Sibira stuosti. Na kotra tapka karavodūņs

.

Ak jau vysi zyna, ka Latveja pīgryuzta pylna ar tapkom, kas sastuov nu gumejis gobola i divejom petlem, kas īt caur kuoju pierstim i tū gumejis gobolu nūtur zam pāda.
Normali ļauds skaita, ka taidys tapkys kuojā nasatur i ar jom var nūkrist. Tok puorbaude ektremalā vidē (i voi ta braucīņs iz Sibiri taids nabeja?) pīruodēja, ka ar itom tapkom var na tik puspasauļa apjuot, a pat atsagrīzt sātā.
Skaidrys, ka beja ari būjāguojušī, partū ka na kotra tapka karavodūņs, tys ir, krytušī goduos vysuos froņtēs. Par tū ari itys stuosts.

Izaruodēja, ka nu vysu ekspedicejis lūcekļu taidu tapku nabeja tikai Leikumai, Ilonai i Daiņam. Kotram nu jūs beja sovi īmesli taidai attureibai.
Daiņam beja sprauni bociki ar šņūrkim. Vēļ jam beja zečis ar rombenim. Kam jam tapkys?
Leikuma ite loba gola naredzēja. Izasokūt precizuok, jei beja vīglā šokā – ar itaidim vuoreigim apovim ceļā laistīs… Jei ari izsacēja dūmu par uoveišonūs i pasauļa smīdynuošonu, tok myusu leluos golvys prasēja pīruodēt, ka iz Sibiri var juot ari iz gumejis gobola. A voi ta naaizjuojom? Aizjuojom! I vēļ kai!
Ilona gon raudzēja iztikt ar cytaidom īšliucinem, tok tys jei moksuoja duorgi – kritīni, kiulini i krīvu medicinu, tok itū stuostu raudzeišu izstuosteit cytu reizi, ka saīs gribeišona.
A byutu jei guojuse pa taigu ar tapkom, nabyutu ni krytuse, ni guozusēs, ni cyrka taisiejuse. Tok tys tai. Vēļ vīns pīruodiejums.

Iretai kuojuos beja drupeit cyta tapku modifikaceja: ar bolta dermantina petlem i ar speideigim akmistenim. Tok tapka palīk tapka – nu gumejis voi dermantina. Koč i par kūrpi sauc, a dvēselē to jei vysleidza tapka.
Maritai beja taidys dzaltonzalis ar zaļom petlem. Ari nabeja švakys, myužeigu jom duseišonu upē, kam nivīns nazynuoja nūsaukuma.
Munejuos beja sorkonys ar kruosainom streipem. Cīši lobys. Nosoju jau 3. puori, a nivīns nu vacūs vēļ nav sapleiss. Sātā taisuos unikala tapku kolekceja. Sibira braucīņa tapkys gūda vītā.
Darjai beja nazkaidys zylys i ar drupeit cytys modifikacejis petlem – taidom gumejuotom i ar rīvi.
Gunta jau pyrmajuos viļcīņa braucīņa stuņdēs līleiga izvylka nu sumkys malnboltys tapkys, kas pa kruosai beja cīši breineigai pīskaņuotys juos viļcīņa suknei – reizē naktskraklam, reizē izejamajai kleitai. Guntys tapkys beja moksuojušys iz pusis vaira kai munejuos, parkū jei beja cīši līleiga. A voi ta maņ žāl, lai jau teik. Maņ koč tys lats kārmynā palyka.
Munejuos kruosu suoce zaudēt jau viļcīnī – zam pāda breineiguos vysu pasauļa kruosu streipis guoja nūst. Partū, skaidra dzela, vysi apsasmēja i čut ni jau saderēja, da kura stulpa es ar sovom tapkom tikšu – Ačinskā voi tepat pa ceļam. Tok naskaiti tapku pa streipei! Tapka to monstrys!

Pyrmuos aizguoja Maritys tapkys. Vys jau raudzēja kai luopeit – i sagrīze nazkaidu plastikata atlaižu karti, lyka zam tuos gumejis, lai stričs nalein uorā, i iz vīnys kuojis lēce, i taisēja, i meisterēja. Gūds gūdam – pa Ačinsku izstaiguoja, tyka pat da Bičkovys, pat Bičkovu apsavēre. Kab na guojīņa iz upi mauduotūs, varbyut vēļ šudiņ jei byutu tuos tapkys, kū unukim paruodeit. A ar tū mauduošonūs saguoja tai. Klausitēs!
Bejom jau savejuši vaiņukus, klubu izpuškuojuši, izstuodi izlykuši. Vajadzēja jau laseitīs iz kocertu, a kab jū vylks paruovs! Varātu jau viļktīs i mauktīs, tok vīna bāda – pa tū korstumu i dundurim bejom nūsveidušys slapnis i nūsapārušys kai cyukys. Vajadzēja mozguotīs. Tok nu kolonkys iudiņs guoja kai lads – a koč tiuleņ zemē i spruogsti. Ni taidā nūsamozguosi, ni pi teireibys tiksi. Tik ka hvarobys nu tuo soltuma sagiusi i vyss. Da i kai ta iz dzeraunis ūļneicys mozguosīs. Vysi teli i vuškys apsasmīs.

Tīpat kryumūs asūte upe, tai beja nazkas saciejs. Guojom meklēt – mes i Ačinskys jaunuotne, myusu škoļneicys nu Zīmys školys. Vysmoz vītejī beja stuostiejuši, kur asūte mauduošonuos i mozguošonuos vīta. Tīpat lejā, par gabaleņu. Tī jau redzeišūt, kur stidzeņa īt.
Juoīt beja pa pļovu pa taidim kai īrokumim, kai aizsardzeibys vaļnim. Tys vēļ nikuo, a pi upis beja kryumi. A kas tymūs kryumūs ūdu! Jezus i Marija! Sytom obom sauvem, tok vys pasamanēja atrast kaidu vītu i īkūst. A ūdi jim breineigi – rasni i ryži, kreit viersā i kūž kai suni! Nasabeist nikuo – ni diklaposa, ni dzonuošonys. Cikom jau nanūsissi vysā beigtu.
Iudiņs tī beja. Tik navarēja saprast, voi tei jau ir upe voi varbyut kaida attaka – sakla i ar slapnim krostim. Ni taidai puori tikt, ni vydā kuopt, ni kluot datikt. Styga guoja ari ūtrā pusē upei, a puori beja puorsvīsti diveji apsis kūceni. Patīvi gon. Nūsprīdem, ka eistuo vīta ir tuoļuok. Gunta nariskēja, nūuove sovys tapkys i laidēs brist. Napasaceišu, cik dzili jei īgryma. Da ūksta, vādara voi zūda, a dyune beja vaira kai da ceļgolu. Cyti nariskēja. Darja i Marita laidēs īt pa tū apsiskūka tyltu, leiguojuos vīn. Ar vysom tapkom. Darja to nūguoja – koč spīgdama i vaideidama. Tok Marita kai guoja, tai i palyka – dyunēs i iudinī da aušu. Ar tū pošu ari beja cauri ar juos tapkom – kas tī zynuoja kū pa dyuni meklēt. Labi, ka saimineica dzeiva i vēļ smejās! A lai jom vīgla smiļkts, tys ir, dyune.
Vieļuok to izaruodēja, ka tei jau ari beja tei upe – tuoļuok nabeja nikuo, varbyut taiga tik voi kaids pūrs. Nūsamozguojom mes cytā vītā, munu suņubūrkšu vaiņuku ari tī dabuojom, tok tys byus cyts stuosts, ka saīs ļustis pīraksteit. Dūd Dīvs atguoduot. Tik tū pasaceišu, ka ar tapkom tam vaira nabeja nikaida sakara. Ka vīneigi tys, ka Marita iz jaunū maudvītu guoja bosom kuojom – puori ņuotrem, statinim, hlamam i ceļtnīceibys atkrytumim, zorim, zuolem i dublim. Tok tys tai.
Puorejuos tapkys izturēja vysu – staiguošonu pa asfaltu, korstu smiļkti, dublim, akminim, ščebjonku, liekšonu, kuopšonu, īšonu pret kolnu i lejā. Vīneigi iz puors dzeraunem tapkys natyka – kur nūbraucem ar gumejnīkim.
Iz beigu to gumeja sasatryna i saploka pluona pluoneņa – a kai ar bosom kuojom vysleidza. Tok tei na bāda. Golvonais, ka petlis dzeivys i vasalys.
Atpakaļceļā i pa Moskovu nūparsējem ar vysom tapkom – lai jau teik ļaudim prīca. Da i lobuok jau beja kai ar gumejnīkim.
Ka runuot par parseišonu, tapkys seviški lobys ar piersteņu zečem – nu tom, kur kotram pierstam zečē sova vīta, a vysleidza kai rūkai pierstinē. Ka vēļ zeče truopejās šmuki streipaina kai Iretai, to vysi puiši tik iz kuoju vīn verās i cyts cyta sauc taida breinuma pasavērt. Lobys ak jau ari ar cytom zečem, tik gryušuok apmaukt kuojā.
Koč par reizi juosoka – vysu Krīveju izbraucem, taidu tapku cytim naredzējem. Beja jim plastmasys čībys – meitom ružovys, puišim zylys. Tok tuos na taidys – cīši sprosts dizains, nikaida izaicynuojuma, da i kuoja ak jau sveist. Koč Sibirs Kitajam i tiuļuok kai Latveja, pi myusu ituos breineiguos kitaiskuos tapkys mudruok atguojušys. Tok jau Eiropys mūde, partū ka pi myusu tok, kai Ilonys uorsts sacēja: “počti Jevropa”.

Sovejuos tapkys Gunta saplēse Reigā – kai guoja, kai nā, a gumeja pušu. Až škode.
Par Darjis i Iretys tapkom ar nikuo ļauna navar saceit. Koč i nūtreitys, a da sātys tyka.
A munejuos vēļ pa šudiņdīnai dzeivys. Streipu to nav, a kas ta – voi ta tapka bez streipu na tapka? Na bikšu streipe nas viersinīku, a pagoni! A lai jom loba dzeivuošona! Lobys jau beja bez gola.

Olūts: LaKuGa.lv