Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. GADĪNĪ, KA MANE VYSPUOR NAV

Vēļ pavysam nadaudz i aizadegs zvaigznis, izleiss mieness i maus, aizaleiguodams puori rudiņa teirumim. Piečuok mieness īsavērs mežā, šaļteņu pastuovēs, aizagivs aiz pošys garuokuos eglis viersyunis, i tod juo īsavērs Ezeits ar Luoceiti.

– Pasaver, – saceis Ezeits.

– Nui, – saceis Luoceits.

A mieness pasaceļs vēļ augšuok i pīlīs vysu pasauli ar soltu i naspūdru gaismu.

Itymā soltajā rudinī tai beja kasvokors. I kas vokors Ezeits ar Loceiti sasatyka to pi Ezeiša, to Luoceiša i runuoja par kū nabejs.

Tai i šudiņ Ezeits saceja Luoceišam:

– Kai vys tik labi, ka mes asam vīns ūtram!

Luoceits pamuove ar golvu.

– Tu tik īsadūmoj: mane nav, tu siedi vīns pats i nav ar kū apsarunuot.

– A kur tu esi?

– A mane nav.

– Tai navar byut, – saceja Luoceits.

– Maņ tože tai ruodīs, – saceja Ezeits. – A pieški mane vysā nav. Tu esi vīns. Kū tu dareisi?

– Īšu da teve.

– Iz kurīni?

– Kai – iz kurīni? Iz sātu. Atīšu i saceišu: “Kuo ta tu naatguoji, Ezeit?” A tu saceisi…

– Ak tu, glupais. Kū ta es saceišu, ka mane nav.

– Ka teve nav sātā, tok tu esi guojs da mane. Aizskrīšu iz sātu. A tu te! I suokšu…

– Kū ta?

– Lomuot.

– Parkū ta?

– Kai – parkū? Partū, ka tu naizdarieji, kai mes nūrunuojom.

– A kū nūrunuojom?

– Kai ta maņ zynuot? Tok tev ir juobyut pi mane voi pi seve sātā.

– Tok mane vysā nav. Saprūti?

– Tok redz kur tu siedi!

– Ite es niule siežu, a ka mane vysā nabyus, kur es byušu?

– Pi mane voi pi seve.

– Tys ir tod, ka es asu.

– Kai to, – saceja Luoceits.

– A ka mane vysā nav?

– Tod tu siedi pi upis i verīs iz mieneša.

– I pi upis naasu.

– Tod tu esi kur ta nūguojs i vēļ naesi atsagrīzs. Es aizskrīšu, puormekleišu vysu mežu i atrasšu teve!

– Tu jau vysu puormeklieji, – saceja Ezeits. – I naatrodi.

– Skrīšu iz cytu mežu.

– I tī nav.

– Apgrīzšu vysu ar kuojom gaisā, i tu atsarassi.

– Nav mane. Nikur nav.

– Tod, tod…. Tod es skrīšu iz teiruma, – saceja Luoceits. – I aizaklīgšu: “Eeee-zeeeeeeit!”, i tu izdzerssi i aizaklīgsi: “Luo-ceeeeeit!” Tai.

– Nā, – saceja Ezeits. – Mane nav ni par druponys. Saprūti?

– Kuo tu dasasieji maņ? – aizasirdēja Luoceits. – Ka teve nav, to i mane nav. Saproti?

– Nā, tu esi, a mane to nav.

Luoceits apklusa i sasavībe.

– Nu, Luoceit!

Luoceits nikuo nasaceja. Jis vērēs, kai mieness, pasacieļs augši viers meža, lej puori jim ar Ezeiti sovu soltū gaismu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. KRAUKLIS

Pabyra smolks snīdzeņš i beidzēs, tik viejs vīgleņom leiguoja kūku viersyunis.

Zuole, nanūbyrušuos lopys, zori – vyss nu soltuma nūbuolēja, palyka gaišuoks.

Tok mežs vys stuovēja lels i skaists, tik tukšs i skumeigs.

Krauklis sēdēja iz zora i guoduoja sovu senejū dūmu.

„Otkon zīma,” dūmuoja Krauklis. – „Otkon vysu aizness ar snīgu, pīputynuos, eglis nūsormuos, bārzu zori nu soltuma paliks troski. Paspīss saule, tok na ilgai i gaišai, a agrajā zīmys mikrieslī liduosim tik mes, kraukli. Liduosim i krauksim.”

Atguoja mikrieslis.

“Liduošu,” padūmuoja Krauklis. I nagaideitai vīgli aizsleidēja nu īsiļdeituos vītys.

Jis liduojam, tolkam navycynuodams spuornu, ar tikkū radzamom placu kusteibom izalosūt ceļu storp kūkim.

“Nivīna,” – nūsapyute Krauklis. – “Kur ta jī vysi nūsaglobuojuši?”

I mežs eistyn beja tukšs i slapnis.

– Ser-r-r! – bolsā pasaceja Krauklis. Jis nūsalaide iz vaca calma pļovys vydā i lānom pagrīze golvu ar zylom acim.

– Vuorna, – Ezeišam saceja Luoceits.

– Kur?

– Eu kur, iz calma.

Jī sēdēja zam lelys eglis i vērēs, kai mežā pīsalej palākais mikrieslis.

– Īsim parunuotu ar jū, – saceja Ezeits.

– A kū tu jai saceisi?

– A nikuo. Pasaukšu čaja dzartu. Pasaceišu: “Dreiži byus tymss. Īsim, Vuorna, čaja dzartu.”

– Ejam, – saceja Luoceits. Jī izleida nu eglis zamyškys i daguoja pi Kraukļa.

– Dreiži paliks tymss, – saceja Ezeits. – Vuorna, ejam dzartu čaja.

– Es asu Krrrrrauklis, – aizsmacs lieneņom saceja Krauklis. – Es čaja nadzeru.

– A myusim ir avīšu zapts, – saceja Luoceits.

– I sieņtenis!

Krauklis pasavēre iz Ezeiša i Luoceiša ar senejom akmiņa acim i padūmuoja: “Eee-ek-k!…”

– Es čaja nadzeru., – jis saceja.

– Pacīnuošu ar madu, – saceja Luoceits.

– A myusim ir bryuklinis i dzērvinis, – saceja Ezeits.

Krauklis nikuo nasaceja. Jis smogai izplēte spuornus i aizmuove puori pļovai.Sabīziejušajā mikrieslī jis ruodējēs tik lels, ka Ezeits ar Luoceiti daža atsasāda.

– Ot ite i putyns! – saceja Luoceits. – Īs taids ar tevi čaja dzartu!

– Tys ir jis, Krauklis, – saceja Ezeits.

– Vysleidza putyns. “Pasauksim, pasauksim!” – jis drāznēja Ezeiti. – Pasaucem.

– Nu i kas? – saceja Ezeits. – Jis pīrass. Īsadūmoj, vys vīns i vīns. A cytu reizi – kai to, ka atīs…

Jau gondreiž tymsā Krauklis liduoja viers teiruma, redzēja nazkaidys tuolejis guņtenis i tikpat kai ni parkū nadūmuoja, tik plotai i styprai cēle i nūlaide sovus spuornus.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.