu redzējusi tos dzelžus un kodolnāvi patiesībā arī ne. Kaut kas bija atrisinājies, bet es pat nenojautu, kas īsti. Bet visspilgtāk atceros nevis mocības izlīst cauri, jo tas vienkārši bija jādara. Bet sajūtu, ka viss ir beidzies, bet nekā cita vēl nav. Reizē brīvība, reizē šausmas, ko ar to darīt un ka tūlīt jau atkal būs turpinājums un ceļš.

Lai cik labi būtu, laime nevar būt bezgalīga un neviena pļava nav mūžīga – to vislabāk var sajust sapnī un pamosties pirms nākošā pārbaudījuma.

Pļavu es pēc tam reiz ieraudzīju dzīvē, gan dažus kvadrātmetrus – kaut kāda nesen rakta grāvja malā uz uzbēruma bija uzziedējušas magones, rudzupuķes, pīpenes, ilzītes, pēterpogas un vēl tās rozā ar skariņām. Kolosāls krāsu raibums, apakšā laikam plika zeme, lietus noblietēts māls. Toreiz vēl padomāju – skat, tas ir dzīvē. Dzīvē tādas krāsas, un es to redzu.

Stāvēju, brīnījos un domāju – tas notiek ar mani. Tieši šis viens mirklis šobrīd ir visa dzīve, jo jūti, kā smadzenēs ierakstās laimes sajūta. Tā laikam veidojas atmiņas – lietas, kas iededzina pieredzi labu vai sliktu un ko var atcerēties, ja vajag un ja nevajag.

Baba bērnībā stāstīja par latviešu šaušanām un žīdu šaušanām, par čeku un izvešanām, nakšņošanu krūmos un bērnu atdošanu citiem, lai bandīti nesadedzina dzīvus kā kaimiņus. Par mājas izzagšanu un sēdēšanu turpat žagaru čupā klusu, jo dzīvība vienmēr ir svarīgāka par jebkuru mantu. Par bežanciem, kas nākuši no Krievijas un prasījuši maizi, pretī devuši drēbes – skapī joprojām ir rakstaini dvieļu gali, jo kur tad tik krieviskus liks, bet neņemt ar nevarēja, jo devēja lūdzās. Par bežanciem, kam ļāva apmesties pirtiņas piebūvē un deva ēst un darbu, jo visi ir cilvēki un visiem ir jādzīvo. Par izvešanām, kad to pašu bežancu ģimenes galva bija priekšnieks un vectēva vietā izveda citus. Par kaimiņiem, kas nāca pēc maizes un kam deva, jo tam, kas zog, nekad nebūs, tāpēc viņam ir jādod. Par radinieku meklēšanu Rēzeknes čekas pagalmā, staigāšanu gar līķiem. Par radinieku, kas tomēr bija dzīvs un Sibīrijā, bet atgriezās slims, tomēr viņa bērēs pēc pārdesmit gadiem bija pilni kapi ļaužu. Par govīm, kas raudāja, aizvestas uz kolhoza kūti – asaras tecēja no acīm pa brūno spalvu un viņas skuma pēc savas kūts un saimnieces. Par kolhozu normām un kartiņām, par rindām pēc maizes. Par vectēvu, kas uz miestu aiznesa sainī sasietus rabarberu kātus un atpakaļ nesa maizi, pakrita, maizi sasmērēja, bet tad mājās mierināja visus – Tys nikuo, teiri dubleiši!

Man bija apmēram 7 gadi. Oktobrī mūs uzņēma oktobrēnos un sadāvināja grāmatas par kaut kādu putniņu, kas ziedojās kaut kādu jūrnieku labā. Sēdēju uz palodzes, gaidīju tēti un mammu, lasīju, ārā lija lietus. Varu derēt, ka tajā dienā mēs visi bijām gatavi ziedoties. Mammai pajautāju, vai novembrī mēs būsim novembrēni un septembrī būtu bijuši septembrēni. Atbildi neatceros.

Man bija apmēram 8 gadi. Uz skolu taisījās braukt komisija, skolotājai bija bail. Viņa jautāja, vai Dievs ir. Neviens neatbildēja, jo tajā vasarā liela daļa no klases jau bija pieņēmusi Sv. Komūniju un pārējie jau arī nebija īsti riktīgi. Dzintars piecēlās un pateica, ka Dievs bija, bet viņu piesita krustā un viņš nomira. Sekoja diezgan sīks Bībeles atstāsts. Skolotāja izmisumā ķēra pie sirds. Dzintars viņu mierināja – Dieva vairs nav, jo viņš nomira, uztraukumam nav pamata. Vakarā mājās vaicāju, kas tur īsti ir ar to Dievu. Nē, laikam es tomēr pajautāju, vai man ir jātic Dievam. Visi sastinga, aprāva valodas un baba pateica – ir jātic, jo Dievs ir. Tikai skolā nevienam nekad nesaki. Un iemācīja mest krustu tā, lai neviens neredz.

Tā bija vienīgā reize, kad mani brīdināja. Bet es arī tāpat labi zināju, ka ir māju runas un ir publiski runājamais. Iespējams, blogs un publiskā dzīve internetā ir tikai turpinājums. Teikt tikai to, ko vari pateikt. Ielaist tik tālu, cik ielaid.

Neviens jau neko neslēpa un stāstīja, kā ir bijis, jo pašu piedzīvotā vēsture nelikās nekas tāds, kas būtu jāslēpj no bērniem. Toreiz klausījos un domāju – viņiem tik daudz kā bijis, bet man ne velna. Mājas, skola, kaķi, govis, grāmatas, ritenis, mežs. Nekā tāda. Viss mierīgi, visu var paredzēt.

Man bija apmēram 10 gadu, skolā maršējām ierindas skatē un dziedājām par brašajiem zēniem oktobrēniem. Krievu paralēlklasi uzņēma pionieros turpat pie ciema padomes un pilsētas domes ēkas, pie bleķa Ļeņina, mūs – Salaspils nometnē. Autobuss pēc tam sadega, bet šoferis bija glābis kaut kādus dokumentus un smagi apdedzis. Te nu bija varonība, kaut kādu papīru dēļ. Bija pavasaris, un es patiešām biju lepna, ka man ir kaklauts. Tajā pašā pavasarī uz skolu gāja milicija, jo kāds bija kaklautu apsējis ap stabu un vēl kāds cits uz sienas kaut ko uzrakstījis.

Man bija apmēram 11 gadu, un izrādījās, ka manā dzīvē tūlīt būs PSRS sabrukums. Man bija apmēram 12 vai 13 gadu un likās, ka nupat kāpsim tik kalnā vien. Man bija 15 gadu un izrādījās, ka ne velna – naudas nav nekam un laikam arī nebūs.

Rakstu un domāju – interesanti, kas vēl būs. Jo atkal ir tas brīdis, kad nav nekā, jo pa vecam vairs nevar, pa jaunam arī nevar, jo nevar zināt, kā ir pa jaunam.

Patērētāju sabiedrība ir šokā, jo vairs nevar patērēt. Nevar vairs aiziet uz veikalu un nopirkt visu. Sabiedrība, kas jau bija atradinājusies no gurķu konservēšanas un mājas viesībām, ir spiesta meklēt trīslitrenes ābolu sulai un griezt rosolu.

Citādi nekas taču nav noticis. Vismaz pagaidām. Vienkārši vairs nevar pa vecam, jo arī tīrumi noplicinās, ja tur visu laiku sēj tikai vienu un to pašu.

Bet varbūt lielākā nelaime, ka cilvēks ir palicis viens. Viens paņēma kredītu, jo gribēja dzīvot labāk un dzīvot kā citi, bet savā mājiņā purva maliņā un ar savu auto un savu foto, video un TV, laptopu un suni. Vienam arī jāmaksā.

Tu neesi nekas bez citu definētām vērtībām un postulētām aksiomām, ko esi iezīdis, pieņēmis, izskolojies. Tu esi viens un nekas, atkritējs un lūzeris, atpakaļrāpulis un neiederīgais bez partijas līnijas “visi kā viens un visi par vienu kā viens vienīgs viens” un bez mūsu tautas dzīvessziņas strādāt un nepalaisties, pastāvēt septiņsimts gadus un visas okupācijas pārdzīvot, dzie-dā-dami “darbā dzimu, darbā augu” un atvaļinājumā gulēdami, gulēdami un ravēdami, ravēdami, lai visa visai ziemai ir gana: skābētu gurķu, marinētu sēņu un ķiršu kompotu, bez demokrātiskās pasaules vērtībām un liberālās iecietības pret citādajiem, gejiem, ebrejiem, ne žīdiem, romiem, ne čigāniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ne invalīdiem. Bez vienotās Eiropas idejām, bez pārkārtošanās cerībām un pretalkoholisma kampaņām, bez Baltijas ceļa smeldzīgās cerības sadoties rokās un palikt tā mūžīgi, lai visā pasaulē visi redz un zina, kas mēs esam un ko gribam, bez kaut kādiem karogiem, kas reiz bija un nu atkal ir, bez zemnieku saimniecībām un patiesās dzīves laukos ar trim govīm: Brūkleni, Raibaļu un Vaboli, divdesmit vistām un sunīti Maksīti. Bez sabiedrības noausta morāles tīkla tu esi pasaules tīmekļa globālajos vējos palaists ego pīslis. Bez citu noliktām Prokrusta gultām nezini, kur likt kājas un rokas. It kā par garu, it kā savas.

Bija tik ērti ticēt, ka ir kāds, kas zina tavā vietā. Bija tik viegli mīlēt pozitīvos varoņus un just viņiem līdzi. Bija tik viegli lamāt valdību, kas nejēdz, ko dara. Bet pašam ņemt un ņemt, zagt un zagt – kolhoza bietes un salmu ķīpas, rūpnīcas krāsas un dzijas ruļļus, veikala atlikumus un norakstītos krāmus, būvniecības atlikumus un darbavietas benzīnu, projekta naudas un šādas tādas prēmijas, jo šī valsts taču apzog tevi, tātad ir jāzog no valsts. Jo šī valsts taču ir visi citi kaut kur, tikai ne tu pats tepat Rīgas Iļģuciemā vai Valmieras Burkānciemā, Rēzeknes Vipingā, Liepājas Karostā.

Es, …, stājoties Vissavienības Vladimira Iļjiča Ļeņina (ak Dievs, es neatceros no 3. klases, vai tiešām visi burti šajā nosaukumā bija jāraksta ar lielo burtu, toties atceros, ka Dievs bija jāraksta ar mazo burtu, un es sēdēju solā un nesapratu – kā tad tā, skolotāja ir no ticīgas saimes, mēs ar huligānu Aigaru no manas klases Ziemassvētkos satikāmies baznīcā pie Betlēmes ganiņu ainas un skatījāmies uz aitiņām un mazo ģipša Jēzu, bet skolā viss ir pa vecam: Aigars spļaudās, skolotāja melo un šajās sienās Dieva nav, kaut viņš ir visur un pieskaras, kad bērna naivumā esmu apmaldījusies svešā un lielā pilsētā un lūdzu Dievu, lai autobuss aizved mājās, bet šoferis nobremzē pie milzīga asfaltēta klajuma, pa kuru staigā cilvēki, visi steidzas uz milzīgām mājām ar kvadrātainām logu acīm, svešas sievietes nostājas blakus un izmisumā domā, kā lai svešam lauku bērnam paskaidro, kur ir Rīgas centrs, Mežciems un Teika, bet aiziet, tā arī nesapratušas, vai palīdzēja, un tad saproti, ka būs labi, un kaut kur ir jābrauc, nezinot virzienu, jo, tikai izkustoties, kaut kur var nokļūt, līdz attopies krustojumā, ko atceries no pagājušā gada, un zini, ka neesi viena, visa pasaule tevi pieskata, lai tu atgrieztos mājās un paspētu uz vakariņām) pionieru organizācijas rindās (bet visiem pār roku ir pārlikts kaklauts, to tūlīt, tūlīt drīkstēs apsiet ap kaklu, sarkans kā uguns, tikai ir jocīgi, ka kaklautus tirgo veikalā tāpat kā burtnīcas, līmi un lineālus, bet pēc gada kaklautu vairs nebūs un ap kaklu būs jāsien kooperatīvā austa prievīte, bet vēl pēc gada nebūs arī prievītes un kooperatīvā šūs drausmīgas katūna kleitas un kaimiņu apsviedīgā Zoja džinsus vedīs nelegāli no Polijas tirgiem, viņai ir blats piena slaukšanas aparātu rūpnīcā, viņa slaucamos aparātus Polijā maina pret džinsiem, bet vēl pēc gada vēstures skolotāja stundā vaidēs, ka neviena grāmata neder nekam un visa vēsture ir jāizmet vēstures mēslainē), savu biedru priekšā svinīgi solos (jo tu tiešām tam tici, svaigi uzsietais kaklauts plīvo pavasara vējā, deg kā liesma un tu zini, ka būsi labs cilvēks, jo tev ir ideāli un tu zini, kas ir varonība un ziedošanās savas Dzimtenes labā, tik tiešām tā būs, pioniera godavārds, tu būsi labs cilvēks) dzīvot, kā novēlējis lielais Ļeņins, kā māca Komunistiskā partija (bet tai brīdī tu tomēr drusku šaubies, jo par partiju tu nezini nekā, tikai mamma ir burkšķējusi par partejiskajām raganām, kas nestrādā un skraida pa rajona sboriem un galu galā tieši viņas izsitas uz augšu, bet tēvs noburkšķ, ka tās jau tik zina ar putām uz lūpām kaut ko pūst taurē, bet patiesībā nejēdz ne velna, tikai slaucīt ar mēli kā slotu, bet par Ļeņinu viņi vispār nerunā, bet tu pati par Ļeņinu zini visus stāstus – kā viņš apēda ābolu mizas un atvainojās savai mammai par kaut ko, ko tu nesaproti, jo ābolus taču arī ēd ar visām mizām, kā viņš centīgi mācījās – un tev ir aizdomas, ka īsti riktīgs viņš nebija vis, jo tik cītīgi klasē ir tikai tie, kam parasti ir labas atzīmes, bet citādi viņi nekā nejēdz no dzīves un nemāk ne lēkt ar gumijām, ne staigāt pa dzelzceļa tilta pašu augšu, neturoties ar rokām nekur), kvēli mīlēt savu Dzimteni (klasē visi zina par Lielo Dzimteni, kuras robežas sākas no Varonīgā Brestas Cietokšņa un beidzas kaut kur pie šauracainajiem kažokādās, bet arī mazo Dzimteni, kas sākas Viļānos pie autoostas un baznīcas un beidzas Nagļu purvos, Rīgā pie bulciņām un saldējuma un Rēzeknē pie universālveikala), kā prasa Padomju Savienības pionieru likumi (bet par tiem likumiem tu patiesībā ne velna nezini, tikai to, ka vairāk nevar nekā var, bet var tikai mirt citu labā, jo Zoja Kosmodemjanska mira, Pāvels Matrosovs mira, Jurijs Gagarins gan nemira, bet nomira vēlāk).

Ir ērti noskatīties “Panorāmu”, noklausīties LR1 ziņas un zināt, kas notiek pasaulē. Ķīnā no sliedēm nogājis vilciens, bet ķīniešu jau tāpat ir par daudz. Okeānā iekritusi lidmašīna, bet lidot jau tāpat ir tik bailīgi un lido tikai tie maitas biezie. Nu ja, tagad jau arī tie Īrijas radi lido, laikam sapelnījuši naudu.

Ir ērti veikalā nopirkt grāmatu “Kā pareizi dzīvot”, “Kā pareizi audzināt indigo bērnu”, “Kā pareizi iekopt ekoloģisko garšaugu dārzu” un uzzināt, ka tu dzīvo galīgi garām, tomēr eksistē kāds ceļš – ka dzīvot pareizi tomēr ir iespējams un kādu dienu tu tā dzīvotu, ja vien ievērotu visus padomus.

Bet kaut kas vairs nav tā.

Tu vēro un vairs nezini, kā būt un kam būt. Jo baznīcā runā par politiku, TV un radio runā par krīzi, bērnības draugi tagad ir Londonā un klāj galdus pilī, klasesbiedrs sēž draugos, jo viņam nav darba un tu zini, ka patiesībā vairs nav arī sievas, internetā visi lamājas, politiķi nāk un mainās, neviens neko nezina, rīt varbūt nebūs tā, kas ir šodien, bet varbūt parīt būs vairāk nekā aizvakar,  ja vien nebūs mazāk kā šodien.

Un tādā dienā ārsts pasaka – viss ir labi, tev tikai ir nogurusi sirds. Atpūties, paguli, padomā.

Bāc. Un dzīve iemauc starp acīm, jo nogurums ir nepārejošs – atkal un atkal saņemties, piecelties un par spīti visam smaidīt un darīt labu. Jo tikai mūsu labie darbi paliks pēc mums, jo cilvēka atmiņa saglabā tikai labo.

Darīt labu tikai sev ir dzīvot ērti, bet īslaicīgi. Vai varbūt arī mūsdienās ir iespējama varonība – ja ne mirt otra dēļ, tad vismaz nepiečakarēt un būt blakus, kad otram ir smagi.

.

03.jul.2009. un 31.okt.2009.

šodien visa bija par daudz

Piezīmes šorīt Letonikas kongresa laikā. Piebilde par Dr. un Mg. radās, baudot balss intonācijas un vērojot sirmo, krāsaino un krāsoto galvu proporcijas.

Citējot sevi pirms nepilna mēneša: ja tie visi ir projektu vadītāji, kas būs ar Latvijas zinātni pēc 10-15 gadiem? Nemaz nevajag ilgāk gaidīt.

Kā arī vēl daži interesanti novērojumi par darītājiem un muldētājiem. Bet lai nu paliek. Katram savs. Katrs pats atbild par sevi.

Ar lieliem vīriem ķiršus ēst nav koši. Tas bija citāts.

Diena pavadīta pilnīgā pakaļā, glābjot neizglābjamas lietas un bakstot sīkumus. Tā tikai bija viena no mana mūža dienām.

.

Aiz loga atdzīvojusies satiksme. Atkal brauc mašīnas, trakais debesīs līdējs ir nokāpis no Vanšu tilta vai kas nu tur ar viņu noticis. Krīt jau laikam tikai akmeņi un pat tie reizēm nekrīt.

Reiz sensenos laikos, kad man bija 17 vai 18 gadu, ar draudzenēm uzkāpām TV tornī Aglonā. Bija izdevies pielauzt Latvijas Televīzijas večus palaist mūs kāpt augšā. Tikai pieteica nelīst pie iekārtām un uzmanīties.

Tikām apmēram līdz pusei, skatam pavērās meži, ezeri. Tas bija tā vērts – ar plandošiem gariem brunčiem, ar Lomo fotoaparātu, kas piesiets pie brunču gumijas un rauj tos uz leju. Vējš pinas drēbēs un matos.

Kāpām, nemaz nebija bail, jo mēs turējāmies. Tikai liela sajūsma, kā atsedzas apvāršņi. Ar katru posmu arvien augstāk. Ja tik skaisti ir pusē, tad kas sagaida pašā augšā?

Pa to laiku mūsu plandošos brunčus ievēroja drošības dienesti. Bija taču augusts un Marijas debesīs braukšanas svētki. Ja Marija brauc debesīs, marijām būs tupēt uz zemes.

Pie torņa piebrauca vairākas mašīnas, zemessargi un laikam policija. Vīrs ruporā auroja: “Kāpiet zemē! Kāpiet zemē!”

Brīdi šaubījāmies un pakāpāmies vēl mazliet uz augšu. Ieva laikam bija nepilngadīga, man un Santai laikam bija tie 18, bet varbūt arī vēl nebija.

Tagad es zinu, ka vajadzēja kāpt līdz galam un tad strebt sūdus. Jo tas bija un ir tā vērts. Toreiz mēs nobijāmies un nokāpām.

Veči nolasīja morāli. “Pie Dieva uz ceļiem jārāpo, nevis jākāpj tornī.” Pa kaklu tikai arī televīzijas ļaudīm. Bet es joprojām saku – bija vērts.

Pēc tam esmu kāpusi vairākos torņos. Citā sarūsējušā, citā bez grīdas. Un vienalga apvārsnis ir tā vērts. Lai kādi sūdi pēc tam.

.

Nez, kādā valodā ar mani runās Dievs, kad nomiršu.

Reizēm šķiet, ka manējais toč runās latgaliski. Nav variantu. Jo ar dzīvniekiem un Dievu runāju tikai latgaliski.

Protams, es varu skaitīt Mūsu tēvs un Vater unser, Pater noster un tādā garā. Bet tie ir dzejoļi.  Būtība taču nav vārdos, bet jēdzienos. Tāvs - gādība, spēks un aizsardzība. Myusu - mans, tavs, kopīgais, piederīgais. Kas esi – esi, pastāvi un gādā. Dabasūs - tur virs zemes, kur zvaigznes sabērtas un mirgo. Jo vairāk ieskaties, jo mirgo un jo vairāk.

Dievam nav variantu, un man nav variantu. Tad nevajadzēja ļaut piedzimt Latgalē, ja valoda neder.

Ja Viņš nemāk latgaliski, tad ko gan viņš māk un kam man Viņš tāds ir vajadzīgs? :D

Nav jau nekāda bābu būšana un karjeras trepes – uzkalpojies un tiec augšā pie pīrāgu bļodām.

Nu, kaut kā tā. Dienā, kad man bija ļoti skumji.

pankūceņu reits

šudiņ vyss mīreigi, mīreigi. ari munā kuknē vyss mīreigi.

kabači nūsastuojuši ryndā iz izcepšonu, tomati puorsagrupiejuši i gaida nūsarkšonu, zalis i opolys bumbenis, a cytys jau sorkonys i pībrīdušys. paprika kai vecine sakoltušu muti krunkaina čapstinej nazkū par laimi. zeileitis nūsalaiž iz palūdžu i verās.

reits apsalaids palāks i mīreigs.

itys ir pankūceņu i blīneišu reits. bez solkonys jiusmuošonys.

mozu, mozu pankūceņu izcept i palaist gaisā. kai itymā Māra Melgalva dzejūlī.

ir rudiņs i veļu laiks. dreiž Dvieseļdīna, kod pīminēt vysys aizguojušuos dvēselis – obejis babys, krysttāvu, bruolalānu i draugus, satyktūs i nasatyktūs mīsys i dvēselis radinīkus.

nikur jau jī nav pagaisuši i napagaist. munuos atmiņuos gona vītys vysim, tī ir vysu leluokī dvieseļduorzi. kod aizīšu i es, varbyut kaidā cytā duorzā paliks kaids kūks. a tys varbyut i ir byutiskuokais, kas ir.

tei vīna stuņde, kas itūnakt daguoja kluot, nikur napagaiss. jau pavasarī mes jū atdūsim atpakaļ. tik itū zīmu jei juopagloboj sovā stuņdinīkā.

Mir träumte, ich müßte Abschied nehmen
von allen Dingen, die mich umstellt haben
und ihren Schatten werfen: die vielen besitzanzeigenden
Fürwörter. Abschied vom Invertar, dieser Liste
diverser Fundsachen. Abschied
von den ermüdenden Düften,
den Gerüchen, mich wachzuhalten, von der Süße,
der Bitternis, vom Sauren an sich
und von der hitzigen Schärfe des Pfefferkorns.
Abschied vom Ticktack der Zeit, vom Ärger am Montag,
dem schäbigen Mittwochsgewinn, vom Sonntag
und dessen Tücke, sobald Langeweile Platz nimmt.
Abschied von allen Terminen: was zukünftig fällig sein soll.

Günter Grass & Günter “Baby” Sommer. Wer lacht hier, hat gelacht. Lyrik und Prosa. Schlagzeug und Percussion auf 2 Tonkassetten. – Göttingen: Steidi Verlag, 1988.

autori un traumas

Visi nākam no bērnības, un visi bērnībā esam dabūjuši pa muti. Ja pa muti nedabū bērnībā, tad izaug liela galva un citiem lielas mokas visu mūžu. Pašam ta nekas, tikai nevar saprast, ko citi bremzē un piekasās.

Cita starpā bērnībā bija jāraksta sacerējumi latviešu literatūrā. Ja labi uztrenējās un atkoda učenes stilu, varēja dabūt 10 – vienai patika ass un domājošs stils, cita bija traka uz paradoksiem, citai vajadzēja vaidēšanu un jūsmošanu. Meistarības augstākais līmenis bija uzrakstīt tā, ka učene nelabo gramatikas kļūdas, raud un neko nesaprot. Pēdējo sacerējumu 12. klases pavasarī uzrakstīju gandrīz pilnu burtnīcu – bija kaut kas par lapsenes spīdzināšanu un indēšanu ar “Moment” līmi. Diezgan sīķs agonijas apraksts. Nav jau žēl.

Ja mainījās literatūras učenes, katru gadu septembrī bija sliktas atzīmes – 4 vecajā sistēmā un 7 vai augstākais 8 jaunajā. Toties jau oktobrī varēja dabūt ko labāku un finālā, neko nezinot ne par kādiem autoriem un literatūru, izlokoties ieskaitēs un kontroldarbos, semestrī sanāca normāla atzīme.

“Saruna ar manu Čaku” bija viens no baisākajiem skolas gadu sacerējumu tematiem. Atceros, ka kaut ko samurgoju – pusi no toreiz noteiktā minimālā vārdu limita (ja vajag 350, bija 175 vārdi) un pierakstīju, ka savu pusi uzrakstīju, lai Čaks raksta otru pusi. Neatceros, ar ko tas beidzās. Ja neatceros, tad laikam bez sankcijām.

Vienmēr rakstījām par brīvajiem tematiem. Mums ar draudzeni Santu bija tāds kā sports – vienmēr uzrakstīt kā brīvo tematu. Pat tad, ja brīvo nav un jāraksta par Šekspīru vai Pāvilu Rozīti.

Kad učene uzlika tabu un vairs nevarēja izlocīties ar brīvajiem tematiem, rakstot par kaut kādām pupu mizām, taisni gadījās nenormāli baisi temati. Mācījāmies par Raini. Izvēlējos tematu “Raiņa cilvēks – cīnītājs un robežu grāvējs” (joprojām nāk vēmiens) un kaut kādā umpapa stilā salēju dzīvu piķi – skandošas frāzes, vietām pat kaut kādā pantmērā. Biju nikna kā vells.

Par Raini gan ne velna nezinu joprojām, bet bija dažas lugas, kas man patika – “Jāzeps un viņa brāļi”, piemēram. Kad izdomāja, ka jāmācās dzejoļi no galvas un visi sacēla dumpi, ka videnē tāds anahronisms, no dusmām iemācījos 11 dzejoļus. Pirmie 3 gāja diezgan grūti, uz beigām pietika tikai izlasīt. Stundā gan lietoju špikeri, lai atcerētos dzejoļu secību – ja pareizi atceros, no katras krājuma nodaļas bija pa vienam. Klase elsa vien. Bet citus laikam tā arī nepaspēja īsti izsaukt. :)

Nu jā. Pirmo sacerējumu ar citātiem uzrakstīju tikai 12. klases izlaiduma eksāmenā – analizēju Vācieša dzeju. Ne jau tāpēc, ka baigi patika (drusku patika gan), bet tāpēc, ka brīvais temats bija pilnīgi idiotisks un eksāmenā ļāva izmantot citātu kartotēkas, bet tāda man bija tikai ar Vācieša tekstiem. Metodiski pieķēros vienam autoram un sarakstīju, jo citiem neatlika sīkas vaļas – bija pavasaris. :)

Učene pēc tam bija šokā, ka māku rakstīt ar citātiem un pat zinu, kur liek pieturzīmes. Citādi, pārfrāzējot draudzenes Santas teikto par sacerējumiem – “pēc mūsu sacerējumiem par Aspaziju diez vai var pateikt, ka Aspazija vispār kaut ko rakstīja…” Cita Santas spārnotā frāze bija “Kaut to Aspaziju kāds bērnībā būtu nosmacējis ar spilvenu!” To viņa teica pirms ieskaites, kad mēģinājām saprast, kāds ir autora devums, blabla un starpbrīdī, sēdēdamas gaiteņa galā uz grīdas, lasījām visādus “Es vētras zvanis esmu un zvanu negaisu”.

Lai vai kā, literatūra skolā bija liela izklaide. Neatceros, ka būtu baigi iespringusi kaut ko mācīties, bet izlocīšanās mākslu tas uztrenēja gan, kas vēlāk noderēja studējot – mācīties un zināt tikai to, kas interesē. Un, ja interesē, tad urbt līdz saknei.

Skolas laikos esmu gulējusi tiku tikai literatūras stundās. Un tikai literatūras laikā spēlēju kārtis. Tomēr tas man netraucēja iegūt doktora grādu literatūrzinātnei. Cirkam būs būt.

Taču laikam sacerējumus par šitādām debilām tēmām skolās raksta joprojām: vēstule manam Ziedonim, saruna ar Raini etc. Laiki iet, pa laikam bērnības gļuki aizmirstas, pa laikam paliek pagātnē un uzjautrina. Bet tomēr ir interesanti ieraudzīt un atcerēties.  Šī kāda mūsdienu skolnieka vēstule Upītim man dikti patika! :)

Ļ.cien. Andreja Upīša kungs.

Visu cieņu Jūsu “Zaļajai zemei”, grāmata nav tik sūdīga, kā varētu šķist, taču tomēr sūdīga ir. Bet problēmu kā tādu rada Jūsu pretīgā pretstatu slimība un runas uzplūdi. Neesat neko dzirdējis par lakonismu? Izlasīju jūsu mēslu un, goda vārds, jūtos stulbāks, nekā pirmstam. Vienīgais, kas noderēja, bija cukurgraudu skaits, ko Brīviņš iemaisīja grokā, recepte paties garšīga.

Andž! Neapgriezies tik kapā otrādi un neņem ļaunā! ;)

Ienīstot jūsu 800 lpp savārstījumu,
Jūsu lasītājs Gundars.

privatuo dzeive

pagātne pieskaras, un gribas bēgt. tas laikam nebeigsies nekad. un kaut kāda iemesla pēc tas man jāpasaka publiski. kā definējot kaut ko būtisku vispirms sev pašai.

naktī atgriezās vecās bailes. laikam visu mūžu man būs 4, 12, 15 un 19 gadu. laikam visu mūžu uz ielas baidīšos no padsmitgadīgiem maziem un skaļiem krieviem – jo bērnībā nekad nebija droši un bija jābaidās, ka, ejot garām, iespers un iespļaus sejā. jo vienkārši ej garām. jo mācīties divplūsmu skolā ir drusku iziet cauri dzirnavām. tas nekas, ka neviens pasākums, izņemot pirmo un pēdējo skolas gada zvanu, nenotika abām plūsmām kopā. ar prātu saproti, ka pagātne neatgriezīsies un pati lem savu dzīvi, ka krievi ir dažādi un ka tā mēdz būt, ja pieaugušie dala savas pasaules un ārda visu nost – šķiršanās no bijušā un pārmaiņas ietekmē arī bērnus. ka tikai pati vari izlemt būt, darīt un pārkāpt pāri bailēm un sev. bet reizēm saproti, ka ne jau nu pati un ne jau nu lem. un vienmēr man būs tie nožēlojamie 15 un drausmīgie 19, jo viņi man jau ir bijuši. to, kas ir bijis, var nolikt malā, bet ne iznīcināt.

Thank you for using … Your account has been closed. paraudzieju i pītyka. radinīki ir dūmuoti, kab nu jūs bāgtu, na maklātu teiklā. jim vysim ir nazkaidys pretenzejis, pīdereigī nazkū gaida nu mane, a ka es varbyut naasu ni taida, ni itaida, a asu pa sovam. i koč kurā momentā muni radinīki ir ari jūs radinīki, deļtuo asu aizskuoruse jūs teritoreju. it kai kaids cylvāks kaidam varātu byut pīdereigs.

pagātne iecērt līdz kaulam, kad ieraugi mirušo cilvēku profilus sociālajos tīklos un saproti, ka tie tīkli ir jaunāki par viņu nāves dienam. ka ir ļaudis, kas joprojām spēlējas ar viņu nāvi. tādos brīžos gribas tikai bēgt un neatgriezties. šonakt gandrīz izdzēsos no visurienes. prom. jo nekas nav pa jokam. reizēm cena ir pārāk augsta un galu galā vienīgais, kas tā pa īstam pieder, ir dzīvība un privātā dzīve.

kad dzēšas ārā no feisbuka, viņi rāda visu draugu galeriju, lielas viņu bildes un apelē, ka viņiem bez mani būs skumji. kā tad. skatījos uz tiem ļaudīm un padomāju – kas gan man gar viņiem daļas, kāda viņiem interese par mani. tāpat manis tur nebija un nebūs arī uz priekšu. un nevar jau arī būt visur. informācijas tāpat ir par daudz.

pamazām dzēšos ārā no draugiemlv, jo neko jaunu nelieku klāt jau mēnešiem un tikai kopēju ārā veco, jo ir lietas, ko būtu žēl zaudēt – pagātne. bet no vēl lielāka lietu un tekstu daudzuma ir vienkārši prieks atteikties. kā sametot miskastē vai virtuālā nekurienē. delete. yes.

tāds ārā metamais un pārvākšanās garastāvoklis. prom no vecajām čaulām, prom no vecajām salām. lai ieelpotu, ir jāizelpo. ja visa par daudz, ir jānomet nost liekais.

no lv.lv aizgāju pārāk lielas kārtības un pieskatīšanas dēļ (visu mūžu jau nevar rakstīt sacerējumus un lekties ar skolotājām), taču laikam esmu prom arī no diena.lv – lai viņi paši tiek galā ar saviem bardakiem. nezinātājam nav ko jaukties pa vidu, jo tā var dabūt pa galvu no visiem. lai arī patiesībā pofig. tas vienkārši sakrīt ar manu rudens laiku un lapkriti tekstdzisi.

lai vai kā, nav sevišķi svarīgi. man tikai bija svarīgi publiski pateikt, ka atkal ir ļoti bail. jo ir lietas, ko nav iespējams ietekmēt – tikai izpeldēt un pārdzīvot. lai turpinātu darīt to, kas patīk. un man patīk rakstīt. tas nemainās kopš 4, 12, 15 un 19 gadu vecuma.

tai goduos. nav nikuo drūsa iz pasauļa

sūliejumi, kū asu davuse i napyldu. varbyut munā myužā eistyn nav bejs nikuo cyta kai tikai puormainis i myužeiga vajadzeiba – pīsalāguot. varbyut deļtuo ari ir pagaisuse cereiba dzeivuot taipat kai šudiņ ari reit, piec goda, diveju. nav nikuo myužeiga. vyss mainuos, kotra dīna nas jaunus viejus.

.

šudiņ sasajiemu beidzūt suokt likt Dīnys blogā Sibira stuostus. deļtuo, ka tī ir jiedzeiga platforma i var labi kartenis salikt – mudri, vīgli, puorradzamai. kai ari leidz šam vysod ir bejs sakareigs atbolsts nu redakcejis i reizem, kod tuo vajadzēja, varieju īlikt ari cytus materialus – kinu i taidā gorā.

golvonais, ka tī stuosti maņ ir – kartenis, dzīsmis, runys, kinys. tik asu slinka – nu dobys i piec aicynuojuma.

Sibira ceļš jau seņ aiz mugurys, a tam dasadūrt ir kai dasadūrt nazkaidom myrušajom zemem sevī, paraut vaļā nazkaidys rānys i puorraut ticeibu, ka vyss ir beidzīs, vyss labi, mīreigi.

tok tikai aizbraukuse iz tīni, es saprotu, cik vuoreigs vyss ir – seviški byutiskais. i kai suop, kod puortryukst, pagaist, nav.

Sibirī es sajutu, cik trausla ir myusu breiveiba. verūtīs iz tom vysom Krīvejis kartem, kur mes asam vydā: Литва, Латвия, Эстония. asam bejuši i asam – kai īpašuo zona i nikaida tī Eiropys Savīneiba, NATO. varbyut cytā kruosā kai Krīvejis Federeceja i NVS, tok ari cytā kruosā kai Vuoceja, Zvīdreja, Pūleja.

varbyut deļtuo es par Sibiri kluseju – dasadūrt Sibiram ir dasadūrt sovom bailem par sovu vaļsti. kur vyss bryuk i jiuk tai, ka ruodīs – tei ir vaļsts pošnuoveiba, i jei sev amputej vīnu lūcekli piec ūtra: izgleiteiba, kultura, medicina, ekonomika.

tok pats golvonais. Sibirī es da mīļu saprotu – cik gryuts ir bez sovys vaļsts. bez Latvejis mes jau seņ vaira nabyutu latvīši. gribim tuo atzeit voi nā.

Sibirī latvyski, latgaliski runoj tikai vacuokuo paaudze, a 20-30 godus vacī latvīši vysi ir krīvi, ka naskaita dziļuos dzeraunēs īsasprīdušus lūzerus – byuteibā naveiksminīkus rezervatā. taidi vēļ runoj latgaliski ari 15 godu vaci. i dzer.

šudiņ sasajiemu, suoču sasaraksteit ar Dīnys redaktori, kas jemās ar Tautys bolsa blogu lītom. nazkod pīduovuoja puorīt iz cytu sadali portalā, tok maņ rībās puormainis i atsacieju. nu tuo tok nasamaina nikas – es asu i es asu es poša. sauc, kai gribi, i buoz, kurā kulē gribi.

tok šudiņ sasajiemu. pat puortaisieju autora profilu nu vacuos versejis iz jaunū – kū gon mani mudynuoja izdareit laikam jau pyrms pusgoda mož voi mudruok, a vys nikai i nasagryb. nazkū sausai apsarunuojom par tehniskom lītom, kū jau var parunuot, kod nazkas juodora. tod jei pagaisa.

pa tū storpu nūjuka dators i atsamūde, pasakuore uorejais disks i atsakuore, nūleja leits i otkon puorstuoja. daguoja pīktdīnis vokors i izaruodēja, ka Dīnys to nav. tys ir, vacuos Dīnys nav jau seņ, a ituos ari vaira nav. :)

ka itymā trokajā vaļstī koč kas pastuovātu koč cik ilgi, es varbyut varātu nūticēt, ka vyss kai nabejs taipat byus i iz prīšku. tok myuža laikā asu pīredziejuse tikai puormainis, deļtuo par taidu abstraktu lītu kai penseju dūmoju apmāram kai liduojumu iz Mienesi (tam nabogam ari šudiņ nazkaidu kapsulu īspēre suonā).

tai i palyku iz pauzis – a kū ta niu. jau puorguoju iz blogu platformys jaunū verseju, biļdi nūmainieju (a cik cīsšonu prasēja juos atrasšona – izaruod, ka maņ gondreiž nav nivīnys ar mani…) i pat īsuoču raksteit sovu dīnrokstu. a šaļtim laiks skrīn mudruok nakai cytom dīnom. pasamaina konteksts, i vyss ir cyts.

tai jis tī niu i stuov pamasts:

viersroksts – Sibira stuosti. Aizbraukšona

teksts – Kas lieni īt, tys labi īt. Kas nav atguojs par reizis, ar tū vaira nav juosasteidz.

i kai lai nasoka jau kurū reizi dzievē – nikuo svareiga navar ni paspēt, ni nūkavēt.

cik asu dzeivuojuse, nikas nav bejs iz ilgu laiku.

pioneru sorkonī galstuki i lapnums par pīdereibu. Latvejis pioneru zylī galstuki i nasapratne, kas tys par besu i kū taidi pioneri dora. baņteitis, prīveitis i ausekleiši. parteju bukleteni i plakati iz kotra ceļa stulpa – ej pa mīsta īlu, a iz Teve verās kandidati.

ar skautim i gaidom es jau beju gudruoka, pasyutieju eļnē – kam vajag, lai jemās. tai kai mozpulka vadeituoja beja bejušuo pionīru vadeituoja, nu tūs bāgu par gobolu. rūžukrūņa puļceņā nasastuoju, partū ka tī beja nazkaidys sīvītis ar putnim, galeigi sasaspīdušys golvā. i reiz redzieju, kai vīnu puiku ar svīsšonu īsvīde bazneicā, partū ka jam beja juoīt iz autobusu, a lyugšona vēļ nabeja beigusēs.

ari vysys partejis asu pasyutiejuse pupuos. kai vieleišonys īt, tai jau gaidi – kaids ārms byus kluot i pīduovuos dabasu putru. taipat kai vysys sektys i sludynuotuojus.

vieju ir daudz, kotram sova pyusšona. vieju ir par daudz, kab vysim izalūceitu leidza.

a varbyut vīneigais, kas ir asūšs i pastuoveigs, ari esi tikai tu pats. vysa suokums i gols, sakne i apsajimšona dzeivuot pa sovam.

Sčastlivuo dzeraune. Juļuss Ropša Ivana dāls (1964), latgalīts. Piec sīna tolkys ar Juļusa Babra (1930) zyrgu i boltū suneiti.

.

Roksts publiceits ite i piec tam diena.lv

trolejbusi trolejbusi

reiz Rīgā bija trolejbusi, kas ir trolejbusi – tādi paši ar elektrību braucoši ērmi kā tramvaji, tikai mīkstām riepām. vismaz bērnībā skatījos uz apaļpurnu dzeltenajiem trolejbusiem un domāju, ka viņi ir tādi nekādi – brauc kā normālas mašīnas ar mīkstām gumijas riepām, kas švīkst pa asfaltu, bet piesieti pie stangām kā tādi tramvaji. tas bija vēl tajos laikos, kad pa laikam uz Rīgu braucām ar balto žiguli, Ļeņina ielā dega zilas zvaigznes un bija tie garšīgie kartupeļu salmiņi un saldējums vēl garšoja pēc saldējuma.

šovasar, ejot pa Ģertrūdes ielu, pamanīju trolejbusu, kas nav trolejbuss – aizbrauca pa 1. trolejbusa maršrutu trolejbuss, apstājās pieturā, bet tas nav trolejbuss, jo viņam nav ūsu – brauc brīvs kā ērglis bez elektrības stangām. šoks.

kad rudenī atgriezos no klejojumiem pa pasauli, izrādījās, ka mainījies it viss. tajā skaitā ir vesela virkne trolejbusu, kas tagad dauzās pa Stacijas laukumu, Daugavas krastiem un kam nav nekādu stangu. lai ļaudis nesajauktu, viņiem palicis tikai uzraksts TROLEJBUSS uz purna.

ak jel. to, kā viņi, iebraukuši bezelektrības zonā, ierauj stangas, redzēju. izjaukt un noņemt jau vienmēr ir vieglāk nekā salikt un uzlikt. pa laikam taču tās stangas nokrīt arī pašas un tad šofervīriņi un šofersieviņas velk spožās vestes, attaisa savas durvis, raušas ārā un, atmetuši galvu un izstiepuši zodu, kabina stangas atpakaļ pie vadiem.

kā izskatās, nav nemaz tik viegli trāpīt – citam izdodas uzreiz un viņš mazliet lepns, mazliet nevērīgs un steidzīgs iet uz trolejbusa purnu, pa ceļam novelk netīros cimdus, iekāpj, ar švīkstu aizver durvis un aizbrauc, it kā nekas nebūtu bijis. cits mokās, mokās, pieliek un skrien stūrēt tālāk, pa ceļam raudams nost vesti un neklausīdamies aiz trolejbusa sastājušos mašīnu murdienos.

tāpēc es domāju – kā viņi uzliek atpakaļ? neba jau katru reizi šoperis kāpj ārā un kabina tās stangas. mocījos neziņā, domāju, minēju. jo tās vietas, kur trolejbusi stangas nolaiž, gan ir pa ceļam, bet tās otras ir Daugavas otrā krastā, kur manas takas ved tikai viņpus stikla. un nekad jau blakus negadās neviens stangas ceļošs trolejbuss.

bet mīkla ir uzminēta. ziņkāre ir civilizācijas un trillu dzinulis. pārgāju pāri upei un paskatījos.

nekā tāda. pie vadiem vienkārši ir pieliktas tādas kā režģu plāksnes, kā ^ veida jumtiņi, kuru malām stangas pieskaras un pa slīpuma iekšmalu ieslīd tādā kā korē, kur ir elektrība. šoperim tikai jāapstājas pareizajā vietā un jāpalaiž stangas celties. tu re kā izdomāts! vienkārši.

tagad jūtos daudz labāk, jo zinu. :)

dzīves labākie mirkļi

Vienmēr esmu rakstījusi. Cik sevi atceros, vienmēr esmu rakstījusi. Jāsaka, pirmo reizi, kad to darīju, nemācēju neko. Nevienu burtu. Bet vilku kricelīgas līnijas sarkanā blociņā – kā mammas rokraksts. Tieši to sajūtu atceros – cik forši aizpildās balta plakne. Man šķiet, es pat zināju, ko rakstu. Tikai mamma pēc laika bija aizmirsusi un nemācēja izlasīt.

Lai vai kā, lasīt es iemācījos krietni pēc tam. No sākuma pieaugušie sauca burtus un es rakstīju. Tas tomēr ir labi – pierakstīt savu stāstu. Pat tad, ja pati nevari to izlasīt. Ar nemācēšanu lasīt visus biju nomocījusi, jo mūžīgi vajadzēja te lasīt priekšā, te saukt tos burtus. Tāda baisā ņemšanās ap tekstiem visai saimei. Kurš vells zināja, ka ar tekstiem sapīšos un palikšu tekstos arī vēlāk – tikai pārsvarā vienatnē.

Kopš laikam 1990. gada es rakstu publiskās dienasgrāmatas. Jo tas ir veids, kā tekstos būt kopā ar kādu. No sākuma burtnīcās, tad kladēs, vēlāk datorā, pēc tam draugiem.lv dienasgrāmatā un blogā, tviterī un skaipā, visur. Lai pateiktu, kas es esmu, ko redzu un domāju. Reizēm tas ir elles darbs – pabeigt. Reizēm tā ir pacelšanās – sākt un pabeigt.

Iespējams, tagad, kad esmu notinusies no lv.lv (varbūt atgriezīšos, bet citādi) un arī diena.lv neko neesmu rakstījusi jau divus mēnešus un arī neprasās, jo laikam kaut kas ir mainījies manī vai Dienā, bet varbūt gan manī, gan Dienā, un kad draugiem.lv dienasgrāmatas modro lasītāju un novērotāju viedā acs sasaista, un kad tvitera sīkgabaliņu fragmentārisms tomēr nogurdina – jo tas ir līdzīgi kā skaipā, ar jautājumiem un atbildēm, jo tad tam ir jēga, nevis gāzt telpā savus tekstu blāķus. Nu jā, iespējams, tagad es varētu sākt apdzīvot šito blogu. Jo līdz šim tā tomēr bija tikai vieta, kur kaut ko iekopēt.

Nu, kaut kā tā.

jau muna jauneiba kiuliņus mat…

atsazeišu, ka munai rudiņa kluseišonai vysur, izjemūt tviteri, ir vairuoki īmasli.

pyrmais, radinīki. jī zyna vysu i interpretej vysu. reizem radinīku ir par daudz. i jī zyna par daudz. tok tys jim namaisa izdūmuot jaunys teorejis i, tai kai jī zyna par daudz, reizem teorejis ir par daudz precizys voi ari par daudz graujūši naprecizys, ka var tikai īsavaideit “ak kungs…”

ūtrais, sābri. nui, es asu auguse i dzeivoju mozpiļsātā, koč struodoju Reigā. vysi par mani nu bārna kuojis zyna vysu – kaidi gumejnīki beja kuojā, kū iežu iz īlys, kai napadevu vītys vacai babai. tai kai pādejā laikā jī par mani zyna moz, tok gryb zynuot taipat kai vysod, tod jī ir atkluojuši internetu. i izaruod, ka te par mani ir par daudz informacejis. i ari jim ir vysaiduokys teorejis.

trešais, puormainis. kas ir bejs par daudz ilgi, tys sasaista. pa laikam ir juoizamauc nu uodys, juopagaisynoj vyss vacais i iz dzeivi juopasaver nu cyturīnis. ituo īmesļa piec es aizjuoju iz Sibiri iz treju nedeļu i niu puorsavuocu jau 13. reizi myužā. kai ari pamainieju bloga dizainu. i apsvieru dūmu, ka nazkas juomaina vēļ. pagaidom dūmoju.

catūrtais, nūgurums. tik daudz puormaiņu pi naizseikstūša pīnuokumu daudzuma nas leidza nūgurumu. guļu kai vysod, tik na tymā laikā, kai vysod. šudiņ ir pyrmuo dīna, kod nanūlyuzu jau 22 vokorā i izrītūši ap 7:15 jau nabeju stuovus augšā. koč vyspuor lyuztu ap 3 i ceļūs ap 9 voi 10 – verūtīs, cik aizjimta dīna.

pīktais, internets i dators. tai kai asu puorsavuokuse, maņ niu ir tikai īzvonpīeja (i pagaidom nazynu, voi grybu kū vaira). tys ir, maņ ir Tele2 modems. kūpā ar mozū Linux datoru tys ir drusku par daudz brīsmeigi, kab ilgi sādātu internetā i koč kū tī dareitu.

itūs vysu īmesļu piec es kluseju, partū ka nazynu, kū varu i grybu publiski saceit, kai ari nav eisti spāka i laika. partū ka ir vēļ ari cyti i daudzi faktori, kas atsatīc iz munu privatū dzeivi i tikai mani pošu. partū par jim ni vuorda.

koč kod byus ari kartenis i stuosti: nu Sibira, nu dzeivis, nu ceļa. tik niu laikam nā. jemūt vārā, ka es pat naasu puorsavuokuse. i munys montys stuov 4 sātuos, kotrā sātā 1-2 zūbubirstis i suseklis.

a karteņā tī augšā asu es i muna draudzine Santa ar muosu Mairu nazkod seņ, laikam 7. klasē – tymā 1. septembrī, kod navarēja saprast, kas juosprauž pi kryušu i juokar koklā. ausekleišu laiks jau beja cauri, pioneru galstuku – vēļ seņuok. vot i stuovom kai taidys vuškys i nazynim, kas tuoļuok byus. taipat kai i niule.

turpstop, šurpstop

man teica, ka es ne velna nerakstu blogā. bet es jau arī nekad ne velna neesmu rakstījusi. šito jau es arī sataisīju kā vietu, kur sakopēt tekstus, nevis baigi tagad rakstīt kaut kādus dienasgrāmatu palagus. ja tas būtu baigi aktuāli, tad jau ceptu anonīmi vai kaut kā tā. tas ir, man nekad nav bijis palagu dienasgrāmatas, tikai tādas visādas ērmošanās vietas, kur izklaidēties un izklaidēt citus.

bet nu vispār kaut ko jau var ierakstīt. ja jau negribas darīt neko citu. nekādām avīzēm un portāliem nekādus blogus netaisos cept, jo tam ir vajadzīgs klikšķis, kas varbūt 1 gadījumā var gadīties un var negadīties, ja būs vai nebūs brīvs brīdis un kaut kas, ko gribas pastāstīt plašākai publikai, bet 2. gadījumā varbūt gadīsies, ja gadīsies, bet izskatās, ka negadīsies. tas ir, ja arī gadīsies, tad neplānoti un ne ar prieku. ja nu vienkārši grafomānisku motīvu vadīts.

lai vai kā, bet nedēļas nogale par spīti izmaitātajai darba sestdienai ir pavadīta auglīgi, pirtī un baznīcā būts, debessmanna ir bijusi, vistu ērmi ir inspicēti.
toč ir 2 cāļi. viens melns un atsities mazajā gailī, otrs balts un atsities lielajā gailī.
un vista pati pūkaina kā cālis, tikai klukst. :) cik izraku internetā, varētu būt kaut kāda Ķīnas vai Japānas, vai vienkārši zīda vista.
zemenes jau ir, bet pagaidām nogatavojas tik, cik saime var apēst. būtu vērts jaunnedēļ pievērsties tai lietai atsevišķi.

maijvaboles joprojām var lasīt spaiņiem. vistas joprojām pārtiek no vabolēm. haļavas barība, tikai jānokrata no kokiem. laba metode, kā uzglabāt svaigas, lai elpo un neaizlido ( bet der tikai apmēram diennakti) – jāsaber spainī ar ūdeni. daļa noslīkst, bet apmēram diennakti vēl ir labas un svaigas. daļa kustina kājas un ir pavisam svaigas. skan ciniski, bet es esmu lauku cilvēks un šitādās radībās nekādu karmas izpirkšanu neredzu. kustoņi, kā dēļ ir vērts tērēt laiku un glābt, ja tikuši nelaimē, ir bites, kamenes, taureņi, vardes, krupji un tritoni, bezdelīdzēni, ķīvītes, zvirbuļi un citi putni. pārējie jau arī ir labi, bet katrai mušai līdzi neizskraidīsi. skrejvaboli gluži nemīsi nost – lai jau nesas savās darīšanās. zirneklim ar māju neārdīsi, ja gluži nav sen pamesta un pieputējusi. bet citādi visādas maijvaboļu nešķīstības ir tikai vistu barība. tas ir, sist nost sišanas pēc nav forši, bet, ja atrod kādu, kam tas noder barībai, tad arī no tādām maitām, kas nu jau metušās grauzt jaunos ābolīšus, sanāk labums.

nākošā atziņa – stopošana joprojām iet no rokas. bet… jautājumu par studēšanu uzdeva tikai 1 šoferis no 9 – vai nu vecums klāt, vai arī tik daudzās mašīnās nevar paspēt tikt pie studiju tēmas. :) jo vakar veda vai nu 20 km, vai 20 min…

varbūt atsākt studēt, lai var stopēt ar drošu sirdi un pilnu jaudu? tikai ko?
tas ir, es jau varētu studēt kaut visu mūžu, ja nebūtu to stulbo eksāmenu un diplomdarbu. :)
pēdējā mašīna – jauns Mercedes džips ar 2 video ekrāniem un basu tumbām pakaļā.

un no furgoniem tikai 1 tukls un mīlīgs leitis, kura GPS pa laikam iemaurojās govs nebalsī, bet leitis tik smej un saka: karvutė pyksta (vai kā nu tas lietuviski rakstās). zemnieks, kas tikko bija nopircis diezgan nojātu (vismaz amortizatori čupā) mašīnu un apprasījās, vai negrib slaukt 20 govis. jauns pāris, kas ved uz laukiem pusotru mēnesi vecu spalvainā un parastā vilka jaukteni un aizmugurē milzīgu zilu bļodu. grupas “Posms” muzikants, kas izstāstīja par grupas vēsturi un citām būšanām (internetā atrodami šeit). un tādā garā vēl citi šoferi, šoreiz kopā 9 gab (un pēdējai mašīnai es pati pie stūres kā 10).

cita starpā šodien atcerējos 2 nenormāli būtiskas lietas:
a) šajā ned. nogalē esmu uzsākusi savu 14. stopēšanas sezonu;
b) pēc nepilna mēneša beidzas termiņš tiesībām (ko nu? laikam vajag kaut kādu ārsta zīmi – citādi auto ir, polise ir, bet tiesību nav).

tā arī dzīvojam.

Atrodu teiklā

Kas es beju 2003. godā? Nikas īpašs. Tei poša, kas niule.

Izaruod, teiklā ir sasaglobuojušys līceibys ari nu tūs laiku. Nu nazkurīnis puorpubliceits komentars nazkaidam rokstam “Dīnā”: nazkaids Šabanovs roksta par Latgolu i latgalīšim piec LV bolsuojuma par īsastuošonu ES. Pošu rokstu izkosu Dīnys arhivā.

Ā, atrodu, pat nu kurīnis pajimts. Ir bejs īlykts Dīnā. troka buoba, ak jau syutiejuse e-postu. Naba jau roksta komentarūs rakstiejuse, voi tymūs laikūs moz beja teikls tik ilgi pīejams – e-postus rakstieju sātā i guoju ar disketi iz datorsalonu.

.

Jau pagājis laiks, kopš izlasīju 11.oktobra SestDienu, tomēr Aleksandra

Šabanova raksts Bez cerībām par sevi atgādina arī ikdienas steigā. Kā

latgalieti mani aizskar un aizvaino pēdējā laika tendence – vainīgos ne

tik urrā spožajam, kā gribētos, balsojumam par Latvijas uzņemšanu Eiropas

Savienībā meklēt Latgalē.

Turklāt, kas jo nepatīkamāk, tā ir tendence šī balsojuma iemeslus atrast

latgaliešu citādībā, neintegrētībā, nepareizībā. Rodas iespaids, ka

žurnālisti pirmo reizi pamana, ka ar Latvijas austrumu galu kaut kas nav

kārtībā, ka tur dzīvo tādi bezmaz Dieva doti cilvēciņi. Likumsakarīgs

turpinājums ilgi kultivētajam uzskatam par Latgali kā māla podu, Aglonas

svētku, baznīcu, neskartās dabas un atsaucīgo cilvēku zemi.

A.Šabanova rakstā jaušams patiess izbrīns, ka Latgalē vēl sastopami

kolhozi, kad taču visam sen jau bija jābūt sagrautam, izlaupītam,

aizaugušam. Būt kolhozā nav moderni. Tāpat kā nav moderni atšķirties,

dzīvot laukos un braukt ar zirgu. Tendenciozi izskan Bebrenes un Kruķu

salīdzinājums par labu pirmajai: «Tā nav īsti Latgale, bet Sēlija.» Vai

autors ir bijis kaut vai Rikavā, Nagļos, Viļānos, Sakstagalā, kas taču

turpat netālu no Kruķiem?

Šoruden pēc 20.septembra man pirmo reizi mūžā ir tā nepatīkamā sajūta, kas

droši vien manu vecāku paaudzei liedza runāt latgaliski uz ielas,

auditorijā, darbā – ne vien Rīgā, bet pat latgaliešu vidē. Ka man kāds

laikrakstā, žurnālā, radio, TV varētu aizrādīt, ka mana identitāte ir

nepareiza. Ka mana valoda ir nepareiza, attieksme pret dzīvi, ka manas

domas neatbilst vispārkultivētajai normai.

Varbūt šoreiz nav tik svarīgi, vai tika balsots par «pret» vai pret «par»,

kaut, bez šaubām ? pret būšanai Eiropā un pret saldi sasolītajai

saulainajai nākotnei skanēja daudz skaļāk un iespaidīgāk nekā pret tam un

tam saldinātajam vēlēšanu sarakstam tajās un tajās sīrupaini reklamētajās

Saeimas vēlēšanās, pēc kurām nomalē nemainās absolūti nekas.

Un vēl ? ja jau kopš1917.gada Latgale ir spējusi pastāvēt Latvijā, no tās

nepiedzīvojot ne īpaši lielu mīlestību, ne lielu ieinteresētību tās

liktenī, kāpēc latgalietim sevi identificēt ar centra solījumiem, ar gaišo

pareizā cilvēka tēlu, kas izvēlas un balso pareizi, dzīvo pareizi, lasa

pareizos žurnālus un iepērkas pareizajos veikalos? Varbūt šis balsojums ir

tikpat normāls un likumsakarīgs kā kāds cits, kas noticis citur Latvijā,

protestējot pret citādi domājošo salīdzināšanu ar tizliem purvā braucējiem

un stulbiem kāpējiem uz grābekļa. Jo būt citādam latgalietim ir tik

pierasti – samierināties un vilkt dzīvi kaut kur Rekovā, Šķaunē, Bukmuižā,

Putānos, Izvaltā, Tartakā, Bondaros, Malnavā, bet pārējās Latvijas acīs

būt eksotikai, ko izvelk dienasgaismā, kad centrā galīgi aptrūcies, par ko

rakstīt un šausmināties.

Ja jau Latvijai gar Latgali ilgu laiku nav bijis daļas, tad kāpēc Latgalei

nav tiesību balsot, kā tai ienāk prātā? Un, ja Latvijas TV par Latgali

runā varbūt tikpat bieži, cik Krievijas TV, kāpēc latgalietim ir jāizvēlas

pirmā? Lai uzzinātu, kā iet rīdziniekiem, kāda raža Kurzemē, kādi tirgi

Vidzemē? Un kad zemgalieši un kurzemnieki uzzinās, kā iet latgaliešiem?

Varbūt šis balsojums tomēr lieku reizi liks paskatīties uz Latvijas

austrumiem – savas ilgās nošķirtības dēļ citādās un citādības dēļ

nošķīrušās, un apzināti vai neapzināti nošķirtās zemes virzienā. Cerams

gan, ka objektīvi, nevis caur senu aizspriedumu prizmu.

neticamais stāsts. no vēstules kādam draugam

izdarīju neticamu darbu un par kaut ko tik diži neticamu nevaru nepalielīties.  vismaz privātajā blogā grēks nepalielīties. tādu darbu, ko atliku no 2003. gada rudens!

tomēr ir tak savs labums arī no krīzes. vismaz saņemies kaut ko sakārtot dzīvē. tā teikt, ieguldījums jaunam sākumam – par 1 slimu zobu mazāk!
vakar vakarā saņēmos aiziet pie ķirurga un tikt galā ar 1 zobu. skan pārāk neticami, lai būtu taisnība…
pati joprojām neticu, ka saņēmos. jo taisījos iet katru dienu šo gadu laikā un katru dienu atliku, jo bija kāds alibi.
izrādās, atliekot dienu no dienas, var atlikt gadiem!
pašai likās, ka aizmukšu pat pēdējā brīdī, kad jau sēdēju krēslā.

vecis iedeva narkozi un pazuda ar galiem. konsultēja kaut kādu citu veci blakus kabinetā. pa to brīdi apcerēju visu dzīvi… un sapratu, ka varētu aizmukt.

jau gadiem pie sevis domāju – kas ir grūtāk: uzrakstīt un aizstāvēt disertāciju vai izraut zobu.
rezultātu jau droši vien zini. esmu Dr. ar beigtiem gudrības zobiem. :D
tas ir, lai cik baisi un brīžiem nenormāli un vienkārši apnicīgi līdz pretīgumam bija, ar dis es tiku galā.
bet zobs gan bija kā elles baisums. kā elles riņķis kaklā.

laikam nenormāli baidos no sāpēm.
lai gan finālā nesāpēja nemaz un joprojām neesmu izdzērusi nevienu tableti arī pēc narkozes iziešanas. tikai jūtos kaut kā nekā.

ķirurgs pēc eksekūcijas vakar saka: – nepīpējiet, nesildiet (zobu).
es tā priecīgi ar ciet muti: – es vispār nepīpēju!
vecis apgriežas otrādi riteņkrēslā pie galda: – ja? – nopēta no galvas līdz kājām un atzīst: – nu labi, labi. ļoti labi
Speerx izbrīnīts. ilgi taupītais beigtais zobs ar lieliskajām saknēm (ķirurga atzina, ka smukas un veselas saknes :D) ārstā izsauca mazāku interesi nekā tas, ka es nepīpēju. saki nu.

šodien vaļojos pa mājām uz tā rēķina un domāju – varbūt kaut ko prātīgu izdarīšu.
bet ar tekstiem neko nevaru. laikam jāsakārto bildes.

vēl 1 elles darbs – bilžu kārtošana…

Tāpat vien

Šodien slinkoju.
Ja darba svētki, tad darba svētki – svētki bez darba. Svinot to, ka citādi ir daudz darba.
Līmēju albumā pagājušā gada bildes, dzeru kafiju un klausos Youtube renesanses mūziku. Skumjos stāstus par karaļiem, karalienēm un karaļbērniem. Dzimušiem, mirušiem, mīlējušiem.
Ērmotie, ērmotie ļaudis, kas 21. gs. pārģērbjas un dzied kā agrāk. Braukā pa festivāliem un pagājušajā laikā mēģina atrast to, kā nav šodien – mieru, varonību un mīlestību. Vēlreiz izstāstot stāstu.

Pēdējās pāris nedēļas bijušas īsts maratons. No darba uz darbu, pienākumi pret citiem un saistības ar citiem. It kā nebūtu nekāda cita attiecību veida kā vienīgi pienākumi.

Atvelcies kārtējo reizi pirms pusnakts mājās no darbu darbiem un domā, ko lai dara: ēst, gulēt, sēdēt internetā un atbildēt uz n-tajiem e-pastiem? Glābt un pestīt?
Vai varbūt nedarīt neko. Neēst, negulēt, nevienam nerakstīt.
Un nospļauties par pienākumiem, solījumiem, projektiem, iecerēm, idejām, vajadzībām.

Vakar paņēmu bezalgas atvaļinājumu. Bez jebkādām saistībām, pienākumiem. Jo nevar peldēt bezgalīgi, atkal un atkal atliekot krastu. Ir vajadzīga vismaz sala atpūtai. Ja ne krasts.
Zinu, ka tagad pa laikam visi iet bezalgas atvaļinājumos. Tāpēc, ka liek. Tikai presē parādās informācija, ka brīvprātīgi.
Nu un. Nekas tā neatbrīvo kā bezalgas atvaļinājums – nevienam neesmu parādā neko. Neviens nemaksā par manu laiku. Viss, ko dari, ir mans.
Bez rāmjiem un piederības.

Šis laiks ir labs. Katra krīze ir iespēju laiks, jo tā ir izkāpšana ārpus sliedēm. Iespēja izrāvienam, būšanai citādi, attīstībai.
Ir tikai niecīga nianse – krīze ir sastingums, uzvarēs tas, kas pirmais izkustēsies īstajā virzienā.
Tāpat kā 1993. gadā, kad Atmodas sapņiem sekoja smags ekonomisks un sociāls aplauziens. Vai kurā tur gadā, kad plīsa noguldījumu lielo peļņas procentu burbulis un pazuda bankas un zārku nauda.

Šobrīd jau arī nekas liels nav noticis. Tikai vairs nevar pa vecam un ir jāmeklē jauni ceļi.
Zaudēs tie, kas nespēj vai nevar izkustēties un savas dzīves grožus paņemt savās rokās – vājākie: sociāli neaizsargātie, veciem, mazie, slimie.
Pieredze ir tikai veids, kā nepieļaut vecās kļūdas. Jo pieļautas jaunās kļūdas ir jauna pieredze.

Protams, es negribētu šobrīd dzīvot reģipša mājā mūsdienu latviešu geto kaut kur Pierīgas purvā un domāt – ko nu. Jo bez mašīnas netiec pat pēc maizes. Taču arī reģipša karalistē ir iespējas.

Vēroju, kā saplaukst zemnieku tirdziņi, atveras jauni veikaliņi – īsta gaļa, īsti āboli, īsti kartupeļi.
Lielveikalu paradīzes sapnis ar gaišajām flīzēm, mūziku un pērc šodien, maksā rīt, ņem divus par vienu cenu izsapņots. Veikals, kas izskatās kā ārzemēs, nenozīmē, ka dzīvojam citur.
Smirdīgās piparbodes un mazveikali ar čipšiem, pelmeņiem, pienu, alu, kečupu, batoniem, košļenēm nomainīja spožie un sakārtotie lielveikali.
Tomēr vēl labāk ir ieiet šodienas mazveikalā un varbūt nedabūt kečupu un majonēzi, toties pārdevējas labdien un mazliet apvītušus pēc Latvijas pagraba smaržojošus ābolus.

Lai vai kā.
Viss, kas notiek, notiek tikai vienu reizi.
Vēro un priecājies. Atkal pavasaris, un visās malās eksplodē pumpuri. Kā lai nesmaida.

Beidzot krīze ir atnākusi arī pie manis ar saviem -20 % algas. Bet vai nav vienalga.
Ne bija, ne ir. Ne būs, ne nebūs.
Bija un būs.

Vienalga tak par visu.
Ja kādam ir milzu alga, 20 % varbūt arī ir žēl. Pazaudēt 1000 latu vienmēr ir sāpīgāk kā, piemēram, 100 vai 20 latus. Tāpēc jau droši vien amatpersonas pa laikam atkāpjas – samazinātā alga esot par mazu.
Manā gadījumā tas neko būtisku nemaina. Jo kamēr naudas pietiek, par to nav vērts domāt. Sevišķi, ja dari darbu, kas patīk un ko vari padarīt.
Droši vien par darbu, kas dod gandarījumu un piepildījumu, var pat piemaksāt. Protams, ja ir no kā maksāt un par ko dzīvot.

Kamēr uz ielas nav jātirgo pūpoli kā 1997. gada pavasarī, lai sanāktu 6 ar pusi lati un varētu mēnesi dzīvot, es sevi uzskatu par diezgan turīgu personu.

Protams, ir smieklīgi paralēli projektu tāmēs rakstīt simtus, tūkstošus un simttūkstošus.
Kaut patiesībā tas ir tik relatīvi.

Trakāk, ja ir 60 latu un nav ne mazāko ideju, kad būs vēl kaut lats. Kad ir skaidrs, ka par to naudu būtu jānopērk kaut kādas drēbes, lai varētu nopelnīt citus latus – puslīdz pieklājīgā paskatā meklējot darbu.
Vai ja ir 50 santīmu un jānodzīvo veselu nedēļu.
Un nav ideju, kad būs nākošais lats.

Taču vienmēr ir izvēle. Ieguldīt mašīnā un mājā vai smadzenēs. Cerot, ka mājas paliks arī tad, kad iestāsies vecuma ku-kū. Un cerot, ka ar smadzenēm vienmēr var tikt pie jaunas mašīnas.

Tā nu tas ir.
Reizēm ir nenormāli daudz darba un naudas, bet nav laika to tērēt.
Reizēm nav nekā un nav iespējams iegūt neko – viss notiek citur.

Tas ir – būt iekšā vai būt ārā. Piederēt vai būt liekam. Pelnīt vai patērēt.
Būt pa vidu laikam nav iespējams.

Reizēm ir tik patīkami atvilkties mājās ap pusnakti un atrast vakar no rīta 6 nesaklātu gultu.
Nav jāklāj. Var krist un gulēt.
Tik sasodīti laba sajūta.

Reizēm ir tik patīkami nedarīt neko būtisku. Satikt draugus, aizbraukt prom. Vai vienkārši būt.
Laiks savai dzīvei, dzīvošanai un draugiem ir jāparedz vienmēr. Vienkārši domāšanai, iesmiešanai un sarunām.

Jo nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Tas arī viss. Dzīvojam.

P.S.
Kaut kad šodien jādodas ceļā. Nav ne jausmas, kā un pa kurieni, bet kaut kad rīt vai parīt jābūt Vācijā un aizparīt vai kaut kad Hamburgā. Kur pirms pāris dienām bija cūku gripas perēklis.
Atvainojiet, no šodienas PVO cūku gripu vairs nesauc par cūku gripu, lai pasaulē nemazinātu cūkgaļas patēriņu. Priekā!
Cūkām sveiks. Trillām būt!

___________________________________________________

Roksts beja paradzāts lv.lv – tok jim ir tik debila platforma, ka tī nikuo navar īlikt.

Tys ir, seseja nūvacoj i vaira navar publicēt. Tok navar ari izaloguot i suokt nu jauna. Tok tys vēļ pupu myzys – ari saglobuot malnroksta tī navar. :D

Piec laika raugi jau jaunā sesejā, otkon navar – īsalogoj, a rezultats taids pats. Publicej, a napublicej.

Eisi sokūt – datorpuiši jim tī ir izmaklāti. Pusgodu taisēja, sataisēja. Tod godu puortaisēja, taipat naīt.

Ak jau naīt deļtuo, ka lītoju Mozilla. Tok deļtuo tok es nesauokšu lītuot Explorer.

Eisi sokūt – reizi mienesī sasajiemu i nikuo.

Labi, ka ir itys blogs. :D I voi ta maņ vajag, lai jis karojās lv.lv – ka nasaīt, tok i navajag.

Niu skrīnu prūm, jau ceļš sauc – Pūleja, Zīmeļvuoceja, sazyn kurīne. :)))

Meža putni pulkim skrēja

Nazkai aizmiersu Naktineicā īlikt ka ni Dīnys rokstu, to koč atsauci. Ite byus. Kartenis i jūs parokstus niu laikam napuorpubliceišu. koč tī varbyut ir Dīnys dīnroksta leluokuo vierteiba.

________________________________________

Vysod var atlikt raksteišonu i naraksteit var vysod. Taipat kai vysod var nadareit, nabraukt, nasajimt. Sēdēt sātā, peļnēt naudys, dzeivuot labi i pareizi. Kai vysi dora i kai ak jau ir juodora.

Tok sajem smierts ziņu i saprūti – cik labi, ka rakstieji, darieji, brauci i jiemīs. Ka nasiedieji sātā, napeļnieji naudys i nadzeivuoji labi i pareizi. Partū ka nivīns cyts tuo nabyutu dariejs, redziejs, juts i bejs. Kai jau dzeivē vyscaur tys ir – cyti tovys dzeivi nadzeivuos.

Myruse Sprukuļu Berte nu Sčastlivuos dzeraunis. Cylvāks, par kuru es asu saciejuse – juos vīn deļ maņ beja vārts aizbraukt iz Sibiri. Ar vysu gryutumu i vysu naveseleibu pyrms tam, dublim, ūdim, moškom i ērcem.

Myužeigu duseišonu jai nūmyrušai i myužeiguo gaisma lai speid jai.

Par gūdu jai, juos dzeivei i dzīsmem šudiņ diena.lv īlikšu sovys kartenis nu 2006. goda 30. juņa ekspedicejis Sčastlivajā i sovu raksteitū Sibira stuostu gobolu “Kiukoj uora dzagiuzeite”.Varātu tikai saiti dūt iz cytu resursu, tok maņ ruodīs, ka var īlikt i vysu tekstu. Kurs gribēs, puorskaitēs.

Ituo teksta es nikod nabyutu pīrakstiejuse, kab na Bertys Sprukuļ nu aizlaiku laikim atguoduotuos i nu suoku nadzīdomā bolsā saceituos, piečuok īsadzīduotuos dzīsmis par dzagiuzeiti, kas bādoj par sovim kūkim taipat, kai meituška par sovim bruolim, kas pagaisuši karā.

I maņ prīca, ka tei dzīsme ir dzeiva. Jū niu dzīd Ondrupenis folklorys ansamblis “Sovvaļnīki”.

Taidā reizē saprūti, cik myužeiba ir moz, ka vysu taipat nūsoka eisa šaļteņa – kod Sprukuļu Berta atguoduoja tū dzīsmi i dzīduoja. I kod ļauds Latgolā jū niu dzīd. Par dzagiuzeiti, kam pītryuka treju kūku. Taipat kai dzīduotuojai treju karā kautūs buoleleņu, kuru kaulus balynoj saule i motus purynoj viejs.

Cik ta gara dzīsme ir – puors minotu. A tymūs minotūs izskaņ kaida cylvāka dzeive i vysu dzīsmis dzīduotuoju myuži, cikom vacuo dzīsme tyka da myusu laika i myusu laika dzīduotuoju.

________________________________________

Ite Sprukuļu Bertys dzīduotuo latgalīšu tautys dzīsme “Tymsa, tymsa tei eglīte”. Atlaidit, nūfilmeits šķeibi – steigā i ar fotoaparatu – jei pieški suoce dzīduot i nabeju da tuo ni reizis filmiejuse.

Soka, ka cīši skumeiga jai itei dzīsme. Tok cytys vēļ skumeiguokys. I maņ cīši pateik, ka tī vīnu šaļti īsadzīdoj meža putyni. Taišni tymā vītā, kur Berta dzīd par putynim.

Nu dzagiuzeitis maņ kotru reizi šārpys īt par kauli, tok dzīsmei ir tikai audio fails. Kina tikai pādejam paņteņam.

________________________________________

A ite muns stuosts par Sibiri “Kiukoj, uora dzagiuzeite“.

nazkod Pīterburgā

atrodu sovā dr albumā itaidu karteņu. poša nazynuoju, ka taida ir bejuse…

reita atrodums

īsoku puorskaiteit šudiņ nu reita najauši atrostū LU Juridiskuos fakultatis doktoranta Juoņa Plepa rokstu par vēļ vīnu Latvejis vaļsts prezidentu – veiskupu Jezupu Rancānu.
atzeimeišu, ka roksts beidzās ar Mikeļa Bukša citatu:
“Nasaverūt uz tū, ka latgaļi Satversmes Sapuļcē, tai saceit, tyka izpārti, un ka latgaļi pi Latvijas Satversmes pījimšonas atsatureja nu bolsōšanas, taidā veidā protesteidami pret jūs interešu nūdūšonu un paturādami sev breivas rūkas nōkūtnē, tūmār latgaļi ir bejuši un palykuši lojali kai pret pošu valsti, tai ari jōs satversmi.”

Par sevi, draugim i Latgolu

Garai naraksteišu. Tikai pasaceišu paļdis vysim, kas paguojušū nedeļu padarēja naaizmierstamu. Nimoz navajag daudz, kab pīsacaltu, sasatyktu, apsarunuotu, padareitu i ītu tuoļuok. Myusūs ir vasali pasauli, tik juoattaisa durovys, kab pasauli varātu sasatikt i puorīt puori molom kai augūša meikle.

Kod baba iz svātku taisēja buļcenis, jei ījauce rauga meikli, nūlyka plitys styurī, apsedze ar teiru dvīli, kluseņom nūmozguoja rūkys i smaidūt saceja: “Maize aug.” Greidys jau beja izmozguotys, studiņs izvuoreits, vēļ dukovkā cepēs cepeša gale. Baba vys attaisēja duravenis, aplēja ar sulu i beiduos, kab tik nasakolstu i napropultu. Īspraude galē casnāgus, pačupinēja i mudri, mudri atpakaļ dukovkā.

Kod baba nūmyra, meikli buļceņom taisa mama. Jei pajem bļūdu, ījauc meikli, nūteirej lizeiku, nūlīk bļūdu tymā pošā plitys styurī, apsadz ar dvīli, nūmozgoj rūkys i soka: “Maize aug.” Juos bolsā ir tei poša prīca, breinums i cereiba – maize aug.

Tai varbyut ir jau paaudžu paaudzem, laiku laikim, dīnu nu dīnys. Munys dzymtys sīvītis nu senejūs paaudžu, kuo es nikod naasu satykuse, tok nu kuo es asu sajāmuse sovu volūdu, raksturu, attīksmi pret dzeivi, audzynuošonu, cereibu, prīcu i iztureibu, tai cap maizis. Nūlīk syltumā meikli, apsadz i gaida. Cerejūt, tycūt, zynūt – maize aug.

Paguojušajuos puors nedeļuos es saprotu sovu vuojumu. Mane ir tik moz. Muna meikle globojās troskā muola bļūdā, i maņ ir juocer, juotic, juogaida, ka jei izaugs, naaizbēgs, napuorryugs. Ka vyss saīs labi i maizi varēs likt ceplī i izcept.

Paguojušuos puors nedeļuos es ari saprotu sovu styprumu. Ka vydā ir jauns raugs i ir bļūda, kurā augt, apleik ir sylts i ir cylvāki, tic, cer i gaida, augt ir vīgli. Patīseibā augšonys vaira navar apturēt, partū ka jei ir palaista – pīnam, svīkstam, myltim, cukram ir dajaukts raugs. Maize aug.

Vyss ir vīnkuoršai. Lobuok februarī izzynuot, ka janvarī varieji nūmiert, na janvarī izzynuot, ka februarī miersi. Piec ituo saprasšonys vyss ruodīs daudz vīgļuok, vīnkuoršuok, lobuok. Nikuo līka – tikai byut dzeivai niu i ite.

Partū beiguos lyugšona, kas sovā, sovejūs i vysa pasauļa nūdūmā tyka izsaceita itū sastdīņ Sv. Misē Reigā, Nabadzeiguo Jezus bārna kļūstera kapelā, pyrms bīdreibys “Latgolys Studentu centrs” kūpsapuļcis i itū svātdīņ Sv. Misē Kruoslovā, Sv. Ļudvika Romys katuoļu bazneicā, pyrms Sibira dīnys Kruoslovā – seminara “Pi Sibira latgalīšu” i fotoizstuodis atkluošonys.

Mes varim pamaineit pasauli, ka tycam sev, sovim draugim i pasauļam i ka pasaļaunam iz sovu i rauga spāku, iz grīzšonys breinumu i iz puori asūšu Dīva spāku. Vyss ir tik vīnkuoršai patīseibā. Ticēt i byut.

Vyspuorejuo lyugšona

Paceļsim sirdi pi Kunga i apsavīnuosim kūpeigā lyugšonā sovuos i vysa pasauļa vajadzeibuos.

Par bazneicys gonim – pāvestu, kardinalu, veiskupim i vysim bazneickungim, seviški latgalīšu draudzēs, – kab Dīvs dūtu jim sovu spāku kolpuot dvieseļu pesteišonys lobā i vadeitu jūs kolpuošonu sovā dryvā.

Par myusu vaļsts i Latgolys pošvaļdeibu vadeituojim, par latgalīšu bīdreibu i cytu organizaceju bīdrim, kab Dīvs jūs vadeitu vīnuotā ceļā iz latgalīšu volūdys i kulturys saglobuošonu i atteisteišonu.

Par vysu Latvejis cylvāku vīnuoteibu, kab Dīvs jim dūtu sovu spāku i iztureibu, stuodojūt Latvejis lobkluojeibys, kulturys i goreiguos gaismys atteisteibys lobā i ļautu saglobuot ticeibu sovai zemei i cereibu iz juos goreigū atdzimšonu.

Par gryuteibuos, bāduos i slimeibuos nūspīstajim, kab Dīvs jim byutu spāka i spyrdzynuojuma olūts i pacaltu jūs dvēselis iz sovu rūku i atbreivuotu nu šaubu i viļšonuos i īnastu jims cereibys i ticeibys gaismu.

Par vysim svešumā aizkleidušajim Latvejis cylvākim, kab jī sovā dzeivē prostu izalaseit eistū ceļu, kas atbylst Dīva grybai i vad iz myužeigū dzeivi.

Par myrušajim Latgolā, Sibirī i vysā pasaulī, kab Kungs sovā žielesteibā pījimtu jūs dvēselis myužeigajā prīcā.

Par mums, vysim kluotasūšajim, i myusu sovstarpejū sadraudzeibu i paleidzeibu, kab ari vuojuma i problemu šaļtī myusim napagaistu prīca i mīlesteiba pret Dīvu i cylvākim.

Nu diena.lv

1 diena manā mūžā – piecelties un iet gulēt

esmu piecēlusies.
uz ielas satiku lillā mašīnu ar lillā īpašnieci.
grāmatu visiem vajag, neviens nevar paņemt.
Leikumai tur ir cits uzvārds.
LVAVA runā latgaliski.
apkopēja ir dabūjusi pa kaklu un tagad mazgā grīdu katru dienu.
pie viena viņas sentence “Kas no tās jaunatnes ir – gari zābaki, plika naba”.
darbā esot jālieto maiņas apavi.
gribu gulēt un neko nedarīt.
sāka snigt sniegs.
atzinos, ka nekad mūžā neesmu redzējusi filmu “Baltā tuksneša saule”.
apkopēja ienāca šņākdama un klusēdama izmazgāja.
uz ielas atskanēja būkšķis. avārija.
zālītē zem loga 3 jaunieši uzcēla sniegavīru. un pasludināja skulptūru par atklātu. laikam kolēģi.
veikalā sāka pīkstēt signalizācija. apsargs panāca pārīti, gandrīz izģērba vīrieti. pīkstēja cigaretes, gandrīz tukša paciņa, kas pirkta Krievijā.
vecis brauca ar mersi un izdomāja braukt pa stacijas laukumu. nenobremzēja. aizšļūca pa sniegu un atdūrās pret laimētavas sienu. laime, ka ne pret gājējiem. izskrēja apsargs.
bomzene sēdēja uz krustojuma. viņai blakus bija melns suns saitē. suns satrakojās, sāka riet, rūkt, leca gaisā. gandrīz sakoda vīrieti, kas gaidīja zaļo gaismu. tomēr bomzene noturēja savu suni. vīrietis aizgāja, suns nomierinājās. viņš bija iekodis viņai rokā. kamēr sieviete skatījās uz roku, kāds garāmgājējs tajā ielika monētas.
pie autoostas ļaudis plūda straumēm. cauri pūlim nesās 8. tramvajs. nesamazinot ātrumu, viņš zvanīdams iztriecās cauri pūlim. nevienu nepārgrieza uz pusēm. čigāns baltās biksēs, kas gāja vislēnāk, izbrīnīts paskatījās uz mani. man šķiet, ka viņam tramvajs tomēr drusku pieskārās.
uz krustojuma mētājās gabals automašīnas.
laikam jāiet gulēt.

Najauši

Guoju aizvakar pa īlu. Tymss. Solts. Rībeigs. Cylvāka nivīna. Nakts.

Ausīs īsaskanēja dzīsme nu radejis “Klasika” – Toma Vaita “Krīvu daņcs”. Saprotu, laimei vajag tik moz. Lobu muzyku eistajā šaļtī.

Šudiņ atguoduoju i atrodu Youtubē. Jūceigu klipu.

svētdienas murmulīgajam rītam par godu

Jauneiba

Beidzūt sasajiemu i īguoju Tviterī čīpstēt. Piec puors reižu runuošonys i pīrunuošonys itymā augleigajā naktī, kod gulieju napylnys 4 suņdis i kod maņ kaids, kas naseņ beja atkluojs Dīvu, atlaidit, Tviteri, stuostēja, ka tys obligati ir juodora, partū ka ir juodora, partū ka cytaiž nabyus labi, partū ka cytaiž es mudri byušu uorā, partū ka cytaiž es byušu vaca, atpalykuse i nasekuošu tehnologejom.

Ka teve nav Tviterī, teve nav vyspuor. Tai jis saceja i beja kaifā nu sovu vuordu.

Es īsadūmuoju – vacī laiki, senejī ļauds. Ka teve nav bazneicā, teve nav vyspuor. Tu esi izraideitais, nakryškuons i varbyut – nabašnīks. Ni nu ituo pasauļa, uorpus juo.

Tai beja nazkod. Niu pasauļs mainuos tik bīži i mudri, ka kasdīnys tev juoīsakļaun jaunā bazneicā – jaunā i jaunā tehnologeju pasaulī. Piec diveju mienešu tovs telepons ir vacs. Piec diveju godu tovs dators ir hlams. Ka tu nasekoj leidza, tu pats esi vacs i na nu ituo pasauļa. Siedi pi TV i kiukoj, cikom cyti tviterej škārsteiklā i auž jaunus socialūs teiklus. Cyti škārsteiklā sasateik ar vysu pasauli, cikom tu iz dzeraunis ceļa najauši sasateic ar dzeraunis sābrim staraverim, kas īt nu sīna tolkys i kaneņā nas soldonū pīnu zupai, i nu reita pi pīna golda – pīna pījiemieju Tekli, kas brauc iz pīna mašynys, apsveic vysus vuordadīnuos i nūvielej daudz pīna.

Es jam sacieju, ka zynu par Tviteri, ka tys tok jau seņ nav nikas jauns, ka pat es tī asu jau seņ, jau nu 5. augusta, a maņ napateik, partū ka maņ ir muns iz WordPress bazis taiseitais dīnroksts. Ka es rokstu i kopeju cytur pīraksteitū jimā i maņ vaira pateik gari teksti ni eisi klīdzīni. Roksti, kurūs var īgrimt, navys eisziņu formata viests nu 140 voi 160 zeimu.

Tok jis saceja, ka vaira nivīns nikuo taida naskaita. Pologu naskaita. Nivīnam vaira nav tik daudz laika, kab skaiteitu kuo nabejs vaira par sms 160 zeimu. Voi Tvitera 140. Svareigū var pasaceit puors vuordūs, vyss puorejais ir līkuos informacejis pologs.

Tok es saceju, ka deļkuo tod vyspuor raksteit, ka tu navari pīraksteit tai, ka cylvāku īvalk tekstā i jis tī dzeivoj, elpoj, tic i dūmoj par lītom, kas nazkod tev bejušis svareigys, ka jis skaita i jimā dzymst breinumu pasauli ar puču pučem i demonu demonim, kreitūšom lidmašynom, grymstūšom laivom i piratim, mozom puosoku meitineitem i kačim, kas runoj i dzīd, vysaidim breinumu breinumim, kuo nabyutu bejs, kab tu nabyutu dūmuojs, bejs, rakstiejs i tod pats puorskaitiejs – aiz breinuma nazynuodams, kur liktīs. Partū ka tys reizē ir i tovs, i svešs.

Jis saceja, ka myusu dīnuos nivīns nikuo naskaita, tikai roksta. Roksts aiz roksta, ziņa aiz zinis, dīnroksts aiz dīnroksta, mīdz i lepej, mīdz i lepej, informaceja plyust kai upe lāzanim krostim – polu laikā pa līknem, puorsalej, sasalej, aiznas i atnas. Informacejis ir par daudz, vaira nudi nivīnam nikuo navajag.

Es apjuku. Ziņu ir daudz, moz ir pasauļu, kuo es grybātu satikt.

Jis vaicuoja, kura ir pādejuo gruomota, kū es asu puorskaitiejuse. Jis triumfēja.

Es apjuku vēļ vaira. Es eistyn naskaitu nikuo. Ka naskaita najaušus i vajadzeigus tekstus. Ā, kuknē, cikom vuorejās ēst, es pa vokorim šaļtim skaitu Reginu Ezeru, partū ka jei muok raksteit ar garšu. Kasdīnys pa puors lapeņom – na deļtuo, ka maņ intereseitu, ar kū vyss tys gols golā beigsīs, a partū ka maņ pateik process – škatynuot teikumu aiz teikuma i, cikom buļbys savyrst ar kuopustim i špeka gabalenim suteklī, vērtīs, kai vuordi sasalej i sataisa jaunu pasauli.

Maņ ruodīs, piec juos nivīns vaira nav muociejs raksteit tik vīgli par tik gryutom temom. Pajimt, paceļt i nest, pasaceit i byut atbiļdeigai par sovim vuordim, kab skaiteituojam nu tekstu tyktu breinums i kab jam palyktu vīgļuok. Kab teksts jū na īdzeitu zemē da placu i iznycynuotu ar bejušuo laika suopi kai videjā latvīšu prozā, kas vaid i par sevi, i vysa pasauļa nabyušonom. A kab teksts juo dzeivi padareitu vīgluoku. Pasaceitu kū nabejs taidu, kuo jam vajag i kas nas iz prīšku i īdvasmoj byut.

Iz Zīmysssvātku maņ izduovynuoja divejis gruomotys. Vīnu es atškeiru i aizškeiru. Jai ir vuoks šmuki dzaltonā kruosā i burtim ir teiri nikuo fonts. Tok es puorskaitieju laikam puors riņdeņu i saprotu, ka lobuok skaiteišu svešus blogus, na svešus mūrgus. Poetismi ir myruši. Jī solkonai smird piec vacu duku. Kai škapī biškriesleni i naftalins, sasajaucs ar peliejuma i duniejuma smoku. Kai taida vacu sīvīšu smoka, kod jūs kačs nasatur meizolu i jūs nu valerjankys pudelis izaliejušuo smoka sasajauc ar “Dzintara” smaržom “Intriga” voi “Reidzineicys nūslāpums”, a vēļ drupeit ūž piec saulispuču eļļā captu blīņu i nazkuo sveša.

Ūtru gruomotu es škeiru apjiemeibys pylna. Koč i malnūs vuokūs. Tei beja nazkaida jauna i ak jau jauka autoreite, par kū maita Ceplis niu pīrakstēja najauku recenzeju. Atsasādu Esplanadē autobusa beiguos, atškeiru gruomotu i brauču gostūs iz Imantu. Poša beju lapna iz seve – kai braucu sabīdriskajā transportā i skaitu gruomotu. Tai nabeja bejs godim – na deļtuo, kab es transportā naskaiteitu, a deļtuo, ka kasdīnys nabraukoju. Da i naskaitu tože. Raksteit eistyn ir vīgļuok. Ir interesnuok byut pošam deļ seve autoram, na broduot, leist, grimt, ceļtīs i krist, izalauzt, izkuopelēt pa svešu tekstu, kas gols golā aizvad na tī, kur vastu poša fantazeja. Vīgļuok ir byut pošam par radeituoju i dīvu, na vērtīs, kai ūtrys ar speideigu sintetikys paruku i ar sudobra folejā īteitu vāzu spielej dīvu i izalīk par radeituoju.

Muna laime nabeja ilga. Teksts varbyut i beja nikuo, koč šaļtim naveikli jaunekleigs i nanūsleipāti breivs i reizē sapeits kai jauns kumeļs, kam nivīns vēļ nav īvuiciejs, kai apsaīt ar sovom garajom kuojom, kas matās aiz vysa i kam saiminīks vēļ izlics pynāklus, kab napraška zyrgabārns nanūbāgtu paceļu. Šaļtim taišni īsuocieja tekstā ir breinums, partū ka jis vēļ nav nūgurs viltuot i izdūmuot dzeivi, maluot i sepinēt par tū, kuo nikod nabeja bejs voi varbyut kuo nikod nabyus pa eistam. Partū ka jam vyss vēļ ruodīs kai breinums.

Kai tyku da pyrmuos pošnuoveibys, par reizis gruomotu aiztaisieju cīši. Tys beja laikam pi Botaniskuo duorza. Daguoja sēdēt i vērtīs uorā pa autobusa lūgu tymsā i dūmuot – kurā šaļtī radeituojs apmauc paruku i suoc izalikt. Kurā šaļtī izdeviejs ir nūticiejs, ka juo sudobra folejā īteituo vāza spēs izškeļt iudini nu kliņts.

Ka nav kačam pīna, to juo naizgluobs nikaids teksts. Koč kū tik stereotipiski vacu tik jauna cylvāka i jauna autora tekstā nabeju dūmuojuse īraudzeit. Pat napasaceņšu daskaiteit da gola – voi autore izspielej vacū spēli i beiguos pasoka būra vuordus: “Hop, vyss beja tikai mali!”, voi ari aizbrauc pa vacom ramom i beiguos daslādz ar atslāgu – tai tam byus byut.

Ka es asu puorskaitiejuse Luoča “Zvejnīka dālu”, Jaunsudrabeņa “Aiju”, Repšis “Guņszeimi”, Aizpurītis “Nakts mauduotuoju” i vēļ padsmit romanu par boltuos suknēs apsamaukušūs navaineigūs ci mauceigūs jaunovu pošnuoveibom nalaimeigys ļūbisteibys piec, kam maņ vēļ vīns? Pareizi, nikam. Ka es grybu īraudzeit tekstā svešys dzeivis i smierts, es skaitu svešus blogus. Voi verūs pa lūgu. Voi eju pa īlu. Voi izdūmoju.

Koč patīseibā maņ ir pīkuost par jaunuokū latvīšu prozu. Ka jei naīīt munā dzeivē i napajem muna pruota kai breinums, taitod juos nav. Dzeive ir par eisu, kab es skaiteitu dryumus, garlaiceigus i nastyprus tekstus, raudzeitu saprast svešu pasauļu haosā nūkleidušus i pseidomuokslinīciskā i viltuoti rodūšā manīrē izškeidušus vuordus ar aizpluovuojušom i naprecizom nūzeimem, par kū vaira navolda ni autors kai skaiteituojs, ni skaiteituojs kai autors, a poši vuordi maun sovuos nūzeimēs kai aizamaļdiejušys i vīnā akvarejā sasvīstys vysaidu jiuru zivs, kas sovā storpā rejās i grīžās kai suni, kūž vīna ūtrai nūst spurys i aplaiž vīna ūtru ar lipeigom slimeibom, nūspruogst i maun ar vādaru iz augšu kai pīsapyutuši parašuti.

A skaiteituojam gudrai juomaun ar golvu – taida jau ir tei sirrealistiski metamorfoziskuo i pluovojūši postmodernuo literatura, taidai jai byus byut. I nivīnam nav tīseibu i pruota pasaceit – karalīne ir vaca i plyka, juos ciči kircinej tukši, partū ka jimūs nav ni pīna, ni vieža.

Ir vaira nikai skaidrys, ka es naskaiteišu ari nikaidu Tviteri, koč tī byutu 30 zeimis voi 25 zeimis teksta. Varbyut vīneigi šaļtim, kod tys 140 zeimu garais teikums i teksts byus vītā i jimā nazkas īsazibēs kai smiļkšu gryuds upismolā, rosys lase zuolē i ka jimā byus nazkas taids, kas sajims munu pruotu i viereibu i nalaiss vaļā.

A dzeive poša patīseibā ir breinumu pylna. Spēj tik īraudzeit. Vysi tī ļauds, jūs karakteri, jūs pozys, jūs izanesšona i lela, jūs vuorguos vītys i kompleksi. Verīs i breinojīs.

Maņ pateik vērtīs iz ļaužu. Kai jī doncoj iedneicā pi golda, partū ka pa radeju skaņ lipeigs meļdeņš, kai jī dzīd bolsā tukšā koridorā, kod dūmoj, ka ni aiz vīnu durovu nivīna nav, kai jī veikalā skaļā postoruos tīsys bolsā skaita žurnala rokstu par citplanetīšu atīšonu.

Īsadūmoj, stuov buoba pumpainā humpalu mietelī, iz golvys zeče ni zeče, nazkas adeits i sasprausts ar leiku odotu i jei bolsā skaita pi tomatu i ogūrču, mandarinu i apeļsinu stenda: “Tā diena nāks, viņi atlidos zilos kuģos un atnesīs kosmosa neremdināmās gudrības, kurām līdzās jebkurš rietumu zinātnieks sajutīsies kā kusls bērns. Jo patiesā gudrība ir druīdu spēks, kas iekalts senajos akmeņos, kas vēsta par citplanētiešu atnākšanu. Ne velti tie novietoti pusaplī, kas atgādina Sīriusa kontūru, ja uz to raugās no Mēness puses un neņem vērā debesu frakcijas marginālos starus, kas atstarojas tukšajā telpā un pazūd.” Voi koč kū taidu. Tikpat pravītisku i puorpasauleigu. Koč kū tikpat unikali šokejūšu i fascinejūši baisu i reizē breineigu kai jukušuo buoba pi ogūrču i tomatu stenda.

Pasauļs ir breinumu pylns. Navajag nivīna teksta, partū ka vyss taipat skaņ kai izdūmuots i izaver vysleidza kai nūsepineits. Verīs i breinojīs, kai tai var. A var. Dzeive.

Šudiņ beju iz baigi lobū pasuokumu. Jaunīšu energejis i trokuma atombumbu – jaunuos inteligeņcis forumu. Nazkai īraudzieju itū informaceju i dūmuoju, ka ak jau kaida parteja vervej kadrus i luopej sovus ideju krizis izāstūs caurumus. Dabiska pīsardzeiba, kod politizeits ir vyss i vysur vari atsaraut kodeišonu i smadziņu skoluošonu. Nūliemu aizīt apsavārtu – kai tys teik dareits i voi teik dareits.

Lobuo ziņa – nateik dareits. Nabeja pat žurnalistu, tys ir, es jūs namanieju. Tok organizatoru izjimtuos kinys byuškūšys Youtube. Ari labi.

Medeju pi ituos ideju i jauneibys trokuma atombumbys nabeja. Lobys zinis nivīnu nainteresej. Kuru medeju lai intereseitu jaunīši, kas dūmoj, ka jī zyna, kai tikt uorā nu globaluos i Latvejis krizis. Medejus interesej pyust krizis burbuli leluoku. Bīdeit i šausmynuot. A jaunīšim nūsaspļaut, jī dzierkstej i skaņ, runoj, sprīž i taisuos izdareit breinumu lītys. Ak jau i izdareis.

Tai es, īdama iz tīni, dūmoju – kas ir jaunīši i da cik godu ļauds ir jaunīši. Šaļtim es sev pasaruodu tik vaca kai muote zeme – sasačerveliese i sakoltuse kai vaca bruņurupuča mugura, iz kurys stuov četri zylūni i tur zemi. Voi ari zeme, iz kurys stuov četri zylūni i tur bruņurupuci, iz kura stuov treis zylūni, kas tur bruņurupuci, iz kura stuov diveji zylūni, kas tur bruņurupuci, kas tur zylūni, kas natur nikuo, a kam iz suona ir izkruosuota zyla pučeite ar dzaltonu videņu. Nu, koč kai tai.

A tod cytu dīnu es nūsaspļaunu par pareizū dzeivi, apmaucu kedys, šļiucu ar jom pa apladuojušū ītvi, šļudzineju i šliukoju, dzīžu bolsā leidza dzīsmem, kas skaņ munuos austeņuos, rūkys sabuozuse puscaurūs bikšu kārmynūs, kapuce, dzeive, juoskrīn. Nu kaids tī vacums, pi valna. Pīkuost.

Šudiņ saprotu, ka cylvāks ir jauns, cikom jis tic, ka jis var apgrīzt pasauli ūtraiž. Tu navari? Es varu. Partū ka es zynu, kai tū dora – pajem vāzu, atsasper pret bruņurupuča muguru, pastum nūst vīnu zylūni i grīž. Tai, kab zylūni varātu apsamaineit vītom, atsapyust i suokt vysu nu suokuma.

Vēļ es saprotu, ka cylvāks var apgrīzt pasauli ūtraiž, ka jis jem grīžamū mītu i grīž, navys soka, ka kaidam byutu juogrīž, partū ka byutu labi, ka kaids pagrīztu. Keduos ir spāks. Vaira nakai spicpapiežūs. Kedys ir tiuļuok zemei.

Tok vyss ir daudz vīnkuoršuok. Ka es tycu, ka es varu, i ka maņ tuo vajag. Ka atsarūn vēļ koč vīns, kas tic, ka es varu, i kam tože vajag. Tod tai i byus. Partū ka tai ir juobyut – es jau asu tū tai izdūmuojuse.

Paruodeišu foršu cacku – jū sataisēja japuoni. Maņ pateik ideja, muzyka i meitiņu suknis. Maņ vyspuor pateik daudz kas nu japuoņu, jim ir nazkaida taida skaidreiba, kas ir tikai sprostā Latvejis dzeraunis sātā, kas dzeivoj harmonejā. Partū ka fen šui i vyss cyts ir tikai logiska i nu līkuo breiva pasauļa kuorteiba. Kai stidzenis nu ustobys iz klāvu i nu klāva iz pyuni i dīvkūceņš i peliejumu kryumeni pi pierts. Tik mes naasam muociejuši tuos stidzenis nūsaukt kai nabejs, pataiseit par mūdi, publicēt speideigā gruomotā i izdūt Japuonā.

Kaidu nedeli voi pusūtru atpakaļ, kod beja lelī soltumi, pi ustobys lūga daguoja irbeitis. Zīmys mikrieslī pa snīgu mozim piedenim kai vistenis, plyukuoja ustobys prīškā zuoli i sieklenis, koklus staipeidamys. Es siedieju pi kuknis lūga, iežu batviņu zupu ar vuškys gali i tymā šaļtī saprotu – itū momentu es atguoduošu vysu dzeivi. Dzeiva radeiba nu teirumu i pļovu atīt ustobys prīškā. Breinums.

Taipat kai es atguodoju cytu breinumu. Kai es bierneibā vīna poša eju pa pļovu, nav nivīna cylvāka, tik pasauļs apleik – lels, lels, augsts, augsts. I maņ apleik pa pļovu staigoj bacjani (starki), cyluodami garuos kuojis i maklādami nazkū zuolē. Jī ir tik leli i bolti, a es asu tik moza i sorkonā mieteleitī. Jī nasabeist nu mane nicik, tik pasakuop molā i palaiž mani īt tuoļuok. Es eju pa pļovu, i putyni pasaškir munā prīškā, napuortraukdami ēst i staiguot sovu ceļu. Leli, bolti putyni vysapleik i klusums. Taidā reizē dzeive dasadur pi dvēselis i tu palīc bogotuoks, i nazkas īsaskaņ i vaira nabeidz skanēt nikod.

Tei ari ir jauneiba – vērtīs iz apleicejūs ar bārna acim i ticēt, ka vysi ir lobi i vyss ir lobs. Ka pasauļs paīs sūleiti pretim, paleidzēs, atbaļsteis, byus prīceigs par tevi. Ka pasauļs paīs nūst nu ceļa, tok ni tu maiseisi pasauļam, ni pasauļs tev. Ka pretim guojiejs iz šaurys lapys pasaraus molā, kab palaistu teve garom, i nagribēs nikuo ļauna. Ka pasauļs navielēs tev ļauna, nakūss, narībs, nasmuodēs i napadareis okla, kūrsla, vaca i klyba. Ka jam byus prīca, ka tu ej, dori, dzeivoj i tev saīt tik labi.

Jauneiba ir puorlīceiba, ka tu vari vysu. Ka ar 25, 140 voi 14622 zeimem tu vari puormaineit pasauli. Ka ir gona ar vīnu vuordu i vyss izamaina. Ka tu soki vīnu vuordu i vaira nikuo nav pa vacam, vyss ir jauns. Ka tu soki tikai vīnu vuordu, i muna dvēsele teik vasala.

Tai ir juodzeivoj. Vīnu šaļteņu pa prīšku dzeivei i vīnu drupaneņu viers zemis. Cytaiž a nikai.

Nu diena.lv

pēkšņi

drusku apmulsums un nesapratne, jo piezvanīja mamma, ka šorīt atrasts beigts mūsu suns Augusts. gulējis izstiepies pie būdas, no mutes asinis.
vakar viss esot bijis normāli, dauzījies un skraidījis.

suns dzīvo pie ķēdes, pa laikam tiek palaists izskrieties, sevišķi ziemā iet istabā vakarēt un tad pa nakti kūtī siltumā. šonakt bija palicis ārā, jo nav lielu mīnusu.

viņa piezvanījusi policijai, bet tie sola atbraukt tikai pirmdien.
vetārste pa telefonu, protams, neko nevar pateikt.
tagad domāju – vest to suni uz sekciju, gaidīt, lai policija pasaka, ka jāved.
un ja tiešām ir noindēts, tad ko tālāk – neturēt suni vispār?

ir arī otrs suns Maksis, pirms pāris gadiem pieklīdušais murmulis, kas gan ir liela auguma, bet ļoti miermīlīgs un nerej, ja svešinieks pieiet klāt un aprunājas. varbūt tāpēc palika dzīvs.
tiesa gan, pirms kādiem 2 gadiem viņš pēc pastaigas aizskrēja uz kaimiņiem un tika sašauts. nācās operēt, par laimi izdzīvoja.
tomēr šāvējs nevarētu būt arī indētājs, jo tas diez vai gribētu kaut ko zagt.
atriebībai arī nav iemesla, jo nekādu kašķu ar kaimiņiem nav. tagad ziemā kontaktu mazāk, bet citādi nāk pēc zālēm, naudas, palīdzības.

pret suņiem pašiem nekas nevarētu būt, jo apkārt nedauzās un tiek pieskatīti. nav ne sakoduši kādu, ne pat uzbrukuši. vieni paši apkārt neskraida.
Augusts turklāt klausīja elementārajām komandām un varēja viegli savākt, ja arī gadījās satikt kādu pastaigas laikā.

vienīgais, ko spēju izdomāt, kāds grib zagt, jo suņa teritorija ir priekšā kūts durvīm.

tad nu šonakt viss tiks aizslēgts un Maksis paliks kūtī. bet nepatīkama sajūta vienalga.
nenormāli žēl.

_________________________________________________________

post scriptum

visticamāk, ka Augusta nekad nebūtu bijis. viņa māti un vēl dažus suņus nopirka vēl kolhozs laikam, lai apmācītu lopu ganīšanai. kuce bija ar papīriem, speciāli atlasīta no kaut kādas audzētavas. bet tad mainījās laiki un visu izpārdeva par pajām un citādi. suņus nevienam nevajadzēja. jauno suni savāca un ielika voljerā saimnieki, kam pēc tam bija paliela zemnieku saimniecība. ņemties neviens ar viņu neņēmās, tā viņa tur dzīvoja. ēst padeva bezmaz ar kruķi, jo kuce bija pa pusei mežonīga, visu mūžu nodzīvojusi krātiņā. tā arī būtu nosprāgusi. bet nē, daba ir viltīga. kad viņai bija jau laikam 9 vai 10 gadu, sunene izrakās no voljera un pa alu aizmuka prom. neviens īsti nezina, kurš bija izredzētais. tikai to, ka tajā laikā tuvumā bija uzradies liels, melns suns, kas nepiederēja nevienam no apkārtējiem. tikpat mīklaini viņš nozuda, bet kuci iespundēja atpakaļ un uztaisīja grīdu no dēļiem (sanāk, ka pirms tam viņa laikam bija pērusies pa dubļiem). bet piedzima kucēni. viens no tiem – melns piķapuika. pirmos aizrunāja tos, kas izskatījās pēc vācu aitu suņiem. kad pēc govju sēklotāja ieteikuma (jo viņš zina visu par apkārtējo pagastu lopiem un zvēriem) aizbraucām skatīties, varēja dabūt tikai šito. nezinu, kā viņi izmakarēja no voljēra kucēnus. nezinu, kas notika ar kuci. bet Augusta vājība bija govis. viņš drebēja un trīcēja, ieraugot govi. kauca un rēja. izmēģinājāmies visādi, bet suns zināja, kad iet uz pļavu pakaļ govīm – sāka riet. varēja neko neteikt, pirms tam iet uz kūti, izlikties, ka nekur neies. bet pietika padomāt par govīm, lai Augusts jau ietu pa gaisu. varbūt viņš juta, ka notiek gatavošanās: atver vārtus, sakārto ķēdes, noliek runkuļu lapas. kad govis nāca mājās, suns bija jāspundē aiz durvīm. citādi likās, ka tūlīt norausies – nelīdzēja neviena no komandām, kas citādi suni savāca. viņš bija akls un kurls – eksistēja tikai govis. var jau būt, ka tiešām ir suņi, kas ir domāti lopu ganīšanai. un var jau būt, ka katram sunim ir viņa liktenis.

Par vecīšiem un vecenītēm

Izmantoju izdevību un, kamēr Varakļānu slimnīca vēl nav aizklapēta ciet, pirmo reizi mūžā gulēju slimnīcā. Tas ir, nevis nakšņoju, bet gulēju – ar visām pacienta tiesībām un pienākumiem. Tajā skaitā – celšanos 6 no rīta. Pareizāk sakot, 4 no rīta, jo kaimiņu palātās dzīvība sarosījās jau krietni pirms 6 – vecās lauku tantes netērē laiku par velti, mēles tarkšķēt beidza ap 22, pēc 6 stundām atkal bija ierindā.
Cits teiktu, ka eksperiments. Cits teiktu, ka nepieciešamība. Nevienam no viņiem nebūtu taisnība, bet taisnība būtu visiem. Vajadzēja un biju.

Kā bija? Ņirdzīgi. Ja neesi uz nāvi slims, pat nopietnas lietas var pārdzīvot klusiņām. Vai, no otras puses, ja esi nopietni slims, tad ir pie kājas.
Gulēju jaukā VIP palātā ar apdrupušām sienām, sildīja tikai 1 radiators, apmetums nelīdzens, 4 lampas pie griestiem, 2 slēdži – izrādās, ne jau gaismai, bet trauksmei. Ja nu miršana uznāk.
Man bija balts naktspods ar osiņu un vāku, glabājās brūnā skapī tualetē, kas remontu nebija redzējusi kopš manas dzimšanas vai vēl senāk.
Ir jauki pabūt muzejā un atejā ūdeni noraut aiz kaprona striķa, ko kāds gādīgi nopinis. Tādas miskastes tagad ir tikai vecās filmās un Latvijas laukos – tajā pelēkbrūnajā krāsā kā kādreiz bija padomju bobiki un latvijas, ar rievotu pedāli. Grīda izlikta padomju stilā ar zaļi sarkanām flīzītēm – harmonisks krāsu salikums un harmonisks klājums: šā un tā, ar cementu, oi, netrāpīju, plāna nodošanai derēs.
Ja šajā valstī cilvēki būtu drusku vairāk saimnieki un drusku mazāk izsaimniekotāji, mums visiem klātos daudz labāk. Ja katrs no mums darītu visu pēc labākās sirdsapziņas, nevis tāpēc, ka liek. Arī deputāti ciema padomē un saeimā esam mēs. Tāpat kā dzērājs, kas nejēdz dzīvot, vai vecs babulis, kas burkšķ par visu, vai pusaudzis, kam piekāst par pārējiem.

Pirms pāris nedēļām pie sevis domāju – sūdīgi būs tad, kad sabiedriskajās tualetēs augstskolās un slimnīcās, skolās un pašvaldībās atkal nebūs ziepju un tualetes papīra. Kā 90. gados. Bijām jau pieraduši, ka ir.
Varakļānu slimnīcā papīra nav bijis nekad. Tāpat kā tualetē nav pat izlietnes. Tikai brūns skapis ar pīlēm un naktspodiem.
Droši vien, ka to slimnīcu drīz slēgs. Nav taču nekādas nozīmes. Turklāt, pieradušas pie sausajām atejām, vecās sievas taupīja ūdeni (jo valstī šobrīd visi taupa visu, pat apakšbikšu gumijas un durvju eņģes) un nerāva kaprona striķi. Urīna un krēpu analīzes visā košumā.
Vannas istabā es nesaņēmos ieiet. Redzēju tikai brūnu, aprūsējušu vannu.
Tagad liekas, ka tomēr vajadzēja. Tajā brīdī visa bija par daudz.

Ir jauki būt muzejā. Nekur citur taču vairs nekad tā nebūs. Tikai Latvijas laukos, Latvijas slimnīcās, Latvijas cietumos. Nesen lasīju kaut kādu atskaiti par cietumu stāvokli Latvijā, man sevišķi patika teikums, ka kādā cietumā apstākļi esot kā viduslaikos – ērtību ziņā.
No pacientiem biju otra jaunākā. Šogad otrā, kam pienācās slimības lapa. Tātad es esmu izņēmums, man ir darbs, ienākumi, atbildība pret darba devēju, termiņi, noteikumi. Sasodīti izredzēta sajūta.
Lielākā daļa slimnieku ārstēja savas hroniskās nelaimes – viņi zina, ko viņiem vajag, ārsti zina, ko vajag dot. Pašpricēt kādu laiku rītā un vakarā, kādu sistēmu, vaina atslābst, atkal var dzīvot. Kamēr atkal ir slikti.
Vasarās sākoties futbols – ātrā palīdzība paņem tādu lauku sievu un ved uz Madonas slimnīcu. Tur ārsts apskatās un sūta atpakaļ – lai guļ laukos, slimnīcā nav vietas. Lielajās slimnīcās gana ar svarīgākiem pacientiem. Kam viņiem vecie vēžinieki un cukurslimnieki ar puspuvušām gangrēnas kājām un izgulētajām mugurām.
Kamēr esi vesels, kusti. Kad saslimsti, labāk nomirt uzreiz. Viss pārējais ir naudas izšķērdēšana un tuvinieku apgrūtināšana. Pamēģini izcilāt slimo sievu. Ātri vien otram nenovēlēsi.
Tagad futbols būs cauru gadu. Jo jātaupa līdzekļi un nevar tā šķērdēties, uzturot mazas slimnīciņas ar pusotru ārstu un četrām māsiņām. Ciparus es piedomāju, personāla atskaites mani neinteresēja.

Lauku dzīve ir skarba. Žēl vectētiņa. Žēl arī viņa pensijas.
Uz visu slimnīcu vakariņās bija 300 grami krējuma – vienīgās taukvielas. Ēdu sautētus kāpostus un kartupeļus, piekodu sausu baltmaizi. Alumīnija karote kā kādreiz skolas ēdnīcā. Tikai taisna. Slimnīcā karotes neloka kā skolā. Cik paaudžu jau ēdušas ar to karoti, cik vēl ēdīs.
Nu jā, aprīlī laikam slimnīcu aizklapēs.

Gulēju zem izdilušas un salāpītas segas. Kāds brūno segu bija glīti lāpījis – vienā virzienā, tad diegs zem diega un virs diega diegs otrā virzienā. Naudiņa jātaupa. Nevar jau šā tā.
Aiz loga sniga sniegs, mazliet kustējās plānie kokvilnas aizkari. Man bija iedots salīdzinoši jauns ķitelis, košām krāsām. Koridorā redzēju, ka vecajām sievietēm daži pagalam nodiluši.
Palātā bija 3 lielas un 2 mazas gultas. Tā arī nesapratu – no manas padomju bērnības vai no kādas svešas bērnības aiz dzelzs priekškara un vēlāk atsūtītas humpalās. Nu jau iestājusies rutīna un ir grūti nošķirt padomju 80. gadu dizainu no nepadomju tā laika dizaina. Vismaz ja nekad neesi gulējusi tādā gultā.
1 no balti nokrāsotajām un mazliet apdrupušajām bērnu gultām bija matracis, 2. dēļi. Kāds bija taupījis jau pirms dažiem gadiem, ne tikai šodienas taupīšanas akciju iespaidā un gultas dibenā salicis paša zāģētus dēļus. Izbirzušo atsperu vietā.
Kādā pakaļā mēs esam dzīvojuši visu šo laiku, ka tagad atduramies pret dibenu, kur nav izlikti pat dēļi.

Vakara tēju atnesa baltā emaljētā tējkannā ar uzrakstu TĒJA. Ielēja veco laiku krūzītē, kas stāvēja uz veco laiku naktsskapīša, uz kura varbūt pirms 15-20 gadiem kāds bija griezis desu – netīras rievas, izburbusi laka. Tas bija bijis tik sen, ka atkal sajutos kā muzejā.
Tēja garšoja mazliet labāk kā kādreiz skolas ēdnīcā. Nebija eļļainās un metāliski spīdošās plēves, kuras dēļ škidrumu saucām par traktordetaļu novārījumu un dzērām tikai tad, ja tiešām slāpa.

Māsu kabinetā bija skapītis ar 3 atviltnēm – 1. bez uzraksta, 2. ar uzrakstu “slimības vēsturēm izraksti”, 3. ar uzrakstu “sveces, atslēgas u. c.” Ilgi domāju – kas, nez, ir “u. c.”?
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas tomēr nebija miera. Pajautāju, kas tad īsti ir TAI atvilktnē.
Izrādās – morga atslēgas.
Sveces, atslēgas u. c. lietas.

Kāpēc sveces? Vaicā kā duma. Bet ja nu slimnīcai atslēdz elektrību.
Starp citu, Varakļānos ir ļoti labs morgs. Iesaku. Miroņus ved pat no kaimiņu rajona pagastiem.

Dzīve ir tāda, kā uz to paskatās. Melna un ņirdzīgi stulba savā tiešumā. Visumā – nekādas vainas. Kamēr vēl nevajag uz morgu.

No otras puses, kurā vēl slimnīcā māsiņa sēdēs uz blakus gultas, kavēs laiku un latgaliski runās par dzīvi un valdību – gaidīs, kamēr sistēmā pil zāles un izpil pēdējās lāses. Jau tad, kad pudelē bija vēl 3. vai 4. daļa tilpuma.
Kurā vēl slimnīcā sanitāre atnesīs lieku segu, jo viņas vīramāte un mana vecāmāte bija māsīcas. Kurā vēl slimnīcā ārste domās un spriedīs, kā palīdzēt vecai sievietei, kam jārakstās ārā kuru katru brīdi. Meklēs radiniekus, zvanīs uz pagastu, stundām ņemsies ar radiniekiem.
Laukos laiks iet citādi. Te vēl ir laiks cilvēkiem. Te visi savējie.

Rīga atnāk ar savu anonimitāti un ir gatava aprīt cilvēcīgo – sadzīt kolhozos ļaudis, pagastus, slimnīcas, skolas, zemniecību, ceļus, iešanas, darīšanas. Jāārstē centrā, jāmirst mājās.
Ja Latvijā būtu tik ideāli ceļi un sabiedriskais transports, ka no rīta var aizbraukt uz slimnīcu un atbraukt atpakaļ. Tajā pašā dienā. Līdz visiem bijušajiem kolhozu centriem, kur tagad kā brontozaura skeleti rēgojas betona fermas, aprūsējuši ūdenstorņi un darbnīcas ar zālē ieaugušu antīko tehniku. Un daudzstāvenes – sānos no katra loga pa skurstenim, uz lodžijām malkas grēdas.

Labi, ka vecenēm ir Varakļānu slimnīca. Viņas atbrauc no kaimiņu ciemiem un viensētām, izlien no saviem čūskulājiem un pāķiem, nemaitā Rīgas gaisu. Turpat netālu no mājām dabū savas šprices. Daļa nomirst, daļa izdzīvo.
Autobuss uz vienu galu iet reizi dienā. Uztaisa riņķi, pēc diennakts atkal. Nemaz tā nevarētu izbraukāt šurpu turpu.
Kur jābraukā. Guli savā apdrupušajā palātā siltumā un runā par dzīvi. Kad nevarēsi gulēt, tad nomirsi. Ja nenomirsi, tātad nav jāguļ.

Latvija ir liels māla milzis, kam kājas aug no cukurbiešu, mežu, piena un siera tīrumiem, bet galvā stikla daudzstāvenes un smadzenēs skalojas nīgras mediju ziņas par to, cik drausmīgi, drausmīgi viss ir. Mazākais lietus, un milzis zaudē līdzsvara sajūtu. Kaut par kredīta naudām bija nokrāsots tik smukā krāsā.
Bet vietām pat nav krāsots. Tikai izlikts vecām padomjlaika flīzītēm sarkanā un zaļā krāsā, gar malām vecas eļļas krāsas paliekas – kāds reiz bija centies nokrāsot brūnu un vienādu. Kā veco koka skapi ar baltajiem emaljas naktspodiem.

Vakar braucu vilcienā uz Rīgu. Netālu no manis sēdēja izkaltis vecītis melnā mētelī, rokās turēja cepuri. Ārā auksti. Ziema. Vecenīte noadījusi cimdus ar rakstiem. Līdzi uz slimnīcu iedevusi somu ar mantām – čības, veļa, pašas ceptas bulciņas. Vecītis apēda bulciņu, purpinādams aizsēja maisiņu. Un gaidīja Rīgu.
Kājās jauni melni velteņi. Ziema taču.

No lv.lv pūra.

vistas dziesma

Stāsts par vistu skolas ēdnīcā. No tiem laikiem, kad vēl nebija blogu, interneta un datora un kad publiskās dienasgrāmatas bija jāraksta uz papīra.

Tas ir, bija tikai informātika, kur uz krāsainā kompja varēja paskatīties, kā darbojas dators un tad bija jākārto ieskaite – uzzīmēt kaut ko Paint.Es uzzīmēju pelēku sunīti zaļā pļavā. Un man negribēja likt ieskaiti, jo nebiju izmantojusi visus rīkus – apļus, elipses, kubus. Tas nekas, ka pati jutos nenormāli lepna – ar peli biju pēc ilgām mocībām spējusi uzzīmēt sunīti. Tas nekas, ka pie datora ar peli sēdēju pirmo reizi mūžā.

Klasē bija divi krāsainie datori – smaržoja kā pasaka. Balts monitora klucis, liels ekrāns. Tastatūra, pele, peles paliktnis. Un visu var izdarīt viegli un ātri.

Citādi uz katra galda bija mazi datoriņi ar melniem ekrāniem. Tur bija jāzīmē vistas ar komandām – punkts tur un tur, līnija tur un tur, pildījums tur un tur. Augstākā pilotāža bija uzzīmēt dzīvnieku. Nevis māju no dažām taisnām līnijām.

Tajos datoriņos bija arī spēle – varēja dzenāt mazu ērmiņu pa labirintu. Bet kamēr izdarīja visu vajadzīgo, stunda bija cauri un pie spēles netikām.

Toties bija jāsēž un kladē jāraksta par programmēšanas valodām. Un kam tas viss…

Toties vēl pēc diviem gadiem, kad man vaicāja – Tev e-pasts ir? Atbildēju – man riebjas informātika.

Epasts man ir jau gandrīz 10 gadus. Tā paiet dzīve.

Bet kompi ar Windows Vista es tomēr nenopirku. Lai iet ellē!

skat,

jauks atradums sestdienas rītam, gaidot braukšanu uz dzērveņu purvu.

“Skumju Akmeņu” mājaslapa.

ko liegties, nav vērts – foršā seno dienu mūzika. varbūt arī tas, kāpēc es esmu es. nu kaut kā tā.

kad dzīvoju kojās, man nozaga visas kasetes. gan to, kas tika atsūtīta dāvanā pa pastu, kad vēl mācījos skolā. gan jau vēlāk pašas pirktās un rakstīt pārrakstītās kombinācijas.

tagad domāju, ka jāatjauno. ja ne kasetes, tad mp3 vismaz.

visvairāk jau žēl pa pastu nākušās “Saule tunelī”. kasetēm arī ir smarža.