turpinot pēdējās dienās braši cilāto tēmu par košera gaļu, es ar kādu vārdu. kad jau visi, tad lai visi – es tiem citiem līdzi.
reklāmas kladzināja par asiņu nolaišanu lopiem, pret to esot jāizsaka savs protests. pret latvju cūku, teļu un govju pakļaušanu neizsakāmām mokām svešas ticības vārdā.
tviterī, blogos un citur sociālajos tīklos ņirb lopu kaušanas skati. pilsētnieki pirmo reizi ieraudzīja nāvi. vienīgā iespēja to ieraudzīt galu galā ir uz ielas, kad sabrauc kādu kaķīti (atceros ņemšanos ap Brektes bildēm ar beigtajiem lopiem), vai youtubē, ja kāds ieliek cūku kaušanas skatus. nupat rāda arī filmu “Padoties aizliegts“, tur arī ir cūkas kaušanas aina. šķiet, pat ar visu asiņu notecināšanu bļodā.
tā jau var nomirt un neuzzināt, ka nāve ir kas cits nekā game over datorspēlē. pilsētā nāve ir tālu. pa laikam tikai no jumtiem nokrīt sakaltuši baloži un žurkas. pilsētā dzīvnieki laikam nemirst vai arī līķus rītausmā novāc sētnieki. slimos un vecos kaķus un suņus iemidzina vai slepus aprok mežā.
dzīvnieku aizstāvji sēro par lopiem, kam kaujot notecinātas asinis, tāpēc tie cietuši drausmīgas mokas. citi vaicā, vai sišana ar mietu vai apdullināšana ar elektrību labāka. sāp jau visādi. ko nenomirušie var zināt par nāvi, ko nomirušie par to var pateikt. dzīvnieki par nāvi nevar pateikt neko. tikai skatīties, kā nokauj otru.
tā vien gribas teikt, ka nav nekā jauna uz pasaules, jo ne jau par lopiem vai to aizstāvību ir runa. ja nu vienīgi safanojušās meitenītes veģetārietes, kas jau 3 gadus neēd gaļu.
runa taču ir par latviešiem un citām reliģijām. vai drīzāk par kristiešiem un citām reliģijām, piešaujot tam klāt tautiskuma, tēvzemes mīlestības, ksenofobijas un savu latvju lopu žēlošanas mērci.
jo arī es taču savu govi Veceni negribētu kaut sāpīgi vai notecināt. viņai ir pēdējā vasara, rudenī viņu nokaus, viņa ir dzimusi 1995. gada 24. aprīlī. es nezinu draugu dzimšanas dienas datumus, bet zinu govs dzimšanas datumu. bet kur gan lai liek lielu un vecu govi.
man viņa ir govs Vecene, dzimusi tad un tad, jo atceros viņas raibo dvīņumāsiņu, ko pārdeva kaimiņiem un aizveda zirga ratos, atceros viņas tievās kājas un stirnas acis ar garām skropstām, bet citiem viņa ir gaļa.
kad nodeva gaļā veco govi Vabaļu, vēl menesi visi raudāja. nodot piena govi gaļā ir kā nodot tuviniekus. ne tā kā pērnā gada teli vai vērsi, kam neviens tā īsti nav ne pieķēries, ne iedevis vārdu.
vēl joprojām Vabaļu atceras un žēlo. jo piena govis tur ilgi, viņām pieķeras. melnā govs bija dzimusi apmēram 1989. gadā un ar trim pupiem nodzīvoja, šķiet, 14 vai 15, vai varbūt visus 16 gadus. veca un viltīga govs, kas nāca mājās, kad gribēja. un stāvēja pagalmā, kad bija dunduru laiks, jo pagalmā ir ēna. zaga runkuļus un izlikās, ka tā nav viņa. pa klusos dzemdēja uz pļavas un reizēm pa durvīm mēģināja ielīst arī istabā – jāredz taču, kas tur notiek.
pie vecāsmātes dzimtajām mājām laukos bija maitu kalniņš – tur aizvilka vecās govis un zirgus. citreiz dzīvus un nošāva. citreiz jau mirušus.
kur lai mūsu laikos liek vecas govis. neturēsi taču mūžam. Vecenei jau bijušas divas kājas operācijas. divas reizes griezti nost ragi, jo tie griežas un ieaug galvā. nupat viņai atkal kaut kas ar kāju.
Vecenes māte, raibā govs Ziedaļa (latgaliski Zīdale), pa kluso bija ielīdusi tīrumā un saēdusies zirņus. viņai uzpūtās vēders – gāja lēnītēm no ganībām un nokrita ceļos. kuņģī rūga barība, gāzes spieda uz plaušām un sirdi, viņai nebija, ko elpot. saļima un, izkārusi mēli, elsoja. aizskrēju uz mājām pēc naža, ar ko pārdurt vēderu. izrādās, govīm ir ļoti sīksta āda. kamēr vīlēju pušu ādu un vēdera plēvi, muskuļus un kuņģa sienu, viņa izdzisa. gaisu izlaidu, bet bija par vēlu. sapratu, ka jāpārgriež rīkli, bet nevarēju, jo cerēju, ka atjēgsies.
to izdarīja steigā atsauktie vietējās kautuves kāvēji. vēl nolamāja, ka esmu sagriezusi ādu un nekam vairs nederēs. gaļu aizveda, bet vecas govs iekšas ir milzīgas, vedu prom vairākas tačkas un bija kā darot jebkuru darbu. kas jādara, tas jādara. reizēm nāve piezogas negaidot un cilvēks tikai var palīdzēt aiziet ātrāk.
tai vietā toruden auga melna un lekna zāle – kā stāstos par karalaukiem, kur izliets daudz karavīru asiņu. un tagad es zinu, ka govis jāsargā. katra uzpūšanās var beigties arī tā.
bet vēl es zinu, ka varbūt tā bija jābūt. Ziedaļu mums atdeva viņas saimniece, vecāsmātes māsa Helēna. viņa nevarēja nodot govi uz kaušanu un atveda pie mums. pēc dažiem gadiem nomira, vasarā nomira arī govs.
tā laukos gadās, ka govju un cilvēku likteņi iet blakus. kā tajās izkautajās postpadomju fermās, kur vējš izgāzis durvis un turpat netālu kolhoza mājās bijušās slaucējas pamazām nodzeras un aiziet no dzīves.
bet ko nu es par laukiem. katrs lauku bērns taču zina, ka lopus kauj. tiem lopiem, ko kaus, nepieķeras. tos lopus nečubina. kad pienāk laiks, sarunā kāvēju – apkārtnē zināmu vīru, kam nedreb roka un kas to lietu nodara ātri un nesāpīgi, nemoka cūku vai aitu. gaļu sagriež kārtīgi, ne šā vai tā izķērnā. jo cūka ir pelnījusi, ka viņas gaļu sadala kārtīgi, izķidā visas zarnas, lai nekas neiet postā, lai viņa nav par velti dzīvojusi.
bet par košera gaļu ņemšanās ne pa jokam. ļaudis pamanīja, ka arī viņi ēd gaļu un ka gaļa nerodas veikalos celofāna kulēs vai šašlika bundžas. ka tā ir kāda dzīva organisma miesa. ka tā cūka varbūt arī gribēja dzīvot. vai ka viņai bija lustīgs prāts, bet viņu nokāva.
no vienas puses – sausais saprāts, ekonomiskās intereses: latvju zemniekiem jāatver jaunus tirgus un jāļauj konkurēt ar pārējiem Eiropas košergaļas kāvējiem. loģiskais saprāts, kam dzīvnieks ir prece. saprāts, kas izdomā lētākus lopu pārvadāšanas un kaušanas veidus, tāpēc rada kautuves. saprāts, kas izdomā, ka kautuves ir krutāk kā kaut cūkas mājās, tāpēc mājās kautu cūku jau kādu laiku nevar legāli pārdot, bet kautuvē nožmiegto var. kaut mājās cūku izved ārā, apdullina un nokauj, bet kautuvē… vells zina, kas tai kautuvē darās, kur nāve ir rutīna.
no otras puses – ētiskā pārliecība: dzīvniekiem arī ir tiesības mirt skaisti, nesāpīgi un dzīvot ilgi. pūkainiem kaķīšiem ir jādzīvo mājās. sunīšus nedrīkst likti pie ķēdes. cūciņām jāskrien pa āru. gotiņām jāēd zaļa zālīte – kā piena paku reklāmās. vistiņas kašājas smiltiņās. tikai dzīvē jau nekas nav tā. cūka pie cūkas, govs pie govs, vista pie vistas – ražo pienu, gaļu un olas. dzīves beigās viņi kļūst par gaļu.
tikai vai tie dzīvnieki būtu dzimuši, ja nebūtu paredzēti nokaušanai. neviens taču pavasarī nepērk 10 broilerus, lai turētu visu ziemu un priecātos par viņu tuklajām pakaļām. rudenī pirms likšanas kūtī galvas nost. ilgi dzīvo dējējas vistas. un mīļās vistas, kas pamanās iekāpt sirdī. dējējas dzīvo, līdz beidz dēt. mīļās vistas dzīvo, līdz nomirst.
no trešās puses – antisemītiskie aizspriedumi, jo latvju cūkām ir jāmirst pēc latvju tradīcijām: ar vāli pa pieri un nazi sirdī, asinis bļodā, asinsdesas, cūku bēres, ragi un nagi suņiem. asins nolaišana dzīvam – tas kaut kā sasaucas ar asiņu nolaišanu tautai, ksenofobiskiem aizspriedumiem. jo vispār jau ekonomiskās krīzes laiks ir kā radīts ienaidnieku meklēšanai. kādam taču ir jābūt vainīgam.
arguments – latviešu folklorā jau izsenis pausta mīlestība pret dzīvniekiem: ne sunīša kājām spēru, ne guntiņas pagalītes. profesore un deputāte Kursīte lai par to pašu šodien izteikusies. ka latviešu garā nav nolaist asinis. ka mēs nevaram pārdot savu dvēseli un pieņemt kaut ko tik svešu – svešas ticības vārdā nolaist asinis saviem lopiem.
tikai kas ir tas latviešu gars – katoliciskā govju pasvētīšana ar Agatas ūdeni, apkūpināšana ar Pūpolsvētdienā svētītiem pūpoliem un paegļiem, govs pārkrustīšana ar pīlādža mietu? nelabā balsī aizdziedājušas vistas nokaušana uz sliekšņa? vai varbūt dzeršana cūku bērēs par nokautās cūkas dvēseli?
bet upurēšanas tradīcijas latvju pagāniskajā kultūrā? gaiļa kaušana par prieku Ūsiņam un jaunai ražai, cūkas asiņu noliešana zemē, lai citugad laba raža? nokautas cūkas pupu mešana aizgaldā, lai citugad labi sivēni padodas. zīlēšana pēc cūkas liesas – ja sākuma gals tievs un beigu gals resns, būs silts ziemas sākums un stingra ziema uz beigām.
paskatījos latvju tautas ticejumus. un kas tad tas – kaut kas baiss, pretīgs un totāli neveģetārs, nekristīgs: “Kad pirmo gaili kauj, tad saiminiekam jātecina gaiļa asinis klētī apcirknī auzās; pēc tam, kad gaļa apēsta, kauli jāsamet siekā, kurā iegrābtas ar gaiļa asinīm aptraipītās auzas. Sieks jānoliek zem galda, kur maltīti tura. Gaiļa kaulus un auzas pēc tam atdod zirgam. (PŠm 7715)”
kaut kādi drausmoņi tie senie latvieši. gribējās tā smuki estetizēt “ne sunīša kājām sperti”, bet sanāk ar asinīm laistīti māju stūri, akmeņi un zirgu siles. vistas dzīvība vispār nekādā vērtē – kā kas, tā vistai galvu nost un visas slimības un nelaimesnoņem kā ar roku, bet nokautai cūkai griež nost galvu un smejas.
un ko lai ar tiem žīdiem dara. negribas jau pārdot ne govi, ne vecomāti. bet krīze tak. katra kapeika no svara.
Kartenis nu diskusejis 2003. goda februarī. Pīsadola goreiguo i laiceiguo inteligeņce, teik pījimts lāmums dybynuot ortografejis komiseju vīnuotys latgalīšu raksteibys izstruodei. Juo emineņce Juoņs Pujats soka zeimeigūs vuordus – volūdys normu sakuortuošona lai palīk volūdnīku ziņā, a mes lītuosim. Komisejā ir 11 cylvāku – voludnīki, sabīdriskī darbinīki, bazneicys puorstuovi, studenti.
atsazeišu, ka munai rudiņa kluseišonai vysur, izjemūt tviteri, ir vairuoki īmasli.
