dzīsmeite par zemi

redzi, redzi, kai niu vīgli
krist nu dzeivis uorā,
kai niu zemis grīžās apleik,
izlein slīkys uorā.

tovi vuordi buoleleni
apsaženēs mudri,
pajims sīvys, brauks aiz jiurys,
struoduos benzintankā.

vysur labi, vysur skaisti,
munā zemē usnis
i iz kotra usnis gola
dzeivoj patrioti.

sīka vārdnīca

viss sākās ar sīkziņu, ka tvīts patiesībā ir sīkziņa.

sekoja sīkšana par sīko, ko papildināja atziņa – “Vēl par sīkumu – mūsu mazā zemīte, ko ta nu mēs” un atsauce uz balto tēvu lapu

radošo sīkumu lidojumu neparastos izziņas mākoņos aiznesa sīkziņa: “šiks sīks sīciens par sīcoši saistošo sinonīmu saišķi, kas atradās sīcmašīnas sīkumu nodalījumā.“

rezumējot – sīcēja dziesmiņa: sīcot dzimu, sīcot augu, sīcot mūžu nodzīvoju.

.

un nu arī pats galvenais -

sīka sīkšanas terminu tulkojošā vārdnīca

vispirms visi sīkšanas laikā izskanējušie varianti un to autori, pēc tam īss terminu apkopojums.

vajadzības gadījumā lūgums labojumus iesniegt rakstiski. :)

.

apsīkumot - tvītot par konkrētu tēmu (piem., par sīkumiem, tviterkrogu vai nodokļiem) @jki

apsīkums – interneta servisa uzkāršanās @verners, tvitera uzkāršanās @saprge

čīksts – vaidēšanas sīciens par valdību un nodokļiem @saprge

dižmanis – tāds, kuram ir 1000 sekotāju @rincix

izsīkums – nemitīga atkārtošanās un retvītošana @zz_zigurds

mīksts – sīciens par kulinārajām izvirtībām, pīlēm apelsīnos un purenēs ceptām jūras vēdzelēm @saprge

pakaļa – pieredzes bagātais lietotājs, kas bloķē sīkaļas savos sekotājos @verners

paku centrs – serveris @verners

sakumi – haštags, sakāmais @saprge

sasiksnot - pievienot tvitera listei @saprge

sasīkšana – labais tvītaps @murins

sasīkšanās – saruna tviterī @saprge, tvītaps @piliens

sīcēšana – tviterošana @murins, aktīva tvītošana, tiecoties uz rezultātu @saprge

sīciens – tvīts @saprge

sīcis – jebkurš tviterlietotājs @valtina, tāds tviterlietotājs, kuram nav 1000 tvītu @murins, tiešā ziņa @murins

sīcsīc.lv – civciv.lv @murins

sieks – meklētājs tviterī @uldisz

sīka vienība – apzīmējums zīmju skaitam, kas neietilpst sīkziņas noteiktajās 140 zīmēs @verners

sīkais – tviteris @zz_zigurds

sīkaļa – jauniņais ar 1 vai 2 pirmajām sīkziņām @verners

sīkarīts (sīks + favorīts) – persona, kas ir sekojamais un sekotājs @jemberga

sīkglaimība – tiešā ziņa, atsauce uz kādu @murins

sīklielība – tiešā ziņa @murins

sīkmanība – atsauce uz kādu @murins

sīkmanīgs – tāds, kam daudz sekotāju, bet mazs sekojamo loks @verners

sīkmanis – sekojamais @murins

sīkoņa – 2 vai vairāku personu saruna tviterī @verners

sīkot – tvītot @verners

sīkpaka – tiešā ziņa @uldisz @verners, @murins, saīsināts links @zz_zigurds

sīkpatika – favorīts @murins

siksna – programma vairāku sīkšanas profilu pārvaldīšanai @saprge, tvitera liste @zz_zigurds (kuram vairāk siksnā caurumiņu, tas krutāks, to vairāk sīcēju sasiksnojuši @saprge)

sikspārnis – lietotājs, kam jāaplido daudz paralēlo profilu @saprge (sīkspārnis @zz_zigurds)

sīksts – tvitera vārds @murins

sīkstulis – tvitera klients @murins, pieredzes bagātais lietotājs, kas bloķē sīkaļas savos sekotājos @zz_zigurds, tas, kurš bloķējis kontu publiskai apskatei @uldisz, @verners, @zz_zigurds, @piliens, tas, kurš parakstās uz daudziem sīkajiem (tviterotājiem), bet pats nesūta sīkos (tvītus) @zz_zigurds

sīkšana – tviterspams, nekontrolējama twītu plūsma, jo īpaši pus-komerciāla @zz_zigurds, tvitervibrēšana @saprge

sīkšanās – tvītaps @uldisz, sasīkšanās @saprge, sasīkšana @murins

sīkt – tvītot @verners, @murins

sīkulis – modīgais temats, haštags @piliens, sekotājs @murins, tvitera lietotājs @jemberga

sīkumainība – savu sīkziņu pārrakstīšana divreiz vai dzēšana @verners, mentions @murins

sīkums, bet patīkami – retvīts @uldisz @verners, tiešā ziņa (meločj no prijatno) @zz_zigurds, retvīts @uldisz, @verners, prieka sīkziņa par 300. sekotāju vai ko tamlīdzīgu @saprge

sīkziņa – tvīts @vilx, SICK-ziņa, skan tik līdzīgi, mūsu kārklu-angļiem un FAIL reliģijas piekritējiem  @verners

sīkziņotājs – tviterotājs @verners, tviteris @murins

slīkšana – tviterspamošana, nekontrolējama ļaušanās sīkšanai @zz_zigurds

slinkotava – linku saīsinātājserviss @saprge

slinks – saīsināts links @uldisz, @verners, @zz_zigurds, Esmu šovakar slinks visu atstāstīt. Nosūtu tev slinku – lasi pats @verners

spiets – tvītaps @piliens

susliks – spraudnis sīkšanas sīkziņu iesūkšanai blogā @saprge

tiesiskums – tiešā ziņa @murins

.

atsauce uz kādu – sīkglaimība

civciv.lv – sīcsīc.lv

favorīts – sīkpatika

haštags – sīkulis, sakumi

meklētājs tviterī – sieks

pievienot tvitera listei – sasiksnot @saprge

retvīts – sīkums, bet patīkami

saīsināts links – slinks

saruna tviterī – sasīkšanās

savu ziņu dzēšana – sīkumainība

serveris – paku centrs

tāds, kam daudz profilu – sikspārnis

tāds, kam daudz sekotāju (virs 1000) – dižmanis

tāds, kam daudz sekotāju, bet mazs sekojamo loks – sīkmanīgs

tāds, kam maz sekotāju (līdz 1000) – sīkaļa

tāds, kas aizslēdzis kontu – sīkstulis

tāds, kas bloķē sekotājus iesācējus – pakaļa

tāds, kas ir sekojamais un sekotājs reizē – sīkrīts

tiešā ziņa – sīkpaka

tvītaps – sasīkšana, spiets

tvitera lietotājs – sīcis

tvitera liste – siksna

tvitera vārds – sīksts @murins

tviteris – sīkais

tviterošana – sīkšana

tviterošana ar nolūku (sevišķi komercprofiliem) – sīcēšana

tviterot – sīkt

tviterspams, nekontrolējama ļaušanās sīkšanai, jo īpaši pus-komerciāla – slīkšana

tvītot par konkrētu tēmu (piem., par sīkumiem, tviterkrogu vai nodokļiem) – apsīkumot @jki

tvīts – sīkziņa, sīciens

uzkāršanās – apsīkums

.

tā kā es to tomēr izdarīju (vairāk gan aiz spītības un pankūku dopinga dēļ), es domāju – apkopošanu, tad – pankūkas studijā!

:)

.

nākamā rīta atziņšķirklis:

sīkzilonis - no viena sīka @vilx sīciena izpūsta sīcienu vārdnīca @valtina

.

nākamā rīta ieteikums:

Sīkas Sīkšanas Terminu Tulkojošajai Vārdnīcai varam ieviest arī savu restīti #SSTTV, lai sarunas Sīkajā vieglāk raisās @zz_zigurds

http://tehvi.dv.lv/

miskastes

rudens skumjas un nepadarīto darbu riebīgā pēcsajūta.

dienā, kad nezini, kur sevi likt, jo visa ne ta par daudz, ne ta negribas neko, bet vajag visu, varbūt vienīgais, ko gribi tik drusku, ka negribi negribēt, ir uzrakstīt kaut ko par miskastēm un jaunībsdienu izklaidēm – kladēm.

kaut kad drausmīgi sen, vēl aiziepriekšējā dzīvē, apmēram 1994. vai 1995. gadā, sazin kādā jēgā izdomāju tādu tekstu un salipināju no burtiem. tajos laikos laika bija vairāk, sevišķi jau lipināšanai, griešanai, zīmēšanai un darīšanai. tagad baksties kaut ko internetā – e-pasti, skaips, kommmmunikācija, kaut velns viņu rāvis. bet nekam īstam vairs laika nepaliek.

lai gan kas no tā īstā. mētājas kaut kur manā plauktā kā bijušā laika pieminekļi vai laika konservi, kuros ieguldīts tik daudz laika un pacietības. var tikai apbrīnot, cik daudz laika un pacietības, cik daudz garlaicīgu stundu pārciests. tagad lasu un šausminos – ja ne klažu zīmēšanai un rakstīšanai, kā es būtu pārcietusi visas tās trigonometrijas, filozofijas, vēstures un vācu valodas, latviešu literatūras un ķīmijas.

vispār nesaprotu, ko darīju skolā. spriežot pēc tā laika publiskajām dienasgrāmatām (ko lasīja visi, izņemot skolotājas, jo nav jau viegli noslēpt, ka kaut ko raksti, lai pēc tam nevazā pa zvaniem un neliek rakstīt skolas himnas un citus sūdus), esmu vai nu bastojusi, vai gaidījusi zvanu, vai rakstījusi kladē. laikam nemaz neatceros nevienu stundu, kad muti vaļā būtu klausījusies skolotāju. varbūt nepaveicās ar viņiem, varbūt manis pašas uztveres problēmas. jo to, kas tiešām interesēja – bioloģija, mācīja veca karga, kas šļūkāja pa baznīcu un pirms tam bija komunists. nu kā tādai lai tic un klausās, lai arī runa ir tikai par mitozi un mejozi. bet pārējo varēja vienkārši pārlaist un izlocīties. jo teicamniece neesmu bijusi nekad. nesekmīga arī ne, pat ne tajā videnes semestrī, kad neviens nemācījās un nesekmīgi vismaz vienā priekšmetā bija pat bijušie teicamnieki.

tajos laikos vienu brīdi biju apsēsta ar bardaku, miskastēm un izgāztuvēm, jo vilināja marginālas lietas. godīgi salikt burtnīcas kaudzītē un rakstīt līdzeni neesmu mācējusi nekad.

tagad grūti atcerēties, bet vienu brīdi mans istabas gals bija īsts čūskulājs. nepietiek, ka pārvietoties varēja tikai ar vienu sānu, jo visa bija tik daudz. tur karājās jāņuzāles un jaungada rotājumi, uz striķiem bija sakārtas tukšas diegu spolītes, skoča viducīši, avīžu lidmašīnas, kastaņu vērtenes un sakaltušas tulpes, uz grīdas  mētājās vecu žurnālu kaudzes un kaut kādi papīri, avīzes, grāmatas. atceros tikai sajūtu – ka eju un mēģinu noturēt līdzsvaru, jo slīd kaut kādu 60. – 70. gadu žurnālu vāki zem kājām. kā izaugu par cilvēku, pati nesaprotu.

kaut vai šis piemērs no tā laika izklaidēm. tā vietā, lai mācītos vai skatītos TV, lipināju, līmēju, zīmēju, rakstīju. nav jau arī brīnums, ka neatceros, ne kosinusu teorēmu, ne arī māku no galvas citēt “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”.

pavisam ir kādas padsmit tādas klades, kur starp papagailīgajiem raibumiem paslēpies tas, ko tajā laikā domāju par dzīvi.

Bez mīlestības var iztikt tāpat kā bez televizora. Iztiek arī bez galvas. Mēs un miroņi.

Visi cilvēki ir kolosāli, tikai nevajag kaitināt, strīdēties, runāt pretī. Viņu viedokli savam jāpielīdzina lēnām. Kā galda kāju liecot.

Es neesmu nabadzīga, man gluži vienkārši ir ļoti maz naudas. .. mans mērķis būs sasniedzams tikai tad, kad man vispār nebūs naudas.

Man ir ļoti daudz laika, taču tikai tad, ja es nesteigšos.

.. sūds arī uz Eifeļa torņa grīdas ir sūds.

Ja par mākslinieka talantu spriež pēc tā, kur viņš ir apglabāts, tad Rembrants ir ģēnijs, jo viņu apbedīja Amsterdamas nabagu kapos.

Es tos visus senčus brīžam nesaprotu – kāda velna pēc uztraukties par kaut kādu tur BARDAKU! Kārtība bija, ir un būs pārejoša parādība, bardaks pastāvēs mūžam. Kāpēc pielūdz nevis mūžīgo, bet nepastāvīgo?

bet cita starpā, protams, mācījos un godīgi rakstīju ieskaites. jo kā gan citādi būtu tikusi pie skolas diploma un ne viena vien diploma. protams, par to brīnos joprojām, bet laikam jau tā reizēm gadās, ka patīkamas izklaides ir labāk kā nedarīt neko. un patīkamas izklaides reizēm iedvesmo pat lielām lietām. varbūt arī šovakar.

tas arī laikam viss, ko šovakar gribēju pateikt. jo par trillu nekļūst, par trillu piedzimst un saglabājas.

labdarības akcija “Jautrās sēntiņas”

tagad jau, kā smejies, rikšiem nāk virsū labdarības laiks – Ziemassvētki, Advente un bla-bla. balts pulvers snieg uz skujiņām un, klusi dziedot, mobīls skan. katra sausākā un stīvākā sirds iesmeldzas, sažmiedzas un grib darīt labu. vismaz reizi gadā tak drīkst…

pāris labdaru no lielas labdarības kāres pat apzaga Sarkano krustu un ziedot.lv, lai tik ātrāk tiktu pie labdarīšanas un aizsteigtos priekšā oficiālajiem labdariem.

steigai it kā nav iemesla. vēl pat Advente nav sākusies. bet labu darīt vajag arī labi iešūpoties. un kā ta citādi lai iešūpojas, ja ne sēņu laikā.

piedāvāju šo leģendāro un reiz tviterī jau piesmieto jautro sēntiņu paciņu. paciņa tiešām leģendāra – pirkta Ačinskā, Krasnojarskas novadā, kad tur biju aizdauzījusies apmēram augusta beigās. pēc tam paciņa mugursomā pārcietusi vazāšanos pa Sibīriju, aizdauzījusies vēl mazliet uz leju gandrīz līdz Mongolijai. saspiesta un saņurcīta, bet IR. dažām sēnēm varbūt pat ir klāt kātiņi pie cepurītēm un VARBŪT kāda no sēntiņām ir RŌZĀ.

gļukiem gļuku laiks, labdarībai labdarības laiks.

tātad piedāvājums. mainu šo jautro sēņu paciņu pret ejošu, zvanošu, pīkstošu un skanošu mobilo telefonu. ko savukārt dāvinu 1 nabaga studentei, ko nav iespējams sazvanīt.

vakar centāmies apvienot 2 vecas Nokia 3310 un sataisīt 1 ejošu telefonu, bet nu īsti jau nesanāca vis. jo dzeltenais vāks nederēja ar pelēko, savukārt pelēkais bija par drūmu, bet dzelteno nevarēja aiztaisīt, savukārt tikai dzeltenajam nosprāgusi baterija, bet tikai pelēko nevarēja attaisīt.

ja Tev kaut kur naktsskapītī mētājas kaut kas labāks par Nokia 3310 bez baterijas un vāka un gribi šitās leģendārās sēnes, neesi sēne un atraksti!

vai nu tviterī, vai šite komentāros.

labdarībai sveiks!

P. S. Cepumi ražoti Novosibirskā 22.07.2009. un derīgi gadu.

Par karogiem

Ne jau pie celtnes tu nāc un ne jau balto torņu pēc. Tu nāc uz svētvietu. Un lai arī ēka būtu kaut simtreiz degusi, vieta tomēr paliks. Tāpēc griezies atpakaļ un atstāj savas dāvanas, kaut arī liesmojošās drupas būtu maitu liju un sev noderīgā meklētāju apsēstas! Tas ir tavs pienākums. Tāpēc tu šurp esi nācis.

Izlasīju šo 18 gadu vecumā 31. oktobrī sevis rakstīto tekstu un beidzot sapratu, kāpēc joprojām dzīvoju un strādāju Latvijā. Lai gan šodien pēc TV ziņām man bija ļoti, ļoti skumji. Lai arī ziņas nemaz nenoskatījos līdz galam un izslēdzu TV.

Pēc tam domāju. Atcerējos un atradu šo filmiņu. Domāju par karogiem, tēvzemi, vadoņiem. Youtubē tādu diezgan daudz. Pa laikam vadonisms un karogi ir topā.

Pavasarī mesijas uzbraukšana debesīs ar pacēlāju. Rudenī mesijas augšāmcelšanās. Vai šī sabiedrība tiešām ir tik infantila, ka nespēj dzīvot bez tēta?

Man tikai ļoti negribas, ka manu karogu kāds pataisa par savu karogu, par kuru man nav nekādas daļas.

Nozagt valsti ir nevis nozagt naudu, uzpirkt ierēdņus, piekukuļot tiesas, bet gan nozagt ticību valstij. Ja man var iestāstīt, ka mana valsts ir slikta, jo es nemāku sataisīt labu valsti, man var iestāstīt arī to, ka man nemaz nevajag savu valsti, jo es neko nemāku un nevaru.

Ja kaut ko ļoti ilgi atkārto, tas kļūst par normu. Ja pūlī noteikts skaits cilvēku sāk kaut ko darīt, pēc brīža to dara viss pūlis.

Spilgti atceros runkuļu raušanu kaut kādā 90. gadu sākuma rudenī. Gāju pamatskolā, pēc stundām pārģērbos un aizskrēju uz tīrumu, jo gulbji jau bija prom un taisījās nākt sals. Kad gulbji iet, jārauj runkuļi. Mans mīļākais rudens darbs.

Uz nogriezto lapu kaudzes bija radio ar baterijām. Tie bija vēl tie laiki, kad uz tīrumu nesa radio un klausījās, ko saka diktori – katru vārdu. Kad izslēgt TV ziņas būtu nāves grēks.

Bija kaut kāda saruna, studijā bija kaut kādi veci ērmi, kas kaut ko runāja.

Atceros tikai vienu – PSRS lidmašīna krīt lejā kā vraks. Un mums ļoti jāpiesargās, lai tā neuzkristu virsū Latvijai. Šis ir īstais brīdis ar steigu iet prom no katastrofas vietas.

Un vēl otru – jūs esat nulle, jums nekad nekas nesanāks, jums nekad nebūs nekādas savas valsts, jo jums nav ne naftas, ne ogļu, ne gāzes, ne rūdas. Pliki un nabagi. Jūs nekad neko nevarējāt, jums nekā nebija, kamēr ieradās atbrīvotāji. Jūs neko nevarat un jūs neko nevarēsiet.

Tagad palasiet, ko paši latvieši šoruden vaid internetā.

Viss ir slikti, valsts nekāda, viss drausmīgi. Jābrauc prom, jālaižas. Nekā te nebūs. Viss uz grunti.

Nozagt Latviju? Jeb atdot Latviju?

trillu ceļojums pēc tapetēm

sestdien viss bija mierīgi. tikai migla un tumsa. šķiet, pat dienas vidū tā arī nepalika gaišs. kārtīgs veļu laiks, bet ne veļas laiks, jo veļa nežūst. karājas uz balkona kā tādi veļi zīlītēm par šausmām.

sapratusi, ka tā var iepelēt mājās un būs jāmazgā drēbes, grīdas un kas vēl ne, braucu velopastaigā. pie viena iznest miskasti.

protams, bija tumšs. pati nesaprotu, kāpēc līdzi savācu somu ar maku un aparātu. jo nopirkt tāpat neko nevarēja – speciāli neņēmu līdzi riteņa atslēgu, lai nav vilinājuma pieslēgt un ieiet veikalā. un nofotografēt arī neko nevarēju, jo vienkārši bija tumšs, jo bija jau vēls un vienkārši bija tumšs un drūms. bet reizēm cilvēks nevar iziet no mājas neapģērbis jaku, lai arī ir silti. reizēm nevar iziet bez lietussarga, lai arī lietus jau pārgājis un viss tikai vēl slapjš.

ceļojumu sāku ar sešu balto kaķu ielu. tā ir iela, kuras galā ir nams, kurā dzīvo seši balti kaķi. braucot prom no mājas, kaķu māju neatradu. toties atcerējos, ko reiz gribēju atrast – mistisko Tapešu ielu, uz kurieni brauc 2. tramvajs. atrast atradu. pat divas Tapešu ielas un divus tramvaja galapunktus. vienu pie tādas kā pasta ēkas, tāda kā ceļojošā cirka laukuma, tādā kā pamestības vidū. izrādās, pie Zasulauka stacijas, kurā ir arī lombards aiz restēm un restu restēm, kur pieņem zeltu un sudrabu. vai tiešām šajā nelaimes nostūrī vēl ir zelts un sudrabs, ko pieņemt. otru Tapešu ielu labu gabalu tālāk aiz bezceļa posma, kas pat Gūgles mapēs vairs neparādās kā Tapešu iela.

sevišķi man patika Darba iela. ļoti kolorīti vārtiņi. un tā viena māja ar žogu, tāds kā paaugstinājums. vecis raka bedri kraukādamies. pamanīja mani, pacēla strīpainu kaķi aiz astes – koška sdohla. vienā rokā šūpojas stīvs kaķis, otra roka uz lāpstas. veci gumijnieki, nošļukušas bikses, mutes kaktiņā cigarete, kas netraucē runāt. man likās, ka šitādi tipāži ir palikuši manā bērnībā. ne velna. viņi rok sprāgušus kaķus!

sajūsmas pārņemta ripoju tālāk. riepas veļukam tukšas, bremžu nav, dubļusargs strīķējas. ek, kaut kā viss iet uz leju. nevaru saņemties remontam. tomēr sēdekli pieķīlēju, lai nebrauc uz leju. izrādījās, tas bija vienkārši. bet es mocījos 2 gadus. un bremzes arī gandrīz sataisīju, bet negribējās smērēt rokas.

braucu pa smilšu celiņu ar ļoti daudz sadauzītiem stikliem smiltīs, atradu bļitkotāja kasti. un tad – tramvaja galapunktu. sliedes beidzās nekurienē. nu labi, ne nekurienē, bet aplī, bet bija arī taisnais gabals, kura galā ir strīpains stienis un bezdibenis. kā stacijā vilcieniem. bet laikam mūsdienās vairs neviens neriskētu tur pamest tramvaju – iebrauc un izbrauc kā geto. vismaz pietura bija ne vien izdemolēta, bet mērķtiecīgi iznīcināta. īsti pat nevarēju noteikt vecumu tiem sarūsējušajiem dzelzs stieņiem.

ar sīkām flīzītēm izliktajā mājas galā pa logu bija izliekusies tantiņa ar sarkanu jaku un zili sarkanu vilnas lakatu. apaļš deguns, lakatam sudraba diegi. likās, ka tādas vecenes ir tikai laukos. bet ne velna. daļa iespundēta arī daudzstāvenēs. izliekusies pa logu, viņa runāja ar kaimiņieni. padruknu sievieti brūnā mētelī. par kaķiem, protams. pie brūnās sievietes kājām kādi 3-4 kaķi stūma iekšā labumus. 1 sēdēja nostāk – pūkains strīpainis. un blenza uz viņas melno somu.

- nu, mincīt, ko lai ar tevi dara, kaķīt… neviens tevi nemeklē, nekur neviena papīrīša… nekā…

sievietes balsī bija neviltots žēlums. tas gan bija viss, ko dzirdēju, ripodama garām. bet kaut kā palika skumji. no otras puses, kamēr tantes ir dzīvas, viņas pieskatīs. bet varbūt vēl kādi desmit idioti izgrūdīs savus pieaugušos kaķus no mājām – izauguši, vairs nespēlējas un gan jau kaķu vecenes pabaros.

pēc kādas pusstundas klejojumiem pa pagalmiem, vienkārši braucot, kur acis rāda un sirds sauc, protams, atradu monumentus. kad tiešām jau bija tik tumšs, ka jau uz aci redzams – glābt var astronomiski iestatījumi un arī tikai tad, ja nedreb rokas.

pirmo monumentu no sākuma noturēju par Īliņa stabu. daudzstāveņu pagalmā ēnā zem aprepējušām liepām kaut kāds balts klucis. uz kluci ved apsūnojušu betona plākšņu celiņš. mistika. virsū knapi saskatāmi gadskaitļi, plāksne norauta un sen pārkausēta.

bet ielas galā man pretī ļekoja lutausains suns, kam viens no senčiem kaut kad ir bijis rados ar vācu aitu suni. krāsas īstās, pats liels murmulis un ar lielām noļukušām ausīm, katra ķepa uz savu pusi, aste gredzenā. jau likās – vēl viens pamestais. bet nē. sieviete, kas turpat aiz stūra ielas malā ar grābekli kasīja samīcīto lapu putru, sunim klusām pateica:

- Miķi, kur tu iesi? nāc atpakaļ!

suns pagriezās un priecīgs atnāca, kulstīdams asti. saki nu. katram suņam taču ir laba un mīksta suņa sirds. ja tikai pamanās pamodināt un paturēt.

tad vēl atradu mistisku veikalu ar mistiskām zīmēm. tas bija pārdzīvojis visus liesos, treknos un auseklīšu gadus. reizēm uz ielas kā muzejā.

nu jā, vispār šobrīd man drausmīgi nenormāli nāk miegs un laikam apnika rakstīt, bet arī zinu, ka šī ir vienīgā iespēja pierakstīt. jo jau tūlīt būs jauna un traka nedēļa. kur nu vairs tādus niekus kā klejojumi bezsakarā.

gribēju tikai piebilst, ka ieraudzīju veselu veikalu rindu – kā no tālajiem astoņdesmitajiem. pilni logi puķu – laikam 30 gadu vecas un augušas, augušas, augušas. aizsūnojušas restes un gaisma kā vecās “Liesmās”. frizētava ar restēm un puķēm, iekšā staigā friziere ar uzkasītu blondu matu cekulu, uz stikla liels uzraksts “Sieviešu zāle”. pulksteņu veikals vai darbnīca. iekšā bim-bam pulksteņi un dzeguzes, elektronika un spoži modinātāji ar zvaniem. pie pārtikas veikala atstutēts vecs, vecs ritenis. no veikala gāja ārā vecs, vecs vīrs ar naģeni. nenoturējos un tomēr izvilku aparātu, un zibenīgi nofotografēju. vienkārši reflekss.

toties pie nākošajām durvīm kāds galīgi neizteiksmīgs vīrietis apstājās, sastinga, nopētīja mani un fiksi iemuka veikalā. man sanāca smiekli. tas ir tas. kaut kad pavasarī definēju, ka blogeris no žurnālista atšķiras ar to, ka blogerim traucē labi ja zibspuldze acīs, bet žurnālists atskatās pat pie klusa fotoaparāta klikšķa aiz muguras. sajūt ar asti.

tinu filmu, bet nevarēju nekā satīt. tik vien atcerējos, ka tas vīrietis ir kaut kāds latviešu seksa gigants un sieviešu mīlulis uz skatuves, kaut kāds aktieris, kas gan jau ir visos seriālos. bet lai mani nosit, nezinu, kā viņu sauc. kaut kad sen laikam redzēju kaut kādā izrādē. bet nu pie kājas. galvenais, ka pārbiedēju. fotografējot veco sēņu veci un riteni.

nudien nāk miegs. tāpēc tikai pateikšu, ka vēl atradu brīvdabas grafiti muzeju – veselu garu rindu ar garāžām. ar prieku ieraugot, ka autors ir kāds Princis, viņa devīze ir Kreisais krasts, darbi tapuši 2008. un 2009. gadā, ir vērojama izaugsme un viņam ir vēl daudz vietas, kur zīmēt.

braucot uz mājām, jau pa galīgo tumsu riņķoju, līdz atradu balto kaķu māju. uz vietas bija tikai pieci kaķi. sēdēja tumsā kā tādas baltas lupatiņas. te var aplūkot un pārskaitīt. jau iepriekš atvainojos visiem foto estētiem. šitās ir drebeļbildes, kurās jāskaita kaķi un monumenti, nevis jāmeklē katarse vai jāķer kaifs no smalkām niansēm. viens no kaķiem ir tualetes pods, bet tik daudz laikam var redzēt.

miskasti, protams, neiznesu.

svētdien arī miskasti neiznesu, lai arī braucu vēlreiz klejot pa Pārdaugavu un atkal ieraudzīju ērmu ērmus.

pie balto kaķu mājas pa dienu bija tikai viens baltais. savukārt pie manas Kristapa ielas mājas,  kur dzīvoju pirms 4 gadiem, ganījās resns un melns brīnums. saki nu, ka krāsa nenosaka raksturu. baltais kaķītis klusi sēdēja kaut kādās pāraugušās usnēs un plikšķināja nevainīgās actiņas, melnais kurmis lielīgs aizslāja man garām, i aci neuzmeta. kamēr kārtējo reizi pēcsaulesrieta mikrēslī centos dokumentēt cēlo melnā kaķa pozu, šis pievērsās runciskiem rituāliem un apšļāca sienu. protams, dokumentēju arī to. vismaz poza sanāca īsta. strūkla gandrīz arī.

secinājums (pēc pozas spriežot) – kaķi dara TO arī uz Rīgas jumtiem. tie melno kaķu mājas kaķi Vecrīgā.

tomēr, lai cik būtu gaišs vai tumšs, es tāpat pamanos izbraukt no mājas apmēram pēc saules rieta. tāpēc no visiem trillu ceļojumiem sanāk tikai burlaku stāsti, ne zvērīgs kunsts. bet braucu jau braukāties un skatīties, ne ko citu. cilvēki ir slimi pēdējā laikā – it kā nemācētu vienkārši skatīties un iegaumēt, nenofotografējot un nenokopējot uz cietā diska vai neieliekot fotki.lv vai flickr.com. ejot uz teijāteri, pa ceļam uz un no, “Starorīgas” ambralāžā saskaitīju laikam 26 statīvus (bet man jau aizmirsās un sajuka cipars, nav arī svarīgi).

svētdien jau pa tumsu aizdauzījos kaut kādā sliežu otrās puses rūpnīcu rajonā. tā iela bija tik drausmīga, tur nebija pat normālu grafiti. tādas ielas redz tikai murgos. bet man likās, ka kaut ko tādu var tikai izdomāt. izrādās, ir pa īstam.

lai vai kā, morāle ir īsa un skaidra – jāiet gulēt. rīt būs jauna un baisa diena. sveiciens katram, kas izlasīja šito sviestu.

bet tagad es zinu, kur ir Tapešu iela. un beidzot zinu, kuras ielas galā ir sešu balto kaķu nams. šīs dienas nav nodzīvotas veltīgi.

mans #darbagalds

ko tie citi, to tie citi. es tiem citiem līdzi.

šodien topā darbagaldi.

ļaudis izmisīgi vaicā pēc morga darbinieku, metālkaļu un zobārstu darba galdiem, bet saņem pretī tikai datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, jo visi tvitera bīdelētāji strādā pie datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem. :)

loģiski – ja pasaules centrā ir dators vismaz darbā, bet citam arī mājās, tad tas nav dzelzs, mašīna vai puķudobe. tas ir, tas var būt arī dzelzs, mašīna vai puķudobe, bet dators vienalga ir centrā. viss cits ir otra nodarbošanās.

neiesim nu liekuļot – tviteris ir datorvientuļnieku paradīze un vēl viens izklaides avots tusētājiem, rīks radošajiem un palīgs darošajiem.

kas nevibrē, tā nav. kam vēl ir laiks vibrēt tviterī kā tiem, kas neskaitāmas stundas sēž pie monitora. tāpēc arī darbagalds = datorgalds.

kaut vai šis Kristapa raksts par internetkarību: Es pats vidēji ik dienu pie datora un tātad arī Interneta (mūsdienās tas mēdz iet roku rokā) pavadu 10-15 stundas. Es ceļos no rīta sešos, lai pirms darbadienas uzsākšanas varētu izlasīt to, ko sarakstījusi dumjā hamburgeru ēdāju nācija. Darba laikā nekur tālu no Interneta netieku, jo tas ir nepieciešams informācijas ieguvei un manu tiešo darba pienākumu veikšanai. Pēc darba pārnākot mājās pirmā lieta, ko izdaru ir datora pieslēgšana, lai tas savelk jaunākos meilus/ziņas kamēr pārģērbjos. Un tad kā piesēžos, tā pavadu savu laiku Internetā līdz gulētiešanas brīdim.

ja datorā ir darbs, informācija un izklaides, tad nav jābrīnās, ka datorā ir vai tajā tiek organizēta arī sociālā dzīve.

tomēr bez galdiem šodien man arī daži citi lieli prieki.

pirmais prieks – nokavēju tramvaju, jo atkal mēs parādījāmies reizē: es no kāpņutelpas, viņš no līkuma. teorētiski var paspēt, tas ir, paspēt var tīri praktiski – skrienot. pa ceļam var arī iznest miskasti, jo tas ir tikai neliels līkums. bet. es apžēlojos par tomātiem somā, ko varētu saspiest sīpoli (neliels tā sauktais cookingparty šovakar, kas gan nav organizēts tviterī) un neskrēju. gāju kājām. pa ceļam onkulītis noskretušā jakā un netīrās baltās botās, kas reiz bija baltas, stāvēja ietves malā, atliecies, lūk, šādi:

viņš stāvēja ar seju pret ielu, atliecās. tad iztaisnojās, pagriezās ar seju pret atvērtām trepju telpas durvīm un atliecās tā kāāārtīgi! noelsdamies.

gāju garām un smaidīju, vecītis pagriezās. joprojām atliecies, uzmeta man zilpelēku aci. ar rugājiem noaudzis zods, taukaina kepka, bezzobaina mute un iekritušas lūpas.

- žrut vsjakuju huiņu i boļejut! žrut i boļejut! – vecītis sēkdams noaurojās pa visu ielu.

gāju tālāk un smaidīju nu jau pa visu seju. brīnišķīgs rīts!

- jogoi nado zaņimatsa, joptvajumaķ! – vecītis nokliedza man pakaļ.

jo vairāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka ērmu pilna pasaule. nekad nezini, kas un ko. tas priecē – negaidi un ieraudzīsi. Āgenskalns ir Rīgas Užupja republika. lai vai kā.

bet otrs prieks ir šodienas Dravnieka blogs – par jauniem stropiem, Berlīnes mūri un tviteri. cilvēks, kam darbagalds ir bišu strops, tomēr lietos tviteri. tāpēc varbūt šī vide ar laiku kļūs cilvēcīga. ar Ilzes bulciņām, LNB Sprīdīti, Diānas kaķi un Funta putniem.

tomēr trešais prieks ir tie šī rīta darba galdi. citam sakārtoti, citam savi. dators un mantas – grāmatas, krūzes, puķes un sīkumi. atkal viss kļūst daudz cilvēcīgāk.

tāpēc arī mans darbagalds – pa gabalu, tuvplānā un pavisam tuvu, lai var ieraudzīt sinepju burciņu ar bišu maizi.

jauku dienu! ir 13:02, kad šo rakstu. ir 13. novembris.

bet! šī ir lieliska diena, lai darītu savu darbu pie sava galda.

Lāčplēša diena. pazudis lācis!

Lācplēša dienā, ejot uz darbu, pamanīju vairākus pazudušus lāčus. kāds pat izlicis sludinājumus. kāds cits noplēsis lācim ausis. kādam pazudusi panda, vēl kādam – cilvēki. ak, Lāčplēsi. kāpēc šonakts tā plosījies?

jāpieaug. kādi vēl te lāči. krīze un iztikas minimums. liekajiem jāmirst. tagad tāds maitu laiks. izdzīvo lokanākie. jāsamazina izdevumi. samazini sirdsapziņu un dabūsi desu.

bet ir taču ļaudis, kas skumst pēc lāča – savas pakāstās bērnības un apbrīnas, savām zelta dienām un murmulīgās būšanas ar sevi un sevī.

atlīdzība Ls 150. lūdzu! meklējam lāci! tagad un te! kamēr nav par vēlu. bez sava lāča šī sabiedrība saies galīgā tūtē.

kuš!

kad mana lustra bija nokritusi no debesīm, tajā ielūkojās kaimiņu sejas.

man joprojām ir bail no elektrības. un no melnbaltas pasaules.

tviteris kā iedvesmas rīks. kāpēc ne

.

visas Rīgas smakas 11. tramvajā laižas uz centru
vēmekļi, netīras apakšiņas, pohas, malkas apkure
pasažierei priekšā uz pleca pat baloža kaka
visas Rīgas smakas sasēstas tramvajā un kratās uz centru
pasažierei ar kaku ir sarkana jaka, un viņa runā par suņa dzīvi

visi pilsētas kaķi šonakt izgāja ielās
visas pilsētas krāsas laižas uz Daugavu ziemot
pilsēta iztek kā tukša un caura kanna – Easy to go, hard to leave
tikai līviem pie kājas, Līvu laukumā zvaniņi zvana
tingeļtangeļu maršs: viens, divi, trīs, nu tu esi brīvs
latvietis vai krīvu krīvs, krievvalodīgais vai svaigi izcepts līvs
easy to go, paņem koku, uzkūko, neņem koku, nekūko
ceptai nāvei šonakt ķiršu garša, paņem kūku, pagaršo

mobīlim nosēdās baterija, abonements aizņemts vai citā zōnā
uz debesu balkōna pareizo avīzi lasa pareizā krāsā
apkārt rozes un begōnijas, debesu rasa, zīlītes prōsu prasa

zvani un nesazvani, visiem pilsētas kaķiem šonakt ir labi
visi pilsētas kaķi šonakt maršē pa torņiem
hard to leave – līvu līvam šonakt dzeltenas lapas krīt
un Daugavā aiztek uz jūru visi liekie un nesaprastie
takši instruē kaķus dzīvot un neizsamist
lēkāt no torņa uz torni un nepakrist

vien, divi un trīs
šonakt tu esi līvs
mazliet zaļš un mazliet arī dzīvs

pavirši pierakstīts dzejolis, tumsā ejot uz mājām

visi esam mēs mirstīgi
citi pavisam un citi tik reizēm
nāve atnāk
pieklauvē, klusē

visi mēs esam cilvēki
citi visi un citi pa pusei
atnāk dzīve
un pārplēš uz pusēm

dzīve murmulē pluskainām stērbelēm
pumpainā kleitā rozā
formīgos gurnus groza

mēs visi
steberējām un gājām
citam nebija māju
citam tikai pa pusei

Soltums. Zīma Sibirī i vacais Zenits

A varbyut vaira nikod nikas nabyus tai. Dūmuodama dūmuosi i sapynā otkon īsi pa tom pošom trepem, tok nikod vaira nabyus tai. Partū ka jau sapynā zynuoji – tuo nav, kuo es radzu. Es tik juo radzu, partū ka naasu atsavadiejuse.

A dzeivē kai sapynā vysleidza tuos pošys sātys, tī poši cylvāki. Īraugi i sasatryuksti – es tok bierneibā jau zynuoju, ka tys byus tai. Tei sāta, tei vīta, tei kruosa.

Zeileite atsalaiž iz zora labi ka izstīptys rūkys attuolumā. Nūsoluse meistuos nu kuojis iz kuoju. Prosa ēst. Snīdz rūku, jei beistās, tok nikur nalidoj. Kuojis nūgloboj zam seve, pīsapyuš kai opola bumbeņa i gaida. A mož?

Dīna nažieleigi solta, boltuo smierts i izneiceiba – īveļc gaisu i apsadadzynoj. Vajadzeibys sasamazynoj da minimuma – elpuot tikai tik dzili, kab byutu gona. Snīgs sabirzs smolkūs putekļūs. Čārc, na čierkst – žālobainā bolsā zam kuoju.

Snīga putekli iz lada. Tai jis te stuov – sastiņdzs iudiņs i da pavasara apsastuojs laiks. Piersti nu soltuma nūtierpuši, navar pagrīzt objektiva. Osumu īstoti, daeimūt kluot i atsakuopūt. Vyss kai dzeivē. Tiuļuok vyss pasaruoda skaidruok, tok navar daudz redzēt. Tikai aizeimūt, redzi lītys i cylvākus, kas pagaisuši.

Iz īlu tikai žiguleiši. Vīneigais, kas varbyut paliks piec tam, byus atminis. Tikai atminis ir tik styprys, kab puorsystu kasdīnys īšonu i itymā laikā īsasystu vydā paguojušais laiks. Paliksim tik mes, nivīna cyta. Partū ka tik mes poši byusim puordzeivuojuši myusu dzeivis.

Kotram pa kasteitei. Vysim kūpā myužeiguo dzeive placs pi placa, cikom smierts atīt kai dzaltona vaca caca i pajem tevi aiz placa. Nu, nazkai tai. Stuovūt iz arhiva slīkšņa i raugūt saglobuot sevī syltumu, vyss ruodīs nazkai jūceigi i sveši. Prīškā ceļš iz sātu, aiz mugurys dokumenti, dokumenti i dokumenti. Svešys dzeivis i smierts, cereibys i iluzejis mapēs salyktūs arhiva dokumentūs. Prīškā – sova vīneiguo dzeive i cereiba īraudzeit breinuma.

Aiz kotra lūga pa dzeivuotuojam. Aiz kotrys posta kasteitis pa cereibai sajimt ziņu. Lūgi i posta kastis ir sasatikšonys vīta, kur dzeivī ļauds sateik ejūšūs i ejūšī var pasavērt iz cytys dzeivis. Atguodojūt tū drausmeigū soltumu, až aizasuop. Beja tik solts, ka ceļgoli palyka steivi i eimūt suopēja kuojis. Nazkai pa glupumam beju apmaukuse līku zeču puori, mīdze i nasiļdēja.

Soltums sajem da kaula. Soltumā sasajimt, nu ozutis izviļkt vacū Zenitu, juo vēļ nu mīsys syltuma rondonū metala korpusu, nūmaukt babys adeitūs dubultūs cymdus i nūfotografēt. Tik 1 kadru. Vaira navar – korpuss palīk solts, piersti nu suoku solst, tod suop. Ka par reizis naizliksi osuma, piec šaļtenis piersti vaira naklausa. Ībuozt soltū fotoaparatu atpakaļ zam driebu, zam džempera, kab jis vysā nasasoltu. Apmaukt cymdus. Aizīt tuoļuok, breinuma meklejūt.

Piecpušdīne. Temperatura zam -45, partū atcaltys lekcejis. Beidzūt ir breivs laiks izīt uorā i sovā vaļā. Verūs iz vuortu, i breiveiba kai suņs luncynojās i lāc gaisā. Es! Niu! Īšu! Vīna! Poša! A saule kai zynuodama vēļ turīs gaisā. Ej, ej, es paruodeišu ceļa.

Zīma Sibira pūrā. Pa viersu lads, apakšā iudiņs. Kuoja izkreit cauri snīgam i ladam  i teik iudinī i dyunēs. Izveļc uorā i dūmoj – kai niu da sātys ar slapņu. Tok, cikom izdūmoj teirēt,  slapņums jau ir sasaļs. Zuoboks palīk sauss. Lada kuorteņa kai blaugznys īt nūst, dyuņu sasolušī krepeči palīk snīgā.

Saule vys zemļuok i zemļuok, upiskrosta stidzeņa vad tik iz prīšku. Nazynomais sauc, i zyni, ka vēļ juoīt iz prīšku, partū ka vēļ nav laiks dūmuot par atsagrīzšonu. Vēļ juosaver i juoredz, na juoatguodoj, kai ir bejs.

Sātys iz upis krosta atsatupušys i jau symtu godu nūsaver – saule lāc i rīt. Nav nikuo jauna. I ka i byutu kas jauns, tok juos pošys vaira nikod nabyus jaunys. Pa laikam juos tik nūmaina snīga dečus, īsatyn i guļ tuoļuok.

A ite jau jauna dīna, jauna saule, a sātys tuos pošys i soltums tys pats. Verūs pa školys aktu zala lūgu, i solts jau pasavērt vīn. Asu dalepiejuse pi sīnys plakatu LATVIJA, i pat tī kruosys tuos pošys – zyls i zaļš. Breiveibys pīminekļa zaļais patīseibā ir Sibira statiņu zaļais. Naticeisi, tok tai ir.

Taišni itymā momentā es saprotu, ka par Latveju ir juorunoj latgaliski, kab Latveja byutu. Partū ka ir tikai vīna volūda, kurā pasaceit pa eistam, kas jei ir. Kab latgalīšam Sibirī pasaceitu, kas ir Latveja, nav gona ar plakatu LATVIJA par nazkaida latvīšu fonda naudu. Tev pošai latgaliski juopastuosta, kas tei Latveja taida ir, kas tev jei ir. Taidā reizē saprūti, ka “Dīvs svietej Latveju” skaņ ari latgaliski. Ka varbyut taišni tai jis juos svietej, partū ka tai tu juos saprūti, pīmini, zyni, jiuti i pasoki.

Pasauļs ir tik vuoreigs kai tī svešī čāguoni kūka viersyunē. Tok jī ir, i pasauļs ir. Jī klusej, taupej kotru syltuma drupaneņu. Tik klusu putynu vaira naasu redziejuse nikur – sēd i laižās klusumā. Tok jī ir i byus. Taipat kai beja čāguoni pyrms jūs i byus piec jūs.

Piļsāta kai vaca grebēze sovu nateireibu izsvīž tīpat aiz pakša. Solts snīgs i korsti palni, dyumi i mygla nu soltuma. Nazkas reizē krīvyskys kai nu gruomotu, nazkas zynoms jau nu dzeivis sātā i sovā dzeraunē.

Školys sporta laukums, aiz juo palejā pūrs i tī nazkur aizsolušais Čulyms – upe, pa kū zīmys laikā brauc ar mašynom i traktorim. A tai vītom tik pontonu tylti vosorā, zīmu lads, a nazcik mienešu godā – nikai. Vot i dzeivoj sovā latgalīšu republikā, runoj pa sovam, cikom nūmiersti. Ni zuoļu, ni doktura, ni groba.

Daudzstuovu sāta piļsātys centrā i dyumi nu vagoneņa. Laikam ceļ nazkū ari zīmā. Voi varbyut taipat. Ar lūgu škierbu lepeišonu ļauds cīši naaizaraun. Kurynoj tai, ka cytu reizi i lūgs vaļā juotur. I lapni. Mes varim, myusim nafta. Na tai kai jius, bobuli taidi, tī nazkur Eiropā.

Reklama ir reklama. A babys ar prīcu stuosta – redz, nu Kremļa pats Putins maņ atsyutēja gruomotu, pats pasarakstēja. Ir tok lobs cylvāks. I sūpluok Dīva biļdem iz izšyusteitys sedzenis apsveikums ar smaideigu karaveiru i Svātuo Jura streipainū būrti. Par vysim īguoduoja. A tik gryuts kara laikā beja, nadūd Dīveņ, zuoli ēdem. Baba stuosta i raud. Pa grumbainim byudim osoru lasis i pa seikom grumbu steidzeņom aiztak kai upis pa zemis rīvem. Kaidi laiki beja, kaidi vēļ byus. Juodzeivoj.

Autobuss aizbrauc, i gaisā pasaceļ seiki samolti snīga putekli. Lada iz Ļeņina īlys nav, partū ka snīgs nikod nav bejs atsalaids – solts i solts. Nav ni suoļa, ni smiļkšu. Brauc taipat. Pamazeņam vyss snīgs aizasejoj prūm nu ceļa.

Ustobys pakšs i sorma. Syltums īt uorā pa škierbom, i sāta kai cylvāks apsaļ ar garainim. Sāta ar sormys buordu kai vecine, kam nu elpys skusta buorksts apaugušys boltys.

A cyta sāta kai baba īraun golvu placūs, īsatyn vylnys skustā i bubineidama īt pa īlys molu. Myusim tik tai ruodīs, ka juos sēd iz vītys. Ite tok var redzēt, ka kupanys palīk, a sāta pamazeņam šliuc prūm.

Vēļ cyta sāta kai bagaturka izaslīn – a kas ta maņ, lūgu voi jumta nav? I laimis pokovs dasysts pi vuorteņu, i ramys nūkruosuotys.

Tuolīne nav dabasu zyla, a saulis rītiešonys ružova. Pa vydu sasoluse upe i myužam nasasaļs pūrs ar syltajim olūtim.

Kas ituos šeilaiks par zīmom. Veči runoj i spļauduos. Vot ogruok gon beja zīmys -  snīga da čūksta, ni puorbrist, ni puorbyut. A kas ta niu – pakaisa nazkū nu gaisa i saļdej. Da i kas itī par soltumim. Vot ogruok gon beja – zeileitis byra nu dabasu sasolušys i pa pavasaram lads guoja pa upem ustobys augstumā.

Moza, moza ustabeņa kai bobuļs saleikuse stuov ceļa molā. Jei tik tai kluseņam, pamazeņam i myužeigi.

Posta kastis, iz kurom nivīns vaira nikod naness ni gruomotu, ni gazetu. Nūticējet? Pasaverit iz snīgā īmeituos stidzenis da itūs posta kaštu – vysod kaids gaida sasatikšonys i viests. Kotram sātys stymbynam gribīs sylta vuorda, na tik vēļ vacai i saleikušai ustobai voi dzeivam cylvākam.

Itymā vītā maņ palyka tik solts, tik solts. Jau minotu 20-30 guoju pa īlu, ar acim gribējēs vysa, ar pruotu saprotu, ka piec saulis rīteišonys matās tymss i vaira nasaīs nikaidys kartenis, fotoaparats suoc atsaļt i pat zam driebu nasasylst, kuojis jau suop nu soltuma, daguna vaira najiutu. Ar kotru reizi gryušuok i gryušuok nūmaukt i apmaukt cymdus. Nūsolušuo dagona golā topucs, a najiutu nikuo – tik šaļtim ruodīs, ka vyss daguns nu vydspusis sasaļ, īvalkūt elpu. Ar taidu kai pluonu i suopeigu lada kuorteņu.

Pasagrīžu īšonai iz sātu. Garom guoja nazkaidi sasaruovuši ļauds ar pižikim. Jūs lipys tarčēja gaisā. Laikam vēļ nabeja tik solts, kab tuos lipys sasītu zam zūda, voi varbyut byutu zam Sibira veirīša gūda izruodeit, ka jam solts. Voi varbyut tai vajag. Jī nūsavēre, kū ta taidu es fotografeju – nazkaidus lūgus, vacu sātu i snīgu. Reizem navar saprast, kū ļauds redz tī, kur mes naredzim nikuo.

Ka fabrikai nav kaida lūga, syltums i garaini īt gaisā i sylda pasauli. Pamazeņam jī kruojās pi jumta i sasalej ar snīga kupanu viers jumta. Bolts i bolts. Fabrikā ražuoja kompetys i pakuoja 60. godu papeireņūs. Sajiuta kai muzejā, kas vys naz deļkuo vēļ struodoj.

Ari bārzs pi deveiguos fabrikys ar izpleisušajim lūgim apmauc mugurā sudobra sukni i soltumā treis, a nu juo bierst seiki, seiki kristaleni.

Kompetu fabrika niu jau bankrotiejuse, vydā īreikuota nazkaida darbneica – syt i kalacej. Nu skota nav izamainiejs nikas, tik šiļte nūjimta. A 2006. goda zīmā ite ražuoja kompetys.

Jau atpakaļceļā saprotu, ka nav nivīnys kartenis ar snīgu iz jumta. Tai, kab varātu saprast, kai ituos micis karās puori i šliuc pamazeņam nu čukura zemē. Jau laikam navarieju, fotografieju ar vysim cymdim. Rūkys vaira najuta nikuo.

Taida i  zīma, taids i soltums – 2006. goda janvars Ačinskā, Krasnojarskys nūvodā. vaira par tū, deļkuo es tī beju - itymā “Latgales Laika” rokstā.

Digitalī fotoaparati pat siļdeiti sastynga jau piec 1-2 kadru. Vacais Zenits struoduoja, tik rūkys sola i navarēja īstateit nikaidu parametru.

Zynuotuoji mani piec tuo ruoja, ka varieju tok saplēst aizvoru, ka taidā soltumā tok sastyngtu eļļa voi kas tī.

Tok vysys eļlis beja apmaineitys, aparats pyrms braukšonys tyka aiznasts iz remontu i puorjaukts i puoreļļuots, partū ka da tuo objektivs nastruoduoja jau pi -5 grādu. Var saceit, pa taisnū nu remonta skrieju iz staceju, kab sāstūs viļcīnī.

Ite ir salyktys 2 pastaigu kartenis, tok obejis reizis, izejūt uorā, stabili beja viers -40, ap -45. Kai tuo zynu? Partū ka škoļnīkim nanūtyka lekcejis i maņ nabeja juovoda nūdarbeibys. Breiveiba. :)

Kai saprotu, taišni tymā vokorā soltums ass pasacieļs da -52 gradu. Tok nazynu, voi munys pastaigys laikā. Varbyut jau tod, kod beja vysā tymss i vaira nariskieju porcēt kadrus.

Solts beja drausmeigi. Kod īguoju ustobā, pi zuoboku nabeja nivīna snīga putekļa – jī beja tik solti, ka vyss nūbyra nūst.

Voi fotoaparatam kas nūtyka? Nā. Kolpoj i niule. Tik 1 kadrs nu obeju soltumā izfotografeitūs filmeņu ir molā drusceņ īplāsts, laikam tūmār eisti nasatyna zūbrots. Tok tys ari vyss.

Ituos divejis  soltuos dīnys tai i palyka vīneiguo, kod fotografieju i pa gaismu tyku uorā.

Beiguos pādejuo karteņa. Vēļ niu atguodoju, kai raudzieju myglainū, apsalaidušūs sauli dabuot lada skulpturā, kai žylba acs, kai sola rūkys. Kai nu apžylbuma osoruoja acs, tecēja par byudim, sola. Kai navarieju atrast osuma i kai sastyngušim pierstim gruobstiejūs gar objektivu. Bet ir. Es tī beju = es tī fotografieju.

sigaretki ņetu?

kas napeipej, tam nav savīseigūs sarunu ar peipis palnu nūkrateišonu kaidā pogolmā, iz balkona voi trepēs.

komunikaceja ir ari bolss iz īlys – sigaretki ņetu? beju Vacreigā, laikam kaidi 5 cylvāki iz īlys paprasēja peipēt. kaids, kas meikstu sirdi, mudri paliks ar tukšu peipu paceņu.

1 nu jūs maņ pīduovuoja narkotikys. ir jau vēļ lobi cylvāki, kas dūd.

šudiņ Gunta maņ pastuostēja puosoku par myusu laikim. puosokom var ticēt i var naticēt.

nazkaidūs vuortūs stuov nazcik bomžu i dola peipu golus, tai sauktūs končikus. sīvīte vaicoj – itū gribi? vecs verās iz apmāram centimetri garū peipis golu i dūmoj – vajag jam voi nā.

vierteiba ir ari 1 cm cigaretis.

Latgolā kontrabandys peipis jau aizjem 69% tierga. dūmoju gon. ite es durička reizem sīna voi syudu tolkys večim nūpierku lātuos peipis par latu. jī poši īt iz točku.

meklieju nazkū pavysam cytu, Gūglis cioce pīduovuoja ari itū lopu i apsavieru itū stuosteņu par krīzi.

Budkai pietuvojas paplukusi būtne un taujā pēc cigaretēm. No budkas neskaidri atbild.
- A kāpēc dārgākas? Pirms divām dienām pirku, bija lētākas.
- Nu tak krīze.
- Ja jau krīze, tad lētāk jādod, citādi bankrats.
- Ja krīze, jādārdzinās, savādāk bankrats.
- Ak tā? Ja gribat zināt, es kādreiz strādāju par ekonomisti .. (neskaidri). Un es toč saku, krīzē lētākam jāpaliek, jums nepareiza cena!
Pardevēja satracināta izkaras no budkas:
- A jūs domājat, es te cigaretes kopš dzimšanas tirgoju? Es, starp citu, esmu finansu analītiķe, specializējos kapitāla dinamikā tirgus .. (neskaidri)

kaut kā tā. beigās šitā bilde. cita filharmonija un cita harmonija. domājot arī par kultūras krīzi un ka zārks jau nekad nevar palikt tukšā.

Kā pareizi dzīvot

Šajā zemē ir bīstami dzīvot. Paredzēt nevar neko. No otras puses, bija jau arī pēdējais laiks kādai krīzei un kraham. Pārāk ilgi bija mierīgi.

Bērnībā klausījos par revolūcijām, kariem un atkal kariem un domāju, ka kaut kas gan jau tiks arī man. Toreiz likās, ka tas būs kodolkarš. Vēl pat pirms dažiem gadiem es reizēm sapņos redzēju kodolziemu – apsarmojušas un dažādi izlocījušās dzelzs detaļas, kam nedrīkst pieskarties, jo tad noteikti mirs. Jāizlien cauri labirintam, tādam kā gaitenim, un aiz gala loga ir saule.

Reiz gan es tiku cauri dzelžiem, logs atvērās, es izkāpu un iegāju pļavā. Vasara, pļava ar lielām, fantastiskām puķēm, kas vējā mazliet šūpojas. Sapratu, ka atpakaļceļa nav, jo logs ir aizvēries un no turienes var tikai vienā virzienā. Skatījos un puķēm un nesapratu – kas tālāk. Uzdevuma vairs nebija, es to biju paveikusi. Taisījos iet tālāk. Saule, plašums, nekādu šķēršļu.

Pamodos un vairs nekad neesmu redzējusi tos dzelžus un kodolnāvi patiesībā arī ne. Kaut kas bija atrisinājies, bet es pat nenojautu, kas īsti. Bet visspilgtāk atceros nevis mocības izlīst cauri, jo tas vienkārši bija jādara. Bet sajūtu, ka viss ir beidzies, bet nekā cita vēl nav. Reizē brīvība, reizē šausmas, ko ar to darīt un ka tūlīt jau atkal būs turpinājums un ceļš.

Lai cik labi būtu, laime nevar būt bezgalīga un neviena pļava nav mūžīga – to vislabāk var sajust sapnī un pamosties pirms nākošā pārbaudījuma.

Pļavu es pēc tam reiz ieraudzīju dzīvē, gan dažus kvadrātmetrus – kaut kāda nesen rakta grāvja malā uz uzbēruma bija uzziedējušas magones, rudzupuķes, pīpenes, ilzītes, pēterpogas un vēl tās rozā ar skariņām. Kolosāls krāsu raibums, apakšā laikam plika zeme, lietus noblietēts māls. Toreiz vēl padomāju – skat, tas ir dzīvē. Dzīvē tādas krāsas, un es to redzu.

Stāvēju, brīnījos un domāju – tas notiek ar mani. Tieši šis viens mirklis šobrīd ir visa dzīve, jo jūti, kā smadzenēs ierakstās laimes sajūta. Tā laikam veidojas atmiņas – lietas, kas iededzina pieredzi labu vai sliktu un ko var atcerēties, ja vajag un ja nevajag.

Baba bērnībā stāstīja par latviešu šaušanām un žīdu šaušanām, par čeku un izvešanām, nakšņošanu krūmos un bērnu atdošanu citiem, lai bandīti nesadedzina dzīvus kā kaimiņus. Par mājas izzagšanu un sēdēšanu turpat žagaru čupā klusu, jo dzīvība vienmēr ir svarīgāka par jebkuru mantu. Par bežanciem, kas nākuši no Krievijas un prasījuši maizi, pretī devuši drēbes – skapī joprojām ir rakstaini dvieļu gali, jo kur tad tik krieviskus liks, bet neņemt ar nevarēja, jo devēja lūdzās. Par bežanciem, kam ļāva apmesties pirtiņas piebūvē un deva ēst un darbu, jo visi ir cilvēki un visiem ir jādzīvo. Par izvešanām, kad to pašu bežancu ģimenes galva bija priekšnieks un vectēva vietā izveda citus. Par kaimiņiem, kas nāca pēc maizes un kam deva, jo tam, kas zog, nekad nebūs, tāpēc viņam ir jādod. Par radinieku meklēšanu Rēzeknes čekas pagalmā, staigāšanu gar līķiem. Par radinieku, kas tomēr bija dzīvs un Sibīrijā, bet atgriezās slims, tomēr viņa bērēs pēc pārdesmit gadiem bija pilni kapi ļaužu. Par govīm, kas raudāja, aizvestas uz kolhoza kūti – asaras tecēja no acīm pa brūno spalvu un viņas skuma pēc savas kūts un saimnieces. Par kolhozu normām un kartiņām, par rindām pēc maizes. Par vectēvu, kas uz miestu aiznesa sainī sasietus rabarberu kātus un atpakaļ nesa maizi, pakrita, maizi sasmērēja, bet tad mājās mierināja visus – Tys nikuo, teiri dubleiši!

Man bija apmēram 7 gadi. Oktobrī mūs uzņēma oktobrēnos un sadāvināja grāmatas par kaut kādu putniņu, kas ziedojās kaut kādu jūrnieku labā. Sēdēju uz palodzes, gaidīju tēti un mammu, lasīju, ārā lija lietus. Varu derēt, ka tajā dienā mēs visi bijām gatavi ziedoties. Mammai pajautāju, vai novembrī mēs būsim novembrēni un septembrī būtu bijuši septembrēni. Atbildi neatceros.

Man bija apmēram 8 gadi. Uz skolu taisījās braukt komisija, skolotājai bija bail. Viņa jautāja, vai Dievs ir. Neviens neatbildēja, jo tajā vasarā liela daļa no klases jau bija pieņēmusi Sv. Komūniju un pārējie jau arī nebija īsti riktīgi. Dzintars piecēlās un pateica, ka Dievs bija, bet viņu piesita krustā un viņš nomira. Sekoja diezgan sīks Bībeles atstāsts. Skolotāja izmisumā ķēra pie sirds. Dzintars viņu mierināja – Dieva vairs nav, jo viņš nomira, uztraukumam nav pamata. Vakarā mājās vaicāju, kas tur īsti ir ar to Dievu. Nē, laikam es tomēr pajautāju, vai man ir jātic Dievam. Visi sastinga, aprāva valodas un baba pateica – ir jātic, jo Dievs ir. Tikai skolā nevienam nekad nesaki. Un iemācīja mest krustu tā, lai neviens neredz.

Tā bija vienīgā reize, kad mani brīdināja. Bet es arī tāpat labi zināju, ka ir māju runas un ir publiski runājamais. Iespējams, blogs un publiskā dzīve internetā ir tikai turpinājums. Teikt tikai to, ko vari pateikt. Ielaist tik tālu, cik ielaid.

Neviens jau neko neslēpa un stāstīja, kā ir bijis, jo pašu piedzīvotā vēsture nelikās nekas tāds, kas būtu jāslēpj no bērniem. Toreiz klausījos un domāju – viņiem tik daudz kā bijis, bet man ne velna. Mājas, skola, kaķi, govis, grāmatas, ritenis, mežs. Nekā tāda. Viss mierīgi, visu var paredzēt.

Man bija apmēram 10 gadu, skolā maršējām ierindas skatē un dziedājām par brašajiem zēniem oktobrēniem. Krievu paralēlklasi uzņēma pionieros turpat pie ciema padomes un pilsētas domes ēkas, pie bleķa Ļeņina, mūs – Salaspils nometnē. Autobuss pēc tam sadega, bet šoferis bija glābis kaut kādus dokumentus un smagi apdedzis. Te nu bija varonība, kaut kādu papīru dēļ. Bija pavasaris, un es patiešām biju lepna, ka man ir kaklauts. Tajā pašā pavasarī uz skolu gāja milicija, jo kāds bija kaklautu apsējis ap stabu un vēl kāds cits uz sienas kaut ko uzrakstījis.

Man bija apmēram 11 gadu, un izrādījās, ka manā dzīvē tūlīt būs PSRS sabrukums. Man bija apmēram 12 vai 13 gadu un likās, ka nupat kāpsim tik kalnā vien. Man bija 15 gadu un izrādījās, ka ne velna – naudas nav nekam un laikam arī nebūs.

Rakstu un domāju – interesanti, kas vēl būs. Jo atkal ir tas brīdis, kad nav nekā, jo pa vecam vairs nevar, pa jaunam arī nevar, jo nevar zināt, kā ir pa jaunam.

Patērētāju sabiedrība ir šokā, jo vairs nevar patērēt. Nevar vairs aiziet uz veikalu un nopirkt visu. Sabiedrība, kas jau bija atradinājusies no gurķu konservēšanas un mājas viesībām, ir spiesta meklēt trīslitrenes ābolu sulai un griezt rosolu.

Citādi nekas taču nav noticis. Vismaz pagaidām. Vienkārši vairs nevar pa vecam, jo arī tīrumi noplicinās, ja tur visu laiku sēj tikai vienu un to pašu.

Bet varbūt lielākā nelaime, ka cilvēks ir palicis viens. Viens paņēma kredītu, jo gribēja dzīvot labāk un dzīvot kā citi, bet savā mājiņā purva maliņā un ar savu auto un savu foto, video un TV, laptopu un suni. Vienam arī jāmaksā.

Tu neesi nekas bez citu definētām vērtībām un postulētām aksiomām, ko esi iezīdis, pieņēmis, izskolojies. Tu esi viens un nekas, atkritējs un lūzeris, atpakaļrāpulis un neiederīgais bez partijas līnijas “visi kā viens un visi par vienu kā viens vienīgs viens” un bez mūsu tautas dzīvessziņas strādāt un nepalaisties, pastāvēt septiņsimts gadus un visas okupācijas pārdzīvot, dzie-dā-dami “darbā dzimu, darbā augu” un atvaļinājumā gulēdami, gulēdami un ravēdami, ravēdami, lai visa visai ziemai ir gana: skābētu gurķu, marinētu sēņu un ķiršu kompotu, bez demokrātiskās pasaules vērtībām un liberālās iecietības pret citādajiem, gejiem, ebrejiem, ne žīdiem, romiem, ne čigāniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ne invalīdiem. Bez vienotās Eiropas idejām, bez pārkārtošanās cerībām un pretalkoholisma kampaņām, bez Baltijas ceļa smeldzīgās cerības sadoties rokās un palikt tā mūžīgi, lai visā pasaulē visi redz un zina, kas mēs esam un ko gribam, bez kaut kādiem karogiem, kas reiz bija un nu atkal ir, bez zemnieku saimniecībām un patiesās dzīves laukos ar trim govīm: Brūkleni, Raibaļu un Vaboli, divdesmit vistām un sunīti Maksīti. Bez sabiedrības noausta morāles tīkla tu esi pasaules tīmekļa globālajos vējos palaists ego pīslis. Bez citu noliktām Prokrusta gultām nezini, kur likt kājas un rokas. It kā par garu, it kā savas.

Bija tik ērti ticēt, ka ir kāds, kas zina tavā vietā. Bija tik viegli mīlēt pozitīvos varoņus un just viņiem līdzi. Bija tik viegli lamāt valdību, kas nejēdz, ko dara. Bet pašam ņemt un ņemt, zagt un zagt – kolhoza bietes un salmu ķīpas, rūpnīcas krāsas un dzijas ruļļus, veikala atlikumus un norakstītos krāmus, būvniecības atlikumus un darbavietas benzīnu, projekta naudas un šādas tādas prēmijas, jo šī valsts taču apzog tevi, tātad ir jāzog no valsts. Jo šī valsts taču ir visi citi kaut kur, tikai ne tu pats tepat Rīgas Iļģuciemā vai Valmieras Burkānciemā, Rēzeknes Vipingā, Liepājas Karostā.

Es, …, stājoties Vissavienības Vladimira Iļjiča Ļeņina (ak Dievs, es neatceros no 3. klases, vai tiešām visi burti šajā nosaukumā bija jāraksta ar lielo burtu, toties atceros, ka Dievs bija jāraksta ar mazo burtu, un es sēdēju solā un nesapratu – kā tad tā, skolotāja ir no ticīgas saimes, mēs ar huligānu Aigaru no manas klases Ziemassvētkos satikāmies baznīcā pie Betlēmes ganiņu ainas un skatījāmies uz aitiņām un mazo ģipša Jēzu, bet skolā viss ir pa vecam: Aigars spļaudās, skolotāja melo un šajās sienās Dieva nav, kaut viņš ir visur un pieskaras, kad bērna naivumā esmu apmaldījusies svešā un lielā pilsētā un lūdzu Dievu, lai autobuss aizved mājās, bet šoferis nobremzē pie milzīga asfaltēta klajuma, pa kuru staigā cilvēki, visi steidzas uz milzīgām mājām ar kvadrātainām logu acīm, svešas sievietes nostājas blakus un izmisumā domā, kā lai svešam lauku bērnam paskaidro, kur ir Rīgas centrs, Mežciems un Teika, bet aiziet, tā arī nesapratušas, vai palīdzēja, un tad saproti, ka būs labi, un kaut kur ir jābrauc, nezinot virzienu, jo, tikai izkustoties, kaut kur var nokļūt, līdz attopies krustojumā, ko atceries no pagājušā gada, un zini, ka neesi viena, visa pasaule tevi pieskata, lai tu atgrieztos mājās un paspētu uz vakariņām) pionieru organizācijas rindās (bet visiem pār roku ir pārlikts kaklauts, to tūlīt, tūlīt drīkstēs apsiet ap kaklu, sarkans kā uguns, tikai ir jocīgi, ka kaklautus tirgo veikalā tāpat kā burtnīcas, līmi un lineālus, bet pēc gada kaklautu vairs nebūs un ap kaklu būs jāsien kooperatīvā austa prievīte, bet vēl pēc gada nebūs arī prievītes un kooperatīvā šūs drausmīgas katūna kleitas un kaimiņu apsviedīgā Zoja džinsus vedīs nelegāli no Polijas tirgiem, viņai ir blats piena slaukšanas aparātu rūpnīcā, viņa slaucamos aparātus Polijā maina pret džinsiem, bet vēl pēc gada vēstures skolotāja stundā vaidēs, ka neviena grāmata neder nekam un visa vēsture ir jāizmet vēstures mēslainē), savu biedru priekšā svinīgi solos (jo tu tiešām tam tici, svaigi uzsietais kaklauts plīvo pavasara vējā, deg kā liesma un tu zini, ka būsi labs cilvēks, jo tev ir ideāli un tu zini, kas ir varonība un ziedošanās savas Dzimtenes labā, tik tiešām tā būs, pioniera godavārds, tu būsi labs cilvēks) dzīvot, kā novēlējis lielais Ļeņins, kā māca Komunistiskā partija (bet tai brīdī tu tomēr drusku šaubies, jo par partiju tu nezini nekā, tikai mamma ir burkšķējusi par partejiskajām raganām, kas nestrādā un skraida pa rajona sboriem un galu galā tieši viņas izsitas uz augšu, bet tēvs noburkšķ, ka tās jau tik zina ar putām uz lūpām kaut ko pūst taurē, bet patiesībā nejēdz ne velna, tikai slaucīt ar mēli kā slotu, bet par Ļeņinu viņi vispār nerunā, bet tu pati par Ļeņinu zini visus stāstus – kā viņš apēda ābolu mizas un atvainojās savai mammai par kaut ko, ko tu nesaproti, jo ābolus taču arī ēd ar visām mizām, kā viņš centīgi mācījās – un tev ir aizdomas, ka īsti riktīgs viņš nebija vis, jo tik cītīgi klasē ir tikai tie, kam parasti ir labas atzīmes, bet citādi viņi nekā nejēdz no dzīves un nemāk ne lēkt ar gumijām, ne staigāt pa dzelzceļa tilta pašu augšu, neturoties ar rokām nekur), kvēli mīlēt savu Dzimteni (klasē visi zina par Lielo Dzimteni, kuras robežas sākas no Varonīgā Brestas Cietokšņa un beidzas kaut kur pie šauracainajiem kažokādās, bet arī mazo Dzimteni, kas sākas Viļānos pie autoostas un baznīcas un beidzas Nagļu purvos, Rīgā pie bulciņām un saldējuma un Rēzeknē pie universālveikala), kā prasa Padomju Savienības pionieru likumi (bet par tiem likumiem tu patiesībā ne velna nezini, tikai to, ka vairāk nevar nekā var, bet var tikai mirt citu labā, jo Zoja Kosmodemjanska mira, Pāvels Matrosovs mira, Jurijs Gagarins gan nemira, bet nomira vēlāk).

Ir ērti noskatīties “Panorāmu”, noklausīties LR1 ziņas un zināt, kas notiek pasaulē. Ķīnā no sliedēm nogājis vilciens, bet ķīniešu jau tāpat ir par daudz. Okeānā iekritusi lidmašīna, bet lidot jau tāpat ir tik bailīgi un lido tikai tie maitas biezie. Nu ja, tagad jau arī tie Īrijas radi lido, laikam sapelnījuši naudu.

Ir ērti veikalā nopirkt grāmatu “Kā pareizi dzīvot”, “Kā pareizi audzināt indigo bērnu”, “Kā pareizi iekopt ekoloģisko garšaugu dārzu” un uzzināt, ka tu dzīvo galīgi garām, tomēr eksistē kāds ceļš – ka dzīvot pareizi tomēr ir iespējams un kādu dienu tu tā dzīvotu, ja vien ievērotu visus padomus.

Bet kaut kas vairs nav tā.

Tu vēro un vairs nezini, kā būt un kam būt. Jo baznīcā runā par politiku, TV un radio runā par krīzi, bērnības draugi tagad ir Londonā un klāj galdus pilī, klasesbiedrs sēž draugos, jo viņam nav darba un tu zini, ka patiesībā vairs nav arī sievas, internetā visi lamājas, politiķi nāk un mainās, neviens neko nezina, rīt varbūt nebūs tā, kas ir šodien, bet varbūt parīt būs vairāk nekā aizvakar,  ja vien nebūs mazāk kā šodien.

Un tādā dienā ārsts pasaka – viss ir labi, tev tikai ir nogurusi sirds. Atpūties, paguli, padomā.

Bāc. Un dzīve iemauc starp acīm, jo nogurums ir nepārejošs – atkal un atkal saņemties, piecelties un par spīti visam smaidīt un darīt labu. Jo tikai mūsu labie darbi paliks pēc mums, jo cilvēka atmiņa saglabā tikai labo.

Darīt labu tikai sev ir dzīvot ērti, bet īslaicīgi. Vai varbūt arī mūsdienās ir iespējama varonība – ja ne mirt otra dēļ, tad vismaz nepiečakarēt un būt blakus, kad otram ir smagi.

.

03.jul.2009. un 31.okt.2009.

šodien visa bija par daudz

Piezīmes šorīt Letonikas kongresa laikā. Piebilde par Dr. un Mg. radās, baudot balss intonācijas un vērojot sirmo, krāsaino un krāsoto galvu proporcijas.

Citējot sevi pirms nepilna mēneša: ja tie visi ir projektu vadītāji, kas būs ar Latvijas zinātni pēc 10-15 gadiem? Nemaz nevajag ilgāk gaidīt.

Kā arī vēl daži interesanti novērojumi par darītājiem un muldētājiem. Bet lai nu paliek. Katram savs. Katrs pats atbild par sevi.

Ar lieliem vīriem ķiršus ēst nav koši. Tas bija citāts.

Diena pavadīta pilnīgā pakaļā, glābjot neizglābjamas lietas un bakstot sīkumus. Tā tikai bija viena no mana mūža dienām.

.

Aiz loga atdzīvojusies satiksme. Atkal brauc mašīnas, trakais debesīs līdējs ir nokāpis no Vanšu tilta vai kas nu tur ar viņu noticis. Krīt jau laikam tikai akmeņi un pat tie reizēm nekrīt.

Reiz sensenos laikos, kad man bija 17 vai 18 gadu, ar draudzenēm uzkāpām TV tornī Aglonā. Bija izdevies pielauzt Latvijas Televīzijas večus palaist mūs kāpt augšā. Tikai pieteica nelīst pie iekārtām un uzmanīties.

Tikām apmēram līdz pusei, skatam pavērās meži, ezeri. Tas bija tā vērts – ar plandošiem gariem brunčiem, ar Lomo fotoaparātu, kas piesiets pie brunču gumijas un rauj tos uz leju. Vējš pinas drēbēs un matos.

Kāpām, nemaz nebija bail, jo mēs turējāmies. Tikai liela sajūsma, kā atsedzas apvāršņi. Ar katru posmu arvien augstāk. Ja tik skaisti ir pusē, tad kas sagaida pašā augšā?

Pa to laiku mūsu plandošos brunčus ievēroja drošības dienesti. Bija taču augusts un Marijas debesīs braukšanas svētki. Ja Marija brauc debesīs, marijām būs tupēt uz zemes.

Pie torņa piebrauca vairākas mašīnas, zemessargi un laikam policija. Vīrs ruporā auroja: “Kāpiet zemē! Kāpiet zemē!”

Brīdi šaubījāmies un pakāpāmies vēl mazliet uz augšu. Ieva laikam bija nepilngadīga, man un Santai laikam bija tie 18, bet varbūt arī vēl nebija.

Tagad es zinu, ka vajadzēja kāpt līdz galam un tad strebt sūdus. Jo tas bija un ir tā vērts. Toreiz mēs nobijāmies un nokāpām.

Veči nolasīja morāli. “Pie Dieva uz ceļiem jārāpo, nevis jākāpj tornī.” Pa kaklu tikai arī televīzijas ļaudīm. Bet es joprojām saku – bija vērts.

Pēc tam esmu kāpusi vairākos torņos. Citā sarūsējušā, citā bez grīdas. Un vienalga apvārsnis ir tā vērts. Lai kādi sūdi pēc tam.

.

Nez, kādā valodā ar mani runās Dievs, kad nomiršu.

Reizēm šķiet, ka manējais toč runās latgaliski. Nav variantu. Jo ar dzīvniekiem un Dievu runāju tikai latgaliski.

Protams, es varu skaitīt Mūsu tēvs un Vater unser, Pater noster un tādā garā. Bet tie ir dzejoļi.  Būtība taču nav vārdos, bet jēdzienos. Tāvs - gādība, spēks un aizsardzība. Myusu - mans, tavs, kopīgais, piederīgais. Kas esi – esi, pastāvi un gādā. Dabasūs - tur virs zemes, kur zvaigznes sabērtas un mirgo. Jo vairāk ieskaties, jo mirgo un jo vairāk.

Dievam nav variantu, un man nav variantu. Tad nevajadzēja ļaut piedzimt Latgalē, ja valoda neder.

Ja Viņš nemāk latgaliski, tad ko gan viņš māk un kam man Viņš tāds ir vajadzīgs? :D

Nav jau nekāda bābu būšana un karjeras trepes – uzkalpojies un tiec augšā pie pīrāgu bļodām.

Nu, kaut kā tā. Dienā, kad man bija ļoti skumji.

pankūceņu reits

šudiņ vyss mīreigi, mīreigi. ari munā kuknē vyss mīreigi.

kabači nūsastuojuši ryndā iz izcepšonu, tomati puorsagrupiejuši i gaida nūsarkšonu, zalis i opolys bumbenis, a cytys jau sorkonys i pībrīdušys. paprika kai vecine sakoltušu muti krunkaina čapstinej nazkū par laimi. zeileitis nūsalaiž iz palūdžu i verās.

reits apsalaids palāks i mīreigs.

itys ir pankūceņu i blīneišu reits. bez solkonys jiusmuošonys.

mozu, mozu pankūceņu izcept i palaist gaisā. kai itymā Māra Melgalva dzejūlī.

ir rudiņs i veļu laiks. dreiž Dvieseļdīna, kod pīminēt vysys aizguojušuos dvēselis – obejis babys, krysttāvu, bruolalānu i draugus, satyktūs i nasatyktūs mīsys i dvēselis radinīkus.

nikur jau jī nav pagaisuši i napagaist. munuos atmiņuos gona vītys vysim, tī ir vysu leluokī dvieseļduorzi. kod aizīšu i es, varbyut kaidā cytā duorzā paliks kaids kūks. a tys varbyut i ir byutiskuokais, kas ir.

tei vīna stuņde, kas itūnakt daguoja kluot, nikur napagaiss. jau pavasarī mes jū atdūsim atpakaļ. tik itū zīmu jei juopagloboj sovā stuņdinīkā.

Mir träumte, ich müßte Abschied nehmen
von allen Dingen, die mich umstellt haben
und ihren Schatten werfen: die vielen besitzanzeigenden
Fürwörter. Abschied vom Invertar, dieser Liste
diverser Fundsachen. Abschied
von den ermüdenden Düften,
den Gerüchen, mich wachzuhalten, von der Süße,
der Bitternis, vom Sauren an sich
und von der hitzigen Schärfe des Pfefferkorns.
Abschied vom Ticktack der Zeit, vom Ärger am Montag,
dem schäbigen Mittwochsgewinn, vom Sonntag
und dessen Tücke, sobald Langeweile Platz nimmt.
Abschied von allen Terminen: was zukünftig fällig sein soll.

Günter Grass & Günter “Baby” Sommer. Wer lacht hier, hat gelacht. Lyrik und Prosa. Schlagzeug und Percussion auf 2 Tonkassetten. – Göttingen: Steidi Verlag, 1988.

leli mozi prusaceni

Apmāram tai es jūs zeimeju. Navaicojit, kas jī ir. Jim nav ni dzymuma, ni darbeibys. Jī stuov i verās – vysod apmāram tī poši i kotru reizi cyti. Garim, garim tausteklim.

Lobuokuo garlaiceigu lekceju izklaide ir zeimeišona. Niu ari konferenču. Tūs konferenču, kur pasagoda referati na par eistū temu i leidza nav datora, kab varātu raksteit tekstus voi viestulis. Ari 140 zeimu garys, tuos vysbīžuok tūmār ir viestulis kaidam voi vyspuoreibai. Pat runuodami ar sevi, mes runojam ar kaidu.

Tviters ir vīntuļnīku paradīze, kur atrast sovejūs, naizeimūt nu sātys. Tū var redzēt koč šūvokor, kod spontani dzyma #twitterkrogs – sarunys par nikū i par vysu, kū roksta ļauds bess zyna kur. Nav svareigai, kur jī atsarūn i parkū nadora nikuo pruoteiguoka, a meklej sovejūs monitorā.

Jau lobu laiku asu saprotuse, ka nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā – cyts Londonā, cyts Hamburgā, cyts Minskā – tok jī vysi ir socialajūs teiklūs i munā monitorā.

Pagaidom tviterī ir vaira sovejūs nakai vysaidūs dr.lv i jūs klonūs i radinīkūs. Cyti soka, tī ir par moz ļaužu. Maņ ruodīs, tī ir eistais skaits cylvāku i tī ir eistī ļauds. Kas der vysim, nader nivīnam. Kur ļaužu par daudz, nu tīnis ir juoaizīt.

Mani tikai fascinej vysi tī tvitupi i jimšonuos ap jim. Ļauds savibrej, savibrej, sasalosa kūpā i tod ar gudru seju sprīž par sovu jaunatrostū dīvu tviteri i par jaunū religeju tviteruošonu. Sasajutuši koč kaidā ziņām asam informacejis teikla vierspusē, jī ar pylnom mutem gruob gaisu i runoj, runoj, runoj. Kai ar kotru jaunu religeju – ir sludynuotuoji, ir ticeigī, ir atkritieji.

Tok laikam ir vēļ cyts sadaliejums – blogeri i cylvāki. Tūs pyrmūs, paļdis Dīvam, nav daudz. Tūs ūtrūs, otkon paļdis Dīvam (i ni tviteram kai dīvam), palīk vys vaira i vaira.

Es pīdaru pi cylvāku i skaitu cylvāku blogus, kur jī roksta par sovu dzeivi sātā i pasaulī. Lobuok par vysim romanim. Kotrs var par sevi pīraksteit sovu stuostu – taida aksioma. Aksiomys navajag pīruodeit, juos ir.

Nu i. Mes vysu laiku rokstom i sasarokstom, mes asam par tuoli vīns nu ūtra, kab varātu apsarunuot, a mobilais telepons ir par daudz lels surogats. Gols golā viestulis rakstēja i myusu muotis i tāvi, i babys i dzedi, i jūs prodzedi i probabys. Iz tuo fona telepons ir myusdīnu cacka.

Tik jim beja vairuok laika raksteit, partū ka jī vysu laiku narakstēja. Ka saskaiteitu vysus “skaipa romanus”, “bloga publicistiku” i “tvitera eisprozu”, tī saītu na vīni vīn kūpuotī roksti. Tok tam nav ni gola ni molys, tekstā mes īlīkam sovu laiku i cerim, ka nazkod byus gona laika jū puorskaiteit. Tok, cikom skaiti, nanūteik nikas jauns. Cikom roksti, gon.

Tai niu puors definiceju, kas ir #twitterkrogs. Juos tyka pasaceitys pa tū laiku, cikom rakstieju i dzieru – realitatē, pi monitora i tvitera krūgā.

- nekas īpašs. šādi tika saīsināts “@Ilzeens @kosmodroms @saprge @verners @ArtaG un citi “, lai 140 zīmēs vēl būtu vieta tekstam. saprge

- tas ka fiziski neesam pie viena bāra letes – bet katrs pie savas, bet tomēr kopā :D kosmodroms

- Tas nozīmē, ka iedzer katrs indivuduāli, bet alchokola ietekmētās atziņas dara zināmas visiem šeit :) ArtaG

- laikam radio Skonto bija saturiski līdzīgs dzingls “mēs guļam atsevišķi, bet mostamies kopā” :D kosmodroms

- Labas dienas noslēgums ar labiem darbiem. Virtuālas sarunas. Reāli dzērieni. Nereāls reibums. verners

- dzeršana vienatnē ar sevi, bet virtuāli – kompānijā :) AgneseEmm

Taida tei dīna saguoja. Suocēs ar aizaguleišonu i zeileiti pi ustobys lūga, kas syta ar kņuobi pa styklu i pamūdynuoja pādejā šaļtī, kab paspātu iz tolku, beidzēs ar virtualu krūgu. Tai vot i dzeivojam.

Tok paļdis tolkai i lelajim (lielie.lv), partū ka dzejūleišam par prusacenim šudiņ pasamainēja 2 riņdenis. Šudiņdīnys dzejūleits apakšā karteņā, vacais dzejūleits ari apakšā, ite.

mozu, mozu prusaceņu
lelu nav, kuo ļūbēt
mozu, mozu prusaceņu
lelu nav kuo cerēt

Pošuos beiguos munu ausainūs ārmu karteņa. Jī tī poši, es tei poša, tikai ni ar zeimuli voi pildsplovu puors mehanisku kusteibu iz papeira, a nazcik stuņžu pi Bārnu slimneicys statiņa, raugūt tikt golā ar kruosu, kas tak, nasakluoj, leip. Tai jī palyka taidi rasni, rasni i ar garom kleitom – raugūt sagluobt nūteciejumus.

Kod guoju prūm, mozajim trillenim suoce tecēt acs. Nazkai jūceigai palyka, tys tok taids dzāruoju styurs tymā teritorejā – tai sacēja sietneica, ari puors dzāruoju daguoja kluot i apsarunuojom par bārnim i bizbizmāreitem. Kotrā dzāruojā vysleidza ir bārns, ar kū par apsarunuot par nabyutiskim seikumim.

Acs izlobuoju – cytam saguoja daguns, cytam lelys acs. Naraudit, mozī. Dzāruoji jiusu dasavērs i izdzers par jiusim kaidu čarku ari tod, kod byus solts i snigs snīgs.

Beiguos, pyrms tviterkrūga bārmeni laist paceļu, pādejuo dzīsme nu virtualuo krūga. Arlobunakti!

@Ilzeens @kosmodroms @saprge @verners @ArtaG un citi

autori un traumas

Visi nākam no bērnības, un visi bērnībā esam dabūjuši pa muti. Ja pa muti nedabū bērnībā, tad izaug liela galva un citiem lielas mokas visu mūžu. Pašam ta nekas, tikai nevar saprast, ko citi bremzē un piekasās.

Cita starpā bērnībā bija jāraksta sacerējumi latviešu literatūrā. Ja labi uztrenējās un atkoda učenes stilu, varēja dabūt 10 – vienai patika ass un domājošs stils, cita bija traka uz paradoksiem, citai vajadzēja vaidēšanu un jūsmošanu. Meistarības augstākais līmenis bija uzrakstīt tā, ka učene nelabo gramatikas kļūdas, raud un neko nesaprot. Pēdējo sacerējumu 12. klases pavasarī uzrakstīju gandrīz pilnu burtnīcu – bija kaut kas par lapsenes spīdzināšanu un indēšanu ar “Moment” līmi. Diezgan sīķs agonijas apraksts. Nav jau žēl.

Ja mainījās literatūras učenes, katru gadu septembrī bija sliktas atzīmes – 4 vecajā sistēmā un 7 vai augstākais 8 jaunajā. Toties jau oktobrī varēja dabūt ko labāku un finālā, neko nezinot ne par kādiem autoriem un literatūru, izlokoties ieskaitēs un kontroldarbos, semestrī sanāca normāla atzīme.

“Saruna ar manu Čaku” bija viens no baisākajiem skolas gadu sacerējumu tematiem. Atceros, ka kaut ko samurgoju – pusi no toreiz noteiktā minimālā vārdu limita (ja vajag 350, bija 175 vārdi) un pierakstīju, ka savu pusi uzrakstīju, lai Čaks raksta otru pusi. Neatceros, ar ko tas beidzās. Ja neatceros, tad laikam bez sankcijām.

Vienmēr rakstījām par brīvajiem tematiem. Mums ar draudzeni Santu bija tāds kā sports – vienmēr uzrakstīt kā brīvo tematu. Pat tad, ja brīvo nav un jāraksta par Šekspīru vai Pāvilu Rozīti.

Kad učene uzlika tabu un vairs nevarēja izlocīties ar brīvajiem tematiem, rakstot par kaut kādām pupu mizām, taisni gadījās nenormāli baisi temati. Mācījāmies par Raini. Izvēlējos tematu “Raiņa cilvēks – cīnītājs un robežu grāvējs” (joprojām nāk vēmiens) un kaut kādā umpapa stilā salēju dzīvu piķi – skandošas frāzes, vietām pat kaut kādā pantmērā. Biju nikna kā vells.

Par Raini gan ne velna nezinu joprojām, bet bija dažas lugas, kas man patika – “Jāzeps un viņa brāļi”, piemēram. Kad izdomāja, ka jāmācās dzejoļi no galvas un visi sacēla dumpi, ka videnē tāds anahronisms, no dusmām iemācījos 11 dzejoļus. Pirmie 3 gāja diezgan grūti, uz beigām pietika tikai izlasīt. Stundā gan lietoju špikeri, lai atcerētos dzejoļu secību – ja pareizi atceros, no katras krājuma nodaļas bija pa vienam. Klase elsa vien. Bet citus laikam tā arī nepaspēja īsti izsaukt. :)

Nu jā. Pirmo sacerējumu ar citātiem uzrakstīju tikai 12. klases izlaiduma eksāmenā – analizēju Vācieša dzeju. Ne jau tāpēc, ka baigi patika (drusku patika gan), bet tāpēc, ka brīvais temats bija pilnīgi idiotisks un eksāmenā ļāva izmantot citātu kartotēkas, bet tāda man bija tikai ar Vācieša tekstiem. Metodiski pieķēros vienam autoram un sarakstīju, jo citiem neatlika sīkas vaļas – bija pavasaris. :)

Učene pēc tam bija šokā, ka māku rakstīt ar citātiem un pat zinu, kur liek pieturzīmes. Citādi, pārfrāzējot draudzenes Santas teikto par sacerējumiem – “pēc mūsu sacerējumiem par Aspaziju diez vai var pateikt, ka Aspazija vispār kaut ko rakstīja…” Cita Santas spārnotā frāze bija “Kaut to Aspaziju kāds bērnībā būtu nosmacējis ar spilvenu!” To viņa teica pirms ieskaites, kad mēģinājām saprast, kāds ir autora devums, blabla un starpbrīdī, sēdēdamas gaiteņa galā uz grīdas, lasījām visādus “Es vētras zvanis esmu un zvanu negaisu”.

Lai vai kā, literatūra skolā bija liela izklaide. Neatceros, ka būtu baigi iespringusi kaut ko mācīties, bet izlocīšanās mākslu tas uztrenēja gan, kas vēlāk noderēja studējot – mācīties un zināt tikai to, kas interesē. Un, ja interesē, tad urbt līdz saknei.

Skolas laikos esmu gulējusi tiku tikai literatūras stundās. Un tikai literatūras laikā spēlēju kārtis. Tomēr tas man netraucēja iegūt doktora grādu literatūrzinātnei. Cirkam būs būt.

Taču laikam sacerējumus par šitādām debilām tēmām skolās raksta joprojām: vēstule manam Ziedonim, saruna ar Raini etc. Laiki iet, pa laikam bērnības gļuki aizmirstas, pa laikam paliek pagātnē un uzjautrina. Bet tomēr ir interesanti ieraudzīt un atcerēties.  Šī kāda mūsdienu skolnieka vēstule Upītim man dikti patika! :)

Ļ.cien. Andreja Upīša kungs.

Visu cieņu Jūsu “Zaļajai zemei”, grāmata nav tik sūdīga, kā varētu šķist, taču tomēr sūdīga ir. Bet problēmu kā tādu rada Jūsu pretīgā pretstatu slimība un runas uzplūdi. Neesat neko dzirdējis par lakonismu? Izlasīju jūsu mēslu un, goda vārds, jūtos stulbāks, nekā pirmstam. Vienīgais, kas noderēja, bija cukurgraudu skaits, ko Brīviņš iemaisīja grokā, recepte paties garšīga.

Andž! Neapgriezies tik kapā otrādi un neņem ļaunā! ;)

Ienīstot jūsu 800 lpp savārstījumu,
Jūsu lasītājs Gundars.

rudiņs Rēzeknis staraveru bazneicā i kopūs

Rēzekne. Siņicina iela. Vecticībnieku lūgšanu nams. Kur rudenī satiekas divas pasaules – mazdārziņi un mūžības dārzi. Kapos, kur satiekas saulaini dzeltenas lapas, debesu zili žogi, plastmasas rozes un lilijas, dzīve un nāve.

dzeja par korupciju

Nui, es zynu, ka šudiņ vajadzēja raksteit nūpītnu rokstu par Latgalistikys konferenci, RA sataiseitū lelū pietiejumu par sociolingvistiskū situaceju Latgolā, latgalīšu volūdu kai regionalū volūdu, konferencis rezoluceju, par latgalīšu blogim – vysu tū, kū ļauds meklej i kū jim Gūglis cioce naīdūd. Tys ir, Gūglis cioce jim soka īt iz munu blogu, koč ite nikuo taida nav.

Tok ite niu ir Tālivalža Kalnāja dzejūļs par korupceju nu kruojuma “Varde un ekskavators”, kas izdūts Reigā 1955. godā Latvejis Vaļsts izdevnīceibā (ituo nūsaukuma deļ es bierneibā dūmuoju, ka Latveja ir vaļsts).

Gruomota ir unikala. Eists sovetskūs godu smuords i nu papeira, i teksta. Atrosta bibliotekā, kū vede iz izguoztuvi. Tai goduos.

Laiks nasaudzej literaturu – te jei ir laika kolpyune i maule, te jau manaška i atsvīstuo. Deļtuo laikam nav tik svareigi, kū roksti – atrass taipat, ka daīs laiks i vajadzeiba. A par mauli nikod nav vieli palikt i raksteit iz pasyutiejuma.

privatuo dzeive

pagātne pieskaras, un gribas bēgt. tas laikam nebeigsies nekad. un kaut kāda iemesla pēc tas man jāpasaka publiski. kā definējot kaut ko būtisku vispirms sev pašai.

naktī atgriezās vecās bailes. laikam visu mūžu man būs 4, 12, 15 un 19 gadu. laikam visu mūžu uz ielas baidīšos no padsmitgadīgiem maziem un skaļiem krieviem – jo bērnībā nekad nebija droši un bija jābaidās, ka, ejot garām, iespers un iespļaus sejā. jo vienkārši ej garām. jo mācīties divplūsmu skolā ir drusku iziet cauri dzirnavām. tas nekas, ka neviens pasākums, izņemot pirmo un pēdējo skolas gada zvanu, nenotika abām plūsmām kopā. ar prātu saproti, ka pagātne neatgriezīsies un pati lem savu dzīvi, ka krievi ir dažādi un ka tā mēdz būt, ja pieaugušie dala savas pasaules un ārda visu nost – šķiršanās no bijušā un pārmaiņas ietekmē arī bērnus. ka tikai pati vari izlemt būt, darīt un pārkāpt pāri bailēm un sev. bet reizēm saproti, ka ne jau nu pati un ne jau nu lem. un vienmēr man būs tie nožēlojamie 15 un drausmīgie 19, jo viņi man jau ir bijuši. to, kas ir bijis, var nolikt malā, bet ne iznīcināt.

Thank you for using … Your account has been closed. paraudzieju i pītyka. radinīki ir dūmuoti, kab nu jūs bāgtu, na maklātu teiklā. jim vysim ir nazkaidys pretenzejis, pīdereigī nazkū gaida nu mane, a ka es varbyut naasu ni taida, ni itaida, a asu pa sovam. i koč kurā momentā muni radinīki ir ari jūs radinīki, deļtuo asu aizskuoruse jūs teritoreju. it kai kaids cylvāks kaidam varātu byut pīdereigs.

pagātne iecērt līdz kaulam, kad ieraugi mirušo cilvēku profilus sociālajos tīklos un saproti, ka tie tīkli ir jaunāki par viņu nāves dienam. ka ir ļaudis, kas joprojām spēlējas ar viņu nāvi. tādos brīžos gribas tikai bēgt un neatgriezties. šonakt gandrīz izdzēsos no visurienes. prom. jo nekas nav pa jokam. reizēm cena ir pārāk augsta un galu galā vienīgais, kas tā pa īstam pieder, ir dzīvība un privātā dzīve.

kad dzēšas ārā no feisbuka, viņi rāda visu draugu galeriju, lielas viņu bildes un apelē, ka viņiem bez mani būs skumji. kā tad. skatījos uz tiem ļaudīm un padomāju – kas gan man gar viņiem daļas, kāda viņiem interese par mani. tāpat manis tur nebija un nebūs arī uz priekšu. un nevar jau arī būt visur. informācijas tāpat ir par daudz.

pamazām dzēšos ārā no draugiemlv, jo neko jaunu nelieku klāt jau mēnešiem un tikai kopēju ārā veco, jo ir lietas, ko būtu žēl zaudēt – pagātne. bet no vēl lielāka lietu un tekstu daudzuma ir vienkārši prieks atteikties. kā sametot miskastē vai virtuālā nekurienē. delete. yes.

tāds ārā metamais un pārvākšanās garastāvoklis. prom no vecajām čaulām, prom no vecajām salām. lai ieelpotu, ir jāizelpo. ja visa par daudz, ir jānomet nost liekais.

no lv.lv aizgāju pārāk lielas kārtības un pieskatīšanas dēļ (visu mūžu jau nevar rakstīt sacerējumus un lekties ar skolotājām), taču laikam esmu prom arī no diena.lv – lai viņi paši tiek galā ar saviem bardakiem. nezinātājam nav ko jaukties pa vidu, jo tā var dabūt pa galvu no visiem. lai arī patiesībā pofig. tas vienkārši sakrīt ar manu rudens laiku un lapkriti tekstdzisi.

lai vai kā, nav sevišķi svarīgi. man tikai bija svarīgi publiski pateikt, ka atkal ir ļoti bail. jo ir lietas, ko nav iespējams ietekmēt – tikai izpeldēt un pārdzīvot. lai turpinātu darīt to, kas patīk. un man patīk rakstīt. tas nemainās kopš 4, 12, 15 un 19 gadu vecuma.

tai goduos. nav nikuo drūsa iz pasauļa

sūliejumi, kū asu davuse i napyldu. varbyut munā myužā eistyn nav bejs nikuo cyta kai tikai puormainis i myužeiga vajadzeiba – pīsalāguot. varbyut deļtuo ari ir pagaisuse cereiba dzeivuot taipat kai šudiņ ari reit, piec goda, diveju. nav nikuo myužeiga. vyss mainuos, kotra dīna nas jaunus viejus.

.

šudiņ sasajiemu beidzūt suokt likt Dīnys blogā Sibira stuostus. deļtuo, ka tī ir jiedzeiga platforma i var labi kartenis salikt – mudri, vīgli, puorradzamai. kai ari leidz šam vysod ir bejs sakareigs atbolsts nu redakcejis i reizem, kod tuo vajadzēja, varieju īlikt ari cytus materialus – kinu i taidā gorā.

golvonais, ka tī stuosti maņ ir – kartenis, dzīsmis, runys, kinys. tik asu slinka – nu dobys i piec aicynuojuma.

Sibira ceļš jau seņ aiz mugurys, a tam dasadūrt ir kai dasadūrt nazkaidom myrušajom zemem sevī, paraut vaļā nazkaidys rānys i puorraut ticeibu, ka vyss ir beidzīs, vyss labi, mīreigi.

tok tikai aizbraukuse iz tīni, es saprotu, cik vuoreigs vyss ir – seviški byutiskais. i kai suop, kod puortryukst, pagaist, nav.

Sibirī es sajutu, cik trausla ir myusu breiveiba. verūtīs iz tom vysom Krīvejis kartem, kur mes asam vydā: Литва, Латвия, Эстония. asam bejuši i asam – kai īpašuo zona i nikaida tī Eiropys Savīneiba, NATO. varbyut cytā kruosā kai Krīvejis Federeceja i NVS, tok ari cytā kruosā kai Vuoceja, Zvīdreja, Pūleja.

varbyut deļtuo es par Sibiri kluseju – dasadūrt Sibiram ir dasadūrt sovom bailem par sovu vaļsti. kur vyss bryuk i jiuk tai, ka ruodīs – tei ir vaļsts pošnuoveiba, i jei sev amputej vīnu lūcekli piec ūtra: izgleiteiba, kultura, medicina, ekonomika.

tok pats golvonais. Sibirī es da mīļu saprotu – cik gryuts ir bez sovys vaļsts. bez Latvejis mes jau seņ vaira nabyutu latvīši. gribim tuo atzeit voi nā.

Sibirī latvyski, latgaliski runoj tikai vacuokuo paaudze, a 20-30 godus vacī latvīši vysi ir krīvi, ka naskaita dziļuos dzeraunēs īsasprīdušus lūzerus – byuteibā naveiksminīkus rezervatā. taidi vēļ runoj latgaliski ari 15 godu vaci. i dzer.

šudiņ sasajiemu, suoču sasaraksteit ar Dīnys redaktori, kas jemās ar Tautys bolsa blogu lītom. nazkod pīduovuoja puorīt iz cytu sadali portalā, tok maņ rībās puormainis i atsacieju. nu tuo tok nasamaina nikas – es asu i es asu es poša. sauc, kai gribi, i buoz, kurā kulē gribi.

tok šudiņ sasajiemu. pat puortaisieju autora profilu nu vacuos versejis iz jaunū – kū gon mani mudynuoja izdareit laikam jau pyrms pusgoda mož voi mudruok, a vys nikai i nasagryb. nazkū sausai apsarunuojom par tehniskom lītom, kū jau var parunuot, kod nazkas juodora. tod jei pagaisa.

pa tū storpu nūjuka dators i atsamūde, pasakuore uorejais disks i atsakuore, nūleja leits i otkon puorstuoja. daguoja pīktdīnis vokors i izaruodēja, ka Dīnys to nav. tys ir, vacuos Dīnys nav jau seņ, a ituos ari vaira nav. :)

ka itymā trokajā vaļstī koč kas pastuovātu koč cik ilgi, es varbyut varātu nūticēt, ka vyss kai nabejs taipat byus i iz prīšku. tok myuža laikā asu pīredziejuse tikai puormainis, deļtuo par taidu abstraktu lītu kai penseju dūmoju apmāram kai liduojumu iz Mienesi (tam nabogam ari šudiņ nazkaidu kapsulu īspēre suonā).

tai i palyku iz pauzis – a kū ta niu. jau puorguoju iz blogu platformys jaunū verseju, biļdi nūmainieju (a cik cīsšonu prasēja juos atrasšona – izaruod, ka maņ gondreiž nav nivīnys ar mani…) i pat īsuoču raksteit sovu dīnrokstu. a šaļtim laiks skrīn mudruok nakai cytom dīnom. pasamaina konteksts, i vyss ir cyts.

tai jis tī niu i stuov pamasts:

viersroksts – Sibira stuosti. Aizbraukšona

teksts – Kas lieni īt, tys labi īt. Kas nav atguojs par reizis, ar tū vaira nav juosasteidz.

i kai lai nasoka jau kurū reizi dzievē – nikuo svareiga navar ni paspēt, ni nūkavēt.

cik asu dzeivuojuse, nikas nav bejs iz ilgu laiku.

pioneru sorkonī galstuki i lapnums par pīdereibu. Latvejis pioneru zylī galstuki i nasapratne, kas tys par besu i kū taidi pioneri dora. baņteitis, prīveitis i ausekleiši. parteju bukleteni i plakati iz kotra ceļa stulpa – ej pa mīsta īlu, a iz Teve verās kandidati.

ar skautim i gaidom es jau beju gudruoka, pasyutieju eļnē – kam vajag, lai jemās. tai kai mozpulka vadeituoja beja bejušuo pionīru vadeituoja, nu tūs bāgu par gobolu. rūžukrūņa puļceņā nasastuoju, partū ka tī beja nazkaidys sīvītis ar putnim, galeigi sasaspīdušys golvā. i reiz redzieju, kai vīnu puiku ar svīsšonu īsvīde bazneicā, partū ka jam beja juoīt iz autobusu, a lyugšona vēļ nabeja beigusēs.

ari vysys partejis asu pasyutiejuse pupuos. kai vieleišonys īt, tai jau gaidi – kaids ārms byus kluot i pīduovuos dabasu putru. taipat kai vysys sektys i sludynuotuojus.

vieju ir daudz, kotram sova pyusšona. vieju ir par daudz, kab vysim izalūceitu leidza.

a varbyut vīneigais, kas ir asūšs i pastuoveigs, ari esi tikai tu pats. vysa suokums i gols, sakne i apsajimšona dzeivuot pa sovam.

Sčastlivuo dzeraune. Juļuss Ropša Ivana dāls (1964), latgalīts. Piec sīna tolkys ar Juļusa Babra (1930) zyrgu i boltū suneiti.

.

Roksts publiceits ite i piec tam diena.lv

2. storptautyskuos latgalistikys konfereņcis „CENTRS I PERIFEREJA: PERSPEKTIVU MAIŅA“ programa

Rēzeknis Augstškola (Latveja)

A. Mickeviča Universitate Poznaņā (Pūleja)

Latvejis Universitate (Latveja)

Sanktpīterburgys Vaļsts universitate (Krīveja)

.

2. storptautyskuo latgalistikys konfereņce

„CENTRS I PERIFEREJA: PERSPEKTIVU MAIŅA“

Konfereņce veļteita Marijis Andžānis simtgadei

Rēzekne, Latgola, Latveja

2009. goda 15.–17. oktobrī

.

.

15. oktobris, catūrtdīne

(Rēzeknis piļsātys dūme, Atbreivuošonys aleja 93, 2. stuovā)

.

12:00 – 13:00 pīsadaleituoju registraceja, čajs, kopejs

13:00 konfereņcis atkluošona, sēdi voda Sanita Lazdeņa, Ilga Šuplinska

13:30 Skaidrīte Lasmane (Rīga). Romantisma pragmatiskā Dimensija kultūrā

14:00 Aleksejs Andronovs (Sanktpēterburga). Lingvistiskās un kulturvēsturiskās informācijas daudzums kā kritērijs valodas un dialekta atšķiršanā

14:30 Heiko F. Marten (Tallinn). The Latgalian Language in the Linguistic Landscape of Latgale

15:00 Ilga Šuplinska (Rēzekne). Latvyskuma koncepts Marejis Andžānis poetikā

15:30 čajs, kopejs

.

16:00–18:00 Monografejis „Valodas Austrumlatvijā: Pētījuma dati un rezultāti“ prezentaceja, voda Sanita Lazdeņa, Ilga Šuplinska

16:00 Gabriele Iannaccaro (Milano), Vittorio Dell’Aqiula (Vasa). Survey Latgale: a Comparative European Introduction

16:30 Sanita Lazdeņa, Ilga Šuplinska (Rēzekne). Monografejis struktura

17:00 Presis puorstuovu i konfereņcis daleibnīku vaicuojumi gruomotys individualūs pietejumu autorim. Izgleiteibys, kulturys i volūdys politikys īrūsynuojumu apsprīsšona

19:30 Vakariešona Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta“. Pīsadola folklorys kūpa „Kolnasāta“, Pakražanču kulturys centra folklorys ansamblis

.

.

16. oktobris, pīktdīne

(Rēzeknis Augstškola, Atbreivuošonys aleja 90)

.

LITERATURYS, FOLKLORYS, KULTURYS VIESTURIS SEKCEJA

(201. auditoreja)

9:00–10:40 sēdi voda Inese Ruņce

9:00 Skaidrīte Kalvāne (Rīga). Ieskats Latgales katoļu baznīcu grāmatu krājumos (18.–20. gs.)

9:25 Anita Vecgrāve (Rīga). Daži katoļticības psiholoģiskie aspekti

9:50 Inese Šņepste (Rīga). Raiņa sarakste ar Latgales kultūras darbiniekiem

10:15 Valentins Lukaševičs (Daugovpiļs). Manteifeli, bet na tī

10:40–11:10 čajs, kopejs

.

11:10–12:50 sēdi voda Valentins Lukaševičs

11:10 Sandra Ūdre (Rēzekne). Konceptu „dzāruojs“ atspūguļojūšī frazeologismi latgalīšu dramaturgejā

11:35 Viesturs Vecgrāvis (Rīga). Latgales fenomens Ādolfa Ersa darbos

12:00 Olga Senkāne (Rēzekne). Dialoga uzbūve Artura Rubeņa agrīnajās drāmās

12:25 Einārs Dervinieks (Rēzekne). Autora i skaiteituoja mejīdarbeibas vaicuojumi myusdīnu latgalīšu dzejis antologejā „Susātivs“

12:50–14:00 dīniškys

.

14:00–15:40 sēdi voda Skaidreite Kalvāne

14:00 Anna Bryška (Rēzekne). Latgaliskuo ideņtiatate multikulturalā vidē

14:25 Inese Brīvere (Rēzekne). Latgaliskās kultūras kopaina lingvistiskās identitātes apziņā

14:50 Vita Bryška (Reiga). Latgolys latvīšu tradicionaluo dzeivisveida nūtureiba emigracejā Krīvejis Federacejā: Krasnojarskys nūvoda Ačynska apleicīnis pīmārs

15:15 Anatolejs Ugainovs (Ačynskys). Malinovka — latgalīšu sola Sibirī

15:40–16:10 čajs, kopejs

.

16:10–17:15 sēdi voda Angelika Juško-Štekele

16:10 Ilona Bukša-Biezā, Dace Markus (Rīga). Melošanas māksla Alsviķos un Šķilbēnos

16:35 Iveta Dukaļska (Rēzekne). Večerinka kā nozīmīgākais atpūtas pasākums laukos 20. gadsimta 30.–40. gados Latgalē

17:00 Аушра Забелене (Вильнюс). Литовские острова в Литве? Фольклорные ансамбли в Шальчининкайском районе

17:25–17:50 čajs, kopejs

.

VOLŪDNĪCEIBYS SEKCEJA

(114. auditoreja)

9:00–10:40 sēdi voda Aleksejs Andronovs

9:00 Līga Bernāne (Rēzekne). Marejis Andžānis dzejis kruojuma „Reits“ ortografiskais rysynuojums

9:25 Lideja Leikuma (Reiga). Skaņa i burts: atbiļsteibu mekliejumi „pīterpilīšu“ gruomotuos

9:50 Līga Andronova (Rēzekne). Par patskaņu ī, ū diftongiziešonūs zīmeļlatgalīšu runā: Sibirī i Latgolā

10:15 Aņss Ataols Bierzeņš (Reiga). f i h literu problema latgalīšu volūdā

10:40–11:10 čajs, kopejs

.

11:10–12:50 sēdi voda Lideja Leikuma

11:10 Anna Stafecka (Rīga). Kārsavas izloksne kā pierobežas fenomens

11:35 Marita Papiņa (Rīga). Dr. J. Leļa devums latgalistikā — disertācija „The Place of Latgalian among the Baltic Dialects“

12:00 Ilona Dzene (Rēzekne). Ieskats Franča Trasuna valodnieciskajos uzskatos

12:25 Inguna Teilāne (Daugavpils). Par kādu idiolektu Nīcgales izloksnē

12:50–14:00 dīniškys

.

14:00–15:40 sēdi voda Dace Markus

14:00 Nicole Nau (Poznan). Verbal hendiadys in Latgalian: jis jem i…

14:25 Austris Grasis (Ģenderti). Vai Latgale ir Eiropā? Pārdomas par vietvārdu Pareizrakstības lingvistisko pamatojumu

14:50 Solvita Pošeiko (Līvāni). Valodu funkcionēšana Jēkabpils un Preiļu rajona privātajā un publiskajā telpā

15:15 Sandra Laizāne (Rēzekne). Automašīnu nosaukumu funkcionalitāte latgaliešu valodā

15:40–16:10 čajs, kopejs

.

16:10–17:15 sēdi voda Anna Stafecka

16:10 Anna Stavicka (Rīga). Knowledge Localization Strategy in the Globalizing World

16:35 Irita Saukāne (Daugavpils). Bērns runā latgaliski: valodas īpatnības 2–3 gadu vecumā

17:00 Irina Degtjarjova, Sandra Keisele (Rīga). Kustību vingrinājumi verbālās valodas attīstībai

17:25–17:50 čajs, kopejs

.

VOKORA SĒDE

(201. auditoreja)

17:50–18:30 sēdi voda Austris Grass

17:50 Ivars Magazeinis (Daugovpiļs). Sylajuoņu-Feimaņu izlūksne un latgalīšu literaruo rokstu volūda: kūpeigais i atškierteigais (piec O. Kokaļa 1927. g. savuoktūs Folklorys materialu tekstu).

18:15 Alfonsas Motuzas (Kaunas). Folklore ensemble of Pakražantis cultural center (director Danutė Anankaitė). The Latvian and Lithuanian Catholic National Funeral Identity Tradition: whose is Heritage

.

VAKARENIS

20:00 vakarenis Muokslys nomā (18. novembra īlā 26).

Pīsadola Sovvaļnīks ar latgalīšu dzejnīku dzīsmem diskā „Sūpluok“

.

.

17. oktobris, sastdīne

(Rēzeknis Augstškola, Atbreivuošonys aleja 90)

.

LITERATURYS, FOLKLORYS, KULTURYS VIESTURIS SEKCEJA

(201. auditoreja)

9:00–10:40 sēdi voda Aļfonss Motuzs

9:00 Valdis Krastiņš (Rīga). Inovatīvā vide humanitāro mācību priekšmetu apguvē

9:25 Veronika Korkla (Rēzekne). Profesionālā statusa diference: pilsēta un lauki

9:50 Vladislavs Malahovskis (Rēzekne). Lauku iedzīvotāji Latgalē (20. gs. 20. gadi)

10:15 Ilze Sper ga (Reiga). Raksteišu latgaliski. Latvejis blogosfera i latgalīšu dīnroksti

10:40–11:10 čajs, kopejs

.

VOLŪDNĪCEIBYS SEKCEJA

(114. auditoreja)

9:00–10:40 sēdi voda Sanita Lazdeņa

9:00 Hervé Guillorel (Nanterre). The Celtic Fringe: Sociolinguistic and Political Aspects of a Centre-Periphery Dynamics

9:25 Sulev Iva, Triin Iva (Tartu). Standardization of the Võro Language

9:50 Gabriele Iannaccaro (Milano). Vittorio Dell’Aqiula (Vasa). Theory and Practice of Geographical Representation of Sociolinguistical Data: the Survey Latgale

10:15 Dace Markus (Rīga). Latviešu valoda fonoloģiskajā struktūrā

10:40–11:10 čajs, kopejs

.

NŪSLĀGUMA SĒDE

11:10–12:50 sēdi voda Heiko F. Martens (201. auditoreja)

11:10 Angelika Juško-Štekele (Rēzekne). Savas un svešas telpas mītiskās paradigmas maiņa Latgaliešu pasakās par laimes meklējumiem

11:35 Sarmīte Trūpa (Mainca). Vai latgalieši tiek diskriminēti? „Naida runas“ internetā

11:50 Sanita Lazdeņa (Rēzekne). Etnolingvistiskuo vitalitate kai volūdys nūtureibys ruodeituojs: kai ir ar latgalīšim?

12:15 Inese Runce (Rīga). Reģionālās identitātes veidošanās nozīme un pieredze Eiropā un Latvijā (Latgalē)

.

12:50 konfereņcis nūslāgums

14:00–15:00 dīniškys

15:00 Rēzeknis kulturviesturiskūs objektu apsavieršona

dziedātāju tauta uzdzied… šķībi

paralēli darba dunai paklausījos fōnā jūtubi ar tūdaliņu šoviem. nevar taču tā atpalikt no dzīves – ja tev nav TV kastes, tevis nav vispār. ja tev nav TV kastes, tu neko nezini ne par šoviem, ne kārtējiem krīzes sūdiem. savukārt, ja neko negribi zināt par šoviem un krīzi, esi vai nu ķerta, vai pasista persona, vai vienkārši izliecies un kaut ko perini. jebkurā gadījumā – aizdomīgi.

to jau visu laiku nepagurdams man saka arī petrovichs.  un galu galā – kam nav TV kastes, tas ir snobs. un snobi tikai izliekas un runā par kaut kādām nebūtiskām lietām laikā, kad LV ļaudību nodarbina SVF, LNT un TV3.

bez tam jūtubei cauruļtrubei tomēr ir būtiska atšķirība – tur nav baisās žūrijas baiso komentāru, kas katru reizi man uzdzen vēmienu. sak, par mūziku jau nav īsti ko teikt, jo pat kurlai vistai skaidrs, ka nomāva kā karaoke kaimiņu Jezups sava brāļadēla pilngadības svētku pirtī.

tādās reizēs domāju, vai tiešām no LV jau ir aizbraukuši visi un vai tiešām “dziedātāju tauta” nemāk dziedāt, ka jāsalasa visādi neprašas amatieri, miglas mērkaķi jodelētāji un jānosauc par zvaigznēm un spīguļiem? tikmēr kaut kāda zvaigžņu žūrija nevis pasaka, ka karalis ir pliks, bet slavē mistisko uzstāšanos un instalācijas. jo sūdu, kas palaists TV, vairs neklājas saukt par sūdu – tad tas ir TV gaismās mirdzošs sūds un varbūt pat drusku apelsīns.

jūtubei atšķirībā no TV ir vēl viens būtisks labums. var saīsināt. jo lielāko daļu priekšnesumu nācās apraut puszilbē – skanēja tik neglābjami šķībi, ka ausis sagriezās tūtē. nav jau man nekādas muzikālās dzirdes, bet gaili no ērzeļa māku atšķirt un govi no cūkas. internetam ir priekšrocības. ērmus var atslēgt.

šis savukārt ir mans favorīts. vismaz ņirdzīgi. kā izlocīties un dziedāt dziesmu svešvalodā. :D ja pieliktu klāt drusku ironijas – alus kausus un vācu šlāgerparādes pompu, būtu vēl smalkāk. protams, vēl smalkāk būtu piemeklēt vēl ko baisu no vācu šlāgerestrādes – tā pati jūtube piedāvā neizsmeļamus krājumus.vajag tikai rakt.

gan neatradu brīnumainos video no vācu prātā jukšanas svētkiem, kad nācija līgojas gar gariem galdiem un vienā balsī dzied un raud kaut kādus gabalus par lībi un haimat. to visu rāda pa TV jau gadu gadiem. apmēram kaut kas šitāds, tikai vairāk ļaužu un līgošanās:

bet cita starpā šodien pa taisno no lidostas uz darbu un pat nenāk miegs. līdz 23 ar kapeikām vēl dauzījos apkārt pa miestu, kritu ap 1, cēlos pirms 5 un gulēju visur – busā, lidostā un lidmašīnā.

piederu tiem laimīgajiem vai nelaimīgajiem, kas aizmieg pirms pacelšanās un pamostas pirms nolaišanās. jau doma par lidošanu uzdzen miegu – tāds nosacījuma reflekss.  ja esmu ļoti nogurusi, pamostos pēc nolaišanās, kad visi sāk bļaut, aplaudēt un sprādzēt siksnas, bet stjuartes lamādamās dzen savās vietās un auro pa mikrofonu, ka vēl nevar celties kājās.

pie mantu kontroles vecenes atmeta ar roku, lai arī kaut kas pīkstēja – pie tam tur, kur nekā nebija. jau sāku domāt, varbūt pa miegam kāds iešuvis dzelzs drāšu implantus jeb tie ir spārni, kas dīgst. bet varbūt kaut kam kaut kur ir jāpīkst, tāpēc arī pīkstēja. kas zina tās viņu pīkstēšanas.

abas vecenes, aizmirsušas par mani, skatījās somas rentgenu un domāja, kas man tur ir. komentēja balsī. :D

uz turieni no Rīgas lidostas aizvedu gan šķēres, gan 2,5 kg siera. rokas bagāžā! pie tam par šķērēm uzzināju tikai galapunktā, kad izdomāju nogriezt atirušu diegu un sapratu, ka varu to izdarīt – šķērītes joprojām ir šķērīšu nodalījumā. :)
atpakaļ vest neriskēju. atvedu tikai tukšu Mezzo Mix pudeli, jo to vajadzēs 4. decembra ciedru šņabim uz LU trepēm. tā tak tagad tāda tradīcija – dzert šņabi un dievoties apsardzēm, ka šampanieti ni un ni, tikai limonādi!

Mezzo Mix ir kōla, kas satikusi apelsīnu. tā viņi tur saka uz etiķetes. negaršo ne pēc kolas, ne apelsīniem. bet pudele cieta un smuka.
maita gan noplēsa arī 25 centus pfanda, bet gan jau arī pēc šņabja tūres varēs aizvest uz Vāciju un nodot. :) vācieši ir kā traki ar tiem saviem pfandiem – citureiz var nosisties līks, meklēdams mantu, par kuras pudeli nav jāmaksā un pēc tam tā pudele nav jānes atpakaļ.

toties vecenes savā starpā apsprieda, ka pudele tak tukša, tāpēc lai jau ved. :D:D:D tas ir, vecene, kas bija pavadījusi manas parpalas no aparāta viena gala, otra gala vecenei apstiprināja, ka pudele tiešām esot tukša. jo to nu gan es viņai atļāvos parādīt. tā teikt, cirkam būs būt.

viņureiz gandrīz izdevās pārliecināt, ka ceļabiedrenes piena sēne puslitra burkā nav šķidrums, bet laikam aizrāvos ar sēnes izcelsmes raksturojumu un labo īpašību aprakstiem, tāpēc vācu vecis padomāja, ka viņa ved šurp kaut kādu bioloģisko ieroci, ar ko taisās apslaktēt jau tā daudz cietušo latvju tautu. toties reiz pati turp mierīgi aizvedu medu, kas bija ieliets kaut kādā kosmētikas stikla bondzelē. tā teikt, sportam.

lai gan visefektīgāk rentgenā izskatās riekstiņi ar iebiezināto pienu – kā mazas, mīlīgas atombumbas vai vismaz granātiņas. dziedošās rotaļlietas gan pārbaudes laikā reizēm sāk dziedāt.

tā nu ieraksta beigās atkal atgriezos pie dziedāšanas. jāpiebilst, ka noskatījos apmēram tikai dziedošās ģimenes. nezinu, vai visas. vairāk ziņkārības vadīta, jo 1 no viņām, izrādās, dzied bērnībslaiku paziņa. par laimi, viņu spēju noklausīties līdz galam. tomēr mierinājums.

koru kariemgan man bija līdz ūkai tikai ar laikam rōzā kora laikam septembra priekšnesumu. riebjas sildītas pusdienas un aizvakardienas ēdieni, bet tos spīdīgos tērpus, karaokes dziesmas, popsu un gorīšanos, tipa “šovus”, redzēju jau laikam pirms gada. pietiek.

labi, ka mājās nav TV. :)

Rudiņa bolsi

Rudiņs ir kai atsavadeišona nu nazkuo, kas ir bejs i kuo vaira nabyus nikod. Rudiņs ir skumis par tū, kuo nav i nabyus, partū ka nabeja.

Vosora cauri. Tū, kū dūmuoji dareit vosorā – mauduotīs, gulēt pļovā i ēst meža zemneicys, laseit zuoļu čajus i naktī klausētīs grīzis bolsus, vaira nadareisi. Tys laiks cauri, a rudiņam rudiņa dorbi i īšonys.

Aizadūmuoju – gondreiž mienesi beju Sibirī, a navaru pat kartenis sakuortuot – kur vēļ teiklā īlikt voi publicēt dīnrokstus par tū laiku. Sovu ceļa gruomotu, kū rakstieju kasdīnys i kur satak vysi satyktī breinumi, ļauds i ceļa nūstuošonys.

Sibirs ir kai rudiņs – latgalīši vēļ ir, a jūs nav. Aizarunoj pa sovam. Paspeid kai rudiņa saule buobu vosorā. A nikuo to vaira nav tai, laiks ir izabeidzs. Apsalaiduse rudiņa dīna, saule speid i vaira nasylda.

Šudiņ “Lelajā Kristapā” ruodēs studentu dorbus, tymā skaitā “Latgolys Studentu centra” bīdru Līnis Lindis i Daiņa Juragys taiseitū kinu par Sibira latgalīšim “Te katoļiem nav vietas”. Ka gribit, aizejit apsavērt. Programa ite.

Kina ir par Sčastlivū, Bogotū – laimeigajom latgalīšu dzeraunem, kur laimis nav bejs varbyut nikod. Tik vīn kai sausuo i eisuo kasdīnys laime, zemis augleiba, bārnu i unuku dzimšona, syvānmuotis atsanesšona, saulrīti kai nikur.

Kina par Sibira katuolim. kai jūs nabeja i nav, tok jī ir. Ar sovom sovetskajūs laikūs paslapyn izglobuotajom nu Latvejis vastajom vacajom puotorneicom, niu Dīva dzīsmem krīvyski i poļaku misionarim.

A, ka vēļ par rudini, šudiņ sovā dīnrokstā, Naktineicā, salyku vīnā lopā krīvu rakstnīka Sergeja Kozlova puosoku “Ezeits myglā”, lai nav juomeklej nazkur pa arhivu. Ka gribit paskaiteit, meklejit ite.

Nazkai pyrms treju godu satyku itū tekstu i viļcīnī iztulkuoju. Nu tuo laika muns rudiņs drupeit ir ari itaids rudiņs – ar vīglom skumem i prīcu reizē.

Publiceits ari diena.lv

trolejbusi trolejbusi

reiz Rīgā bija trolejbusi, kas ir trolejbusi – tādi paši ar elektrību braucoši ērmi kā tramvaji, tikai mīkstām riepām. vismaz bērnībā skatījos uz apaļpurnu dzeltenajiem trolejbusiem un domāju, ka viņi ir tādi nekādi – brauc kā normālas mašīnas ar mīkstām gumijas riepām, kas švīkst pa asfaltu, bet piesieti pie stangām kā tādi tramvaji. tas bija vēl tajos laikos, kad pa laikam uz Rīgu braucām ar balto žiguli, Ļeņina ielā dega zilas zvaigznes un bija tie garšīgie kartupeļu salmiņi un saldējums vēl garšoja pēc saldējuma.

šovasar, ejot pa Ģertrūdes ielu, pamanīju trolejbusu, kas nav trolejbuss – aizbrauca pa 1. trolejbusa maršrutu trolejbuss, apstājās pieturā, bet tas nav trolejbuss, jo viņam nav ūsu – brauc brīvs kā ērglis bez elektrības stangām. šoks.

kad rudenī atgriezos no klejojumiem pa pasauli, izrādījās, ka mainījies it viss. tajā skaitā ir vesela virkne trolejbusu, kas tagad dauzās pa Stacijas laukumu, Daugavas krastiem un kam nav nekādu stangu. lai ļaudis nesajauktu, viņiem palicis tikai uzraksts TROLEJBUSS uz purna.

ak jel. to, kā viņi, iebraukuši bezelektrības zonā, ierauj stangas, redzēju. izjaukt un noņemt jau vienmēr ir vieglāk nekā salikt un uzlikt. pa laikam taču tās stangas nokrīt arī pašas un tad šofervīriņi un šofersieviņas velk spožās vestes, attaisa savas durvis, raušas ārā un, atmetuši galvu un izstiepuši zodu, kabina stangas atpakaļ pie vadiem.

kā izskatās, nav nemaz tik viegli trāpīt – citam izdodas uzreiz un viņš mazliet lepns, mazliet nevērīgs un steidzīgs iet uz trolejbusa purnu, pa ceļam novelk netīros cimdus, iekāpj, ar švīkstu aizver durvis un aizbrauc, it kā nekas nebūtu bijis. cits mokās, mokās, pieliek un skrien stūrēt tālāk, pa ceļam raudams nost vesti un neklausīdamies aiz trolejbusa sastājušos mašīnu murdienos.

tāpēc es domāju – kā viņi uzliek atpakaļ? neba jau katru reizi šoperis kāpj ārā un kabina tās stangas. mocījos neziņā, domāju, minēju. jo tās vietas, kur trolejbusi stangas nolaiž, gan ir pa ceļam, bet tās otras ir Daugavas otrā krastā, kur manas takas ved tikai viņpus stikla. un nekad jau blakus negadās neviens stangas ceļošs trolejbuss.

bet mīkla ir uzminēta. ziņkāre ir civilizācijas un trillu dzinulis. pārgāju pāri upei un paskatījos.

nekā tāda. pie vadiem vienkārši ir pieliktas tādas kā režģu plāksnes, kā ^ veida jumtiņi, kuru malām stangas pieskaras un pa slīpuma iekšmalu ieslīd tādā kā korē, kur ir elektrība. šoperim tikai jāapstājas pareizajā vietā un jāpalaiž stangas celties. tu re kā izdomāts! vienkārši.

tagad jūtos daudz labāk, jo zinu. :)

patientia vincit omnia

ievācos dzīvoklī ar lodžiju. uz lodžijas pamestas puķu dobes ar sakaltušiem rožu un vīnstīgu skeletiem, saulē izbalējis suņuburkšķu vainadziņš, sarūsējis vellapēds ciskudrillis, veca slota un tumbočka. bet pie griestiem – 2stāvu būrītis.

abas skrejas (vai kā nu to sauc būrīšiem) ciet. iepriekšējie iedzīvotāji būrīti aizskočojuši, lai putni nedzīvo un nekakā.

tomēr zīlītes nav duras. zīlītes atgriezušās un lupina nost skoču no būrīša. viņas cīnās. :)

kā tik mazas galviņas zina, ka tas ir būrītis un aiz skoča ir mājas? tas taču esot izdarīts jau pirms vairākiem gadiem. un visu laiku esot bijis miers.

lupināšana esot sākusies pagājušajā ziemā. vasarā laikam nevajadzēja, bet, kā šorīt redzēju, cīņa par dzīvojamo platību ir atsākusies. atlidoja, paraustīja un aizlidoja.

tādi man novērojumi par zīlītēm. par vārnām un kovārņiem pastāstīšu citu reizi.

bet zvirbuļi un bezdelīgas tomēr ir paši, paši. bez zvirbuļiem un bezdelīgām mājās nav dzīvības. kā viņi bļaudami ņemas pa krūmiem, prasa ēst un plivinās ap vistu traukiem. kā viņas lido pa gaisu gaisiem un vakarā atgriežas kūtī un skatās ar mazu melnu acs podziņu, kā slauc govi un pabaro kaķi.

ja kaķis ir pazudis, tikai jāpaklausās, kur klaigā bezdelīgas. tur jau viņš arī kaut kur iet pa taciņu no pļavas.

LABOJUMS. zinoši lasītāji norādīja, ka būrīti aizskočojuši nevis iepriekšējie iedzīvotāji, bet iedzīvotāji, kas dzīvojuši pirms aiziepriekšējiem iedzīvotājiem. ļoti sen. kaut kad laikam 90. gadu sākumā vai, vēlākais, vidū. toties zīlītes pie skoča ķērušās tikai pagājušajā ziemā. pēkšņi atcerējās vai izdomāja, ka ir.

Meža zemneicys vēļ ražoj

Vīna bezdeleiga pavasara naatnas, vīna dzērve vosorys naaiznas. Tok, ka vīna bezdeleiga voi dzērve nasuoks liduot, i puorejuos napasaceļs spuornūs.

Vysod vajag kaida, kas pasoka pyrmais. Kab puorejī saceitu NUI voi bļautu NĀ.

Vysod jau kaids ir i pādejais – kod laiks jau gondreiž izabeidzs, a jis vēļ rauga byut i ražuot.

Ražuot – tys ir struodnīkim ryupneicā taiseit plastmasa skryuvis voi uobeļneicai duorzā dūt bogotu ražu. Tok tys ir ari struoduot.

Tai vīnkuorši. Babys muosa Ane, atguojuse gostūs i īraudziejuse, ka nazkas pītambureits i nazkas byus, vys vaicuoja:

- Kū jau tī pīražuoja? Goldauts byus voi skusts?

Kas zyna, kur jei tuo vuorda beja atroduse – nūsaklausiejuse pa radeju par ražuošonys ruodeituoju pasaceļšonu i pa jūkam izdūmuojuse tai saceit par vysu. Voi pajāmuse nu sovys muotis.

Vuordi īt i aizīt, volūda palīk. Ka palīk tikai vuordi, tei ir myrušys volūdys vuordineica.

Tai kai tūmār atguoduoju ituos lopys paroli, tod ite pādejūs ituos vosorys meža zemneicu karteņa – 26. septembra raža. Salasieju čajai. Deļtuo juos taidys jau drupeit apkoltušys.Tik pret cytu vokoru atguoduoju, ka juoparuoda i ļaudim, ka vēļ ir.

Vēļ jau zīd, tok ūgu nazyn voi vaira byus. Koč slīkys vēļ ruopoj pa zemi i soltumu tik mudri nabyus, cauri ir. Jau taida kai pyrmuo solna vītom puorguojuse – vyss it kai labi, a muotruoji jau kai apkoltuši, kai soltuma aprauti.

Tai ar tym pyrmajim, tai ar pādejim. Nasatic, a jī ir.

.

Tai kai atguoduoju paroli, īlyku diena.lv

dzīves labākie mirkļi

Vienmēr esmu rakstījusi. Cik sevi atceros, vienmēr esmu rakstījusi. Jāsaka, pirmo reizi, kad to darīju, nemācēju neko. Nevienu burtu. Bet vilku kricelīgas līnijas sarkanā blociņā – kā mammas rokraksts. Tieši to sajūtu atceros – cik forši aizpildās balta plakne. Man šķiet, es pat zināju, ko rakstu. Tikai mamma pēc laika bija aizmirsusi un nemācēja izlasīt.

Lai vai kā, lasīt es iemācījos krietni pēc tam. No sākuma pieaugušie sauca burtus un es rakstīju. Tas tomēr ir labi – pierakstīt savu stāstu. Pat tad, ja pati nevari to izlasīt. Ar nemācēšanu lasīt visus biju nomocījusi, jo mūžīgi vajadzēja te lasīt priekšā, te saukt tos burtus. Tāda baisā ņemšanās ap tekstiem visai saimei. Kurš vells zināja, ka ar tekstiem sapīšos un palikšu tekstos arī vēlāk – tikai pārsvarā vienatnē.

Kopš laikam 1990. gada es rakstu publiskās dienasgrāmatas. Jo tas ir veids, kā tekstos būt kopā ar kādu. No sākuma burtnīcās, tad kladēs, vēlāk datorā, pēc tam draugiem.lv dienasgrāmatā un blogā, tviterī un skaipā, visur. Lai pateiktu, kas es esmu, ko redzu un domāju. Reizēm tas ir elles darbs – pabeigt. Reizēm tā ir pacelšanās – sākt un pabeigt.

Iespējams, tagad, kad esmu notinusies no lv.lv (varbūt atgriezīšos, bet citādi) un arī diena.lv neko neesmu rakstījusi jau divus mēnešus un arī neprasās, jo laikam kaut kas ir mainījies manī vai Dienā, bet varbūt gan manī, gan Dienā, un kad draugiem.lv dienasgrāmatas modro lasītāju un novērotāju viedā acs sasaista, un kad tvitera sīkgabaliņu fragmentārisms tomēr nogurdina – jo tas ir līdzīgi kā skaipā, ar jautājumiem un atbildēm, jo tad tam ir jēga, nevis gāzt telpā savus tekstu blāķus. Nu jā, iespējams, tagad es varētu sākt apdzīvot šito blogu. Jo līdz šim tā tomēr bija tikai vieta, kur kaut ko iekopēt.

Nu, kaut kā tā.

ak cūka asiņaina

turpinot pēdējās dienās braši cilāto tēmu par košera gaļu, es ar kādu vārdu. kad jau visi, tad lai visi – es tiem citiem līdzi.

reklāmas kladzināja par asiņu nolaišanu lopiem, pret to esot jāizsaka savs protests. pret latvju cūku, teļu un govju pakļaušanu neizsakāmām mokām svešas ticības vārdā.

tviterī, blogos un citur sociālajos tīklos ņirb lopu kaušanas skati. pilsētnieki pirmo reizi ieraudzīja nāvi. vienīgā iespēja to ieraudzīt galu galā ir uz ielas, kad sabrauc kādu kaķīti (atceros ņemšanos ap Brektes bildēm ar beigtajiem lopiem), vai youtubē, ja kāds  ieliek cūku kaušanas skatus. nupat rāda arī filmu “Padoties aizliegts“, tur arī ir cūkas kaušanas aina. šķiet, pat ar visu asiņu notecināšanu bļodā.

tā jau var nomirt un neuzzināt, ka nāve ir kas cits nekā game over datorspēlē. pilsētā nāve ir tālu. pa laikam tikai no jumtiem nokrīt sakaltuši baloži un žurkas. pilsētā dzīvnieki laikam nemirst vai arī līķus rītausmā novāc sētnieki. slimos un vecos kaķus un suņus iemidzina vai slepus aprok mežā.

dzīvnieku aizstāvji sēro par lopiem, kam kaujot notecinātas asinis, tāpēc tie cietuši drausmīgas mokas. citi vaicā, vai sišana ar mietu vai apdullināšana ar elektrību labāka. sāp jau visādi. ko nenomirušie var zināt par nāvi, ko nomirušie par to var pateikt. dzīvnieki par nāvi nevar pateikt neko. tikai skatīties, kā nokauj otru.

tā vien gribas teikt, ka nav nekā jauna uz pasaules, jo ne jau par lopiem vai to aizstāvību ir runa. ja nu vienīgi safanojušās meitenītes veģetārietes, kas jau 3 gadus neēd gaļu.

runa taču ir par latviešiem un citām reliģijām. vai drīzāk par kristiešiem un citām reliģijām, piešaujot tam klāt tautiskuma, tēvzemes mīlestības, ksenofobijas un savu latvju lopu žēlošanas mērci.

jo arī es taču savu govi Veceni negribētu kaut sāpīgi vai notecināt. viņai ir pēdējā vasara, rudenī viņu nokaus, viņa ir dzimusi 1995. gada 24. aprīlī. es nezinu draugu dzimšanas dienas datumus, bet zinu govs dzimšanas datumu. bet kur gan lai liek lielu un vecu govi.

man viņa ir govs Vecene, dzimusi tad un tad, jo atceros viņas raibo dvīņumāsiņu, ko pārdeva kaimiņiem un aizveda zirga ratos, atceros viņas tievās kājas un stirnas acis ar garām skropstām, bet citiem viņa ir gaļa.

kad nodeva gaļā veco govi Vabaļu, vēl menesi visi raudāja. nodot piena govi gaļā ir kā nodot tuviniekus. ne tā kā pērnā gada teli vai vērsi, kam neviens tā īsti nav ne pieķēries, ne iedevis vārdu.

vēl joprojām Vabaļu atceras un žēlo. jo piena govis tur ilgi, viņām pieķeras. melnā govs bija dzimusi apmēram 1989. gadā un ar trim pupiem nodzīvoja, šķiet, 14 vai 15, vai varbūt visus 16  gadus. veca un viltīga govs, kas nāca mājās, kad gribēja. un stāvēja pagalmā, kad bija dunduru laiks, jo pagalmā ir ēna. zaga runkuļus un izlikās, ka tā nav viņa. pa klusos dzemdēja uz pļavas un reizēm pa durvīm mēģināja ielīst arī istabā – jāredz taču, kas tur notiek.

pie vecāsmātes dzimtajām mājām laukos bija maitu kalniņš – tur aizvilka vecās govis un zirgus. citreiz dzīvus un nošāva. citreiz jau mirušus.

kur lai mūsu laikos liek vecas govis. neturēsi taču mūžam. Vecenei jau bijušas divas kājas operācijas. divas reizes griezti nost ragi, jo tie griežas un ieaug galvā. nupat viņai atkal kaut kas ar kāju.

Vecenes māte, raibā govs Ziedaļa (latgaliski Zīdale), pa kluso bija ielīdusi tīrumā un saēdusies zirņus. viņai uzpūtās vēders – gāja lēnītēm no ganībām un nokrita ceļos. kuņģī rūga barība, gāzes spieda uz plaušām un sirdi, viņai nebija, ko elpot. saļima un, izkārusi mēli, elsoja. aizskrēju uz mājām pēc naža, ar ko pārdurt vēderu. izrādās, govīm ir ļoti sīksta āda. kamēr vīlēju pušu ādu un vēdera plēvi, muskuļus un kuņģa sienu, viņa izdzisa. gaisu izlaidu, bet bija par vēlu. sapratu, ka jāpārgriež rīkli, bet nevarēju, jo cerēju, ka atjēgsies.

to izdarīja steigā atsauktie vietējās kautuves kāvēji. vēl nolamāja, ka esmu sagriezusi ādu un nekam vairs nederēs. gaļu aizveda, bet vecas govs iekšas ir milzīgas, vedu prom vairākas tačkas un bija kā darot jebkuru darbu. kas jādara, tas jādara. reizēm nāve piezogas negaidot un cilvēks tikai var palīdzēt aiziet ātrāk.

tai vietā toruden auga melna un lekna zāle – kā stāstos par karalaukiem, kur izliets daudz karavīru asiņu. un tagad es zinu, ka govis jāsargā. katra uzpūšanās var beigties arī tā.

bet vēl es zinu, ka varbūt tā bija jābūt. Ziedaļu mums atdeva viņas saimniece, vecāsmātes māsa Helēna. viņa nevarēja nodot govi uz kaušanu un atveda pie mums. pēc dažiem gadiem nomira, vasarā nomira arī govs.

tā laukos gadās, ka govju un cilvēku likteņi iet blakus. kā tajās izkautajās postpadomju fermās, kur vējš izgāzis durvis un turpat netālu kolhoza mājās bijušās slaucējas pamazām nodzeras un aiziet no dzīves.

bet ko nu es par laukiem. katrs lauku bērns taču zina, ka lopus kauj. tiem lopiem, ko kaus, nepieķeras. tos lopus nečubina. kad pienāk laiks, sarunā kāvēju – apkārtnē zināmu vīru, kam nedreb roka un kas to lietu nodara ātri un nesāpīgi, nemoka cūku vai aitu. gaļu sagriež kārtīgi, ne šā vai tā izķērnā. jo cūka ir pelnījusi, ka viņas gaļu sadala kārtīgi, izķidā visas zarnas, lai nekas neiet postā, lai viņa nav par velti dzīvojusi.

bet par košera gaļu ņemšanās ne pa jokam. ļaudis pamanīja, ka arī viņi ēd gaļu un ka gaļa nerodas veikalos celofāna kulēs vai šašlika bundžas. ka tā ir kāda dzīva organisma miesa. ka tā cūka varbūt arī gribēja dzīvot. vai ka viņai bija lustīgs prāts, bet viņu nokāva.

no vienas puses – sausais saprāts, ekonomiskās intereses: latvju zemniekiem jāatver jaunus tirgus un jāļauj konkurēt ar pārējiem Eiropas košergaļas kāvējiem. loģiskais saprāts, kam dzīvnieks ir prece. saprāts, kas izdomā lētākus lopu pārvadāšanas un kaušanas veidus, tāpēc rada kautuves. saprāts, kas izdomā, ka kautuves ir krutāk kā kaut cūkas mājās, tāpēc mājās kautu cūku jau kādu laiku nevar legāli pārdot, bet kautuvē nožmiegto var. kaut mājās cūku izved ārā, apdullina un nokauj, bet kautuvē… vells zina, kas tai kautuvē darās, kur nāve ir rutīna.

no otras puses – ētiskā pārliecība: dzīvniekiem arī ir tiesības mirt skaisti, nesāpīgi un dzīvot ilgi. pūkainiem kaķīšiem ir jādzīvo mājās. sunīšus nedrīkst likti pie ķēdes. cūciņām jāskrien pa āru. gotiņām jāēd zaļa zālīte – kā piena paku reklāmās. vistiņas kašājas smiltiņās. tikai dzīvē jau nekas nav tā. cūka pie cūkas, govs pie govs, vista pie vistas – ražo pienu, gaļu un olas. dzīves beigās viņi kļūst par gaļu.

tikai vai tie dzīvnieki būtu dzimuši, ja nebūtu paredzēti nokaušanai. neviens taču pavasarī nepērk 10 broilerus, lai turētu visu ziemu un priecātos par viņu tuklajām pakaļām. rudenī pirms likšanas kūtī galvas nost. ilgi dzīvo dējējas vistas. un mīļās vistas, kas pamanās iekāpt sirdī. dējējas dzīvo, līdz beidz dēt. mīļās vistas dzīvo, līdz nomirst.

no trešās puses – antisemītiskie aizspriedumi, jo latvju cūkām ir jāmirst pēc latvju tradīcijām: ar vāli pa pieri un nazi sirdī, asinis bļodā, asinsdesas, cūku bēres, ragi un nagi suņiem. asins nolaišana dzīvam – tas kaut kā sasaucas ar asiņu nolaišanu tautai, ksenofobiskiem aizspriedumiem. jo vispār jau ekonomiskās krīzes laiks ir kā radīts ienaidnieku meklēšanai. kādam taču ir jābūt vainīgam.

arguments – latviešu folklorā jau izsenis pausta mīlestība pret dzīvniekiem: ne sunīša kājām spēru, ne guntiņas pagalītes. profesore un deputāte Kursīte lai par to pašu šodien izteikusies. ka latviešu garā nav nolaist asinis. ka mēs nevaram pārdot savu dvēseli un pieņemt kaut ko tik svešu – svešas ticības vārdā nolaist asinis saviem lopiem.

tikai kas ir tas latviešu gars – katoliciskā govju pasvētīšana ar Agatas ūdeni, apkūpināšana ar Pūpolsvētdienā svētītiem pūpoliem un paegļiem, govs pārkrustīšana ar pīlādža mietu? nelabā balsī aizdziedājušas vistas nokaušana uz sliekšņa? vai varbūt dzeršana cūku bērēs par nokautās cūkas dvēseli?

bet upurēšanas tradīcijas latvju pagāniskajā kultūrā? gaiļa kaušana par prieku Ūsiņam un jaunai ražai, cūkas asiņu noliešana zemē, lai citugad laba raža? nokautas cūkas pupu mešana aizgaldā, lai citugad labi sivēni padodas. zīlēšana pēc cūkas liesas – ja sākuma gals tievs un beigu gals resns, būs silts ziemas sākums un stingra ziema uz beigām.

paskatījos latvju tautas ticejumus. un kas tad tas – kaut kas baiss, pretīgs un totāli neveģetārs, nekristīgs: “Kad pirmo gaili kauj, tad saiminiekam jātecina gaiļa asinis klētī apcirknī auzās; pēc tam, kad gaļa apēsta, kauli jāsamet siekā, kurā iegrābtas ar gaiļa asinīm aptraipītās auzas. Sieks jānoliek zem galda, kur maltīti tura. Gaiļa kaulus un auzas pēc tam atdod zirgam. (PŠm 7715)”

kaut kādi drausmoņi tie senie latvieši. gribējās tā smuki estetizēt “ne sunīša kājām sperti”, bet sanāk ar asinīm laistīti māju stūri, akmeņi un zirgu siles. vistas dzīvība vispār nekādā vērtē – kā kas, tā vistai galvu nost un visas slimības un nelaimesnoņem kā ar roku, bet nokautai cūkai griež nost galvu un smejas.

un ko lai ar tiem žīdiem dara. negribas jau pārdot ne govi, ne vecomāti. bet krīze tak. katra kapeika no svara.

vēļreiz par raksteibu

Piec nagarys sarakstis ar Rēzeknis i Viļānu nūvoda avīzi “Rēzeknes Vēstis” redakcejis puorstuovi, kas cyta storpā lyudze īsyuteit publiceišonai sovus dorbus – ar atrunu “Viņ RV pi Stroda “frakcijas” vēļ pīsaturīs…” -, izdūmuoju ari ite īlikt sovu atbiļdi jai i vysim cytim “Stroda raksteibys kūpiejim”.

Partū ka ar Strodu tam seņ nav nikaida sakara. Ari deļtuo, ka vysmoz RV asu redziejuse rupys ortografejis klaidys – nazkaidu sovys izlūksnis nūsaceitu interpretaceju par raksteibu.

Te ari nianse – 1929. goda ortografeja ir pasteiva i muoksleiga vītom, tyvynuota latvīšu rokstu volūdom, a 2007. goda raksteibā ir raudzeits vaira pīsatyvynuot dzeivajom izlūksnem. Raksteit na zaļas egles, vacas sātas, kai runoj pavysam mozā latgaliskūs izlūkšņu arealā, a par pamata formu pījimt zalis eglis, vacys sātys, kai runoj Latgolys leluokuo daļa.

Narunojūt par divskanim. 1929. godā garumzeimis beja jaunums, partū ar “streipeitem iz burta” apzeimuoja i garūs patskaņus a, e, i, u, a ari divskaņus uo, ie. Tai i saguoja, ka uo ir ō – mōte, zōle, a nav dūmstarpeibu, par tū ka latgaliskajuos izlūksnēs garuo o nav – svešvuordūs asūšī ō puorsataisa par eisū o: koloneja, kols (izjemūt Leivuona apleicīni, kur izrunā garais ō ir uo vītā) i jū navar ni ar kū sajaukt. A ar ūtru divskani ir problemys: ē ir i ie, i ē – Dīvam tāvam zynuot, kas dūmuots ar, par pīmāru pērtī pērtīs – tik volūdys zynuotuojs ar šaubom izdūmuos, ka piertī pērtīs.

Tureišonuos “pi Stroda”  ir tikai veids, kai sasajust drūsai i napasalaist nikaidom reformom i izmainem. Vacuo latgalīšu ortografeja ir kai laiva, kurai cauri maut cauri maineigajim postpadūmu laika iudinim. Kai sapyns par namaļdeigajim i skaistajim Ulmaņlaikim, koč taišni Ulmaņa īšona pi varys puortrauce latgalīšu rokstu volūdys normeišonu i atteisteibu.

Iz RV aicynuojumu atsacieju, ka taišni tys ari ir īmeslis, parkū nasyutu. Tuoļuok teksts nu viestulis.

.
Partū ka jaunajai ortografejai (ar tū dūmoju 2007. godā Tīslītu ministrejis Vaļsts volūdys centrā pījimtū, na 1996. godā apsprīstū) Strods ir pamatā – kur varēja pīsaturēt, tī naatsakuope. Tys beja 1. lykums. Tai kai 4 godu laikā beju vysuos sēdēs i protokolieju jūs gaitu (bez laikam 2, kod beju slyma), tū zynu.

Plus, dzeiva volūda mainuos, sastyngst tikai myrušuos volūdys. Latgalīšu vēļ ir dzeiva i jū var kūpt, pieteit.

.

Mums beidzūt ir īspieja turpynuot Skryndys, Stroda dorbu – ari jis pats struoduotu iz prīšku, kab na 1934. goda, kara i represeju pret latgaliskū. Narunojūt pat par cytu (kū ak jau zynit nu juo poša dorbu i komisejis lūcekļu atmiņu), jis pats beja par uo i ie īvīsšonu, tok atlyka iz vāluoku – kas dīmžāl nabeja vaira īspiejams viesturisku apstuokļu piec.

.

Sastiņgt iz vītys i 20.-30. godu raksteibā ir pakolpuot rokstu i raksteibys kūpšonys aizlīdziejim, turpynuot atteisteibys i seve aizalīgšonu. ;)
2007. goda nūsacejumūs ir īstruoduoti volūdnīku pietiejumi par volūdu, kai ari jau poša Stroda īceris. Pi jūs struoduoja ituo laika lobuokī latgalīšu volūdnīki, diskusejis beja korstys i garys, sēdis guoja cytu dīn nu 10 stuņžu reita da 16 voi 17 stuņžu vokorā.

.

Asu raksteibys sakuortuošonā īguļdiejuse gona resursu, laika i dorba, kab nasasvaideitu pa labi i kreisi.
A deļ pošizpausmis maņ gona ar internetu. :)

.

Kartenis nu diskusejis 2003. goda februarī. Pīsadola goreiguo i laiceiguo inteligeņce, teik pījimts lāmums dybynuot ortografejis komiseju vīnuotys latgalīšu raksteibys izstruodei. Juo emineņce Juoņs Pujats soka zeimeigūs vuordus – volūdys normu sakuortuošona lai palīk volūdnīku ziņā, a mes lītuosim. Komisejā ir 11 cylvāku – voludnīki, sabīdriskī darbinīki, bazneicys puorstuovi, studenti.

.

P.S. Ka ir interese apsavērt, par kū eisti ir runa i kas tei 2007. goda ortografeja par zvāru i ar kū atsaškir nu 1929. goda ortografejis, ite ir LgSC izdūtais informativais materials ar ortografejis prīšksādātuojis Dr. philol. Annys Stafeckys īvodu i raksteibys nūsacejumim.

jau muna jauneiba kiuliņus mat…

atsazeišu, ka munai rudiņa kluseišonai vysur, izjemūt tviteri, ir vairuoki īmasli.

pyrmais, radinīki. jī zyna vysu i interpretej vysu. reizem radinīku ir par daudz. i jī zyna par daudz. tok tys jim namaisa izdūmuot jaunys teorejis i, tai kai jī zyna par daudz, reizem teorejis ir par daudz precizys voi ari par daudz graujūši naprecizys, ka var tikai īsavaideit “ak kungs…”

ūtrais, sābri. nui, es asu auguse i dzeivoju mozpiļsātā, koč struodoju Reigā. vysi par mani nu bārna kuojis zyna vysu – kaidi gumejnīki beja kuojā, kū iežu iz īlys, kai napadevu vītys vacai babai. tai kai pādejā laikā jī par mani zyna moz, tok gryb zynuot taipat kai vysod, tod jī ir atkluojuši internetu. i izaruod, ka te par mani ir par daudz informacejis. i ari jim ir vysaiduokys teorejis.

trešais, puormainis. kas ir bejs par daudz ilgi, tys sasaista. pa laikam ir juoizamauc nu uodys, juopagaisynoj vyss vacais i iz dzeivi juopasaver nu cyturīnis. ituo īmesļa piec es aizjuoju iz Sibiri iz treju nedeļu i niu puorsavuocu jau 13. reizi myužā. kai ari pamainieju bloga dizainu. i apsvieru dūmu, ka nazkas juomaina vēļ. pagaidom dūmoju.

catūrtais, nūgurums. tik daudz puormaiņu pi naizseikstūša pīnuokumu daudzuma nas leidza nūgurumu. guļu kai vysod, tik na tymā laikā, kai vysod. šudiņ ir pyrmuo dīna, kod nanūlyuzu jau 22 vokorā i izrītūši ap 7:15 jau nabeju stuovus augšā. koč vyspuor lyuztu ap 3 i ceļūs ap 9 voi 10 – verūtīs, cik aizjimta dīna.

pīktais, internets i dators. tai kai asu puorsavuokuse, maņ niu ir tikai īzvonpīeja (i pagaidom nazynu, voi grybu kū vaira). tys ir, maņ ir Tele2 modems. kūpā ar mozū Linux datoru tys ir drusku par daudz brīsmeigi, kab ilgi sādātu internetā i koč kū tī dareitu.

itūs vysu īmesļu piec es kluseju, partū ka nazynu, kū varu i grybu publiski saceit, kai ari nav eisti spāka i laika. partū ka ir vēļ ari cyti i daudzi faktori, kas atsatīc iz munu privatū dzeivi i tikai mani pošu. partū par jim ni vuorda.

koč kod byus ari kartenis i stuosti: nu Sibira, nu dzeivis, nu ceļa. tik niu laikam nā. jemūt vārā, ka es pat naasu puorsavuokuse. i munys montys stuov 4 sātuos, kotrā sātā 1-2 zūbubirstis i suseklis.

a karteņā tī augšā asu es i muna draudzine Santa ar muosu Mairu nazkod seņ, laikam 7. klasē – tymā 1. septembrī, kod navarēja saprast, kas juosprauž pi kryušu i juokar koklā. ausekleišu laiks jau beja cauri, pioneru galstuku – vēļ seņuok. vot i stuovom kai taidys vuškys i nazynim, kas tuoļuok byus. taipat kai i niule.

Ar ko nodarbojas LU Sabiedrisko attiecību departaments?

Ar pupu mizām!

Atļaujos to apgalvot ar mierīgu sirdi. Uzņemoties atbildību par saviem vārdiem.

Jo ko gan citu var darīt departaments, kas karo ar afišām un sludinājumiem. :D To lieliski pierādīja šodienas eksperiments ar studentiem adresētu pasākumu afišas pielikšanu LU galvenās ēkas telpās un zibenīgā šīs afišas noņemšana.

Ap 13 dienā, ejot no līgumu parakstīšanas KKF, iegriezos LU un pieliku šo afišu:

Pieliku pie stenda, kur dažādas afišas (latviski un latgaliski) esmu likusi laikam kopš 1998. gada – gan par studentu dzejas konkursiem, gan pārgājieniem, gan visādiem studiju un pēcstudiju laika niekiem. Visu, kas adresēts studentiem.

Šoreiz gan nobrīnījos, ka stends tik nabadzīgs – septembra vidus, bet neviena tantiņas sludinājuma par izīrējamu pusistabu kārtīgai meitenei no laukiem un bez puišiem, nekādu tālmācības kursu vai dzeršanas un pirts. Tikai kaut kāda folkloras kopa,teātris un vēl kaut kas – tukšo laukumu gandrīz tikpat, cik akurāti piesprausto plakātu. Pat adatiņas bija – neparasta parādība tamlīdzīgiem stendiem.

Papīra afišas nebiju likusi jau labu brīdi. Jau labu laiku nevienu informatīvo materiālu par biedrības “Latgolys Studentu” organizētajiem pasākumiem netaisām drukāšanai. Internets uzvar visu. Visi, kam vajag informāciju, tāpat lieto internetu, tāpēc nav jēgas iespringt, tērējot resursus: papīru, tinti un cilvēku laiku. Kāpēc drukāt to, ko var aizsūtīt elektroniski – sākot no apsveikumiem un ielūgumiem, beidzot ar informatīviem bukletiem, afišām un citiem materiāliem. Ja nu reizēm kaut ko pielikšanai kādās kojās vai vienkārši birojā pie sienas un ielikšanai arhīvā.

Ja kaut kad 90. gados studentu informēšana nozīmēja afišu izvadāšanu ar riteni pa visām LU, RTU, RSU utt.  fakultāšu ēkām un kopmītnēm, tad šobrīd ir gan e-pasti, gan mājaslapas, gan sociālie tīkli. Fizisko komunikāciju un papīra reklāmas šādā saziņā sen nomainījusi virtuālā vide.

Toties, izrādās, LU Sabiedrisko attiecību departaments ir uzsācis karu ar papīra afišām un plakātiem, ar tantiņu sludinājumiem un jukušiem sludinātājiem. ;)

Ap 15 dienā afišas vairs nebija. Paskatījos, pabrīnījos. Tad arī atradu iemeslu – kaut kur kreisajā augšējā stenda stūrī sīkiem sarkaniem burtiem uzrakstīts, ka informācijas izvietošana jāsaskaņo ar LU Sabiedrisko attiecību departamentu, e-pasts tāds un šitāds (neredzamiem laikam zaļiem burtiem), telefons šitāds (arī tās pašas krāsas burtiem). Nemeklētu, neatrastu.

Tak jau kāds no tā departamenta vai šī departamenta uzrunāta apkopēja, sardzene utt. bija noņēmis nesaskaņoto afišu. :) Lai stends ir glīts, cenzūras kontrolēts un nemaitā LU labo tēlu un nepaved netiklībā LU studentus.

Ij dusmas par savu lieki iztērēto laiku (nebūtu nemaz gājusi pielikt), ij ņirga par nabaga departamentu, kam nav ko darīt, tāpēc jākaro ar sektantiem un oriflame izplatītājiem, pensionārēm un citiem ērmiem.

Smieklīgi norādīt e-pastu pie stenda, kur domāts likt drukātu materiālu. Jeb, ja jau esi nonācis līdz stendam un neesi iepriekš sūtījis apstiprināšanai afišas elektronisko versiju, ir jāzvana departamentam. Un tad atnāks tante un pieliks?

Mobilo telefonu ērā loģiski – atnāc un piezvani. Interneta ērā neloģiski – ja jau ej pie stenda, tad arī liec papīru. Ja gribi elektronisko reklāmu LU mājaslapā, tad arī sūti uz lapas admina e-pastu vai sazin kādu departamentu.

Jeb pirms tam ir jānāk uz katras augstskolas katru fakultāti un jāuzzina, vai pie stenda drīkst pielikt informāciju un kādi ir tās pielikšanas noteikumi?

Meklējot informāciju par LU Sabiedrisko attiecību departamenta sniegtajiem pakalpojumiem, sadaļā “Reklāma LU medijos un telpās” atrodu tikai reklāmas iespējas LU mājaslapā, reklāmas baneru cenas un to, ka “Sabiedrisko attiecību departamenta mērķis ir veidot pozitīvu Latvijas Universitātes tēlu organizācijas iekšienē, valsts un starptautiskajā līmenī.” Ne vārda par informācijas izvietošanu telpās, LU studentu informēšanu utt.

Kā smejies, rezultāts gan ir skaidrs: LU galvenajā ēkā pašlaik nav informācijas par studentiem domātiem pasākumiem.Un gan jau arī nebūs.

Departaments savu ir padarījis – afiša ir noņemta. Bet es viņiem neko tā arī nesūtīšu nekādai apstiprināšanai. Pirmkārt, nemaz necentos izlasīt un iegaumēt e-pasta adresi, otrkārt, vieglāk ir domāt par alternatīviem informācijas veidiem, nevis lauzties pa aizvērtām durvīm.

Kas no tā iegūst? Kas zaudē?

Iegūst LU glītais vaigs = viņas skaistais un labi koptais un sargātais (lasīt – pustukšais) cenzētās informācijas dēlis.

Zaudē LU, jo ko gan meklēt pie birokrātiskās Almas Māteres (tur kļuvu par bakalauru, maģistru un doktoru) ar neskaitāmiem departamentiem un kabinetiem. Pārāk spilgtā atmiņā ņemšanās ar projektu papīriem, bezgalīgām sekretārēm un komisijām, skraidīšana no ēkas uz ēku. Kaut kādas afišas cenzēšana ir šī procesa turpinājums. Un kāpēc gan vairot savas negatīvās emocijas un kavēt savu un citu ļaužu laiku.

Zaudē LU studenti, kas tā arī neuzzina par istabām ar malkas apkuri, lētām pusdienām, foršiem pasākumiem un citiem sīkumiem, ko viņiem kāds gribētu piedāvāt – papīra formātā.

Vai varbūt kaut kur man nezināmā vietā tomēr atrodas necenzētās informācijas stends ar tantiņu sludinājumiem un sektantu afišām?

Domājot par šo absurdu un departamenta centību, atcerējos Vācijas studentu ēdnīcas, kur uz galdiem mētājās šķietama makulatūra – informācijas lapiņas par tuvākajiem studentiem adresētajiem pasākumiem: disenēm, filmām, atlaidēm, konkursiem. Kāds no rīta lapiņas nolika uz galdiem, vakarā novāca, jo nenovāktās vakarā savāca apkopēja. Studenti ēda, lasīja un, ja gribēja, reklāmu ielika somā.

Bet vai gan LU skaistais vaigs paciestu tādu brīvdarbību. :D Labāk attaisnot savu eksistenci, cenzējot, cenzējot un cenzējot. Lai ir glīti.

P.S. Raksts tika uzrakstīts latviski, nevis latgaliski, lai arī LU Sabiedrisko attiecību departaments varētu iepazīties ar manu viedokli. Plus, šeit ir Gūgles tantes redzējums uz to lietu.

šis ir jukušo tantiņu rīts.

Pļaviņās pelēka tantiņa pelēkā jakā un pelēkos vilnas brunčos, ar pelēkmelnraibu lakatu ar dzeltenām rozēm stāvēja pie brauktuves. pārmeta krustu, tad tikai sāka iet pāri ielai pie zaļās gaismas. tikusi pusē, vēlreiz pārmeta krustu. paklanījās uz visām pusēm, pārgāja. zaļā gaisma sāka mirgot tikai tad.

pie Ķeguma otrā pusē Daugavai, kur sākas tie lielie meži un rōzā asfalts, tantiņa pelēkzaļā jakā un brūnos brunčos gāja ar baltu sēņu trauku (bijušo majonēzes spaini), diriģēja un dziedāja balsī. no sirds. lakats nošļucis, sirmie mati vējā izspūruši, viņa dzied. sāka spīdēt saule, melni rudens mākoņi, smagi zaļi rudens meži, nodzeltējusi zāle, viņa dzied. aiz kalna ieraudzīju, ka iet laikam zosis. vesels kāsis.

kad beidzot biju pie darba (ak, saldā atkal un atkal redzēšanās), tantiņa ar divām sīkām bizītēm kā izmirkušas žurkas astītes skatījās uz institūtu, svilpoja un sita ar kāju – lielu, izmirkušu, atkal izžuvušu un deformējušos vīriešu kurpi ar sprādzi. Pepija Garzeķe mūžam dzīva. viņa tikai ir drusku veca.

30.08.2009. Iz Hakaseju. Pyut i palaid

Reitā pasamūdu, pasavieru pa viļcīņa lūgu, tī vēļ reita mikrieslis, a apleik kolni, kolni, kolni. Vēļ tymss i nikaidys biļdis nasaguoja.
Piec šaļts otkon pasamūdu, pasavieru – nazkaidi kryumi i leidzons. I ar atvīgluojumu aizmygu – var gulēt.
Ap 10 stuņdem otkon beju augšā, verūs – kolni. I vēļ kaidi. Cieļu augšā Vitu – tev tys ir juoredz. Apleik klinšaini kolni, taidi kai opoli, vieja jau nūleidzynuoti, tok ar klinšu atsagumim. Vītom taidi kai apļa formā salykti ni to kopi, ni vacu sātu pundamenti.
Kolni opoli, apauguši seiku zuoleiti, vītom neikuleigi kūceni i pussapyvuši elektreibys stulpi.

Piec laika kolni atsakuope. Apleik stepe leidzona kai golds. Zylys pučeitis i pi slīžu atsavāluši nūdzeļtiejuši tuksneša zuoļu veikši.
Cylvāka nivīna, vīna ferma ar lūpu duorzim, puors traktoru, līknē laikam zeme augleiguoka. Tī sastateitys buļbys i pļauts sīns. Cīši moz taidys zemis. A tai, cik vēremēs, augleiguo kuorteņa pluona, pluoneņa. Smiļkts, akmini, neikuleiga zuoleite. Pat nazuole i dodzi knapi puordesmit centimetru garumā.
Piec Ačinskys apleicīnis myuža mežim až jūceigai.
Leidzonuma vydā moza dzeraune i staceja. Vīneiguos apdzeivuotuos vītys, vysuos nūtur viļcīņs. Cytā pat stuov. Stacejis kuormi leli i stypri, apleik budonkys. Cytā vītā otkon až ni eiropeiski remonti i pat kruosys cytaiduokys – na krīvyskys.
Skrēja suneiši, pavadūni jim svīde boltū maizi. Suneiši lēce rīdami pa slīdem.
Da gola vagonā palykom tik 5 cylvāki. Abakana suokuma naīsavieru, jau mīgs guoja i atlykušū stuņdi izdūmuoju pagulēt. Pasamūdu, apleik jau tipiskī ryupnīceibys rajoni. Postsovetskī kuormi i bardaks ar našmukom sātom i myužeigū pamesteibu. Jau izcaltys ituos sātys i cehi izaver pamasti. Nagleiti, nivīnam navajadzeigi.

Niu siežu iz vīsneicys pallūdzi i verūs iz lenina īlys. Pretim lela sāta, iz juos reklama – Mi saščitim vaši prava. Iz biļdis 5 miliči. Hakasejis republikys tīsu izpiļdeituoju federaluo puorvaļde. Ka pareizi saprotu i iztulkuoju.
Tuoļumā speid Abakana ola dareitovys teļts, logo ar brīžumuoti. Puču būde.
Mašynys kai kura – jaunuoki i vacuoki žiguli, toijotys. Cytai ruļs kreisā, cytai lobā pusē. A ļauds kai vysur.

Vīsneicys registraturā izacēle nasaprasšona – izaruod, myusim nav nazkaida registracejis papeira, kū Ačinska miliceja izdavuse. Papeirs to beja, tok jis juoatdūd Ačinskys miličim, deļtuo i pametem Taņai. Niu sasazvanieju, syutēs kopeju pa faksu.
Ak jau Krasnojarskā ar juo myusim vajadzēs.
Murgs ni vaļsts. Lai kai dūmojam i riekinojam, nu juos navar aizbraukt, napuorkuopūt lykumu.
Registraceja Ačinskā da 4. septembra. A kai mes varim pamest vaļsti registreitys, ka Ačinsku juopamat jau 2. septembrī. Pat tod, ka mes pa taisnū iz lidūstu.
Bez tuo milicejā pasaceja – kod brauksit nu Ačinska, lai saimineica atnas dokumentus. Nivīna vuorda, ka myusim vajadzeiga jūs kopeja iz rūku.
Koč itymā vaļstī laikam vysu juokopej. Kai ari izaruodēja Ačinskys milicejā, vysim papeirim beja vajadzeigys kopejis. Koč informacejis par tū nabeja – milicejis kuorma durovys to da dorba laika suoku beja aizslāgtys ar dzeļža restem. A informaceja beja pi kabineta durovu, pi kuo piec numera jau uorā sasastuoja rynda i tod vysa rynda otkon sasastuoja jau asūšā seceibā pi juo durovu.

Ruodīs, speidēs saule.
Īsim uorā, vērsimēs iz breinumu i raudzēsim atrast, kas juosaver.

Pluovi i dareituoji

ka reits suocās ar eisziņu nu Seiksta, to vaira nasaprūti, kurs ite ir uorpus i kurs sistemā. varbyut byutiskais nūteik tikai ar mani pošu i tam nav nikaida sakara ar kolnu guozšonu voi cytom nabyutiskom lītom.

puorskaiti seņ nasatykta cylvāka nekrologu i aizadūmoj. a varbyut vysus taipat navar satikt vīnā laikā. a varbyut jūs var satikt tekstā kod nabejs.

15. septembrī Reigā RTU byus dzejis dīnu pasuokums, kū organizej LgSC.
saucās “Tehnodzeja” i veļteits vysaidim jaunajim, kam nav mīra i kas rūkās pa zynuotni i pluovoj pa tekstim.
es to saprotu, ka nav nivīna teksta maņ pošai. klusums.
kab varātu viļkt dorbu i dorbu, i dorbu, navar atsaļaut izīt uorpus. nu vīnys pusis žāl, nu ūtrys – itai vīgļuok. dzeļža buobai mīreiguoka dzeive kai plastmasys čeburaškai.

atvalinuojumā braukšu iz Sibiri. taipat vīn. vyss da kokla.

šaļtim vysa par daudz i dzeivi juonūmauc kai līkū uodu, atsasokūt nu vysa, kas ir i kas varātu byut. partū ka taidys cereibys i īšona pa īstaiguotom slīdem gols golā nadūd nikuo loba – nikod jau nabyus tai, kai dūmuots. a bez īdūmu i sapynu pīsapiļdeišonys vyss na tai. i vysa žāl, kas nanūteik. varbyut dzeja taišni i ir par tū, kas nanūteik.

atsaceišona ir jauna sapyna suokums. nazkaids aktivs sūļs. kai puorbraukšona dzeivuot iz cytu vītu, ustobys i smedziņu sakuortuošona. kai nullis punkts.

es taišni itaidā aspektā dūmoju par emigraceju sev apleik – vīns aizbrauc iz dzerauni i nūsašpļaun par dzeivi sistemā, cyts aizalaiž iz uorzemem i suoc nu nullis kai puordevieja. cyts vaira naskaita avīžu, nasaver teļvīzera i nasaklausa radejis. es nazynu, kurs ir vaira prūm.

jem sovu akmini i veļ, saceitu Kamī. apsazynoj sovus rūbežus i esi.

emigraceja ir drusku pošnuoveiba. bejušuo i asūšuo izdziesšona. kai delete tausteņš digitalūs biļžu albumā, kuru navari vērtīs myužeigi i kurs ciparu formatā globoj tikai nazkaidus gaismys nūspīdumus.

i kas zyna, iz kuo pasauļs turīs – iz pasauļa pluovu, kas napīsatur nikur ni ar piersta golu i myužeigi ceļā, voi iz dareituoju, kas veļ i veļ sovu akmini kolnā viersā, kab vīnu šaļti nūsastuotu i vārtūs, kai jis rypoj zemē – budžeta deficits, bezdorbs, finanšu krīze, inovaceju tryukums, vaira navar pa vacam. a apleik taidi dabasi. tuo deļ vīn vārts otkon kuopt kolnā ar vysu akmini.

lai voi kai. ir tik puors lītu, kū maņ navar atjimt nivīns, cikom es poša nadūdu. cereiba, speiteiba i radeituoja gors.

publiceits diena.lv

Jei. Bez PVN

Grupys “Bez PVN” kanals Youtube.com

Kartenis nu klipa “Jei” prezentacejis (munejuos)

Vēļ kartenis nu klipa “Jei” prezentacejis Reigā (Edeitis i beiguos munejuos)

Kartenis nu klipa “Jei” filmeišonys (Edeitis taiseitys)

modēms E220 HSDPA un Linux :)

šudiņ taida tehniska dīna.

mekleju datoram mozu, boltu peleiti. ideali byutu, ka ar sorkonom acteņom i gaismeņom. atrodu 1 šmuku, tok jim birojs eļnē rotā, a pīguode Ls 4,5 Reigā. nu nā, par taidu cenu asu gotova īt kuojom puori Daugovai i pa ryupnīceibys kvartalim ar bezgaleigim betona statinim. tok naīšu. paļdis.

internetveikali Latvejā vyspuor ir vīna vīneiga izklaide. pat najemūt vārā apm. 120 % uzcenuojumu – gruomota, kas izdeviejam moksoj Ls 3,00 i sprostā veikalā Ls 5,40, pi jūs moksoj ls 6,90. a veikals, kur nūpierku mopsi (mozū, boltū datoru), jau bankrotiejs. raudzieju vīnā cytā nūpierkt teleponu. nā, jim precis nav. nu, ka nav, to nav. pasyutieju cytu teleponu – tože nav. pavaicuoju – a kas jiusim ir i kū es varu pasyuteit? lai verūs lopā. a lopā nav tikai pipartrauceņa ar parašutu i sudobra piltuvis. lopā ir vyss. tik nikuo nav.

itei peleite (Экспресс-мышь на колёсиках) maņ patyka. gon drupeit cyti aizdavumi i mierķauditoreja. mož mopšam (datoram) ari patyktu. byus juopavaicoj Annelei ci Līneitei, juos mož var iztambūrēt peleiti iz ritineišu. taipat. Ireta gon ari tambūrej sedzenis pa metram diametrā, tok juos dīgus mes itūnakt izlītuojom projekta īsīšonai (tyka īsnīgti 2 kilogrami 100 gramu projekta).  tok jai niu ir ari juos japuoņu tamburka, kas nu 3. septembra atstuovēja Tonis birojā.

piec puors nakšu izklaidem ar datorim i pneimatiskajim vasarim izzynuoju div lītys:

a) niu es saprūtu, parkū guļamrajonus sauc par guļamrajonim. tī vysi guļ. tuos puors stuņdis piec veina i brandiņa gulieju kai Dīva ausī. taids klusums… nikaidu pneimatiskūs vasaru, nikaidu remontu.

b) pādejā laikā vysi naktīs sepinej jūceigys lītys: dagūši TV tūrni, kreitūši samaļoti, 3 dīnu laikā rokstomi magistra dorbi, avareja atteireišonys īkuortuos, cytplanetīši Puordaugovā, a es guļu i nikuo naradzu.

kai ari grybu atzeimēt – niu ir trokūs laiks. i es laikam izaveru piec laimeiga cylvāka – vysi maņ prosa ceļu i gryb apsarunuot. vakar maņ iz īlys pavaicuoja ceļu div reizis, šudiņ pagaidom tik 1 reizi. vakar ari vaicuoja, kur ir antena. stuovieju i meklieju, kur že iz Barona īlys ir antena. atrodu. a šudiņ pavaicuoja, kur ir poliklinika. paruodieju, guojem ar onkuli obeji suons pi suona i apsarunuojom par uorstim. pateikama saskarsme i dzeivisstuosti. vokorā braukšu iz sātu 4 h autobusā. ak jau byus vēļ kaida pateikama saskarsme.

ituo reita muzykalais fons – dzīsme par briļļu Valdi. skaipa sarakstē par itū temu izskanēja dūma, ka Arņam i RS ir baiguo Radejis suope. jim taidys iz LR sociali vārstys dzīsmis. varātu koncertēt iz īlu i, dūmojams, sapeļneitu vaira naudys kai Aņss ar sovim koncertim. nu tys tai. naformala sarakste par naformalom lītom.

vakar, lobojūt CV, atkluoju, ka vakar izabeidze šopera tīseibys. tai goduos. ceru, ka navajadzēs puorlikt, partū ka es nikuo nazynu ni par kaidom ceļazeimem. doru, kai vysi dora. policeja ir apturiejuse laikam 4 reizis itūs 10 godu laikā. 1. reizi nūvielēja prīceigus Zīmyssvātkus, 2. reizi izlyka 40 latu struopi par braukšonu bez tehniskuos apskatis (i izsacēja apbreinu, ka tik ilgi i tuoli asu bez juos i bez jūs braukuojuse), koč salonā beja 11 paplyki i napīsprādzeiti pasažīri (prīškā 2 gob.) – braucem iz azaru mauduotūs i tei beja konkursa golvonuo bolva “Ceļuojums iz vardivu leici”. 3. reizi aizruodēja, ka boltuos kurtkys jūsta kircinej uorā pa durovom, valkās pa zemi i var palikt nateira. 4. reizi izsacēja breidynuojumu par īšonu puori īlai naatļautā vītā (koč es beju pi ruļa i na tī nūsagrīžu pa kreisi).

par gūdu šopera tīseibom asu pīsavārsuse poliklinikom. izarud, muna saimis uorstīne ir atvalinuojumā. koč aizīprīkšejū reizi, kod maņ juos vajadzēja, tože beja atvalinuojumā. nu, tai jau julī goduos. a vajadzeiga mediciniskuo izziņa, ka asu pīskaitama. vyspuor naasu, tok jim tys nav juozyna. apjuojuse 3 Reigys poliklinikys i apzvaniejuse vēļ 2, sajiemu 5 atsacejumus i sūliejumus iz 18.-31.aug. partū nūliemu īt vīgluokū ceļu – meklēt izziņu Viļānūs. eisi sokūt, tāva ar muoti saimis uorsts Viļānūs pīrakstēs tū zeimi. jaunnedeļ. da tuo laika braukšu bez tīseibu. koč kai jau juodzeivoj.

šūreit kuortejā poliklinikā pasyutēja dierst. pasacēja, ka muna polise apmoksoj vysu, tok ni 2 uorstus – kluot juodamoksoj Ls 40 i tyvuokais komisejis datums ir 18. augusts. paļdis. tod mane vaira nabyus itymūs plotuma grādūs. byušu zemē ar UTC +8. koč veseleibys apskati itūgod jau asu izguojuse div reizis: 1. reizi slimeibys deļ, 2. reizi orūduorsta deļ. niu vajag 3. reizi tīseibu deļ. tys taids sova veida bulšits. nav kur naudu likt. a medapskati CSDD Bauskys īlā nagrybu īt. vajag pa rikteigam – poliklinikā i pi uorsta, na baruot vysaidus ārmu kantorus.

vēļ maņ patyka ziņa, ka Berlīnis veloceleni tai i suokušīs – ļauds poši sazeimēja ar trafaretim iz ītvu simbolus i savylka linejis. maņ ruodīs, reiz grafiti meistari varātu sasajimt i sazeimēt iz īlu vajadzeigys lītys. izapaust iz asvalta, na kiezēt sātu sīnys i svaigi nūbalsynuotus statiņus i elektreibys butkys. nikuo jau nasoku, maņ nav nikas pret grafiti. sovā ziņā jis mani īdvasmoj urbanajā pasaulī. tok par itū veloceleņu dzelu der padūmuot. grafiti pyutiejim koč ir pīredze pyust tai, ka policeja i sietnīki naredz. jūs pīredze byutu naaizvītojama i nastu pozitivu īguļdiejumu infrastrukturā i atvīgluotu traumpunktu uorstu dorbu. juotaupej tok vysaidūs veidūs – ka navar par 10 tyukst. sagrafēt ītvis, vajag pyust.

pasaklausieju šūreit draugūs muzyku. nu, kai lai soka. dīzgon nabaudama daiļrade. par pīmāru, itys - goboli par pakalem i dyrsom. kotram jau sovs. lai jau ļauds dzīd. asam tok dzīduotuoju tauta.

cyta storpā tikkū saguoja satureiga saruna skaipā ar nazkaidu arabu seksa dīvu:

5 atraideiti zvoni

- vēļ zvaneisi, nūsisšu ar syudainu mītu

1 atraideits zvons

- 

3 atraideiti zvoni

- es najūkoju. voi ar nazi pa gerkli.

1 atraideits zvons

- engliche

1 atraideits zvons

- nasaprūtu

- sex

4 atraideiti zvoni

- pa seksti nagribi?

- 

2 atraideiti zvoni

- “es ar čiulim nadoncoju.”

- hay…………… 

5 atraideiti zvoni

- apsarībs kai syudu myusa gūvei iz pakalis.

[12:11:02] *** Saruna beigta ***

nu tai tei dzeive i paīt. nūmainieju skaipam īstatejumus. nivīna araba. asu laipna bez gola. bet tūmār prīca, ka latgalīšu volūda ir lingua franca i jimā var sasaprast ar vysim. pādejū teikumu to jis saprota. :)

nu, tys vyss tai. pi tehniskuos dīnys pīsader ari tehniskys problemys. tuoļuok var naskaiteit. tok maņ ir zynoma suope par tū vysu.

____________________________________

cita starpā pa laikam esmu Linux lietotāja, bet nevienu brīdi Linux iekšu speciāliste.  (:  manuprāt, katram jādara savs, nav ko līst tur, kur nevajag. (:
bet netieku galā ar 1 problēmu.

kad pie portatīvā kompja ASUS Eee PC 1000H (tautā saukta par mopsi) lieku klāt pie vairākiem Windows XP un Vistas kompjiem jau gadu veiksmīgi lietotu un ejošu modēmu E220 HSDPA (http://en.wikipedia.org/wiki/Huawei_E220), izlec logs – ASUS Mobile Phone Tool un pat paprasa PIN kodu, pēc PIN ievadīšanas un apstiprinājuma viņš pat atrod operatora tīklu utt.
bet, spiečot connect, tad arī viss apstājas.

paziņo, ka dialing… un iet ilgi.
līdz izlec logs “Connection fail, please re-plug in your 3G device, then try again.”

cik jau sajēdzu, paskatījos pie setupiem, bet nekas nemainās, ja tur ko maina.
varbūt kādam ir idejas, kā mopsim iebarot modēmu? (:

P. S. kā jau teicu, es tikai lietoju Linux jau pāris gadus, bet neko nejēdzu no iekšām.

____________________________________

Problēma atrisināta 30. jūlija naktī.

nakts piezīmes. 2009. gada 23. jūlijs

līdz šim esmu teikusi, ka nekad nepametīšu šo zemi. tomēr pamošanās no pneimatiskā āmura kalšanas un ielas remonta zem mana loga plkst. 3:26 naktī liek pārdomāt, vai tiešām. mans miegs un tiesības uz naktsmieru ir 0.

šobrīd es dzīvoju totalitārā valstī, kur man kā indivīdam, manām vēlmēm un vajadzībām nav nekādas vērtības. mana veselība interesē tikai mani pašu. mana dzīvība attiecas tikai uz mani pašu. mans naktsmiers ir mana problēma. sabiedrībai nav pienākumu pret mani, man ir pienākumi pret sabiedrību – nodokļi, uzvedības normas. toties es varu muldēt savā blogā, jo tas nevienu būtiski neskar. tā man rodas ilūzija par demokrātiju un vārda brīvību.

aizsedzoties aiz mistiskām starptautiskām prasībām un manipulējot ar informāciju, kolektīvās vajadzības dominē pār individuālajām. tiek radīta mākslīga ilūzija, ka katram sabiedrības loceklim kopējās laimes vārdā ir jāupurē, piemēram, zināma daļa ienākumu – lai tas būtu paaugstināts PVN, kas skar gandrīz visas preču grupas, vai samazināta darba alga, kas skar gandrīz visus no valsts budžeta algotos, kā arī citi “sabiedrībā nepopulāri, bet ļoti nepieciešami lēmumi”: skolu, slimnīcu slēgšana, finansējuma samazinājums izglītībai, kultūrai, indivīda sociālā un psiholoģiskā atbalsta mazināšanās.

daļai no mums tas nozīmē neko vairāk… tikai elementāru dzīvībai nepieciešamu apstākļu upurēšanu, jo tiek likvidēta iespēja iegūt medicīnisko palīdzību – plānveida operācijas, kompensējamos medikamentus, ārstu sasniedzamā attālumā un dzīvības nodrošināšanu vajadzīgā laikā, medicīniskos pakalpojumus to cenas dēļ. (ņemot vērā katastrofālos Latvijas ceļus un laicīgas akūtu slimnieku pārvadāšanas iespējas pa tiem, sabiedriskā transporta kustības grafiku reģionos un hronisko slimnieku finansiālos līdzekļus personīgā auto iegādei, uzturēšanai, benzīnam, viesnīcai pie slimnīcas.)

daļai tas nozīmē esošo sociālo apstākļu zaudēšanu vai pieaugošu risku nokļūt nabadzībā. negribas domāt, cik jaunu un darbspējīgu vīriešu šobrīd izdara pašnāvības vai iznīcina sevi pasīvi: nodzeras, nopīpējas, nelieto medikamentus, pārstrādājas, nositas ar mašīnām, pofigā nojāj savu veselību. risks zaudēt visu un nedrošība par nākotni, nespēja ietekmēt to ir bīstami, tas nogurdina un izsūc.

daļai tas nozīmē mazāk izglītības, mazāk veselības, mazāk iespēju. iespējams, neviens no mums nav iedomājies, cik lielai daļai.

tajā pašā laikā šādas sabiedrības, kuras labā upurēties, nemaz nav. nav pingvīnu bara, jo visi nav vienādi un katram ir savas vajadzības – katrai etniskai, lingvistiskai, seksuālai, dzimuma, vecuma grupai savas vajadzības, vīzijas un problēmas.

kopīgu mērķu trūkums? vai varbūt sabiedrības sairums, jo katram jārūpējas par sevi – kā 90. gados, kad ieguva tie, kas kustējās straujāk nekā citi: dibināja kooperatīvus, mācījās svešvalodas, sitās darbos, līda amatos, kāpa augšā, meklēja kontaktus. vājākie un lēnākie tikmēr krita lejup un zaudēja.

1993. gads. zaudētas ilūzijas par Atmodas ideāliem, un konsolidējošos politiskos saukļus (par vai pret neatkarību) nomaina nepieciešamība katram gādāt par savu veselību, dzīvību, izglītību, nākotni. zaudē tie, kas nemāk pielāgoties un izsisties – vecie, mazie, slimie.

2009. gads. indivīda vajadzībām, veselībai, drošībai nav vērtības. katram pašam jāizdzīvo. pabeigta novadu reforma – jauns solis pretī uzrbanizācijai: prom no Latvijas laukiem uz pilsētām un no Latvijas prom pasaulē. samazināts finansējums, finansējuma trūkums, arvien absurdāki lēmumi, totāla varas atsvešināšanās. zaudē tie, kas nespēj rūpēties par savām vajadzībām – vecie, mazie, slimie.

šī valsts eksistē uz ubagu kauliem. es esmu šīs valsts daļa. 1993. gadā es uzzināju, kas ir nabadzība. 2009. gadā es saprotu, kas ir vienaldzība.

mani vecvecvecāki pēc dzimtbūšanas atcelšanas nepārcēlās uz pilsētu un neaizbrauca uz Krievijas rūpnieciskajiem centriem vai citām guberņām labākas zemes un dzīves meklējumos, jo spēja izdzīvot uz tās zemes, kas viņiem bija, un uzcēla mājas. mans vectēvs atgriezās Latvijā pēc 1. Pasaules kara, pēc brīvības cīņām kļuva par zemnieku un uzcēla jaunas mājas, mana vecāmāte nepalika Rīgā amatā un atgriezās mājās. mani vecāki pēc studijām palika mājās un strādāja mazpilsētā, bet pēc pensijas sasniegšanas audzēja govis un par pensiju remontēja mājas.

palikt mājās un neskriet līdzi visiem tūdaliņiem, kas emigrē labākas dzīves meklējumos uz Sibīriju Stolipina reformas laikā, paliek Krievijā pēc revolūcijas, emigrē uz rietumiem 2. Pasaules kara laikā, raujas uz Maskavu vai Rīgu krievu laikos, emigrē uz Īriju vai ASV 90. gados, ir manas dzimtas vērtība. izdzīvot pie krieva, vācieša un pie paša velna, bet savās mājās un uz savas zemes. saglabājot reliģisko piederību, valodu un ieradumus. šī iemesla dēļ es esmu padomju laikos kristīta un iestiprināta katoliete, latgaliski runājoša un rakstoša latgaliete un māku slaukt govi. lai gan daudz ērtāk būtu plīvot nekurienē un fleksibli pielāgoties valdošajiem vējiem.

kad pēc augusta puča jautāju mammai, kas tagad būs, viņa labu laiku klusēja un tad teica: dzīvosim tālāk. klusēsim, nerunāsim, bet dzīvosim. kā dzīvojām agrāk, tā dzīvosim uz priekšu. tajā brīdī es to labi sapratu – skolā Dieva nav, baznīcā runā latgaliski, mājās runā visu ko. bet sapratu, ka to negribu – man vajag vairāk.

kādu laiku man likās, ka ir. ka es varu ietekmēt procesus – runājot, piedaloties, dibinot NVO, iesaistoties, esot. paplašinot robežas un redzot, kā tās paplašinās.

protams, ka es nekur nebraukšu un turpināšu runāt un būt. es negribu emigrēt. ārzemēs man riebjas.

bet cik draugu bērēs ir jāpiedalās, lai evakuētos no šīs bīstamās teritorijas?

Kolnā kuopt

Leits vīnu nakti sytuos pa jumtu, navarieju aizmigt. Nazkaids itys laiks taids. Dzeivis i vysa par daudz.

Atsavadeit nu jauneibys draugu ir kai atsavadeit nu sovys jauneibys. Varbyut deļtuo cylvāki palīk vaci, ka jūs draugi aizbrauc iz Īreju i ASV, apsaprecej, apsabārnoj i aizīt sovā dzeivē, apsakraun ar dorbim i pagaist īšonuos i skrīšonuos, a gols golā nūmierst.

Iz Īreju vysim na braukt. Kaidam jau juopalīk i sātā i juodasaver, kab vyss byutu kuorteibā. A ar tū kuorteibu kai jau kod saīt – cytureiz gūvs salīn banku sektorā, cytureiz cyuku i teļu putra izskrīn iz presis i medeju, cytureiz otkon īt mīgs i nikuo nasagryb, a duorzā saaug ekonomiskuos nazuolis i nūād vysu runkuļu, buļbu, batviņu i būrkuonu spāku. Vot tev i krīze, vot i nalaime.

Dorbūs ar vysu myužu napagaissi. Bārni izaug. Vuots sadzeist. Nazkod tuos sovys dzeivis ir par daudz i gribīs ar vysim. Pasēdēt kai nazkod. Padzīduot, parunuot.

Iz smiļkšu kaļneņu voi krematoreju aizīsim vysi. Ak jau tī i sasatiksim. Varbyut vīneigajā vītā piec teikla onlaina i socialajim portalim byusim vīnā vītā vysi reizē. Vysi pasauļa pluovi i pagaisušī.

Vysu myužu cylvāks īpazeist cytus cylvākus, kab jūs otkon pagaisynuotu. Nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā i laikā – cyts uorzemēs, cyts slimneicā, cyts dzeraunē, cyts komandiejumā, cyts jau mirs nazcik godu i vysleidza nazkuo tryukst. Vysi kūpā mes asam vīneigi socialajūs portalūs i myužeigajā dzeivē.

Vīnai paaudzei beja Brežneva bēris ar dūbē īkrytušu grobu i vokora ziņuos izgrīztim vuornu kiercīnim, cytai Diānys bēris ar luoceišim, balonim i sveceitem, trešai Juoņa Puovula bēris, a niu Džeksons nūmyra – jū apglobuoja onlainā i TV.
Kotrai paaudzei sovs TV šovs.

Nazkod, kod mane vēļ nabeja, kod es vēļ cacuojūs ar luočim iz greidys, baba ar sovom muosom runuoja par myrušajim. Juos zynuoja, ka bārns nikuo nasaprūt, partū ka varbyut nikuo tolkova vēļ narunoj.

Nu tuo laika manī ir mīrs. Nu tuos vacūs sīvīšu runuošonys, kur juos vysys kūpā gatavējēs smiertei i mīrynuoja cyta cytu. Voi varbyut vīnkuorši taipat sprīde i runuoja par sovu tyvūs cylvāku aizīšonu, saleidzynuoja sovys sajiutys, īguoduoja jūs

Dvēsele kai migleņa atsalaiž atsavadeit. Juos jiut tik suni, kas nūsagloboj butkā i kluseņom rej kai pa mīgam sapynā. Dūmuot, kai svešu. Dūmuot, kū ta sovu i taidu, kas vaira navar kaitēt i ir atgoujs tik apsavārtu.

Tai tūreiz, kod nūmyra tuos sātys muote. Jau vokors metēs, saule laidēs iz rīteišonu, taida kai dzaltona gaisma guoja puori i piec leita vyss pasauļs speidēja. Te pieški aizarēja suņs, tok na kai iz svešu. Kai īraudziejs kū ta i kai naradzādams. I tai Ane, Gele, Vere voi Paulina pasavēre pa lūgu, a tī duorzā kai migleņa puorīt. Kai ocu muoņs voi zam rauduošonys. I naticēja, i nadūmuoja, tok jau dreiži atnese ziņu – vinis sātys muote taišni tymā dīnā pret saulis rīteišonu nūmyruse. Ak jau puorstaiguoja sovu dzerauni, atsavadēja. I kai lai natic, kai nadūmoj. Dzeiva byudama tok jei ļūbēja zam vokora atīt gostūs i, taipat stuovādama ustobys prīškā, puorrunuot sovys dzelys.

Juos runuoja par smierti. Kai smierts atīt i atsasāst gultys golā i gaida, cikom tyvī atsavadēs nu aizguojieja. Kai taidā reizē juoattaisa lūgu vaļā, kab dvēsele ilgi nasasystu pa mīsu, namūceitu seve i cylvāka. Kab jei breivai aizītu dabasūs, kur jei i vīta, na poša vuorgtu i cytu vuordzynuotu – i tuo cylvāka, i palicieju, kam jis juokūp, ka palīk iz gultys itai nalaikā.

Juos runuoja i bīdynuoja cyta cytu – rauduot navajag, klīgt na tik. Ir juoļaun dvēselei aizīt mīreigai, kab jai nabyutu žāl palicieju i jei nasašvuorbuotu, nasabāduotu, napalyktu iz vītys jūs deļ. Dvēseli juopalaiž īt juos ceļu, kod daguojs juos laiks. Izarauduos piec tam, kod jei byus paceļu. Kod pošam sovys bādys byus bādojamys.

Varbyut tī i vysa atbiļde. Napajem ūtra par īluopa sovai dzeivei. Nagaidi, ka ūtrys dzeivuos tovā vītā i byus tovu nanūtykušūs sapynu eistynuojums. Bārnim sova dzeive, vacajim sova. Bārnim juobyut pošim, na sova tāva ar muoti naizadavušuos dzeivis īluopam. Maņ sova dzeive i tev. Kotram pošam sova atbiļdeiba pret sevi i cytim, na cytim pret tevi.

Dūd, Dīveni ūtram dūti, na nu ūtra meilai lyugti. Na tikai montu, bagateibu, naudu, koč i tys nu svora. Lobuok dūt ūtram, na dzeivuot iz kredita. Tok dreižuok dūt ūtram sovu dvēselis, sirds, gudreibys, vysys byušonys bagateibys, na gruobuotīs pa pasauli piec sveša monta i gudreibys.

Dūts deviejam atsadūd. Na jiemiejam. Partū ka lītys, idejis, vuordi i cylvāki atsagrīž, ka jī ir palaisti mīreigi aizīt, na piec jūs dzonojās kai ar maisu systs.

Apmāram tai. Taida maņ beja jutūne, kod tymā bezmīga naktī pasmūdu nu leita sisšonuos pa jumtu i iudiņa šveiksteišonys aiz lūga i īsuoču ituo dīnroksta (ci naktsroksta) malnrokstu i rokstūs raudzieju pasaceit, kas es asu, kai ir ar mani i kū es šeilaiks dūmoju. Tai maņ laikam šudiņ beja juopīroksta da gola i juopublicej.

Mīrā ar sevi i nūtīkūšū. Kab mane byutu vaira kai pasauļa i kab na pasauļs leistu munā dvēselē i gruobuotūs nateirom rūkom, a es poša byutu es poša.

Dīnroksts nu diena.lv

Muzyka nu kinys “Kūristi”

Muzyka nu kinys “Kūristi” (2004), muzykys autors Bruno Coulais.

P. S. Maņ tūs dzīšmu nav – tik spīgeļs nu olūta http://grooveshark.com, tī salasieju kolekceju. Video var atrast vysur kur teiklā. Par pīmāru, ite.

beidzūt aizeju nu lv.lv

īspiejams, nu medeju dīnrokstu palīku tik pi Dīnys. koč jau lobu laiku narokstu i tī, tai pa ratam tik. vakar naktī suoču vīnu rokstu i pamešu kai malnrokstu. lai nūsastuov. varbyut izdziesšu. kod sirds ir par daudz pylna, ir juopaklusej i nazkas juopatur sevī.

cikom tei Dīna vēļ kust i ari piec šuma ar puordūšonom vyss daudz moz pa vacam. partū ka maņ pateik attīksme. teiri subjektivi. kai cylvākam. patikšonys leiminī. tys ir, sadarbeiba i cīns pret mani i munim tekstim. ari nu auditorejis pusis. vysmoz da šuo. :)

pareizuok sokūt, maņ vīnkuorši daudz vīgļuok rokstuos latgaliski - breivuok, patīsuok. latgaliski es asu es poša. ir nūsaveics tim, kas muok, gryb, spiej tuo puorskaiteit. latvyski es maloju i atkuortoju cytu tekstus. latgaliski skaņ nu mane pošys, munys bierneibys i tim dziļumim, kur vari atsazeit sev byut vuojs, nadrūss, nalaimeigs, tok reizē ari styprys, prīceigs. latgaliski es asu duorgakmiņs, kas var guozt kolnus. cytuos volūduos es eju ar cytu īdūtim skrybynim, kūka kuojom.

nu lvlv asu prūm. es tai šudiņ izdūmuoju pyrms pādejuo roksta, kū pat napuorpubliceju ite. tai šudiņ saprotu i piec juo.

reiz tam beja juonūteik. navar vysu laiku īt pret kolnu, dzeivuot dzeivi pret spolvu.

kod esi izsmalts i tukšs, nav juorunoj. tuksneša nikod napīlīsi, ka zam zemis nav olūta. nav kuo juot sovu i cytu ļaužu laika i nervu. nav kuo komuot seve, redaktoru, korektoru. tys nav jūs honoraru vārts. breiveiba vysod moksoj vaira.

ilgi tai rokstūt, nav prīcys, azarta, spāka. tys ir, nav pamata byut radeituojam – pasaceļt. partū ka raksteišona ir pasaceļšona. nazkas vaira kai vīnkuorši byut. rokstu to es tikai tuos vīnys šaļts deļ – pasaceļšonys, paceļšonys. kod dasadur dabasi voi kas i pošai breinums, nu kurīnis tyss vyss munu pierstu golūs i monitorā.

raksteišona bez pasaceļšonys ir cepšona i haltura. ni maņ tuo vajag, ni cytim. tod nav tolka cept – tekstu jau tai pasaulī ir vaira kai saprasšonys.

nav jau ari baiguos interesis nu redakcejis – sakuortuot koč voi tehniskuos lītys: piedenis, atstarpis, linkus i t.t., kas patīseiba ir svareigi. navar pasaceļt, ka dūmoj pret voi ka kuojis sasapyn kasdīnys seikumūs. pa laikam tik taida paniska gruobšona i gluobšona, kab napagaisynuotu autora. tok nu tuo jau autoram napalīk vīnkuoršuok. aiz pīnuokuma apzinis ari ilgi napabyusi.

bez pasaceļšonys nav ari talanta. ir nūtics tys, kū apsazynuoju jau febralī voi martā, kod suocēs juošonuos ar cenzuru i korekturu – pošcenzura. niu asu bez spuornu. tys cīši labi ir radzams pādejūs (pavasara, vosorys) lvlv dīnrokstūs. pi tam poša labi apsazynoju, ka roksti ir capti ar cepšonu – frankenšteini. pīnuokuma piec. partū beja smīkleigi komentarūs puorskaitēt, ka anonimai aizstuovu sovus rokstus. naaizstuovu vys. :) partū ka zam sovu rokstu pasarokstu kai es: autore voi saprge. :)

sovā ziņā aplauzīņs – tū auditoreju es tai ari naatkūžu. tikai tū, ka jei ir cytaida. i kai lai roksta nakurīnē, kosmosam.

breiveibu navar nūpierkt par naudu. radeituoju tože. maņ vysod ir tīseibys izīt nu ustobys. es pīdaru tikai sev.
a naktineica lai ir i palīk kai pamats. vīta, kur sakopēt i salikt vysu.

partū ka skaiteituojs atrass, ka meklēs. i varbyut ir lobuok, ka  skaiteituojs pats atrūn, ni jam tys teksts buožās viersā  gruomotvežu, juristu i īriedņu portalā uorpus konteksta. :)

take it easy.

tei ir tikai jauna īspieja. energeju veļtēt svareigajam, na ceiņai ar nabyutiskuo patmalem.

varbyut koč kod es tī vēļ koč kū publiceišu. varbyut koč kod byus sokoms kas byutisks i lobs. da tuo tei byutu tikai pļurksteišona. a kam juos vajag.

nu, tai apmāram. nikuo personeiga pret kaidu cytu. lāmums pošai seve lobā. mane nav tik daudz, cik ruodīs, deļtuo izdūmuoju dzeivuot taupeiguok. krīze ci megabāda tok. :)

paļdis lvlv redakcejai par pīduovuotū īspieju. bez tuo es nabyutu radiejuse vairuokus sakareigus rokstus, par kū asu lapna i šudiņ i kas, es ceru, beja interesni, nūdereigi i cytim. :) reizem ir juopaklausa, kod soka i pīrunoj. reizem vajag sovys golvys, kab atsasaceitu.

a ite apvaicuošona // aptauja

baložu iela

atrodu, koč nameklieju. 7. febraļa pastaiga iz veikalu.

turpstop, šurpstop

man teica, ka es ne velna nerakstu blogā. bet es jau arī nekad ne velna neesmu rakstījusi. šito jau es arī sataisīju kā vietu, kur sakopēt tekstus, nevis baigi tagad rakstīt kaut kādus dienasgrāmatu palagus. ja tas būtu baigi aktuāli, tad jau ceptu anonīmi vai kaut kā tā. tas ir, man nekad nav bijis palagu dienasgrāmatas, tikai tādas visādas ērmošanās vietas, kur izklaidēties un izklaidēt citus.

bet nu vispār kaut ko jau var ierakstīt. ja jau negribas darīt neko citu. nekādām avīzēm un portāliem nekādus blogus netaisos cept, jo tam ir vajadzīgs klikšķis, kas varbūt 1 gadījumā var gadīties un var negadīties, ja būs vai nebūs brīvs brīdis un kaut kas, ko gribas pastāstīt plašākai publikai, bet 2. gadījumā varbūt gadīsies, ja gadīsies, bet izskatās, ka negadīsies. tas ir, ja arī gadīsies, tad neplānoti un ne ar prieku. ja nu vienkārši grafomānisku motīvu vadīts.

lai vai kā, bet nedēļas nogale par spīti izmaitātajai darba sestdienai ir pavadīta auglīgi, pirtī un baznīcā būts, debessmanna ir bijusi, vistu ērmi ir inspicēti.
toč ir 2 cāļi. viens melns un atsities mazajā gailī, otrs balts un atsities lielajā gailī.
un vista pati pūkaina kā cālis, tikai klukst. :) cik izraku internetā, varētu būt kaut kāda Ķīnas vai Japānas, vai vienkārši zīda vista.
zemenes jau ir, bet pagaidām nogatavojas tik, cik saime var apēst. būtu vērts jaunnedēļ pievērsties tai lietai atsevišķi.

maijvaboles joprojām var lasīt spaiņiem. vistas joprojām pārtiek no vabolēm. haļavas barība, tikai jānokrata no kokiem. laba metode, kā uzglabāt svaigas, lai elpo un neaizlido ( bet der tikai apmēram diennakti) – jāsaber spainī ar ūdeni. daļa noslīkst, bet apmēram diennakti vēl ir labas un svaigas. daļa kustina kājas un ir pavisam svaigas. skan ciniski, bet es esmu lauku cilvēks un šitādās radībās nekādu karmas izpirkšanu neredzu. kustoņi, kā dēļ ir vērts tērēt laiku un glābt, ja tikuši nelaimē, ir bites, kamenes, taureņi, vardes, krupji un tritoni, bezdelīdzēni, ķīvītes, zvirbuļi un citi putni. pārējie jau arī ir labi, bet katrai mušai līdzi neizskraidīsi. skrejvaboli gluži nemīsi nost – lai jau nesas savās darīšanās. zirneklim ar māju neārdīsi, ja gluži nav sen pamesta un pieputējusi. bet citādi visādas maijvaboļu nešķīstības ir tikai vistu barība. tas ir, sist nost sišanas pēc nav forši, bet, ja atrod kādu, kam tas noder barībai, tad arī no tādām maitām, kas nu jau metušās grauzt jaunos ābolīšus, sanāk labums.

nākošā atziņa – stopošana joprojām iet no rokas. bet… jautājumu par studēšanu uzdeva tikai 1 šoferis no 9 – vai nu vecums klāt, vai arī tik daudzās mašīnās nevar paspēt tikt pie studiju tēmas. :) jo vakar veda vai nu 20 km, vai 20 min…

varbūt atsākt studēt, lai var stopēt ar drošu sirdi un pilnu jaudu? tikai ko?
tas ir, es jau varētu studēt kaut visu mūžu, ja nebūtu to stulbo eksāmenu un diplomdarbu. :)
pēdējā mašīna – jauns Mercedes džips ar 2 video ekrāniem un basu tumbām pakaļā.

un no furgoniem tikai 1 tukls un mīlīgs leitis, kura GPS pa laikam iemaurojās govs nebalsī, bet leitis tik smej un saka: karvutė pyksta (vai kā nu tas lietuviski rakstās). zemnieks, kas tikko bija nopircis diezgan nojātu (vismaz amortizatori čupā) mašīnu un apprasījās, vai negrib slaukt 20 govis. jauns pāris, kas ved uz laukiem pusotru mēnesi vecu spalvainā un parastā vilka jaukteni un aizmugurē milzīgu zilu bļodu. grupas “Posms” muzikants, kas izstāstīja par grupas vēsturi un citām būšanām (internetā atrodami šeit). un tādā garā vēl citi šoferi, šoreiz kopā 9 gab (un pēdējai mašīnai es pati pie stūres kā 10).

cita starpā šodien atcerējos 2 nenormāli būtiskas lietas:
a) šajā ned. nogalē esmu uzsākusi savu 14. stopēšanas sezonu;
b) pēc nepilna mēneša beidzas termiņš tiesībām (ko nu? laikam vajag kaut kādu ārsta zīmi – citādi auto ir, polise ir, bet tiesību nav).

tā arī dzīvojam.

Nu 2009. goda vieleišonu pyura

Unikals materials – izplateits latgaliski i krīvyski. Naasu redzieju latvīšu literarajā volūdā.

Parteja startēja Rēzeknis nūvodā i savuoce 202 bolsus nu 14093. Dati nu www.cvk.lv

Taupeiba

Pyrms kaidys nedelis īlieju mašynā benzinu par Ls 14,40 – taids pirdīņs vīn saguoja. Da tuo laika brauču ar paguojušuo goda benzinu i ituo goda gāzi. Niu Boltkrīvejā pīlieju pylnu baku par laikam 50 santimim litrā. Plus, minus. Es jūs naudā i tyukstūšuos nasaorienteju – jī pat nasoka tyukstūša, soka dva šessot – 2600 – sprostys bulkys cena, peirāgs tī nasaīt. A 40 litru benzina beja apmāram 20 latu, 102 tyukstūšys rubļu. Plus, minus. Kaidu laiku braukšu ar itū, a tod jau redzēs. Viza tūmār ari naudu moksoj, 18. junī beigsīs mašynys apdrūšynuošona Boltkrīvejā. Munam meilajam hlamam beja Ls 5. Dzeive kai puosokā.

Ka pavysam švaki īs, byus juotaisa Flinstonu mašyna. Iz Reigu i atpakaļ, skaiti, i ni trenažira, ni solareja. Gols golā, ar tāva vacū opeli beju īsatreniejuse braukt tai, ka policeja i nasaūde – pa suņu celim, meža stidzeņom i pļovom.

kūrpis i izgleiteiba

Pavaicuoju rodu bārnam, kura školu itūgod slādz i byus juosavuica cytā mīstā, voi atbrauks gostūs vosorā. Atbiļde šokej.

Mož šūnedeļ aizbraukšu.
Ja dabuošu kaidys kūrpis.
Maņ ir tikai tuos pierksteņkūrpis.
Botis man appleisušys da pādejuo.
Nav jau breinums – vysu školys godu nūstaiguot ar vīnom botem.
I ar tom pošom guoju iz sportu.
Niu ar jom tik iz klāvu īt.
Njā, tod jau redzeišu kai byus ar braukšonu.

Vajadzīgi cilvēki // Нужны люди

Redz, kā sanāk. Šodien stāvēju ielas malā un gaidīju zaļo gaismu, uz luksofora staba ieraudzīju pa pusei nodriskātu uzlīmi. Būtu es gājusi mazliet ātrāk, neko nebūtu ieraudzījusi. Būtu es skatījusies citur, neko neredzētu. Bet es tur biju un redzēju – no uzlīmes palicis tikai uzraksts “vajadzīgi cilvēki нужны люди”. Redzēju un domāju. Domāju un rakstu.

Zinu jau, zinu – tur vajadzēja būt šādam tekstam: “DARBS Steidzami vajadzīgi cilvēki РАБОТА Срочно нужны люди”.
Zinu. Uzlīme sola darbu, laimes oāzi krīzes un dzīves sistajiem. Kas nestrādā, tam nebūs ēst.
Kādam gan vajadzētu būt darbam, ja to ir jāreklamē laikā, kad nav darba. Vai varbūt tie ir pirms vēlēšanām solītie cik tur tūkstoši darba vietu. Piesakies un saņem pēc vēlēšanām. Pirmajiem 10 tūkstošiem alga zem iztikas minimuma un netiks aplikta ar nodokļiem.
Vai varbūt darbs ir jaunu uzlīmju lipināšana. Līdzīgi kā Krievijā, kur nereti starp daudzajiem privātsludinājumiem, ar ko aplipināti visi stabi, virsmas un kastes, parādās sludinājums “Steidzami vajadzīgi sludinājumu līmētāji” – apburtais loks ir sācies: vieniem kaut ko vajag, otri piedāvā lipināt, trešie lipina, ceturtie lasa, bet pa to laiku otrie meklē trešos, kas lipinās.

Zinu, bet varu tikai apbrīnot neatlaidību. Kas būtu Rīgas ielas bez zīmītēm “Steidzami novājēt”, “Похудеть на лето” un tādā garā bezgalīgi. Neskaitot piedāvājumus studēt Bībeli, pārdot vai īrēt dzīvokli. Atrastie un pazudušie kaķīši, sunīši un cilvēki.
Laikam taču šīm lapiņām ir arī mērķauditorija. Iet, iet pa ielu un pēkšņi izdomā, piemēram, īrēt dzīvokli. Vai novājēt. Vai sākt strādāt.

Bet es tomēr par tiem cilvēkiem. Pareizāk sakot, par vajadzīgajiem cilvēkiem.

Vieni vajadzīgie cilvēki ir tie, ko ir jāredz. Ja neredzi, kurš ir vajadzīgais cilvēks, dzīvē tālu netiksi. Vai varbūt pat tiksi, jo kādam citam būsi vajadzīgs, bet tomēr ne tik ātri. Un dabūsi arī pa galvu, ja kādā brīdī nebūsi vajadzīgs.
Vajadzīgie cilvēki pārvietojas svarīgi. Parasti viņiem rokās ir žvadzoša atslēgu bunte un telefons. Viņš te tikai tā izskrējis, jo vajadzēja. Bet vispār runājiet ātri.
Vajadzīgo cilvēku laiks ir dārgs. Viņi var nolikt mašīnas uz gājēju pārejas, autobusa pieturās un pretī vārtiem – viņiem ir jāpiedod, jo viņi ir vajadzīgi.
Viņi nekad neatzvana. Numuru telefonā nesaglabā. Ja tev vajag, tu arī meklē.
Lai ieraudzītu vajadzīgos cilvēkus, brilles nevajag. Viņus var ieraudzīt tāpat, ja ir smalka oža uz tādām lietām. Vai arī – ja ir tik akls un viņus neredz, uzkāpj viņiem uz varžacīm, tad pats vainīgs un dabū pa kaklu.
Pa kaklu jau dabū šā kā tā, bet, ja zina, ka sitējs ir vajadzīgais cilvēks, neko nesaka un varbūt pat tiek pie bļodas. Ja nezina, neredz un nejūt… nu, tad vienkārši kuļas, kā māk.

Tad vēl ir tādi vajadzīgie cilvēki, kas reizēm noder. Tie, ko vēlams turēt sev tuvumā. Tādas kā lāga dvēseles, bezmaksas psihoterapeiti, santehniķi un tādā garā. Cilvēki, kam var piezvanīt gandrīz jebkurā diennakts stundā.
Pirms pāris gadiem ieklīdu kaut kādā jocīgā kaut kāda jocīga soma vai krieva lekcijā par draudzību. Soms bija atbraucis uz Sanktpēterburgu vai varbūt krievs bija atgriezies no Somijas un stāstīja krievu studentiem (un tādiem nejaušiem universitātē iebridējiem kā man), kas ir draudzība.
Neko vairs neatceros. Lekcija bija diezgan baisa, un ārā spīdēja saule, lai arī nesen bija lijis lietus. Nez kāpēc ļoti labi atceros nevis auditoriju, bet laika apstākļus un tādu kā applūdušo pagrabu smaku gaisā, bet varbūt tā bija smaka no Ņevas un kanāliem. Vakara sauli slīpiem stariem un peļķi fakultātes durvju priekšā, kam bija jākāpj pāri pa izļurkātiem dēļiem, kas zem soļiem cilājās un plakšķēja netīri duļķainā ūdenī.
Tomēr lekcijas galvenā tēze mani mulsināja visvairāk. Proti, somi draudzējas tāpēc, ka ir patīkami būt kopā ar cilvēkiem, iedzert kopā alu un palamāt valdību, bet krievi draudzējas tāpēc, ka vajag ļoti daudz paziņu, kuru vidū vajadzības gadījumā atrast atbalstu – paziņas autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā vai paziņu paziņas, kas strādā autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā un vajadzības gadījumā var palīdzēt kulties pa dzīvi.
Tas ir, somi no saviem draugiem pat negaida, ka kāds no viņiem varētu palīdzēt pielikt izlietni, savukārt krievi neredz vajadzību draudzēties ar tādiem, kas nemāk ne pielikt izlietni, ne pieinstalēt printeri.
Nevarēju saprast, vai esmu soms vai krievs. Secināju, ka laikam soms, jo svarīgāk par izlietni vai printeri, ko galu galā var pielikt arī par naudu, ir savējie, ar ko var papļāpāt par dzīvi un sasodītajām izlietnēm un printeriem.
Bet kas zina. Varbūt tomēr ir labi, ja ir liels paziņu pulks – tāds kā atbalsta tīkls, kurā ir policisti, ugunsdzēsēji, ārsti, skolotāji, datoristi, reklāmisti utt.
Vieglāk izdzīvot, ja neesi viens. Ja ir draugs, ar ko parunāties, paburkšķet un pasmieties par dzīvi. Vai draugs, kas zina, kā restartēt datoru, dzīvi un visu pārējo padarīšanu.
Vai vismaz tvitera konts, kurā iemest ziņu un cerēt, ka kāds paķers un atbildēs, varbūt pat palīdzēs. Starp citu, tviterī esmu tikusi pie paziņām, haltūrām, padomiem. Pat nostopējusi mašīnu un dabūjusi kaķi. Tas ir, kaķi es tomēr nedabūju, jo atteicos.
Vajadzīgie cilvēki mētājas visās malās. Spēj tikai nodibināt draudzīgas attiecības. Sevišķi bada laikos noder katrs, kam ir labi padomi, sakari, idejas vai vismaz govs un jautrs prāts uzmundrināt citus.

Vai valstij vajadzīgi cilvēki? Mazi, veci, jauni, stipri, slimi, veseli, noguruši, nelaimīgi, dzīvespriecīgi, nīgri, kašķīgi, laimīgi, azartiski?
Vajadzīgi nodokļu maksātāji. Lai vieni uzturētu otrus, otrie trešos un trešie pirmos. Lai slimajiem ir zāles, mazajiem skola un vecajiem pensija.
Vajadzīgi jaunie un stiprie – viņi ir sistēmas dzinējs, riteņi, korpuss un spēks.
Vajadzīgi vecie, slimie un nogurušie – viņi reiz bija, viņi varētu būt, ja atpūstos, ja viņiem paietu pretī.
Vajadzīgi mazie – viņi būs. Droši vien, ka būs. Ja neaizbrauks līdzi mammai un tētim uz ārzemēm vai vispār piedzims.

Patiesībā es nezinu, vai cilvēki ir vajadzīgi. Tas šajā laikā ir visbriesmīgākais.
Briesmīgāk par to, ka nav naudas, ir neziņa, ko darīt ar naudu. Briesmīgāk par valsts zaudējumu ir nemācēšana dzīvot savā valstī.
Šajā bloga ierakstā es šā kā tā ne pie kāda gala netiku: cilvēki ir vajadzīgi, cilvēki nav vajadzīgi. Ir vajadzīgi, jo ir vajadzīgi. Nav vajadzīgi, jo nav vajadzīgi.

Bet nobeigumā es vienalga gribu pastāstīt par sunīti Tobīti, kam ir 11 gadu, no tiem pēdējos 3 viņš ir nodzīvojis dzīvnieku pansijā “Ulubele”.
Izlasīju rakstu un komentārus mazā cilvēka ziņu aģentūrā tribine.lv, un man palika tā jocīgi.
Suns ir slims, viņam ir audzējs. Tomēr cilvēki nevēlas viņu iemidzināt, jo “Tobīša actiņās liesmo īsts dzīvotgribas ugunskurs, kuru mēs šobrīd neuzdrošināmies nodzēst”, un aicina ziedot naudu suņa pārtikai un medikamentiem.
Kas varētu būt bezjēdzīgāk kā ziedot veca un uz nāvi slima suņa barošanai un ārstēšanai, ja, kā šovakar lasu, piemēram, diena.lv, ir nolemts: par 10% tiks samazinātas visas vecuma un izdienas pensijas, vecāku pabalsti, par 20% algas valsts finansēto iestāžu darbiniekiem, par 70% pensijas strādājošajiem pensionāriem utt.
Lasīju komentārus par sunīti Tobīti un brīnījos. Katram taču ir izvēle – ziedot vai neziedot. Ziedot vecam sunim vai bērnu slimnīcai, patversmei vai radio.
Arī man laukos ir divi veci suņi. Ripsis, kas ir pirkts laikam vēl par krievu rubļiem – ne tāds redz, ne dzird, bet asti luncina, ja saož. Maksis, kas atnāca pats, jo kaut kur bija jāiet – pēc sašaušanas un operācijas palicis pavisam stīvs, bet priecīgs un laimīgs, īsts suņa prieks, slapjais purns un astes vēzeklis.

Bet varbūt runa nav par vecu un slimu suni.
Lasot “(..) uzskatu, ka tuvu pie nāves gultas esošiem penžām labāk piedāvāt vieglu un ātru nāvi, nevis “dzīvot uz bezbožna dārgām zālēm vai pie sistēmām” un galus atdot mēnesi vai divus vēlāk, ja to vietā var glābt strādātspējīgus cilvēkus” vai ” (..) jaunus cilvēkus vai dzīvniekus, kas var būt noderīgi darbam (ja vien tie nav nelabojami garīgi slimi, kāpēc no viņiem jēgas nekad un nekādas nebūs, tikai maksāsim nodokļus, lai tie turpina siekaloties un tupi smaidīt), nevajadzētu glābt”, es lasu par nevajadzīgo cilvēku: veco, slimo, aklo, nederīgo eitanāziju.

Tātad ir vajadzīgie cilvēki un nevajadzīgie. Vajadzīgie strādā, maksā nodokļus un uztur valsti. Nevajadzīgajiem atņem slimnīcas, kompensējamos medikamentus un ļauj klusiņām nomirt.
Tikai vai lēmumu par tiem, kas nav vajadzīgi, var pieņemt tie, kas šobrīd ir vajadzīgi. Vai varbūt šobrīd vajadzīgie var lemt tikai katrs par savu nākotni, kad paši kļūs lieki, slimi, veci un nevajadzīgi.

______________________________________________________________

Raksts tika sagatavots publicēšanai lv.lv blogā, bet netiek tur publicēts, jo es, autore, pati to vairs nevar izdarīt. Tas ir, kaut kāda reforma, kaut kas izlabots, beidzot viss notiek glīti un sprauni, bet tiesību mazāk.

Gan jau rīt kāds atnāks uz darbu un publicēs. Labi, ka šis nav piektdienas vakars, jo tad manis cepto rakstu publicētu tikai pirmdien – sak, nedēļa uz priekšu vai atpakaļ.

Tā nu sanāk – labāk atpakaļ nekā uz priekšu. Jo tas ir solis atpakaļ – interneta medijā pazaudēt ātrumu un tiešamību. Ieslēdzot cenzūras iespējas. Vai manā gadījumā pašcenzūru, jo nemāku rakstīt kādam, kas lems – der vai nē. Tas pārāk atgādina sacerējumus skolā – atzīmes dēļ bīdelēt miltus atbilstoši tā brīža učenes gaumei (cenšoties uzminēt, kas ir topā, un pielāgoties) un cept noteiktu vārdu skaitu, kas atbilst kaut kādiem debiliem skolēna prasmju normatīviem.

Kam vara, tam vara. Kam portāls, tam atslēgas. Ja ne čakarēties ar korektūru un cept mistiskus “uzlabojumus”, tad vismaz liegt iespēju publicēt pašam. Pēc 2 pamanītām teksta “uzlabošanām” un konfliktiem to sakarā tiku pie personas apraksta labojuma un pašas iekļautas piezīmes : “Teksti publicēti autores redakcijā” un jau uzelpoju. Manuprāt, tikai loģiski – autora tiesības uz savu tekstu un katru tā burtu un kļūdu. Ja grib labot, jāsaskaņo. Jo sevišķi, ja tas ir blogs. Lai gan  par blogiem viņi to vairs nesauc. Arī labi.

Pēc korektūras atcelšanas jau nopriecājos, ka beidzot tas būs mans teksts un pēc tam nebūs jātērē laiks pārlasot, vai atkal nav ielaboti kādi pārcentīgas korektores brīnumi, viņai krīzes laikā tak jau cenšoties pierādīt savu neaizvietojamību un acīgumu. Tomēr nē. Atkal jauni brīnumi – tagad var saglabāt tikai kā melnrakstu, publicē laikam taču cits.

Nu vai zin… Sanāk, ka a priori tieku atzīta par neuzticamu personu, kas nejēdz savirknēt vārdus tā, lai puspasauli nesarīdītu pret citu puspasauli, nesaceltu dzimtu un rasu naidu un vismaz indīgu burkšķēšanu komentāros, ja ne revolūciju. Ja jau vairs nevar uzticēties un pirms publicēšanas jāpārbauda.

Labi, ka pamanīju pēc šitā sviesta (eksperta viedokļa) uzrakstīšanas. Jau tā bija grūti atbrīvoties un rakstīt. Pareizāk sakot, tas tā arī nenotika un cepu kā skolas sacerējumu – ciest nevaru sacerējumus. Tagad tikai nīgrums.

Gan jau taisnība vien ir – viņi mani uzaicināja, viņi dod darbu, viņi arī čakarē. Bet es nemāku pielāgoties un eksistēt. Sak, kaut kādi skolas gadu kompleksi – ja tev neuzticas, tāpēc riebsi vēl vairāk. Vai notīsies no spēles laukuma.

Nudien, laikam esmu kaut kāds lielceļa bandīts vai valodas mauka, kas sagraus lv.lv labo slavu lupatās. :(

________________________________________________________

13. jūnijā pieleca lv.lv gļuks

baidoties, ka teksts rakstot pazudīs, nospiedu “saglabāt melnrakstu”.
tad nu tagad arī stāv melnraksts – bez iespējas publicēt. tas ir, kā melnrakstu tekstu var tikai bezgalīgi labot, bet iespējas publicēt nav.
tas ir, ja grib publicēt, nedrīkst saglabāt.

ērmu bars… citējot sevi: “datorpuišu līkās rociņas”. :D

netaisos iespringt. ja kāds no redakcijas pamanīs, lai publicē. ja ne, lai stāv.

Puorlaiceigi

Kai tī ni beja voi byus, tok beja i byus. Tys īdvasmoj. Cereiba duraku mīrynuojums, a gudrī jau seņ ir nūguojuši nu pruota voi myruši. Cereibys ir myusu buferi, kab mes par daudz stypri nasasasystu ar dzeivi.

Kod rakstieju itū, atguoduoju Viļānu slimneicys pogolmu. Nazynu deļkuo. Laikam smadzinis ni tai sasaslēdze.

Asvaļteits pogolms, dzeiveibys kūki, beņčeits. A iz beņčeiša sēd veceits zyli streipainā flaneļa kitelī i verās, kai aug zuole. A es siežu mašynā, nazkuo gaidu i verūs, kai veceits nagaida nikuo. Jis tikai sēd i cer tikt vasals. Reizem nav juodora nikas – tikai juosēd i juogaida.Vyss apsastuoj, a laiks kreit kai leita lasis iudinī opolim riņčim.

Nikas nav tik svareigs, kab navarātu byut nasvareigs. Nav vaira ni slimneicys, ni ak jau veceiša. Slimneicā ak jau sēd sorgs i sorgoj naseņ izremoņteituos palatys, par kurom maņ koč pusgodu, tok beja lapnums – Viļānūs otkon kai pi cylvāku. Cik moksoj sorga olga, cik medmuosys – taupeišonai ir vysaidi veidi. Taida sajiuta, ka Latveja niu apklust, sastyngst, apsaraun, aprymst, īsakapsulej i sasaraun komulī kai ezs. Voi varbyut tikai vardive, kas cer, ka juos naīraudzēs.

Otkon leist leits. Otkon vosora kai baile, solts i rībeigs. I pa kuru laiku paīt dzeive – eisa kai Latvejis vosora: te uobeļneicys vēļ zīdēja, te jau aizamatuši uobeleiši, te statieji buļbys, te jau juorevej.

Verīs i breinojīs, kai paīt laiks. Kai vyss īt iz prīšku, a muna laika palīk vys mozuok i mozuok.

Lai voi kai, ir lītys, kas napuorīt. Cikom dzeivs, ir tik daudz vysa kuo, kas vēļ var nūtikt.

Tai vot i īsadūmuoju, i pīrakstieju. Atguoduojuse par itū karteņu.

Publiceits Dīnā, klausūtīs, kai aiz lūga leist leits.

Nikuo svareiga

Vieleišonys cauri, apleik klusums – kai i sacieju: apkluss profili draugūs, tviterī i blogūs īsastuos mīrs. Kaids vēļ pasaceis paļdis bolsuotuojim, kaids palyzguos rānys voi paškurynuos spolvys. Var gulēt mīreigi tuoļuok.

Viļānūs ari mīreigi. Vīns it kai apsazadzs bolsus, cyti laimeigi, ka nav nūgiuti. Ari itūgod vieleišonu kandidati sasatyka munā sātā – gon ni kuknē, a pogolmā. Breineigi dzeivuot mozā nūvodā ar septeņom partejom. Sūliejumu šovs i jimšonuos ni nazkur TV, a pi suņa butkys – jis rej, kandidati sūlej. :)

Viļānūs kai vysur. Voi ta nazoga voi nazags. Tu nazogtu? Naviltuotu?

Tūmār asu dzeiva. Mežā koza izlēce iz ceļa, napaspieju i suokt bremzēt. Až taida sajiuta, ka ar mašynys purnu dasadyuru juos spolvai. Nazkura sekuņdis daļa, vyss cauri. Juodzeivoj tuoļuok. Tik taida kai skafandra sajiuta – ka ir kaids, kas sorgoj. Namuoku tuo izstuosteit, tok jau nūtikšonys šaļtī zynuoju, ka nikuo nabyus, partū ka nikam nav juobyut. Ka tys ir tikai taipat, ka itūreiz nikuo, ka nikas nasabeidz.

Svātdīņ vokorā atsagrīžu Latvejā, iz rūbeža gara rynda. Nazkai narealai – tik vīgli ir izbraukt iz puors dīnu, iz nedeļgola uorā. Tepat sābrūs, apsavērt i mudri atpakaļ. A rynda kai baile. Latvejis pusē, prūtams. Vīgluos mašynys stuov i gaida. Stuņdi voi vaira.

Beju tykuse uorā nu Boltkrīvejis, a Latvejā mane nalaide. Stuovieju i nazkai morkotnai ap dūšu. Voi Latvejai mane vyspuor vajag? Voi Latvejai vajag sovu cylvāku?

Stuovi asvaļteita laukuma vydā – pa kreisi statiņs, pa labi statiņs, aizmugurē sveša vaļsts, a sovejai vaļstei naesi vajadzeigs. Kai cytaiž lai saprūt – ryndā vysys mašynys ar Latvejis numerim, a iz prīšku nateik. Īt minoti, catūrkšni, stuņde jau apleik.

Izaruod, Latgolā eistyn nav elektreibys. Pareizi vysu reidzuoni i runoj, naredziejuši tuoļuok par Ūgri. Rūbežpunktā tymss i kluss, rūbežsorgs sēd iz beņča i kladeitē roksta mašynu numerus, pasis datus. Ar rūku. Kai nazyn kura godu symta pisars. Laipni lyugti realitatē. Absurdam ir daudz vysaidu veidu. Stuovieju i nazynuoju – smītīs voi rauduot.

Runuoju iz rūbeža latgaliski. Ir tikai vīna vaļsts iz pasauļa, kur es ar īriednim, deputatim, rūbežsorgim, puordeviejom, uorstim i policistim varu runuot latgaliski. Cik moz tys ir i cik patīseibā daudz.

A piečuok tei koza izlēce. I saprūti – cik patīseibā teve ir moz, cik vuoreigs i mozeņš vyss ir. Vīna šaļteņa, cikom viejs nav nūpyuts pīnejis sāklys i jei stuov – opola i bolta bumba ar boltim i vīglim kristenim.

Cik aizauguse ir Latveja – vīni kryumi i meži. Cik maņ juos vajag voi Tev. Cik gruovu es voi Tu šūvosor asam izpļuovuši, kryumu izciertuši, cik puču īstatiejuši.

Tai vot i dzeivojam. Dīnu nu dīnys.

Sasajemu šaļteņai rakstiešonys, īlyku Dīnā.

Sīvītis ir…

Gumejis lieciejs nivīns naatsaroda. Laikam tautai tys vaira nasaskaita krutai.

Es naliekšu. Maņ eistyn tuo navajag. Jau taipat jiutūs brīsmeigi, nazkai vyss reizē. Iz iztureibu.

Ite kina nu Vernera kruojumu. Vīnkuorši taipat.

Latvijas cena

Nu jau laikam ieslēdzies pirmsvēlēšanu sprints. Kandidāts A sola tik. Pirmo reizi. Kāds sola vairāk? Kandidāts B sola vairāk. Pirmo reizi. Otro reizi. Kurš vairāk? Trešo reizi. Pārdots.

Interesanti, cik lauku slimnīcas un lauku skolas varētu eksistēt par Šlesera kampaņas naudu? Jeb ļaužu stulbumam ir citas mērvienības?

Uz katra kāpņu pakāpiena pa Šlesera avīzei. Sola nonest zvaigzni no debesīm.
Ir mazi meli, lieli meli un aģitācija.
Vai varbūt tā jau ir taisnība.
Ja kaut ko atkārto n reizes, nav iespējams tam neticēt.
A ir labs, A ir labs, A ir labs. Kolektīvā hipnoze.

Ja kaut kam ļoti tici, tas piepildīsies.
Ja kaut kam tici no visas sirds.

Vai solītāji tiešām tic, ka var to, ko sola?
Nez, cik Napoleonu ir Tvaika ielā.
Ja Napoleons klaigā TV, viņam var ticēt. Ja runā trolejbusā, viņam visi nav mājās.
Ja Napoleons kāpj tribīnē, viņam aplaudē. Ja Vanšu tilta trosēs, neiedod pat eklēru.

Esmu domājusi par līderiem un sektantiem.
Lai citi noticētu, ir jātic pašam. Harizmātiskām personībām ir vieglāk. Vēl vieglāk ir apsēstajiem, kas dzīvo paralēli un ar putām uz lūpām.
Cik bieži ticība citam robežojas ar sevis un savas patības noliegumu.

Kolektīvā pašnāvība vai varbūt tā ir Latvijas maniakālā ticība mesijām.
Es pats neko. Ko nu es.
Bet tas pa TV gan – skaisti runā. Un viņš tāds aktīvs. Sola. Un darīs. Gan jau darīs.
Nevar būt, ka visi ir slikti. Šis šoreiz noteikti būs labs.

Kad pret plakātiem un TV iestājas imunitāte, ir jāmeklē jaunos ūdeņos.
Politiķi taustās, taustās jauno mediju vidē internetā. Bet tad mauc ar copy-paste metodi blogus un klipus visos interneta medijos pēc kārtas.

Pēc cik elektrošoka devām iestājas vienaldzība.
Pēc cik smaržu paostīšanas deguns vairs nespēj neko saost.

Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kas to vien dara kā blogo un raksta komentārus.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kam par mani piekāst un kas skatās ar Lielā Tēva aci no plakātiem augstu virs manas galvas. Sak, pret tik lielu cinisma devu nevarēs pastāvēt neviens.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kuru vietā internetā sēž studentiņi un falsificē īstenību. Vai kuru vietā runā PR kantori.

Ir lieli meli, mazi meli un noklusēšana.
Un interneta klačas.

Vēlēšanas Latvijā ir pārvērtušās par PR kantoru izklaidēm & sacensībām. Kurš kā un ko.
Kandidāti ir produkts, ko pārdod. Tēls, ko veido. Prece, ko iesaiņo.
Piemeklē krāsu un izpausmes. Šis ar zaļu banti, tam dzeltena.
Laikam jau visas krāsas ir aizņemtas. Ja dibinātu jaunu partiju, laikam būtu jāņem rōzā bante.

Lomu spēles.
Šie būs radikāli un par 1 tautu, šie radikāli un par citu tautu. Šie te būs par pozitīvām pārmaiņām. Šitie būs stabili un priekš stabilajiem. Tos varētu noformēt kā jaunos un progresīvos, šitie lai būtu vismaz no ulmaņlaikiem. Katram savs. Gan jau uzķersies.

Kāds tam sakars ar valsti un ar mani.

Un ko man pēc tam darīt ar tiem nopirktajiem politiķiem, ko man smuki iesaiņoja un es nopirku par 1 balsi.
Viņi taču visticamak nemāk neko citu kā vien kandidēt, blogot un solīt.
Vienkāršākais un pasīvais līmenis – iesaiņot sevi kā preci, aptīt banti un kandidēt.

Nez, ko viņi darīs pēc tam.
Kā tad viņi domā tikt ārā no Lielās Likstas. Tā reāli, nevis ar zvaigzni pierē un ar mēnesi uz krūtīm – zvaigžņu dēls, pestītājs un zirnekļcilvēks vienā personā. Saskatījies amerikāņu filmas par pasaules glābšanu.

Kas būs pēc apokalipses? Piemēram, 15. jūnijā.

Profili draugos, tviterī stāvēs klusi. Apklusīs blogu spams un komentāri. Visas interaktīvās saites un kontakti ar tautu un vēlētājiem atslābs.
Varēs aizmirst uz pāris gadiem un izdzīvot atsevišķi.
Kad aģitētāji būs prom un PR kampaņas beigušās.

Un tomēr.
Cik slimnīcas var nopirkt un uzturēt par PR kampaņu naudu?
Cik skolas varētu turpināt eksistēt?
Cik Latvijas ciemi un mazās pilsētas?

Tomēr publicēju Lv.lv

Latgolys Radeja. In memoriam?

Kur diveji latvīši, tī treis partejis. Kur diveji latgalīši, tī… vysmoz divejis radejis.

Laikā, kod Latvejā deputati siej gryudus, sānolys i dubļus i smeļ zivs bolsuotuoju muorkā, ir interesnai vērtīs, kai te vīns, to ūtrys Eiropys parlamenta deputatu i pošvaļdeibu kandidats atguodoj par Latgolu. Izaruod, Latvejā ir ari Latgola. Izaruod, ari tī ir bolsuotuoji!

Cyts nu lela politkorektuma pat atzeist pieški sovu babu latgalīti i atguodoj puors vuordu latgaliski. Kab tik piec vieleišonu nanūtyktu lela amnezeja i naaizamierstu i tī puors vuordi.

Piec tam par Latgolu atguoduos piec vieleišonu i tī meklēs vaineigūs, parkū rezyltati ir taidi, kaidi jī ir.Pīminit munus vuordus junī. I īguodojit 2003. goda bolsuojumu par Latvejis pīsavīnuošonu Eiropys Savīneibai i griecinīku mekliejumus piec tam.

2003. goda 11. oktobris, “Dīnys” korespondenta Aleksandra Šabanova roksts “Bez cerībām” – ceļuojums iz Latgolu i eksotikys mekliejumi. Citeju: Kā zināms, Latvijas Eiroreferendumā visskeptiskākā izrādījās Latgale. Pat tur vēl ir vietas, kas izcēlušās ar īpašu neuzticību Eiropai. Devāmies uz Rēzeknes rajona ciemu Kruķi, kurā pret nobalsojuši 78,95%.

Vaini autors meklej kolektivajā apzinē. Sok, bolsoj kai vysi sābri. Ka sābri par, i es par. ka pret, i es pret. Īmeslis? Austrumnīciskuo dūmuošona. Latgalīši tok ir cyti.

Staļina mīluļa rakstnieka Alekseja Tolstoja stāstā Pētera diena vecticībnieks Varlaams spīdzināšanas pārtraukumā draudzīgi sarunājas ar savu spīdzinātāju un slepkavu Pēteri Pirmo, savstarpēji saprototies un gandrīz vai ar mīlestību, beigās turpat saskūpstoties. To būtu grūti izprast bebreniešiem, bet pilnīgi saprotams būtu austrumniekiem: japāņiem vai ķīniešiem. Iekšējā piederība pie rietumnieciskā vai austrumnieciskā valsts modeļa, šķiet, nosaka arī pēc šī modeļa dzīvojošo uzskatus, sadzīves veidu un arī Latvijas iedzīvotāja galīgo izvēli starp austrumiem un rietumiem Eiroreferendumā.

(Citeits nu tuo poša roksta, olūts: http://www.diena.lv/lat/arhiivs/sestdiena/bez_ceriibaam)

Nabyutu atroduse ituo roksta, kab pyrms puors dīnu Googlis cioce najauši nabyutu atroduse cyta roksta. Munys 2003. goda rudiņa reakcejis iz jū. Juosoka, itys atrodums beja nagaideits. Tok ir pateikami atrast sevi nazkur i saprast, ka vys esi tei poša. Ka ir guojs laiks i ir bejs vysa besa, a sakne ir palykuse tei poša. Ka vari pasaraksteit zam sovu jauneibys korstumā saceitūs vuordu.

Tuoļuok gars citats nu munys tūreizejuos reakcejis iz rokstu, tok vēļ vaira – vaineigūs mekleišonys teņdeņci, kas tūlaik tyka plaši kuļtiveita radejā, presē i televizejā. Laikam tok Latgola gondreiž beja nūgremdiejuse īsastuošonu ES. Voi ari kaids nūsabeida, ka rezultati nav tik spūdri, kab varātu pasalīleit Eiropys acīs.

Varbūt šoreiz nav tik svarīgi, vai tika balsots par «pret» vai pret «par», kaut, bez šaubām – pret būšanai Eiropā un pret saldi sasolītajai saulainajai nākotnei skanēja daudz skaļāk un iespaidīgāk nekā pret tam un tam saldinātajam vēlēšanu sarakstam tajās un tajās sīrupaini reklamētajās Saeimas vēlēšanās, pēc kurām nomalē nemainās absolūti nekas.
Un vēl – ja jau kopš 1917. gada Latgale ir spējusi pastāvēt Latvijā, no tās nepiedzīvojot ne īpaši lielu mīlestību, ne lielu ieinteresētību tās liktenī, kāpēc latgalietim sevi identificēt ar centra solījumiem, ar gaišo pareizā cilvēka tēlu, kas izvēlas un balso pareizi, dzīvo pareizi, lasa pareizos žurnālus un iepērkas pareizajos veikalos? Varbūt šis balsojums ir tikpat normāls un likumsakarīgs kā kāds cits, kas noticis citur Latvijā, protestējot pret citādi domājošo salīdzināšanu ar tizliem purvā braucējiem un stulbiem kāpējiem uz grābekļa. Jo būt citādam latgalietim ir tik pierasti – samierināties un vilkt dzīvi kaut kur Rekovā, Šķaunē, Bukmuižā, Putānos, Izvaltā, Tartakā, Bondaros, Malnavā, bet pārējās Latvijas acīs būt eksotikai, ko izvelk dienasgaismā, kad centrā galīgi aptrūcies, par ko rakstīt un šausmināties.
Ja jau Latvijai gar Latgali ilgu laiku nav bijis daļas, tad kāpēc Latgalei nav tiesību balsot, kā tai ienāk prātā? Un, ja Latvijas TV par Latgali runā varbūt tikpat bieži, cik Krievijas TV, kāpēc latgalietim ir jāizvēlas pirmā? Lai uzzinātu, kā iet rīdziniekiem, kāda raža Kurzemē, kādi tirgi Vidzemē? Un kad zemgalieši un kurzemnieki uzzinās, kā iet latgaliešiem?

Citeits nu ituo olūta: http://www.diena.lv/lat/arhiivs/veestules/latgale_latvijaa.

Tai par latgalīšim i atguodoj – pyrms vieleišonu, kod ar gondreiž vardarbeigom metodem juoskoloj smadzinis i juosasūlej zalta kolnus. I piec vieleišonu, kod juomeklej vaineigī, kas puorsadavuši na tam spākam voi apjuoti i nūticiejuši.

Cytā laikā, kod nav vieleišonu i nikas nav juosūlej i juopylda, citejūt munu klasisbīdrini Santu, “Latgalīts ir zūbs dyrsā īryusiejušam īriedņam i sorkona lupota daguna golā nanūbrīdušai personeibai.”

Cytā laikā īriedni vībās kai zūbu suopēs, kod jim pavaicoj, kai vaļsts pylda Vaļsts volūdys lykumā sūleitū atbolstu i garantu latgalīšu rokstu volūdys kai viesturiska latvīšu volūdys paveida saglobuošonai, atteisteibai i aizsardzeibai. Saeimys deputati (par sprostū tautu i narunuosim) pat nazyna, ka Latgolā školuos navuica latgalīšu rokstu volūdys. Latvejis školu sistemys augli spļauduos i lomojās rokstu komentarūs. A sabīdriskajūs medejūs, kū par sovu nūdūkļu naudu uztur ari latgalīši, latgaliski raida pusstuņdi nedeļā “Latvijas Radio” 4. kanalā storp mozuokumtauteibu raidiejumim.

Par kaidu sabīdreibys toleranci var runuot voi par sabīdreibys integreiteibu, ka Latvejis školā par cytaidū runoj labi ka rasisma i niegeru kontekstā, a poši školuotuoji, par pīmāru, satykti saīšonā pyrms Školuotuoju kongresa, privatuos sarunuos atsaļaun izasaceit tai, ka maņ palīk bais i psihologiski ir gryuts vēļ puors nedeļu piec sarunys. Sok, i tei ir Latvejis škola i Latvejis izgleiteiba, inteligenti i vuiceituoji.

Latvejai i Latvejis školai latgaliskuos Latvejis navajag – latgaliski latvyskuos Latgolys. Interesejūs par tū jau kaidus 10 godus i atbyldu par sovim vuordim. Ka pīruodēsit pretejū, pasaceišu paļdis.

Latgaliskuos Latvejis vajag puordesmit trokajim i puors NVO. Donkihotu ceiņa ar globalizacejis patmalem bez sovys vaļsts atbolsta – tik, cik puors projektim i puors aktivitatem, rokstūt projektus fondim ar apcierstu finansiejumu, otkon i otkon pīruodūt, ka vajag.

Tok, nu ūtrys pusis, kuru latgalīšu meseju vaļsts lai atbolsta? Sytās latgalīši cyts ar cytu kai ar čortim. Kab tik tys ūtrys napadareitu kuo nabejs… i nadabuotu monta i slavis.

Kai dzīsmē par Laimu, kas lem cylvāka liktini: vīnam lyka montu, slavi, ūtram gudru padūmeņ. Tuo gudruo padūmeņa maņ Latgolā i latgalīšu vydā, oi, kai pītryukst. Spiejis sasadorbuot kūpeiga lobuma vuordā.

Atsasaucūt iz naseneju sarunu skaipā: Lela daļa latgalīšu slymoj ar patriotīdūmeigumu i dūmoj, ka jī kai Latgolys patrioti ir vīneigī pasaulī i vīneigī pareizī. Ka kaids kū nabejs cytu soka, tys ir nakryškons voi duraks. Šaļtim ruodīs, ka daļa Latgolys patriotu grybātu sataiseit kulturviesturisku rezervatu i ap juo rūbežu pastateit statini. Kab cytaiž dūmojūšī nakryškoni i jūs principi natyktu vydā. Nu sirds žāl, ka lobys idejis aizīt pūstā. Tok egoisms i šauruo dūmuošona dora sovu – ir tikai divejis taisneibys: muna taisneiba i napareizuo. I gols golā taisneibys nav nivīnai taisneibai i naudys nav ni vīnai, ni ūtrai.

Maja beiguos tiks puordūta “Latgolys Radeja”. Itūreiz ak jau juridiski pareizi i ar golim. Cereibā, ka ari jaunais īpašnīks raidēs latgaliski. Īprīkšejū reizi gon ari cerēja, cereibys napīsapiļdēja. Bizness ir bizness. Biznesam nav dalis par gaistūšom volūdom i gaistūšim pasaulim, vierteibom i cylvākim. Gaistūšys volūdys, pasauli i cylvāki ir juosorgoj vaļstei – ļaužu kūpumam, sabīdreibai, apvīneibai.

Koč kultura i tai nav myusu vaļsts stypruo puse. Laikā, kod cylvāki, pagaisynoj dorbu i cereibys, kod jim beidzūt ir laiks gruomotom, jim sūlej atjimt i bibliotekys, i īspiejis. Laikā, kod varātu vuiceitīs i apgiut jaunys gudreibys, metodis, biblioteku dorba laiku samazynoj, slādz školys.

Tok niu vaira par latgaliski raidūšū “Latgolys Radeju”. Kai šudiņ laikam pusei Latgolys e-postā atrakstēja Valdis Labinskis:

(..) myusim tagad ļūti, ļūti steidzami radeja jōpōrdūt cytam. Maiņai jōnūteik maja beigās, cytaidi naudas tryukuma dēļ mēs ar 5. juni vairs naskanēsim, jo myusim LVRTC atslēgs elektreibu Rēzeknes un Daugovpiļs raideitōjim. Jaunais eipašnīks liks lītā tyuleņ 20.000 LVL, lai vysu tū vārstu. Ceru, ka jaunais eipašnīks attīceiba uz programmu nanūgrīzs vysu kai ar nazi. Dūmoju, ka junī vyss vēļ varētu turpynōtīs pa vacam, bet tōļōk sōktūs izmaiņas atbylstūši jaunā saiminīka vērtējumam cik tad latgaliska radeja ir vajadzeiga reklāmas devējim, pašvaļdeibam un sabīdreibai.

Tai kai viestulei beja dalykta kopeja (CC) lelai daļai Latgolys inteligencis, sabīdriskūs darbinīku, NVO ļaužu, atsaļuovu jū puorpublicēt sovā privatajā dīnrokstā “Naktineica” (adress http://saprge.wordpress.com/2009/05/22/latgales-radio/). Lai teik i tim, kas nav V. Labinska adresu sarokstā.

Skaitieju itū viestuli i nazynuoju – rauduot aiz smīkla par latgalīšu stulbumu. Voi aiz dusmis par latgalīšu stulbumu. Kur div latgalīši, tī vysmoz div radejis. Niu ari divejis “Latgolys Radejis” sātyslopys: http://www.munaradeja.lv/ i http://www.lr.lv/. Pat ka kurs vēļ grybātu gluobt voi paleidzēt – kuram to paleidzēt, kuru gluobt?

Ar itū ak jau varātu stuostu i beigt. Beja radeja. Vēļ ir radeja.

Paļdis V. Labinskam i vysim juo darbinīkim, ka radeja dzyma i beja tik ilgu laiku. Paļdis A. Bierzeņam, ka jis raudzēja i satracynuoja pasauli. Paļdis latgalīšu muzykantim, kam juos vajag i kas spielej lobdareibys koncertus naudys salaseišonai.

Īraudziejuse, ka Latgolys kulturys pastuoveišona ir zam vasara, Sandra Kalnīte vakar publicēja pretruneigi vierteitu dīnrokstu. Pretruneigi partū, ka latgalīši ir da vamta atsaāduši itūs pyrmsvieleišonu misionaru, kas brauc misejā piec bolsu i pasūlej pošu besu. A, tykuši pi varys, naīguodoj nikaidys Latgolys i kur ta vēļ latgaliskuos Latgolys.

Latgales radio pašlaik ir vienīgā balss reģionā, kas raida latgaliski un stiprina latgalisko, bet vienlaikus arī latvisko identitātes un kultūras apziņu. (..) Lai nosargātu, pietiktu ar pavisam nelielu palīdzību. Kaut vai valsts pasūtījumu Latgales radio, divi raidījumi nedēļā, kas ļautu izdzīvot līdz labākiem laikiem, kamēr valstij būs vairāk līdzekļu un gribas.

(Olūts: http://www.diena.lv/lat/politics/blog/sandra-kalniete/latgales-bagatiba-un-posts)

Par tū pošu problemu jau vairuok godu rauga runuot bīdreiba “Latgolys Studentu centrs”. Tok plyka NVO bez politiskūs spāku i naudys kulis ir taids saucīņs bez atbolsa. Demokratiski var runuot, demokratiski var ari natikt izdziersta. Tik apklausta, voi eistyn aiz juos nastuov kaids politisks spāks – kura deļ byutu vārts sasasporuot i reagēt.

Nu ituo goda 9. februara presis relizis par vaļsts atbolsta tryukumu latgaliskajim medejim: Valsts atbalsts, kurš latgaliešu valodai kā nacionālai un Eiropas līmeņa vērtībai ir paredzēts Latvijas normatīvajos aktos, arī 2009.gadā tiks klaji ignorēts praksē: vienīgais latgaliešu valodā raidošais privātais medijs – Latgales radio – ir pārtraucis darbību, savukārt Latvijas sabiedriskie mediji ziņo, ka līdzekļi raidījumiem, kas veltīti latgaliešu valodas saglabāšanai un attīstīšanai, 2009.gada budžetā nav paredzēti. (..) latgaliešu valoda ir nacionāla un Eiropas līmeņa vērtība, kuras saglabāšanas un aizsargāšanas procesus, kā arī atbildību par valodas attīstību valsts nedrīkst uzvelt uz sabiedriskā un privātā sektora pleciem.

(Olūts: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/medijos-latgaliesu-valodas-nebus-ari-sogad)

Nūbeigumā puordūmom kaidys vakardīnys lobdareibys koncerta Rēzeknē klauseituojis puordūmys. Publiceitys juos teikla dīnysgruomotā.

Ap desmitiem vakarā gāju no Latgales radio atbalsts koncerta Rēzeknes kultūras namā. Mūsu pašu mūziķi centās no sirds. Atbalstītāju bija maz, daudz mazāk, nekā biju cerējusi. Varbūt tik tiešām nevienam neko nemaz nevajag? Latgalisks radio nav vajadzīgs? Bet varbūt nav jāskumst un jāpārdzīvo, katram cilvēkam, katrai tautai ir tas, ko mēs patiesi esam pelnījuši. Mēs bijām pelnījuši savu valodu, un mums tā bija. Vai būs tagad? Mēs nebūsim pelnījuši savu radio un mums tās vairs nebūs? Varbūt jāpavelk svītra apakšā un jāiet tālāk?

Niu tikai deus ex machina varā – voi nu jaunais Latgolys Radejis īpašnīks raidēs latgaliski, voi nu kontrolpakets tiks tim, kas gryb raideit latgaliski, voi ari vaļsts dotēs koč puors raidiejumu latgaliski.

Voi mes asam peļniejuši sovu radeju, sovu volūdu i, gols golā, sovu vaļsti?

Publiceits diena.lv

Atklāta vēstule par gaidāmām izmaiņām Latgales Radio

Vuords vuordā puorkopeju šudiņ sajimtū Valda Labinska viestuli. Tai kai viestulei beja dalykts CC kaidim puordesmit cylvākim, tod skaitu, ka ari puorejī ir peļniejuši jū puorskaiteit.

Skaitieju i nazynuoju – rauduot aiz smīkla par latgalīšu stulbumu. Voi aiz dusmis par latgalīšu stulbumu.

Atguodynuošu, ka ituo goda suokumā radeju juos direktors i golvonais akcionars Valdis Labinskis puordeve krīvim i jī piec kaida mieneša puorguoja iz raidiešonu krīvyski, puordūšanys faktu apstreidēja cyts akcionars Aņss Ataols-Bierzeņš, vaļsts notars puordūšonu atzyna par nalykumeigu.

Paraleli tyka izvylkta gaismā jau pyrms laika dybynuotuo kuldys bīdreiba “LR”, kas reikoj lobdareibys koncertus radejis akceju kontrolpaketa puorpierkšonai i meklej cytus finansiejuma olūtus i kam pīder sātyslopa www.lr.lv – ogruokuo radejis sātyslopa.

Par itom peripetejom rokstu daudz. Ituo dīnroksta lobajā pusē asu sataisiejuse pat atsevišku vītu saišu kolekcejai – latgalīšu radeja. Tī nav vysi, tik mane atrostī i dalyktī.

Niu poša viestule ar mīdz i lepej (copy-paste) metodi.

Ansi,
izbeidz reikūt LR Latgolys radejas atbolsta koncertus. Tu ar tū cel nagūdu radejai un vysai latgalīšu lītai. Koncerti Latgolā ir tik vōji sagotavūti un moz apmeklēti, ka izaskota, ka latgaliskais nav nivīnam vajadzeigs. Tei nav taisneiba, jo internetā vīn Latgolas Radeja kotru dīnu ik breidi klausōs vairōk cylvāku nakai ir apmeklētōju pādejūs Tovūs organizētajūs kocertūs. Dīmžāl par Daugovpiļs koncertu Latgales Laiks jau roksta ar vaicōjma zeimi, vai radeja ir vajadzeiga, ja tik moz klauseitōju atbolsta kocertus. Prūtams, radeja ir vajadzeiga, bet nav vajadzeigi taida veida Tevis organizēti pasōkumi. Tikai breinūs, ka muzikim pīteik vēļ uzaupurēšonas pīsadaleit taidūs pasōkumūs. Paļdis jim par jūs dōvonu Latgolas sabīdreibai.

Ansi, bet Tu lobōk izbeidz!

Reizē grybu Tev atgōdynōt, ka Tu vēļ vīnmār esi pīsasavynōjis Latgolas Radejas sātas lopu un simboliku. Prūtams, vari atsarunōt, ka daži kekseiši ir pōrveidūti, ka nav uzlykta autortīseibu zeime u.t.t., un tōdēļ navar byut runas par Tevis un bīdreibas LR sasaisteišonu ar kaidu nalykumeibu. Tūmār fakts palīk, ka vairōku mēnešu laikā Tu nabeji spējeigs izveidūt kaut kū jaunu, patstōveigu. Tu varēji tikai traucēt. Tai pīmāram mēs radejā nu jau divus mēnešus navaram lītūt sovu aogrōkū e-postu un sātas lopu. Te grybu informēt, ka myusim ir jauna sātas lopa, kuru var atvērt pēc adreses www.munaradeja.lv

Ansi padūmoj, kū Tu dareisi ar sabīdreibas un pašvaļdeibu sazīdūtū naudu, kuru Tu tai ari naesi licis lītā ni vīna santima apmārā Latgolas Radejas atbolstam. Ari tys ir vīns nu īmaslim kōdēļ myusim tagad ļūti, ļūti steidzami radeja jōpōrdūt cytam. Maiņai jōnūteik maja beigās, cytaidi naudas tryukuma dēļ mēs ar 5. juni vairs naskanēsim, jo myusim LVRTC atslēgs elektreibu Rēzeknes un Daugovpiļs raideitōjim. Jaunais eipašnīks liks lītā tyuleņ 20.000 LVL, lai vysu tū vārstu. Ceru, ka jaunais eipašnīks attīceiba uz programmu nanūgrīzs vysu kai ar nazi. Dūmoju, ka junī vyss vēļ varētu turpynōtīs pa vacam, bet tōļōk sōktūs izmaiņas atbylstūši jaunā saiminīka vērtējumam cik tad latgaliska radeja ir vajadzeiga reklāmas devējim, pašvaļdeibam un sabīdreibai. Te daudz kū varētu leidzēt ari bīdreiba LR, ja tōs vadeibā byutu saprōteigi cylvāki, kas rekynōtūs ar realitatem un navys tikai
ar sovam īdūmam.

Vēļ par naudu. Atgodynōšu, ka naudu Tu jēmi daļu pērkšonai, bet itais vaicōjums praktiski ir naaktuals, jo pat ja Tev izadūtu nūpēkt kaut kū, nauda varētu izarōdeit veļti izdūta, jo na jau aste kustynōs suni! Naudas vīnkōrši ir par moz, lai tiktu pi kontroles paketes! Taitad kū dareisi ar naudu? Atdūsi tū atpakaļ devējim, vai izmontūsi naz kam cytam?

Vyspōr Tavi plani beja fantastiski, lai nasaceitu kaut kū slyktōku. Naudu Tu praseji bīdreibai, bet tū gribēji pajemt nu konta sev personeigi, lai nūpyrktu daļas, un tikai tad tōs atgrīztu bīdreibai. Maņ izaskota, ka tys plans beja jau uz nalykumeibas rūbežas. Pērc radejas daļas par sovu naudu, un tad tōs pōrdūt vai uzdōvini bīdreibai LR!

Tai kai radejas daļu pōrdūšanas summa ir komercnūslāpums, navaru izpaust vysu, bet gribu tikai atgōdynōt tū: pirmpirkuma tīseibu izmontūšonai tagad napīcīšams vairāk naudas nakai ogrōk, un ūtrs radejas kontā tyuleņ jimoksoj 20.000 LVL, lai naapmoksōtūs rēkinu dēļ myusim nanūgrīztu skōbekli. Vai Tu esi gotavs un spējeigs te kaut kū leidzēt, ja nā – tad palīc tur kur esi un jemīs ar sovu Reigas tautas muzikas bīdreibu.

Ar Dīvu

Valdis Labiskis
Vēļ Latgolas Radejas direktors

Biroju dzeive

Piec Maritys īsacejuma apsavieru kinu. I patyka – vacais stuosts, cyta vīta.

Atrodu teiklā

Kas es beju 2003. godā? Nikas īpašs. Tei poša, kas niule.

Izaruod, teiklā ir sasaglobuojušys līceibys ari nu tūs laiku. Nu nazkurīnis puorpubliceits komentars nazkaidam rokstam “Dīnā”: nazkaids Šabanovs roksta par Latgolu i latgalīšim piec LV bolsuojuma par īsastuošonu ES. Pošu rokstu izkosu Dīnys arhivā.

Ā, atrodu, pat nu kurīnis pajimts. Ir bejs īlykts Dīnā. troka buoba, ak jau syutiejuse e-postu. Naba jau roksta komentarūs rakstiejuse, voi tymūs laikūs moz beja teikls tik ilgi pīejams – e-postus rakstieju sātā i guoju ar disketi iz datorsalonu.

.

Jau pagājis laiks, kopš izlasīju 11.oktobra SestDienu, tomēr Aleksandra

Šabanova raksts Bez cerībām par sevi atgādina arī ikdienas steigā. Kā

latgalieti mani aizskar un aizvaino pēdējā laika tendence – vainīgos ne

tik urrā spožajam, kā gribētos, balsojumam par Latvijas uzņemšanu Eiropas

Savienībā meklēt Latgalē.

Turklāt, kas jo nepatīkamāk, tā ir tendence šī balsojuma iemeslus atrast

latgaliešu citādībā, neintegrētībā, nepareizībā. Rodas iespaids, ka

žurnālisti pirmo reizi pamana, ka ar Latvijas austrumu galu kaut kas nav

kārtībā, ka tur dzīvo tādi bezmaz Dieva doti cilvēciņi. Likumsakarīgs

turpinājums ilgi kultivētajam uzskatam par Latgali kā māla podu, Aglonas

svētku, baznīcu, neskartās dabas un atsaucīgo cilvēku zemi.

A.Šabanova rakstā jaušams patiess izbrīns, ka Latgalē vēl sastopami

kolhozi, kad taču visam sen jau bija jābūt sagrautam, izlaupītam,

aizaugušam. Būt kolhozā nav moderni. Tāpat kā nav moderni atšķirties,

dzīvot laukos un braukt ar zirgu. Tendenciozi izskan Bebrenes un Kruķu

salīdzinājums par labu pirmajai: «Tā nav īsti Latgale, bet Sēlija.» Vai

autors ir bijis kaut vai Rikavā, Nagļos, Viļānos, Sakstagalā, kas taču

turpat netālu no Kruķiem?

Šoruden pēc 20.septembra man pirmo reizi mūžā ir tā nepatīkamā sajūta, kas

droši vien manu vecāku paaudzei liedza runāt latgaliski uz ielas,

auditorijā, darbā – ne vien Rīgā, bet pat latgaliešu vidē. Ka man kāds

laikrakstā, žurnālā, radio, TV varētu aizrādīt, ka mana identitāte ir

nepareiza. Ka mana valoda ir nepareiza, attieksme pret dzīvi, ka manas

domas neatbilst vispārkultivētajai normai.

Varbūt šoreiz nav tik svarīgi, vai tika balsots par «pret» vai pret «par»,

kaut, bez šaubām ? pret būšanai Eiropā un pret saldi sasolītajai

saulainajai nākotnei skanēja daudz skaļāk un iespaidīgāk nekā pret tam un

tam saldinātajam vēlēšanu sarakstam tajās un tajās sīrupaini reklamētajās

Saeimas vēlēšanās, pēc kurām nomalē nemainās absolūti nekas.

Un vēl ? ja jau kopš1917.gada Latgale ir spējusi pastāvēt Latvijā, no tās

nepiedzīvojot ne īpaši lielu mīlestību, ne lielu ieinteresētību tās

liktenī, kāpēc latgalietim sevi identificēt ar centra solījumiem, ar gaišo

pareizā cilvēka tēlu, kas izvēlas un balso pareizi, dzīvo pareizi, lasa

pareizos žurnālus un iepērkas pareizajos veikalos? Varbūt šis balsojums ir

tikpat normāls un likumsakarīgs kā kāds cits, kas noticis citur Latvijā,

protestējot pret citādi domājošo salīdzināšanu ar tizliem purvā braucējiem

un stulbiem kāpējiem uz grābekļa. Jo būt citādam latgalietim ir tik

pierasti – samierināties un vilkt dzīvi kaut kur Rekovā, Šķaunē, Bukmuižā,

Putānos, Izvaltā, Tartakā, Bondaros, Malnavā, bet pārējās Latvijas acīs

būt eksotikai, ko izvelk dienasgaismā, kad centrā galīgi aptrūcies, par ko

rakstīt un šausmināties.

Ja jau Latvijai gar Latgali ilgu laiku nav bijis daļas, tad kāpēc Latgalei

nav tiesību balsot, kā tai ienāk prātā? Un, ja Latvijas TV par Latgali

runā varbūt tikpat bieži, cik Krievijas TV, kāpēc latgalietim ir jāizvēlas

pirmā? Lai uzzinātu, kā iet rīdziniekiem, kāda raža Kurzemē, kādi tirgi

Vidzemē? Un kad zemgalieši un kurzemnieki uzzinās, kā iet latgaliešiem?

Varbūt šis balsojums tomēr lieku reizi liks paskatīties uz Latvijas

austrumiem – savas ilgās nošķirtības dēļ citādās un citādības dēļ

nošķīrušās, un apzināti vai neapzināti nošķirtās zemes virzienā. Cerams

gan, ka objektīvi, nevis caur senu aizspriedumu prizmu.

Galvu nost!

Sāku rakstīt latgaliski un atcerējos, ka lv.lv tak ir jāraksta latviski. Neko darīt, esmu tā pieradusi pie paralelitātes, ka lielākoties pat nepamanu, kādā valodā rakstu. Bet ne jau par to gribēju rakstīt.

Patiesībā vispār negribēju rakstīt, bet nevaru nepapriecāties par pagaidām jautrāko šodienas ziņu – “Drīzumā uz ielas vairs nedrīkstēs atklāti dzert kvasu, kefīru un citus dzērienus, kuros alkohola koncentrācija ir 0.5 grādi.” Drošības labad paskatījos kalendārā, vai nav aprīlis.Pirmsvēlēšanu laiks ir smieklīgs. Ne dienas bez pārsteigumiem un populisma. PR dzirnavas maļ un maļ. PR dzirnavas maļ lēni un izmaļ tautas varoņus un dievus. Par kādu no viņiem jau vienalga būs jābalso.

No rīta atvēru Tviteri un ieraudzīju ziņu par briestošo kefīra un kvasa dzeršanas aizliegumu. Raksts atrodams šeit.
Nenopriecāties. Nenoņirgties.

Ziņu portāls www.db.lv raksta: Rīgas domes Drošības un kārtības jautājumu komiteja esot atbalstījusi grozījumus pašvaldības noteikumos par alkohola (ne)lietošanu uz ielas.
Alkohols, redz, ir ne vien šņabis, liķieris, alus un punšs. Alkohols ir arī kvass un kefīrs, jo arī tajos ir alkohols. Piemēram, “Ulmaņlaiku kvasam” tas norādīts arī uz etiķetes maziem burtiņiem, alkohols 0,5 %.

Svētdien vakarā gājām pa ielu ar slotu un kvasa pudeli, kas 1:1 atgādina alus pudeli, un vēl norunājām – vai ta nu šito ar neaizliegs. Vai ta nu policija neliks maksāt – pudele pa gabalu mats matā atgādina alus pudeli. Tas nekas, ka iekšā kvass.
Nosmējāmies un aizmirsām. Izrādās, tiešām.

Laikam drīkstēs dzert tikai mākslīgos cukura kvasus, kas ražoti no koncentrātiem un garšo pēc limonādes un cukurūdens. Un kefīra vietā jādzer piens.
Vai varbūt tā ir ilgi solītā piensaimniecības nozares glābšana? Reklāmas sauklis “Piens uz tavām lūpām”, dzert pienu ir cool. Nenormāli kruti un stilīgi staigāt ar piena tetrapaku. Visi tā dara.

Dzert alkoholu uz ielas nedrīkst. Nekad gan neesmu sapratusi šī aizlieguma būtību.
Nerādīt nedzērājiem, ka eksistē alkohols? Tad jau nedrīkst dzert no pudeles, kas atgādina alkohola pudeli. Un var dzert no sulas tetrapakas vai Kolas pudeles. Vai celofāna vai papīra maisiņā ievīkstītas alkohola pudeles. Lai tik bērni neredz.
Nepiedzerties uz ielas? Bet tad jau aizliegums attiecas tikai uz procesu, nevis sekām – nevienam nenāk prātā aizvākt no ielām vecas bomzenes ar retiem zobiem un apčurājušos večus, kas guļ uz ietves. Vai pusaudžus jautrā ālēšanās prātā, jaunēkļus ar sapravītu dūšu, jauņuves ķiķinošā stāvoklī, saimes tēvus ar līganu gaitu.

Varētu pieņemt, ka reto zobu bomzenes un čurājošie veči vismaz var noderēt kā uzskates materiāls – dzersi, arī tāds paliksi. Es pat teiktu, ka derētu mācību ekskursijas pa Maskačku un tirgus rajonu, kur sevišķi liela veco dzērāju koncentrācija.
Skolotāja iet ar rādāmkoku un demonstrē – te, lūk, aknu cirozes sekas, dzeltena seja un zobi no pīpēšanas, te nolaidīgs apģērbs un psiholoģiskie traucējumi, te urīna nesaturēšana.
Bet ko ar tām jauņuvēm un jaunēkļiem? Kā dzēruši, tā dzer. Uz priekšu slēpjot arī kefīra paku un kvasa pudeli.

“(..) visiem sen jau ir bijis jāsaprot, ka alkohols ir jālieto mājās, bāros vai restorānos,” tā “Dienas Biznesa” rakstā apgalvo Modris Jaunups.
Savu kefīru dzer tikai virtuvē, bārā un restorānā.
Vai varbūt tur arī sakne – dzer un maksā restorānā, nevis uz ielas veikalā pirkto.

Pirms pāris gadiem sēdējām un dzērām alu Maskavas centrā. No pudeles. Gaidot vilcienu uz Sibīriju un pāris stundās cenšoties saost metropoles gaisu – šodienas burzmu, orķestri gājēju tunelī, čigāniešu bara ķērcienus, ielencot un aptīrot kādu neveiklu gājēju, pūļa ņurdoņu, burzmu, gadsimtu putekļus, kas sanesti no visas Krievijas un sasēdušies Maskavas porās, gaisā parauti un skrien pa plašo ielu vagām. Aizķerdami zelta cakas un marmora plāksnes, betona stabus, gājēju kājas, reklāmu draskas un klaiņojošo suņu astes.
Viens nu gan. Dzerot alu pilsētas centrā un skatoties uz miliciju, kas aiziet ar automātiem un nepievērš uzmanību, jo neesmu kaukāziete, melnā, gruzīniete un izskatos daudz maz balta, krieviska, sava, sajutu kaut kādu kontrastu. Brīvību dzert un reizē tos automātus milicijai pie sāniem.
Kas gribēs aizliegt Krievijai dzert, tas ilgi tronī nenoturēsies. Tā skaidroja vecis vilciena vagonā. Dzēra visi. No rīta viņam nokrita brilles un saplīsa. Bija aizmidzis 2. stāvā ar visām brillēm. Pēc tam sēdēja rāms un dzēra tālāk.
Tas tomēr labāk nekā citam vecim citā reizē. Kas no 2. stāva vagonā nokrita viss un arī drusku saplīsa. Arī sēdēja rāms un neko vairs neteica.

Tā nu pie sevis domāju – te aizliedz sēdēt zālienā, te atkal taisās atļaut. Vismaz pa laikam atkal un atkal parādās tāda ziņa. Te aizliedz alkohola tirdzniecību, te jau pašu alkoholu. Te atkal grasās aizliegt visu, kur ir alkohols.

Starp citu, maizes mīklu arī raudzē un tur gan jau ir kādi % alkohola – arī izceptā maizē. Aizliegsim raudzēto maizi arī. Ja nu kāds noreibst.

Uz ielas turpmāk drīkstēs ēst tikai neraudzētās maizes plāceņus.
Un ko darīt ar bērzu sulām? Tecina un raudzē! Nelegālas alkohola ražotnes viscaur Latvijā. Galvu nost!

Nez, kas tālāk. Ko vēl.

Rakstu ieliku lv.lv

1:1 i 1/1

Vysys dzīsmis ir vīnaidys. Vysys dzīsmis ir par mīlesteibu. Vysuos dzīsmēs ir tikai tik i tik skaņu i tik i tik vuordu.

Eirovizeju nasavieru – pareizuok sokūt, vierūs i naredzieju. Acs pacieļu tik iz norveģu boltkrīva dzīsmi. Vēļ padūmuoju – koč kas tī ir, gon jau tautai patiks.

Tok verūs, ka otkon runoj par plagiatu. Izroku Youtubē obejus klipus saleidzynuot. Tys pats voi cyts?

Reita byušona

Pyrmūdīnis reits ar aizaguliešonu. Mūdynuotuojs nav nūzvaniejs. Siedi gultā ar kopeja krušku i saprūti – itys to byutu bejs i varātu byut reits, kod raksteitu. Nazkas ir atsakluojs, elektreibys vodim nūtreita plastmasa cauruleite. Pasauļs dasadur, i es radzu vaira.

Na kotra dīna ir breinums. Na kotra rakstiešona ir pasaceļšona. A ir taidi skumeigi i reizē spāka pylni reiti, kod zyni, ka vari liduot. Kod sapynā esi liduojuse. Jis ir vēļ tepat – sapyns. I es tepat – vēļ bez kasdīnys skrīšonys i bez bļaka sīvītis maskys.  Dzeiva i vuoreiga.

Nu rakstiešonys nivīns nav bogots palics. Kab nu rakstiešonys palyktu bogots, ir juoīlīk daudz dorba i vyss juolīk iz spēlis – talants i atjauteiba, agents i byušona. Latvju prozys karalīnis titula maņ navajag, pasorg Dīvs. Maņ navajag nivīna titula, nu tuo maņ matās nalabi. Ar vysleluokū prīcu es vīnkuorši rokstu i koč voi napabeidzu. Parosti jau napabeidzu. Maņ pateik process.

Īkopeišu div piedejūs dīnrokstus nu Dīnys. Sataisieju eksperimentu deļ seve pošys – voi varu pīraksteit par reizis, ka kas nūteik.

______________________________________________________

Muzeju nakts prīceni

Sestdiena, 16. maijs (2009) 20:30

Izdūmuoju, ka navar tok kotru reizi dīnroksta raksteišonu atlikt dīnom i nedeļom. Kaidu reizi vajag i mudri, i par reizis.Šudiņ piecpušdīnē beju iz seminaru par gūdu drukys aizlīguma atceļšonys 105. godadīnai, kū reikuoja Latgolys Studentu centrs i Reigys latgalīšu bīdreiba “Trešuo Zvaigzne”. Obeju pušu apsajimšona sareikuot kū nabejs kūpā beidzūt saguoja i izadeve. Seminars beiguos beja taids nikuo – ar referatim. Nabeju gaidiejuse, ka tik svareigai i nūpītnai. Ļaužu tože nacarātai daudz, aptryuka beņču.

Guojīņs nu bīdreibu sātys iz LgSC biroju beja breineigs. Puori nazkaidai pļovai, puori garažom pa apsyunuojušu jumtu, cauri uobeļduorzam i vēļ nazkaidim brikšnim. Myužam nabyutu zynuojuse, ka Reigys centrā ir taidys breineigys vītys. Kai jau kuorteigā dzeraunē!

Olimpejā nūpierkom dzaltonu slūtu ar taurineišim. Cīši unikalu. Vysim bārnim pa ceļam patyka. Labi, ka naatjēme. Cerīs, ka birojā niu byus teirs i prīca mēzt i struoduot. :)

Slūta patyka ari Muzeju nakts ļaudim, kas lelā skaitā pluovuoja pa Antonejis īlu. Taida slūta jau nav kuram kotram. Na kotrai rogonai slūta ar taurineišim!

Kab dīnrokstā byutu ari kaids aktuals akcents, puors karteņu. Vasalys treis. Izaruod, ka Tele2 mobilais internets tūmār pavalk pat karteņu īluodi, koč cytaiž kūpā ar Vystu pat Reigā ir nanormala bremze – kuojmynams.

1. Pi Farmacejis muzeja beja sasastuojuse rynda iz dzeirem miera laikā – vasalu kvartalu da pošys Elizabetis īlys. Krīzis laikā kotram gribīs kaida prīceņa, kaidys būraukys, farizeja voi šarlatana. Ka ni dzeivē, koč muzejā.

2. Itai Latgolā nalegali puorrakstēja gruomotys drukys aizlīguma laikā nu 1865. da 1904. godam, kod navarēja raksteit latiņu burtim i beja juoroksta kirilicā. Puorejim latvīšim Atmūda, eposs i romani, Latgolys latvīšim – puotori i tī poši paslaptiņ.

3. Seminars drukys aizlīguma atceļšonys gūdam.  Piec nūskaiteitūs referatu vaicuojumi i runys. Kai beja Latgolā, kai ir. Kai nazkod vaļdeiba aizlīdze drukuot, a niu poši nadrukoj – nav skaiteituoju, volūdys ļauds namuok, gruomotys duorgys.

Tys apmāram vyss. Siežam niu LgSC birojā, dzeram zuoļu čaju i brīstam Muzeju naktei – nazkai uorā par daudz gaišs i vysur ļaužu par daudz. Ni vydā, ni uorā. Laikam byus juoīt iz muzejim dīnys laikā. Voi juotaisa sovs latglīšu muzejs.

Reit iz Breivdobys muzeju, iz Latgalīšu dīnu. 12 stuņdēs suokums.

P. S. Atlaidit. :D Maņ sajuka muzeji.
Tys nabeja Farmacejis, a Medicinys muzejs. Pareizuok sokūt, Paula Stradeņa medicinys viesturis muzejs Antonejis īlā 1, tīpat sābrūs LgSC.
Īmainējem Leiksnys krušku ar tautysdzīsmi pret 3 īejis biletim kaidai cytai reizei.
Poša navaru niu sovā dīnrokstā ituo izlobuot. :)))

______________________________________________________

Latgalīšu dīna Breivdobys muzejā

Svētdiena, 17. maijs (2009) 23:35

.

Kai tī vakar ni beja ar tū Farmacejis i Medicinys muzeju, tok Muzeju naktī ryndys jam beja unikalys. Tai kai Latgolys Studentu centra Reigys birojs atsarūn sābrūs – tīpat iz Antonejis īlys, tod mes, pa nazcik reižu staiguodami iz prīšku i atpakaļ, īviertējem i tuos ryndys, i nazkai vīnu reizi najauši tykom vydā i pošā muzejā. Tai kai ļaužu beja par daudz, pret Leiksnys kruškeņu ar tautysdzīsmi īmainējem īejis biletus kaida breivuokai reizei. Muzeju nakts deļtuo i dūmuotu, kab atsagrīztu muzejā.Šudiņ muzeju prīca turpynuojuos. Breivdobys muzejā, kur beja Latgalīšu dīna.

Reits suocēs ar daīšonu pi lūga, kab apsavārtu, kas radzams aiz lūga. Izaruod, tī beja azars ar stryukloku juo vydā, makšernīki krostā. I pi babu kūptuos, reveituos, lītuos puču dūbis, kas apspraudeita ar kludzeņom i apvylkta ar nazkaidim šņūrkim – kab kaids naījauktu vydā ci varbyut kaidi zaboboni (ticiejumi), sēdēja diveji kači. Vīns bolts, ūtrys malns.

Nu kai dīna var saīt švaka, ka sābru babys jau apliejušys pučis i tī sūpluok sēd malns kačs, bolts kačs? Taida dīnai juosaīt iz gūda.

Saguoja jau ar. Ar ļustem muzejā, krūgā i autobusā. Ka tik poši lobi cylvāki, tod i apleik vyss labi.

Gūds kam gūds, informaceju, ka Latgalīšu dīna Breivdobys muzejā nūtiks itū, ni cytu nedeļ, izzynuoju tik laikam itū pīktdiņ. Da tuo laika mes i Googlis cioce dzeivuojom kai informacejis pūrā. I izzynuoju tik deļtuo, ka muzeja darbineica Siļva struodoj ari munā dorbā i pastuostēja. Cytaiž naboga cioce Google i pa šai dīnai ak jau pīduovoj obejus datumus.
Tok ar vysu zynuošonu taipat bejom stuņdi par agri muzejā. Izaruod, pamaineits pasuokuma suokums… Pat muzeja afišā izlepeiti cyti stuņžu laiki. Suokums ni 12, a 13 stuņdēs. Tai goduos.

Lai ari gols golā sasalasējem lels pulks cylvāku, pasuokums beja taids stypri paškidrys. Laiks ari pasolts. Cytim godim beja pulka syltuoks i saulainuoks – laikam kam cytim godim itū pasuokumu reikuoja ap divdasmytajim datumim, kod laiks jau īsiļs.

Itūgod Latgalīšu dīnā pītryuka Maja dzīduojumu pi krysta, babeņu dzīšmu i značku viļkšonys, saulē veistūšu tuļpu i vysys dzeivuos rūseibys. Kasgods itymā dīnā muzejā až ni kai kopusvātkūs – rods sateik rodu i draugs draugu. Ruodīs, piedejūs godus Latgalīšu dīna Breivdobys muzejā jau beja palykuse par taidu kai sovejūs saīšonys vītu – Reigys latgalīšu vacuokajai paaudzei ar sumceņom i unucānim, videjai paaudzei ar bārnim i fotoaparatim, jaunīšim ar daņčim i kūpā byušonu.

Kab ni Sv. Mišs ar seminaristim i bazneickungu Edgaru Cakulu… varātu i saceit, ka pakuosta dīna i 2 lati. Tai koč iz bazneicu aizīts. Īsvieteits Eleonorvilis kapleicys oltora obrozs – bejušuo obroza kopeja, kū sataisiejs Andris Začests i kas niu stuovēs muzejā. Paļdis Dīvam i muokslinīkam, obrozs ir sataiseits ar ellis kruosu – svieteitais iudiņs jam navuodēja.

Tok var jau byut, ka tei taida “leluos goris” ci lygys (krīzis) laika nalaime – ka vyss tai mozuok i lieņuok. Voi varbyut Breivdobys muzeja taktika i koncepceja – amatnīku dorbu demonstriejumi i tierdzeņš, a nu pasuokumu tik Sv. Mišs kapleicā  i piečuok pi Latgolys sātys “Dzigys” spieleišona. Nikuo līka. Pat ni mikrofona runuotuojim.

Tok vys jau nabeja tik trokai. Lobā kompanejā vysur labi. Latgalīts i iz plyka calma ir latgalīts.
Beja i kapelys “Dziga” koncerts, i Ludzys amatnīku dorbu tierdzeņš, i varēja paaust lynu dvīli i pīmiereit postolys, i īpyust peileitē i pagrabynuot klabatys, i paspēlēt gonu laika veikleibys spēlis ar akmistenim i pasist barabanu. Ka tik ir gribiešona.

Ļaužu to gon beja stypri pamoz – tikai tī, kas izzynuoja najauši voi jau beja muzejā. Leluokuo daļa ļaužu uorzemnīku, ni poši Reigys latgalīši. Seviški aktivs beja kaids japuoņs (vysmoz mes jū īsaucem par japuoni, partū ka nasaorientejom Kitaja i Taivana, Koreja, Sibira i Japanys tauteibuos), kas ak jau nūfotografēja vysys “Dzigys” spālātuoju nūts, grumbys i zūbus – ar teleobjektivu daleida kaida pusmetra attuolumā. Tai ka vysim prīca – i spālātuojim, i klauseituojim, i dzīduotuojim i doncuotuojim. Seviški kod mes sadzīduojom leidza i japuoņs nūfotografēja i nūfiļmēja ari myusu nūts, grumbys i zūbus.

Eisi sokūt – drupeit jau beja taids kai ar kreisū rūku organizeits pasuokums. Laikam muzejam pošam lyga dasamatuse i darbinīku tryukums. Voi ari nabeja nivīna, kas da gola atbiļd par itū pasuokumu i labi suoktūs dorbus i idejis davad da gola.
Nazkai tai i nūrunuojom, ka cytugod laikam juoreikoj pošim – LgSC. Koč i bez naudys, šaļtim daudz vaira var, ka ir gribiešona i azarts, interese. Kai smejīs, latgalīšim labi pasadūd kopusvātki, piec leidzeiga principa i juoorganizej. Ar rodu byušonu, šprotu tortim i šmakovceņu.

Bet nu vīns lobums ir. Nūdybynuojom LgSC folklorys kūri. Dzīd daudzbaļseigi – kotrys sovā bolsā. Parosti dzīd krūgūs i autobusūs, nosoj džinsus. Daguoja gols golā krūgā i autobusā dzīduot pošim. Ar latgalīšu repertuaru puors stuņdis izvylkom, tod jau i bolss beja gotovs. Laikam bez ols – ar kefiru i tušeitim kuopustim – nav nikaida dzīduošona. Pi attīceiga treneņa i pīdūmuošonys ar laiku dzīšmu vajadzātu pītikt vysai naktei.

Tai ka lobs, kas beja. Iz prīšku byus vēļ kas nabejs cyts.

Kai īlys vydā, gaidūt zaļū gaismu, pazeistamā meļdeņā tyka dzīduots: “Maņ apleik myužeigs Juglys ceļš, i myužeigs ceļš zam kuoju. Jis vad iz zemi laimeigū, a izaruod – iz sātu. Kur zaļuo gaisma, tymsuo nakts, kur mygla rūkom maigom, kur, laimis bārnus meklejūt, kasdīnys Laima staigoj.”

Lai jaunajā dorba nedeļā Tev atsaveic vysi dorbi i smaida kači i cylvāki!

______________________________________________________

Tok vydā nazkas reizē skumst i reizē smejās. Varbyut es nikuo tai i napīraksteitu, tok niu ir taida sajiuta kai nazkū sevī nūkaut. Juoīt iz dorbu. Pi dorba, pi dorba, pi dorba. Ak jau vēļ godu maņ nabyus laika sev. A varbyut myužeigi.

Dzīsme, kū atrodu najauši i kas niu skaņ munā Youtube dzīšmu listē. Par tū pošu temu i par vysu myužeigū.

Vysur mīreigs laiks, ka es poša mīrā beju

Cikom vīni pliešās par tū, ka krīvi ir maitys, a cytim maitys ir latvīši, cikom nu hokeja sorkonboltsorkonūs i 9. maja sorkonūs karūgu ļauds puorsamat iz geju daudzkruosainajim karūgim, es dūmoju, voi vyspuor grybu kuo raksteit. Kod apleik vysi bļaustuos, ir cīši lels vylynuojums nūīt maleņā i pasavērt iz bļaunūšūs ārmu.

Vys verūs, kai pazinis jemās ar balotiešonūs i vieleišonom. Nazkod beja pruoteigi cylvāki, niu roksta blogūs totalys glupuosts i socialajūs portalūs līk politiskuos reklamys. Pruoteigi cylvāki – es dūmoju taidi, ar kū var apsarunuot par dzeivi, navys par politiku. Ka par daudz runuot par politiku, to i dzeivis nikaidys.

Īsadūmojit, lels tierga laukums. Vysi sakuopuši iz bucu i bļaun. Sludynoj, aicynoj, mudynoj. Kotrys sovā bolsā – kurs skaļuok. Demokrateja. Tev tože ir izvēle. Kuopt iz breivuos i tev rezerveituos bucys i kū ta saceit. Īraksteit vuordu i paroli, īīt sistemā i raksteit dīnrokstu sūpluok vysim cytim voi nā.

A tekstu to kai bailis. Cyts par cytu. Purynojās kai vystys smiļtī pi klāva – izaplātušys, izalykušys, kuojis izstīpušys, golvu atsvīdušys. Sauleite speid, vysi verās. Nanormals kaifs itai – sovys spolvys spūdrynuot i ka vēļ pasaver. Popularitate, reitingi. PR mašyna struodoj ryukdama.

Vys tik dūmoju – voi jī eistyn tic tam, kū roksta. I kur jim vysim ir tik daudz laika, kab raksteitu itūs tekstu kolnus – vysūs socialajūs teiklūs, sātyslopuos, tviterī i nazyn kur. Vysmoz es tuo vysa svīksta, kas niu guožās puori golvai, navaru ni spēt, ni maņ gribīs puorskaiteit. Kūrslums pret trūksni.

A ļauds prīceigi. Lelajā tolkā apmauce krekleņus ar parteju logo, lasēja syudus plastmasys kulēs – ekologiski. Niu jim ir vīdūklis par 9. maju i par 15. maju. Narunojūt nimoz par gejim. Geji vyspuor pasagadēja zam vieleišonu kai gords kimūss: saimis vierteibys, demokratejis vierteibys, vuorda breiveiba, myusu bārnu laime. Pylns komplekts – līc pa taisnū bukletā, blogā voi reklamys kinā.

Itymā zemē vysi rauš politiskū kapitalu iz cytaidūs riekina. Ite vēļ labi, ka tu esi tikai gejs. A īsadūmoj – tu esi gejs, krīvs i bezdarbnīks ar kreditu iz 30 godu. Voi latgalīts, gejs i vēļ invalids, kam vajag duorgys kompensejamys zuolis i kam pīder tikai Makintoš dators. Voi krīvs staravers nazkur Latgolys dzeraunē, kura bārnim slādz školu, atceļ autobusa reisus, ceļu nagreiderej, pi vīna slādz slimneicu, a saimis bogotuokajam cylvākam dzedam penseju moksuos tikai bankā iz kartis. Dzeivis nikaidys.

I vēļ vysi plucynoj tovys spolvys i lein zam deča. Voi varieji jimt kreditu, ka tev nav bārnu. Voi varieji dzemdēt četrus bārnus, ka tev ir magistra grads akademiskā leidzīnī i namuoki stateit buļbu i slaukt gūvs. A ka pīdzemdieji četrus bārnus, kur beja pruots izaškiert nu veira dzāruoja i vysleidza palikt dzeivuot dzeruanē. I kai tu vari slymuot i prasēt zuolis ašņaspīdīņam, ka vaļstei jau tai gryuts. I kaida besa piec tu vyspuor dzeivoj dzeraunē, ka mīškuonim juomoksoj par tovom slimneicom, školom i celim.

Zam vieleišonu ļauds palīk drusku taidi kai sazombeiti. Suoc runuot svešys patīseibys. Ka esi labejā partejā, to pyut vīnā stabulē, ka kreisā – to cytā. A ka esi partejā, kas izlākuse kai zvaigzne pi dabasu i itamuos vieleišonuos pylda mesejis lūmu, to juosoka par vysim, cik jī švaki, i cik tu lobs. Kai gluobsi i pesteisi. Koč zyni, ka ni gluobsi i ni pesteisi.

Par itū es breinojūs vysu vaira. Voi eistyn kaids cylvāks tic, ka, īīdams politikā kai jaunuotnis grupenis skryuveite, skraideidams ar partejis maiku pa piketim i komenteidams pa portalim sovys partejis lobā, varēs maineit pasauli. Ka skryuve vyspuor kū nabejs var maineit, dasaslīdama kaidam spākam.

Deļtuo es i naasu nivīnā partejā i nasataisu byut. Kam maņ byutu juopyuš kaidā cyta pastateitā stabulē tik deļtuo, ka partejis lineja tai prosa? Kaids paceļ pierstu i vysim juodora, kai līk – i vysi dora. Kaids pasoka, ka tolka ir labi, i vysim juoskrīn ar plastmasa maisim laseit ceļamolys syudus. Dūmuot, tys plastmasa maiss sapyus muna myuža laikā. I dūmuot, piec mieneša otkon vyss nabyus aizdiersts.

Vakar siedieju i pieški saprotu. Cik labi. Varu runuot i varu narunuot. Varu kuopt iz tierga laukuma bucys i sūpluok pasauļa gluobejim i sludynuotuojim sovā dīnrokstā ci blogā stuosteit sovejuos pupu myzys. I varu nakuopt. Vīneigīs, kas mainuos – kaids puorskaitēs muna teksta. Voi kaids cyts pavaicuos, parkū narokstu.

Ar atvīgluojumu naapzynuoti nūsapyušu: cik labi, ka es nikur nakandideju. Ar tik ciļviecisku slinkumu i prīcu. Nivīnam nav juoskoloj smadzinis, cik es loba. Taida breiveibys sajiuta. Esi slinka kai maita, tok i esi slinka kai maita. Dabeigi slinka i dabeigi maita.

Pat bloga nivīns mane navar dalikt pīraksteit. Ni Dīnai, ni Viestnešam. Nagrybu i narokstu. I nivīnam nu tuo nikas. Itai var atlikt vysu dzeivi i nikas nasamaina.

A šudiņ īguoduoju, ka tok 15. majs. Piec 1934. goda 15. maja Latveja suoce maluot Latgolai i napiļdeit, kū beja sūliejuse vaļsts dybynuošonys laikā, kod latvīši apsavīnuoja, apvīnuoja sovys zemis i sataisēja sev vaļsti.

Es naraksteišu nikuo vaira. Nagrybu vuordu plyudu i nikaidu agitaceju. Šudiņ es vīnkuorši pīsaucu i atguodoju tuos vierteibys: volūdu, raksteibu, breiveibu i cytaidumu, kas mums ir bejušys i kas tyka pagaisynuotys bekona i svīksta eksporta vuordā.

Vīnkuorši pasaverit iz 1931. goda Saeimys vieleišonu biletena. 4. saroksts, Latgolys apgobols. Latgaliski.

Šudiņ Latgolā latgaliski ir tikai roksti škārsteiklā i šaļtim avīzēs. Školuos, pošvaļdeibuos, vaļdeibā volūdys nav – latgalīšu volūdys i pa šai dīnai nav nikur Latvejā.

Ā, i pi vīna es gribieju pasaceit paļdis vysim, kas atbrauce iz Tievanānu pavasari 9. majā i skaitēja sovus tekstus, klausējēs cytu skaiteitū, asistēja pi syvānu pierkšonys i tierga breinumu vieršonuos. Ka es nabyutu tik slinka, es dalyktu kartenis nu puors pādejūs latgaliskūs pasuokumu, koč voi latgalīšu škoļnīku olimpiadis i runys konkursa “Vuolyudzāni” voi latgalīšu literatu pasuokuma “Tievanānu pavasars”, voi unikaluo Viļānu tierga, par kū beja, ir voi byus Annys Rancānis roksts “Dīnā”. Voi Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”, kas tyka sataiseita pyrmū reizi i kur vīnā nu nominaceju beja nūsaukts ari itys Dīnys dīnroksts. Tok es asu slinka. Kartenis varbyut byus, tok ni šudiņ.

_____________________________________________

Niu mīdz i lepej (copy-paste) pasuokumu reklama. Ka jau sasajiemu itam dīnrokstam.

Drupeit informacejis nu LgSC dīnroksta ziņu skrienis. Par puors tyvuokajim pasuocīnim i byušonom.

Pyrmudiņ, 18. majā, Latgalīšu rokstu volūdys kursi Latvejis Nacionalajā bibliotekā – Kr. Barona īlā 14, Eiropys Padūmis Informacejis centra 312. telpā. Vita ir pīrakstiejuse cīši lobu atrasšonys pavuiceibu: “Tys ir 3. stuovā. Ka īīsi bibliotekā, tod kuop iz 2. stuovu (nikur cytur aizkuopt navar), lelajā ustobā ar datorim pasagrīz pa kreisi (bibliotekys darbinīkam, kas sēd aiz gaļdeņa, var pasaceit, ka ej iz kursim), tod ej da trepu i izkuop vīnu stuovu iz augšu. Pretim byus durovys ar kursu plakatu. Tī ej vydā. Vyspuor jau itim kursim beja juopīsasoka iz e-postu lgsc@inbox.lv i ir jau bejušys divejis nūdarbeibys i vīna lekceja, kuru skaitēja Lideja Leikuma, tok vēļ paradzātys 5 nūdarbeibys. Tai ka iz prīšku! Vuicīs i kūp sovu latgalīšu rokstu volūdu! Kursi teik pasnīgti divejom grupom: 17:00 – īsuociejim, 18:15 – prakstiskuos nūdarbeibys raksteibys apgivē. Ari itymā semestrī kursi ir bez moksys – paļdis LNB i KKF! ;)”

Cyta storpā. Vitai ir sataiseits cīši interesnys dīnroksts “Sauve”. Par vysaidim gadīnim juos dzeivē, juos puordūmys i vyss kas cyts – īskaitut burlakstuostus par juos stopiešonys pīredzi. Ari Vita roksta latgaliski!

Sastdiņ, 16. majā 15:00 stuņdēs Reigā, Slūkys īlā 37, Itys Kozakevičis Latvejis nacionalūs kulturys bīdreibu asociacejis telpuos, nūtiks seminars par gūdu latgalīšu drukys aizlīguma atceļšonys 105. godadīnai. Reikoj bīdreiba “Latgolys Studentu centrs” sadarbeibā ar bīdreibu “Trešuo Zvaigzne”. Seminarā runuos Lideja Leikuma, Ināra Klekere-Krekele, Kristīne Zute i Muora Mortuzāne. Vakar naktī izzynuoju, ka es tože tī runuošu par sātys arhiva materialim – leidzeigi kai Pīterburgys konfereņcē, kur skaitieju referatu par vysu bagateibu, kū var atrast sprostā Latgolys sātā. Piec izgleitojūšuos dalis paradzāts čajs i kopejs, vareiba turpynuot izagleituošonu naformaluos sarunuos i gaisūtnē. Leidza pajem gastiņci čaja i kopeja pauzei :)

Ka gribi nedeļgolā pabyut pi dobys ciču (skaņ labi) i paūst pavasara smuordus, ir pādejuo vareiba dabuot pādejū īlyugumu iz Nacionaluo Botāniskuo duorza godatiergu 16. majā (Salaspilī), kur cyta storpā ekskursejis var pasyuteit na tikai latvyski i cytuos mēlēs, a ari latgalsiki. Par tū pošu cenu! Ka gribi īlyuguma, vyss, kas Tev juodora – pareizi juoatbiļd iz 3 vaicuojumu. Verīs LgSC dīnrokstā. Tik naveļc garumā! Tys ir minotu, na stuņžu vaicuojums.

Svātdiņ, 17.majā 12:00 stuņdēs Breivdobys muzejā byus pasuokums “Latgalīšu dīna”. Spēlēs kapela “Dziga”, varēs nūpierkt Ludzys amatnīceibys centra amatnīku i tautys omota meisteru dorbus. Eleonorvilis kapelā byus Sv. Mišs latgaliski – vadēs bazneickungs Edgars Cakuls, pīsadalēs Goreiguo seminara studenti. Sūlejās byut tikpat lobs pasuokums kai kasgods majā. Ka sātā nav buļbu statiešonys tolkys, var atīt iz muzeju.

Nui, i runojūt par muzejim. Paguojušuo Muzeju nakts Rēzeknē beja breineiga. Tik gordu blīņu tik lobā kompanejā natyku āduse i nazynu, kod iesšu. Vīneigi varbyut Tievanānu pavasara atskaņuos junī – kod otkon byus Viļānu tiergs i itūreiz pierksim cuoļus.

Itūgod piec puspasauļa apjuodeleišonys vīnu nedeļgolu byušu Reigā. Cik ta var juot! Izdūmuojom, ka pyrms Muzeju nakts varātu sasatikt LgSC Reigys birojā, Antonejis īlā 8-3/6. Tonis birojā sataisēt špeka maizis i īt meklēt breinumus naksneigajā Reigā. Ap kaidom 17:00 stuņdem vokorā. Voi kai jau tī saīs.

Kū mozuok planavoj, tū lobuok saīt. Lai lobs nedeļgols!

Kai dzeivuosi, tai i byus. :)

Publiceits diena.lv

neticamais stāsts. no vēstules kādam draugam

izdarīju neticamu darbu un par kaut ko tik diži neticamu nevaru nepalielīties.  vismaz privātajā blogā grēks nepalielīties. tādu darbu, ko atliku no 2003. gada rudens!

tomēr ir tak savs labums arī no krīzes. vismaz saņemies kaut ko sakārtot dzīvē. tā teikt, ieguldījums jaunam sākumam – par 1 slimu zobu mazāk!
vakar vakarā saņēmos aiziet pie ķirurga un tikt galā ar 1 zobu. skan pārāk neticami, lai būtu taisnība…
pati joprojām neticu, ka saņēmos. jo taisījos iet katru dienu šo gadu laikā un katru dienu atliku, jo bija kāds alibi.
izrādās, atliekot dienu no dienas, var atlikt gadiem!
pašai likās, ka aizmukšu pat pēdējā brīdī, kad jau sēdēju krēslā.

vecis iedeva narkozi un pazuda ar galiem. konsultēja kaut kādu citu veci blakus kabinetā. pa to brīdi apcerēju visu dzīvi… un sapratu, ka varētu aizmukt.

jau gadiem pie sevis domāju – kas ir grūtāk: uzrakstīt un aizstāvēt disertāciju vai izraut zobu.
rezultātu jau droši vien zini. esmu Dr. ar beigtiem gudrības zobiem. :D
tas ir, lai cik baisi un brīžiem nenormāli un vienkārši apnicīgi līdz pretīgumam bija, ar dis es tiku galā.
bet zobs gan bija kā elles baisums. kā elles riņķis kaklā.

laikam nenormāli baidos no sāpēm.
lai gan finālā nesāpēja nemaz un joprojām neesmu izdzērusi nevienu tableti arī pēc narkozes iziešanas. tikai jūtos kaut kā nekā.

ķirurgs pēc eksekūcijas vakar saka: – nepīpējiet, nesildiet (zobu).
es tā priecīgi ar ciet muti: – es vispār nepīpēju!
vecis apgriežas otrādi riteņkrēslā pie galda: – ja? – nopēta no galvas līdz kājām un atzīst: – nu labi, labi. ļoti labi
Speerx izbrīnīts. ilgi taupītais beigtais zobs ar lieliskajām saknēm (ķirurga atzina, ka smukas un veselas saknes :D) ārstā izsauca mazāku interesi nekā tas, ka es nepīpēju. saki nu.

šodien vaļojos pa mājām uz tā rēķina un domāju – varbūt kaut ko prātīgu izdarīšu.
bet ar tekstiem neko nevaru. laikam jāsakārto bildes.

vēl 1 elles darbs – bilžu kārtošana…

Tāpat vien

Šodien slinkoju.
Ja darba svētki, tad darba svētki – svētki bez darba. Svinot to, ka citādi ir daudz darba.
Līmēju albumā pagājušā gada bildes, dzeru kafiju un klausos Youtube renesanses mūziku. Skumjos stāstus par karaļiem, karalienēm un karaļbērniem. Dzimušiem, mirušiem, mīlējušiem.
Ērmotie, ērmotie ļaudis, kas 21. gs. pārģērbjas un dzied kā agrāk. Braukā pa festivāliem un pagājušajā laikā mēģina atrast to, kā nav šodien – mieru, varonību un mīlestību. Vēlreiz izstāstot stāstu.

Pēdējās pāris nedēļas bijušas īsts maratons. No darba uz darbu, pienākumi pret citiem un saistības ar citiem. It kā nebūtu nekāda cita attiecību veida kā vienīgi pienākumi.

Atvelcies kārtējo reizi pirms pusnakts mājās no darbu darbiem un domā, ko lai dara: ēst, gulēt, sēdēt internetā un atbildēt uz n-tajiem e-pastiem? Glābt un pestīt?
Vai varbūt nedarīt neko. Neēst, negulēt, nevienam nerakstīt.
Un nospļauties par pienākumiem, solījumiem, projektiem, iecerēm, idejām, vajadzībām.

Vakar paņēmu bezalgas atvaļinājumu. Bez jebkādām saistībām, pienākumiem. Jo nevar peldēt bezgalīgi, atkal un atkal atliekot krastu. Ir vajadzīga vismaz sala atpūtai. Ja ne krasts.
Zinu, ka tagad pa laikam visi iet bezalgas atvaļinājumos. Tāpēc, ka liek. Tikai presē parādās informācija, ka brīvprātīgi.
Nu un. Nekas tā neatbrīvo kā bezalgas atvaļinājums – nevienam neesmu parādā neko. Neviens nemaksā par manu laiku. Viss, ko dari, ir mans.
Bez rāmjiem un piederības.

Šis laiks ir labs. Katra krīze ir iespēju laiks, jo tā ir izkāpšana ārpus sliedēm. Iespēja izrāvienam, būšanai citādi, attīstībai.
Ir tikai niecīga nianse – krīze ir sastingums, uzvarēs tas, kas pirmais izkustēsies īstajā virzienā.
Tāpat kā 1993. gadā, kad Atmodas sapņiem sekoja smags ekonomisks un sociāls aplauziens. Vai kurā tur gadā, kad plīsa noguldījumu lielo peļņas procentu burbulis un pazuda bankas un zārku nauda.

Šobrīd jau arī nekas liels nav noticis. Tikai vairs nevar pa vecam un ir jāmeklē jauni ceļi.
Zaudēs tie, kas nespēj vai nevar izkustēties un savas dzīves grožus paņemt savās rokās – vājākie: sociāli neaizsargātie, veciem, mazie, slimie.
Pieredze ir tikai veids, kā nepieļaut vecās kļūdas. Jo pieļautas jaunās kļūdas ir jauna pieredze.

Protams, es negribētu šobrīd dzīvot reģipša mājā mūsdienu latviešu geto kaut kur Pierīgas purvā un domāt – ko nu. Jo bez mašīnas netiec pat pēc maizes. Taču arī reģipša karalistē ir iespējas.

Vēroju, kā saplaukst zemnieku tirdziņi, atveras jauni veikaliņi – īsta gaļa, īsti āboli, īsti kartupeļi.
Lielveikalu paradīzes sapnis ar gaišajām flīzēm, mūziku un pērc šodien, maksā rīt, ņem divus par vienu cenu izsapņots. Veikals, kas izskatās kā ārzemēs, nenozīmē, ka dzīvojam citur.
Smirdīgās piparbodes un mazveikali ar čipšiem, pelmeņiem, pienu, alu, kečupu, batoniem, košļenēm nomainīja spožie un sakārtotie lielveikali.
Tomēr vēl labāk ir ieiet šodienas mazveikalā un varbūt nedabūt kečupu un majonēzi, toties pārdevējas labdien un mazliet apvītušus pēc Latvijas pagraba smaržojošus ābolus.

Lai vai kā.
Viss, kas notiek, notiek tikai vienu reizi.
Vēro un priecājies. Atkal pavasaris, un visās malās eksplodē pumpuri. Kā lai nesmaida.

Beidzot krīze ir atnākusi arī pie manis ar saviem -20 % algas. Bet vai nav vienalga.
Ne bija, ne ir. Ne būs, ne nebūs.
Bija un būs.

Vienalga tak par visu.
Ja kādam ir milzu alga, 20 % varbūt arī ir žēl. Pazaudēt 1000 latu vienmēr ir sāpīgāk kā, piemēram, 100 vai 20 latus. Tāpēc jau droši vien amatpersonas pa laikam atkāpjas – samazinātā alga esot par mazu.
Manā gadījumā tas neko būtisku nemaina. Jo kamēr naudas pietiek, par to nav vērts domāt. Sevišķi, ja dari darbu, kas patīk un ko vari padarīt.
Droši vien par darbu, kas dod gandarījumu un piepildījumu, var pat piemaksāt. Protams, ja ir no kā maksāt un par ko dzīvot.

Kamēr uz ielas nav jātirgo pūpoli kā 1997. gada pavasarī, lai sanāktu 6 ar pusi lati un varētu mēnesi dzīvot, es sevi uzskatu par diezgan turīgu personu.

Protams, ir smieklīgi paralēli projektu tāmēs rakstīt simtus, tūkstošus un simttūkstošus.
Kaut patiesībā tas ir tik relatīvi.

Trakāk, ja ir 60 latu un nav ne mazāko ideju, kad būs vēl kaut lats. Kad ir skaidrs, ka par to naudu būtu jānopērk kaut kādas drēbes, lai varētu nopelnīt citus latus – puslīdz pieklājīgā paskatā meklējot darbu.
Vai ja ir 50 santīmu un jānodzīvo veselu nedēļu.
Un nav ideju, kad būs nākošais lats.

Taču vienmēr ir izvēle. Ieguldīt mašīnā un mājā vai smadzenēs. Cerot, ka mājas paliks arī tad, kad iestāsies vecuma ku-kū. Un cerot, ka ar smadzenēm vienmēr var tikt pie jaunas mašīnas.

Tā nu tas ir.
Reizēm ir nenormāli daudz darba un naudas, bet nav laika to tērēt.
Reizēm nav nekā un nav iespējams iegūt neko – viss notiek citur.

Tas ir – būt iekšā vai būt ārā. Piederēt vai būt liekam. Pelnīt vai patērēt.
Būt pa vidu laikam nav iespējams.

Reizēm ir tik patīkami atvilkties mājās ap pusnakti un atrast vakar no rīta 6 nesaklātu gultu.
Nav jāklāj. Var krist un gulēt.
Tik sasodīti laba sajūta.

Reizēm ir tik patīkami nedarīt neko būtisku. Satikt draugus, aizbraukt prom. Vai vienkārši būt.
Laiks savai dzīvei, dzīvošanai un draugiem ir jāparedz vienmēr. Vienkārši domāšanai, iesmiešanai un sarunām.

Jo nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Tas arī viss. Dzīvojam.

P.S.
Kaut kad šodien jādodas ceļā. Nav ne jausmas, kā un pa kurieni, bet kaut kad rīt vai parīt jābūt Vācijā un aizparīt vai kaut kad Hamburgā. Kur pirms pāris dienām bija cūku gripas perēklis.
Atvainojiet, no šodienas PVO cūku gripu vairs nesauc par cūku gripu, lai pasaulē nemazinātu cūkgaļas patēriņu. Priekā!
Cūkām sveiks. Trillām būt!

___________________________________________________

Roksts beja paradzāts lv.lv – tok jim ir tik debila platforma, ka tī nikuo navar īlikt.

Tys ir, seseja nūvacoj i vaira navar publicēt. Tok navar ari izaloguot i suokt nu jauna. Tok tys vēļ pupu myzys – ari saglobuot malnroksta tī navar. :D

Piec laika raugi jau jaunā sesejā, otkon navar – īsalogoj, a rezultats taids pats. Publicej, a napublicej.

Eisi sokūt – datorpuiši jim tī ir izmaklāti. Pusgodu taisēja, sataisēja. Tod godu puortaisēja, taipat naīt.

Ak jau naīt deļtuo, ka lītoju Mozilla. Tok deļtuo tok es nesauokšu lītuot Explorer.

Eisi sokūt – reizi mienesī sasajiemu i nikuo.

Labi, ka ir itys blogs. :D I voi ta maņ vajag, lai jis karojās lv.lv – ka nasaīt, tok i navajag.

Niu skrīnu prūm, jau ceļš sauc – Pūleja, Zīmeļvuoceja, sazyn kurīne. :)))

breiveiba

Nimoz jau navajag daudz

Šaļteņu, šaļteņu mīrā

I ni stuņdi, ni minotu

Najimt pasauli pīrē

I tod īsazvanēja telepons i es kai plāsta aizanešu syutēt faksu, postu, gruobt i gluobt, zeimūguot, paraksteit, nest, vest.

Interesnai, voi itam tekstam byutu vaira rindeņu, kab telepons nazvaniejs. Voi es raksteitu, kab maņ nabejs vysu tūs dorbu i pīnuokumu. Voi tei vaira byutu es – bez pretesteibys, spīdīņa, naraksteišonys godim i pieška spruodīņa i pasaceļšonys. I gryuts, i labi.

Šudiņ beju iz interesnu kinu – “Reigā” ruodēja vuocu kinu “Kieneņbārni” (KÖNIGSKINDER). Tok vuocyski beja 1/3, puorejais angliski i itāliski. Cik jau tī vyspuor runuoja. Nazynu, kū jī klausējēs austeņuos. (Es gon raugu vysod aizīt iz vuocu kinom i izbaudeit tū, ka varu najimt nikaidys austenis.)

Vysa kina – dreižuok muzyka, doncuošona, mīsys kusteibys pret myuru soltumu, cylvāka breiveiba pret cytu grybu, pret rūbežim, kurlmāmūs žesti kai doncuošonys daļa.

Maņ jau patyka. Muzyka loba. Da i interesnai beja.

Fragments nu kinys. Streids.

Tymā šaļtī, kur Sebastianu atraun nu lūga, zalā vīna pavaca sīvīte īsavaidēja.

Nazkai tai patīsai. Klusums, kusteibys, kinys muzyka i svešys sīvītis bolss zalā.

KÖNIGSKINDER Feature Dance Film 72min Germany 2001 Director: Lutz Gregor Choreography: Juan Kruz Diaz de Garaio Esnaola Production: Contact Film, Germany

Guoju pa īlu i pasalieču, kab izlyktu iz placa sumku. Kai nazkod bierneibā.

Varbyut parosti es asu par daudz nūguruse, kab podsalāktu. Voi poša tuo namonu.

Nūpierku 4 zeimuļus ar ārmim, kotru par 10 saņtimim. Meiksti, iz papeira drupeit čeikst.

Lai voi kai.

Reit ceļš.

Maņ pa nazyn cik ilgim laikim ir atvalinuojums.

Taids atvalinuojums, kod leidza nav juojem dorbs.

Niu dūmoju, voi vajag leidza pajimt mopsi. Mož vajag – breiveibai.

Tī ir latvīšu burti. Mož kas juopīroksta.

Lai ir kas vaira par suneišim.

A mož i nikuo.

Pi kuojis.

Tievanānu čulans jau mudri!

Tikkū atguoduoju, ka tok tiuleņ Tievanānu pavasars!
Latgalīšu literatura tekstūs i kluotīnē.
Nakomercials, nagudrys i nanormali glauns pasuokums jau 3. godu piec kuortys – sovejim i sovejūs sovejim.
9.-10. majā.

Pa dīnu sastdīņ ir tolka (sāta apleik kai baile nu zīmys).
Vokorā jau zam mikriešļa gunkurs i pi gunkura ailis, dzīsmis i cytaidi teksti.
Nakts kai nakts.
Nu reita guojīņs iz Viļānu tiergu piec breineigūs Tievanānu cuoļu i raibuo syvāna.

Reizi mienesī Viļānūs ir tiergs puors kilometru garumā.
Tī var nūpierkt VYSU.
Pyrmajā godā guojom piec syvāna, nūpierkom 10 broileru cuoļus, kas kotrys izauga kai syvāns.
Ūtrajā godā guojom piec broileru, nūpierkom 11 dekorativūs vystu cuoļus, nu kuru izauga unikalys vystys, kas diej ūlys, i unikali gaili, kas dzīd i dzīd.
Itymā godā muotei vajag i cuoļus, i syvānus, tok tī tod juoīt pyrms 7 nu reita iz tiergu – syvānus mudri izpierk. :)
Jei soka, ka tikai piec itūs pasuokumu (kai Tievanānu pavasars) laikam juopierk – saīt cīši lobi.

Ari latgalīšu literaturai vajag tierga. I cuoļu.
Partū ka bez raibu cuoļu i syvānu tymā godā latgalīšu literatura nakust.
Kab na cuoļu, tierga i vysys byušonys, ari Susātiva nabyutu. :)

Ka ir kaids, kuram bez ituo pasuokuma nu nikai, gaideišu gostūs.

Ka kam vajag īrauga itam godam, kab labi augtu cuoli, teksti i vysa byušona.

Ilze

Clarin un Nacionālā korpusa seminārs

i mes vysi bez seita

myusim acīs nav guņs

myusu mama bej ceista

kod nūtyka pasauļa gols

es nazynuošu. es byušu

itam pasauļam jūceigs fons

dabasu dabasu zylais

augšā ni gaismys, ni guņs

2. okt. 2008.

šudiņ dorbā svīžu uorā papeirus i īsavieru,

ka ūtrā pusē lopai “Clarin un Nacionālā korpusa seminārs”

ir itys dzejūļs. tai goduos.

Pyrmūdīnis reita posts. Kas ir latgalīši?

Sarakste storp LgSC i SIF.

Raudzējem nūskaidruot, voi bīdreiba “Latgolys Studentu centrs” sovus projektus, kas vārsti iz latgalīšu volūdys aizsardzeibu i pamatā ir kulturys pasuokumi, kursi, seminari Latgolā i Reigā, var īsnīgt Sabīdreibys integracejis fonda projektu konkursam, kas atbolsta itaidys aktivitatis. Nūsacejums – mozuokumtauteibu bīdreibu aktivitatis.

Piec aproksta navarēja saprast. Tys ir 1:1 tys, kū mes dorom – paraleluo kultura paralelajā Latvejā. I paraleluo jimšonuos ap lītom, kas ir paralelys.

Partū ka latgalīts ir latvīts tik tod, ka jis runoj i roksta latvīšu literarajā volūdā. Tai saceit, ir integreits, pataiseits par cytu. Partū ka Latvejā integraceja vystik ir na cytaidūs īkļaušona, napagaisynojūt jūs sovpateigumu, a puortaiseišona piec vīna šablona.

Pagaidom myusu vaļstī navari byut latvīts i raksteit latgalīšu rokstu volūdā. Navari latgaliski pasaceit – es asu Latveja. Tys ir, saceit vari, tok par sovu naudu nu dorba breivajā laikā.

Tai i saīt – vīna tauta, div kulturys. Kai kas, tai separatisms i atsadaleišona.

Dūmuot, vysi tuo vīn gryb kai sasaškeļt i atsadaleit. I profilaksis piec ir juopataisa vīnaidi…

__________________________________

Mani sauc …, un es pārstāvu biedrību “Latgolys Studentu centrs”.
Sakiet, lūdzu, vai aktivitātes, kas vērstas uz latgaliešu valodas saglabāšanu, popularizēšanu, attīstību iekļaujas šī projektu konkursa ietvaros un mēs varam iesniegt projektus, kas saistīti ar latgaliešu valodu?

Paldies!

Ar cieņu, ….

__________________________________

Labdien!

Paldies par izrādīto interesi!

Grantu shēma “Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un sabiedrības integrācijas veicināšana” paredzēta _mazākumtautību _biedrībām un nodibinājumiem.
Grantu shēmas mērķis ir veicināt sapratni un sadarbību starp dažādu tautību pārstāvjiem.

Ar cieņu
…

__________________________________

Sveiki vēlreiz!
Kā var uzzināt, kura biedrība ir mazākumtautību biedrība?
Piemēram, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta mājaslapā ir atrodams šāds reģistrs, kur latgalieši ir minēta kā mazākumtautība un tos pārstāv 3 biedrības (skat. pievienoto failu).
Vai šāds saraksts ir izveidots arī SIF?
Paldies!
…

__________________________________

Labdien!

Atvainojos par kavēšanos!

Mazākumtautība ir citas tautības pārstāvji, kas dzīvo Latvijā, tiem ir sava valoda, kultūra un reliģija.
Latgalieši nav mazākumtautība, bet ir latviešu tautas sastāvdaļa, pamatnācija ar savu dialektu.

Ar cieņu
….

__________________________________

Pamatuojums ideals :D :D :D

Sova religeja nav vysom mozuokumtauteibom – ari latvīši ir pareizticeigī, a vuocīši luterani i leiši i poļaki katuoli.
Kultura var byut kotram sova. Tikpat labi, Preiļu nūvods var pasaceit, ka jim sova kultura.
Volūda?
Pīruodi, ka latgalīšim nav dialekts. I mes asam mozuokumtauteiba. :)

Laipni aicynoju šūvokor 17:00 vysus iz myusdīnu latgalīšu rokstu volūdys kursim Latvejis Nacionalajā bibliotekā. Vacajā LNB kuormā ar breineigajom čeikstūšajom durovom i greidom.

Kursus atbolsta tikai LNB, īdūdūt telpys. Lektori struodoj par veļti. Papeirs nu LgSC īkšejūs rezervu.

Partū ka mes gribim, kab vaira cylvāku muoceitu raksteit sovā volūdā. Ari Tu.

__________________________________

Nuokušais e-posts. :)

Labdien Ilze,

Atradu internetā jūsu portālu un atradu daudz saukļus latgaliski, kas man ieinteresēja un gribu Jums piedāvāt T kreklus ar šiem saukļiem, kurus Jūs varētu izvietot savā mājas lapā, gazetā un citur.

Mārtiņš

__________________________________

Patīseiba ir nazkur pa vydu.

Tok latgalīšu rokstu volūdys kursi byus. LgSC bīdri vuicēs cytim jaunīšim, studentim, interesentim tū, kū ir īsavuicejuši poši.

Partū ka tuo mums vajag. I cerīs, ka vajag i cytim.

__________________________________

Kai jau rakstieju 28. oktobrī par latgalīšu biznesu bibliotekā:

Kū vaira volūdu zyni, tū vaira informacejis atsasadz. Ka labi zyni dzymtū volūdu, atsasadz vēļ vaira. Varbyut atsagrīž tovs dzeds i baba, a varbyut – tu pats.

Breivā vaļstī breivam cylvākam navar aizlīgt tuo, kas ir īraksteits Vaļsts volūdys lykumā – ka vaļsts apsajem aizsorguot, saglobuot i atteisteit latgalīšu rokstu volūdu.

Ka tuo vajag maņ i tev, taitod tuo vajag myusim. Taitod mes varim sasarunuot sovā storpā, taitod volūda ir dzeiva.

Ka tuo aizavajag i cytam, mes varim īdūt, pasadalēt ar sovu zynuošonu. Cikom volūda ir runojama i skaitama, na tikai skaitama. Cikom ir kū dūt i ir kam dūt.

Ka jau es asu vaļsts i ka jau vaļsts navar dareit tū, kuo varu dareit es, taitod vaļsts nav i es doru.

__________________________________

Taida tei byušona. Taidi i mes. Deļtuo i kursi.

Paļdis bibliotekai. Paļdis vysim trokajim.

Kai es guoju iz blogeru forumu

Kod “Latvejis Postā” Reigys Centralajā dzeļzceļa stacejā beju nūdavuse apmāram 400 gramu vysaidu projektu i samoksuojuse par tū nacarāti moz (mokā palyka puori pat vīna boltuo moneta, narunojūt par dzaltonajom i bryunajom), izdūmuoju tūmār aizīt iz “Dīnys” reikuotū blogeru forumu. Pa nazkaidim vuojuma murgim pat beju pīsasacejuse, koč parosti itaidys akcejis ignoreju, ka kaids nasajem aiz škvarnika i naaizvalk. Patīseibā es breinojūs, ka aizguoju iz tīni. Poša nasaprūtu, deļkuo i kai. Varbyut deļtuo, ka nazkod pyrms goda laikam mani pajēme aiz škvarnika i aizvylka iz Latvejis Nacionaluos bibliotekys pasuokumu “Blogi – sērga vai iespējas” i nazkas aizagiva smadzinēs.

Beja skaidrys, ka nikas nanūteik taipat vīn i ituo foruma reikuošonys īmeslis ak jau patīseibā ir “Dīnys” jaunuos sātyslopys prezentaceja (mani jimā puorsteidze cīši lelais uzsvors iz blogim, pat pyrmajā lopā salyktajom tautys bolsa karteņom i cytaida veida interaktivu saturu, pat īspieju pošam iz jau gotovys platformys taiseit sovu blogu).

Vysmoz es tai padūmuoju par pasuokumu. Ka cytaiž nabyus – jauna lopa, jauna koncepceja, jauna saruna. Partū ka pyrms nazcik dīnu pieški naktī īsavieru, ka vyss izaver cytaiž. Tai kai taišni beja nūgļukuojuse Mozilla i škārsteiklu vierūs caur Explorer (tū, kam logo ir taids pats kai Reigys etalonam), padūmuoju – ot to gon, vīnā ruoda tai, a ūtrā cytaiž. Taišni pasabreinuoju pi seve – kaidā paralelā pasaulī cylvāks var nūdzeivuot godim i nazynuot, ka sūpluok Explorer pasaulī vyss ir cytaižuok.

Taipat kai maņ saguoja ar “Latvejis Viestneša” blogu platformu – vysu laiku rakstieju sovus dīnrokstus Mozillā i čakariejūs, a redakceja nasaprota, kur es izrūku problemys. Vyss tok ass labi. A reizi īguoju Explorer i saprotu, ka nikaidu problemu to patīseibā nav. Vīnkuorši tys, kū cytaiž doru ar rūku i viļteibu, raugūt apspēlēt muoksleigū intelektu i mašynys automatiku, te ir programmeituoja sataiseits jau gotovs. Tok ar rūku vysleidza lobuok. Pa sovam.

Tai goduos. Taipat kai es vysur volkojūs ar kuojom i nabraucu ar Reigys etanolu (etalonu) principa piec, partū ka maņ tei ruodīs naudys izsaimnīkuošona i bezparāds, tai es nalītoju i Explorer. Vajag tok koč kaidus principus. Taipat kai naādu marineitus kirbus i olīvis – tuo īmesļa piec, kab iz pasauļa byutu koč kas, kuo es naādu. A to ka cylvāks ād vysu, jū var nūturēt par sprostu. A kuram gribīs byut sprostam. Koč jis i ir sprosts dzeraunis cylvāks.

Tai es guoju iz tū blogeru forumu. Sumka beja vīgluoka par 400 voi cik tī gramim. I prīcuojūs par pavasari.

Dūmuoju, ka ak jau naaizīšu. Tys ir, es kavieju jau pyrms tuo, kai beju suokuse beidzūt īt iz postu. Narunojūt par puorejū guojīni lānā gorā.

Tai es gols golā iz jū tūmār aizguoju – nu stacejis puori Daugovai, garom bibliotekys ceļšonys laukumam ar statini vysapleik. Tai kai taisnuokī celi īt ar leikumu i eimūt apleik var vaira redzēt, tod es guoju iz dullū i raudzieju naīt pa taisnū. Partū ka pa taisnū īt nav nikaida šarma. Pa taisnū var aizīt kotrys duraks. A ar leikumu īt i tikt da mierķa – tei jau ir klase.

Gols golā, nikuo svareiga nūkavēt navar. Truopieju iz nazkaidim puors beidzamajim runuotuojim i iz temu, kas mani niu interesej – politiki i blogi. Iz Štokenberga runu, kur jis pīsauce i gūvi Dainu nu Makašānu klāva, i runuoja par sorkonū streipi, kam, blogojūt pyrms vieleišonu, nakuops puori.

Tei streipe mani taišni interesej – cik tuoli kurs var īt, kab puordūtu sovu jaunū sukni par leluoku bolsu skaitu. Tys ir, ar interesi jau puors mienešu verūs iz deputatu blogim, spamuošonu i kontaktu laseišonu socialajūs teiklūs, par pīmāru, draugiem.lv i Twitter. Suocūt ar seikom peškom, beidzūt ar lelajom zivim, kas rauga aizmuozuot tautai acs ar it kai byušonu sūpluok – tok jau tīpat škārsteiklā.

Ogruok zam vieleišonu vysys īlys beja aizkrautys ar palākom deputatu sejom, niu laikam nabyus mīra i virtualajā pasaulī. Lēks uorā i agitēs. Skrīs pa monitoru. Myrguos. Pļuopuos i sūlēs blogūs.

Tei deputatu jimšonuos škārsteiklā izaver nirdzeigi. I brīsmeigi.

Partū ka kam maņ byutu vajadzeigi deputati, kas stuņdem sēd draugūs, Tviterī voi mūka nazkaidus PR rokstus i kopej pa vysim sovim blogim…

Seikuok naizasaceišu. Par tū vysu maņ vēļ juopadūmoj.

Vēļ maņ tymā “Dīnys” organizeitajā blogeru pasuokumā pasaruodēja cīš smīkleigai vīna līta. Izvylku fotoaparatu i sasajiemu divejim kadrim (maņ rībās fotografēt cylvākus, i deļtuo es pat palaižu garom foršu ānu spēli iz projektora ekrana), a jau pi pyrmuo klikša vysi apleicejī žurnalisti atsavēre. Blogeri gon nā.

Kotram tok sova vuts – žurnalists dzierd fotoaparatu voi jiut jū ar trešū nuosi jau pa gobolu!

Tei ak jau ir leluokuo atškireiba žurnalistu i blogeru storpā: na vysi žurnalisti ir blogeri i na vysi blogeri ir žurnalisti. Tys ir, cylvāki var byut blogeri, a žurnalisti ari ir cylvāki.

Tai apmāram.

Kartenis var apsavērt ite: kai-es-guoju-iz-blogeru-forumu

Nikod natici www.1188.lv – logikys aizdavums: ka A nav B, voi D ir A voi B, ka C nav A i C ir D

Ka es asu sirdeiga, byutu maigi saceits. Ka es jau kurū reizi naasu gotova nūraut golvys vysom informacejis dīnastem, kuortejū reizi atbraukdama iz staceju (labi, itūreiz ni 7 km kuojom ar sumku pa šliudūni i viejputni) i saprosdama, ka nikur nabraukšu – cīši maigi saceits.

Paļdis logikys aizdavumu sastateituojim nu www.1188.lv i jūs sātyslopys strukturys taiseituoju, datu apstruoduotuoju, programmeituoju leikajom rūceņom i vacmūdeigajai lopai!

Paļdis “Latvejis Dzelzceļam” par breineigu sadarbeibu ar informacejis dīnastem i puordūmuotu informacejis izlikšonu stacejuos! Nu jūs var vuicētīs, kai NAVAJAG cylvākam dūt informaceju.

Jūs deļ maņ beja unikala īspieja pīsaceļt 6 nu reita i īraudzeit, ka uorā ir mygla, naktī ir nūlejs leits, nu balu atsagrīž jaunuotne ar ola pudelem, iz īlys svaiduos salauzts biroja krāslys, tū krāslu savuoc bomži i nas lomuodamīs pa īlu, taipat ari izzynuot, ka es asu glupa i nasaprūtu tik vīnkuoršus logikys aizdavumus kai Leluo Pīktdīne i viļcīņu saroksts, kai ari saprast, ka stacejā struodoj sirdeiga buoba i es vyspuor nasaprūtu, kū radzu i kur verūs – okla vysta, eisi sokūt.

Prūtams, kod es itam logikys aizdavumam asu niu veļtiejuse jau kaidu stuņdi, es saprūtu, ka šudiņ C ir D i D ir vīnaids ar B, taitod šudiņ C navar byut A, partū ka C ir A, ka C nav B. Taitod mož C ir D, partū ka D nav A. Voi ari D nav ni A, ni B, a vīnkuorši D. A cytureiz E nabyus ni D, ni A, ni B, a F – izjāmums nu B, kas ir A izjāmums. Partū ka A nav B i B nav A, a D tože nav ni A, ni B.

Jūks to taids – 1188.lv sātyslopā ir raksteits: viļcīņs 7:30 kursej dorba dīnuos, a viļcīņs 10:28 nakursej dorba dīnuos. Taitod viļcīņs 10:28 kursej breivdīnuos. It kai logiski. Tok deļkuo itys pīvadums par D juoizvad nu C attīceibu ar A i B? Juoīguodoj, ka D ir C – partū ka dorba dīnuos A viļcīņs C kursej tai, a izejamuos dīnuos B viļcīņs C kursej itai, taitod attīceigi, ka Leluo Pīktdīne ir D (izjāmums) i vīnaida ar B i C ir vīnaids ar B, tod D nav A.

Attaisiejuse vakar vokorā 1188. lv sātyslopu i īraudziejuse kai nuokušū viļcīni iz sātu īkruosuotu reisu 7:30, es naīsadūmuoju, ka īkruosuots nanūzeimoj asūšs – tei ir tikai programys klaida. I ka patīseibā reit (šudiņ) ir Leluo Pīktdīne, taitod izejamuo dīna, kod viļcīņs kursej na piec pīktdīnis, a breivdīnu saroksta. Tīsa gon, formuliejumi “kursej”, “nakursej”, zvaigzneitis i streipeitis atguodynoj logikys aizdavumus – izjāmums aiz izjāmuma i izjāmuma izjāmums nu izjāmuma. Nikod nazyni, voi kuortejais dzeļžceļa remonts i izjāmums ir izjāmums nu eistuo saroksta voi jau nu izjāmuma.

Kauns jau atsazeit, ka maņ ir doktora grāds i taitod ak jau ir zynoma logiskuo i seceiguo dūmuošona, a īkrytu iz taidu seikumu: C nav A, a B, taitod D, kas ir C, ari ir B. Tok dusme vysleidza. Patīseibā – pādejais pilīņs. Cik var čakarētīs!!!

Parkū nav īspiejams vīnkuoršs, logisks viļcīņu saroksts: šudiņ ir 10. apreļs, taitod 10. aprelī viļcīņs kursej tikūs, tikūs i tikūs. Nav vaicuojumu. Jis kursej tai, partū ka šudiņ ir šudiņdīna. I reit jis kursēs cytaiž, tok deļtuo es vieršūs reitdīnys sarokstu.

Škārsteiklā (internetā) tei nav nikaida kīnīšu ābece – vīnkuorša sātyslopys puortaiseišona i datu vydā likšonys puorprogrammeišona tai, kab jūs varātu saprast i aizjimts, i nūgurs, i cylvāks ar specialajom vajadzeibom, par pīmāru, cytaiž dzeivei pīsamāruojs i sovā dorbā lobs dareituojs, a nu dobys ar lānuoku dūmuošonu.

Partū ka cylvāku integreišonai sovā informacejis sistemā na vysod vajag vīnkuoršrunys bukletus i specialūs projektus ar ERAF, EU i EEZ finansiejumu. Gona ar puordūmuoti i maksimali vīnkuorši pasnīgtu informaceju.

Nā. Ir nazkaidys cedelis aiz cedeļu. Aiz cedeļu cedelis vēļ cedele – i škārsteikla sātyslopā, i stacejā. Izjāmums aiz izjāmuma – ka beiguos dīna, kod nav izjāmumu, ir izjāmums…

Viļcīņu sarokstu sistema “Latvejis Dzeļzceļā” mani vysod ir fasciniejuse. Pat tod, ka tu verīs iz juo, tu nazyni, kū tu redzi. Tei ir nazkaida cyta logika: lelais saroksts viestej vīnu, tok piec juo viļcīni laikam īt tikai tod, kod es nabraucu. Vysod, kod maņ ar jū ir dariešona, tī ir izjāmumi. Jau godu godim.

2008./2009. goda saroksts “stājas spēkā 25. maijā” i atsatīc iz divejim godim i divejim 25. majim. Parkū tī nav dalykts gods: “stājas spēkā 2008. gada 25. maijā”? A to es eistyn padūmuoju – 2009. goda 25. majā. Vīnkuoršuo tagadne ir neitrala – jei tikpat labi var byut ari nuokūtnis laikā. A dalīkūt koč voi godu voi koč cytu laiku, salyktū paguotni “ir stājies spēkā”, byutu skaidrys – NIU jis ir spākā, partū ka jis JAU ir stuojīs spākā.

Breinumaini. Saskaņā ar izjāmumu dorba dīnā reita viļcīņs ir 7:30, Viļānūs 11:14, videjuo i ar lelu pompu i trādirīdi atkluotuo Līpuojis uotrviļcīna dorba dīnā nav, vokora viļcīņs ir 16:45, Viļānūs 20:15. Dorba dīnā iz dorbu Viļānūs, Rēzeknē, Zylupē ar viļcīni NAVAR tikt – tikai kavejūt dorba suokumu. I viļcīni kursej tikai 2 reizis dīnā – nūkavej vīnu, teic piec pussutkys, nūkavej ūtru, jau cytā dīnā.

Nu pareizi – kurs ta Latgolā struodoj. I ka struodoj, lai sēd sātā! Nav kuo volkuotīs pa Reigu, uorstim, ministrejom i dareišonom. Tys nikas, ka vyss ir centralizeits i kotra syuda piec juoskrīn iz iudiņagolvu Reigu.

Gols golā, Latgolā tok nav ni veikalu, ni školu, ni elektreibys (es nafantazeju, itūs izsacejumus pylnā nūpītneibā ir sacejuši Latvejis izgleiteibys auglis – Reigys školu absolventi!). Kai Latgolā var byut dorba laiks nu 8 da 17 stuņžu dīnā? Voi kai var byut cylvāks, kas gryb ar sabīdriskū transportu aizbraukt iz Latgolu dorba dereišonuos tymā pošā dorba dīnā? Tai i brauc – par komandiejuma naudu ar sovu transportu voi komandiejumā ir div dīnys vīnys vītā i sajem diveju dīnu dīnys naudu ak jau.

Tok breivdīnuos, kod viļcīni kursej piec leluo sarokstai, taitod BEZ izjāmumu, saīt vēļ smīkleiguok. Izjāmumu nu saroksta nav. :) Taitod saroksta sastateituoji par normu (!) atrūn itaidu kuorteibu: reita parostais viļcīņs ar dermantina siedeklim nu Reigys izīt 10:28, Viļānūs jis īīt 13:45, a mudrais viļcīņs ar audakla siedeklim izīt stuņdi vieļuok 11:30, a Viļānūs ir 14:05! Tikai 20 minotu vieļuok kai parostais! A nuokušais viļcīņs ir tikai 16:45.

Paaugstynuotuo komforta viļcīņsbrauc mudruok. Na jau deļtuo, ka slīdis lobuokys i var pabraukt mudruok. Jis vīnkuorši pītur tikai Ūgrē, Pļaveņuos, Krustpilī i Viļānūs. :) A komforts skaituos jau pīsauktī ar drēbi apvylktī siedekli, strāšnys kinys krīvu volūdā 1. i 3. vagonā, kopeja automats 1. vagonā. Par nasastuošonu pi kotra pakša i baileigajom kinom i īspieju pierkt kopeju juomoksoj Ls 1 vaira: pīmoksa Ls 0,5 par komfortu i Ls 0,5 par mudrumu. Koč vysleidza parosti navar dabuot bileti, ka napierc nazcik dīnu īprīkš. Taidi jau ir tī narentablī Rēzeknis, Zylupis reisi… seviški pyrms i piec leluoku svātku cylvāks cylvākam stuov iz golvys kai Indejā.

Taitod piec saroksta sutkā iz ituos linejis ir 3 viļcīni, 2 nu jim īt vīnā laikā. Logika???? Rentabilitate??? Vīns ir ubogu viļcīņs par Ls 4,30 i nūstuošonom pi kotra pakša, a ūtrys kungim ar kinu i kopeju par Ls 5,30? Atlaidit, cenys starpeiba nav tik lela.

Vot i breinojūs. Par “Latvejis Dzeļzceļa” logiku i ceņtīnim “puordūmuoti” salikt viļcīņu sarokstus, kab tī ni besa navarātu saprast i byutu kū na sarežgeituok. Par 1188.lv vacmūdeigū lopu. Par informacejis pasnīgšonys putru.

Tai i saīt – div rūcenis, obejis kairuos. Ni uobeļa mutē truopeit, ni čūksta nūslaiceit. A švaka ir tikai vaļdeiba. Mes vysi eņgeli. Tys nikas, ka navarim kvalitativi padareit sova dorba – kvalitativi (mudri, precizi) informēt sabīdreibu, salikt dereiga, puordūmuota saroksta, padūmuot par ūtru.

A to saīt tai – pasažiri deļ dzeļzceļa, ni dzeļzceļš deļ pasažiru.

P.S. Labi, eju iz staceju vēļ vīnu reizi. Mož par reizis maukt džynsus, jimt lelū sumku i braukt ar stopim?

Žuļtains roksts nu diena.lv

Ituo vokora muzyka

nazkaidys dzīsmis itam vokoram

Sv. Speerka aforismi par dzīvi

Lai nerakstītu par skolotāju protestiem par algu samazināšanu un jau pāris gadu desmitus ilgo jēru klusēšanu par izglītības saturu, kvalitāti un samērojamību ar darba tirgus prasībām, par skolas dotās gara bagātību nastas un psiholoģisko traumu nozīmi elitāro skolu bijušo audzēkņu karjeras un dzīves iekārtošanā, par izglītības standartu pievilkšanu aiz ausīm un papēžiem atbilstoši dažādām jaunākās modes tendenču diktētām Prokrusta gultas dimensijām, par latvju rakstinieku un dzejnieku tiesāšanos par gulēšanu vai negulēšanu kāškrustā, par potenciālo deputātu profiliem sociālajos tīklos un citām vēlēšanu dīvainībām, par dažādām kaislībām ap leksikas normēšanu un latvju vārdnīcu arhaiskumu, kā arī par citiem niekiem, kas skar mūsdienu latvju prozas un dzejas darinātājus ar vai bez privātās dzīves un “Privātās Dzīves” varoņus ar vai bez literāriem izdomājumiem un žurnālistu sacerējumiem, dažādus notikumus ar viņiem un šo notikumu falsifikāciju un klasifikāciju, literāro mediju dzimšanu, miršanu un dzīvošanu ar vai bez kritikas gādīgās rokas vai indeszoba, nerunājot nemaz par tādiem jaukumiem kā reālās dzīves dīvainības ik uz soļa, kas skar ikkatru, kas tur acis un ausis vaļā un ar prieku uzlūko šīs pasaules notikumus, ļaudis un viņu izdarības, šonakt es rakstīšu par Sv. Speerka atziņām par dzīvi.

Kas ir Sv. Speerx?

Sv. Speerx ir bibliotēku aizgādnis.

Jo zeme, kam ir savs bibliotēku aizgādnis, noteikti uzcels bibliotēku.

.

Sv. Speerka aforismi

paradzēti tirguošonai pie kases jebkurā tā cienīgā grāmatveikalā

.

Sv. Speerx un darbs

Sv. Speerx ir veiksmīgi iekļuvis šajā zonā un domā – ko tagad darīt.
Sv. Speerkam nepatīk neko nedarīt un patīk darīt neko, bet vienmēr jāizvēlas.
labāk nedarīt neko prātīgu nekā darīt kaut ko prātīgu.
rakstīt šite jēdzīgāk nekā urbt.

Sv. Speerx un slinkums

slinkums ir vienīgais normālais cilvēka agregātstāvoklis.

Sv. Speerka aforisms par dzīves jēgu

visu mūžu var pateikt vienā teikumā, bet kāds cits mokās un dzīvo 80 gadu.

Sv. Speerx šķiro atkritumus

sēdēju darbā uz palodzes un ar melnu biroja nazi drāzu melnu zīmuli. palodze sasilusi saulē, kanālā peld pīles, žvankst trolejbusi. pavasaris. pa bulvāri aiziet pa kādam gājējam, saules pa pusei piežmiegtam pie asfalta.
drāzu un skatījos, kā zīmulim atsedzas sudrabaini melnais grafīts un kā asmens viegli kā mālu šķeļ koku. bauda drāzt - katra sīkākā skaidiņa atdalās ar vieglu pieskārienu.
nopūtu palodzes skaidas un vēroju, kā tās uzzib baltas un gandrīz caurspīdīgas saulē, virpuļo siltajā gaisā un krīt zālē.
laime ir vērot dzīvi un smaidīt.

Sv. Speerka paroles

ja parole ir īstā, tad to var atcerēties un nejauši uzminēt arī pēc trim mēnešiem, tiekot iekšā ar pirmo reizi.

kāpēc tā ir ar Sv. Speerka blogu, bet nekad nenotiek ar internetbankas parolēm?

Sv. Speerkam nekas nenotiek

ja nenotiek tas, ko gribi, varbūt nevajag gribēt to, kas nenotiek.

vai arī gaidi ne to, kas varētu notikt.
un ne no tiem, kas gribētu, lai notiek.

Sv. Speerx par trakajiem

trakiem pieder pasaule.

un kas pasaulei no tā?

Sv. Speerka atklāsme

griezies kur ne gribi, vieni slaisti.
apaļi un skaisti.

Sv. Speerx un zelta padomi

21. maijā kāds anonīms viedais teica labāk nerakstīt.
šo padomu gan tā arī neizlasīju, taču apzinīgi ievēroju līdz 7. augustam.

labs padoms zelta vērts.

Sv. Speerka aforisms par darbu

eņģeļiem bez spārniem ir arī rokas.
jāstrādā laikam arī paradīzē.

Sv. Speerx mierina sevi

vai pirmie sūdi, kas nākuši. vai pēdējie, kas aizies.

Sv. Speerx un nostaļģija

Sv. Speerx aizgāja uz Misiņiem.
protams, to var uztvert arī kā sistēmas kļūdu, jo bibliotēku aizgādnis šo bibliotēku bija inspicējis kaut kad arī pa vidu (vismaz atceros, ka viņš tirgojās par riteņa nolikšanu vestibilā, laikam uzvarēja).
bet bibliotekāre, ņemot aizgādņa apliecību, apzvērēja – pēdējo reizi Misiņos Sv. Speerx esot bijis 2002. gadā!
tā jau ir – Sv. Speerx bibliotēkas inspicē nemanāmi. i ne dzirdi, i ne mani.
kam Speerx uzskrēja Misiņos?
mini reizes 7 – varbūt trāpīsi!

Sv. Speerx un citi

sistēma drāž Sv. Speerku. Sv Speerks piedrāž sistēmu. baltās sievas stāv kā mūris. bābas skalo Sv. Speerka kaulus pie kafijas. neviens neko nesaprot.

Sv. Speerka aforisms laikam 15. oktobrī

dzīve ir liela dāvana.

iedeva par velti, neatpirksies visu mūžu.

Sv. Speerx un bibliotēka

apstākļu sakritības dēļ Sv. Speerx grib nokopēt savu rakstu grāmatā, ko redz pirmo reizi mūžā (un droši vien arī pēdējo).

stāv rindā, lasa citus rakstus, brīnās, par ko gan neraksta un kā gan neraksta.

pienāk Sv. Speerka kārta. viņš dod kopētājai tantiņai grāmatu.

tantiņa jautā, vai var samazināt un kopēt abas lapas uz viena atvēruma.

Sv. Speerx padomā un saka, ka varbūt ne. tomēr būs jāiesniedz.

tantiņa novaidas vien – tad ta laiki pienākuši! nelasa, neraksta, nokopē un iesniedz kā savu darbu.

Sv. Speerx māj ar galvu – jā, jā, tā tas ir.

pēc pauzes, kad tantiņa purpinādama kopē jau 2. lapu, Sv. Speerx kaunīgi piebilst: “Vispār tas ir mans raksts…”

tantiņa ķer pie sirds, tad pie jau nokopētajām lapām, tad ķer brilles un skatās, vai labi nokopējusi.

Sv. Speerx atzīst, ka labi.

Sv. Speerx un cenas

cenas viņu pārbiedē katru rudeni, kad Speerx atgriežas Rīgā.

bet nekad nav bijis tik traki kā šogad – ka pārbiedē ik pēc nedēļas, kad viņš atgriežas Rīgā.

Sv. Speerx domā

ne viss, ko tu domā, ir tā, kā tu domā.

ne viss, ko tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā, ir tā, kā tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā.

uzķēries, ja?

Sv. Speerkam vajag

ko vajag, nedabūsi.

kā nevajag, būs gana vienmēr.

Sv. Speerx un grūtniecība

pamanīju “Drogās” diezgan glītu grūtniecības testu MARIA, virsū rozā puķīte.

uzreiz iedomājos – varbūt ir arī prezervatīvi JESUS.

ja reiz pārsteigums, tad pārsteigums.

kāda atšķirība – caurums vai Sv. Gars.

Sv. Speerka aforisms par spārniem

reizēm spārno arī tas, kas nenotiek.

Sv. Speerks un profesore

Sv. Speerx atšķīra mēnešrakstu un sāka lasīt 1 rakstu par 1 tekstu.

raksts sākas ar vārdu “Profesore”, jo aprakstītā teksta autore ir profesore.

Sv. Speerx tālāk nelasīja.

Sv. Speerx un gudrība

visi te tik gudri. duraka neviena.

Sv. Speerx un pieredze

tā ir tikai pieredze. bet pieredze mūs pataisa vai nu par maitām, vai cilvēkiem.

Sv. Speerx un bābas

ielaižoties sarunās ar kādu citu, es riskēju zaudēt tiesības izlemt par sevi.

no otras puses, reizēm tas garantē mieru. vismaz nav jāpieņem lēmumi.

viss plūst. sistēma nes. ar mani runā. ar mani runā par citiem. es esmu iekšā.
iekļaušanās finālā tomēr sanāk par dārgu – tās var būt diezgan dārgas tālsarunas. bābu būšana finālā ir dārgs pakalpojums.
ir vērts padomāt, par cik un vai vispār drīkst pārdoties. jo naudiņa pēc tam būs jānoliek vietā.
lai vai kā – jaunība attaisno stulbumu, bet ne bābiskumu.

Sv. Speerx un koncerti

iedomājieties, šito kaunu.
Sv. Speerx aiziet uz koncertu, bet tāds lūziens.

klanās un mokās. un meldijas cita par citu lēnīgākas…
tik ka brīžam kādas bungas vai kas. brīžam klusums un, augstākais, kāds zvaniņš liegi dzindzinās.
varat iedomāties – viss jau beidzies, visi ceļas kājās. Sv. Speerx beidzot ir žirgts un žiperīgs. atskatās uz durvīm, bet tur 1 paziņa.

paziņai ta prieks, bet viņas māte šņāc vien.

tagad domāju – krācu es vai nekrācu.
nē, nē. koncerti nav domāti man.

Sv. Speerx un darbs

braucām atpakaļ uz Latviju.
apsniguša tīruma malā liels uzraksts:
“Rabota za graņicoi možet okazatsa rabstvom”.
dzīva taisnība – nekas cits jau nemaz negaida.

Sv. Speerx un Dievs

netālu ir iela. mašīnu dūkoņa, riepas, motori.
krēslo. uz nakti sāk piesalt, un Sv. Speerkam ir auksti. sniegs skrapst zem kājām. viņam ir slapjas kājas. viņš skatās uz pilsētu no augšas, no gaisa tilta, kas ved pāri mašīnu pilnai pilsētas ielai.
es redzu debesu malu, kur sastājušies tumši sniega mākoņi. saulrietā spīd sarkanām malām. es redzu katedrāles torņus. milzīgas velves, krēsla, vīraks. zem kājām skan flīzes. koka soli. pustumsā iegrimis altāris, kur spīd mūžīgā Dieva acs. maza lampiņa, kam kāds pa laikam pielej eļļu, lai tā neizdzistu.
vai tad, ja nebūtu eļļas, beigtos arī ticība? vai varbūt tad tā degtu tikai no Dieva gaismas?
kurā mirklī Dievs pārstāja būt viņš pats. un kurā mirklī cilvēki sāka spēlēt Dievu.

Sv. Speerx dzejnieks

kopotie kopotie raksti
mamma virtuvē
tētis makstī

Sv. Speerx zaudē

viss, kas man pieder, reiz zudīs.
jo vairāk es iegūšu, jo vairāk būs jāzaudē.
jo vairāk cilvēku es satikšu, jo vairāk būs to, kā es nesatikšu vairs nekad.
jo vairāk vietās es paspēšu būt, jo vairāk būs vietu, kurās es nebūšu vairs nekad.

Sv. Speerx un vaidētāji

ienāca prātā, ka latviešiem jau nemaz nav smieklīgas literatūras – vieni vaidu vaidi.
atceroties “Mērnieku laikus”, nenāk prātā nekādas jautrības. lai gan kaut kas jau tur bija domāts smieklīgi. literatūras učenes gan jau smejas.

palasi kaut kādu Repši, Ikstenu vai Neiburgu – vienas žēlabas.

cik viss drausmīgi un kā nekas nebūs labi.

Sv. Speerx un nabadzība

biju iegājusi “Maksimā”.
tur reizēm var dabūt nocenoto papriku, kam beidzies termiņš.

uz pusi lētāk, bet nekas jau nav noticis – paprika ir izturīgs augs.
ar mokām atradu maizes stendu – bija pilnīgi neloģiskā vietā.

paņēmu maizi, ko vienmēr pērku, tas ir, cita man negaršo. visi tie “Lāči” var iet ieskrieties.

nokaunējos no nabadzības visapkārt.
pensionāre bēšīgā plašķī. vīriņš ar kepku. tukla māte ar zirgasti, bērns čīkst padusē. izkaltusi pensionāre ar lakatu.
ļaužu sejas. vienas vienīgas skumjas un nogurums. tramīgi uzlūkojot plauktus.
par cik tad šodien ir dārgāk.

un recepte, ko nokopēju no “Tvnet”, bet kas bija pārpublicēta laikam no “Latgales Laika”. pensionāru izdoma.
“Ja vārītiem rīsiem un burkāniem pievieno eļļā apceptas auzu pārslas, ēdiens pēc garšas atgādina mencu aknu salātus.”

un ko lai viņi lasa.
ko vispār viņi lasa.

latvju jaunāko prozu? stāstus par nepārejošo nabadzību visapkārt.
plānas grāmateles cietos vākos ar lieliem burtiem, lielām atstarpēm un lielām malām, katrā grāmatā audekla prievīte?
kas vispār lasa kaut kādu latvju jaunāko prozu.

kam iet tik labi, lai lasītu, cik viss ir drausmīgi.

Sv. Speerx noklausās

braucu autobusā. ļaužu pilns, cilvēks pie cilvēka. māte māca dēlu.

viņai esot ienākusi prātā ļoti laba ideja! varēs samaksāt visus kredītus!

- aizej pie tēva. pasaki, ka esi viņa dēls. paprasi tūkstoti!
- a kur jāiet?
- pie tēva. pie papiņa. baltajā ķieģeļu mājā.
- a kur jāiet?
- pa labi tur. ceļš un pa labi. ieej, paprasi tūkstoti. pasaki – nedosi tūkstoti, prasīšu alimentus. tur tavas vecāsmātes māte arī dzīvo. ieraugi veceni, sit pa galvu. viņai 99 gadi. īsta ragana.
- a viņam mašīna ir?
- ir. kaut kāda honda.
- ā.
- mētājas pie mājas.
- a kur tā māja ir?
- pa labi, tur no ceļa pa labi.
- a tā māja?
- kāda māja. riktīga suņabūda. es jau nemaz nezinu, vai viņš dzīvs. tavs papiņš. varbūt sen nosprādzis. bet tu aizej.
- a kur jāiet?

Sv. Speerx un maitas

par maitu nepiedzimst.
par maitu kļūst.

kad apzog vienu otru reizi, tad iemācās aiz sevis aizslēgt durvis.
ar laiku ieliek dzelzs durvis un signalizāciju.

nepieskarties.

Sv. Speerx un dāvanas

dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko sev neviens nekad nepirktu.
visi sūdzas par aizņemtību.
bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo.

iedomājies – stāvi pie kases un visu mūžu tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes.

Sv. Speerx un atmiņa

biju kaut ko izdomājusi, kas jāraksta, bet aizmirsu.
ai, nav svarīgi.
tāpat neviens neko ne atcerēsies, ne aizmirsīs.

Sv. Speerx, komentāri un tehnobābas

būtu bābai riteņi, būtu vellapēds.

būtu bābai zobi, būtu krokodils.

bābai ir internets.

Sv. Speerx un pagaidām

dzīve ir pagaidām. nepieķeries.

Sv. Speerx un trauki

katrā nopietnības mucā ir karote humora.

katrā humora mucā vienmēr atradīsies kāda karote nopietnības.

Sv. Speerx un satikšanās

mēs visi esam gandrīz apaļi un saskaramies tikai ar pāris šķautnēm.

nevar gaidīt, lai kāds tevi pilnībā saprastu.

pilnībā saprotas tikai salipušas plānās pankūkas.

Sv. Speerx un atkarība

varbūt tā ir atkarība. bet no dzīves.

Sv. Speerx un pieredze

ikreiz, kad padomāju, ka tā ir vērtīga pieredze, es dabūju pa purnu.

vai tāpēc man noliegt pieredzi.

Sv. Speerx un līgavaiņi

pasargā, Dievs, no vecajiem līgavaiņiem. no jauno līgavaiņu brūtēm sargāšos es pati.

Sv. Speerx un suņi

sargā pats sevi, un tev blakus vienmēr būs suņi, kas tevi sargās.

Sv. Speerx un dzīve

dzīve ir stihiska nelaime, kas piemeklē reizi mūžā. par laimi tas ir pārejoši.

Sv. Speerx pareģo

nākotne ir mūsu šodienas rīcības sekas.

gan jau mēs visu salaidīsim dēlī. un tad gan jau izrādīsies, ka vajadzēja notikt kaut kam citam.

tad, protams, visi zinās, kam vajadzēja notikt. un kas bija jādara, lai notiktu.

Sv. Speerx atzīstas

Sv. Speerx nekad nemelo.

Sv. Speerx bija

viss varēja būt citādi, bet bija tā, kā bija.
būtu bijis, ja būtu bijis.

Sv. Speerx par pagātni

reiz zāle bija zaļāka. reiz arī bibliotēku bija vairāk.

toties nebija gūgles un ctrl+F, tāpēc viņiem nācās izlasīt visu, lai kaut ko atrastu.

pa kuru laiku viņi sēdēja internetā?

Sv. Speerx un bezmiegs

paklausoties sarunas apkārt un palasot tekstus – vai vispār ir kāds, kas naktī guļ?

teiksim, 2 naktī.

Sv. Speerka aforisms par algoto darbaspēku

ir taureņi, kas plīvo, kur labāk un skaistāk – iztraucēti aizlido.

bet ir laputis, kas lēnām zīž savu lapu.

Sv. Speerka aforisms par naglām

labāk būt naglai pakaļā, ne spraukties kādam pakaļā.

Sv. Speerka atziņa, kāpjot ārā no trolejbusa

nedod Dievs iemīlēties aklajā un gaidīt klibo.

Sv. Speerx vēlreiz domā par darbu

tāda ir tā mūsdienu verdzība.

pats sevi ieliec krātiņā un gaidi, ka kāds tev par to samaksās.

Publicēts lv.lv

saucit tū koč voi par mīlesteibu

pavasarūs es asu drusceņ dīvs i maņ dasadur myužeiba – saule, svaigs gaiss i vyss pasaruod nazkai cytaiž.

var saukt ari par mīlesteibu. a pavasarūs vyss ir lobuok. i varbyut tei ir mīlesteiba. naredzēt švakuo i prīcuotīs par putyna spaļveņu gaisā.

pavasari ir pasaceļšona. napraktiski, rodūši, gaistūši – aiz aizturātys energejis skaņ spruodzīni vysur iz īlu. redzieju, ka škierbā pi Benjameņu sātys sīnys jau izspruogušys pīnejis – īsagivušys ar sovu sakni betona plitku i pundamenta škierbā i izlaidušys zaļu lopu rozeti. i īpyut tu taidai!

šudiņ ir izspruodzs ari oranžais krokuss puču dūbē pi kūka. i pylns osnu – narcizis, tulpis ak jau. a lilovī krokusi jau ruoda sovys dreiksnys. atraitneitis tik nazcik dīnu izstateitys dūbē i vēļ rikteigi nasaprūt, kas nūteik. juos sēd i tuš – solts tok! tok cyta jau izškurynoj lapenis – laikam byus juoaug!

ite 1 nu vacūs biļžu. janvars. tok maņ patyka kruosys.

atguoduoju taidu krīvu vuordu лазурь. nazynu, deļkuo tai. es nazynu, kū tys vuords nūzeimej. es zynu tikai kontekstu, kaidā jū īsadūmoju i atguodoju.

A ite jaunuokī nūtykumi kūpā ar LgSC:

Da 10. apreļa jaunīšu rodūšūs dorbu konkurss par Latgolu.

17. aprelī stopiešonys saceņseibys studentim i cytim gorā i mīsā jaunajim iz Dagdu.

18.aprelī ir Latvejis Leluo tolka. LgSC aicynoj iz tolkuošonu Dagdā! Piec tolkys paradzāti daņči, kurus spieļuos i vuiceis Preiļu Valsts gimnāzejis folklorys kūpa “Rūtoj”.

25. aprelī “Vuolyudzāni” Rēzeknē – skotuvis konkurss škoļnīkim i olimpiade vydsškolnīkim i studentim.

9. majā nakomercials pasuokums autorim i skaiteituojim “Tievanānu pavasars” Viļānu pogosta Tievanānūs.

pavasars. vakar guoju pa īlu

pavasara saule. pagaisynuotūs zoru cereibys pyrms atsamūsšonys.

pučis

cikom vēļ zīma. koč i pavasars.

Bruno Coulais “Les Choristes”

Gabaleņš nu Bruno Coulais melodeju.

Nu kinys “Kūristi”.

Latgolys Radeja beiguse gavieni

Latgolys Radeja atsuokuse raidiešonu latvyski. Krīvu laiki nabeja ilgi, koč šaļtim bezcereigi – 55 dīnys.

Dūd, Dīvs, saiminīka rūku, kierīni i apjiemeibu. I pazemeibu saprast sovys klaidys i īsaklauseit ūtrā – sasaprast kūpeigu dorbu lobā.

Ceru, ka itei vysai Latvejai byus loba vuiceiba. Cik vīgli ir pagaisynuot tū, kas jau ir. I cik gryuts ir otkon dabuot atpakaļ tū, kuo vaira nav – volūdu, dzīsmi, saimi, tāvaini, sātu, vaļsti.

Vakar ap sešom stuņdem vokorā Aņss Ataols Bierzeņš atrakstēja: I golvonais, ka itam myusu dorbam niu irā konkrets rezuļtats: divejis stuņdis atpakaļ ar Bykouskūs Teni bejom Rēznis LRTC tūrnī i daslēdzem Latgolys radeji. Niu jei skaņ vysūs četrūs raideituojūs. Ar tū es myusus vysus sveicynoju!!! :)

Latgolys Radejis sātyslopa – www.lr.lv – ar teikla radeju i latgalīšu dzīsmem Latgolai i vysam pasauļam.

Tikkū sajiemu Valda Labinska izsyuteitu presis relizi.

Latgales Radio atkal ēterā ar latgaliešu dziesmām un latgaliešu valodu

Latgales Radio atsāka darbu trīskārši svarīgā datumā – 25. martā. Tā ir diena, kas ir ne tikai prieka, bet arī piemiņas, un cerību pilna. Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, Kunga pasludināšanas dienā, vai vienkārši pavasarīgajā Māras dienā mēs atslēdzām svešo radio staciju un atsākām raidīt savu programmu. Latgales Radio ierastā latgaliskā formāta piespiedu klusuma periods līdz ar to bija 55 dienas garš.

25. marta pēcpusdienā sākām raidīt testa režīmā, bet jau sākot ar ceturtdienu, 26. martu, priekšpusdienā atgriežamies ēterā ar ziņām un citiem informatīviem pakalpojumiem mūsu klausītājiem Latgalē un visā pasaulē. Līdz mūsu tehniskās bāzes un redakcionālo spēju atjaunošanai paies vēl dažas dienas, bet, paredzams, aprīlī varēsim nodrošināt visu, kas nepieciešams modernai un saviem klausītājiem atvērtai radio stacijai.

Latgales Radio 30.janvārī pārtrauca darbu ierastajā formātā, jo jaunie īpašnieki nolēma, ka latgaliskais nav perspektīvs bizness, kaut arī agrāk, to pērkot, solīja ko citu. Tomēr ar to netika pielikts punkts Latgales Radio, jo pircēji, steidzoties pārņemt mūsu radio un sākt kaut ko citu, pieļāva vairākus likuma prasību pārkāpumus.

Pircēju klaji pretlatgaliskā rīcība izsauca ļoti aktīvu pretestību, un pārsūdzot pirkšanas-pārdošanas darījumu Valsts Notārs 2009. g. 23. martā parakstīja lēmumu, ka visas 2009. g. 29. janvāra izmaiņas Uzņēmuma reģistrā atceļamas un tās zaudējušas savu spēku no paša sākuma. Latgales Radio un tā juridiskā saimnieka „SIA MG Latgolas Bolss” stāvoklis atjaunots, kāds tas bija līdz 2009. g. 29. janvārim. Līdz ar Valsts Notāra lēmumu SIA „MG Latgolas Bolss” un „Latgales Radio” jauno īpašnieku un Valdes locekļa darbība no 2009. g. 29. janvāra līdz 2009. g. 23. martam uzskatāma par nelikumīgu, apstrīdamu un nepamatotu. Valsts Notārs uzdeva lietas atbilstoši likuma prasībām sakārtot 60 dienu laikā, tas ir it īpaši attiecībā uz uzņēmuma mazo dalībnieku pirmpirkuma tiesību izmantošanu un atbildīgā Valdes locekļa pārvēlēšanu. Jāpiebilst, ka šāds Valsts Notāra lēmums, kas atbalsta mazo uzņēmuma dalībnieku tiesības, Latvijas juridiskajā praksē ir retums.

Latgales Radio skan ēterā, un mēs ceram nākotnē saņemt vēl lielāku atbalstu, lai mūsu radio paliktu pastāvīgi. Sabiedrības reakcija klusēšanas periodā pierādīja, ka tūkstošiem cilvēku tā ir tik svarīga, lai viņi kļūtu aktīvi tās atbalstītāji. Ceturtdien Latgales Radio ēterā sacīju: „Paļdis klauseitōjim, dažaidūs akciji i koncertu organizatorim, paļdis Pastoveigōs Paleidzeibas Dīvmōtes aizlyugumim un novenas skaiteitōjim, paļdis pašvaļdeibam un vysim, kas beja dūmōs, vōrdus un dorbūs ar myusim.” Bez šī atbalsta neiztikt arī nākotnē.

Latgales Radio ir nepieciešams plašs pastāvīgs atbalsts, un tai ir nepieciešams liels jauns finansiāls ieguldījums, lai tā kļūtu par tautas radio. Tādēļ tiks turpinātas sarunas ar cilvēkiem, kas ir ar mieru ieguldīt savus līdzekļus Latgales Radio, jo bez naudas neiztikt. Līdzekļu apjoms ir ievērojams, jo, lai notiktu galvenā īpašnieka maiņa, nodrošinātu darbu nākotnē un attīstītos, jāiegulda aptuveni 100.000 – 200.00 LVL nākošo gadu laikā. Nākotnē informēsim par nepieciešamajām izmaiņām: cilvēkiem, kas gatavi nākt talkā, viņu godaprātu un nākotnes iecerēm, lai mums būtu sava Latgales Radio, visas tautas radio.

Valdis Labinskis, Latgales Radio direktors

kaķis ar maisu

kačeits.jis vīnkuorši staigoj pa ustobu.juo nasteidzeigajā staiguošonā ir vyss šarms.

more about "kaķis ar maisu", posted with vodpod

Muorys dīna

Koč šudiņ i deportaceju pīminis dīna, ir vīna loba viests – Latgolys Radeja atsuoc raideit sovuos frekveņcēs latgaliski. Taitod pats golvonais – frekveņcis – ir atgiutys. Prīškā vēļ daudz dorba i suoļa pudu. Tok radejis puordūšonys dariejums pyrmūdiņ tyka atzeits par nalykumeigu. I tys ir cīši lels sūļs iz prīšku.

Vaira Lakugys rokstā.

Meža putni pulkim skrēja

Nazkai aizmiersu Naktineicā īlikt ka ni Dīnys rokstu, to koč atsauci. Ite byus. Kartenis i jūs parokstus niu laikam napuorpubliceišu. koč tī varbyut ir Dīnys dīnroksta leluokuo vierteiba.

________________________________________

Vysod var atlikt raksteišonu i naraksteit var vysod. Taipat kai vysod var nadareit, nabraukt, nasajimt. Sēdēt sātā, peļnēt naudys, dzeivuot labi i pareizi. Kai vysi dora i kai ak jau ir juodora.

Tok sajem smierts ziņu i saprūti – cik labi, ka rakstieji, darieji, brauci i jiemīs. Ka nasiedieji sātā, napeļnieji naudys i nadzeivuoji labi i pareizi. Partū ka nivīns cyts tuo nabyutu dariejs, redziejs, juts i bejs. Kai jau dzeivē vyscaur tys ir – cyti tovys dzeivi nadzeivuos.

Myruse Sprukuļu Berte nu Sčastlivuos dzeraunis. Cylvāks, par kuru es asu saciejuse – juos vīn deļ maņ beja vārts aizbraukt iz Sibiri. Ar vysu gryutumu i vysu naveseleibu pyrms tam, dublim, ūdim, moškom i ērcem.

Myužeigu duseišonu jai nūmyrušai i myužeiguo gaisma lai speid jai.

Par gūdu jai, juos dzeivei i dzīsmem šudiņ diena.lv īlikšu sovys kartenis nu 2006. goda 30. juņa ekspedicejis Sčastlivajā i sovu raksteitū Sibira stuostu gobolu “Kiukoj uora dzagiuzeite”.Varātu tikai saiti dūt iz cytu resursu, tok maņ ruodīs, ka var īlikt i vysu tekstu. Kurs gribēs, puorskaitēs.

Ituo teksta es nikod nabyutu pīrakstiejuse, kab na Bertys Sprukuļ nu aizlaiku laikim atguoduotuos i nu suoku nadzīdomā bolsā saceituos, piečuok īsadzīduotuos dzīsmis par dzagiuzeiti, kas bādoj par sovim kūkim taipat, kai meituška par sovim bruolim, kas pagaisuši karā.

I maņ prīca, ka tei dzīsme ir dzeiva. Jū niu dzīd Ondrupenis folklorys ansamblis “Sovvaļnīki”.

Taidā reizē saprūti, cik myužeiba ir moz, ka vysu taipat nūsoka eisa šaļteņa – kod Sprukuļu Berta atguoduoja tū dzīsmi i dzīduoja. I kod ļauds Latgolā jū niu dzīd. Par dzagiuzeiti, kam pītryuka treju kūku. Taipat kai dzīduotuojai treju karā kautūs buoleleņu, kuru kaulus balynoj saule i motus purynoj viejs.

Cik ta gara dzīsme ir – puors minotu. A tymūs minotūs izskaņ kaida cylvāka dzeive i vysu dzīsmis dzīduotuoju myuži, cikom vacuo dzīsme tyka da myusu laika i myusu laika dzīduotuoju.

________________________________________

Ite Sprukuļu Bertys dzīduotuo latgalīšu tautys dzīsme “Tymsa, tymsa tei eglīte”. Atlaidit, nūfilmeits šķeibi – steigā i ar fotoaparatu – jei pieški suoce dzīduot i nabeju da tuo ni reizis filmiejuse.

Soka, ka cīši skumeiga jai itei dzīsme. Tok cytys vēļ skumeiguokys. I maņ cīši pateik, ka tī vīnu šaļti īsadzīdoj meža putyni. Taišni tymā vītā, kur Berta dzīd par putynim.

Nu dzagiuzeitis maņ kotru reizi šārpys īt par kauli, tok dzīsmei ir tikai audio fails. Kina tikai pādejam paņteņam.

________________________________________

A ite muns stuosts par Sibiri “Kiukoj, uora dzagiuzeite“.

virtuālie ubagi

tikko saņēmu vēstuli.

No: Igors M! (17)
11:19

Labrit! Jus varat man materiali palidzet>???man bija parads par augskoolu 250 ls par 2 men!!! tagad palika tikai40s!! man nav kur to naudu panemt jo darba nav vecaku ari nav dzivoju ar 70 gadigo aizbildni !Ludzu palidziet naudu jau jaatdot piektdien!! ar tiem 210 ls man ari palidzeja!Ludzu! ja pasi nevarat palidzet pazinoiet draugiem radien kopa var palidzet!

17 gadu, parāds par augstskolu un raksta kā pamatskolnieks.
ticu.

būs kā ar suņa sakosto meitenīti, par kuru te nupat draugiem.lv visi pārsūtīja gadu vecu ziņu, bet neviens nepacentās neko reāli palīdzēt.

kolektīvā sirdsapziņa – pasūtīt tālāk. tiražēt spamu un atkratīties.

sieviete un dators

biju domājusi vakar vakarā izcept veselu kaudzi vajadzīgo papīru un smuki izprintēt. bet… mēģināju beidzot instalēt printeri (ko nopirku 29.12.2008.). izrādās, tur vajag USB vadu, kura, protams, nebija komplektā. :D tas ir, vads pat pamācību grāmatiņā bija pieminēts laikam tikai 4. vai 5. solī – pēkšņi. un komplektācijas sarakstā tā vada nebija. :) it kā katram mājās būtu 10 veci printeri, no kā paņemt. :D :D :D

īsi sakot, vajadzēja 3 mēnešus, lai saņemtos instalēt. un saprastu, ka ražotājs tur par muļķi. vai arī pats ir muļķis. (un tas nekas, ka man laukos ir pusnolūzis vecs printeris, kam ir akurāt tāds vads…)

ņirdzīgākais, ka vada trūkumu pamanīju jau decembrī – izpakojot. bet padomāju, vells, kas par smalku parikti. instalācijas disks ir, nekāda zilā un rōzā zoba nav, bet USB vada ar nav. un no instrukcijas, pavirši uzmetot aci, nevarēja saprast, kur tas disks jābāž.
jo papildus visam bija arī kaut kāds plastmasas gabals, kur tipa var ielikt disku. tā gabala nozīmi neesmu atkodusi joprojām.
vēl man teica, ka varbūt USB vads ir ielikts kaut kur printerī slepenā nodalījumā.
taču ņemot vērā, ka instalācijas instrukcijā bija ņirdzīgi aprakstīti tādi soļi kā “turot ar labo roku, pieturiet vertikāli ar kreisās rokas īkšķi”, diez vai būtu aizmirsts “ar labās rokas rādītājpirkstu un īksķi atveriet nodalījumu G printera aizmugures panelī M pretī enerģijas padeves ligzdai Z”.

tikai vakar beidzot bija brīvs vakars, lai mēģinātu atkost, kas tad tur īsti ir. tas ir, bija vakars, ko varēja izniekot ar dzelžiem.

turpinājums sekos.

Grupai “Borowa MC” jauns klips – “Pavasars”

Ar vīna nu autoru, Aigara Runča, laipnu atļuovi i atbolstu ite jaunuokais grupys “Borowa MC” muzykys klips “Pavasars”. “Naktineicys” skaiteituoju īviereibai, īsapazeišonai, viertiejumam. ;)

Kai Aigars pats soka:

“Es dūmoju, ka nūteikti ļīc! Stuovēsim ar dakšom i luopstom pretim AKKAi!
Uzskotu, ka tys ir napruots… Par video izvītuošonu jau ir samoksuojuši cylvāki, bet naudu turpyna prasāt, voi nav nagauši!?
Mes lobuok par skaistim muļcikim! “

I es piļneigi pīkreitu. Deļtuo jau ari naasu AKKA / LA klients. Apzynuoti. Asu autors, tok tei ir Dīva, dobys duovona maņ i muna duovona pasauļam. Ka būrauka jem naudu, jai pagaist spiejis. Būrauka sovam klientam nasoka būršonys cenys. Klients jai nas duovonys. Nui, autoram tože ir juodzeivoj. Tok es poša sovys spiejis turu par būršonu, talantu nu augšys, ar kū nadreikst tiergavuot. I naudu peļneju cytaiž. Nui, naprofesionali, tok na jau naudys sajimšona par sovu dorbu pataisa par profesionalu fotografu, dzejnīku voi muzykantu, a sovu spieju izkūpšona i dorbs, dorbs, dorbs. I dzierksts, kas otkon i otkon īsazib – radiešonys breinums.

Lobuok 100 reižu munu dorbu nūzags, ni 1 reizi par mani naizzynuos tik deļtuo, ka publiskam munu tekstu atskaņuojumam vajag atļuovis. Nui, kai klients es navarātu vys volkuotīs apleik i sovus dzejūleišus skaitēt to tī, to ite. Kotrai dzejūleišu skaiteišonys reizei tok ir juoizjem publiskuo pasuokuma atļuove.

Interesnai, cik pasuokumim Latvejā ir itaidys atļuovis? “Susātiva” prezentacejai naizjiemu. Partū ka saprotu – ir lītys, kam juonūteik taipat. Moksuot to taipat navaru ni saņtima. Vīneigi nu sovys kuldys. I lobuok tod samoksoju par benzinu autorim i nūpierku maizi i sīru klauseituojim.

Ka tai padūmoj, kai AKKA / LA klientam maņ daža ak jau byutu juonūsoka, ka muna bloga skaiteituoji pīsaregistrej i tod ziņoj, ka tod i itod ir skaitiejuši autora mūrgus. Absurdam nav rūbežu. Kai var redzēt. Ak jau tai ari byutu juodora. Internets tok ass jauns medejs. Ar laiku ari itūs tekstu skaiteišonai izliks cenu. Voi vysmoz registrēs izmīgšonu iz jūs, tai saucamūs klikus. Ar atrunu, ka munys autora tīseibys nu tuo īgius.

Varbyut Raimondam Paulam atsamoksoj byut klientam ar sovom puordesmit i symts voi cik tī tyukstūšom latu ījāmumu. Tok dīzvoi jam pateik 20 voi cik tī % pamest itam kantoram. I jis jau beja zynoms, populars autors, kod palyka par jūs klientu. A mozajim autorenim, kas tī vysi sasastuojuši, pa munam, nu tuo ir tikai kaitiejums. Ni jūs vaira legali pasaukt, ni paaicynuot. Ni par jūs lelajim dorbim pastuosteit blogā. Partū ka itei runuošona saīt nalegala, ka dalīc jūs muzyku. Koč, nu ūtrys pusis, kotrys roksts, publikaceja škārsteiklā i runuošona par autorim i jūs dorbim, dalīkūt saiti iz jūs tekstim ci muzyku ir jauns autordorbs. I jūs muzyka ir… citats itymā runuošonā! Iz kū atsasaucu, īdūdūt saiti iz publiceišonys vītu – par pīmāru, YouTube.

Tod saīt, ka ari iz gruomotom navar atsasaukt – partū ka tei ir jūs teksta īlikšona sovā tekstā. A kai ar citeišonu vyspuor? Kū mes sataisom nu jauna i kas ir vysa īprīkšejuo citeišona? Varbyut vysi teksti ir intertekstuals cytu tekstu i cytu ļaužu volūdys salykums.

Parkū maņ kai volūdys runuotuojam, juos autoram i uzturātuojam, jaunradeituojam kasreizis, kod attaisu muti, nivīns namoksoj? I parkū namoksoj par munim komentarim škārsteiklā? Tys tok ari ir autordorbs.

A kas škārsteiklā pasaceis – par itū moksoj itys muns niks, a par tū cyts muns niks sajem samoksu. IP adrese? Kura nu munu datoru?

Kod autoru tīseibu aizstuoveiba nūzeimoj autoru īspieju apgrīsšonu, tei ir autoru īspieju apgrīsšona, a ni autoru tīseibu aizstuoveiba. I dzeivs cylvāks, rodūšs gors, kas var dzīduot, saveļt snīgaveiru, zeimēt muļtikus i aizīt iz mežu piec vyzbuleišu, dybynuot i nūjaukt bīdreibys, atrast sev leidzjutiejus, fanus, atbaļsteituojus, vysod ir kas vaira par juo jumtu, mafeju, tīseibu aizstuovi.

9. majā Tievanānūs byus latgalīšu autoru tekstu skaitiejumi. Nakomerciali. Naoficiali. Bez projekta. Bez naudys. Ar sovom buļbom i ogūrčim. Ar gunkuru i guļammaisim. Ari taidai kulturai i subkulturai ir juobyut Latvejā, kab mes vysi nasaītu svīkstā nu sova pareizuma.

Šudiņ īsasuoks pavasars. Oficiali, ar vysim papeirim. Beidzūt!

Žāl snīgaveiru, tok vēļ vaira žāl vyzbuleišu. Pavasaram byut! Uorā, pruotā i sirdī.

Vīglu i rodūšu Jiusim goru!

lalaladi

tovūs duorzūs īt lads

sasarauš lada skaudzēs iz statiņa mītu i kreit

dzeļža druotim aizastīp lada skaudzis

pasaulī lada laikmats

kai damat, kai sīn – pasaulī ladi īt

dzeļža druotīs pasakar laiks, stīpās i valk

valk kai kači aiz astis

a kača to nav

aiztrypastuoja da sābru

tī kačine gaida pi klāva

snīgā atsalaiž solmi, smaržoj piec pavasara

latakys izsyt ladā opolus rūbus, tak, tak i tak

pi myura sasylst saulē i kiust

kačinei ruņču laiks

a apliek vyss bolts

cik redzi – lada i lada laiks

a upislejā stuov lada skaudzis

lieneņom izarīž, apsarauš, īt

tu sacieji, puorīs

puorīs kai puorguoja dzeive

puorīs kai pubertāte, vacums i prīca

puorīs kai kaču laiks – padzīduosi i gona

tik lads lelom skaudzem gulstās iz statiņa mītu

tovūs duorzūs īt lads

vysa upisleja juo pylna

cīma padūme

kod mes itūvosor braucem iz Balkanim, īraudzējem itaidu cīma padūmi. šmuka, eista, dzeiva. kai jau Balkanūs.

pierādījumi trillu mašīnas eksistencei

ja Tavai mašīnai, braucot uz Rīgu, neveras ciet durvis un saproti, ka īsti nav aršana, tad ir jāapstājas pie ceļu policijas patruļmašīnas un jāsauc palīgā. kad policists ir izklabinājis durvis un atzinis, ka toč netaisās, un ieteicis durvis aizsiet ar šņori, ir jāmēģina nopirkt kaut kādu šņori. tā kā šņori 7:30 nekur nevar nopirkt, ir stulbi jāsmaida un jājautā, ko lai tagad dara. kad policistu mašīna ir aizbraukusi uz mājām pēc šņores un tieši tobrīd izrādās, ka durvis tomēr taisās ciet, ir jāsagaida policija atpakaļ un atkal stulbi jāsmaida. iegūto zaļo šņori jānoglabā mašīnas salonā. ja nu noder.

ja Tevi tilta galā aptur policija, vicinot zizli, tas ne vienmēr nozīmē to, ka kaut kas nav labi ar mašīnu vai siksnu. reizēm problēmas ir ar baltu jakas jostu, kas karājas ārā pa durvju šķirbu un brauc pa zemi. kad ar policiju ir bišku iesmiets par šo tēmu, var braukt tālāk. neparādot nekādus dokumentus.

ja stāvvietā ir sadedzinātas un izdemolētas 2 mašīnas, tad Tavs auto stāv neskarts. tikai apsnidzis. un, iespējams, nav bijis pat aizslēgts vai arī atslēga ir nosprāgusi vai arī atbloķējusies. vai varbūt Tev tikai liekas, ka durvis ir ciet, bet vaļā.

ja liekas, ka tur toč nevar izbraukt un toč nevar atrast ceļu, tad ir jānospļaujas un jābrauc tālāk. ja jau var izbraukt pat Rēzeknes iekšpagalmos, izbraukt var visur. ja nu vienīgi ne pa Transsibīrijas autoceļu, bet tur nevar izbraukt pat smagie, ja negāž zem riteņiem baļķus.

ja gadās iebraukt Baltkrievijā bez dokumentu apskates, ir jāmēģina tomēr kaut kādus dokumentus iesmērēt robežsardzei. jo kaut kā jau ir arī jātiek ārā. toties, ja gadās izbraukt no Baltkrievijas bez visiem vajadzīgajiem zīmogiem, var apgriezties un braukt atpakaļ – garām kaut kādiem ūsainiem večiem un pretī kustībai. stulbi smaidot. jo ja nu tomēr Baltkrievijā atkal kādreiz jāatgriežas. ar satiktajiem ūsainajiem večiem var aprunāties un pajautāt, kas tagad jādara. ja ūsainie veči nezina, tad var sarunāt, ka mašīnu noliksi te pie darbinieku durvīm, jo tālāk taču ir postenis un pa šito pusi nevar iebraukt tā, lai izbrauktu neiebraucot. ka mašīna te pastāvēs, kamēr viņš pīpē, jo Tu neesi iebraukusi Baltkrievijā. vienkārši Tu īsti neesi izbraukusi, bet arī vairs nevari izbraukt, jo nevari iebraukt un bez iebraukšanas izbraukt nu nekā nevar. bet pa šito pusi nevar iebraukt, bet tikai izbraukt, bet Tu vienreiz jau izbrauci, kaut arī neizbrauci. kad vecim jau griežas ausis un acis, jāsmaida un jāsaka, ka mašīna te pastāvēs, bet Tu tālāk aiziesi kājām un ka patiesībā ceri, ka zīmogus uzliks arī bez stāvēšanas rindā, mašīnas apskates un pat bez pašas trillu mašīnas. ja vecis saka, ka viņš arī cer, ka Tev izdosies, ir jāturpina stulbi smaidīt un vienkārši jāiet pakaļ zīmogiem. un citam ūsainajam vecim, kas viņā galā pie barjeras sagaida Tevi jau otro reizi un rēc par visu šito cirku, ir jāpasaka, ka pasveicināji Ļudu, kā viņš teica. un ka viņa neko neteica, ka viņš lika pasveicināt un pajautāt, kāpēc viņa nesalika zīmogus. un jāsola pasveicināt Latviju. un jāsmaida. jo kā lai nesmaida?

ja, braucot cauri Viļņai, gadās iepērties vienvirziena ielās, kas visas ved pretī Tev un visu malās salikti auto tā, ka apgriezties nav reāli, ir jānogriežas un jāizvēlas mazākais ļaunums – nevis braukt kādam pretī, bet pakaļ. tas nekas, ka pakaļ trolejbusam pa ielu, kas paredzēta tikai sabiedriskajam transportam.

ja gadās nogriezties ne tur, kur vajag (jo pēkšņi visi sāk griezties un Tu padomā, mož tā vajag, jo mož zīme attiecas tikai uz pirmo krustojumu), tad arī stulbi jāsmaida un jāatzīst, ka laikam zini, par ko apturēja. ja pat izdodas pa somu samedīt visus dokumentus, tad var apspriest domu – kaut kad jau tie soda punkti ir jāsāk krāt. un nav taču normāli braukt jau gandrīz 10 gadus un policiju satikt tikai 5 reizes mūžā. ja policists pēc laba laika jautā, vai ir vēl kādi dokumenti, var izrakt somā arī pasi (labi, ka ne bibliotēkas karti kā poliklīnikā). un piekrist CITAM sodam par CITU pārkāpumu. nevis Ls 20 un 1 soda punkts par nogriešanos ellē ratā. un vari iepazīties ar protokolu par ielas šķērsošanu neatļautā vietā. kājām. un vari arī parakstīt.

trillu mašīnu kopējā iezīme – policija viņas neredz. ja ar veco opeli bez tehniskās apskates pa suņu ceļiem dienā varēja 800 km (Viļāni – Seiļukolns – Rūžupe – Viļāni – Sakstagols – Kuorsova – Baļtinova), tad ar šito esi pie stūres, bet neesi – vienalga ej kājām. pāri robežai, pāri ielām un visur kur.

Par bārnim i supermenim

Vīnkuorši taipat. Vierūs, kur i kas nūteik. Atrodu itū.

Satellites LV – Pirmais.

more about “Par bārnim i supermenim“, posted with vodpod

majāzis jandalē ar muzīku

baisi atzīt, bet vislabākā mūzika mājas tīrīšanai ir vācu šlāgeri. optimistiski, ritmiski, pacilājoši.

gib mir ein Kuss, mein Schatz! ordnung muss sein! lupata danco līdzi un gurni gorās. :D :D :D

tas ir, nu jau pāris gadus māju tīrīju ar Rammstein. kaut kas tajos vāciešos ir tāds, kas uzbudina uzbrukt netīrībai.

šodien nejauši ieliku vecajā kompī, kam ir baisu baisās tumbas, kas velk līdz virtuvei, ne to CD.

nekā nedarīšana beidzās ar virtuves izrevidēšanu. 7 maisi ārā! :D bija labi audzis pa ziemu.un kam jāsaka paldies? vācu estrādei!

Slinkums

Mani ir puorjiems slinkums. Taids slinkums, ka nasagryb nikuo i vysa ir par daudz. I patīseibā navajag nikuo. Tikai pasaslaisteit i nikuo nadareit. Nikuo obligata.

Deļtuo izdūmuoju īlikt suneiša kartenis. Vīnkuorši suneiša.

Suneiti sauc Luocs. Jis atsasauc tikai latvyski, koč saimineica jam beja krīvīte. Jai daguoja runuot ar suni latvyski. Kab jis juos klauseitu. Tai goduos tikai Latgolā laikam, kur volūdys mejās i sasateik – dīnā pa nazcik volūdu iz īlys, sātā i dorbā. Ka suņam pošam gols golā juoizdūmoj, kai runuos juo saiminīki.

Cytaiž Luocs ir sprauns suņs. Nivīns nazyna, cik lels jis byus. Nivīnam nav pat idejis, kaids jis izavērs, kod byus lels. Luočam beja muote – normala auguma malns dzeraunis suņs. A juo tāva nivīns nav redziejs. Ak jau tāvs beja dzaltons.

Eistais Luoča muotis saiminīks tyka slimneicā. I jam vaira ni da suņu, lai koč izput vyss. Maņ kai reize vajadzēja suņa. Tai mes i sasatykom.

Lelys škodis suneits nadora. Īkūž tam i itam, aiznas tupelis nu vīnys ustobys iz ūtru. Sovā vītā sanas kaulus i tod guļ laimeigs. Kod izīt uorā, dzonoj vuornys, dauzuos ar kačim. I īt gostūs da dzeda – vacuo suņa Ripša. Tod večam palīk prīceigs pruots i jis naguļ.

Ripšam ir daudz godu. Tik daudz, ka nivīns naatguodoj, cik daudz. Ripss ir bejs vysod. Jis ir vacuoks par sātu i vacuoks par vysim sunim i kačim. Kod jis beja mozeņš, juo saiminīkam vēļ beja žiguļs i vacuo nauda – krīvu rubli voi repšuki.

Ripss eisti naredz i nadzierd. Tik saūž. Jam pateik gulēt iz spylvynu kuknē. I vēļ jis ļūbej paēst captys sirds i padzert soldona pīna.

Kod vacajam suņam suoce osoruot acs, izsauce vetuorstu. Uorsts breinuojuos – kai tik vacs suņs var byut dzeivs i vēļ byut prīceigs. Kod Ripss naguļ, jis ir prīceigs. Tod jis vuoļojās snīgā i īkūž bumbai. Ripss ir prīceigs par kotru gostu. Tod jam ir īmeslis nagulēt.

Šaļtim maņ ruodīs, ka Ripss ir cylvāks. Vacs, pīkuss, tok cylvāks. I jis zyna koč kū vaira par dzeivi. Ka vysu myužu siedi sātā, ir tik daudz laika dūmuot.

Pi Makša tože ir interesnai aizskrīt. Luocs atsasper ar vysom četrom kuojom i auliekšnim laiž iz molkys škiuneiša pusi. Tī pi sīna pyunis pakša ir dasīts Makss. Varātu juo nasīt, a susedim švaka mūde – šaut iz sunim. Cikom apleik sātai nav aplykts statiņs, suni juosīn.

Tai Makss nivīnam ļauna navielej, jam rībās tikai tī, kas brauc ar ritini. Tūs jis aprej i guož zemē. Patīseibā jis nav īkūds nivīnam, pat ni cytim sunim.Tok ļauds tuo nazyna.

Makss ir kai pasauļa mīlesteiba – vysim lobs, a nivīns juo nanūviertej, partū ka jis ir par daudz lobs. Navar byut, ka lels suņs prīceigs skrīn pretim. Jis ak jau īkūss.

Kod susedi Maksi sašuove, jam beja operaceja. Piec tuo jis gulēja ustobā iz deča i pukstēja, cik jam švaki. Kod palyka lobuok, jis vysim stuostēja skaļā bolsā: “Beju, beju Rēzeknē! Beju! Beju!” Tik ļauds dūmuoja, ka jis rej. A jis verās acīs i stuosta, cik brīsmeigi jam beja.

Tok Makss napīmiņ ļauna. Jam ir loba suņa sirds i prīceigs pruots. Kuo vēļ vajag nu drauga.

A tikom Luocs lepestej pa pogolmu i prīcojās – cik labi zīmā. Snīgs, sauss. Skrīņ, kur gribi.

Luocs nikod nav redziejs pavasara i vosorys. Jis eisti nazyna, kas ir saule. Suneits tikai vuicuos dzeivuot.

diena.lv

delfini taisa gaisa apļus

juoparauga jaunys tehnologejis.

kai īlikt kinu, ka najādz nikuo nu tehnologeju.

more about “delfini taisa gaisa apļus“, posted with vodpod

vysaidi ārmi

huh. laikam beidzūt asu nūgryuduse vysu. pādejī papeiri aizguoja jau skeneitā veidā pa e-postu, partū ka vaira nabeja laika nest originalu. ceru, byus labi.

kai vysod īceris skrīn pa prīšku dorbim, a dorbi – papeirim… atskaitis ir projekta debiluokuo daļa, partū ka juoroksta par tū, kas jau bejs. vaira nav jaunradis, īceru, izdūmuošonys, a bejušūs dorbu aproksts.

pi tam problema jau parosti nav dorbūs, partū ka parosti teik izdareits vaira nikai sūleits. a dorbu aprakstiešonā.

pi vīna nūkuortuoju papeirus par “Susātiva” duovynuojumu bibliotekom. gruomotys jau seņ ir aizguojušys sovu ceļu, a papeiri kavejās. a pīruodi, ka esi lobs, ka tev nav sova lobuma izzinis.

cik labi. reit ir sastdīne.

vēļ nazynu, voi guleišu (beidzūt ni 4 h sutkā, a cik grybu) voi ari kur nabejs juoaizbrauc. zynu, ka nikur tuoli.

vysa par daudz. nasagryb nikuo patīseibā.

nūbeigumā 2 kartenis ar gaili, kū nanūkuove, partū ka jis beja par daudz šmuks, i kas niu dzeivoj nazkur Atašīnē laikam – guoja laiks i jam atsaroda sāta, kur nav gaiļa. i kur saimineica sovom vystom meklej gona.

tai ka morale vīnkuorša – lobys montys, gaili i cylvāki zemē nasasvaida. agri voi vieli jūs savuoc tī, kas zyna jūs vierteibu.

kuces ir tikai krieviem, latīņiem ir cenzūra

Opā, izklaides ar lv.lv un avīžu blogu (jeb emuāru) cenzēšanas jeb rediģēšanas epopeju  nebeidzas. :)

Ka avīžu blogi nav blogi parastā izpratnē, tas tā. Galu galā ne vien uz papīra nodrukāta avīze, bet arī virtuālajā telpā uzturēts un pozicionēts portāls nav vis 1 autora, bet redakcijas sacepums, tajā skaitā pieaicinot štata un ārštata autorus rakstīt tīkla dienasgrāmatas.

Cita lieta, ka tā arī nekļūst skaidrs – priekš kam. Parādīt, ka redakcija iet līdzi laikam un zina, ka eksistē blogi? Tas ir tāpat kā Čaka ielas viesnīcas Viktorija profils Vīterī (Twitter) – rakstīt latviski starptautiskā kanālā, ja klienti ir ārzemnieki. Var iet arī citu ceļu – izveidot alternatīvu informācijas kanālu, piesaistīt papildus autorus, viedokļu dažādību un auditoriju. Visas metodes labas, cīnoties par auditoriju.

Savukārt par to, kā es nevaru sajust avīžu blogu specifiku un mērķauditoriju, esmu jau rakstījusi – “Kā man neiet ar avīžu blogiem”.

Pašlaik rakstu 2 portāliem: diena.lv latgaliski un lv.lv latviski. Abās vietās apmēram no 2008. gada maija. Nepilna gada laikā esmu publicējusi vairākus desmitus vairāk vai mazāk veiksmīgu rakstu par lietām, kas tobrīd ir likušās svarīgas. Drīzāk komentārus un novērojumus, ne pētījumus vai analīzi.

Pieredze un novērojumi liecina par pilnīgi pretējām tendencēm. Virtuālā Diena ir spējusi piesaistīt ļoti daudz autoru, kas veicina informācijas dažādību, regulāru atjaunošanos, bet arī īslaicīgumu, jo 1. lapā ir tikai 5 svaigākie blogu ieraksti. Rezultātā arī ļoti labus autoru rakstus nevar paspēt ieraudzīt un izlasīt, ja vien neapmeklē lapu regulāri. Ievietotā informācija nereti tiek publicēta arī papīra versijā, ja ir aktuāla vai piesaista kādu citu iemeslu dēļ. Savukārt lv.lv ir palicis pie sākotnējā modeļa – 5 autori jeb eksperti, kas gan raksta par visu iespējamo, tikai ne tēmām, kas skar viņu specialitāti un kur viņi varētu būt eksperti. Mulsu un mulstu joprojām, tomēr spītīgi nerakstu par latviešu literatūru, bet gan par dzīvi un savu pieredzi. Jo varbūt daudz lielākā mērā esmu savas dzīves, nevis literatūras eksperte.

Ja dienā rakstu par to, kas ir svarīgi un aktuāli, un tas īpašas domāšanas problēmas nesagādā, tad lv.lv nereti ilgi jādomā, ko lai tādu uzraksta. Jo neredzu jēgu komentēt kaut kādu veču izteikumus publiskajā telpā vai mediju apgremotos notikumus. Kāpēc vairot ziņu negācijas? Lai vairojas prieks. Kāpēc atgremot, ja varu radīt.

Tehniski abas platformas ir diezgan līdzīgas, taču dienā ir iespējams pievienot gan video, gan audio failus un fotogrāfijas, par tādiem sīkumiem kā teksta formatēšana un saišu ievietošana pat nerunājot, tad lv.lv tikai tagad esot paradījusies iespēja ielikt saiti (vai varbūt redakcijai jāpasaka, kur jāliek, nezinu). Pati gan tā arī neesmu nekad likusi, jo laikam nepamanīju. Nerunājot par iespēju pievienot fotogrāfiju. Jebkuri jauninājumi nāk ilgi un grūti – blogu tops apmēram pusgadu nostāvēja nekustināts: 5 lasītākie raksti tika lasīti tūkstošiem reižu, pārējiem rakstiem tajā iekļūt tā arī nav izdevies joprojām, lai arī beidzot ir pieejams dienas tops. Nupat pamanīju, ka ir pielikts klāt kalendārs un iespēja izlasīt kādas dienas, mēneša un gada blogus.

Lai vai kā, pamazām esmu atkodusi dienas un lv.lv auditoriju. Vismaz sapratusi, kāda tipa cilvēki nāk un komentē. Ja dienā ļoti dažādi – gan paviršie uzkliedzēji par nesaprotamo valodu, gan parastie un fanātiskie latgalieši, gan mirstīgie un tolerantie, gan nemirstīgi īpašie, tad lv.lv visbiežāk ļoti dīvaini ļaudis ar citu loģiku. Ne mana suga. Acīmredzot, ierēdņi, juristi un grāmatveži.

Tāpēc nupat notikušais joks ar, manuprāt, nevainīga vārda izcenzēšanu bija, maigi sakot, nagla pakaļā. Substantīvus kuce un kuces aizstājot ar mistiskajiem tādiem, redakcija parādīja savu nekompetenci. Gan blogošanas, gan arī tekstu rediģēšanas sakarā. Tāds varētu tikt lietots adjektīva, ne substantīva vietā, bet semantiski neitrālu substantīvu korektore nav spējusi piemeklēt. Nerunājot nemaz par to, ka tik būtiskām izmaiņām teksta ekspresivitātes un vārda semantikas izmaiņu ziņā ir jābūt saskaņotām ar autoru.

Savus argumentus par rediģēšanas un cenzēšanas faktu no sākuma biju domājusi ielikt komentāros, tad padomāju – cik infantili. Ja ir problēma, par to var pateikt e-pastā tieši. Tā kā mediju vidē pazīst atklātās vēstules tam un šitam, tad redakcijai sūtīto vēstuli iekopēju arī savā blogā. Neies tak preses relīzi taisīt no tāda nieka. :D Bet lai potenciālajiem lasītājiem ir info.

Jocīgākais sekoja - redakcijas atbilde cenzētā raksta komentāros, nevis uz e-pastu. Turklāt atbilde kādam anonīmam komentētājam, kas apvaicājas par cenzēšanas faktu. Izrādās, cenzūras nav, jo vārdnīcā cenzūra ir definēta kā kaut kas cits. Jo pēc sazin kura gadsimta vārdnīcas definīcijas -  ja būtu cenzūra, raksta nebūtu vispār.

Taču pat 19. gs. latviešu presi neaizliedza visu, ja vien sākotnēji bija dota izdošanas atļauja, bet cenzēja atsevišķus rakstus, teikumus, vārdus. Tomēr šajā gadījumā redakcijas iespējas nepublicēt atkrīt – rakstus internetā publicēju es pati. Tātad cenzūrai nav nekādas iespējas. Ja nu pašcenzūrai (no kā arī baidos šādu notikumu kontekstā). Pašcenzūra nereti nodara vairāk posta nekā cenzūra. Jo sevi vienmēr kritizē un soda vairāk nekā būtukritizējuši, sodījuši citi.

Toties ir iespējas postcenzūrai – publicētā teksta rediģēšanai, pēc tam izņemot lieko. Redakcija (korektore) labo laikam taču atbilstoši vārdnīcās definētajām robežām starp literāro valodu, sarunvalodu, vulgārismiem, žargonu. Jo kurš valodnieks, kas nav pūrists (apsēsts ar ideju par tīro, ideālo valodu) gan ņemsies nošķirt leksiku – jebkura vārdnīca jau publicēšanas brīdī ir novecojusi. Un kāpēc gan blogā tiktu lietota tikai semantiski neitrāla leksika, pat ja tas tiek ievietots

Palūrēju elektroniskajās vārdnīcās tepat tīklā. Protams, gan kuces, gan cenzūras nozīmes ir definētas. Tomēr ir skaidrs, ka tās neietver visas vārdu nozīmes. Kuce nav tikai sunene un mauka, kuce galu galā ir arī ragana, maita un kas vēl ne – kas spēj iekost un nepazīst līdzjūtību.Par ko, šķiet, vakarnakt arī centos kaut ko uzrakstīt.

Tāpat cenzūra nav tikai 19. gs. arods un nav beigusi pastāvēt līdz ar cenzora nāvi un  “Pēterburgas Avīzēm” (starp citu, Blaumanim ir foršs gabaliņš, kā pēdējais cenzors aiziet pensijā un no garlaicības sāk cenzēt cenzēšanas noteikumus). Cenzūra bija 20. gs., tā ir arī 21. gs. Kas par to, ka vairs nav 19. gs. metodikas ar cenzēšanas noteikumiem, ukaziem un normām. Mūsdienās cenzē pat blogus. Ja autora pašcenzūra un valodas un teksta izjūta nesakrīt ar avīzes stērķelēm un kruzulēm.

Nobeigumā redaktores komentārs. Atbilde kaut kādam komentētājam (kas gan neesmu es, lai gan šķiet, ka atbilde laikam tiek adresēta arī man). E-pastā atbildes joprojām nav.

.

Z.Kalniņa > 11.03.2009 19:55

Ar patiesu gandarījumu atzīstam, ka Ilze Sperga ir kļuvusi par portāla LV.LV vienu no spilgtākajām emuāru sejām. Ilzes vēstījumi vienmēr ir gaidīti. Auditorijai autore piedāvā gan saistošas tēmas, atklāti pozicionē savu viedokli, gan talantīgi un savā izkoptā literārā stilā atklāj stāstījuma detaļas. Šajā emuārā pēc literāro redaktoru ieteikuma redakcija uzskatīja par pieļaujamu veikt korekciju divos autores teikumos, dzēšot viena krievu valodas izcelsmes vārda, pēc nozīmes – vulgārisma lietojumu.

Portāla LV.LV redakcijas vārdā noraidu komentāra repliku par cenzūru. Cenzūra (lat. Censura) – tekstu u.c. mākslas darbu pārbaude, lai izlemtu, vai tos drīkst p ublicēt.

Neraugoties uz šo domstarpību – paldies par jūsu viedokļiem!

Uz sadarbību turpmāk!

.

P. S. Kamēr rakstīju šo te un kamēr divas reizes uzkāras un atkārās Mozilla (kaut kas nav riktīgi ar to 3.0.7. versiju) un, lai slava wordpress platformai, tomēr nekas nepazuda arī pēc uzkāršanās, lv.lv parādījušies kaut kādi jauni komentāri. Trādirīdis turpinās.

vēstule redakcijai par blogu cenzēšanu

Labdien!

Man jautājums, pēc kādiem kritērijiem tiek normēta lv.lv rakstos lietotā leksika.
Vai ir kaut kādas blogu rakstības normas, ko es nezinu? Vai arī lv.lv noteikumi, ar ko neesmu iepazīstināta?

Šonakt manis publicētajā tekstā kāds ir veicis labojumus.

Oriģinālā bija : “Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.”

Izlabots: “Kurā brīdī es esmu palikusi par tādu, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.”

Un otrs gadījums – oriģinālā:  “Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.”

Izlabots: “Kurā brīdī mēs visi palikām par tādiem, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.”

Labojumiem nepiekrītu, jo tie nav adekvāti un mainās teksta ekspresivitāte.
Vārdus nelietoju nejauši un zinu, ko daru. Tāpēc arī izvēlējos lietot šāda leksikas slāņa paraugu.
Nevis, piemēram, maita, mauka, zaraza, sterva vai vēl sazin kas.

Jo bija svarīgi paust aprakstītās personas vērtējumu. Kas šobrīd tekstā ir pazudis.

Atbilstoši Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcai kuce ir 1. Suņu mātīte. K. ar kucēniem. 2. vienk. Slikta, paklīdusi sieviete. K. tu tāda!

Taču manā tekstā šim vārdam bija pavisam cita semantika, kam nav sakara ar femīno vai maucības diskursu.

Otrkārt, blogs nav raksts, kas tiek iesniegts redakcijai. Tā ir autora tīkla dienasgrāmata, komentārs – tieša komunikācija ar lasītāju.
Tāpēc drīzāk jautājums, vai blogā vispār drīkst veikt labojumus (iespējams, ortogrāfijas, interpunkcijas kļūdas). Kur nu stila labojumus vai sava veida cenzūru – teksta literarizēšanu, vienkāršrunas cenzēšanu.
Jo tad tikpat lielā mērā var labot arī daiļliteratūras tekstus.

Lūdzu atjaunot oriģinālo tekstu un turpmākos labojumus saskaņot ar mani kā autori.

Ar cieņu -

vārds, uzvārds, telefons

cenzūra manā blogā un kuces

Ir! Ir Cenzūra lv.lv! :D

Man jau likās, ka viņi labo, bet bija slinkums pieķert. Pamanīju tikai, ka tekstā 30 izlabo uz trīsdesmit un tādā garā. Bet lai nu būtu latvju filologu trakums. Tipa kāds pateicis, ka cipari sacerējumos jāraksta vārdiem. Tātad jāraksta ar vārdiem. Pofig.

Katrā blogā atstāju 1 kļūdu (ko pamanu, bet varbūt ir vairāk) redaktoru un korektoru kaitināšanai un pārbaudei. Reizēm viņi izlabo, lielākoties nē.

Bet šīs nakts blogā ir vēl smalkāk.

Ir atstāts cipars: “Sieviete varbūt pirmo reizi mūžā savos 80 gados palūgtu naudu.”

Ir atstāta kļūda: “cits izmisis izmirkušos ādas spicpapēžos, cits pārgalvīgs cits lielīgs puķainos gumijniekos”.

Toties kuces ir izravētas. Ar sakni. :D

Oriģinālā bija šādi: “Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.” Izlabots: “Kurā brīdī es esmu palikusi par tādu, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.”

Un otrs gadījums. Oriģinālā:  “Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.” Izlabots: “Kurā brīdī mēs visi palikām par tādiem, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.”

Nevar tak juristu un ierēdņu lapā lamāties. :D :D :D Bet smieklīgi vienalga.

Jo šajā redakcijā par tādiem tā vien gribas pajautāt – kādiem?

Un bez kucēm izskatās kaut kā pliekani.

Pie kājas

Par cilvēkiem, problēmām un vienaldzību.

Šodien gāju no darba. Vēl pa gaismu – tas ir, gaisma tagad ir ilgāk. Bet vēl veikali bija vaļā. Tagad jau veikali arvien biežāk ir ciet.
Visādā ziņā gāju no darba, un tas skan diezgan optimistiski. Pirmkārt, ir no kurienes iet. Otrkārt, ir uz kurieni iet.

Pretī nāca sirma sieviete. Nedaudz apjukusi, nogurusi, garā mētelī, ar somiņu. Sirmi mati, cepurīte. Lēnām.
Viņa gāja, skatoties nekurienē. Domādama. Skatīdamās kaut kur un nekur.
Sniga slapjš sniegs, ļaudis grūti brida pa žampu – cits izmisis izmirkušos ādas spicpapēžos, cits pārgalvīgs cits lielīgs puķainos gumijniekos. Ietves malās peļķes, okeāni. Sniega putra un brūna ūdens žļurga.
Viņa it kā lēnām pagriezās pret mani, jo sāku iet lēnāk. It kā likās, ka varbūt jāpalīdz. It kā šaubījos.
Viņa bez skaņas taisījās kaut ko teikt. Nepateica, palika pussolī. Sveša, bet reizē pazīstama pelēka cilvēka seja.
Jau tai brīdī man bija kauns par sevi – ka man ir bail pieiet klāt svešam cilvēkam un pajautāt, vai nevajag palīdzēt. Nekur jau nav jāskrien. Nauda arī ir. Sieviete varbūt pirmo reizi mūžā savos 80 gados palūgtu naudu.
Man bija nenormāls kauns no tā. Ka viņa pazemosies – tas ir tik personiski, intīmi, sensitīvi, sāpīgi. Pēc tam kauns no tā, ka es tomēr neapstājos. Un joprojām ir kauns.

Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.
Ir jau pāri pusnaktij, bet es vēl joprojām domāju.
Vai viņai tiešām vajadzēja naudu. Vai varbūt viņa bija apmaldījusies.
Vecumā cilvēki mēdz aizklīst, apmaldīties, pazust.

Šodien Rīgas centrā iebuksēju ar mašīnu. Netiku ārā no ceļmalas stāvvietas, jo slapjais sniegs zem riepām noblietējās un slīdēja. Un neko nevar – plikas rokas, mugurā svārki, nav pat cepures un cimdu. Nav ne lāpstas, ne smilšu. Nekā nav.
Man garām pagāja varbūt 20 cilvēku. Neviens nepiedāvājās palīdzēt. Es arī nelūdzu.
Beigās ar plastmasas sniega slaukāmo slotiņu riepu priekšā nokasīju sniega sablīvējumus un pēc smagas un ilgas mašīnas svara iešūpošanas pati pastūmu uz priekšu. Aizbraucu.
Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.

Nevajag sacerēties, ka pēc 50 gadiem mēs līksmi dzīvosim banku 3. pensiju līmeņa reklāmās. Nevajag izsamist, ka pēc 50 gadiem nevienam mūsu nevajadzēs.
Kaut kā jau būs. Un būs tā, kā būs. Kaut kā būs jādzīvo – pielāgojoties, ejot, esot, darot. Tāpat kā tagad.

Bet šobrīd varbūt kā vēl nekad ir svarīgi parūpēties vienam par otru. Pajautāt, vai ir nauda, kartupeļi, malka. Pajautāt, kā ir ap sirdi.
Šī iemesla dēļ ir vērts dzīvot Latgales laukos.

Reiz garām mūsu mājām gāja veca sieviete ar grozu. Bijusi sēnēs. Nezināja, kur dzīvo. Izrādījās, sēnēs viņa bija aizgājusi vakar. Kaimiņu pagastā.
Reiz garām gāja pilnīgi pliks vīrietis. Arī apmaldījies. Pamodies jau pliks. Un nezina, kur viss palicis. Bet kaut kur tak ir jāiet.
Reiz palīdzēju izvilkt vecu žiguli no grāvja – jo uz vientuļā ceļa biju tikai es, mans suns, tumsa, atkala, žigulis, grūta sieviete ar mazu bērnu un vīrietis, kas vienīgais māk braukt pie stūres.
Nespēju iedomāties, ka varētu paiet garām.
Un ar ko tādu gan atšķiras apledojis lauku ceļš un piesnigusi pilsētas iela.
Tikai ar vienaldzību.

Nu Lv.lv

nazkod Pīterburgā

atrodu sovā dr albumā itaidu karteņu. poša nazynuoju, ka taida ir bejuse…

reita atrodums

īsoku puorskaiteit šudiņ nu reita najauši atrostū LU Juridiskuos fakultatis doktoranta Juoņa Plepa rokstu par vēļ vīnu Latvejis vaļsts prezidentu – veiskupu Jezupu Rancānu.
atzeimeišu, ka roksts beidzās ar Mikeļa Bukša citatu:
“Nasaverūt uz tū, ka latgaļi Satversmes Sapuļcē, tai saceit, tyka izpārti, un ka latgaļi pi Latvijas Satversmes pījimšonas atsatureja nu bolsōšanas, taidā veidā protesteidami pret jūs interešu nūdūšonu un paturādami sev breivas rūkas nōkūtnē, tūmār latgaļi ir bejuši un palykuši lojali kai pret pošu valsti, tai ari jōs satversmi.”

Par sevi, draugim i Latgolu

Garai naraksteišu. Tikai pasaceišu paļdis vysim, kas paguojušū nedeļu padarēja naaizmierstamu. Nimoz navajag daudz, kab pīsacaltu, sasatyktu, apsarunuotu, padareitu i ītu tuoļuok. Myusūs ir vasali pasauli, tik juoattaisa durovys, kab pasauli varātu sasatikt i puorīt puori molom kai augūša meikle.

Kod baba iz svātku taisēja buļcenis, jei ījauce rauga meikli, nūlyka plitys styurī, apsedze ar teiru dvīli, kluseņom nūmozguoja rūkys i smaidūt saceja: “Maize aug.” Greidys jau beja izmozguotys, studiņs izvuoreits, vēļ dukovkā cepēs cepeša gale. Baba vys attaisēja duravenis, aplēja ar sulu i beiduos, kab tik nasakolstu i napropultu. Īspraude galē casnāgus, pačupinēja i mudri, mudri atpakaļ dukovkā.

Kod baba nūmyra, meikli buļceņom taisa mama. Jei pajem bļūdu, ījauc meikli, nūteirej lizeiku, nūlīk bļūdu tymā pošā plitys styurī, apsadz ar dvīli, nūmozgoj rūkys i soka: “Maize aug.” Juos bolsā ir tei poša prīca, breinums i cereiba – maize aug.

Tai varbyut ir jau paaudžu paaudzem, laiku laikim, dīnu nu dīnys. Munys dzymtys sīvītis nu senejūs paaudžu, kuo es nikod naasu satykuse, tok nu kuo es asu sajāmuse sovu volūdu, raksturu, attīksmi pret dzeivi, audzynuošonu, cereibu, prīcu i iztureibu, tai cap maizis. Nūlīk syltumā meikli, apsadz i gaida. Cerejūt, tycūt, zynūt – maize aug.

Paguojušajuos puors nedeļuos es saprotu sovu vuojumu. Mane ir tik moz. Muna meikle globojās troskā muola bļūdā, i maņ ir juocer, juotic, juogaida, ka jei izaugs, naaizbēgs, napuorryugs. Ka vyss saīs labi i maizi varēs likt ceplī i izcept.

Paguojušuos puors nedeļuos es ari saprotu sovu styprumu. Ka vydā ir jauns raugs i ir bļūda, kurā augt, apleik ir sylts i ir cylvāki, tic, cer i gaida, augt ir vīgli. Patīseibā augšonys vaira navar apturēt, partū ka jei ir palaista – pīnam, svīkstam, myltim, cukram ir dajaukts raugs. Maize aug.

Vyss ir vīnkuoršai. Lobuok februarī izzynuot, ka janvarī varieji nūmiert, na janvarī izzynuot, ka februarī miersi. Piec ituo saprasšonys vyss ruodīs daudz vīgļuok, vīnkuoršuok, lobuok. Nikuo līka – tikai byut dzeivai niu i ite.

Partū beiguos lyugšona, kas sovā, sovejūs i vysa pasauļa nūdūmā tyka izsaceita itū sastdīņ Sv. Misē Reigā, Nabadzeiguo Jezus bārna kļūstera kapelā, pyrms bīdreibys “Latgolys Studentu centrs” kūpsapuļcis i itū svātdīņ Sv. Misē Kruoslovā, Sv. Ļudvika Romys katuoļu bazneicā, pyrms Sibira dīnys Kruoslovā – seminara “Pi Sibira latgalīšu” i fotoizstuodis atkluošonys.

Mes varim pamaineit pasauli, ka tycam sev, sovim draugim i pasauļam i ka pasaļaunam iz sovu i rauga spāku, iz grīzšonys breinumu i iz puori asūšu Dīva spāku. Vyss ir tik vīnkuoršai patīseibā. Ticēt i byut.

Vyspuorejuo lyugšona

Paceļsim sirdi pi Kunga i apsavīnuosim kūpeigā lyugšonā sovuos i vysa pasauļa vajadzeibuos.

Par bazneicys gonim – pāvestu, kardinalu, veiskupim i vysim bazneickungim, seviški latgalīšu draudzēs, – kab Dīvs dūtu jim sovu spāku kolpuot dvieseļu pesteišonys lobā i vadeitu jūs kolpuošonu sovā dryvā.

Par myusu vaļsts i Latgolys pošvaļdeibu vadeituojim, par latgalīšu bīdreibu i cytu organizaceju bīdrim, kab Dīvs jūs vadeitu vīnuotā ceļā iz latgalīšu volūdys i kulturys saglobuošonu i atteisteišonu.

Par vysu Latvejis cylvāku vīnuoteibu, kab Dīvs jim dūtu sovu spāku i iztureibu, stuodojūt Latvejis lobkluojeibys, kulturys i goreiguos gaismys atteisteibys lobā i ļautu saglobuot ticeibu sovai zemei i cereibu iz juos goreigū atdzimšonu.

Par gryuteibuos, bāduos i slimeibuos nūspīstajim, kab Dīvs jim byutu spāka i spyrdzynuojuma olūts i pacaltu jūs dvēselis iz sovu rūku i atbreivuotu nu šaubu i viļšonuos i īnastu jims cereibys i ticeibys gaismu.

Par vysim svešumā aizkleidušajim Latvejis cylvākim, kab jī sovā dzeivē prostu izalaseit eistū ceļu, kas atbylst Dīva grybai i vad iz myužeigū dzeivi.

Par myrušajim Latgolā, Sibirī i vysā pasaulī, kab Kungs sovā žielesteibā pījimtu jūs dvēselis myužeigajā prīcā.

Par mums, vysim kluotasūšajim, i myusu sovstarpejū sadraudzeibu i paleidzeibu, kab ari vuojuma i problemu šaļtī myusim napagaistu prīca i mīlesteiba pret Dīvu i cylvākim.

Nu diena.lv

Kai rūnās cylvāki

Īguoju blogā puorpublicēt Dīnys rokstu i apjuku – statistika taida, it kai es nazyn kū byutu pīrakstiejuse. A es tok tik seņ nikuo naasu rakstiejuse, partū ka nabeja laika i spāka. Vīns gudrais naatbiļdēs, kuo desmit duraku pavaicoj. Partū ari beju laimeiga, ka koč itymā blogā ir mīrs – nu apriejīņu, lomuošonys, ļaunuma. Gryuts īsadūmuot, kai ir publiskom personeibom. Patīseibā maņ jau lobu laiku ir gryuts, partū ka jiutu, kai asu guojuse nazkur pret spolvu i tys niu atsaspielej. Reit byutu juoīt pi doktura. Aizpareit ari. Juopīzvona saimis dokturam par analizem, a bais. Es zynu, ka tys skaņ stulbi, a reizem lobuok ir nazynuot. Koč nikuo lela tys taipat namaina. Es varu izturēt tik, cik es varu. I patīseibā beja labi sajimt sovejūs atbolstu, kod beja švaki – ari taidā veidā var sajust rūbežu: kod vaira navari nest, daīt ūtrys i pajem iz sovu placu. Kod vaira naesi dzeļža vecine, a cylvāks. Koč patīseibā nikuo taida jau nav. Nikuo taida, kas navarātu byut nasvareigs. Vuojums padora par cylvāku. Tei ari ir pīredze – izzynuot par sevi vaira, sajust sevi. Patīseibā maņ nikas ļauns nav ar veseleibu – cikom es asu stypra i varu. A navarēt var ari ar īsnom i žāluotīs, cik vyss brīsmeigai. I tai ari nasasajimt i nadareit nikuo. Vysmoz nikuo deļ cytu.

cik patīseibā vīnkuorši

Cik vyss palīk vīnkuorši, kod saprūti, ka esi tikai cylvāks ar vīnu myužu, vīnu laiku, vīnu pasauli apleik.

Es naasu betona klucs voi metala stalaža. Es asu cylvāks, kam taipat ir šaubys, suopis, laime i vysaidi cytaidi nīki.

Byutu es betona klucs voi metala stalaža, es varātu pacīst i varbyut ari izdareit vaira. Tok kai cylvāks es varu sasatikt i sasastruoduot ar cytim cylvākim.

I, ka es navaru, taitod es navaru.

Mane nav bezgaleigi daudz. Tok manī ir bezgaleigi daudz.

draudzene Kalifornijā un Japāņu jūras monstrs

kopumā man ir atrakstījuši laikam jau 10 cilvēki, kam ir draudzenes Kalifornijā.
jo Kalifornijā tak visi zina, ka olimpiskā uguns izdzēš datoru cietos diskus.
uguns šķīstī visu!

te būs 1 interneta ērma komentārs par to joku. :)
ieņirdzu.

bet te – pavisam reāls video ar Japāņu jūras briesmoni!

1 diena manā mūžā – piecelties un iet gulēt

esmu piecēlusies.
uz ielas satiku lillā mašīnu ar lillā īpašnieci.
grāmatu visiem vajag, neviens nevar paņemt.
Leikumai tur ir cits uzvārds.
LVAVA runā latgaliski.
apkopēja ir dabūjusi pa kaklu un tagad mazgā grīdu katru dienu.
pie viena viņas sentence “Kas no tās jaunatnes ir – gari zābaki, plika naba”.
darbā esot jālieto maiņas apavi.
gribu gulēt un neko nedarīt.
sāka snigt sniegs.
atzinos, ka nekad mūžā neesmu redzējusi filmu “Baltā tuksneša saule”.
apkopēja ienāca šņākdama un klusēdama izmazgāja.
uz ielas atskanēja būkšķis. avārija.
zālītē zem loga 3 jaunieši uzcēla sniegavīru. un pasludināja skulptūru par atklātu. laikam kolēģi.
veikalā sāka pīkstēt signalizācija. apsargs panāca pārīti, gandrīz izģērba vīrieti. pīkstēja cigaretes, gandrīz tukša paciņa, kas pirkta Krievijā.
vecis brauca ar mersi un izdomāja braukt pa stacijas laukumu. nenobremzēja. aizšļūca pa sniegu un atdūrās pret laimētavas sienu. laime, ka ne pret gājējiem. izskrēja apsargs.
bomzene sēdēja uz krustojuma. viņai blakus bija melns suns saitē. suns satrakojās, sāka riet, rūkt, leca gaisā. gandrīz sakoda vīrieti, kas gaidīja zaļo gaismu. tomēr bomzene noturēja savu suni. vīrietis aizgāja, suns nomierinājās. viņš bija iekodis viņai rokā. kamēr sieviete skatījās uz roku, kāds garāmgājējs tajā ielika monētas.
pie autoostas ļaudis plūda straumēm. cauri pūlim nesās 8. tramvajs. nesamazinot ātrumu, viņš zvanīdams iztriecās cauri pūlim. nevienu nepārgrieza uz pusēm. čigāns baltās biksēs, kas gāja vislēnāk, izbrīnīts paskatījās uz mani. man šķiet, ka viņam tramvajs tomēr drusku pieskārās.
uz krustojuma mētājās gabals automašīnas.
laikam jāiet gulēt.

Najauši

Guoju aizvakar pa īlu. Tymss. Solts. Rībeigs. Cylvāka nivīna. Nakts.

Ausīs īsaskanēja dzīsme nu radejis “Klasika” – Toma Vaita “Krīvu daņcs”. Saprotu, laimei vajag tik moz. Lobu muzyku eistajā šaļtī.

Šudiņ atguoduoju i atrodu Youtubē. Jūceigu klipu.

Sv. Speerka aforisms par medicīnu

Labāk februārī uzzināt, ka janvārī varēji nomirt, nekā janvārī uzzināt, ka februārī mirsi.

Kur myusu nabeja i kur mes bejom

Maņ ruodīs, jiusim patiks.

Nakts atrodums Twiterī. Saite iz tū, kas beja nazkod, kod myusu nabeja, i, ka mes bejom, tod na tī.

Nakts atrodums nazkur teiklā. Saite iz tū, kas beja naseņ, kod mes bejom i bejom ite.

Zalts zam uodys

Dzeja nav muna stypruo puse. Vysmoz es raugu juos naraksteit i pa leluokai daļai ari tys izadūd. Tok piec tam, ka esi virtualajā vidē otkon i otkon sajāmuse iz golvys syudu spani, ir voi nu juonūsamozgoj teirai, voi ari sevī juoatrūn zalts, kas speid i dubļūs, i sūmozguos.

Eistineibā šudiņ dūmoju, parkū latvīšim niu ir krize. I kur ir pagaisuši latvīšu varūni. Parkū sabīdreiba aiz ļaunuma grīž cyts cytu nūst, bremzej vīns ūtru, rejās i doluos. I parkū jei vysleidza cerej iz breinumu nesieju i jaunu meseju, a kotram, kas rauga pasaceit lobu vuordu, syt pa eikšim, kab jis apklustu.

Skaitu rokstus škārsteiklā i breinojūs, breinojūs, breinojūs. Voi absurdam ir rūbeži?

Kas vēļ ir juonūgalynoj, kab vaira nabyutu nikuo? Kas vēļ juosalauž, juoiznycynoj i juoizsvīž mieslīnī, kab byutu cauri i tukšs?

Krize ir lobs alibi, kab iznycynuotu tū, kas lykts, kruots, taupeits, laseits godu godim i paaudžu paaudzem.

Krizis laikā nav juosaceņš radeit. Var drūsai nūuordeit, sasist, nūkaut – i par tū nikuo nabyus. Krize tok. Taids laiks, na jau cylvāki. Cylvāki kai eņgeli, tik laiks švaks.

Ari izvesšonu laikā na jau cylvāki izvede cylvākus, a laiks beja taids. Kara laikā suove, kam taids laiks. Sadzyna kolhozūs, kam taids laiks. Izkuove lūpu fermys, kam taids laiks. Izgrīze mežus, kam taids laiks. Suove partizanus, kam taids laiks. Suove baņditus, kam taids laiks. Suove partizanu atbaļsteituojus. Suove baņditu atbaļsteituojus. Pakuore. Sadadzynuoja. A kū padareisi – taids laiks.

Mes asam sūli nu totalitarys sabīdreibys. Varbyut mes jau asam totalitara sabīdreiba. Pasoki vuordu, i tevi īliks vuordu cītumā, nūgalynuos ar vuordu i ar vuordim nūrīs tai, ka i naraugi paceļt golvys.

Paraugi atsaškiert. Nūrīs kai suni i apraks anonimā sūmozgu i vamaklu teirumā, viersā labi ka izveļūt opolu @ zeimi.

Skaitu komentarus pi rokstu. I breinojūs – voi rūbeži ir ļaunumam. I kas ir aiz tuo, kur vaira nav nikuo.

Anonimuo ļaunuma impereja komentarūs. Anonimī ļaunuma myužameži, pūri, peisi i dyuksts – napuorīsi. Anonimuo ļaunuma pasauļs, kas aprej naanonimūs i jūs kauleņus izspļaun iz pūra kryuts. Lai balej myužam.

Kur atsarass tī svātī, kas izīs itū ļaunuma bierzi tai, ka ni lapeņa nanūtreisēs. Kur atsarass dīva dāli, kas atvess saulis meitys i napakriss dubļūs i mauceibā. Kur ir tei Gaismys piļs, Gaismys kolni i Gaismys zeme, ka mes poši sevī naradzam ni gaismys spaita. Kur atdzims gaisma, ka apleik vīni vamakli i žuļts.

Latvīši sovim varūnim nūgrīž auss vēļ mozim i gaida, ka tī izīs Luočplieši. A saīt tik cyukys. Kai i vysi cyti.

Niu byutu juotaisa vīns projekts, juomeklej jam nauda – latgalīšu vuordneicai. Izadeve salaseit vīnā auditorejā zynuotnīkus, jim izadeve atrast pamatu sadarbeibai i sadaleit dorbus, nūspraust termeņus. Dareišonys vaine, koč i bez naudys. Tikai ar entuziasmu, partū ka vajag. Taipat kai vajadzēja latgalīšu rokstu volūdys ortografejis, kū tai ari sataisēja – bez vaļsts finansiejuma, par sovu naudu.

Cylvāki ir gotovi struoduot par paļdis, partū ka sabīdreibai ir pīprasiejums. Tok voi sabīdreiba pasaceis tuo plykuo paļdis?

A niu siežu i nikuo navaru. Partū ka varbyut sabīdreibai eistyn nikuo navajag. Tik izlomuot, nūrīt ūtra, aplīt ar sūmozgom i īnirgt acīs – kaida tu niu nateira, kaida niu cyuka, ak jau zagle i ļaužu muoneituoja.

Parkū lai es sādātu nakts vydā i dūmuotu, kur lobai idejai izrakt naudu, kur atrast resursus, kai sapeit teiklus i kontaktus, kab projekts pasacaltu. Kab piec kaidu pīcu godu byutu myusdīneiga latgalīšu vuordneica.

Parkū lai es tiereitu sovu personeigū dzeivi idejai, kas maņ naatness nikuo cyta tikai izlomuošonu, kritiku i spierīni pa pakali – kod izaruodēs, ka vaira naderu, naasu ni jauna, ni šmuka, ni gudra, ni daudzsūlūša, ni vasala, ni stypra.

Parkū lai es veļteitu sovu nakti i laiku projektam, kura rezultatu latgalīšu sabīdreiba paskaiteis kai pošsaprūtamu, paprasēs par veļti i juo autorus i nesiejus gols golā apvainuos zagšonā. Partū ka zūg vysi. I pasaceit “zaglis” ir kai nūsaspļaut. A tu siedi i dūmoj – parkū tai?

Partū ka naguoji ni ar vīnu parteju i pasacieji, ka naīsi. Voi pasacieji, kas napateik. I nadabuoji jumta i aizmuguris.

Partū ka naesi paprasiejuse naudys sovam dorbam, korekturai, olgu sastateišonai i redigiešonai, a atsaļuovuse gruomotu tierguot veikalā i naudu globuot nuokušajai idejai, gruomotai? Kai tys niu ir ar “Susātivi”.

Partū ka par sovu naudu esi dariejuse, naskaitūt ni laika, ni tymā laikā napadareitūs peļnis dorbu. Partū ka naesi gribiejuse zagt, a atdavuse saņtimus. I naīveicamūs, napadareitūs, apsūleitūs dorbus kruovuse skaudzē. I dūmuojuse – pabeigt vēļ itū projektu, itū dorbu, tod gon.

Par anonimu sitīni nav juoatsavainoj. Īsit i pat nav juobāg, partū ka nasyti jau tu – nazkaids anonims niks. A īsyta to realam cylvākam, na anonimam.

Dūmoju par atbiļdeibu – maņ kai cylvākam pret sabīdreibu. I par sabīdreibys atbiļdeibu pret mani.

I tik vīn izdūmuoju, ka zaltam aiz uodys ir nūsašpļaut, cik litru sūmozgu jam lej viersā. Jis tī ir.

Tik par kaidu cenu.

Diena.lv

reita sauleite

Varētu teikt, ka mani nošokēt nav viegli, jo bieza āda.

Tomēr dažas ziņas ir īpašas: turpmāk jaukajā LV tās pilsoņi nevarēs vadīt ārzemēs reģistrētus auto un Latvijas Radio slēdz 97 raidījumus – tymā skaitā ari vīneigūs 30 minotus nedeļā latgaliski!

Gods kalpot Latvijai.

Pyrmū reizi myužā es nagrybu dzeivuot Latvejā. Partū ka apsazynoju – sekys var byut autoritars režims. Kai izeja nu tupika i sabīdreibys olkonums piec mesejis, gluobieja, līdera.

Koč voi paskaitūt Stradeņa rokstu i nūsaverūt solkonū i piec naftalina smyrdūšū tautys partejis reklamu, kas atstruodoj VYSYS klišejis, kam ir juobyut reklamā, tok napasoka NIKUO.

Sprīžūt piec LaVaGa – Latgalīšu vamaklu gazetys – komentaru, ļaudim ka tik pavemt. I nūgrīzt ūtra.

I taida tauta ak jau ari ir peļniejuse tikai vamaklu priņci i dzeļža knutu.

Itaiduos reizēs es cīši, cīši grybu izaraut nu hermetiskuma i sajust kusteibu – gorā voi braucūt. Cytur nav lobuok, cytur ir cytaiž.

Patīseibā šūreit sasajutu vaca i nūguruse. Paļdis vysim.

Koč izejis nav, partū ka īejis nabeja. Kū dareisi – sasajem, ej, smaidi veļc. Kai Nagļu Matiļde soka – mat jim tai! Lai propulst ar propuļšonu, a maņ te kuopusteni pasiļdeiti i galeite!

Dāvanas

Gāju šovakar pa ielu un domāju, ko lai tādu uzraksta. Ne jau tāpēc, ka drausmīgi gribētos kaut ko uzrakstīt, bet pa laikam laikam vajag kaut ko rakstīt, lai uzrakstītu. Taču ne jau par uzrakstiem ir runa, jo ielas malās manīju gan joprojām spīdošu gaismas reklāmu kubikus, rombus, apļus, elipses un burtus, gan uzrakstus “veikals slēgts”, “veikals aizbraucis”, “closed” un “закрыто”, “iznomā telpas”. Runa ir par dāvanām.

.

Sniegs

Pa sauso asfaltu vējš dzenāja sausa sniega pārslas, garām braucošās mašīnas sagrieza visu virpuļos, un no augšas bira un bira vēl – akurāt kā Ziemassvētkos. Izbāzu mēli, jo nezkāpēc likās, ka noķeršu kādu pārslu, bet laikam nekā – elpā izkusa, nejutu. Toties divi satuntulējušies sievišķi, kas mani tobrīd apdzina, gandrīz ietesa pieturas stabā – vai traks!
Sabakstījušās viņas aizgāja. Būs ko pastāstīt, redzējušas trako uz ielas. Tagad tāds laiks, Tvaika iela aizklapēta, visur vazājas trakie. Tur, tur un šite.
Bet neko nevar darīt – dāvanas krīt no gaisa, jāpagaršo.

.
Dzeltenas prīmuliņas

Uz virtuves galda ieraudzīju plastmasas puķupodu ar ziedošām puķēm. Dzeltenas prīmuliņas.
Izrādās, slimnīcā iestājies puisis. Pa taisno no dzimšanas dienas, nodzēries, pohains, nelaimīgs, noņurcīts, iekšas čupā. Nemaz tā negribējuši ņemt, bet ārste pateikusi, ka jāņem. Ja nu kaut kas nopietni.
Pirmo dienu viņš esot bijis nekāds, lecies un komentējis, gandrīz gribējis aizbēgt no sistēmas – bail, ka durs. Nākošajā aprimis.
Izrādījies, ka viņam jau no bērnības problēmas ar kuņģi un ko vēl ne. Piedzimis par agru, knapi izdzīvojis, mamma teikusi nedzert, bet kā lai nedzer.
Strādājot gaterī. Auksti, grūti, smagi jānes, viss riebjas.
Ārste ar viņu runājās ilgi. – Nu kas tas ir, tik jauns puisis un kā lupata. Saņemties vajag. Sievu meklēt, citu darbu, māju iekārtot, zemi strādāt.
- Sievu viņam? – puisis eksplodējis. – Pašam nekur likties, vēl sievu. Uzkāps uz kakla, miera nebūs. Labāk šitā, brīvam puikam!
- Nu kas tev par brīvību, – ārste teikusi. – No darba līdz pudelei un no pudeles uz darbu.
- Bet es varu arī nedzert, – puisis lielījies.
- Tad nedzer!
- Nedzeršu.
Pēc izrakstīšanās puisis gājis samaksāt par slimnīcu. Ienācis ārstes kabinetā ar papīriem. Sakautrējies, jau uzvilcis āra drēbes. Jau paspējis būt pilsētā – palātas večiem pēc apelsīniem, prasījuši aiziet uz veikalu un nopirkt. Naudu iedevuši. Kas viņam jaunam ko neaiziet, pa visu ledu un sniegu! Lai tik ēd!
Aiz papīriem rokās noslēpta prīmuliņa dzelteniem ziediem.
- Tas jums, – viņš nomurmulējis zem deguna. – Pēc mammas neviens mani tā nav mācījis dzīvot. Nu, tagad pavasaris nāks. Lai zied. Būs vasara, noteikti iestādiet dārzā. Lai zied.
- Būtu sev apelsīnus nopircis, kam tērējies, – ārste bijusi nobažījusies. – Pašam vismaz nauda palika?
- Man visa gana. Es jauns, stiprs, gaterī nopelnīšu. Tas jums.

.
TĀ mūmija

Reiz tā stunda bija situsi, gadsimta jubileja bija klāt. Jubilāre tika apsveikta laikam 2 piegājienos, svinībām toties bija jānotiek melnajā piektdienā, 13. datumā. Bet ko darīt ar jubilāres brāli, kam arī gadsimta jubileja? Tā kā par viņu nezināju un joprojām nezinu neko, neko vajadzīgu un svētīgu nevarēju uzdāvināt. Lai kā gribētos.
Ja jau nevaru uzdāvināt to, ko vajag, dāvināšu to, ko tiešām nevajag. Visbezjēdzīgāko lietu, ko var atrast LV veikalos nepilnas pusstundas laikā, ko biju gatava ziedot šopinga dievam Nekātaktenav. Iedomājos – kaut kas uzvelkams. Kaut kas, kas izskatās apmēram kā vista vai robots, kas tarkšķēdams iet pa galdu.
Iespēros bērnu mantu veikalā un apjuku, visur kaut kādas tizlas un dārgas lelles ar knupjiem, rubikozauri ar astēm un ieročiem. Nenormāli kalni plastmasas mēslu. Tomēr uzreiz nebēgu prom, jo labākās mantas, cik atceros no bērnības, ir pie kases – gumijas, baloni, bumbiņas, piekariņi, piespraudes, uzlīmes. Visādi nieki, kas ir bezjēdzīgi, stulbi un reizē iekārdina labāk par jebkuru rubikozauru un brontoplastu.
Pie kases bija statīvs ar daudziem maziem plauktiņiem. Pilns ar daudziem un dažādiem krāmiem – plika, lipīga vista, plakana želejas bumba, adatains kaut kas, plastmasas svilpes, mutes ermoņikas par 39 santīmiem, uzvelkama zivs ar gumijas spurām. Ņēmu zivi, bet kas tad tas?
Atspere un atsperes galā – roka. Kaut kas, kas varētu būt jebkas. Bēšīgs plastmasas ķermenis, apakšā melnas slēpes, 1 sarkana acs, priekšā atspere, atsperes galā roka. Ja uzvelk, ērms ar slēpēm iet uz priekšu, nejauki tarkšķēdams, un pa priekšu stumj 1 roku, kas karājas izstaipītā atsperē un brauc pa galdu.
Sapratu, ka tas ir kaut kas lielisks. Tieši tas, ko es meklēju. Visstulbākā manta, kas jebkad varētu būt izgudrota.
Drošības labad pārjautāju pārdevējai – vai viņiem nav vēl kaut kā TĀDA. Pārdevēja paskatījās uz mani tā, it kā es rotaļlietu veikalā prasītu pārdot beigtu zivi, un teica, ka nekā TĀDA viņiem nudien neesot. Tikai šis.
Tad es jautāju, kas TAS tāds vispār ir. Pārdevēja samulsa. Viņa nezinot. Cik viņa atceras, veikalā to saucot vienkārši “TĀ mūmija”.
Kopīgi izrakājām visus plauktus un kastes, bet tiešām – neko TĀDU tur vairs nevarēja atrast. TĀ mūmija bija nepārspējama.
Tad es teicu, ka ņemšu. Pārdevēja gan piedāvāja pliko un glumo vistu. Demonstrēja – ja vistu saspiež, tai no tūpļa izlien ūdens burbulis – laikam domāta ola. Skats un sajūta bija tik pretīgi, ka to es nevarēju novēlēt pat draudzenes brālim, ko esmu redzējusi laikam 1 vai 2 reizes mūžā. Jo vairāk tāpēc.
Izrādās, šīs vistas esot ļoti pieprasītas. Sievas pērkot saviem vīriem un pasniedzot uz pannas, ja kaut kas ne tā. Tagad uz Valentīndienu tā mazāk, bet pērk labi.
Saki nu. Es pabrīnījos. Tad nu gan jociņi.
Pārdevēja būrās pie kases. Viņa pagriezās un teica, ka ir problēma. Man palika aukstas kājas – nepārdos. Jau ar žēlumu skatījos uz dīvaino ērmu viņas rokās.
Tomēr nē. Pārdevēja gribēja tikt vaļā no TĀS mūmijas, bet izrādījās, ka brīnumainajam priekšmetam ir pazudis iesaiņojums. Nav ne nosaukuma, ne cenas. Tā jau vienmēr – labākās mantas šai dzīvē taču ir par velti…
Pārdevēja, acīmredzami laimīga, ka atrodas kāds, kam vajag TO dīvaino ērmu, tomēr atrada izeju. Viņa piedāvāja pārdot ērmu par balona cenu. Par 13 santīmiem.
Tā nu TAS tika iesaiņots strīpainā maisiņā – klibais, aklais ērms ar 1 roku un slēpēm. Un tika izdrukāts čeks “Rotaļlietas Ls 0,13″.
Gribētu gan redzēt bērnu, kam patiktu rotaļāties ar kaut ko tādu… Bet tas tā.
Jubilārs gan bija sajūsmā. Laikam spēja novērtēt visbezjēdzīgāko un stulbāko priekšmetu.
Tā tomēr nebija standarta dāvana no veikala ar daiļskanīgu nosaukumu “Dāvanas” – ne inkrustēta alumīnija žirafe, ne bleķa eņģelis, ne plastmasas buda, ne 3 mērkaķīši, ne 7 zilonīši, ne naudas koks, ne gipša zebra.
Tas bija plastmasas ērms ar 1 roku, kas izstaipītā atsperē vārgi slīd pa galdu, kad šis tarkšķēdams ar savām melnajām slēpēm iet uz priekšu un grab. Un lūr ar 1 sarkanu aci.

.
Tā, lūk, es šovakar par dāvanām.
Gan bez īpašām dāvanām, jo rakstīšanas čakras tā arī neatvērās un snaudošie talanti tā arī palika krākdami nāves miegā.
Lai viņiem salda dusa. Varbūt citureiz pamodīsies ātrāk, nekā pielikšu punktu bloga ierakstam.

svētdienas murmulīgajam rītam par godu

Jauneiba

Beidzūt sasajiemu i īguoju Tviterī čīpstēt. Piec puors reižu runuošonys i pīrunuošonys itymā augleigajā naktī, kod gulieju napylnys 4 suņdis i kod maņ kaids, kas naseņ beja atkluojs Dīvu, atlaidit, Tviteri, stuostēja, ka tys obligati ir juodora, partū ka ir juodora, partū ka cytaiž nabyus labi, partū ka cytaiž es mudri byušu uorā, partū ka cytaiž es byušu vaca, atpalykuse i nasekuošu tehnologejom.

Ka teve nav Tviterī, teve nav vyspuor. Tai jis saceja i beja kaifā nu sovu vuordu.

Es īsadūmuoju – vacī laiki, senejī ļauds. Ka teve nav bazneicā, teve nav vyspuor. Tu esi izraideitais, nakryškuons i varbyut – nabašnīks. Ni nu ituo pasauļa, uorpus juo.

Tai beja nazkod. Niu pasauļs mainuos tik bīži i mudri, ka kasdīnys tev juoīsakļaun jaunā bazneicā – jaunā i jaunā tehnologeju pasaulī. Piec diveju mienešu tovs telepons ir vacs. Piec diveju godu tovs dators ir hlams. Ka tu nasekoj leidza, tu pats esi vacs i na nu ituo pasauļa. Siedi pi TV i kiukoj, cikom cyti tviterej škārsteiklā i auž jaunus socialūs teiklus. Cyti škārsteiklā sasateik ar vysu pasauli, cikom tu iz dzeraunis ceļa najauši sasateic ar dzeraunis sābrim staraverim, kas īt nu sīna tolkys i kaneņā nas soldonū pīnu zupai, i nu reita pi pīna golda – pīna pījiemieju Tekli, kas brauc iz pīna mašynys, apsveic vysus vuordadīnuos i nūvielej daudz pīna.

Es jam sacieju, ka zynu par Tviteri, ka tys tok jau seņ nav nikas jauns, ka pat es tī asu jau seņ, jau nu 5. augusta, a maņ napateik, partū ka maņ ir muns iz WordPress bazis taiseitais dīnroksts. Ka es rokstu i kopeju cytur pīraksteitū jimā i maņ vaira pateik gari teksti ni eisi klīdzīni. Roksti, kurūs var īgrimt, navys eisziņu formata viests nu 140 voi 160 zeimu.

Tok jis saceja, ka vaira nivīns nikuo taida naskaita. Pologu naskaita. Nivīnam vaira nav tik daudz laika, kab skaiteitu kuo nabejs vaira par sms 160 zeimu. Voi Tvitera 140. Svareigū var pasaceit puors vuordūs, vyss puorejais ir līkuos informacejis pologs.

Tok es saceju, ka deļkuo tod vyspuor raksteit, ka tu navari pīraksteit tai, ka cylvāku īvalk tekstā i jis tī dzeivoj, elpoj, tic i dūmoj par lītom, kas nazkod tev bejušis svareigys, ka jis skaita i jimā dzymst breinumu pasauli ar puču pučem i demonu demonim, kreitūšom lidmašynom, grymstūšom laivom i piratim, mozom puosoku meitineitem i kačim, kas runoj i dzīd, vysaidim breinumu breinumim, kuo nabyutu bejs, kab tu nabyutu dūmuojs, bejs, rakstiejs i tod pats puorskaitiejs – aiz breinuma nazynuodams, kur liktīs. Partū ka tys reizē ir i tovs, i svešs.

Jis saceja, ka myusu dīnuos nivīns nikuo naskaita, tikai roksta. Roksts aiz roksta, ziņa aiz zinis, dīnroksts aiz dīnroksta, mīdz i lepej, mīdz i lepej, informaceja plyust kai upe lāzanim krostim – polu laikā pa līknem, puorsalej, sasalej, aiznas i atnas. Informacejis ir par daudz, vaira nudi nivīnam nikuo navajag.

Es apjuku. Ziņu ir daudz, moz ir pasauļu, kuo es grybātu satikt.

Jis vaicuoja, kura ir pādejuo gruomota, kū es asu puorskaitiejuse. Jis triumfēja.

Es apjuku vēļ vaira. Es eistyn naskaitu nikuo. Ka naskaita najaušus i vajadzeigus tekstus. Ā, kuknē, cikom vuorejās ēst, es pa vokorim šaļtim skaitu Reginu Ezeru, partū ka jei muok raksteit ar garšu. Kasdīnys pa puors lapeņom – na deļtuo, ka maņ intereseitu, ar kū vyss tys gols golā beigsīs, a partū ka maņ pateik process – škatynuot teikumu aiz teikuma i, cikom buļbys savyrst ar kuopustim i špeka gabalenim suteklī, vērtīs, kai vuordi sasalej i sataisa jaunu pasauli.

Maņ ruodīs, piec juos nivīns vaira nav muociejs raksteit tik vīgli par tik gryutom temom. Pajimt, paceļt i nest, pasaceit i byut atbiļdeigai par sovim vuordim, kab skaiteituojam nu tekstu tyktu breinums i kab jam palyktu vīgļuok. Kab teksts jū na īdzeitu zemē da placu i iznycynuotu ar bejušuo laika suopi kai videjā latvīšu prozā, kas vaid i par sevi, i vysa pasauļa nabyušonom. A kab teksts juo dzeivi padareitu vīgluoku. Pasaceitu kū nabejs taidu, kuo jam vajag i kas nas iz prīšku i īdvasmoj byut.

Iz Zīmysssvātku maņ izduovynuoja divejis gruomotys. Vīnu es atškeiru i aizškeiru. Jai ir vuoks šmuki dzaltonā kruosā i burtim ir teiri nikuo fonts. Tok es puorskaitieju laikam puors riņdeņu i saprotu, ka lobuok skaiteišu svešus blogus, na svešus mūrgus. Poetismi ir myruši. Jī solkonai smird piec vacu duku. Kai škapī biškriesleni i naftalins, sasajaucs ar peliejuma i duniejuma smoku. Kai taida vacu sīvīšu smoka, kod jūs kačs nasatur meizolu i jūs nu valerjankys pudelis izaliejušuo smoka sasajauc ar “Dzintara” smaržom “Intriga” voi “Reidzineicys nūslāpums”, a vēļ drupeit ūž piec saulispuču eļļā captu blīņu i nazkuo sveša.

Ūtru gruomotu es škeiru apjiemeibys pylna. Koč i malnūs vuokūs. Tei beja nazkaida jauna i ak jau jauka autoreite, par kū maita Ceplis niu pīrakstēja najauku recenzeju. Atsasādu Esplanadē autobusa beiguos, atškeiru gruomotu i brauču gostūs iz Imantu. Poša beju lapna iz seve – kai braucu sabīdriskajā transportā i skaitu gruomotu. Tai nabeja bejs godim – na deļtuo, kab es transportā naskaiteitu, a deļtuo, ka kasdīnys nabraukoju. Da i naskaitu tože. Raksteit eistyn ir vīgļuok. Ir interesnuok byut pošam deļ seve autoram, na broduot, leist, grimt, ceļtīs i krist, izalauzt, izkuopelēt pa svešu tekstu, kas gols golā aizvad na tī, kur vastu poša fantazeja. Vīgļuok ir byut pošam par radeituoju i dīvu, na vērtīs, kai ūtrys ar speideigu sintetikys paruku i ar sudobra folejā īteitu vāzu spielej dīvu i izalīk par radeituoju.

Muna laime nabeja ilga. Teksts varbyut i beja nikuo, koč šaļtim naveikli jaunekleigs i nanūsleipāti breivs i reizē sapeits kai jauns kumeļs, kam nivīns vēļ nav īvuiciejs, kai apsaīt ar sovom garajom kuojom, kas matās aiz vysa i kam saiminīks vēļ izlics pynāklus, kab napraška zyrgabārns nanūbāgtu paceļu. Šaļtim taišni īsuocieja tekstā ir breinums, partū ka jis vēļ nav nūgurs viltuot i izdūmuot dzeivi, maluot i sepinēt par tū, kuo nikod nabeja bejs voi varbyut kuo nikod nabyus pa eistam. Partū ka jam vyss vēļ ruodīs kai breinums.

Kai tyku da pyrmuos pošnuoveibys, par reizis gruomotu aiztaisieju cīši. Tys beja laikam pi Botaniskuo duorza. Daguoja sēdēt i vērtīs uorā pa autobusa lūgu tymsā i dūmuot – kurā šaļtī radeituojs apmauc paruku i suoc izalikt. Kurā šaļtī izdeviejs ir nūticiejs, ka juo sudobra folejā īteituo vāza spēs izškeļt iudini nu kliņts.

Ka nav kačam pīna, to juo naizgluobs nikaids teksts. Koč kū tik stereotipiski vacu tik jauna cylvāka i jauna autora tekstā nabeju dūmuojuse īraudzeit. Pat napasaceņšu daskaiteit da gola – voi autore izspielej vacū spēli i beiguos pasoka būra vuordus: “Hop, vyss beja tikai mali!”, voi ari aizbrauc pa vacom ramom i beiguos daslādz ar atslāgu – tai tam byus byut.

Ka es asu puorskaitiejuse Luoča “Zvejnīka dālu”, Jaunsudrabeņa “Aiju”, Repšis “Guņszeimi”, Aizpurītis “Nakts mauduotuoju” i vēļ padsmit romanu par boltuos suknēs apsamaukušūs navaineigūs ci mauceigūs jaunovu pošnuoveibom nalaimeigys ļūbisteibys piec, kam maņ vēļ vīns? Pareizi, nikam. Ka es grybu īraudzeit tekstā svešys dzeivis i smierts, es skaitu svešus blogus. Voi verūs pa lūgu. Voi eju pa īlu. Voi izdūmoju.

Koč patīseibā maņ ir pīkuost par jaunuokū latvīšu prozu. Ka jei naīīt munā dzeivē i napajem muna pruota kai breinums, taitod juos nav. Dzeive ir par eisu, kab es skaiteitu dryumus, garlaiceigus i nastyprus tekstus, raudzeitu saprast svešu pasauļu haosā nūkleidušus i pseidomuokslinīciskā i viltuoti rodūšā manīrē izškeidušus vuordus ar aizpluovuojušom i naprecizom nūzeimem, par kū vaira navolda ni autors kai skaiteituojs, ni skaiteituojs kai autors, a poši vuordi maun sovuos nūzeimēs kai aizamaļdiejušys i vīnā akvarejā sasvīstys vysaidu jiuru zivs, kas sovā storpā rejās i grīžās kai suni, kūž vīna ūtrai nūst spurys i aplaiž vīna ūtru ar lipeigom slimeibom, nūspruogst i maun ar vādaru iz augšu kai pīsapyutuši parašuti.

A skaiteituojam gudrai juomaun ar golvu – taida jau ir tei sirrealistiski metamorfoziskuo i pluovojūši postmodernuo literatura, taidai jai byus byut. I nivīnam nav tīseibu i pruota pasaceit – karalīne ir vaca i plyka, juos ciči kircinej tukši, partū ka jimūs nav ni pīna, ni vieža.

Ir vaira nikai skaidrys, ka es naskaiteišu ari nikaidu Tviteri, koč tī byutu 30 zeimis voi 25 zeimis teksta. Varbyut vīneigi šaļtim, kod tys 140 zeimu garais teikums i teksts byus vītā i jimā nazkas īsazibēs kai smiļkšu gryuds upismolā, rosys lase zuolē i ka jimā byus nazkas taids, kas sajims munu pruotu i viereibu i nalaiss vaļā.

A dzeive poša patīseibā ir breinumu pylna. Spēj tik īraudzeit. Vysi tī ļauds, jūs karakteri, jūs pozys, jūs izanesšona i lela, jūs vuorguos vītys i kompleksi. Verīs i breinojīs.

Maņ pateik vērtīs iz ļaužu. Kai jī doncoj iedneicā pi golda, partū ka pa radeju skaņ lipeigs meļdeņš, kai jī dzīd bolsā tukšā koridorā, kod dūmoj, ka ni aiz vīnu durovu nivīna nav, kai jī veikalā skaļā postoruos tīsys bolsā skaita žurnala rokstu par citplanetīšu atīšonu.

Īsadūmoj, stuov buoba pumpainā humpalu mietelī, iz golvys zeče ni zeče, nazkas adeits i sasprausts ar leiku odotu i jei bolsā skaita pi tomatu i ogūrču, mandarinu i apeļsinu stenda: “Tā diena nāks, viņi atlidos zilos kuģos un atnesīs kosmosa neremdināmās gudrības, kurām līdzās jebkurš rietumu zinātnieks sajutīsies kā kusls bērns. Jo patiesā gudrība ir druīdu spēks, kas iekalts senajos akmeņos, kas vēsta par citplanētiešu atnākšanu. Ne velti tie novietoti pusaplī, kas atgādina Sīriusa kontūru, ja uz to raugās no Mēness puses un neņem vērā debesu frakcijas marginālos starus, kas atstarojas tukšajā telpā un pazūd.” Voi koč kū taidu. Tikpat pravītisku i puorpasauleigu. Koč kū tikpat unikali šokejūšu i fascinejūši baisu i reizē breineigu kai jukušuo buoba pi ogūrču i tomatu stenda.

Pasauļs ir breinumu pylns. Navajag nivīna teksta, partū ka vyss taipat skaņ kai izdūmuots i izaver vysleidza kai nūsepineits. Verīs i breinojīs, kai tai var. A var. Dzeive.

Šudiņ beju iz baigi lobū pasuokumu. Jaunīšu energejis i trokuma atombumbu – jaunuos inteligeņcis forumu. Nazkai īraudzieju itū informaceju i dūmuoju, ka ak jau kaida parteja vervej kadrus i luopej sovus ideju krizis izāstūs caurumus. Dabiska pīsardzeiba, kod politizeits ir vyss i vysur vari atsaraut kodeišonu i smadziņu skoluošonu. Nūliemu aizīt apsavārtu – kai tys teik dareits i voi teik dareits.

Lobuo ziņa – nateik dareits. Nabeja pat žurnalistu, tys ir, es jūs namanieju. Tok organizatoru izjimtuos kinys byuškūšys Youtube. Ari labi.

Medeju pi ituos ideju i jauneibys trokuma atombumbys nabeja. Lobys zinis nivīnu nainteresej. Kuru medeju lai intereseitu jaunīši, kas dūmoj, ka jī zyna, kai tikt uorā nu globaluos i Latvejis krizis. Medejus interesej pyust krizis burbuli leluoku. Bīdeit i šausmynuot. A jaunīšim nūsaspļaut, jī dzierkstej i skaņ, runoj, sprīž i taisuos izdareit breinumu lītys. Ak jau i izdareis.

Tai es, īdama iz tīni, dūmoju – kas ir jaunīši i da cik godu ļauds ir jaunīši. Šaļtim es sev pasaruodu tik vaca kai muote zeme – sasačerveliese i sakoltuse kai vaca bruņurupuča mugura, iz kurys stuov četri zylūni i tur zemi. Voi ari zeme, iz kurys stuov četri zylūni i tur bruņurupuci, iz kura stuov treis zylūni, kas tur bruņurupuci, iz kura stuov diveji zylūni, kas tur bruņurupuci, kas tur zylūni, kas natur nikuo, a kam iz suona ir izkruosuota zyla pučeite ar dzaltonu videņu. Nu, koč kai tai.

A tod cytu dīnu es nūsaspļaunu par pareizū dzeivi, apmaucu kedys, šļiucu ar jom pa apladuojušū ītvi, šļudzineju i šliukoju, dzīžu bolsā leidza dzīsmem, kas skaņ munuos austeņuos, rūkys sabuozuse puscaurūs bikšu kārmynūs, kapuce, dzeive, juoskrīn. Nu kaids tī vacums, pi valna. Pīkuost.

Šudiņ saprotu, ka cylvāks ir jauns, cikom jis tic, ka jis var apgrīzt pasauli ūtraiž. Tu navari? Es varu. Partū ka es zynu, kai tū dora – pajem vāzu, atsasper pret bruņurupuča muguru, pastum nūst vīnu zylūni i grīž. Tai, kab zylūni varātu apsamaineit vītom, atsapyust i suokt vysu nu suokuma.

Vēļ es saprotu, ka cylvāks var apgrīzt pasauli ūtraiž, ka jis jem grīžamū mītu i grīž, navys soka, ka kaidam byutu juogrīž, partū ka byutu labi, ka kaids pagrīztu. Keduos ir spāks. Vaira nakai spicpapiežūs. Kedys ir tiuļuok zemei.

Tok vyss ir daudz vīnkuoršuok. Ka es tycu, ka es varu, i ka maņ tuo vajag. Ka atsarūn vēļ koč vīns, kas tic, ka es varu, i kam tože vajag. Tod tai i byus. Partū ka tai ir juobyut – es jau asu tū tai izdūmuojuse.

Paruodeišu foršu cacku – jū sataisēja japuoni. Maņ pateik ideja, muzyka i meitiņu suknis. Maņ vyspuor pateik daudz kas nu japuoņu, jim ir nazkaida taida skaidreiba, kas ir tikai sprostā Latvejis dzeraunis sātā, kas dzeivoj harmonejā. Partū ka fen šui i vyss cyts ir tikai logiska i nu līkuo breiva pasauļa kuorteiba. Kai stidzenis nu ustobys iz klāvu i nu klāva iz pyuni i dīvkūceņš i peliejumu kryumeni pi pierts. Tik mes naasam muociejuši tuos stidzenis nūsaukt kai nabejs, pataiseit par mūdi, publicēt speideigā gruomotā i izdūt Japuonā.

Kaidu nedeli voi pusūtru atpakaļ, kod beja lelī soltumi, pi ustobys lūga daguoja irbeitis. Zīmys mikrieslī pa snīgu mozim piedenim kai vistenis, plyukuoja ustobys prīškā zuoli i sieklenis, koklus staipeidamys. Es siedieju pi kuknis lūga, iežu batviņu zupu ar vuškys gali i tymā šaļtī saprotu – itū momentu es atguoduošu vysu dzeivi. Dzeiva radeiba nu teirumu i pļovu atīt ustobys prīškā. Breinums.

Taipat kai es atguodoju cytu breinumu. Kai es bierneibā vīna poša eju pa pļovu, nav nivīna cylvāka, tik pasauļs apleik – lels, lels, augsts, augsts. I maņ apleik pa pļovu staigoj bacjani (starki), cyluodami garuos kuojis i maklādami nazkū zuolē. Jī ir tik leli i bolti, a es asu tik moza i sorkonā mieteleitī. Jī nasabeist nu mane nicik, tik pasakuop molā i palaiž mani īt tuoļuok. Es eju pa pļovu, i putyni pasaškir munā prīškā, napuortraukdami ēst i staiguot sovu ceļu. Leli, bolti putyni vysapleik i klusums. Taidā reizē dzeive dasadur pi dvēselis i tu palīc bogotuoks, i nazkas īsaskaņ i vaira nabeidz skanēt nikod.

Tei ari ir jauneiba – vērtīs iz apleicejūs ar bārna acim i ticēt, ka vysi ir lobi i vyss ir lobs. Ka pasauļs paīs sūleiti pretim, paleidzēs, atbaļsteis, byus prīceigs par tevi. Ka pasauļs paīs nūst nu ceļa, tok ni tu maiseisi pasauļam, ni pasauļs tev. Ka pretim guojiejs iz šaurys lapys pasaraus molā, kab palaistu teve garom, i nagribēs nikuo ļauna. Ka pasauļs navielēs tev ļauna, nakūss, narībs, nasmuodēs i napadareis okla, kūrsla, vaca i klyba. Ka jam byus prīca, ka tu ej, dori, dzeivoj i tev saīt tik labi.

Jauneiba ir puorlīceiba, ka tu vari vysu. Ka ar 25, 140 voi 14622 zeimem tu vari puormaineit pasauli. Ka ir gona ar vīnu vuordu i vyss izamaina. Ka tu soki vīnu vuordu i vaira nikuo nav pa vacam, vyss ir jauns. Ka tu soki tikai vīnu vuordu, i muna dvēsele teik vasala.

Tai ir juodzeivoj. Vīnu šaļteņu pa prīšku dzeivei i vīnu drupaneņu viers zemis. Cytaiž a nikai.

Nu diena.lv

Medeibys

Aizvakar stuovieju krystceļūs pi sorkonuos gaismys i maņ kluot daguoja puiss ar plyku plešu i ar taidim kai oranžim sateitim brunčim zam pagaruos kurtkys. Moti nūdzeiti, iz pīris nazkas iztrīpts ar dzaltonu kruosu, kuojis plykys – až vysa spolva sasarīzuse. Tik syltuma kai tei kurtka i zuoboki. Gryuts byut krišnaitam zīmeļūs.

Jis pīduovuoja maņ gruomotys, vaicuoja par dzeivis jāgu. Lobuokais vaicuojums, kū aizdūt pi luksofora – voi dzeivei ir jāga? Pīduovuoja literaturu ar raibim i drupeit nūtreitim vuokim, zīduot tempļam i goreigū izaugsmi. Pats smaida i kai na nu ituo pasauļa.

Vierūs iz juo i nikai navarieju atguoduot – nazkur beja raksteits, cik ilgs psihoterapejis kurss vajadzeigs kotram nu sektantu, kab jī atsagrīztu normalā dzeivē. Nu pusgoda da diveju godu laikam. I kas byutu normala dzeive – skrīt da nuokušuo luksofora? Voi stuovēt, vērtīs dabasūs i smaideit?

Suoce myrguot zaļuo gaisma mašynom. Dreiž juoīt. Parunuosim par Dīvu? Jis maņ pieški pavaicuoja. Es apjuku. Dīvu? A ni Krišnu? Dīvu – jis saceja. Par Dīvu.

Vēļ lobuok, tys der piec scenareja. Es pasacieju, ka tycu Dīvam, ka asu kristeita i īstyprynuota. Ituos zuolis der vysim sludynuotuojim. Jis pagaisynuoja interesi i aizagrīze, a es puorguoju puori īlai.

.

Vakar maņ stacejis tunelī dasasēja čygonka. Saprotu, ka nazkas ar mani nav labi – laikam nu skota izaveru nūguruse i nalaimeiga. Voi ari taišni ūtraiž – par daudz atvārta pasauļam.

Jei pīduovuoja kodēt iz laimi. Apsarunuojom par laimi, i es guoju tuoļuok.

Tai pi seva i padūmuoju, a kur ta kaida bāda. Es eju, kreit snīgs, maņ ir, iz kurīni īt, mani gaida, austeņuos skaņ muzyka, par teleponu maņ nav juomoksoj, partū ka jis jau seņ ir samoksuots, dīnys palīk vys garuokys i garuokys, a čygonka beiguos pat pasmaidēja. Koč es jai tai i nikuo naīdevu.

.

Īguoju veikalā. Dorba dīnys beigys, a ryndys nikaidys. Ari taids lobums nu krizis. Nūpierku litri soldonuo pīna, rupū maizi i divejus avokado – lai nūsagatavej iz palūdzis jaunai nedeļai.

Izkuopu augšys stuovā, dūmuoju – mož kaidom drēbem atlaidis. Drēbis lātuokys kai Viļānu tiergā, tok saprotu, ka maņ tuos lupotys napateik, vysleidza ir par duorgu deļ ituos Kitaja kvalitatis. A leluokuo daļa veikalu aiz rešotkys – nastruodoj, laikam bankrotiejuši voi puorsavuokuši.

Apmešu riņči i jau īšu prūm, a pieški nazkaida kosmetikys purdevieja skrīn prīškā. Moza krīvuška bryunom acim, runoj ar akcentu, ceņšās. Kaidi maņ nogi? Apjuku. Dabeigī? Nui. Cik breineigai! Pasavieru iz juos. Jei sasajuta nūgivuse piercieju.

Tai jei maņ skaidruoja par sovu Smierts jiurys kosmetiku, stuostēja par dimanta, azbesta, zeida i kaidom vēļ nogu veilem, par apeļsinu i rūžu eļļom. Es jai palobuoju volūdys klaidys. Jei ceņtēs. Nūbeju tī mož minotu desmit pīcpadsmit, verūtīs, kai jei struodoj i īt cauri īstudeitajai puordūšonys shemai.

Gols golā rūku i nogu kūpšonys komplektu, kas moksojs 45 lati, jei maņ beja gotova puordūt par 14 latim, par dempinga cenu. Tok es tai ari nanūpierku. Partū ka nogus taipat napuleišu i navajag seve muoneit, ka tuo dareišu. I rūžu eļļa maņ jau nazkur svaiduos, narunojūt par kremim i veilem. Bez tuo muni šai tai kūptī nogi ysleidza izavēre lobuoki i dzeivuoki par puordeviejis samūceitajim nogim. Nikod naasu saprotuse, deļkuo nogim juogrīž uorā īnadzis – līks dorbs, tolka nikaida, izaver strāšnai i ataug vēļ leluokys.

Tok juosoka, ka strategeja i puordūšonys taktika beja atstruoduota da beidzamuo. Kai statistikys vīneiba es laikam apguožu vysu statistiku, partū ka nūbeju tī tik ilgi i vysleidza aizguoju bešā. Pavaicuoju škārsteikla adresu i tiuleņ pat aizmiersu. A puordevieja da poša pādejuo momenta cerēja.

.

Tikom kaids cyts pierciejs pierk “Latgolys Radeju”, kaids cyts puordeviejs juos puordūd, vēļ kaids cyts rauga apstreidēt i saglobuot latgalīšim, vēļ cyts ak jau dūmoj, kai pa tū trikmīni pajimt radeju sev. Seikuok par tū naizaviersšu, partū ka pādejā laikā regularai asu rakstiejuse par itū temu sovā dīnrokstā, apkūpojūt i publicejūt īgiutū i atsyuteitū informaceju i saitis. Gon bez analizis, partū ka tai ari nasaprūtu nūtykumu īmesli i gaitu – nikas nav tik vīnkuorši, kai ruodīs.

Cīši, cīši žāl i laikam tai ari nikod nasaprasšu, deļkuo radeja ar tradicejom i potencem navarēja nūsaturēt latgaliska i saglobuot vēļ vīnu latvysku medeju Latgolā – laiceigai atsazeit finansialuos problemuos i laiceigai papraseit naudys i atbolsta sovejim. Tok tei laikam ir latgalīšu bāda – avīzis, žurnali, radejis, kas beidz dorbu piec 2-3 godu. Tai beja 20. g. s., tai i šudiņ.

Iz ituo fona deļtuo seviška prīca par žurnalu “Katōļu Dzeive”, kas tikkū nūsvinēja 20 godu jubileju i turīs – katoliski latgalisks i latgaliski katolisks. Tai kai Dīva lyudzu tikai latgaliski, maņ ir zynomys problemys skaiteit par Dīvu cytuos volūduos – par daudz abstrakti i na nu muna vacmūdeiguo pasauļa, kur dreižuok īsader babu vylktuo i dzīduouo saļmu vacuo volūda i Jumprova svāta, a ni ruporā dzīduotys dzīsmenis par Jēzeņu.

Tok auditorejis nivīns napietej, automatiskai pījem, ka juos nav – ka nivīnam tuo latgaliski latvyskuo navajag. Koč voi reklamu devieji Latgolai – ka ite dzeivoj vīni krīvi, deļtuo reklamejās tik krīvu radejuos. Nui, dzeivoj i krīvi, tok kur ta liktīs latvīšim? Izkuopt prīdē, kai tū švakys dzierdeišonys gadīnī īsaceja “Latolys Radejis” reklamys sauklis?

Auditoreja patīseibā ir. Cylvākim vajag muzykys latgaliski – pasaverit, kas nūteik ar Latvejis muzykys topim, šovim i bolsuojumim. I tī nav tikai latgalīši.Vysod asu breinuojusēs par puornūvodu cylvākim, kas latgalīšu volūdu vuicuos kai svešvolūdu. Izaruod, laikam myusim ir nazkas vaira, nazkas sovs, dzeivs i taids, kuo cytam nikod nav bejs voi kū jī jau ir pagaisynuojuši i niu meklej kai ar guni, a pi seve vaira navar atrast.

Paļdis Dīvam, dzīsme latgaliski nav smīkleiga. Lai kai uovejās Jarānam leidzeigī it kai smīkleigūs smīkla raidiejumu taiseituoji – latvīšu biedeigais humors ar pasanirguošonu par cytim. Jei var byut i osa, troka i biedeiga, popseiga, žieleiga i sova, gryuta, prīceiga.

Niu raugu īsadūmuot, voi ir kaida myusudīnu latvīšu grupa, kas dzīd venteņu dialektā voi vēļ kaiduos izlūksnēs. Nikas naskrīn golvā.

Tik juovaicoj, parkū raidiejumim latgaliski Latvejis sabīdriskajūs medejūs nu Latvejis vaļsts nav naudys – latgaliski skaņ vīneigi Bronislava Sprydzānā taiseitī 30 minoti reizi nedeļā Latvejis Radejis 4. kanalā! Storp krīvu raidiejumim i reklamom. Voi tei byutu vaļsts i sabīdriskuo medeja eistynuota latgalīšu integraceja par krīvim?

I parkū latgalīšim, kab dzierdātu sovys dzīsmis, ir juomoksoj vēļreiz – nu suokuma nūdūkli vaļstej, tod bolsuojumi šovūs? Voi tys vīn naruoda, ka muzykai i volūdai ir auditoreja, ka sabīdreibā ir pīprasiejums?

.

Niu rokstu i dūmoju, kura parteja nuokušuo maņ pīduovuos sovu pakriesli. Kuo vēļ pasūlēs.

Vēļ dūmoju – cik parteju itamuos vieleišonuos latgalīšim sūlēs dabasu vaļsteibu zemis viersā. I cik parteju gius latgalīšu bolsus kai zivs aizaugušā muorkā? I, kas nav mozuok svareigi, cik latgalīšu kulturys i sabīdriskūs darbinīku paleidzēs jom giut ituos zivs?

Pādejā laikā laikam nav ni dīnys bez partejis – ka ni medeibys tīšā veidā caur e-postu, to jūs darbeibys nūvāruojumi škārsteiklā. Kai jī bužynoj spolvys pyrma vieleišonu i medej auditoreju. Kai vīni taisa sātyslopys, ūtri sataisa profilus vītejūs socialajūs teiklūs i roksta nazkaidu svīkstu tuo vītā, kab struoduotu.

Ir jau skaisti, sirsneigi i personeigi puorskaiteit publiskajā dīnysgruomotā, kai kaidai deputatei īt dzeivē. I vēļ īraudzeit drukys klaidys i stila naveikleibys – ka jau cylvāks pats roksta i žālojās, ka nav laika. Tok kam maņ taidi deputati, kas najādz nūolguot studentus, kas jūs vītā sādātu feisbukā, draugūs, fotoblogā, a tam tierej sovu laiku i munu naudu? Saīt, ka tod, ka es jū īvieleišu, jei vaira narakstēs maņ viestulis i dīnysgruomotys?

Ar partejom kai ar čygonkom, preču izplateituojim i sektantim – atstruoduota smadziņu skoluošonys shema. Niu – byut sociali tyvim i sovejim ari škārsteikla vidē. Niu – pasūleit poša besa, koč voi atbolsta dzeraunis cylvākim, invalidim, jaunajom mameņom, studentim, pensionarim, latgalīšim, cytim marginalajim.

Piečuok – a kai jau saīs. I ak jau nasaīs, partū ka nav saguojs nikod.

A kur liksīs – juobolsoj. Par kaidu vystik byus juobolsoj.

Interesnai, cik parteju programuos regionu atteisteibys vīzeja ir na tikai īraksteita, a ari īcarāta i tiks ari sataiseita dzeivē. Dzeivu i stypru dzerauņu i mozūs mīstu Latgolā, Vidzemē, Kūrzemē, Zemgalē, Sielejā, Malīnā, Suitejā. Ar normalim celim, školom, slimneicom i dzeivim, vasalim, styprim, jaunim cylvākim – na tikai nabašnīkim.

Partū ka cytaiž saīt – kas gols golā vinnej krīzis laikūs i kam dzeraunēs ir stypruokais bizness? Buobai, kas runoj zagsā i morgā, partū ka jei var runuot ari morgā. I apbedeišonys kantoram, partū ka nūmirs to iz zemis napaliksi i groba naudai vysod juobyut nūlyktai. Pat Indejā, lai cik nabadzeigi ļauds, puors pagaleitis myrūņa dadzynuošonai nūpierk.

Tai vot i dzeivojam. Nu vieleišonu da vieleišonu. Nu kopusvātku da kopusvātku.

I kai piec sarunys ar čygonku, puordevieju, krišnaitu voi parteju lai nasmaida i nasaprīcoj par snīgu i saulis atliekšonu tiuļuok pavasaram. Cikom medeibys, tikom i esi vajadzeigs.

Nu diena.lv

Noglys i pučis

Raugu sasajim leluokam i analitiskuokam dīnrokstam, tok laiks nazkur pagaist, raunūt seikūs darbeņus. Sasaškeļ 1000 druponuos. Varbyut vokorā, varbyut pa nakti. Nu reita i pa dīnu ir aktualuoki dorbi.

Aņss ir dabuojs Latgolys planavuošonys regiona atbolstu.

NRTVP presis relize – nazkas nu radejis bejs padūmē. Labinskis?

Sabīdreiba cytai politikai beja sagataviejuse viestuli NRTVP, atbiļdis nav. Laikam byus jauna viestule.

Tikom komentaru kari apollo. Beju dūmuojuse, ka myusu dīnuos vaira nav augsnis, partū ka itaidi komentari beja 90. godūs pi kotra roksta. I vēļ nažieleiguoki. Izaruod, ir auditorejis segments, kas palics tikpat tymss i ksenofobisks kai tod, kod beju moza i glupa i suocem dūmuot, kū dareit. Tai ka byuteibā niu otkon juodūmoj – kū dareit.

Kai Plīkšuonu Juoņs rakstēja – “Tei ceiņa nav golā i nasabeigs, cikom Laimdūta Luočpliešam paleigā steigs”. Voi nazkai tai, maņ nav talantu iz citatu atguoduošonys. Dūma ak jau taida, ka vajag ari drupeit laimis i drupeit vīgluma – ar vasari var noglys dzeit, ni pučis statēt. A latgalīšim oi kai vajag puču, laimis i dorbu atsaveikšonys.

Petru Pīteram par itū temu šudiņ lobs roksts Lakugā – par mīžim teirumā (ak jau vasari i Luočpliesi) i rūzem duorzā. Tik drupeit cytā paviersīnī. Par Latgolu i Reigu.

Veiksmeigu vysim dīnu!

Byus labi, partū ka mes vysi asam niu i ite. ;) I voi tys nav breineigai?

10. februara (vakardīnys) aforisms

Pasorgoj, Dīvs, nu vacajim leigavainim, nu jaunūs leigavaiņu bryutem sorguošūs es poša.

Latgalīšu stuņde portalā diena.lv

Stuņdis laikā portalā pasaruodēja 3 roksti par izaveiduojušū situaceju ar “Latgolys Radeju” i latgalīšu volūdu radejā i medejūs.

Latgalīšu muzykantu protests pret izaveiduojušū situaceju

Bīdreibys “Latgolys Studentu centrs” presis relize par raidiejumu latgalīšu volūdā finansiejumu

Annys Rancānis roksts par muzykantu protestu

“Latgolys Radeja” – “Latgolys Aļisa”?

Pādejuos dīnuos latgalīšu sabīdreiba vuorejās par latgalīšu medeja – Latgolys Radejis pagaisynuošonu.

Var vysaiž sprīst i meklēt īmesļus – naspieja sasadorbuot sovā storpā, atzeit sovys klaidys, meklēt atbolstu i laiceigai meklēt finansiejumu, kaitnīceiba nu molys, globaluos sazvieresteibys voi finansialuo krize, vieleišonu tyvums i politiskūs parteju interesis īgiut informacejis kanalu.

Tok tai niu ir – radeja raida krīvyski, pa šaļtei īspraužū kū latvyski i latgaliski, a pa tū laiku cyti losa naudu juos atgiušonai i taisuos apstreidēt dariejumu. Diskuseja par tū nūteik Lakugā – latgalīšu teikla avīzē. Ite i ite.

Niu Lakuga ir vīneigais latgaliskais medejs. Partū ka “Katōļu Dzeive” ir lokala i pa pusei religioza i latvyska, regionaluos avīzis latgaliski tikpat kai naroksta.

Tikom Latvejis medeji ar ratim izjāmumim pa lelai daļai klusej. Pošim bādys i krize, da i latgalīši deļ videjuo latvīša ir nazkaida mistiska separatistu tauta nazkur uorzemēs, aiz Aivīkstis. Par jim atguodoj tikai zam vieleišonu i sasūlej mada pūdus, až saeimā aizrunoj latgaliski i stuosta, cik jī ir patīsi, sirsneigi i lobi cylvāki.

Itymā sakarā anekdote, kū babys pastuostēja vakar piec Sv. Miša bazneicā. Par krizi, latgalīšim i jūs rūceibu.

Skrīņ začs pa mežu i bļaun:  – Krīze, krīze. Sateik vylku, a vylks soka: – Kaida tī krīze? Kai gaļu iežu, tai i iesšu. Tuoļuok sateik lopsu, a lopsa soka: – Kai kažuku nosuoju, tai nosuošu. Sateik abizjanu, a abizjana soka: – Kai ar plyku diersu staiguoju, tai i staiguošu.

Latgola kaidā čūkstā bejuse, taidā i ir. Tai nazcik seņ sovā dīnrokstā rakstēja Raibīs Suņs.

Ite informaceju sagataviejuse “Latgales Televīzija”.

Ite informaceja nu TV3 ziņom 4. februarī.

Ite Labinska saceitais avīzē “Latgales Laiks”.

A jaunuokuo naformalūs i niu jau ari oficialūs kanalu informaceja līcynoj, ka tyvuokajā laikā (jau itymā vokorā varbyut) Latgolys Aļisa (Latgales radio krīvu izpiļdiejumā) raidēs 50-70 % latgaliski. Bet – tikai pa vokorim.

Tys – beistūtīs nu NRTVP sankceju par liceņcis nūsacejumu puorkuopumu. Lai ari juos nūsacejumi i volūdu proporceja ir pamaineita janvara beiguos (ar poša Labinska rūku), vysleidza tī ir tikai 40 % cytvolūdu (ni latvīšu & latgalīšu)!

Latgalīšu muzykanti šudiņ izplatēja sovu protestu i rauga apturēt sovys autortīseibys dzīsmem. Nazynu, kai tys tehniski nūteik i voi tys ir reali. Bet taids aicynuojums ir izplateits.

Kai Dīnys rokstā nūruoda AKKA LA vadeituoja Inese Paklone, jī navar tū regulēt. Tok beidzūt ir īsarunuojuši ari jaunuos radejis īpašnīki i sūlej vaira muzykys latvīšu i angļu volūduos – na tikai krīvus.

Nasaverūt iz tū, nasatic, ka raidiešona latgaliski ir iz ilgu laiku – atsluobs sabīdreibys spīdīņs, maineisīs i apstuokli. Cikom tys nav fikseits normativajūs dokumentūs, natycu. tei, gols golā, niu ir privata krīvu radeja. I bez vaļsts atbolsta ar latgalīšu muzyku i ziņom peļņa moza. A bez peļnis tū dareis tikai poši latgalīši.

Tikom latgaliskuo “Latgolys Radeja” laiž škārsteiklā latgalīšu muzyku:

Winamp

Windows Media Player

Tī ir tī poši ļauds, kas cer atjaunuot jū ari eterā i radejuos – lai latvīšu (i latgalīšu ir latvīšu) volūda skaņ mīstūs i dzeraunēs, kur nasnīdz Latvejis radeju stacejis i dreižuok var dzierdēt Krivejis zinis, na sovys vaļsts informaceju.

Ar trokumu var pasauli apgrīzt. Ir juoisadūd.

Tikom LgSC šudiņ publiskuoja sovu redzīni par latgalīšu volūdu Latvejis sabīdriskajūs medejūs 2009. godā – kardinali pīsokūt, ka ari itūgod vaļsts nav dariejuse nikuo, kab Latgolā byutu latgalisks medejs, kas veicynoj latgaliskuos (i latvyskuos) kulturvidis atteisteibu, i aicynojūt vaļsti atbaļsteit latgalīšu volūdu medejūs – taipat kai latvīšu volūdu medejus vyscaur.

pēkšņi

drusku apmulsums un nesapratne, jo piezvanīja mamma, ka šorīt atrasts beigts mūsu suns Augusts. gulējis izstiepies pie būdas, no mutes asinis.
vakar viss esot bijis normāli, dauzījies un skraidījis.

suns dzīvo pie ķēdes, pa laikam tiek palaists izskrieties, sevišķi ziemā iet istabā vakarēt un tad pa nakti kūtī siltumā. šonakt bija palicis ārā, jo nav lielu mīnusu.

viņa piezvanījusi policijai, bet tie sola atbraukt tikai pirmdien.
vetārste pa telefonu, protams, neko nevar pateikt.
tagad domāju – vest to suni uz sekciju, gaidīt, lai policija pasaka, ka jāved.
un ja tiešām ir noindēts, tad ko tālāk – neturēt suni vispār?

ir arī otrs suns Maksis, pirms pāris gadiem pieklīdušais murmulis, kas gan ir liela auguma, bet ļoti miermīlīgs un nerej, ja svešinieks pieiet klāt un aprunājas. varbūt tāpēc palika dzīvs.
tiesa gan, pirms kādiem 2 gadiem viņš pēc pastaigas aizskrēja uz kaimiņiem un tika sašauts. nācās operēt, par laimi izdzīvoja.
tomēr šāvējs nevarētu būt arī indētājs, jo tas diez vai gribētu kaut ko zagt.
atriebībai arī nav iemesla, jo nekādu kašķu ar kaimiņiem nav. tagad ziemā kontaktu mazāk, bet citādi nāk pēc zālēm, naudas, palīdzības.

pret suņiem pašiem nekas nevarētu būt, jo apkārt nedauzās un tiek pieskatīti. nav ne sakoduši kādu, ne pat uzbrukuši. vieni paši apkārt neskraida.
Augusts turklāt klausīja elementārajām komandām un varēja viegli savākt, ja arī gadījās satikt kādu pastaigas laikā.

vienīgais, ko spēju izdomāt, kāds grib zagt, jo suņa teritorija ir priekšā kūts durvīm.

tad nu šonakt viss tiks aizslēgts un Maksis paliks kūtī. bet nepatīkama sajūta vienalga.
nenormāli žēl.

_________________________________________________________

post scriptum

visticamāk, ka Augusta nekad nebūtu bijis. viņa māti un vēl dažus suņus nopirka vēl kolhozs laikam, lai apmācītu lopu ganīšanai. kuce bija ar papīriem, speciāli atlasīta no kaut kādas audzētavas. bet tad mainījās laiki un visu izpārdeva par pajām un citādi. suņus nevienam nevajadzēja. jauno suni savāca un ielika voljerā saimnieki, kam pēc tam bija paliela zemnieku saimniecība. ņemties neviens ar viņu neņēmās, tā viņa tur dzīvoja. ēst padeva bezmaz ar kruķi, jo kuce bija pa pusei mežonīga, visu mūžu nodzīvojusi krātiņā. tā arī būtu nosprāgusi. bet nē, daba ir viltīga. kad viņai bija jau laikam 9 vai 10 gadu, sunene izrakās no voljera un pa alu aizmuka prom. neviens īsti nezina, kurš bija izredzētais. tikai to, ka tajā laikā tuvumā bija uzradies liels, melns suns, kas nepiederēja nevienam no apkārtējiem. tikpat mīklaini viņš nozuda, bet kuci iespundēja atpakaļ un uztaisīja grīdu no dēļiem (sanāk, ka pirms tam viņa laikam bija pērusies pa dubļiem). bet piedzima kucēni. viens no tiem – melns piķapuika. pirmos aizrunāja tos, kas izskatījās pēc vācu aitu suņiem. kad pēc govju sēklotāja ieteikuma (jo viņš zina visu par apkārtējo pagastu lopiem un zvēriem) aizbraucām skatīties, varēja dabūt tikai šito. nezinu, kā viņi izmakarēja no voljēra kucēnus. nezinu, kas notika ar kuci. bet Augusta vājība bija govis. viņš drebēja un trīcēja, ieraugot govi. kauca un rēja. izmēģinājāmies visādi, bet suns zināja, kad iet uz pļavu pakaļ govīm – sāka riet. varēja neko neteikt, pirms tam iet uz kūti, izlikties, ka nekur neies. bet pietika padomāt par govīm, lai Augusts jau ietu pa gaisu. varbūt viņš juta, ka notiek gatavošanās: atver vārtus, sakārto ķēdes, noliek runkuļu lapas. kad govis nāca mājās, suns bija jāspundē aiz durvīm. citādi likās, ka tūlīt norausies – nelīdzēja neviena no komandām, kas citādi suni savāca. viņš bija akls un kurls – eksistēja tikai govis. var jau būt, ka tiešām ir suņi, kas ir domāti lopu ganīšanai. un var jau būt, ka katram sunim ir viņa liktenis.

Izslydynuota pīsasaceišona 2. storptautyskajai latgalistikys konfereņcei

Rēzeknis Augstškola (Latveja), A. Mickeviča Universitate Poznaņā (Pūleja), Latvejis Universitate (Latveja), Sanktpīterburgys Vaļsts universitate (Krīveja) ituo goda 2009. goda 15.–17. oktobrī Rēzeknē reikoj 2. storptautyskū latgalistikys konfereņci „CENTRS I PERIFEREJA: PERSPEKTIVU MAIŅA“. Konfereņce veļteita Marijis Andžānis simtgadei. Pīsasaciešona da ituo goda 1. maja.

_________________________________________

Rēzeknis Augstškola (Latveja)

A. Mickeviča Universitate Poznaņā (Pūleja)

Latvejis Universitate (Latveja)

Sanktpīterburgys Vaļsts universitate (Krīveja)

2. storptautyskuo latgalistikys konfereņce

„Centrs i perifereja: perspektivu maiņa“

Konfereņce veļteita Marijis Andžānis
simtgadei

Rēzekne, Latgola, Latveja

2009. goda 15.–17. oktobris

Cīnejamī kolēgi!

2008. goda 19.–20. septembrī Sanktpīterburgā nūtyka 1. storptautiskuo latgalistikys konfereņce, īdybynojūt latgalistikys konfereņču tradiceju.
Ūtrymā konfereņcē „CENTRS I PERIFEREJA: PERSPEKTIVU MAIŅA“ tiks aktualizeita centra un periferejis izpratne mozojuos un regionalajuos volūduos, folklorā, literaturā, ar tū saisteitī procesi sabīdreibā, izgleiteibā, politikā: regionalisms, lokalais i globalais aspekts, decentralizaceja, identitate, multikulturalisms.

Konfereņce ir veļteita latgalīšu dzejneicys Marijis Andžānis simtgadis atcerei, kū pīminēs 2009. gada 8. septembrī. 1933. godā M. Andžāne izdūd sovu pyrmū dzeju kruojumu „Reits“, kurā pyrmū reizi latgalīšu literaturys viesturē autors napasaļaun tikai iz sovu volūdys prasmi, bet veidoj raksteibu, izmontojūt P. Stroda komisejis izstruoduotūs ortografejis principus. M. Andžāne ir beiguse Rēzeknis Vaļsts Školuotuoju institutu (niule – Rēzeknis Augstškola), ir aicynuojuse školānus i poša vuokuse latgalīšu folkloru. Juos dzeive i darbeiba ir izcyls paraugs aktivai filologiskai darbeibai latgaliskūs tradiceju kūpšonā i saglobuošonā. Piec Ūtruo pasauļa kara dzejneica dzeivoj ASV, ir radzamuokuo trymdys latgalīšu dzejis puorstuove.

Rēzeknis Augstškolys i Milānys Universitatis zinuotnīki konfereņces laikā prezentēs projekta „Latgolys etnolingvistiskuos situacejis izpiete“ rezultatus monografejā „Volūdys Austrumlatvejā“.
Konfereņcē aicynuoti jemt daleibu pietnīki, kulturys, izgleiteibys i medeju puorstuovi.

Konfereņcē dūmuots aktualizēt storpdisciplinarus vaicuojumus itaidūs aspektūs:
– lītiškuo volūdnīceiba,
– teoretyskuo volūdnīceiba,
– folklora, literaturzynuotne,
– kulturis, muokslys viesture,
– prioritatis i novatoriski rysynuojumi humanitarū prīkšmetu apgivē.

Konfereņcis dorba volūdys – latvīšu, latgalīšu, angļu, krīvu, napīcīšameibys gadejumā nūdrūšynūt tulkuojumu.

Konfereņcē var jemt daleibu ar referatu voi stenda referatu.

Referata ilgums — 30 min.: 20 min. — referats, 10 min. — diskusejis.
Stenda referata prezentaceja — 5 min., 30 min. — diskusejis par 3–5 stenda referatim.

Pīteikuma anketu var atrast ari RA sātys lopā:
www.ru.lv > Pētniecība > Konferences.

Konfereņcis daleibys moksa — 60 eiro, studentim — 40 eiro.

Tamā īkļauta konfereņcis materialu sagatavuošona, īsapazeišonys pasuokums, kafejis pauzis i pušdīnis.

Golvonī datumi:
– 2009. goda 1. majs — konfereņcis pīteikumu pījemšona.
– 2009. goda 1. juņs — organizacejis komitejis atbiļde par pīteikuma akceptiešonu voi nūraidejumu.
– 2009. goda 15.–17.oktobris — konfereņcis nūrisis laiks.
– 2009. goda 1. decembris — rokstu īsnīgšonys termiņš konfereņcis materialu kruojumam.
– 2010. gods — konfereņcis rokstu kruojuma izdūšona.

Pīteikumus konfereņcei lyudzam syuteit da 2009. goda 1. majam konfereņcis koordinatorei Ilgai Šuplinskai: Ilga.Suplinska@ru.lv.
Rēzeknis Augstškola
Filologejis katedra
Atbreivuošonys aleja 115
Rēzekne, LV 4600

Konfereņcis dorba grupys vuordā
Ilga Šuplinska

_________________________________________

Rēzeknes Augstskola (Latvija)

A. Mickeviča Universitāte Poznaņā (Polija)

Latvijas Universitāte (Latvija)

Sanktpēterburgas Valsts universitāte (Krievija)

2. starptautiskā latgalistikas konference

„Centrs un perifērija: perspektīvu maiņa“

Konference veltīta Marijas Andžānes
simtgadei

Rēzekne, Latgale, Latvija

2009. gada 15.–17. oktobris

Cienījamie kolēģi!

2008. gada 19.–20. septembrī Sanktpēterburgā notika 1. starptautiskā latgalistikas konference, iedibinot latgalistikas konferenču tradīciju.
Otrajā konferencē „CENTRS I PERIFEREJA: PERSPEKTIVU MAIŅA“ tiks aktualizēta centra un perifērijas izpratne mazajās un reģionālajās valodās, folklorā, literatūrā, ar to saistītie procesi sabiedrībā, izglītībā, politikā: reģionālisms, lokālais un globālais aspekts, decentralizācija, identitāte, multikulturālisms.

Konference ir veltīta latgaliešu dzejnieces Marijas Andžānes simtgadei, kas aprit 2009. gada 8. septembrī. 1933. gadā M. Andžāne izdod savu pirmo dzejoļu krājumu „Reits“, kurā pirmoreiz latgaliešu literatūras vēsturē autors nepaļaujas tikai uz savu valodas prasmi, bet veido rakstību atbilstoši P. Stroda iedibinātās ortogrāfijas principiem. Pēc Otrā pasaules kara dzejniece dzīvo ASV, ir ievērojamākā latgaliešu dzejas pārstāve. M. Andžāne ir ieguvusi pedagoga izglītību Rēzeknes Valsts Skolotāju institūtā (tagad — Rēzeknes Augstskolā), ir rosinājusi skolēnus un pati vākusi latgaliešu folkloru. Viņas dzīve ir izcils piemērs aktīvai filoloģiskai darbībai tradīciju kopšanai un saglabāšanai.

Rēzeknes Augstskolas un Milānas Universitātes zinātnieki konferences gaitā prezentēs projekta „Latgales etnolingvistiskās situācijas izpēte“ rezultātus monogrāfijā „Valodas Austrumlatvijā“.
Aicināti piedalīties zinātnieki un kultūras, izglītības, plašsaziņas līdzekļu jomu pārstāvji.

Konference iecerēta kā starpdisciplinārs diskurss šādās jomās:
– lietišķā valodniecība,
– teorētiskā valodniecība,
– folklora, literatūrzinātne,
– kultūras, mākslas vēsture,
– prioritātes un novatoriski risinājumi humanitāro priekšmetu apguvē.

Konferences darba valodas — latviešu, latgaliešu, angļu, krievu, nepieciešamības gadījumā nodrošinot tulkojumu.

Konferencē var piedalīties ar referātu vai stenda referātu.

Referāta ilgums — 30 min.: 20 min. — referāts, 10 min. — diskusijas.
Stenda referāta prezentācija — 5 min., 30 min. — diskusijas par 3–5 stenda referātiem.

Pieteikuma anketas veidlapas pieejamas arī RA mājas lapā:
www.ru.lv > Pētniecība > Konferences.

Konferences dalības maksa — 60 eiro, studentiem — 40 eiro. Tajā ietilpst konferences materiālu sagatavošana, iepazīšanās pasākums, kafijas pauzes un pusdienas.

Termiņi:
– 2009. gada 1. maijs — konferences pieteikumu pieņemšana.
– 2009. gada 1. jūnijs — organizācijas komitejas atbilde par pieteikuma akceptēšanu vai noraidījumu.
– 2009. gada 15.–17. oktobris — konferences norises laiks.
– 2009. gada 1. decembris — rakstu iesniegšanas termiņš konferences materiālu krājumam.
– 2010. gads — konferences rakstu krājuma izdošana.

Pieteikumus konferencei lūdzam sūtīt līdz 2009. gada 1. maijam konferences koordinatorei Ilgai Šuplinskai:
Ilga.Suplinska@ru.lv.
Rēzeknes Augstskola
Filoloģijas katedra
Atbrīvošanas aleja 115
Rēzekne, LV 4600

Konferences darba grupas vārdā
Ilga Šuplinska

_________________________________________

Rēzekne University College (Latvia)

Adam Mickiewicz University Poznań (Poland)

University of Latvia (Latvia)

Saint-Petersburg State University (Russia)

2nd International Conference on Latgalistics

Centre and Periphery: A Change of Perspectives

Conference in Honour of the 100th Birthday of Marija Andžāne

Rēzekne, October 15th-17th, 2009

Dear Colleagues!

The 1st International Conference on Latgalian Studies took place from September 19th-20th, 2008 in Saint-Petersburg with the aim of starting off a new tradition of conferences. In the second conference, we will be aiming for a more general debate on a new understanding of centres and peripheries from a perspective of regional and minority languages, folklore, literature, and processes which are connected with these topics in society, education and politics, such as regionalism, questions of locality and globality, decentralisation, identity, and multiculturalism. The point of departure of the discussions will be based on issues relating to the region of Latgale – but scholars working on one or several of the conference fields regarding other regions are wholeheartedly encouraged to participate in order to give the conference a contrastive perspective.

The 2nd International Conference on Latgalistics Centre and Periphery: A Change of Perspectives onference in Honour of the 100th Birthday of Marija Andžāne will be dedicated to the commemoration of the Latgalian poet Marija Andžāne who would have turned 100 years on September 8th, 2009. In 1933, Marija Andžāne published the first collection of her poetry, Reits (Morning), in which for the first time the orthographic principles of Latgalian as developed by P. Strods were used. After World War II, the poet lived in the United States, where she became the most recognised representative of Latgalian poetry. M. Andžāne studied educational science at the State Teachers’ Institute in Rēzekne, the predecessor of today’s Rēzekne University College. She collected Latgalian folklore, and was through her work an inspiration for many pupils. Her life and work are an excellent example of active philological work as a contribution to the development and maintenance of traditional languages, literature and folklore.

The conference will also provide the framework for the presentation of the results of the Ethnolinguistic Survey of Latgale, conducted by Rēzekne University College and the University of Milan, in the monograph Valodas Austrumlatvijā (Languages in Eastern Latvia).

Interested scientists as well as representatives of cultural and educational institutions and the media are kindly invited also to this event.

The conference envisages to create interdisciplinary debates between the following fields:

- Applied linguistics,

- Theoretical linguistics,

- History of culture and art,

- Folklore and literary science, and

- Innovative methods in the teaching of language, culture or history.

Conference Languages: Latvian, Latgalian, English, Russian (if required with simultaneous interpretation).

It will be possible to participate in the conference with a paper or a poster.

Length of Papers: 30 minutes (20 minutes paper + 10 minutes discussion)

Length of Poster Presentations: 5 minutes + 30 minutes common discussion of 3-5 posters

The registration form can be found on the web site of Rēzekne University College:

www.ru.lv / Pētniecība / Konferences

Participation Fee: 60 Euros (40 Euros for students), including the published conference proceedings, the conference dinner, coffee breaks and lunches.

Important Dates:

- May 1st, 2009: Deadline for paper and poster abstracts

- June 1st, 2009: Decision and information of the organising committee about paper and poster acceptance

- October 15th-17th, 2009: Conference

- December 1st, 2009: Deadline for written versions of the papers for publication in the conference proceedings

- During 2010: Publication of the proceedings

Please send the registration form with your paper or poster abstract until May 1st, 2009 to the conference’s coordinator Ilga Šuplinska: Ilga.Suplinska@ru.lv, or by traditional mail to:

Rēzeknes Augstskola

Filoloģijas katedra

Atbrīvošanas aleja 115

Rēzekne, LV 4600

Latvia

On behalf of the Organisatorial Committee Ilga Šuplinska

_________________________________________

Резекненская высшая школа (Латвия)

Университет им. А. Мицкевича в Познани (Польша)

Латвийский университет (Латвия)

Санкт-Петербургский государственный университет (Россия)

2‑ая международная конференция
по латгалистике

«Центр и периферия:
смена перспектив»

Посвящается столетию Марии Анджане

Резекне, Латгалия, Латвия

15–17 октября 2009 года

Уважаемые коллеги!

19–20 сентября 2008 года в Санкт-Петербурге состоялась первая международная конференция по латгалистике, положившая начало традиции таких конференций.

На второй конференции внимание будет обращено на понятия центра и периферии в малых и региональных языках, фольклоре, литературе, связанные с ними общественные, образовательные, политические процессы и явления: регионализм, локальность и глобализация, децентрализация, идентитет, мультикультурализм.

Конференция посвящается столетию латгальской поэтессы Марии Анджане 8 сентября 2009 года. Педагогическое образование М. Анджане получила в Резекнен­ском государственном учительском институте (ныне — Резекненская высшая школа), занималась собиранием латгальского фольклора и привлекала к этому своих учеников. В 1933 году М. Анджане опубликовала свой первый стихотворный сбор­ник «Reits» (‘Утро’), в котором впервые в истории латгальской литературы автор не полагается лишь на собственное чувство языка, а следует разработанным П. Стродом принципам орфографии. После II мировой войны поэтесса жила в США, была виднейшей пред­ста­вительницей латгальского поэтического искусства. Её жизнь — выдающийся пример активной филологической работы по сохранению и развитию традиций.

Учёные Резекненской высшей школы и Миланского университета представят на конференции результаты проекта «Исследование этнолингвистической ситуации в Латгалии» в виде монографии «Языки в восточной Латвии».

К участию в конференции приглашаются научные сотрудники и представители сфер культуры, просвещения, массовой информации.

На конференции предполагается междисциплинарное обсуждение проблематики следующих направлений:

– прикладное языкознание,

– теоретическое языкознание,

– фольклористика, литературоведение,

– история культуры и искусства,

– приоритеты и новаторские решения в изучении гуманитарных предметов.

Рабочие языки конференции — латышский, латгальский, английский, русский;
в случае необходимости будет обеспечен перевод.

На конференции можно представить доклад или стендовый доклад.

Продолжительность доклада — 30 мин.: 20 мин. — доклад, 10 мин. — дискуссия.
Представление стендового доклада — 5 мин., 30 мин. — обсуждение 3–5 стендовых докладов.

Форма анкеты участника доступна на сайте Резекненской высшей школы:
www.ru.lv > English > Research > Conferences.

Организационный взнос участника — 60 евро, для студентов — 40 евро. Организационный взнос включает оплату подготовки материалов конференции, банкета, перерывов на кофе и обед.

Сроки:

– 1 мая 2009 года — приём заявок на конференцию

– 1 июня 2009 года — ответ оргкомитета о приёме или отклонении заявки

– 15–17 октября 2009 года — проведение конференции

– 1 декабря 2009 года — подача статей в сборник материалов конференции

– 2010 года — публикация сборника материалов конференции

Заявки на конференцию просим присылать до 1 мая 2009 года
координатору конференции Илге Шуплинске: Ilga.Suplinska@ru.lv.

Rēzeknes Augstskola
Filoloģijas katedra
Atbrīvošanas aleja 115
Rēzekne, LV 4600

От имени рабочей группы конференции

Илга Шуплинска

Latgolys Radeja – niu internetā

Pasadolu ar adresim:

Winamp

Windows Media Player

Izveidota biedrība latgaliskās „Latgolys Radejis” atjaunošanai

Pēc nelikumīgas SIA „MG Latgolas Bolss“ akciju kontrolpaketes pārdošanas radio „Latgolys Radeja”, sākot no 2009. gada 30. janvāra, ir pārtraukusi raidīšanu savā ierastajā formātā – latgaliešu mūzika un informācija latgaliski. Pamatā skan krieviski raidošā radio „Alise+“ programma, kas pielāgota Nacionālās radio un televīzijas padomes formālajām prasībām atbilstoši 2009. gada 29. janvārī apstiprinātajai koncepcijai.

Lai atjaunuotu latgalisko „Latgolys Radeju”, vienīgo latgaliski raidošo radio staciju, ir izveidota biedrība „LR”, kas apvieno fiziskas un juridiskas personas.

2006. gada maija beigās Latgalē sāk skanēt „Latgolys radeja“. Apraidi organizē SIA „MG Latgolas Bolss“ (izveidota 2005. gada septembrī), akciju kontrolpaketes turētājs un SIA izveidotājs ir Valdis Labinskis. 2006. gadā ar nalielām daļām SIA iesaistās arī Stepaneja Latkovska, Leonards Latkovskis, Aļberts Sprogis, Aņss Ataols Bierzeņš, Juoņs Jezups Dimants, Zigfrids Zadvinskis un Juoņs Girts Zegners (oficiāli viņus reģistrē vēlāk).

2006. gada janvārī A. Bierzeņš izveido biedrību „LR“, atbilstoši tās statutiem mērķis ir: 1) sabiedrisks „Latgolys Radejis“ atbalsts; 2) cita latgaliešu valodu un kultūru, kā arī Latgali kūpumā atbalstoša un veicinoša darbība. Biedrība ir domāta nekomerciālu kultūras un valodas projektu realizēšanai „Latgolys Radejis“ ēterā, taču no vadības puses interese neparādās, tāpēc biedrība praktisku darbību reāli neuzsāk (izņemot to, ka uz tās vārda tiek reģistrēti „Latgolys Radejis“ mājaslapas domēni „lr.lv“ un „radeja.lv“).

Jau no sākuma radio direktors ir akciju kontrolpaketes turētājs V. Labinskis. Pēc pieredzes budžeta iestādē – radio „Brīvā Eiropa“, viņš izveido lielu biroju, pieņem darbā daudz darbinieku un, cerot atpelnīt ieguldīto naudu nākotnē, iegulda līdzekļus. Zinot, cik smags ir radio bizness, pārējiem akcionāriem ir pārliecība, ka varētu sākt ar mazākiem apgriezieniem, pamazām palielinot izdevumus tikai tad, kad lētākais formāts jau sāk atmaksāties, taču V. Labinskis viņus pārliecina neuztraukties. Arī citos svarīgos jautājumos V. Labinskis lielākoties neieklausās akcionāru un speciālistu padomos un turpina rīkoties pēc sava prāta.

Radio pamazām iegūst savu lomu latgaliešu sabiedrībā un kultūrā, tajā skan latgaliešu grupu dziesmas, Latvijas sabiedrība sāk saprast un pierast, ka latgaliešu valoda var tikt lietota arī radio. Radio un tās kolektīvs veic savu sabiedrisko darbību, lai gan brīžiem šķiet, ka kvalitāte varētu būt labāka. Tikmēr radio neracionālās saimniekošanas dēļ nonāk arvien lielākos un lielākos mīnusos, taču akcionāri par to netiek informēti.

2008. gada 4. decembrī radio akcionāri no direktora saņem elektronisku vēstuli, kurā viņš stāsta par esošo situāciju un nākotnes plāniem, tajā skaitā arī par to, ka radio jāiegulda naudu, bet viņš pats to nevar atļauties. Tāpēc viņš aicina visus palielināt savas daļas. No esošajiem akcionāriem nedaudz savu daļu piekrīt palielināt tikai A. Bierzeņš.

29. decembrī „Latgolys Radejis“ birojā Rēzeknē notiek akcionāru sapulce, kurā piedalās V. Labinskis un A. Bierzeņš. A. Bierzeņš piedāvā palielināt pamatkapitālu par 30-50 tūkstošiem latu, piesaistot citus mazos akcionārus. V. Labinskis uzskata, ka reālāks ir kontrolpaketes pārdošanas variants. Sapulces dalībnieki nolemj, ka 2009. gada janvāra beigās jārīko nākošā sapulce, kurā tiks pieņemts galīgais lēmums. Līdz tam laikam A. Bierzeņš apņemas piesaistīt jaunus mazos investorus, V. Labinskis – noskaidrot pārdošanas variantus un noteikumus.

Tomēr jau janvāra sākumā V. Labinskis paraksta SIA „MG Latgolas Bolss“ 75 % procentu (no viņam piederošajiem 92 % akciju) pārdošanas līgumu ar nesen speciāli izveidoto un Daugavpilī, Raiņa ielā 28, reģistrēto SIA „Latgales Radio“, kas pieder Viktoram Dobkevičam un ir saistīta ar Daugavpils krievu radio „Alise+“ (un tās saimnieku Jevgeniju Cariovu). SIA „MG Latgolas Bolss“ mazajiem akcionāriem neviens nepiedāvāja izmantot viņu pirmpirkuma tiesības, lai arī pēc LR Komerclikuma 189. punkta viņiem tādas ir un to nepiedāvāšana ir nelikumīga.

Ceturtdien, 29. janvārī, NRTVP izskata V. Labinska lūgumu mainīt radio koncepciju, būtiski palielinot mazākumvalodu daļu. V. Labinskis informē, ka radio raidīs vairāk arī krieviski, poliski, lietuviski. Padome viņam notic un lūgumu apmierina.

Tajā pašā dienā Uzņēmumu reģistrs apstiprina izmaiņas SIA „MG Latgolas bolss“ valdē (par valdes biedru V. Labinska vietā ieceļ V. Dobkeviču) un dalībnieku sastāvā – 75 % akciju pāriet SIA „Latgales Radio“ un V. Labinskim paliek tikai 17 %.

Piektdien, 30. janvārī, apmēram plkst. 15:00 „Latgolys Radejis“ raidīšanu pa frekvencēm Rēzeknē, Daugavpilī, Balvos un Jēkabpilī atslēdz un pārslēdz uz Daugavpils radio „Alise+“ (oficiāli V. Dobkevičs paziņo, ka radio „veic studiju maiņu”). Šī darbība notiek pēc V. Dobkeviča pavēles un ar V. Labinska piekrišanu (LVRTC viņam piezvana un pārjautā, vai viņš ir ar mieru).

Interesanti, ka obligātā ētera ieraksta par šo laiku nav: lai arī, pēc „Latgolys Radejis“ sistemadministratora vārdiem, nedeļas vidū uz servera bija 10 Gb brīvas vietas, piektdien cietais disks jau ir pilns un serverim nav, kur rakstīt. Līdz vakaram „Latgolys Radeja“ vēl skan internetā, bet ap plkst. 22:00 jaunie, nelikumīgie saimnieki lūdz provaiderim atslēgt „Latgolys Radejis“ birojam internetu, ko tas arī izdara. Radio kolektīvs un visa Latgale ir šokā, cilvēki ierodas birojā un sāk domāt, ko darīt: kā glābt Latgales radio?

Vēl pirmdien „Latgolys Radejis“ ēterā skan „Alise+“ programma, otrdien, bīstoties no NRTVP draudiem atņemt licenzi, jaunie „saimnieki“ piemēro programmu formālajām prasībām, tajā pašā laikā maksimāli saglabājot savu „Alise+“ programmu: ēterā skan pārsvarā krievu dziesmas, ziņas trijās valodās (krievu, latviešu un latgaliešu), džingli skan ne latgaliešu, bet latviešu valodā.

Mazie akcionāri tagad gatavojas apstrīdēt nelikumīgo pārdošanas darījumu likumā paredzētajā kārtībā. Pozitīvā gadījumā tas var būt salīdzinoši neilgs process – pāris mēnešu, negatīvā var arī ievilkties, taču ir skaidrs, ka pēc likuma taisnība ir mazajiem akcionāriem un to ir iespējams pierādīt.

Paredzēts, ka akcijas ar pirmpirkšanas tiesībām atpirks mazie akcionāri, piesaistot citus mazos investorus, tajā skaitā privātpersonas, pašvaldības un biedrības. Nepieciešamā summa ir 66 tūkstoši latu daļu pārpirkšanai un 30 tūkstoši latu ieguldīšanai, kopā aptuveni 100 tūkstoši latu.

Atbalsts šajā darbā ir jau agrāk reģistrētā biedrība „LR”, kurā šobrīd apvienojas visas personas (kā fiziskās, tā juridiskās), kas grib piedalīties „Latgolys Radejis“ atjaunošanā tās oriģinālajā – latgaliskajā – koncepcijā, bet jau jaunā, dzīvotspējīgā kvalitātē. Darba grupā bez mazajiem akcionāriem ir dzejniece Anna Rancāne, Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns, advokāts Agris Bitāns, rokgrupas “Bez PVN” vadītājs Guntis Rasims un daudzi citi.

Tāpēc darba grupa aicina visus cilvēkus, kas vēlas atjaunot Latgales radio, kurā skanētu latgaliešu dziesmas un raidījumi latgaliešu valodā, iestāties biedrībā:

1) uzrakstīt iestāšanās iesniegumu, kas atrodams radio un biedrības mājaslapā http://lr.lv/;

2) nosūtīt to pa pastu uz adresi Biedrība “LR”, Byumaņu sola, Rudzātu pag., Preiļu raj., LV-5328;

3) pārskaitīt viena gada biedru naudu Ls 12,- uz biedrības kontu Hipotēku un zemes bankā LV62LHZB1000164129001, biedrība “LR”, reģ. Nr. 40008098542.

Bīdru naudas biedrība izmantos „Latgolys Radejis“ akciju pirkšanai ar mazo akcionāru palīdzību par pirmpirkšanas tiesībām, bet vēlāk – radio darbības atbalstam. Ja kaut kādu iemeslu dēļ tomēr neizdosies pārpirkt SIA „MG Latgolas Bolss“ akcijas, tad par biedru naudas izmantošanu tiks lemts biedrības kopsapulcē. Paredzamais rezerves risinājums: jauna, mazāka radio izveidošana – no sākuma internetā, vēlāk arī ar kādu raidītāju.

Pašlaik ir pienācis brīdis, kad latgalieši paši var parādīt savu izvēli, pasakot, ko viņi grib. Lai tas tā notiktu, malā nedrīkst palikt neviens, kam ir svarīga latgaliešu valoda un kultūra.

A. Bierzeņš, SIA „MG Latgolas Bolss“ akcionārs,

biedrības „LR“ valdes priekšsēdētājs

____________________________________________________________________________

Cytur par itū temu

Presis relize Lakugā

Presis relize TVNET

Žurnalista Kārļa Streipa vīdūklis

Žurnalistis i dzejneicys Annys Rancānis roksts avīzē “Diena”

Blogers Cyxob

Diskuseja par tū, voi pierkts nalykumeigi i voi latgalīši ir voi nav maitys

Jēkabpils ziņas i diskuseja

Balvi.lv – bolvienīšu diskuseja

Jaunatneslietas.lv

Sataiseita bīdreiba latgaliskuos „Latgolys Radejis” atjaunuošonai

Informaceja presei

Sataiseita bīdreiba latgaliskuos „Latgolys Radejis” atjaunuošonai

Reiga, 2009 gods februara 5. dīna

Piec nalykumeigys SIA „MG Latgolas Bolss“ akceju kontrolpaketis puordūšonys „Latgolys Radeja”, suocūt ar 2009 gods janvara 30. dīnu, ir puortraukuse raidiešonu sovā īrostajā formatā – latgalīšu muzyka i informaceja latgaliski. Pamatā skaņ krīviski raidūšuos radejis „Alise+“ programa, kas pīlāguota Nacionaluos radejis i televizejis padūmis pormalajom praseibom atbylstūši 2009 gods janvara 29. dīnā apstyprynuotajai koņcepcejai.

Kab atjaunuotu latgaliskū „Latgolys Radeju”, vīneigū latgaliski raidūšū radeju, ir sataiseita bīdreiba „LR”, kas apvīnoj piziskys i juridiskys personys.

2006 gods maja beiguos Latgolā suoc skanēt „Latgolys radeja“. Apraidi organizej SIA „MG Latgolas Bolss“ (īstateita 2005 gods seņtebrī), akceju kontrolpaketa sovinīks i SIA īstateituojs ir Vaļds Labinskais. 2006 godā ar nalelom daļom SIA īsasaista ari Stepaneja Latkovskuo, Leonards Latkovskais, Aļberts Sprogis, Aņss Ataols Bierzeņš, Juoņs Jezups Dimants, Zigfrids Zadvinskais i Juoņs Girts Zegners (opicialai jūs registrej vāluok).

2006 gods janvara mienesī A. Bierzeņš īstota bīdreibu „LR“, kurys statutūs īroksta, ka juos snāgi ir: 1) „Latgolys Radejis“ ļaudiskys atspaids; 2) cyta latgalīšu volūdu i kulturu, kai ari Latgolu kūpumā podturūša i veicynūša darbeiba. Bīdreiba ir dūmuota nakomercialu kulturys i volūdys projektu realiziešonai „Latgolys Radejis“ eterā, tok nu vadeibys pusis iņteress napasaruoda, partū bīdreiba praktisku darbeibu realai nasuoc (izjamūt tū, ka iz juos vuorda registrej „Latgolys Radejis“ sātyslopys domenus „lr.lv“ i „radeja.lv“).

Nu pošu suoku radejis direktors ir akceju kontrolpaketa turātuojs V. Labinskais. Pa pīredzei budžeta īstuodē – radejā „Breivuo Europa“, jis sataisa lelu kantori, pījam daudzi darbinīku i, ar nūceji par īliktuos naudys atpeļneišonu atīsmē, līk vydā naudu. Zynūt, cik gryuts ir radeju bizness, puorejim dalinīkim rūnās dūmi, ka varātu suokt ar mozuokim apgrīzīnim, pa mazeņam palelynojūt izdavumus tik tod, kod liešuoks pormats jau suoc atsamoksuot, tok V. Labinskais jūs pīrunoj naizatraukt. Ari cytūs svareigūs vaicuojumūs V. Labinskais pa leluokai dalei naīsaklausa akcioneru i specialistu padūmūs i turpynoj dareit pa sovam.

Radeja pa mazeņom ījam sovu vītu latgalīšu sabīdreibā i kulturā, jamā skaņ latgalīšu grupu dzīsmes, Latvejis sabīdreiba suoc saprast i dajiukt, ka latgalīšu volūda var tikt lītuota ari radejā. Radeja i juos kolektivs dora sovu ļaudiskū dorbu, koč i šaļtim ruodīs, ka kvalitate varātu byut lobuoka. Pa tam laikam deļ naracionaluos saimnīkuošonys radeja īt aizviņ leluokūs i leluokūs minusūs, tok akcioneri nateik par tū informāti.

2008 gods dekabra mieneša 4 d. radejis akcioneri nu direktora sajam elektroniskū viestuli, kurā jis stuosta par tānejū situaceju i atīsmis planim, tymā skaitā i par tū, ka radejā vāga likt vydā naudu, bet jis pots tū navar atsaļaut. Partū jis aicynoj vysus palelynuot sovys dalis. Nu asūšūs akcioneru nadaudzi palelynuot sovu dali pīkreit tik A. Bierzeņš.

Dekabra 29 d. „Latgolys Radejis“ kantorā Rēznē nūteik akcioneru saīsme, kurā pīsadola V. Labinskais i A. Bierzeņš. A. Bierzeņš pīduovoj palelynuot pamata kapitalu par 30-50 tyukstūšom, dasaistūt cytus mozūs akcionerus. V. Labinskais soka, ka realuoks ir kontrolpaketa puordūšonys variants. Saīsmis dalinīki sasprīž, ka 2009 gods janvara beiguos byus vēļ vīna saīsme, kurā tiks pījimts gola lāmums itymā vaicuojumā. Da tam laikam A. Bierzeņš apsajam raudzeit dasaisteit jaunus mozūs investorus, V. Labinskais – nūskaidruot puordūšonys variantus i nūsacejumus.

Bet jau janvara pyrmajuos dīnuos V. Labinskais paroksta SIA „MG Latgolas Bolss“ 75 % procentu (nu jam pīdarūšūs 92 % akceju) puordūšonys leigumu ar naseņ specialai īstateitū i Daugpilī, Raiņa 28, registreitū SIA „Latgales Radio“, kurei pīdar Viktoram Dobkevičam i ir saisteita ar Daugpiļs krīvu radeji „Alise+“ (i juos saiminīku Jevgeneju Cariovu). SIA „MG Latgolas Bolss“ mozajim akcionerim nivīns napīduovoj izmontuot jūs pyrmpierkšonys tīseibys, koč i pa LR Komerclykuma 189 punktam jī taidys tur i napīduovuošona ir pretlykumeiga.

Catūrtdiņ, janvara 29 d., Nacionaluo radejis i televizejis padūme izaver V. Labinskuo lyugumu puormeit radejis koņcepceju, byutyskai palelynojūt mozuokumvolūdu dali. V. Labinskais informej, ka radeja raideis vaira i pa krīviskam, i pa poliskam, i pa lītoviskam. Padūme jam nūtyc i lyugumu apmīrynoj.

Tymā pošā dīnā Pasajāmumu registris apstyprynoj puormejumus SIA „MG Latgolas bolss“ voldā (par volda bīdri V. Labinskuo vītā īceļ V. Dobkeviču) i dalinīku sastuovā – 75 % puorīt SIA „Latgales Radio“ i V. Labinskajam palīk tik 17 %.

Pīktdiņ, janvara 30 d., ap 15 stuņdem „Latgolys Radejis“ raidiešonu pa prekveņcejom Rēznē, Daugpilī, Bolvūs i Jākubpilī atslādz i puorslādz iz Daugpiļs radeju „Alise+“ (opicialai V. Dobkevičs paziņoj, ka radeja „veic studeju maiņu”). Itei darbeiba nūteik pa V. Dobkeviča pavēlei i ar V. Labinskuo pīkrisšonu (LVRTC jam pazvona i puorvaicoj, voi jis ir iz mīra).

Iņteresantai, ka obligatuo etera īroksta par itū laiku nav: koč i, pa „Latgolys Radejis“ sistemadministratora vuordim, nedelis vydā iz servera beja 10 Gb breivys vītys, pīktdiņ cītais diskys jau ir pylns i serveram nabeja, kimā raksteit. Da vokora „Latgolys Radeja“ vēļ skaņ škārsteiklā, bet ap 10 stuņdem vokorā jaunī, nalykumeigī saiminīki lyudz provaideram atslēgt „Latgolys Radejis“ kantoram škārsteiklu, kū jis ari izdora. Radejis kolektivs i vysa Latgolā ir šokā, cylvāki sasalosa kantorā i suoc dūmuot, kū dareit: kai gluobt Latgolys radeju?

Vēļ pyrmudiņ „Latgolys Radejis“ eterā skaņ „Alise+“ programa, ūtardiņ, beistūtīs nu NRTVP draudu atjimt licenzeji, jaunī „saiminīki“ damāroj programmu pormalojom praseibom, tymā pošā laikā maksimalai saglobojūt sovu „Alise+“ programu: eterā skaņ puorsvorā krīvu dzīsmis, zinis trejuos volūduos (krīvu, baļtīšu (latvīšu) i latgalīšu), džingli skaņ na latgalīšu, a baļtīšu volūdā.

Mozī akcioneri tān gatavejās nalykumeiguo puordūšonys darejuma apstreidiešonai lykumā paradzātajā kuorteibā. Pozitivajā gadīnī tys var byut saleidzynūšai nailgs process – nazcik mienešu, nagativajā var i īsaviļkt, tok skaidrs, ka pa lykumam taisneiba ir mozuokuma akcionerim i jī tū var daruodeit.

Paradzāts, ka akcejis ar pyrmpierkšonys tīseibom atpierks mozī akcioneri, dasaistūt cytus mozūs investorus, tymā skaitā privatpersonys, pošvaļdeibys i bīdreibys. Napīcīšamuo suma ir 66 tyukstušys latu deļ daļu puorpierkšonys i  apmēram 30 tyukstušys latu deļ likšonys vydā, kūpā – apmāram 100 tyukstušys latu.

Atspaids itymā dorbā ir jau seņuok registrātuo bīdreiba „LR“, zam kurys tān sasalosa vysys personys (i piziskuos, i juridiskuos), kas grib pīsadaleit „Latgolys Radejis“ atjaunuošonā juos originalajā – latgaliskajā – koņcepcejā, bet jau jaunā, dzeivuotspiejeigā kvalitatē. Dorba grupā bez mozūs akcioneru jau ir dzejneica Anne Rancāne, Baļtinovys vydsškolys direktors Imants Slišāns, advokats Agris Bitāns, rokgrupys „Bez PVN“ vadeituojs Guņts Rasims i daudzeji cyti ļauds.

Partū dorba grupa aicynoj vysus ļauds, kas gryb atjaunuot Latgolys radeju, kurā skanātu latgalīšu dzīsmis i raidejumi latgalīšu volūdā, īsastuot bīdreibā:

1) pīraksteit īsastuošonys padavumu, kurs atrūnams radejis i bīdreibys sātys lopā http://lr.lv/;

2) nūsyuteit jū pa postam iz adresu Bīdreiba “LR”, Byumaņu sola, Rudzātu pog., Preiļu raj., LV-5328;

3) puorvest vīna gods bīdru naudu Ls 12,- iz bīdreibys kontu Ipoteku i zemis bankā LV62LHZB1000164129001, bīdreiba “LR”, reg. Nr. 40008098542.

Bīdru naudys bīdreiba izmontuos „Latgolys Radejis“ akceju pierkšonai car mozajim akcionerim pa pyrmpierkšonys tīseibom, a piečuok – darbeibys pabaļsteišonai. Ka koč kaidu īmesļu dieļ naizīs puorpierkt SIA „MG Latgolas Bolss“ akcejis, tūreiz par bīdru naudu izlītuošonu tiks lamts kūpeigā saīsmē. Paradzamais rezervis rysynuojums: jaunys, mozuokys radejis īstateišona –  suokuos škārsteiklā, tūlaik ari ar kaidu raideituoju.

Tān ir daguojuse šaļts, kod latgalīši poši var paruodeit sovu izvēli, pasokūt, kuo jī grib. Kab tys tai nūtyktu, molā nadreikst palikt nivīns, kam ir svareiga latgalīšu volūda i kultura.

A. Bierzeņš, SIA „MG Latgolas Bolss“ akcioners,

bīdreibys „LR“ volda prīšksādātuojs

____________________________________________________________________________

Cytur par itū temu

Presis relize Lakugā

Presis relize TVNET

Žurnalista Kārļa Streipa vīdūklis

Žurnalistis i dzejneicys Annys Rancānis roksts avīzē “Diena”

Blogers Cyxob

nakts pīzeimis

huh, beja troka dīna. suocēs ar skrīšonu nu reita iz korpusa seminaru, beidzās tik niu.

i tai paīt dzeive… šudiņ sasajiemu izvuorēt zupu, naseņ tik gotova.

izaruodēja, ka svātdīņ apmārktuos pupys sadeigušys. :)

sātā labi ka ap 23 stuņdem, kaida tī vaira kulinareja. laimeiga plyka čaja īdzert.

sadeigušys pupys uorā ni svīst – tok jau dzeiveiba.

kurai osni garuoki, ībuožu pučupūdā. kura tik deigst, kotlā.

vot byus, ka vysūs pučupūdūs suoks augt i zīdēt! vareišu duovynuot, kai cyti duovynoj kaktusus.

salyku vysu kotlā, pagrīžu lānuoku guni, īsliedžu tvaika nūsyucieju i atguoju pastruoduot. piec stuņdis pagaršuoju.

izaruodēja, ka mārcātais špeks nav tik suolejs kai vīteitais. kotlā garšuoja piec sūmozgu drusku, koč garšvīlu cytaiž pīguožu rikteigi.

bļūdā teiri lobs. pupys normalys, pat gordys. itymā godā pīauga kaidi 5 litri kāršu pupu. nu napylna puslitra.

sastatieju par apsmīkli sausā zemē apleik vystu duorzam car statini. saauga kai mežs, koč leluo puse nasadeiga.

puorsavieru Aņšam presis relizis, reit aizīs informaceja. taisneiba ir nazkur pa vydu, a patīseibys nazyna nivīns.

kab maņ byutu bejuse puorlīceiba, ka vyss byus ok, es 2006. goda majā byutu pīkrytuse struoduot “Latgolys Radejā”.

juosoka, ka jī nūsaturēja nacarāti ilgai. prognozis naveiksmis gadīņam beja tik da 2007. goda 1. janvara – piec tam bez diktoru, tik plyka dzīšmu liste, kū dasaver operators.

juosoka, 2006. godā latgalīšu muzykys beja tik moz, ka beja risks, ka jei apniks – atsakuortojūt sutkā nazcik reižu.

itamuos dīnuos aizīs škārsteikla radeja. nazynu, cik legalai ar autortīseibom, tok dzīsmis i džingli skanēs. puiši struodoj, tai maņ sacēja.

mož apmāram podkāstu formatā byus ari informaceja. ar diktofonu studejis vītā. :(

lai voi kai, latgalīšu radeja byus. vaicuojums, kaidā formatā. tai kai izdūmuoju īsasaisteit, tod bez rezultata ni atsakuopt. mani gon apmīrynoj 1 sakareigs i regulars raidiejums lobā raidlaikā, tok tys tai.

bet pakuost frekveņcis, licenzi, 4 raideituojus… nu, kū lai soka.

latgalīšu bizness: radejā īguļdēt 150 tyukstūšys, nūturēt 2,5 godus, puordūt par 50 voi cik tī tyukstūšom. i prīceigi, ka atsateistēja latgalīšu muzyka.

morale. par problemom ir juorunoj vīnam ar ūtru i laiceigai. i navar gaidēt, ka vysi pamanēs cītieju uperi.

šudiņ beja ari latgalīšu vuordneicys seminars. dūmuoju, ka byus trokuok. :)

piec ortografejis komisejis pīredzis šudiņ beja par moz pliesšonuos. vys jau vēļ paspēs.

nu ūtrys pusis, ļauds vaicuoja, kai es tū tūreiz izturieju. a nikaida vaine. kod volūdnīki izalomoj par sovom attīceibom, paceļ golvu i pavaicoj, voi ar nūteiktajom golūtnem vysom vuordškirom ir vīnaiž i rokstom pi kotrys voi gona ar vīnu reizi.

naivums gluobs pasauli.

vuordneica byus. nu suoku internetā kai demo verseja ar komenteišonys īspieju. paraleli struodojūt pi leluo projekta.

var tikai apbreinuot latgalīšus. ortografeju sataisēja bez saņtima vaļsts naudys. šudiņ sadalēja, kurs kū dora – kurs skenej, kurs taisa platformu, kurs atbiļd par datubāzem, kurs organizeišonu. naudu meklēsim, a dorbs jau suocīs.

mož itū vaļsti vajag īdūt puorvaļdēt trokajim?

juokreit. reit otkon troka dīna, dorbi, izklaidis ar pasauļa gluobšonu. pīktdīņ da uorsta, sastdīņ atskaitis. ka es itū vysu iztureišu.

atsavainoju tim, kas gaidēja 7 patīseibys par mani: boltajam ruņčam i cyxobam.

naasu spiejeiga iz konstruktivu īsasaisteišonu taidā struktureitā akcejā. vysmoz ni itymā dzeivis periodā.

i bez tuo – škārsteiklā jau tai par mani ir par daudz informacejis. kai izaruodēja, tod ari latvīšu volūdys korpusā… ka pameklej bonito eistajā vītā eistuos lītys.

Nūdybynuota bīdreiba Latgolys Radejis atbolstam

Puorpubliceju jaunuokū spamu i kēdis viestuli.

Autors – Aņss Ataols Bierzeņš.

Mierkis – pasauļa, nā, latgalīšu radejis gluobšona.

Olūts: Lakuga i LR sātyslopa.

Vasali!

Ka esit klausejušīs “Latgolys Radeju” pādejuos dīnuos, tod zinit, ka tī tān skaņ krīvu radeja “Alisa+”.
Parkū?

2009. gods janvarī “Latgolys Radejis” (SIA “MG Latgolys Bolss”) akceju kontrolpaketa turātuojs i radejis direktors Vaļds Labinskis 75 % akceju puordeve Daugpiļs radejis “Alisa+” sovinīkim, koč 8 % akceju pīderēja mozuokuma akcionerim. Piec LR Komerclykuma 189. panta mozuokuma akcionerim beja pyrmpierkšonys tīseibys, tok jim natyka pīduovuots juos izmontuot.

Partū mozī akcioneri tān gatavejās nalykumeiguo puordūšonys darejuma apstreidiešonai lykumā paradzātajā kuorteibā. Paradzāts, ka akcejis ar pyrmpierkšonys tīseibom atpierks mozī akcioneri, dasaistūt cytus mozūs investorus, tymā skaitā privatpersonys, pošvaļdeibys i bīdreibys.

Deļ tūs cylvāku pīsadaleišonys, kas navar atsaļaut īlikt radejis akcejuos lelys naudys sumys, tok vysleidza grib paleidzēt jū atjaunuot i pīsadaleit juos darbeibā, ir īstateita bīdreiba “LR”. Juos statutūs nūruodeitī snāgi ir “Latgolys Radejis” ļaudiskys atspaids i cyta latgalīšu volūdu i kulturu podturūša darbeiba.

Lyudzam vysus ļauds, kas gryb atjaunuot “Latgolys Radeju”, kurā skanātu latgalīšu dzīsmis i raidejumi latgalīšu volūdā, īsastuot bīdreibā:
1) pīraksteit īsastuošonys padavumu, kurs atrūnams radejis sātys lopā http://www.lr.lv/;
2) nūsyuteit jū pa postu iz adresu Bīdreiba “LR”, Byumaņu sola, Rudzātu pog., Preiļu raj., LV-5328;
3) puorvest vīna gods bīdru naudu Ls 12,- iz bīdreibys kontu Ipoteku i zemis bankā LV62LHZB1000164129001, bīdreiba “LR”,
reg. Nr. 40008098542.

Bīdru naudys bīdreiba izmontuos “Latgolys Radejis” akceju pierkšonai car mozajim akcionerim par pyrmpierkšonys tīseibom, a piečuok – darbeibys pabaļsteišonai.

Gluobsim “Latgolys Radeju” i sataiseisim nu juos kūpeigu tautys radeju!

Lyudzami, puorsyutit itū aicynovumu i īsastuošonys padavumu vysim draugim, pazeistamajim, radnei, sābrim, kolegom!
Izdrykavojte jū i īdūdit cylvākim, kas natur interneta!

Radeja latgalīšu volūdā byus tik tod, ka VYSI paleidzēsim!

Ka nā, juos nabyus nikod – breivu FM prekveņceju navā i nabyus.

__________________________________

Sveicināti!

Ja esat klausījušies “Latgolys Radeju” pēdējās dienās, tad zināt, ka tanī šobrīd skan krievu radiostacija “Alise+”.

Kāpēc?
2009. gada janvārī “Latgolys Radejis” (SIA “MG Latgolys Bolss”) akciju kontrolpaketes turētājs un Latgales radio direktors Valdis Labinskis
75 % akciju pārdeva Daugavpils radio “Alise+” īpašniekiem. 8 % piederēja mazākuma akcionāriem. Pēc LR Komerclikuma 189. p. mazākuma akcionāriem bija pirmpirkuma tiesības, bet viņiem netika piedāvāts tās izmantot.
Tādēļ mazie akcionāri šobrīd gatavojas nelikumīgā pārdošanas darījuma apstrīdēšanai likumā paredzētajā kārtībā. Paredzēts, ka akcijas
ar pirmpirkuma tiesībām atpirks mazie akcionāri, piesaistot citus mazos investorus, tai skaitā privātpersonas, pašvaldības un biedrības.
To cilvēku dalībai, kas nevar atļauties ieguldīt radio akcijās lielas naudas summas, bet vienalga vēlas palīdzēt to atjaunot un piedalīties
tās darbībā, ir nodibināta biedrība “LR”. Tās statūtos norādītie mērķi ir “Latgolys Radejis” sabiedrisks atbalsts un cita latgaliešu valodu un
kultūru atbalstoša darbība. Lūdzam visus ļaudis, kas grib atjaunuot “Latgolys Radeju” , kurā skanētu latgaliešu dziesmas un raidījumi latgaliešu valodā, iestāties biedrībā:

1) uzrakstīt iestāšanās iesniegumu, kurš atrodams radio mājas lapā http://www.lr.lv/;

2) nosūtīt to pa pastu uz adresi Bīdreiba “LR”, Byumaņu sola, Rudzātu pog., Preiļu raj., LV-5328;

3) pārskaitīt viena gada biedru naudu Ls 12,- uz biedrības kontu Hipotēku un zemes bankā LV62LHZB1000164129001, biedrība “LR”,
reģ. Nr. 40008098542.

Biedru naudas biedrība izmantos “Latgolys Radejis” akciju pirkšanai caur mazajiem akcionāriem pēc pirmpirkuma tiesībām, bet vēlāk – darbības atbalstīšanai.
Glābsim “Latgolys Radeju” un izveidosim no tā kopīgu tautas radio!
Lūdzu, pārsūtiet šo aicinājumu visiem draugiem, paziņām, radiem, kaimiņiem, kolēģiem.

Izdrukājiet to un iestāšanās iesniegumu un iedodiet cilvēkiem, kam nav interneta.

Radio latgaliešu valodā būs tikai tad, ja VISI palīdzēsiet!

Ja nē, tā nebūs nekad – brīvu FM frekvenču nav un nebūs.

Par vecīšiem un vecenītēm

Izmantoju izdevību un, kamēr Varakļānu slimnīca vēl nav aizklapēta ciet, pirmo reizi mūžā gulēju slimnīcā. Tas ir, nevis nakšņoju, bet gulēju – ar visām pacienta tiesībām un pienākumiem. Tajā skaitā – celšanos 6 no rīta. Pareizāk sakot, 4 no rīta, jo kaimiņu palātās dzīvība sarosījās jau krietni pirms 6 – vecās lauku tantes netērē laiku par velti, mēles tarkšķēt beidza ap 22, pēc 6 stundām atkal bija ierindā.
Cits teiktu, ka eksperiments. Cits teiktu, ka nepieciešamība. Nevienam no viņiem nebūtu taisnība, bet taisnība būtu visiem. Vajadzēja un biju.

Kā bija? Ņirdzīgi. Ja neesi uz nāvi slims, pat nopietnas lietas var pārdzīvot klusiņām. Vai, no otras puses, ja esi nopietni slims, tad ir pie kājas.
Gulēju jaukā VIP palātā ar apdrupušām sienām, sildīja tikai 1 radiators, apmetums nelīdzens, 4 lampas pie griestiem, 2 slēdži – izrādās, ne jau gaismai, bet trauksmei. Ja nu miršana uznāk.
Man bija balts naktspods ar osiņu un vāku, glabājās brūnā skapī tualetē, kas remontu nebija redzējusi kopš manas dzimšanas vai vēl senāk.
Ir jauki pabūt muzejā un atejā ūdeni noraut aiz kaprona striķa, ko kāds gādīgi nopinis. Tādas miskastes tagad ir tikai vecās filmās un Latvijas laukos – tajā pelēkbrūnajā krāsā kā kādreiz bija padomju bobiki un latvijas, ar rievotu pedāli. Grīda izlikta padomju stilā ar zaļi sarkanām flīzītēm – harmonisks krāsu salikums un harmonisks klājums: šā un tā, ar cementu, oi, netrāpīju, plāna nodošanai derēs.
Ja šajā valstī cilvēki būtu drusku vairāk saimnieki un drusku mazāk izsaimniekotāji, mums visiem klātos daudz labāk. Ja katrs no mums darītu visu pēc labākās sirdsapziņas, nevis tāpēc, ka liek. Arī deputāti ciema padomē un saeimā esam mēs. Tāpat kā dzērājs, kas nejēdz dzīvot, vai vecs babulis, kas burkšķ par visu, vai pusaudzis, kam piekāst par pārējiem.

Pirms pāris nedēļām pie sevis domāju – sūdīgi būs tad, kad sabiedriskajās tualetēs augstskolās un slimnīcās, skolās un pašvaldībās atkal nebūs ziepju un tualetes papīra. Kā 90. gados. Bijām jau pieraduši, ka ir.
Varakļānu slimnīcā papīra nav bijis nekad. Tāpat kā tualetē nav pat izlietnes. Tikai brūns skapis ar pīlēm un naktspodiem.
Droši vien, ka to slimnīcu drīz slēgs. Nav taču nekādas nozīmes. Turklāt, pieradušas pie sausajām atejām, vecās sievas taupīja ūdeni (jo valstī šobrīd visi taupa visu, pat apakšbikšu gumijas un durvju eņģes) un nerāva kaprona striķi. Urīna un krēpu analīzes visā košumā.
Vannas istabā es nesaņēmos ieiet. Redzēju tikai brūnu, aprūsējušu vannu.
Tagad liekas, ka tomēr vajadzēja. Tajā brīdī visa bija par daudz.

Ir jauki būt muzejā. Nekur citur taču vairs nekad tā nebūs. Tikai Latvijas laukos, Latvijas slimnīcās, Latvijas cietumos. Nesen lasīju kaut kādu atskaiti par cietumu stāvokli Latvijā, man sevišķi patika teikums, ka kādā cietumā apstākļi esot kā viduslaikos – ērtību ziņā.
No pacientiem biju otra jaunākā. Šogad otrā, kam pienācās slimības lapa. Tātad es esmu izņēmums, man ir darbs, ienākumi, atbildība pret darba devēju, termiņi, noteikumi. Sasodīti izredzēta sajūta.
Lielākā daļa slimnieku ārstēja savas hroniskās nelaimes – viņi zina, ko viņiem vajag, ārsti zina, ko vajag dot. Pašpricēt kādu laiku rītā un vakarā, kādu sistēmu, vaina atslābst, atkal var dzīvot. Kamēr atkal ir slikti.
Vasarās sākoties futbols – ātrā palīdzība paņem tādu lauku sievu un ved uz Madonas slimnīcu. Tur ārsts apskatās un sūta atpakaļ – lai guļ laukos, slimnīcā nav vietas. Lielajās slimnīcās gana ar svarīgākiem pacientiem. Kam viņiem vecie vēžinieki un cukurslimnieki ar puspuvušām gangrēnas kājām un izgulētajām mugurām.
Kamēr esi vesels, kusti. Kad saslimsti, labāk nomirt uzreiz. Viss pārējais ir naudas izšķērdēšana un tuvinieku apgrūtināšana. Pamēģini izcilāt slimo sievu. Ātri vien otram nenovēlēsi.
Tagad futbols būs cauru gadu. Jo jātaupa līdzekļi un nevar tā šķērdēties, uzturot mazas slimnīciņas ar pusotru ārstu un četrām māsiņām. Ciparus es piedomāju, personāla atskaites mani neinteresēja.

Lauku dzīve ir skarba. Žēl vectētiņa. Žēl arī viņa pensijas.
Uz visu slimnīcu vakariņās bija 300 grami krējuma – vienīgās taukvielas. Ēdu sautētus kāpostus un kartupeļus, piekodu sausu baltmaizi. Alumīnija karote kā kādreiz skolas ēdnīcā. Tikai taisna. Slimnīcā karotes neloka kā skolā. Cik paaudžu jau ēdušas ar to karoti, cik vēl ēdīs.
Nu jā, aprīlī laikam slimnīcu aizklapēs.

Gulēju zem izdilušas un salāpītas segas. Kāds brūno segu bija glīti lāpījis – vienā virzienā, tad diegs zem diega un virs diega diegs otrā virzienā. Naudiņa jātaupa. Nevar jau šā tā.
Aiz loga sniga sniegs, mazliet kustējās plānie kokvilnas aizkari. Man bija iedots salīdzinoši jauns ķitelis, košām krāsām. Koridorā redzēju, ka vecajām sievietēm daži pagalam nodiluši.
Palātā bija 3 lielas un 2 mazas gultas. Tā arī nesapratu – no manas padomju bērnības vai no kādas svešas bērnības aiz dzelzs priekškara un vēlāk atsūtītas humpalās. Nu jau iestājusies rutīna un ir grūti nošķirt padomju 80. gadu dizainu no nepadomju tā laika dizaina. Vismaz ja nekad neesi gulējusi tādā gultā.
1 no balti nokrāsotajām un mazliet apdrupušajām bērnu gultām bija matracis, 2. dēļi. Kāds bija taupījis jau pirms dažiem gadiem, ne tikai šodienas taupīšanas akciju iespaidā un gultas dibenā salicis paša zāģētus dēļus. Izbirzušo atsperu vietā.
Kādā pakaļā mēs esam dzīvojuši visu šo laiku, ka tagad atduramies pret dibenu, kur nav izlikti pat dēļi.

Vakara tēju atnesa baltā emaljētā tējkannā ar uzrakstu TĒJA. Ielēja veco laiku krūzītē, kas stāvēja uz veco laiku naktsskapīša, uz kura varbūt pirms 15-20 gadiem kāds bija griezis desu – netīras rievas, izburbusi laka. Tas bija bijis tik sen, ka atkal sajutos kā muzejā.
Tēja garšoja mazliet labāk kā kādreiz skolas ēdnīcā. Nebija eļļainās un metāliski spīdošās plēves, kuras dēļ škidrumu saucām par traktordetaļu novārījumu un dzērām tikai tad, ja tiešām slāpa.

Māsu kabinetā bija skapītis ar 3 atviltnēm – 1. bez uzraksta, 2. ar uzrakstu “slimības vēsturēm izraksti”, 3. ar uzrakstu “sveces, atslēgas u. c.” Ilgi domāju – kas, nez, ir “u. c.”?
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas tomēr nebija miera. Pajautāju, kas tad īsti ir TAI atvilktnē.
Izrādās – morga atslēgas.
Sveces, atslēgas u. c. lietas.

Kāpēc sveces? Vaicā kā duma. Bet ja nu slimnīcai atslēdz elektrību.
Starp citu, Varakļānos ir ļoti labs morgs. Iesaku. Miroņus ved pat no kaimiņu rajona pagastiem.

Dzīve ir tāda, kā uz to paskatās. Melna un ņirdzīgi stulba savā tiešumā. Visumā – nekādas vainas. Kamēr vēl nevajag uz morgu.

No otras puses, kurā vēl slimnīcā māsiņa sēdēs uz blakus gultas, kavēs laiku un latgaliski runās par dzīvi un valdību – gaidīs, kamēr sistēmā pil zāles un izpil pēdējās lāses. Jau tad, kad pudelē bija vēl 3. vai 4. daļa tilpuma.
Kurā vēl slimnīcā sanitāre atnesīs lieku segu, jo viņas vīramāte un mana vecāmāte bija māsīcas. Kurā vēl slimnīcā ārste domās un spriedīs, kā palīdzēt vecai sievietei, kam jārakstās ārā kuru katru brīdi. Meklēs radiniekus, zvanīs uz pagastu, stundām ņemsies ar radiniekiem.
Laukos laiks iet citādi. Te vēl ir laiks cilvēkiem. Te visi savējie.

Rīga atnāk ar savu anonimitāti un ir gatava aprīt cilvēcīgo – sadzīt kolhozos ļaudis, pagastus, slimnīcas, skolas, zemniecību, ceļus, iešanas, darīšanas. Jāārstē centrā, jāmirst mājās.
Ja Latvijā būtu tik ideāli ceļi un sabiedriskais transports, ka no rīta var aizbraukt uz slimnīcu un atbraukt atpakaļ. Tajā pašā dienā. Līdz visiem bijušajiem kolhozu centriem, kur tagad kā brontozaura skeleti rēgojas betona fermas, aprūsējuši ūdenstorņi un darbnīcas ar zālē ieaugušu antīko tehniku. Un daudzstāvenes – sānos no katra loga pa skurstenim, uz lodžijām malkas grēdas.

Labi, ka vecenēm ir Varakļānu slimnīca. Viņas atbrauc no kaimiņu ciemiem un viensētām, izlien no saviem čūskulājiem un pāķiem, nemaitā Rīgas gaisu. Turpat netālu no mājām dabū savas šprices. Daļa nomirst, daļa izdzīvo.
Autobuss uz vienu galu iet reizi dienā. Uztaisa riņķi, pēc diennakts atkal. Nemaz tā nevarētu izbraukāt šurpu turpu.
Kur jābraukā. Guli savā apdrupušajā palātā siltumā un runā par dzīvi. Kad nevarēsi gulēt, tad nomirsi. Ja nenomirsi, tātad nav jāguļ.

Latvija ir liels māla milzis, kam kājas aug no cukurbiešu, mežu, piena un siera tīrumiem, bet galvā stikla daudzstāvenes un smadzenēs skalojas nīgras mediju ziņas par to, cik drausmīgi, drausmīgi viss ir. Mazākais lietus, un milzis zaudē līdzsvara sajūtu. Kaut par kredīta naudām bija nokrāsots tik smukā krāsā.
Bet vietām pat nav krāsots. Tikai izlikts vecām padomjlaika flīzītēm sarkanā un zaļā krāsā, gar malām vecas eļļas krāsas paliekas – kāds reiz bija centies nokrāsot brūnu un vienādu. Kā veco koka skapi ar baltajiem emaljas naktspodiem.

Vakar braucu vilcienā uz Rīgu. Netālu no manis sēdēja izkaltis vecītis melnā mētelī, rokās turēja cepuri. Ārā auksti. Ziema. Vecenīte noadījusi cimdus ar rakstiem. Līdzi uz slimnīcu iedevusi somu ar mantām – čības, veļa, pašas ceptas bulciņas. Vecītis apēda bulciņu, purpinādams aizsēja maisiņu. Un gaidīja Rīgu.
Kājās jauni melni velteņi. Ziema taču.

No lv.lv pūra.

Dzeraune

Tai kai jau ūtrū reizi vysu raksteitū aprej teikla nazvāri, partū ka glupuo Mozilla aizataisa taišni tod, kod dīnroksts jau ir pabeigts i teik dūmuots saglobuot (tiuleņ, tiuleņ, vēļ itū teikumu), tod asu saprotuse, ka tolka raksteit nav nikaida. Skaidrys, ka pruoteiguok byutu saglobuot piec kotra teikuma i tod tik raksteit kluot, tok vēļ pruoteiguok byutu naraksteit vyspuor – partū ka pruoteigi cylvāki naroksta i napasaroksta. Tai kai pruota maņ nav, tod es rokstu… i pagaisynoju.

Varbyut ar ctrl+S es ari spātu tū padareit bez pagaisynuošonys. Tik daudz automatiskys darbeibys var kotrys. Ari vīnlaiceigi rokstūt i dūmojūt par tekstu, na juo saglobuošonu. Varbyut varātu raksteit Word voi Openoffice i tod puorkopēt www.diena.lv, tok, puornasūt iz itejīni nu teksta dokumenta, nūsamaitoj vyss kodiejums – burti to leli, to mozi. Kodej kai gribi, sauc kai gribi – izataisa pa sovam. A pamest dūmu pusrotā i dūmuot, kura pūga juomīdz, kab apstyprynuotu i saglobuotu, vēļ beitīs, sok, varbyut vyss pagaiss – tys ir par troku.

Tai i saīt. Roksti i napīroksti.

Tai i niu – viersroksts “Dzeraune” palyka, teksts par dzerauni pagaisa. A kas pagaisa, tuo nav. Partū ka jau raksteišonys šaļtī juo nav munā pruotā – jis ir i rūnās, kod rūkys nūmīdz burtus. Rūkys navar atguoduot, kū juos ir mīgušys, a deļ mane vaira tys nav svareigi.

Kab varātu tai, ka nikas napagaist. Ir, ir, myužeigi. Cikom tu voi vairuokums tuo gryb. Cikom atdūd naudu par kreditu. Cikom atsaver pasauļa. Cikom pīroksti i izzeimej vysa. Cikom gona vysa i vysu. Ļaužu i dzeivis.

Interesnai, kur ir pagaisušūs tekstu kopi. Sadadzynuotūs manuskriptu i gruomotu bibliotekys.

Interesnai, kur ir nikod napīrokstomūs (nazynu, kai pasaceit nuokūtnē itaida divdaba formu nivīnā nu volūdu, kū es zynu) tekstu kopi. Tekstu, volūdu, dzīšmu.

Kai cyxob naseņ atguodynuoja: “Zyna 10 volūdu – i vysas latgaliski!” Tai i maņ – dūmoj, kai gribi, a atsadur pret latgaliskū.

Itūnedeļ slyma vuoļuojūs pa gultu i vierūs teļvīzeri. Izaklaidieju, klausūtīs žurnalistu volūdu. Kai globoj sovys uoža kuojis – cyts tics vaļā i nu akcenta, a kai spryuk vaļā, tai teikumu konstrukcejis nu izlūksnem, vuordi i teicīni. Globoj eilyna maisā, kai gribi – izleiss.

Nu ūtrys pusis, kaida vaine. Dzeivs ir dzeivs, volūda tok nav nikaida purisma kalieju idealuo norma, a myužeiga puorsasaceišona i nadasaceišona.

Tai varbyut i saīt, ka volūda ir volūdys kopi. Napasaceitūs vuordu. Kod nasoki kropi, a soki dillis. Na seivs, a virca. Na skaline voi mastinka, a grūzs. Na vuška babai klieveņā atsanasuse, a aitai omamai kūteņā dzemdeibys.

Vuordneicys ir volūdys kopi. Kuram pateik kaids nabašnīks, tys tuo pajem i volkoj. Tik zynuotuojs prass pajimt dzeivūs vuordus. A īsavuiceit cytu volūdu ir kai spēlēt krīvu ruleti – saus voi nasaus. Byus eistais vuords voi tikai šmuka vuorda proteze.

Vīnu dīnu sasajiemu i suoču taiseit latgalīšu aforismu kolekceju – kū atguodoju poša, kū pasoka draugi voi radinīki. Kū puorskaitu kur gruomotā voi teikla plašumūs. Vīneigais nūsacejums – da mane tai ziņai ir juoatīt latgaliski. Pošys īguoduotai voi cyta pasaceitai. Tai interesnuok.

Tai nazkai i dūmoju, voi vyspuor kaidu volūdu zynu i muoku runuot. Voi vēļ kurā volūdā es zynu tik daudz nu dzeivai runuotuo i tik moz nu rokstu īsavuiceituo. Koč i latgalīšu nazynu da gola. Latgalīšu spryuk vydā latvīšu i krīvu konstrukcejis, latvīšu nazynu nūsaukumu vysaidom lītom, krīvu namuoku izrunuot nazcik skaņu, vuocu runojūt jiukst vuordu seceiba, angļu matās mēle i nazynu sarunvolūdys, lītaunīku bais i padūmuot.

A runuot laikam ir nūsaspļaut par sovu namuoceišonu i raudzeit pasaceit. Lauztīs cauri nabyušonys kryumim i raudzeit sasatikt i sasaprast. Tai laikam saīt, ka latgaliski es tik kryumim varu vīgļuok izleist cauri – pa sovom stygom. Pat latvyski es jau mekleju cytu īmeituos stidzenis i viltoju vasalim īsavuiceitim teikumim jim pakaļ.

Vysu nedeļu nadarieju nikuo pruoteiga. Gulieju, paiežu, gulieju. Šaļtim pasavieru teļvīzera. Mož vysu īprīkšejū godu nabeju tik daudz redziejuse. Šoks. I itū bradzaklu ruoda par munu nūdūkļu naudu, cikom es nasaveru! Vīni krīvu seriali da vaideišona. Šaun, kaun, skrīn, syt, ļūbej, bučoj, bāg, lomojās, dzer i tod ziņuos vaid – kai vyss niu ir brīsmeigi.

Verūtīs teļvīzeri, var padūmuot, ka vyss ir rozjucs, pagaiss, izputynuots, izjaukts, sakrits i cauri ir. Dryumi bolsi, baisi skoti, brīsmeigys zinis. Maņ seviški patyka vīna raidiejuma reklama – sprūgains diktors kopa bolsā nazkū vaid par kreditim i bankom. A jam sūpluok pa pusekranu – cylpa. Tai i ruodīs, ka tiuleņ buozs golvu vydā i byus gotovs. Tod vēļ ir smīkleiga reklama, kur tautai līk bolsuot par krīzis nūbeigtū serialu, kur latvīšu aktīri vysaiduos pozuos vuoļojās pa glaunom goltom, baseinim, interjerim. Varātu dūmuot, ka tī interjeri vajadzeigi tim, kas pirmeņ nūsavāruši kuortejū sižetu par drausmeigajim laikim. A mož jim i vajag tuos puorsokys. Kuo es zynu par tautu.

Vēļ maņ patyka ideja, kai niu ļauds vysam kam losa naudu. Na tikai serialim, a vasalom radejom, raidiejumim, akcejom, bārnunomim, slimneicom, školom ak jau, dreiž ari ministrejom. Mudri byus juozīdoj parlamentam, tod ak jau juomoksoj komandiejuma bileti iz Briseli. Pīzvoni pa taidu i taidu teleponu, izdūmoj, kam zīduosi sovus nūdūkļus – pensionarim, uorstim, školuotuojim, deputatim, buorinim, gejim, kristīšim, cukraslimnīkim, viežinīkim, kūrim, teatrim i taidā gorā bezgaleigi.

Varātu eistyn tai – televizejā ir tikai šovi, uorsti sasaceņš ar školuotuojom, geji ar kristīšim, muokslinīki ar rakstnīkim, kūri ar deju kolektivim, bezdarbnīki ar nuoveigi slymajim. Kotram ir numers, vysi sēd pi teļvīzera i bolsoj. Cik nūbolsoj, tik naudys daboj. Sasaceņst varātu dzīduošonā i doncuošonā – dzīdi ar zvaigzni i doncoj ar zvaigzni. Pi vīna saītu mieginuojumi Dzīšmu i daņču svātkim! Īsataupeitu itik naudys!

Īsadūmojit, vysa latvīšu tauta dzīd i doncoj! Teļvīzerī nav nivīnys švakuos zinis, partū ka švakūs ziņu nav. Pa kuru laiku to? Cītumnīki doncoj, kab nūpeļneitu naudu rehabilitacejis programai. Policisti dzīd, kab dabuotu naudys benzinam. Ministri lāc poļku, školuotuojis īt duorzeņā i syt plaukstenis, uorsti boltūs i zaļūs kiteļūs stuov kūrī i dzīd tautysdzīsmis.

Par pīmāru, Latvejis radeja dreiž natranslēs ni pyrmū programu, ni ūtrū, ni trešū, ni catūrtū, ni (es jau padūmuoju – pīktū) Nabu. Maņ to ruodīs, ka itai gon navajadzēja. Juotranslej vysys programys, a pa vydu juolaiž bolsuošonys reklamys! Gribi dīnys zinis, zvoni pa itaidu numeri. Gribi šlagerus, pa itaidu. Vajag kulturys zinis, pīzvoni pa itaidu, a sporta puorraidi – itaidu.

Rikteiga ubogu vaļsts – ubogs uboga golā. Zīdoj tam i zīdoj itam! Navys tikt golā laiceigai par nūdūklim i ar saiminīka rūku, a prolaist vysu caur kuli kai dzāruojam i tod volkuotīs pa dzerauni: “Dai lat!”

Ir myusu dzeraunē puors taidu dzāruoja krīvu. Šaļtim kai cylvāki, a monts jim nasatur. Nūpierk gūvi, tei naapsaīt i daīt nūdūt galē liešuok kai nūpierka. Izduovynoj jim suni, nūspruogst nu boda. Īdūd jim pavasar buļbu maisu, rudiņ nūrūk skalini. Samoksoj par molkys škaļdeišonu, naudu nūdzer. Piec tam līkās slimneicā ar beigtu māgu i eikšim i guļ par pogosta naudu. Izīt nu slimneicys, a sātā nav kuo ēst. Īdūd pīna konu, puse saryugst i izlej. Ni taids bīzapīna jādz atsiļdeit, ni dzeivuot. Neikst ar neikšonu.

Latgolys Radeja jau atdeve golus – cauri ir. Beja latgalīšim pošu radeja, vaira nav. I dusme, i bāda. Koč bez tīša vaļsts atbolsta i privatai, a kiulēs. Niu latgaliski otkon skaņ tikai ļaužu bolsi dzeraunē, na diktoru radejā saceitais.

Niu “Latgolys Radejis” sātyslopā tik īlykta ziņa: “Ar nalykumeigu puordūšonys darejumu 2009 gods janvara mienesī Latgolys radejis akceju kontrolpakets puorguojs Daugpiļs radejis Alisa+ sovinīku rūkuos. Pīktdiņ, janvara 30 dīnā jaunī, nalykumeigī saiminīki puorslēdze Latgolys radejis raideituojus iz Alisa+ programmu. Latgolys radejis kolektivs i mozuokuma akcioneri dora pi situacejis rysynuošonys i radejis puorjimšonys lykumeigūs sovinīku rūkuos. Tyvuokūs dīnu laikā atsuoksim raideit škārsteiklā, ap prekveņcejom Daugpilī, Rēznē, Jākubpilī i Bolvūs tān griuts koč kū prognozēt: varātu puorīt nazcik mienešu, cikom juos atgiusim. Myusim irā vajadzeigs vysys latgalīšu tautys atspaids, partū, ka varit paleidzēt ar naudu, dorbu, publicitati voi cytaiž, rokstit myusim.” Tai latgalīšu volūdys vītā – krīvu volūda.

Tai vot i dzeivojam – myusu dzeraunē Latvejā. Kai Raibīs Suņs saceitu: “Sovs pīneņš, sova galeite. I kai lai nadzer.”

Tauku atsūkšana

Lai taupītu siksnas un varētu tās sajozt par 15 caurumiem ciešāk, kas noteikti izskatīsies daudz labāk Starptautiskā Tauku vērotāju fonda acīs (turpmāk tekstā STVF) un tā veicinās finansējuma piesaisti siksnu sprādžu spodrināšanai, no šodienas atļautā vēdera apjoms tiek samazināts par 15 %.

Visiem, kuru vēderu apkārtmērs pēc 24. janvāra neatbildīs MK izsludināto noteikumu diktētajai normatīvajā prasībai, vēdera apjoms tiks samazināts, veicot ķirurģisku iejaukšanos un atdalot liekos audus.
Iegūtie resursi tiks ieguldīti sprādžu spodrināšanas šķidruma importa nodrošināšanai un vēdera samazināšanas akcijas kampaņas veikšanai.
Personas, kas nepakļausies normai, tiks atbrīvotas no ieņemamā amata un administratīvi sodītas. Par pretošanos tauku atdalīšanas ķirurgiem draud kriminālā atbildība.

Tauku atsūkšanas procesu vadīs un organizēs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisija. Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas darbu pārraudzīs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku pārraudzības un kontroles birojs.

Izdzirdējusi radio šo ziņu, Leokādija ķēra pie mobilā un zvanīja māsai. Kur lai liek taukus? Viņas abas bija šokā.
Māsa tikko bija atgriezusies no tirgus un āva koridorā botes. Pavisam jaukas botes, mantotas no mazdēla. Vieglas un ērtas, ienēsātas nespiež vecās kājas.
- Jāmaina pret gaļu. Gaļu lieto visā Eiropā, tai vērtība nekritīsies, – Eleonora zināja visu. Viņa tikko bija atgriezusies no gaļas paviljona un zināja, kā ir.
- Bet ja nu vajag taukus miršanai? Ar gaļu taču nesamaksāsi par zārku un izvadīšanu. – Leokādija bija praktiska. Lai arī sēdēja mājās, arī zināja visu, jo klausījās radio.
- Kamēr domāsi, cauri būs – ne tu nomirsi, ne tev būs tauku, – Eleonora lamāja Leokādiju. – Jāmaina!
Leokādija vēl neko, bet Eleonora jau bija burās:
- Jāzvana uz radio! Kas tā par lietu, ka vairs nevar normāli nomirt!
- Pa, pa, pa, – bubināja Leokādija, – bet par tādu izrunāšanos var arī likt nomirt, lai attaisnotu ieguldītos resursus. Pa radio teica – ilgāka dzīvošana tiek pielīdzināta 5 % no vēdera un sodīta ar tauku atsūkšanu.
- Atsūkšanu! – Eleonora eksplodēja, – kādu atsūkšanu! Griezīs ar nazi! Labsvīrs esot teicis, Zina no piena paviljona zināja.
- Burkās! Un zem grīdas! Neviens vells neatradīs! – Leokādijai bija ideja.
- Sanāks kā krievu laikos. Kamēr pūdēja burkās, palika bešā. Tauki sapuva, laiki nomainījās. – Eleonora bija drusku jaunāka un gribēja ieknābt taupīgajai māsai. – Vai kā toreiz – ielika burkā, sak, audzēs taukus klāt, bet nekā – tauki sarāvās.
- Toreiz tā bija Baltijas burka, tagad liks Eiropas burkā, no zviedru stikla.
Eleonora nopūtās vien. Cik tās vecenes ir stulbas. Griez kā gribi, tauki pil no visām malām. Un tādas grib pārdzīvot krīzi.
Zina gan zināja, ka burkā nevajag. Vajag samainīt pret gaļu un likt bundžās. Stāv gadiem, neviena krīze nerauj un neviens bacilis nemaitā.
Mirstamo naudu Eleonora jau bija samainījusi pret gaļu. Vēl no burkas bija jāizņem pēdējie tauki, tad lai izput visa stikla rūpniecība. Eleonorai visi vēji pūtīs pāri, viņai ir Eiropas gaļa. Kā visiem.

Alfrēds radio šodien runāja aizžņaugtā balsīs, pa laikam nokladzinot, cik slikti viss ir. Nekā nav. Nav nekā. Nebūs nekā. Nekā nebūs.
Un ja ķersies pie radio, tiešām nebūs nekā un nekā nebūs nekad.
Ne tauku, ne tauku procenta.

Antons un Anna, izslaukuši govis, pienu kāsa caur dubulto marli un cerēja, ka tauku lodītes aizķersies kāstuvē un nenonāks kannā. Piena noņēmēja Mirta bija brīdinājusi jau labu laiku iepriekš – vēl vienu reizi būs tauki par lieliem, nelies mašīnā. Lai lej grāvī vai dzer paši.
Izdzert tik daudz nevarēja ne Antons, ne Anna. Tad taču viņu pašu vēderi būtu pārāk lieli. Un kurš tad klausītos, ka tas nav no Eiropas, bet pašu taukiem.

Mirtai reiz arī bija gana – arī viņai par liekajiem taukiem skaloja galvu. Un galva viņai jau labu laiku nebija nekāda taukainā, kaut šampūnu nelietoja jau gadiem.
Piena noņēmēja gan ņēmās visādi – uz krējuma burkas uzrakstīja, ka krējuma izstrādājums un ka tikai 12 %, pat mazāk par tiem sasodītajiem normatīvo aktu diktētajiem 15 %. Pienu viņa pārdeva ar 0,5 % un 0,05 % tauku atzīmi. Uz sviesta burkas uzlīmēja, ka augu tauku maisījums – lai nepamana, ka piena tauki.
Par to viņa norāvās no Taukkopības ministrijas, jo taukkopis nevar jaukt nozares, tad neienāks partnerības un atbalsta maksājumi.

Ignats ierakstīja avīzē, cik viss ir drausmīgi, un apjuka. Viss tiešām ir drausmīgi. Par rakstu viņam iedos mazāk tauku nekā pērn. Lai gan par rakstīšanu un elektrību viņam jāmaksā vairāk. Un no drausmīgā drausmīguma apkārt Ignatam palika tik drausmīgi, ka viņš rakstu nosauca “7 drausmīgas ziņas par drausmīgo”.

Līga noglaudīja savu vēderu. Nezināja, puisītis vai meitenīte. Bērnudārzā vietas nebūs tāpat, vīrs aizlaidies peļņā. Teicās braukt atpakaļ, vairs neko nemaksā. Dzīvošot uz vecajiem taukiem. Kamēr posta laiki pārskrien pāri.
Gan jau dzīvu bērnu negriezīs ārā. Nav tak tauki. Lai arī vēders tāds, ka ne kurpes sasiet.
Līga smaidīja, viņai būs bērniņš. Ja vēl drusku pacietīsies un nevienam neko neteiks, varbūt Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisija nepamanīs, ka viņai ir resns vēders.

Monika nopūtās, apsēdusies uz ķeblīša. Drīz nevarēs strādāt, jo nevarēs nopirkt kompensējamās tievēšanas zāles. Bet tie, kuriem vēderi par resniem, nedrīkst strādāt.
Vismaz tā viņa bija izlasījusi internetā. Ka tā tagad būs. Visiem visu nost, par 15 līdz 35 vienībām.
Ja viņa ilgi nedzers tās dārgās zāles, paliks pavisam, pavisam resna. Tauki spiedīsies pa acīm ārā, ja gribēs apaut kājas. Bet zāles dārgas, jāstrādā. Viņa pat īsti nezināja, ko lai dara – nestrādāt vai nebūt. Ja viņas nebūtu, tad nevajadzētu strādāt. Bet, ja viņa nestrādātu, tad drīz nevajadzētu būt.

Katram Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas darbiniekam iedeva tauku sūcamo aparātu ar hromētiem rokturiem, kā arī metramēru vēderu mērīšanai ar iedaļām no 1 līdz 115 % un zeltītiem cipariņiem.
Tā kā valstī bija taupības režīms, katram pienācās tikai viens metramērs.

Gatavojoties atzīmēt Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas dibināšanu, Komisijas sekretāres vietniece, Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas priekšnieka meita, sasmērēja taukmaizītes, bet Komisijas priekšsēdētājs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta priekšnieka mazdēls, no bļodiņas iedzēra kausētus taukus.

Dzīve kā pa taukiem!

No lv.lv

Dzeja. Bez PVN

21. janvars jau reit, 21 % PVN jau kluot.

Tok tikai 21. janvarī dzeja ir bez PVN. Navys -21 % nūdūkļa, a +21 % pīvīnuotuos vierteibys latgaliskuma.

Vaira informacejis:

latgaliski – lakuga.lv,

latvyski – lnb.lv

Spēlēs latgalīšu grupa “Bez PVN“.

kā man neiet ar avīžu blogiem

ka sabiedrība ir mainījusies un ka tā mainās, agresīvi reaģējot uz citādo un komentāros izsakot savu sāpi, var just jau pāris gadus, tomēr nekad šī reakcija nav bijusi tik negatīva kā pēdējo mēnešu laikā. it kā uzkrāto ļaunumu vidējais bloga lasītājs publiskā telpā spētu dzēst, noveļot uz otru un pasaules nebūšanās vainojot pasaules nebūšanu komentētāju.

blogs ir komentārs – gan pēc būtības, gan žanra. tas ir gan dzīves komentārs, kas rakstiski apliecina, ko es šodien ēdu un satiku, ko darīju, redzēju TV, kīno, uz ielas, ko izlasīju, ko dzirdēju un atradu Yuotube. tas ir arī notikumu komentārs, analizējot procesu un izsakot savu vērtējumu, spriedumu, apkopojot informāciju un definējot savu pozīciju sev pašam un citiem.

blogs ir un nav žurnālistika. tā ir informācijas uzkrāšana un izpaušana, bet daudz mazāk krāšana kā izpaušana. tas ir, kaut ko pateikt un uzrakstīt var katrs, nemaz nav jābūt klāt vai jāpēta. to liecina grandiozā informācijas plūsma par janvāra nemieriem, kas sākās pirms tiem un nav beigusies joprojām. jo katram ir ko teikt, katrs jūtas bijis klāt un definējis savu pozīciju. ja ne citādi, tad izsmejot lāga zēnu Aļošu bez zobiem, kas kopā ar kažokādās tērptu būtni kaut ko demonstrē pie saeimas.

blogs var būt bez lasītājiem, bet bez autora tas nav iedomājams. ne jau tāpēc, ka nebūs neviena, kas to raksta, bet nebūs nolasāms, kas raksta. daudz interesantāk ir lasīt konkrētas lietas par konkrētiem cilvēkiem un viņu dzīvi, viņu pasaules skatījumu, piedzīvojumiem un notikumiem nekā sausu ziņu atreferējumu aģentūru un preses vēstījumos.

blogu būšana tomēr ir arī dialogs. starp autoru un lasītāju: autoru, kas definē savu pozīciju, sajūtas un viedokli, un lasītāju, kas savu pozīciju, sajūtas un viedokli salīdzina ar autora pausto un papildina savus priekšstatus. pat tad, ja autors runā ar sevi, viņš runā arī ar potenciālo lasītāju. lasītāji ir bloga sāls, ne velti dažbrīd blogeri samērās ar statistikām.

pie publisko dienasgrāmatu rakstīšanas esmu pieradusi, jo daru to kopš 1992. gada 1. septembra pēcpusdienas. esmu pieradusi arī pie atbildības, ka jebko, kas ir pierakstīts, var izlasīt tas, kam tas nav domāts. kā arī pēc tam komentēt manis rakstīto – verbāli vai rakstiski.

tāpēc mani mazliet izbrīna un joprojām viegli šokē manu publisko un speciāli avīžu mājaslapām rakstīto blogu lasītāju komentāri – katrs izlasa savu un reti kad manis teikto. tas ir, ir kaut kāda siena, kam es netieku pāri, jo eksistē kaut kādi aizspriedumi vai pieņēmumi, ko nav iespējams apiet. tas ir, tas atkal ir mans vērojums, kas atkal tiek aprakstīts blogā – šoreiz pa tiešo pamatblogā, rakstot par maniem atvašu blogiem: Dienā un Latvijas Vēstnesī, kuru ieraksti ieplūst arī šeit, naktineicā.

Dienas latgaliešu blogā komentāri ir gandrīz vai tikai par valodu, nevis saturu. kaut latgaliski es rakstu ne jau tāpēc, lai demonstrētu valodu, bet gan lai pateiktu man būtiskas lietas. reizēm skumji par forši uzrakstītām lietām, ko spēj izlasīt tik maz cilvēku, taču tas nenozīmē, ka es neturpināšu rakstīt – vienīgais adekvātais lasītājs un interpretētājs taču var būt tikai autors. patiesībā latgaliski rakstītie teksti ir dziļāki un dzīvespriecīgāki, bet tās, iespējams, ir tikai manas domas. vienkārši man pašai daudz interesantāk ir rakstīt latgaliski, jo tas paver iespējas atklāt jaunas lietas un darīt daudz ko pirmoreiz – kā pētniekam un radītājam saskaroties ar dzīvo, dzimto valodu, kas iznirst un atklājas slāņu slāņiem, ļaujot iepazīt sevi, savu būtību un izdzirdēt vecāku, vecvecāku un citu cilvēku man teiktos vai manā klātbūtnē sacītos vārdus dziļā bērnībā un tagad, nevis no grāmatām iemācīto latviešu literāro valodu, kur es varu būt tikai huligāns, nevis atklājējs.

Vēstneša blogā komentāri pārsvarā ir par negācijām, par manu vaidēšanu, lai gan man jau šķiet, ka es nevaidu, tas ir, vaidēšana nav mans stils. tāpēc jo lielāks izbrīns, ka tāda reakcija. vai nu latviski es runāju par sarežģītu un runāju samāksloti, vai arī, rakstot blogā latviski un meklējot tēmas, kas mani interesē kā latvieti, ne latgalieti, runāju par vispārīgām lietām, ko pieņemts uztvert tikai noteiktā skatu leņķī. tas ir, vai nu problēma ir manī, jo nemāku izteikties precīzi, skaidri, viegli uztverami, vai arī problēma ir lasītājos, kas domā stereotipiski un nemēģina izkļūt no rāmja, nolasot tikai fonu un detaļas, nevis autora pozīciju un attieksmi.

latgaliešu blogā komentāri ir galvenokārt par valodu – ka tā nav uztverama, ka vajag tulkojumu vai arī ka runāju svešā izloksnē. tas ir, latgaliešu rakstu valoda a priori nav saprotama, nav izlasāma un neattiecas uz vidējo latvieti, bet vidējam latgalietim tā neder, jo tā nav viņa izloksne, pie tam pilns ar vārdiem, ko viņš nezina. tātad acīm redzamā un pirmā nolasāmā saruna starp autoru un lasītāju ir par valodu, nevis par vēstījumu.

savukārt latviešu blogā es esmu ierobežota, jonedrīkstu rakstīt latgaliski. tas ir, lv.lv redakcija speciāli vairākkārt pieteica neko nerakstīt latgaliski. taču tas automātiski ierobežo tēmu loku, jo tiek noliegta vesela un būtiska mana esamības daļa, kā arī manas darbības sfēra, iespējams – auglīgākā un saistošākā tās daļa. šķietami ar lasītāju šeit tāpēc nevajadzētu būt nekādām problēmām, jo rakstu taču latviski. tajā pašā laikā problēmas rodas, jo tā arī neesmu spējusi sajust un saprast auditoriju un savu uzdevumu šajā mistiskajā kontekstā, ko, no vienas puses, veido grāmatveži un ierēdņi, kas lapā meklē likumus un citu oficiālo informāciju, no otras puses, pārējie 4 blogotāji (ne blogeri), kas katrs pārstāv citu nozari, tomēr vaid par vienu – par notiekošo un bieži vecišķā stilā mēģina analizēt informāciju, ko ieguvuši masu medijos, pārsvarā tradicionālajos.

tas gan kopumā neizslēdz veiksmīgus rakstus, tomēr arī nenorāda pozīciju – vai raksta 5 cilvēki vai 5 eksperti (kādās gan jomās?), vai varbūt redakcija izdomāja 5 autorus 5 komentāru kanāliem un nosauca tos par blogiem. turklāt kāpēc interneta portālam, kas publicē oficiālos valsts dokumentus, ir tikai 5 komentētāji, kas pa laikam kaut ko noķērc par lietām, kas drīz vien vairs nav aktuālas. tas ir, kāpēc ir vajadzīgi šie 5, ja vairāk nav neviena.

līdz ar to latgaliešu blogā es rakstu par visu, bet tieku lasīta latgaliešu valodas kontekstā, bet latviešu blogā nerakstu par latgaliešu pasākumiem, priekiem un notikumiem, jo par to rakstu jau latgaliski. tātad latviski es neskaru atsevišķas man būtiskas tēmas un rakstu par apkārtējās pasaules iespaidiem, vērojumiem, ziņu un notikumu nospiedumiem manās sajūtās un domās, manu reakciju. protams, tas nav pretrunā ar manu vienošanos ar redakciju, jo tā prasīja komentēt sabiedrībā notiekošo, nevis līksmoties un aģitēt par laimi un vienotu augšupeju. iespējams, būtu auglīgi kādā portālā noalgot pozitīvo blogeri, kas atlasītu un aprakstītu tikai pozitīvās ziņas. tomēr baidos, ka tiktu noriets vēl ātrāk nekā vaidētāji, kas vismaz pauž savu viedokli un potenciāli melo mazāk.

var jau būt, ka apkārtnes notikumu vērošana un reakcija uz tiem latviešu bloga lasītājiem liekas vaidēšana. tas ir, mans vērojošais skatījums ir vaidošā pasaules pozīcija. vai varbūt tā vienkārši ir ērtāk – pārmest otram vaidēšanu, ja pašam nekas nepatīk un pasaule nešķiet laba. vai varbūt, rakstot latviski, es meloju un atkārtoju kāda cita melus. bet par būtiskajām lietām kaut ko labu, precīzu un ceļošu, nevis ārdošu, varu pateikt tikai latgaliski.

lai vai kā – pasākums turpinās. šeit, lv.lv un diena.lv blogu sadaļās.

žurceņa Piška

šudiņ zvons nu redaktoris. Katōļu Dzeivē nazkas otkon publiceits, i otkon ir bāda! :D:D:D
babys bļaun.
ni es zynu, kas tī nu mane publiceits, ni par kū juobļaun. :D
izaruod, nazkaidā apmuoteibā asu 1 žurku nazkaidā vacā stuostā nūsaukuse par Pišku.

naprosit maņ, deļkuo tai. tys beja seņ, i nazkaidu vuordu vajadzēja.
pi tam ni dzeivai, a izdūmuotai žurkai.
maņ jau ar telim myužeigi ir problema. navar izdūmuot vuorda. piec tam pošai aizamierst.
a kur ta vēļ ar virtuālim breinumim nazkaidā seņ pabeigtā i aizmierstā stuostā, kas nazkur aizmigriejs internetā.

koč byutu par Fišku saukuse. tai redaktore.
a es breinojūs – Fišku?
nu, babom napateik tei Piška. jei smejās.
i, Jezus Marija, jau nūpubliceiti cik turpynuojumi. pi nūbeiguma tik īsavēre tuo vuorda. niu nūbeigumu īlykom, i tī Tys vuords. až samulsa i naizrunuoja.

saprotu, ka Piška ir nazkaids nanormali napīkluojeigs i vulgars vuords.
kū zyna tikai dzili ticeigys babys, kas īt iz bazneicu i skaita Katōļu Dzeivi.
turpynuojom sarunu, i es pruotā puorskaitieju vysus dzymumorganus obejim dzymumim, tok nikai navarieju īsaguoduot, kurs ir eistais. tikpat labi kotrys nu jūs. ka tai padūmoj, nūsaukums der vysim organim.

pasacieju, ka F latgaliski tok i byus tys pat P.
koč ni acī nabeju dūmuojuse nikaidu Fišku.
bet itik lingvistisks arguments nebeja apstreidams. ak jau, ka P.

tai vot niu siežu naktī i dūmoju.
moz cylvākam dzeivē cyrka i problemu.
juoroksta vēļ nazkaidi stuosti i juoreikoj pasuokumi. :D

Revolūcija ar pēcapmaksu

Klausoties sprādzienos un policijas sirēnās, nevaru nedomāt par šī vakara izklaižu sekām. Ne jau par samaksu un maksātāju par izdauzītajiem logiem, apķēzītajām ēku fasādēm, sasistajiem datoriem un mašīnām, cietušajiem un aizturētajiem cilvēkiem protestētāju un policistu vidū, bet par sabiedrības noskaņojumu, varas un cilvēka dialogu nākotnē.
Nekur jau nepazudīsim. Tepat vien būs jādzīvo – pūlim, kas, skandējot “Latvija, Latvija!” kā hokejā, devās uzbrukumā, policijai, kas stāvēja pretī, partiju vadībai, kas komentēja savu nostāju, un valdībai, kas vēl tikai paudīs viedokli.
Tepat vien būs jāstaigā. Pa tām pašām ielām, ko vieni centās ieņemt un otri aizstāvēt – te vieni, te otri. Gar tām pašām ēkām, pa tiem pašiem bruģakmeņiem. Vienam otru jāsatiek, jāievēl un jāstrādā.
Tikai nekas nepaliek bez sekām. Vardarbība rada vardarbību.

Mītiņā Doma laukumā piedalījās daudz vecu cilvēku, dziedādami dziesmas pēc scenārija un turēdami plakātus – tūdaliņu revolūcija. Ja mēs dziedāsim gana skaisti un skaļi, vara sadzirdēs, nokaunēsies – būs skolas un slimnīcas, pensijas un apkure, nenoņems 10% finasējuma un 35% algu, neliks iet bezalgas atvaļinājumā.
Gājienā uz Saeimu un grautiņā piedalījās daudz jaunu cilvēku, klaigādami saukļus un fotografēdami. Kā burziņā pēc koncerta. Ja mēs tā reāli pabļausim, viņi izdzirdēs un nobīsies. Interesanti taču.
Vēl kādam citam protestēšana un pūļa kūdīšana ir darbs, kam sagatavojas jau laikus, līdzi ņemot olas, degmaisījumu un laužņus. Vēl kādam – tusovka, ikdiena, forša izkaušanās. Vēl kādam iemesls iedzeršanai.

Vecie paburkšķēs par 100 “stulbajām galvām”, kas jau kļuvušas par folkloras tēlu, tautas ienaidnieku un nemirstīgo briesmoni, kas ataudzē savas galvas pēc katrām Saeimas vēlēšanām, kad visi, kā likts, balso “par mazāko ļaunumu”.
Jaunie? Nākošo reizi demolēs vēl vairāk? Ies demonstrācijās? Metīs nevis ar olām, krāsu un akmeņiem, bet Molotova kokteiļa pudelēm? Kamēr policija kādu ievainos, nogalinās? Tad protestēs vēl skaļāk?

Starp citu, degmaisījuma recepte tika ievietota arī mājaslapā, kas kalpoja par šīs akcijas iedvesmas avotu un ko tik cītīgi viens otram pāradresēja Latvijas interneta lietotāji. Sak, esmu advancēts, māku savā blogā ielikt linku. Un es gan zinu, kur tagad dzīvo. Tās lapas kloni, kaut Drošības policija lapu slēgusi.
Internetā kā caurā maisā – ber, cik gribi, viss pazudīs. Bet arī kā ar izlietu ūdeni – slēp, kā gribi, vienmēr atradīsies kāda kopija.
Gūgles tantei šajās dienās bija daudz darba: “13. datums valdibas gasana”, “varas gasana 13. janvari”, “valsts varas vardarbīga gāšana”. Brīnos, ka vardarbīgais protests pārsteidza vāji sagatavotus.

Policija izskatījās kusla pret šo pārspēku. Nenovērtēja interneta paaudzes spēju mobilizēties un iedvesmoties tīklā. Negaidīja. Tāpat kā mašīnu īpašnieki, kas tās atstāja ielas malā. Sak, padziedās un aizies.
Bet kas būtu noticis, ja policija būtu lietojusi nopietnāku spēku laikā, kad tusētāji meta ar olām, drazām un akmeņiem, bet novērotāji fotografēja un folklorists Ansis spēlēja savu garmošku? Ja būtu bojāgājušie?
Rīt atriebībā izdemolētu Rātslaukumu?

Gan tīkla kamerās, gan video un foto reportāžās varēja vērot, kā vieni uzbrūk un kaitina, otri aizstāv, bet trešie fotografē – ar mobilajiem telefoniem, digitālajiem nieciņiem un nopietnākiem aparātiem. Trešie – ziņkārīgie, novērotāji un dokumentētāji, potenciālais pūļa rašanās avots.
Šķiet, strāva elektroierīcēm šajā valstī vēl ir. Tāpat kā ir arī par kredītiem un uz nomaksu pirktā tehnika, par ko gan jau vēl nav samaksāta visa summa.
Būs bildes, ko ielikt draugos. Sak, es arī tur biju. Visu redzēju. Bija cool.

Domāju arī par Nacionālo bibliotēku, “Letoniku” Jēkaba ielā. Labi, protams, ka Vecrīgā nebija stikla brīnuma Gaismas pils, bet gan veca mūra ēka ar paaugstiem mūriem. Izdemolēja, kur jau nu metot trāpīja. Pa datoriem, mēbelēm, kaut kādām avīzēm un grāmatām.
Nez, bibliotēka bija apdrošināta? Turklāt apdrošināta pret masu nekārtību nodarītajiem postījumiem?
Viens pīpis, saeima vai bibliotēka. Pūlis trako.
Nez, izsita arī baznīcu vitrāžas, katoļu un luterāņu garīdzniecības logus?
Bibliotēkā tomēr iekšā neesot tikuši. Ne tā kā “Latvijas Balzama” veikalā – skatlogus ārā, paši iekšā. Kam tautai saukļi un augstas lietas, ka tik vīns un izpriecas, jo katrā revolūcijā ir marodieri. Arī Tallinā un Rīgā.
Katrai revolūcijai ir iemesli un sekas. Tāpat kā ir līderi un provokatori.

Tad nu sēžu un domāju – par izsistajiem bibliotēkas logiem, par sasistajiem bibliotēkas datoriem un par šņabja veikala vitrīnām.
Sanākusi skaļa uz kredīta ņemtu lietu dauzīšana un procesa dokumentēšana ar mantām, kas ņemtas uz kredīta. Revolūcija uz kredīta – par visu būs jāsamaksā.

Vai par šī vakara izklaidēm maksās revolucionāri, viņu vecāki, apdrošinātāji, īpašnieki vai mēs visi.
Un vai mēs maksāsim tikai par sasistajām mantām vai arī par saduzušo uzticību vienam pret otru un par iespēju brīvi protestēt bez draudiem tikt nosistam un bez draudiem nosist citus.

P. S.

Ilustrācijai fotogrāfijas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas Vecrīgā, Jēkaba ielā 6/8.
Uz nezināmu laiku LNB lasītavas Jēkaba ielā 6/8 būs slēgtas.
Sveiciens sesijai un studentiem!

Varas gāšana un puisīši baltgalvīši

Reiz dzīvoja puisīši baltgalvīši. Nevienam ļauna nevēlēja. Ziemassvētkos skaitīja dzejolīti, Jaungada eglītē sēdēja klēpī Salatētim, brauca ar slēpēm pa mežu un izlaidumā māmiņām pasniedza puķes.

Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.

Vakar noskatījos filmu. Jocīgākais, ka filma bija par mani. Kāds no radiniekiem reiz, sensenos laikos, kad manis vēl nebija, bija sācis filmēt dzīvi.
No sākuma kadri bija pārdomāti un atgādināja kinohroniku – melnbalta filma, raustās pleķi un strīpas, zirgs iet pa tīrumu, aiz tā arājs, tīrumā aug ābele, pa ceļu aizbrauc jocīga mašīna. Tad dabas ainas. Tad Trāķu pils. Kartupeļu talka – visi radinieki vēl dzīvi un tievi. Tikai manis vēl nav.
Tad parādījās bērni. No sākuma guļoši zīdaiņi, tad neveikli mazuļi, vēlāk kartona lidmašīnas lipināšanā iegrimuši pusaudži.
Bērni smaidīja un neko nerunāja. Kāpēc lai viņi runātu ar tēti vai ar onkuli. Melot tarkšķošai kamerai cilvēki iemācās vēlāk.
Filmai nebija skaņas. Tāpēc bija jocīgi vērot pieaugušo centienus kaut ko paskaidrot.

Bērnudārza izlaidumā bērni gāja rotaļās un skaitīja dzejoļus. Viņu sejas bija sastingušas – viņi skatījās vienā punktā un runāja iemācītu tekstu. Mammas smaidīja. Tad bērni nodziedāja dziesmiņu, ko nevarēja dzirdēt. Pēc tam fotografējās saulītē pie pirmsskolas iestādes numur tādas un tādas. Varēja redzēt, ka fotogrāfs staigāja izrīkodams – tu pa labi, tu pa kreisi, tu priekšā, tevi neredz. Bērnu plikie ceļgali un saulē izgaismotās sejas spīdēja, viņi nemierīgi trinās un tupēja.
- Kādi visi maziņi, – teica radiniece. – Re, Jānītis atkal dīdās. Tas jau nekad nebija mierā!
Viņa skatījās uz pārgaismoto laukumu ar daudzu bērnu sejām un augumiem, redzēt tur neko nevarēja, bet viņa zināja, kur jāskatās – 2. rindā 3. no kreisās, nē, aiz Māriņas pie Pēterīša un Ringoldiņa blakus Ieviņai.

Kadrā parādījās strīpas un plankumi, gar malām zibsnīja izplūduši pleķi. Tas bija bijis tik sen, filma bojāta. No tik senseniem laikiem, kas ir saglabājušies tikai atmiņās.
- Viņi visi būtu dzīvi, – viņa teica. – Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.
Sieviete atcerējās Rikucīša bēres. Kā pie kapa neviens neesot gājis klāt, jo visiem licies, ka tūlīt sprāgs. Rikucītis nomira deviņdesmitajos, sapinās puisītis ar bandītiem, uzspridzināja bērniņu.
- Nebūtu nākuši tie laiki, visi būtu dzīvi, – viņa gandrīz raudāja.
Rikucītis bija radinieku puika, kas bieži nāca uz bērnu dzimšanas dienām, slēpoja mežā. Tepat, vienā pagalmā, uzauguši. Puisīši baltgalvīši.
Nebūtu slikto laiku, nebūtu bandītu. Nebūtu bandītu, Rikucītis nebūtu bandīts. Nebūtu viņa nāves.

Tad parādījos es.
Ir jocīgi klausīties un saprast, ka tas tur guļošais un nevarīgais esi tu pati. Atmiņas sākas vēlāk. Līdz tam it kā nekā nebūtu bijis.
Tad es pie jāņogu krūma. Balta galva starp lapām, bērns lasa ogas. Es nemanīju, ka mani filmēja, tomēr tā biju es.
Es atceros, ka kaut kad spogulī izskatījos tā. Kad lielākais gardums bija kukurūzas nūjiņu paka “Кукурузные палочки” un viss bija pavisam citādi.
Skatīties vecas fotogrāfijas un filmas ir kā ieraudzīt sevi vecā spogulī – tā vairs nebūs nekad.

Mēs visi būtu dzīvi, ja ne to nedrošo laiku. Ja ne visu to nejaušību, neveiksmju, iekrišanu, nodevību un pašu stulbuma.
Ja ne deviņdesmito gadu noziedzības un mantu kāres, ja ne politisko un ekonomisko karu, ja ne kautiņu, zvērību un vienaldzības, ja ne utopisku ideju un savas nezināšanas pasargāt sevi un izvēlēties dzīvības ceļu.
Ja ne Piektā gada, ja ne sarkano strēlnieku un ne Brīvības cīņu, ja ne izvešanu un izvedēju, ja ne izceļošanas un trimdas, ja ne Dziesmotās revolūcijas, ja ne barikāžu un visu bijušo vēlēšanu un referendumu.

Dzīve ir garlaicīga, ja to dzīvo no brīža uz brīdi. Tikai pieskaršanās nezināmajam dod garšu un reizēm apdedzina.
Izvēloties kardinālas lietas, var apjaust savu iespēju robežas.

Ja visu laiku būtu bijuši padomju laiki, nekas tāpat nebūtu vienkārši. Nekas taču nebūtu turpinājies bezgalīgi un nemainīgi droši.
Laiks nekad nestāv uz vietas kā vecā filmā ar bērniem, kas bradā pa jūru un mētājas ar smiltīm. Laiks piedāvā nemitīgas izvēles un izmaiņas. Katrs mirklis turpina iepriekšējo, katra izvēle ir ceļš uz nākošo izvēli un katrs notikums ir bijušo izvēļu summa.
Tas, ko tu šobrīd dari, ir tava izvēle. Kamēr tu dari šo, tu nedari neko citu.
Neviens tev neliek darīt to, ko tu dari. Tā ir tava izvēle vai tavu izvēļu sekas. Kaut ko mainīt vari tikai tu pats, izvēloties kaut ko citu.

Ja nebūtu bijis visu to laiku, kas ir bijuši. Vai es vispār būtu es.
Vienmēr kaut kas ir jāizvēlas. Būt tā vai citādi, darīt to vai šito. Teikt jā vai nē, piekrist un akceptēt vai iet pretī un noliegt.

Pirms dažām dienām manā blogā pēkšņi parādījās dīvaini atslēgas vārdi – kāds internetā bija meklējis vārdus “varas gāšana”, “varas gasana”, “gazt valdibu” un nonācis pie maniem rakstiem, kuros figurēja vārdi “vara”, “valdība”, “gāzt”. Nosmējos un gandrīz aizmirsu.
Līdz uzzināju par internetā publiskotajiem aicinājumiem vardarbīgi gāzt valsts varu un Drošības policijas aktivitātēm, meklējot vainīgos.
Ātri vien vainīgā lapa tika slēgta, bet tās kloni izvietoti citur internetā – uz ārvalstu serveriem, kur Latvijas policijas rokas nesniedzas. Tie kloni arī darīja domīgu – pārāk profesionāli, ātri un pārāk labi noliktas kopijas.

Latvijas blogeru vidū sākās komentāru kari – kurš par, kurš pret. Svaigā piemiņā absurdā Veidenbauma vajāšana, kad sarkastisku paņirgāšanos par masu domāšanas simboliem, piemēram, Gūtmaņa alu, bāreņu glābšanas akciju Ziemassvētkos, viena genocīda veida izvirzīšanu priekšplānā uztvēra kā vardarbīgu vēršanos pret latvju tautas svētumiem, bāreņiem, pat genocīda turpināšanu.
Šādas absurdas raganu medības veido augsni slēgtu kopienu dzimšanai. Drošības policija pret blogeriem. Kurš kuru. Varas vai interneta anonimitāte.

Daļa blogeru pārpublicēja slēgtās lapas klonēto vietņu adreses, daļa pauda neizpratni, daļa sauca apdomāties un nesēt vardarbību svešu politisku spēku interesēs.
Tomēr liela daļa, lai arī ar saviem komentāriem, pārpublicēja informāciju. Tajā skaitā – Latvijas prese.
Lai kas būtu bijsi akcijas organizators, savu viņš ir sasniedzis – iekļuvis informācijas telpā. Turklāt blogi kļuvuši par vienu no medijiem, kas paralēli portāliem, vortāliem izplata un komentē informāciju.

Nekas nav vienkārši. Jāizvēlas ir visu laiku. Visu laiku ir vēlēšanas.
Puisīši baltgalvīši, ko nu.

Publicēts te.

varas gāšana internetā

par miroņiem labu vai neko.

kamēr Latvijas presē par Latviju runā sliktu, mums vēl ir demokrātija. kamēr ir iespējams pateikt jā un nē, ir iespējama saruna – iespējams, ka ir iespējama saruna.

latvieši kā pelēkā arāju un vaidētāju tauta jūt zināmu katarsi – beidzot atkal viss ir ļoti, ļoti slikti. beidzot ziņās ir tikai sliktās ziņas. katra jauna sliktā ziņa portālos un raidījumos sajūsmina – naudas nav tam un tam, slēdz to un to. Eiropā ir ziema un nav gāzes – kolosāli. Latvijā nav naudas un ir krīze – kolosāli.

vēl no rīta pie sevis brīnījos, ka jau 2. dienu bloga meklētājā figurē vārdi “varas gāšana”, “gazt valdibu”, “valdibas gasana” un manā blogā kāds visu laiku lūr tādus rakstus kā “LU apgānīšana un valsts varas gāšanas mēģinājums“.

gāju uz darbu un radio dzirdēju, ka internetā nopludināts aicinājums vardarbīgi gāzt varu.  tagad drošības policija meklējot vainīgos.

gan jau atradīs dažus vietējās blogosfēras  Veidenbaumus un pakārs. vai dažus ērmusfēras Kažas vai ko nu tur vēl šoruden sunīja par publiski paustiem aicinājumiem izņemt naudu no bankām. diez vai atradīs šīs ziņas klonētājus uz ārvalstu serveriem. tas ir, īstos kūdītājus uz vardarbību. jā, es apskatījos kūdīšanas lapu, un man kā filologam nepatika valoda. tāpēc arī neklonēju informāciju.

smieklīgi. mazos varas gāzējus medī internetā, lielie gāzēji brauc ar mersedesiem. vai nu ar ko viņi tur brauc. vai varbūt nekad nevajag pārāk zemu novērtēt interneta spēku – savāksies flešmobs 13. janvārī un par prieku vērotājiem un kūdītājiem, kas visticamāk sēdēs drošībā, naivie revolucionāri ar dakšām, tas ir, ar laptopiem ies pretī dragūniem un ielūzīs Daugavā.

pēc manas pairgošanās Dienā par ierēdņiem un valsts darba strādātājiem, tas ir, poverpointa prezentāciju sūtītājiem esmu saņēmusi vairāk prezentāciju nekā, iespējams, visā līdzšinējā interneta lietošanas praksē. joks. pagaidām suņu un kaķu bildes ar ķīniešu teicieniem uzvar.

pēdējā laika notikumus un informācijas plūsmu vēroju kā absurda teātri. lasu kā absurda romānu. turklāt drīz pilnmēness.

tomēr viena piesūtītā prezentācija par Latvijas valdību man ļoti patika. gandrīz kā romāns. tikai es nemāku šeit pielikt ppt failu, tikai atsauci uz to. tāpēc šoreiz mani varbūt neapsūdzēs valsts varas gāšanā.

demokrātijai sveiks!

Napruota cena

Par itū rokstu dūmuoju jau nu paguojušuo goda beigu, tok rūkys vys nadaguoja.

Kod beja breivs, gribējēs vīnkuorši atsapryust i nikuo nadareit. Partū ka vajag koč puors dīnys pa ratam breivys, kab dzeivuotu i struoduotu tuoļuok.Juoizelpoj, kab varātu īelpuot.

Vysys nalaimis ceļās nu seve komuošonys. Kas namuok atsapyust, namuok i struoduot. Tai i jemās, i pliešās – tolka nikaida. Kai taids vampirs apsavainoj iz vysa pasauļa i kai mozs bārns bļaun – maņ, maņ, maņ! I gruob vysys cackys sev: sātu, mašynu, datoru, muzykys centru. Īsajiudz kreditu komotā i valk, valk, struoduodams dorbu, kas rībās i nadora laimeigu.

Kod beja kas juodora, tod beja juodora. Kaidi tī vaira dīnroksti voi kas. Kas moksoj naudu, pasyuta muzyku. Tys ir, nūpierk munu laiku.

Koč kū tī var pierkt voi puordūt – kū grybu, tū doru. Tys ir, doru tū, kū grybu i kū doru, tū grybu. Doru tū, kas maņ pateik i kū maņ dzeivē ir juopadora, a reizem maņ par tū samoksoj. Ni maņ kredita, ni saisteibu. Poša atbiļdeiga par sevi i sovu dzeivi.

Cytaiž nav tolka – par varis raudzeit kū ta padareit tik deļtuo, ka par tū moksoj naudu. Partū ka patīseibā naudys navajag daudz. Naudys vajag tikai deļ cacku i lupotu, stila i roziņu. Izdzeivuošonai ir gona ar buļbu maisu i skuobim kuopustim.

Laimeigi cylvāki laika naskaita. Ni ari spāka, kas dalykts, dorūt sev pateikamu dorbu. Laimei vajag moz – byut laimeigam.

Laime ir kas ta vaira par šmukajom cackom, kū nūpierkt veikalā. Voi stuņdem, kas paguojušys pi dorba devieja datora, dzonojūt monitorā bumbenis, šaunūt cytplanetīšus voi da vamta apsaverūt svešus profilus nacionalajā apsareibynuošonys portalā, kur par kotru lītu ir juomoksoj. Tai i saīt – struoduot, kab varātu apsavērt, kas ir vierīs tovu profilu draugūs. I kab vokorā varātu pasavērt nacionalū serialu “Napruota cena” ar nacionalajim aktīrim nacionaluos kaisleibuos par taidim pošim durakim kai tu pats.

Maņ pateik ituo seriala nūsaukums. Eisti nazynu, kū tī ruoda, a nūsaukums šmuks – napruota cena. Par vysu, kas padareits, ir juomoksoj. Ka aiz laika naesi apdūmuojs, juomoksoj vaira. Par šmukajom cackom iz kredita juomoksoj ilgi i daudz. A par moza bārna bļaušonu “maņ, maņ, maņ” juomoksoj vysu dzeivi.

Dzeivē ir moksys izgleiteiba. Par pīredzi ir juomoksoj daudz i ilgi. A taipat par duraku nūmiersi.

Asu īvāruojuse, ka vaļsts dorbā struodojūšim ir vysu vaira laika. Navar saprast, kū jī dora i voi eistyn birokratejis sistema ir tik brīsmeiga, ka jei aprein cylvākus i pataisa par pūra smutim i nūzombeitim nabarāgim.

Ka kaids Tev iz e-postu regulari syuta poverpointa prezentacejis ar teiklā atrostom smīkleigom kaču, suņu biļdem i kīnīšu teicīnim par dzeivis jāgu, vystycamuok jis a) ir īriednis, b) struodoj nu 9 da 17 stuņžu, c) jam eisti napateik juo dorbs, bet kai nabejs tok juodzeivoj – aļdzeņa nalela, a regulara, plus, premejis i komandiejumi.Saīt nūmoksuot kreditus, saīt i pošam kas nabejs. Daudz jau nā. Pa biškeņam.

Patīseibā maņ gryuts īsadūmuot, pa kuru laiku es varātu sēdēt i taiseit prezentaceju ar nazkaidom smīkleigom suņu, kaču, kāmeišu i dzāruoju biļdem par tū, kai maņ rībās dorbs i kai es gaidu pīktdīnis, ka maņ nav laika sataiseit prezentaceju par tū, kū es asu padariejuse i kas juodora iz prīšku.

Ka dora, to dora. Par tū narunoj voi runoj tod, kod juodaboj nauda jaunim dorbim. Ka dorbs ir sirdslīta i pats tī esi ar vysu sirdi.

Voi vaļsts videjais īriednis i vaļsts dorba struoduotuojs nastruodoj nu sirds? I parkū jam napateik juo dorbs, ka juosēd pi monitora i juosamūka?

Varbyut deļtuo myusu vaļsts ari ir taidā pakalē, ka jū puorvolda nalaimeigi cylvāki, kas namuok ni struoduot, ni atsapyust. To godim dzonoj duraku i struodoj nu 9 da 17 stuņžu, to raun caurom naktim i pījem nazkaidus guņsgrāka dziesšonys lāmumus, kas izslādz vīns ūtru i tymā skaitā – atteisteibu i pastuoveišonu. Voi ari godim ilgi pasivi eksistej normu rūbežūs bez aizadegšonys par sovu dorbu.

Ak jau ir izjāmumi. Es nu sirds ceru, ka ir daudz izjāmumu. Ka ir cylvāki, kas vaļsts puorvaļdē i vaļsts dorbā dag par sovu dorbu i par sovu vaļsti. Kab tik jī napuordagtu.

Es tik dūmoju – cik tuoli itys vyss Latvejis krizis absurda teatris var īt. Televizoru nasaveru, radeju nasaklausu, avīzis naskaitu. Tok i da mane ir izalauzuse jei – mistiskuo sīvīte krize.

Aiz krizis vuorda var nūglobuot daudz. Ari absurdu. I sovu namuoceišonu i nagribeišonu dūmuot aiz laika, kū dareit, ka nikuo nav i nabyus. Vosorā kaļt rogovys, zīmā – rotus. Vosorā dūmuot par snīga vātru, zīmā par applyudušu iudiņa nūvodsistemu. Kod nauda ir, nadūmuot par tim, kam naudys nav, i par laiku, kod naudys nabyus.

Tai i saīt – sūpluok četrim Latvejis godalaikim: pavasaram, vosorai, rudiņam i zīmai niu suocīs catūrtais godalaiks – stihiska nalaime. Latvejā izkryta snīgs.

Vys soka – cik labi, ka mes dzeivojam taidā klimatiskajā jūslā, kur nav zemistriču i vulkanu. I myusim ir vysi četri godalaiki.

Tok izaruod, ka mes dzeivojam klimatiskajā jūslā, kur regulari nūteik stihiskys nalaimis – leits i aizdambeita iudiņa nūvodsistema ar puorplyudušom ūļneicom vosorā, vātrys i laivu katastrofys rudinī, pylna jiura nabašnīku – izskoloj tik pa kaidam krostā, snīgs i lads zīmā, šludzinejūšys mašynys i autobusi gruovūs, mīlesteiba i pola iudiņu īšona pavasarī – geju guojīni i lada aizdambiejumi Daugovā.

Tai vot i dzeivojam – nu katastrofys da katastrofys. A niu ari krize.

Krize latvīšim ir zīdu laiki, buoriņu tauta var izavērst seve komuošonā – vyss eistyn ir cīši, cīši brīsmeigi! Ziņuos beidzūt ir tikai švakuos zinis. Pat tautys varūņs jenotsuņs Cukurdukss pagaiss mežā i aizguojs zīmys mīgā. Narunuosim par slāgtom slimneicom i školom, bezdorbu, ministru slimeibom, miļjonu projektim, nakaiseitom īlom i vysu pourejū, par kū es nikuo nazynu.

Ka latvīši (ar tū dūmoju Latvejis cylvākus naatkareigi nu tauteibys) ļūbeitu sevi i sovu zemi, vaļsti i puorejūs cylvākus, ka jī cīneitu sevi i cytus, varbyut jim zīmā byutu rogovys. Na tikai džipi i gumejis kalaši.

Nūbeigumā grybu tik pasaceit, ka lobus dorbus var izdareit ari bez naudys. Dzeivuot nimoz namoksoj tik daudz, kab byutu juojem nu ūtra.

Zogta monta lobumā naīt. Agri voi vieli jei aizīt prūm, partū ka nav peļneita. Cīnej ūtra, i pats paliksi cīnejams. Najem nu ūtra, i pats paliksi bogots. Nazūdz, tod nanūzags ari tev.

Laimeigu i lobim cylvākim bogotu itū godu!

mīlestība

Berlīne, 5. janv., LETA–AFP. Vācijā divi sešus un septiņus gadus veci bērni, romantisku jūtu vadīti, mēģinājuši Jaungada rītā pamest dzimteni, lai salaulātos Āfrikā, pirmdien paziņoja policija.

Mika un Anna-Lena “ir ļoti iemīlējušies un izlēma salaulāties siltajā Āfrikā, kā liecinieci ņemot līdzi piecus gadus veco Annas-Lenas mazo māsu”, sacīja policijas pārstāvis Holgers Jurečko.

Ideja par romantisko ceļojumu dzima brīdī, kad, abām ģimenēm kopīgi svinot Jauno gadu, Mika abām meitenēm stāstīja par savām nesenajām brīvdienām Itālijā. “Tajā brīdī bērni sāka kalt plānus nākotnei,” sacīja Jurečko.

Uzaustot pirmajam 2009. gada rītam, trijotne sāka savu plānu realizāciju, sapakojot visas nepieciešamās mantas savam ceļojumam, tostarp saulesbrilles, peldbikses, piepūšamo matraci un pārtiku.

Kamēr vecāki gulēja, viņi pameta savu māju Hannoveres piepilsētā un devās uz kilometru attālo tramvaja pieturu, no kurienes aizbrauca līdz centrālajai stacijai.

Gaidot vilcienu uz lidostu, viņi piesaistīja apsarga uzmanību, kurš izsauca policiju.

Diviem policistiem izdevās pārliecināt jaunos mīlniekus, ka viņiem būs grūti nonākt Āfrikā bez naudas un lidmašīnas biļetes.

Kā mierinājums bērniem tika veltīts īpašs ceļojums par Hannoveres stacijas policijas galveno iecirkni, kur viņus īpaši iepriecināja arestantu kameras.

Atvieglotie vecāki viņus savāca stacijā, sacīja policijas pārstāvis, piebilstot, ka “viņi joprojām var realizēt savu plānu kaut kad vēlāk”.

vistas dziesma

Stāsts par vistu skolas ēdnīcā. No tiem laikiem, kad vēl nebija blogu, interneta un datora un kad publiskās dienasgrāmatas bija jāraksta uz papīra.

Tas ir, bija tikai informātika, kur uz krāsainā kompja varēja paskatīties, kā darbojas dators un tad bija jākārto ieskaite – uzzīmēt kaut ko Paint.Es uzzīmēju pelēku sunīti zaļā pļavā. Un man negribēja likt ieskaiti, jo nebiju izmantojusi visus rīkus – apļus, elipses, kubus. Tas nekas, ka pati jutos nenormāli lepna – ar peli biju pēc ilgām mocībām spējusi uzzīmēt sunīti. Tas nekas, ka pie datora ar peli sēdēju pirmo reizi mūžā.

Klasē bija divi krāsainie datori – smaržoja kā pasaka. Balts monitora klucis, liels ekrāns. Tastatūra, pele, peles paliktnis. Un visu var izdarīt viegli un ātri.

Citādi uz katra galda bija mazi datoriņi ar melniem ekrāniem. Tur bija jāzīmē vistas ar komandām – punkts tur un tur, līnija tur un tur, pildījums tur un tur. Augstākā pilotāža bija uzzīmēt dzīvnieku. Nevis māju no dažām taisnām līnijām.

Tajos datoriņos bija arī spēle – varēja dzenāt mazu ērmiņu pa labirintu. Bet kamēr izdarīja visu vajadzīgo, stunda bija cauri un pie spēles netikām.

Toties bija jāsēž un kladē jāraksta par programmēšanas valodām. Un kam tas viss…

Toties vēl pēc diviem gadiem, kad man vaicāja – Tev e-pasts ir? Atbildēju – man riebjas informātika.

Epasts man ir jau gandrīz 10 gadus. Tā paiet dzīve.

Bet kompi ar Windows Vista es tomēr nenopirku. Lai iet ellē!

nevaru nopriecāties

mani izbrīna un uzjautrina atslēgas vārdi, pēc kuriem ļaudis atrod manu blogu. patiesībā – lieliski izklaidē. ieskatam stabiņš ar pēdējā laika brīnumiem.

latgaliešu aforismi

dzejoļi par ziemu 5 pant

labs plausu arsts

bratka

cilveka kaulu zarka foto

dzeltenās pasakas

dermantina krasošana

aforismi par darbu

adītas rotaļlietas

smieklīgi dzejoļi par krīzi

dīva dzīsmis

proza par ziemu

braukt vai nebraukt prom negribu viņu p

ju 1 pelmeņi

smieklīgi aforismi par ziemassvētkiem

proza par ziemu

ka gailis dabuja krasainu asti

benzīna ķīmiska formula

latgalīšu iedīņu recepti

ziemassvetku aforismi

šampunu

susātivs

mirušās dvēseles

vistu sirdis foto

smiekligi latgaliski

subprodukti

kū tu padareisi latgalīšam

kratās izpūtējs

izvēmās

drozofilai