Taids jūceigs akcents

Cik tys vyss jūceigai – ar zemem i volūdom. Vyss vīns, a vys nazkai cytaiž. Vys tys pats – da mīļu tys pats. Lai kur tu ītu, vysur atrassi tikai sevi – tū, kū jau pazeisti i zyni īraudzeit.

Siedieju Vuocejis krūgā i gaidieju sovejūs.

Jī beja nūguojuši da viņa gola pasyuteit ola i apsavērt nazkuo.
Rūkā turieju paveist suokušu muollēpini, kū beju atrodusi pļovā aiz nazkaidys vuocu dzeraunis seikys upeitis krostā. Dzaltona. pusnūveituse. Pi myusu sātā pavasar tože vysa muorka mola vīnuos muollēpinēs, tik drupeit piečuok kai ite Vuocejā.

Īsaklausieju krūga murdūnē. Ļauds runuoja cyts car cytu, nasaklausēja nikuo apleik. Bolsi rikteigi tynuos i pynuos apleik.
Meitine žāluojuos, ka ite, pi jiurys, taids solts. Juos pusē jau rikteigs pavasars. Vysi kūki vīnūs zīdūs. Naz kur tī iz Vuocejis lejis golu. Puiss smējēs par jū – kai to, treis symti kilometru iz leju. Kū že jei te dūmojūte – nu dīnvydu atbraukuse!

Drupeit tuoļuok bors studentu svinēja semestra suokys. Kur bejuši, kū dariejuši. Kai Leldīne, kai saime. Kaida muzyka bejuse. Kai tū i itū dariejuši.
Vīna meituška pieški īsavaicuoja puišam – jam taids interesnys akcents, nu kurīnis jis ass? Puiss apsaruove – nu tīņs i tīņs. Meituška breinuojuos – a jis tok runojs tai i itai. Voi ta pi jūs narunoj cytaiž? Puiss kai sasameistēja, kai nūsakaunēja, tod cierta pretim i līleigs saceja – jī gon sātā runojūši tik “hochdeutsch”!
Meitine nasaryma. Jei vysu myužu dūmuojuse, ka tamā apleicīnē vysi runoj tik “plattdeutsch”.
Nā, nā, jis nā. Puiss suoce puordzeivuot. I tīpēs, ka nikuo nazyna. Nivīna vuorda.
Meitine breinuojuos: Tok jis že eims nu tuos i tuos pusis. Voi ta na tai?
Oi, nu kū tī! Puiss īsatīpe. “Plattdeutsch” že runoj tik vacī ļauds. Jaunī nā.
Jī nūsasmēja i suoce runuot nazkū par pasnīdziejim. Kurs maita, a kurs jau tai kai i nikuo. Sarunā īsapyna i puorejī. Jī smējēs i dzēre olu.

Piec šaļts atguoja muni ļauds. Atnese olu. Izdūmuojuši, ka juojem itys. Taiseits piec kaida to tī vaca recepta. Dabeigais. Dzeivais. Izlejamais.
Garšuoja na tai kai sātā. Vaira piec pierktuo ols. Koč i skaitējēs sātys i dabeigais. Tok nazkas jimā beja ni tai, nazkas atsyta nazkū zynomu. Na to ka Latgolys dzeraunis ols, a pierkts tože nā. Ni taids i ni itaids.

I tod es īsadūmuoju.

Vyss že ir taipat i tys pats. Ols. Krūgs. Studenti. Muollēpinis. Dzeraune. Ļauds.

Da i ar volūdu tys pats: vacī ļauds sovā storpā runoj latgaliski, ar jaunajim – latvyski. Ar voi bez akcenta. Ak jau ka ar akcentu i ar stypru latgalisku akcentu.
A beiguos nu volūdys puori palīk tik akcents.
Tys, kas nūdeve tū puisi. Tys, kū dzierdēja tei meituška, a nadzierdieju es. Pa munam, jī obeji tok runuoja pa vuocyskam.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. KAI ZAČAM SAPYNĀ PASARUODĒJA EZEITS AR LUOCEITI

Pa pyrmū snīgu Začs atskrēja da Luoceiša.

– Luoceit, tu esi pats lobuokais nu vysu, kū es zynu, – saceja Začs.

– A Ezeits?

– Ezeits tože lobs, tok tu – pats lobuokais!

– Tok kas ar tevi, Zač? Dasasiest, apsamīrej. Kuo loksti?

– Es šudiņ pīsacieļu i saprotu, – saceja Začs, – ka par tevi lobuoka nav iz vysa pasauļa.

Īguoja Ezeits.

– Vasals, Luoceit! – jis saceja. – Vasals, Zač! Kuo ta jius siedit ustobā – uorā snīgs!

– Es taisiejūs īt da teve, – saceja Luoceits. – A te atskrīn jis i soka, ka es asu pats lobuokais.

– Tai ir, – saceja Ezeits. – Voi ta tu nazynuoji?

– Tai ir, jis ir pats lobuokais? – saceja Začs.

– I kai vēļ! – Ezeits pasmaidēja Luoceišam i aizasāda aiz golda. – Dzersim čaju!

Jī suoce dzert čaju.

– Niu pasaklausit, kuo es šudiņ nūsepinieju, – saceja Začs. – Dūmuot, es mežā byutu palics vysā vīns. Dūmuot, nivīna, nivīna nav – ni putynu, ni vuoveru, ni začu – nivīna. “Kū ta es niu dareišu?” – es padūmuoju mīgā. I guoju pa mežu. A mežs vyss snīgā – nivīna, nivīna. Es i tī, i tī – treis reizis apskrieju vysu mežu, tok ni dzeivys dvēselis, varit īsadūmuot?

– Baileigai, – saceja Ezeits.

– Nui, – saceja Luoceits.

– I daža nivīna pāda nav, – saceja Začs. – A dabasūs – vata.

– Kai – vata? – pavaicuoja Ezeits.

– A tai – dabasi bīzi, kai nu vata. I māmai. Kai zam deča.

– Nu kurīnis tu zyni, ka māmai? – pavaicuoja Luoceits.

– A es klīdžu. Aizaklīdzu i īsaklausu… Māmai.

– Nu, nu! – saceja Ezeits.

– I te… I te…

– Kas?

– I te… Varit īsadūmuot? Zam vacuo calma, kas ir mežmalī…

– Aiz kaļneņa?

– Nā, pi upis. Zam vacuo calma, kas ir mežmalī pi upis, izleida…

– Nu tok! – saceja Luoceits.

– Tu, – saceja Začs. – Luoceit!

– Kū ta es tī darieju, zam calma?

– A tu lobuok pavaicoj, kū tu darieji, ka izleidi!

– A kū es darieju?

– Tu izleidi i tai kluseņom, kluseņom sacieji: “Nabādoj, Zač, mes vysi asam vīni.” Daguoji da mane, apskuovi i dabuozi pīri pi munys pīris… I maņ palyka tik labi, kas es apsarauduoju…

– A es? – pavaicuoja Luoceits.

– I tu, – saceja Začs. – Stuovim i raudojam.

– A es? – pavaicuoja Ezeits.

– A teve nabeja, – saceja Začs. – Vysā vaira nivīna nabeja. Vari īsadūmuot? – Začs pasagrīze iz Luoceiti. – Pūsts mežs, vata dabasi, ni-vī-na, a mes stuovim i raudojam.

– Tai nikod nav, – saceja Ezeits. – Maņ vajadzēja pasajuovēt.

– Tok tys že sapynā, – saceja Luoceits.

– Vysleidza. Jius vīnkuorši rauduojot i naredzējet, kai es izleidu nu kryumu. Izguoju, stuovu, verūs – jius raudit; nu, padūmuoju – raud, ak jau ir īmeslis – i nasuoku maiseit.

– Nabeja teve, – saceja Začs.

– Nā, beju.

– Nabeja!

– A es soku – beju! – saceja Ezeits. – Es vīnkuorši nagribieju jiusim maiseit rauduot.

– Kai to, ka beja, – saceja Luoceits. – Es juo redzieju ar acs kakteņu.

– A kuo ta tu napasacieji maņ? – saceja Začs.

– Es redzieju, tu esi biedeigs. Nu suoku, dūmuoju, nūmīreišu, a piec tuo i pasaceišu. A piec tuo – kū ta tī saceit? Ezeits, jis tok vysod ir ar mani.

– A pa munam mes vys tok bejom vīni, – saceja Začs.

– Tev tai izavēre, – saceja Ezeits.

– Pasaruodēja, – saceja Luoceits.

– A ka tai, kas maņ beja leidza?

– A tev kas naviņ beja leidza?

– Nui.

– Maiseņš, – saceja Ezeits.

– Ar būrkuonim, – saceja Luoceits.

– Pareizi! – saceja Začs. – Jius zynit, kas jius deļ mane esit? Jius deļ mane esit poši, poši lobuokī nu vysu, kas ir iz pasauļa!

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. NASAVER IZ MANE TAI, EZEIT

– Kai to, tu dzierdi? Kai to, ka es, – saceja Luoceits. Ezeits pamuove.

– Kai to, ka es atīšu da teve, lai kas i nūtyktu. Es pi teve byušu vysod.

Ezeits kluseņom vērēs iz Luoceiša i nasaceja nikuo.

– Kuo ta tu klusej?

– Es tycu, – saceja Ezeits.

Ezeits īkryta vylku dūbē i nūsēdēja tī nedeļu. Jū najauši atroda Vuovere: jei skrēja cauri i izdzierda Ezeiša bolsu.

Luoceits nedeļu meklēja Ezeiti, izasyta nu spāka i, ka pi juo atskrēja Vuovere, izvylka Ezeiti nu dūbis i atnese iz sātu.

Ezeits gulēja, da poša daguna sasagts ar dečim, i kluseņom vērēs iz Luoceiša.

– Nasaver iz mane tai, – saceja Luoceits. – Navaru, ka iz mane tai verās.

Ezeits aiztaisēja acs.

– Nu tai, niu tu kai nūmirs.

Ezeits attaisēja acs.

– Pasmaidi, – saceja Luoceits.

Ezeits paraudzēja, tok jam saguoja tai sluobai.

– Niu es tevi dzirdeišu ar buļjonu, – saceja Luoceits. – Vuovere atnese svežnis sieņs, es pīvuorieju buļjona.

Jis īlēja buļjonu kruškeņā i pacēle Ezeiša golvu.

– Nā, ni tai, – saceja Luoceits. – Tu atsasiest.

– Navaru.

– Es tev aizlikšu spylvynu. Nu tai.

– Maņ gryuts, – saceja Ezeits.

– Pacīt.

Luoceits atslēja Ezeiti ar muguru pret sīnu i sapruovēja spylvynu.

– Maņ solts, – saceja Ezeits.

– Tiuleņ, tiuleņ. – Luoceits izkuope iz čardaka i apsedze Ezeiti ar kažuku.

– Kai tu nanūsoli? Nakts to taidys soltys! – aizarunuoja Luoceits.

– Es lakstieju, – saceja Ezeits.

– Septenis dīnys?

– Es pa naktim lakstieju.

– Kū ta tu iedi?

– Nikuo, – saceja Ezeits. – Īdūsi maņ buļjona?

– Oi, nui! Dzer, – saceja Luoceits.

– Ezeits pajēme puors guļdzeišu i aiztaisēja acs.

– Dzer, dzer!

– Pīkusu, – saceja Ezeits.

– Nā, dzer! – I Luoceits stuoja dzirdeit Ezeiti nu lizeicenis.

– Navaru vaira.

– Par mani!

Ezeits nūreja.

– Par Vuoveri!

Ezeits izdzēre.

– Par Zači! Tu nazyni, kai jis paleidzēja!

– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Atsapyusšu.

– Izdzer par Zači, jis ceņtēs.

Ezeits nūreja.

– Par Kāmeiti!

– A kū Kāmeits padarēja?

– Nikuo. Kasdīnys skrēja šur i vaicuoja par tevi.

– Lai pagaida. Spāka nav, – saceja Ezeits.

– Šaļtim atskrēja i nu reita, – saceja Luoceits. – Apēd lizeiceņu.

Ezeits nūreja.

– A niu – par Palādu!

– A kaids ite Palādai sakars?

– Kai? Nā, par Palādu tu izdzersi treis lizeikys.

– A parkū?

– Tok es iz juos treis nakts liduoju. Teve meklējem.

– Iz Palādys?

– Nu ka!

– Maloj!, – saceja Ezeits.

– Kab mani zmejs parautu!

– Kai ta tu iz juos tyki viersā?

– Tu zyni, cik jei stypra? Izasādu iz kokla i liduoju. Byutu tu redziejs, kai myusu nūsabeida Začs.

– Kai?

– Izdzersi, pasaceišu.

Ezeits izdzēre treis lizeikys piec kuortys i otkon aiztaisēja acs.

– Kai? – jis pavaicuoja.

– Kas?

– Kai Začs nūsabeida nu jiusu?

– Ā! Začs? Vari īsadūmuot? Es lidoju. A tī – jis. Pajem vēļ lizeiceņu. Jiuti, kaids smuords? O!

Ezeits izdzēre.

– Nu tai. Sēd, škurynoj auss. Te mes.

– Ar Palādu?

– Nui. Jis ka-ai podlāc, ka-ai skrīn! Palāda čut naīliduoja kūkā. Niu par Palādu.

– Nā. Vaira navaru a ni, – saceja Ezeits. – Lobuok atsaguļšu.

Luoceits nūguļdēja Ezeiti vacajā vītā i sasadze ar kažuku.

– Nu kai, – vaicuoja Luoceits, – sylts?

– Nui, – saceja Ezeits. – A par Palādu izdūmuoji? Soki.

– Da tu kū? Paliksi vasals, paliduosim reizē.

– Paliduosim, – tik tikū dzieržamai damygdams nūšveikstēja Ezeits.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. RUDMĪSEITE

Tei beja naradzāta rudiņa dīna! Beja tik daudz zyluma, tik daudz gunī dagūšu lopu, tik daudz saulis, ka pret vokoru Luoceits apsarauduoja.

– Parkū ta tu tai? – pavaicuoja Ezeits.

– Nazynu, – saceja Luoceits. – Rauduot gribīs.

– Tok tu pasaver…

– Es redzieju, – saceja Luoceits. – Partū i raužu.

– Kuo ta ite rauduot? Vajag prīcuotīs, – saceja Ezeits.

– Es nu prīcys i raužu. – saceja Luoceits.

– Voi ta nu prīcys raud?

– I kai vēļ! – I Luoceits apsarauduoja.

– Apsamīrej, kuo ta tu! – Ezeits nūgluostēja Luoceiti ar depi. – Nu reita otkon byus saule i otkon laissīs lopys, i putyni liduos prūm.

– Liduos prūm, – aizarauduoja Luoceits. I suoce rauduot vēļ vaira.

– Tok jī atliduos, – saceja Ezeits. – Jī atsagrīzs. Puorīs zīma, snīgs izkuss, i jī atsagrīzs.

– Zīma. – Luoceits ryugtai rauduoja i vyss treisēja.

– Nui, zīma. Tok jei puorīs i otkon vyss byus.

– Nagrybu! Nagrybu, dzierdi?

– Kuo tu nagrybi?

– Kab vyss beigtūs, aizliduotu! – aizaklīdze Luoceits.

– Tys tok na iz ilgu, – saceja Ezeits. – Tu tok pats zyni. A cik zīmā šmuki!

– Zīmā es tože rauduošu.

– Zīmā? Deļkuo ta?

– Maņ juos byus žāl. – I Luoceits niu tai aizarauduoja, ka Ezeits saprota: ar vuordim ite napaleidzeisi.

– Skrīnam! – jis īsasauce.

– Iz kurīni? – Luoceits pacēle sarauduotuos acs.

– Skrīnam, soku! – I Ezeits sajēme Luoceiti aiz depis i ruove iz mežu.

– Iz kurīni to tu mani veļc?

Jī paskrēja garom vacajam aizlyuzušajam bārzam, puorguoja puori ryuceišam pa sapyvušū tiļteņu, puoruope puori nūcierstajai apsei i, pynūtīs pa apdagušajim calmim, pasacēle kolnā.

– Verīs! – saceja Ezeits i paruodēja Luoceišam rudmīseiti.

– Mozuo zaltainuo sieņteņa, sasalīkuse celeišūs, mikrieslī sēdēja syunuos.

– Redzi? – saceja Ezeits. – jei nav ni papa, ni mamys, ni Ezeiša, ni Luoceiša, jei ir vysā vīna – i naraud.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. MES ATĪSIM I ELPUOSIM

Jau nazcik dīnu nabeja saulis. Mežs stuovēja tukšs, kluss. Daža vuornys naliduoja – tik tukšs beja mežs.

– Cauri ir, taisīs iz zīmu, – saceja Luoceits.

– A kur putyni? – vaicuoja Ezeits.

– Taisuos. Syltynoj lygzdys.

– A Vuovere kur?

– Izlīk sovu caurumu ar sausu vylnu.

– A Začs?

– Sēd sovā olā, elpoj. Gryb pīelpuot iz vysys zīmys.

– Vot duraks, – pasmaidēja Ezeits.

– Es jam saceju: pyrms zīmys napīelpuosi.

– A jis?

– Pīelpuošu, soka. Elpuošu i elpuošu.

– Laižam pi juo, varbyut kai paleidzēsim. – I jī atsapruovēja pi Zača.

Zača ola beja kolna trešajā pusē. Nu vīnys pusis Ezeiša sāta, nu cytys – Luoceiša sāta, a nu trešuos – Zača ola.

– Redz, – saceja Luoceits. – Ite. Ei, Zač! – jis aizaklīdze.

– Nu, – nu olys atguoja apsluops bolss.

– Kū tī dori? – vaicuoja Ezeits.

– Elpoju.

– Daudz pīelpuoji?

– Vēļ nā. Puseiti.

– Gribi, mes paelpuosim nu viersa? – vaicuoja Luoceits.

– Nasaīs, – beja dzieržams nu olys. – Maņ durovys.

– A tu pataisi škierbeņu, – saceja Ezeits.

– Attaisi vaļā par drupaneņu, a mes elpuosim, – saceja Luoceits.

– Bu-bu-bu, – atskanēja nu olys.

– Kū?

– Tiuleņ, – saceja Začs. – Nu, elpojit!

Ezeits ar Luoceiti atsagula placu pu placa i suoce elpuot.

– Fu!.. Fu!.. – elpuoja Ezeits.

– Fu-u!.. Fu-u!.. – elpuoja Luoceits.

– Nu, kai? – aizaklīdze Ezeits.

– Palīk syltuoks, – saceja Začs. – Elpojit.

– A niu? – par minotu vaicuoja Luoceits.

– Nav kuo elpuot, – saceja Začs.

– Ej šī da myusu! – klīdze Ezeits.

– Dataisi durovys i leiņ uorā!

Začs dacierta durovys i izleida uorā.

– Nu, kai?

– Kai piertī, – saceja Začs.

– Verīs vīn, trejatā to lobuok, – saceja Luoceits.

– Mes niu vysu zīmu īsim da teve i elpuosim, – saceja Ezeits.

– A ka saļsi zemē, ej da mane, – saceja Luoceits.

– Voi pi mane, – saceja Ezeits.

– Paļdis, – saceja Začs. – Kai to, ka aizīšu. Tik jius da mane naejit, labi?

– A parkū?..

– Pādi, – saceja Začs. – Pīluočuosit, i tod mani kas nabejs jims i apēss.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. LELAIS RUDIŅA VIEJS

Kur radīs, kur nā da Ezeiša i Luoceiša atskrēja Začs.

– Ei! – jis aizaklīdze. – Eje-jei! Eje-je-jeeei!

– Nu, kas ir? Runoj, – saceja Luoceits.

– Eje-je-jeei! – bļuove Začs.

– Nu tok runoj! – Ezeits aizasirdēja.

– Eje-je-jei! Je-jei! Je-jeeei! – I Začs aizbāga.

– Kas ta jam?

– Nazynu, – saceja Luoceits. A Začs kai putyns laidēs pa mežu i bļaustējēs spolgā zača bolsā.

– Kas ir ar jū? – vaicuoja Vuovere.

– Nikuo nasaprūtu, – saceja Skudra. A Začs apleide pylnu riņči i otkon izskrēja iz Luoceiša pļavenis.

– Saceisi kū voi nā? – klīdze Luoceits. Začs pieški nūstuoja, kai sastynga, pasacēle iz pakalis depu i…

– Nu tok! – sauce Ezeits.

– Ha-ha-ha-ha-haa! – Začs sasasmēja pats i laidēs nu vysa spāka paceļu.

– Varbyut jis nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs? – kladzinēja Žogota.

– Da nā, jis pi pruota, jis pi pruota, jis pi pruota! – kloudzinēja Dzeņs.

I vīns pats Začs nivīnam nikuo navaicuoja, nivīnam nikuo nasaceja i breivs kai viejs lidout liduoja pa mežu.

– Zyni, – saceja Luoceits. – Maņ ruodīs, jis sevi ir īsadūmuojs par… vieju. Jis maņ nazkai to saceja:

“Īsadūmoj, Luoceit, ka es palyktu par vieju?”

– Tys breineigai, – saceja Ezeits. – Tik Začs jau nikod da nikuo taida nadasadūmuos.

A jam nabeja taisneiba. Partū ka Začs itymā vīgli saulainuos dīnys reitā eistyn beja sasajuts kai breivs rudiņa viejs, kas lidoj puori teirumim i mežim.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

par blaktim

.

Pavasar, kod eisys nakts,

Mežā staigoj rasnuos blakts.

Jom iz rogim syuna aug,

Spuorni zylom spolvom,

Pošys zaļom golvom.

.

Mežā naktīs skali bļaun,

Stompoj kuojom leikom.

Jom iz astem osi zori,

Ausim leli puški;

Mežā gonuos blakšu bori

Tai kai meža rukši.

.

Rudiņūs juos losuos borūs,

Sastās vysys kūku zorūs

I iz syltom zemem skrīn.

.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. PUTYNS

Vysu vosoru Začs veja viervi, i pret rudini jei tyka tik gara kai da dabasu.

– Dataiseišu kuosi, – dūmuoja Začs, – aizsvīsšu da zvaigznis i…

Atskrēja Vuovere:

– Kū tī dori, Zač?

– Viervi nūveju, – saceja Začs.

– A deļkuo?

– Izleisšu dabasūs, – saceja Začs. – Gribi, pajimšu teve leidza?

– Pajem, – saceja Vuovere.

Naktī izbyra zvaigznis. Začs aizsvīde kuosi da pošys leluokuos zvaigznis, i vierve kai smolks ziernūkļa teiklys nūsastīpe nu zemis da dabasu.

– Leiņ, – saceja Začs.

– A tu?

– Es aiz teve.

Začs leida jei pakaļ, tok jis namuocēja leist pa viervi, partū stypri atpalyka.

– Kur tu? Leiņ mudruok, – nu tymsa klīdze Vuovere. A Začs leida i leida, i jau suoce atpalikt.

– Kur tu tī esi? – nu tymsa vaicuoja Vuovere. Jei jau seņ beja izleiduse iz zvaigznis i gaidēja Zača. A Začs leiguojuos pa vydu, storp dabasim iz zemi, i jam vaira nabeja spāka ni leist iz augšu, ni laistīs iz zemi.

– Nu kū tu tī? – nu tymsa pavaicuoja Vuovere.

– Spāka nav. Navaru, – saceja Začs.

– Tu kai pa zareņam, kai pa zareņam, – saceja Vuovere.

Začs leiguojuos tymsā, juo auss kustynuoja naksneigs viejeņš, tuoli zam seve jis redzēja dzymtū mežu, a augšā – lelu zvaigzni i saprota, ka tiuleņ palaiss vaļā depis i nūkriss.

– Vysu vosoru pynu viervi, – biedeigs dūmuoja Začs, – i redz kai…

– Ei! – pieški jis nu zemis izdzierda zynomu bolsu. – Kas tī kircinej?

I cyts zynoms bolss atsacēja:

– Tuoli, navar redzēt.

– Kai tu dūmoj, Ezeit, kas tī varātu byut?

– Putyns, – saceja Ezeits.

– Kaids ta putyns iz dabasu vyds?

– Rats, – gribeja saceit Začs. Tok nūklusēja.

– Tys ir Začs, – nu zvaigznis klīdze Vuovere. – Leida dabasūs i redz kur aizasprīde.

– Luoceit, juo vajag gluobt!

– Izgluobit mane, – kluseņom saceja Začs.

– Nu kura laika Zači suokuši leist dabasūs, – nūbubinēja Luoceits i paruove aiz viervis.

– Oi, – klusom saceja Začs.

– Kai gluobsim? – vaicuoja Ezeits.

– Tiuleņ, – saceja Luoceits. I aizskrēja.

– Zači! – aizaklīdze Ezeits. – Tu tī?

– Es, – klusom saceja Začs.

– Nadzieržu!

– Es, – Začs saceja skaļuok. Kab jis klīgtu pavysam skali, jis nūkrystu.

– Tī jis, jis! – Vuovere bļuove nu zvaigznis.

– Turīs, Zači! – klīdze Ezeits. – Luoceits nazkū ir izdūmuojs.

Luoceits atsagrīze ar pologu.

– Turi, – jis saceja. I divejus golus īdeve Ezeišam.

– Zači! – Luoceits klīdze tymsā. – Taišni zam teve mes izstīpem pologu, dzierdi? Lēc!

– Maņ bais, – saceja Začs.

– Jam bais, – klīdze Vuovere. Jei iz zvaigznis beja lobuok dzieržams.

– Lēc, ite kam soka! – Luoceits aizaklīdze vēļ skaļuok i, atsalīkuši atpakaļ, jī ar Ezeiti izstīpe pologu, kai na varēja.

– Nu!

– Lēc! – sauce Vuovere.

Začs atlaide depis i liduoja, liduoja, liduoja, tik malnais naksneigais viejs sviļpuoja storp ausim.

– Kur ta pologs? Kur ta zeme? – dūmuoja Začs i nazynuoja, ka jis kai lels putyns ar lelim spuornim lidoj viers zemis i vaira nikai navar nūkrist.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. EZEIŠA KOLNS

Ezeits jau seņ nabeja redziejs taidu dabasu. Jau seņ tai nabeja bejs, kab jis itai nūsastuotu i palyktu. I ka kurs jam i pavaicuoja, kuo jis tai nūsastuojs, kuo tai stuov. Ezeits vysleidza ni par kū navarēja atbiļdēt.

– Kur tu verīs, Ezeit? – pavaicuoja Vuovere.

– Ai, – saceja Ezeits. I pamete ar depi.

– Kuo tu tī īsavieri? – pavaicuoja Skudra.

– Klusej, – saceja Vuovere.

– Aizadūmuojs, – Skudra nūsacēja pi seve i aizskrēja sovuos dzeluos.

A Ezeišam pieški pasaruodēja, ka jis itū mežu īraudziejs pyrmū reizi, itū kolnu, itū pļovu.

Ka da šam jis nikuo taida nikod nav redziejs.

– Kai ta itai? – dūmuoja Ezeits. – Es tok tik reižu asu skriejs pa itū stidzeņu, stuoviejs iz ituo kolna.

I kūki beja taidi cytaidi – vīgli, kai caurspeideigi, kai pylni ar sovu klusumu i mīru, ka Ezeits napazyna nu bierneibys zynomūs vītu.

– Kas ta tys? – bubynuoja Ezeits. – Ogruok ituo vysa naasu redziejs?

I putyni, tī nadaudzī putyni, kas beja palykuši mežā, niu Ezeišam ruodējēs pavysam cytaidi.

– Ite na Vuorna, ite nazkaids Ierglis grīž iz meža, – dūmuoja Ezeits. – Nikod naasu redziejs cik lela putyna.

– Vys stuovi? – vaicuoja Skudra. – Es, dzie, kaidu solmu atstīpu, a jis vys stuov.

– Namaisi jam, – saceja Vuovere. – Jis dūmoj.

– Dūmoj, dūmoj, – ūrce Skudra. – Kas ta mežā nūtyktu, kab vysi dūmuojuši.

– Padūmuos i vyss, – saceja Vuovere. – Namaisi.

– Vysi jius slaisti, – saceja Skudra. – Vysi jius cyts aiz cyta turitēs. – I aizskrēja.

A Ezeits pi seve Vuoverei pasacēja paļdis, partū ka jis sarunu dzierdēja nazkai tuoli tuoli – dūmuot, juos runuotu dabasūs, a jis byutu jiurys dybynā.

– Kaida jei loba, – Ezeits padūmuoja par Vuoveri. – Parkū es juos da šam nikod naasu satics?

Atguoja Luoceits.

– Nu kū? – jis saceja. – Kū dareisim?

Ezeits vērēs iz meža, iz kolna, iz Vuornys, kas grīzēs aiz upis, i pieški saprota, ka jam tai nasagryb nikuo atsaceit, tai nasagryb nūsalaist nu sova kolna… I jis suoce dūmuot par tim, kuru lobuos sirds deļ jis beja tics itymā kolnā.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. VARAVEIKSNE

Luoceits dasaspīde ar muguru pi cepļa. Jam beja sylts sylts i ni nasagribēja kustēt.

Aiz lūga sviļpuoja viejs, skanēja kūki, styklā syta leits, a Luoceits sēdēja ar cīši acim i dūmuoja par vosoru.

Nu suoku Luoceits dūmuoja par vysu, i itys “par vysu” jam beja sauleite i syltums. A piečuok spylgtajā vosorys sauleitē, syltumā Luoceits īraudzēja Skudru.

Skudra sēdēja iz calma, izbūzuse malnuos acs, i nazkū vys runuoja, runuoja, tok Luoceits nikuo nadzierdēja.

– Tok dzierdi mani? – beidzūt da Luoceiša izalauze Skudrys bolss. – Struoduot vajag kasdīnys, kasdīnys, kasdīnys!

Luoceits pamuove ar golvu, tok Skudra napagaisa, a klīdze vys skaļuok.

– Slinkums, jis teve nūbeigs!

– Kū jei dasasēja maņ? – padūmuoja Luoceits. – Es tok taidys Skudrys vysā naatguodoju.

– Vysā apsalaiduši ar slinkumu! – klīdze Skudra. – Kū jius dorit nu dīnys iz dīnu? Atbiļdi!

– Atsapyušam, – bolsā atsacēja Luoceits pi cepļa. – Vosora tok.

– Vosora! – Skudra aizasirdēja. – A struoduos kas?

– Mes i struodojam.

– Kū ta jius izdarējet?

– Voi ta moz, – saceja Luoceits. I vēļ cīšuok dasaspīde pi cepļa suonu.

– Nā, tu pasoki – kū?

– Strodam būri.

– I vēļ?

– Beņčeiti salykom.

– Kur?

– Pi upis.

– Deļkuo?

– Sēdēt pa vokorim. Aizkur guni i siedi. – I Luoceišam ocu prīškā pasaruodēja, kai jī ar Ezeiti naktī sēd pi upis zam zvaigžņu, čajnīkā vuorej čaju, klausuos, kai iudinī loksta i sytās zivs, i čajnīks nu suoku seic, a piečuok burbulej, i zvaigznis kreit taišni zuolē i lelys, syltys kustīs pi kuoju.

I Luoceišam tai sasagribēja taidys vosorys nakts, tai sasagribēja atsaguļt meikstā zuoleitē, verūtīs dabasūs, ka Luoceits Skudrai saceja:

– Ej šur, siest pi cepļa, a es īšu iz tīni, iz vosoru.

– A tu panessi solmu munā vītā? – pavaicuoja Skudra.

– Es, – saceja Luoceits.

– A sešys prīdis skujis?

– Es, – saceja Luoceits.

– A div cykuržus i četrys putyna spolvys?

– Vysu nūnesšu, – saceja Luoceits. – Tik ej šur, siest pi cepļa, nui?

– Nā, pagaidi, – saceja Skudra. – Struoduot vajag kotram. – Jei pacēle kuojeņu. – Kasdīnys…

– Stuovi, – aizaklīdze Luoceits. – Klausīs munys komandys: skrīšus da cepļa, marš!

I Skudra izskrēja nu vosorys i nūsāda pi cepļa, a Luoceits tai tik īleida juos vītā.

Niu Luoceits sēdēja iz calma vosorā, a Skudra vālā rudinī pi cepļa Luoceiša sātā.

– Tu pasiedi, – Luoceits saceja Skudrai, – ka atīs Ezeits, padzyrdi jū ar čaju.

I Luoceits aizskrēja pa meikstū, syltū zuoli, īskrēja upē i suoce sist ar depem pa iudini, i, ka pasavērt damīgtom acim, kasreizis tī beja eista varaveiksne, i kasreizis Luoceits naticēja, i kasreizis Luoceits juos redzēja nu jauna.

– Ei, – Skudra aizaklīdze vosorā. – A kas sūlēja struoduot?

– Pagaidi! – saceja Luoceits. I sasavībdams otkon suoce laisteitīs ar iudini i damīgtajuos acīs giut varaveiksni.

– Kotram ir pīnuokums – struoduot, – runuoja Skudra, dasamīguse pi korstuo cepļa. – Kasdīnys.

– Apsarībuse, – padūmuoja Luoceits. – Nu kai jei nasaprūt, ka tei ir vosora, ka jei ir eisa, ka jei tiuleņ, tiuleņ beigsīs i kasreizis maņ depēs laistuos varaveiksne.

– Skudra! – Luoceits aizaklīdze nu sovys vosorys. – Nažvūrdz! Voi ta es nastruodoju? Voi ta itei atpyuta?

I jis otkon īsyta ar depi pa iudini, samīdze acs i īraudzēja varaveiksni.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME

Mežā palyka solts i kluss. Začs īsaklausēja – ni skanis. Tik viņā krostā apseitē treisēja pādejuo lopa.

Začs nūguoja da upis. Jei lieni laidēs leikumā ar gryutim i tymsim iudinim. Začs pīsaslēje iz pakalis kuoju i pakustynuoja auss.

– Solts? – pavaicuoja jam Zuoleite.

– Br-r-r! – saceja Začs.

– Maņ tože, – saceja Zuoleite.

– I maņ! I maņ!

– Kas tī runoj? – vaicuoja Začs.

– Ite mes – zuole.

Začs atsagula

– Oi, cik sylts! Cik sylts! Cik sylts!

– Pasyldi myusu! I myusu! I myusu!

Začs stuoja laksteit i guļtīs. Palāc i atsagulst iz zemis.

– Ei, Zači! – nu kaļneņa iz juo sauce Luoceits. – Kū tī dori?

– Syldu zuoli, – saceja Začs.

– Nadzieržu!

– Zuoli syldu! – aizaklīdze Začs. – Ej šur, siļdeisim kūpā!

Luoceits nūsalaide nu kaļneņa.

– Sasyldi myusu! Sasyldi! Sasyldi! – klīdze zuoleitis.

– Redzi? – saceja Začs. – Jom solts! – Otkon palēce i nūsagula.

– Pi myusu! Pi myusu!

– Ite! Ite! – klīdze nu vysu pušu.

– Kuo gaidi? – saceja Začs. – Guļstīs!

I Luoceits nūsagula.

– Cik sylts! Oi, cik sylts!

– I mani pasyldi, Luoceit!

– I myusu! I myusu!

Začs lēce i gula. A Luoceits kluseņom suoce veļtīs: nu mugurys iz suonu, nu suonu iz vādara.

– Sasyldi! Sasyldi! Myusim solts! – klīdze zuole. Luoceits vēlēs. Začs lakstēje, i mudri sasasiļdēja vysa pļova.

– Gribit, mes jiusim nūdzīduosim zuolis rudiņa dzīsmi? – paprasēja pymuo zuoleite.

– Dzīdit, – saceja Začs.

I zuole suoce dzīduot. Luoceits – veļtīs, a Začs – laksteit.

– Ei! Kū jius tī dorit? – Nu kaļneņa klīdze Ezeits.

– Syldam zuoli! – klīdze Začs.

– Kū?

– Syldam zuoli! – klīdze Luoceits.

– Sasaļsit! – aizaklīdze nu kaļneņa Ezeits. A zuoleitis izaslēja vysā augumā i aizdzīduoja skalim bolsim.

Dzīduoja vysa upismolys pļova.

I pādejuo lopa, kas treisēja viņā krostā, suoce viļkt leidza.

I prīžu adatenis, i egļu cykurži, i pat ziernūkļa aizmierstais teikls – vysi izaslēje, pasmaidēja i nu vysa spāka suoce viļkt zuolis pādejū rudiņa dzīsmi.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. PRĪDIS CYKURZS

Rudiņa mežā gaišs vokors. Aizapeikstēja i apklusa nazynoms putyns. Začs aizskrēja pi ryuča, nūsasāda i stuoja klauseitīs, kai ūrdz iudiņs.

– Iudiņ, iudiņ, iz kurīni tu skrīņ? – pavaicuoja Začs.

– Nu akmisteņa iz akmisteņu pa akmistenim skrīnu!

– Pa akmistenim. Labi jam! – padūmuoja Začs. – Kab maņ tai byutu.

Atguoja Skudra.

– Kuo staigoj apleik? – pavaicuoja Začs. – Mudri zīma, a tu volkojīs pa mežu?

– Vajag, – saceja Skudra. Īsmēle viedreitī iudiņa i guoja prūm.

– Stuovi! Parunuosim, – saceja Začs. Skudra nūstuoja.

– Par kū?

– Par kū gribi.

– Maņ nav laika runuot, – saceja Skudra. – Iudiņa juonas. – I aizguoja.

– Tod to dzeive! – nūsapyute Začs. – Skudrys suokušys nosuot iudini, nav ar kū i parunuot. Ogruok koč kaida nabejs sieņs atsarostu, varātu kū puorsprīst. A niu i sieņs nazkur nūsaglobuojušys.

– A tu parunoj ar mani, – saceja Prīdis Cykurzs. Jis gulēja sūpluok pi ryuča. – Es vacs, vysa kuo asu redziejs.

– Kū ta tu esi redziejs? – pavaicuoja Začs.

– Dabasus, – saceja Cykurzs.

– Kas ta jūs nav redziejs? Dzie, kur ir!

– Nā-a, es tī beju, augšā, – nūsapyute Cykurzs. – Mani ļūbēja Viejs. Gadējēs, atlidoj, – Vasals, Cykurz! – Vasals, es soku, kur beji pagaiss?

– Beju aizalaids da jiurys, stumdieju laivys. – Tai beja. A tu kuo taids biedeigs?

– Nazynu, – saceja Začs.

– Ek, dzeive beja! Nu reita pīsamūst, vyss mežs ānā, a pi myusu jau sauleite! Sauleite sasylda. Viejs atskrīn – šveikstim, prīcojamīs! A pa nakti zvaigznis. Tai i verās acīs. Maņ vīna patyka. Taida zaļa, mīleiga. Tik pasaruoda, jau i muns Viejeņš kluot. – Laissimēs, – soka, – da zvaigznis, Cykurz! – Tuoli tok! – Myusim tys nikuo! – Sajem i tik ness.

– Labi stuosti, dzedeņ, – nūsapyute Začs.

– Dzeivuojom labi, Zač. A kū tī runuot. Kuo ta pats taids kai apsamuocs, jauns tok?

– A kur ta jis niule, Viejs?

– Lidinej. Viejs, jis vysod jauns. A es, redzi, vacs, nūkrytu. Kam es vajadzeigs.

– Tev biedeigai, dzedeņ?

– Nā-a, Zači. Guļu, verūs dabasūs, klausūs iudineitī, īraugu zaļū zvaigzneiti – par Vieju īguodoju.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Mozajai raganeņai dusme

Nazkod dzeivuoja moza raganeņa. Jei beja tik symtu divdesmit septeni godi, tok tys deļ rogonu nav nikaids vacums.

Jei dzeivuoja sovā rogonys sātā, kas stuovēja vīna poša dzili mežā. Tai kai tei beja tikai mozys raganenis sāta, jei nabeja cīš kū lela. Tok mozajai raganeņai ar tū pītyka, šmukuokys rogonys sātys jei nabyutu i gribiejuse. Sātai beja breineigs vieja nūškībts jumts, leiks škūrstiņs i aiztaisamys lūgu ramys. A uorā beja izcalts maizis ceplis. Bez juo navarēja nikai. Rogonys sāta bez cepļa nabyutu nikaida rogonys sāta.

Mozajai raganeņai beja krauklis, kas muocēja runuot. Tys beja krauklis Abrakass. Jis muocēja nūkraukt na vīn ”Lobs reits!” i ”Lobs vokors!” kai sevkurs sprosts krauklis, kas īvuiceits runuot, a vysu kū cytu tože. Mozuo raganeņa cīši cīnēja jū, partū ka jis beja izmaklāti gudrys krauklis, kam par vysu beja kas sokoms, najemūt i papeira zam ķnuoba.

Apmāram sešys stuņdis dīnā Mozuo raganeņa nūsajēme, vuicūtīs čaravuot. Čaravuot nav nikaida sprostuo dzela. Kas čaravuošonā gryb kuo sasnīgt, nadreikst pasalaist slinkumaa. Vysupyrma juoīsavuica vysi vysmozuokī čaravuošonys muokslys seikumi, a lelī īt tik piečuok. Būru gruomota juoizjem cauri lopu piec lopys, nadreikst izlaist nivīna poša aizdavuma.

Mozuo raganeņa beja tykuse tik da diveji symti treispadsmytuos Būru gruomotys puslopys. Jei kai reize vuicējēs leita saukšonu. Jei atsasāda cepļa prīškā iz beņča, pajēme kliepī Būru gruomotu i čaravuoja. Krauklis Abrakass atsasāda jei sūpluok i vys nabeja mīrā.

“Tev juobur leits,” jis puormatūši krauce, “a kū tu bur? Nu suoku Tu līc leit boltajom peleitem, piečuok vardivem, vysa beiguos – egļu cykuržim! Maņ vys bais, ka tu i niule navareisi sasaukt rikteiga leita!”

Tod Mozuo raganeņa raudzēja sačaravuot leita catūrtū reizi. Jei lyka dabasūs sasaviļkt muokuļam, pamuove jam īt tiuļuok i, ka muokuļs jau beja viers jūs obeju, sauce: “Leisti!”

“Panejis!” krauce Abrakass. “Maņ ruodīs, ka tu jau pavysam esi sajukuse pruotā! Kam vysam tu veļ nagribi likt leit? Driebu knagim varbyut? Voi kūrpinīka nagleņom? Kab veļ bejušys maizis druponys voi koč rozinis!”

“Čaravojūt byušu puorsasacejuse,” saceja Mozuo raganeņa. “Jau mudruok maņ šod i tod ir tai gadiejīs. Tok četrys reizis piec kuortys?”

“Puorsasacejuse!” krauce krauklis Abrakass. “Es tev pasaceišu, kur ir vaine. Tu esi izklaideiga! Nav breinums puorsačaravuot, ka tymaa laikaa dūmoj par pavysam kū cytu!”

“Tev tai ruodīs?” dūmuoja Mozuo raganeņa. Tod jei pieški aizcierta cīši Būru gruomotu. “Tev taisneiba,” jei sirdeigai sauce. “Taisneiba, ka es nadūmoju par dzelu. I parkū nā?” Jei pasavēre iz kraukli. “Partū ka maņ ir dusme!”

“Dusme?” atkuortuoja krauklis Abrakass. “Iz kuo ta?”

“Mani tracynoj,” saceja Mozuo raganeņa, “ka šudiņ ir Rogonu nakts. Šudiņ vysys rogonys sasateik Bluča kolnā i doncoj.”

“Nu i?”

“Es vēļ asūte par mozu Rogonu daņčam, tai leluos rogonys soka. Juos nagryb, kab es juotu iz Bluča kolnu i doncuotu leidza!”

Krauklis raudzēja mīrynuot Mozū raganeņu i saceja: “Pasaver poša, symtu divdesmitsepteņūs godūs tu že navari gaideit, kab leluos rogonys teve jimtu par pylnu. Paliksi vacuoka, i byus tev vyss.”

“Ak tai!” klīdze Mozuo raganeņa. “A es grybu byut tī jau itūreiz! Voi saprūti mani?”

“Tys, kuo navari dabuot, juoizsvīž nu golvys,” krauce krauklis. “Voi ta kas mainuos nu tovu dušmu? Eimi pi pruota! Kū ta tu gribi darēt?”

Ite mozuo raganeņa saceja: “Es zynu, kū dareišu. Šūnakt juošu iz Bluča kolnu.”

Krauklis nūsabeida.

“Iz Bluča kolnu?! Tū tok tev leluos rogonys ir nūlīgušys! Rogonu daņci juos gryb doncuot vīnys.”

“Ha!” aizaklīdze Mozuo raganeņa. “Daudz kas ir nūlīgts. Tok, ka nasaļaun nūgiut…”

“Juos tevi nūgius!” paredzēja krauklis.

“Ai, glupuosts!” jei atsauce. “Es puorejom rogonom pīsavīnuošu tik tod, ka Rogonu daņcs byus jau suocīs. I, pyrma juos byus beigušys, juošu iz sātu. Tymā trikmīnī, kas itūnakt byus Bluča kolnā, nivīns nikuo i namanēs.”

/Otfrids Preislers, “Mozuo raganeņa”/

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. DZYMTAJĀ MEŽĀ

Začs nu reita kai izguoja nu sātys, tai i pagaisa rudiņa meža naapgalejamā skaistumā.

– Jau seņ beja laiks krist snīgam, – dūmuoja Začs. – Tok mežs stuov sylts i dzeivs. – Začam ceļā gadējēs Meža Pele.

– Pasastaigoj? – saceja Začs.

– Elpoju, – saceja Peleite. – Navaru atsaelpuot.

– Varbyut zīma ir aizmiersuse par myusim? – pavaicuoja Začs. – Pi vysu atguoja, a mežā i naīsavēre.

– Ak jau, – saceja Peleite i nūškurynuoja ūsenis.

– A maņ tai ruodīs, saceja Začs. – Ka jau juos nav i da ituo, vaira i nabyus.

– Tu kuo! – saceja Peleite. – Tai navar byut! Tai vēļ nav bejs, kab zīma puorītu car suonim.

– A ka naatīs?

– Kū tī runuot, Zač? Skraidi, elpoj, loksti, cikom depis lāc, i nadūmoj ni par kū.

– Es tai namuoku, – saceja Začs. – Maņ vyss juozyna iz prīšku.

– Daudz gribeisi zynuot, mudri vacs paliksi.

– Zači napalīk vaci, – saceja Začs. – Zači mierst jauni.

– Parkū ta tai?

– Mes skrīnam, saprūti? A kusteiba – tei ir dzeive.

– Hi-hi! – saceja Peleite. – I kai vēļ byusi vacs.

Jī reizē guoja pa stidzeņu i navarēja atsaprīcuot par sovu mežu.

Jis vyss beja kai caurspeideigs, meiksts, sovs. I nu tuo, ka jimā beja cik labi, Začam i Peleitei ap sirdi apsamete biedeigi.

– Tu nabādoj, – saceja Začs

– Es nabādoju.

– Bādoj, es radzu.

– Da vysā nabādoju, tik nazkai skumeigai.

– Puorīs, – saceja Začs. – Pīsnigs snīga, byus juojauc pādi. Nu reita da vokora tik skraidi i jauc.

– A parkū?

– Glupuo tu. Apēss.

– A tu skrīņ ar pakali pa prīšku, – saceja Peleite. – Itai! – I suoce skrīt pa stidzeņu ar muguru pa prīšku, ar purneņu pret Zači.

– Breineigi! – aizaklīdze Začs. I aizskrēja taipat.

– Redzi? – saceja Peleite. – Niu nivīns naīsaguoduos, kas tu esi.

– A es… A es… Zyni, kū es tevi īvuiceišu? Es īvuiceišu tevi ēst myzys, grybi?

– Es myzys naādu, – saceja Peleite.

– Tod… Tod… Īvuiceišu tevi skraideit!

– Navajag, – saceja Peleite.

– A kai ta lai es tev atmoksoju?

– A nikai, – saceja Meža Pele. – Byutu cīši labi, kab tev paleidziejs muns padūms.

– Paļdis tev! – saceja Začs. I smaideigs, rausteidams ūsys, aizskrēja nu Peleitis ar pakali pa prīšku.

– Breineigi! – dūmuoja Začs. – Niu mane nivīns nanūgius. Vajag tik labi sasatrenēt, cikom nav pīsnidzs snīga.

Jis skrēja ar pakali pa prīšku pa sovu meilū mežu, laizdamīs līknēs i rausdamīs iz kaļneņu.

– Saīt! – Začs klīdze pi seve vysā bolsā i gondreiž apsarauduoja nu prīcys, ka niu dzymtajā mežā juo nivīns naatrass.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

kule

Vysi taidi gudri, a kas kuli ness?

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. KAI PARUODEIT KLUSUMU

– Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…

– Mīreigai, – saceja Luoceits.

– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.

– Kur? – vaicuoja Luoceits.

– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.

– Kas?

– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.

– Nikas stuov i nasakust?

– Nui. Nikas nasakust.

– A ūdi? Verīs, kai lidoj! Ī-īīī! Ī-īīī! – I Luoceits suoce maut ar depem, ruodeidams, kai lidoj ūds.

– Ūdi vēļ vaira, – te Ezeits apklusa, maklādams eistū vuordu, – paruoda nakusteigumu, – beiguos jis pasaceja.

Luoceits atsasāda:

– Kai tys ir?

Jī obeji gulēja zuoleitē upismolā i siļdējēs buolajā rudiņa sauleitē. Aiz upis, treisādams ar apsem, gulēja malns mežs.

– Nu, redzi kur, verīs! – Ezeits pīsacēle i aizskrēja. – Redzi?

– Kū?

– Cik mežs ir nakusteigs?

– Nā, – saceja Luoceits. – Es radzu, kai tu skrīņ.

– Tu nasaver iz mane, a iz meža! – I Ezeits skrēja vēļ reizi. – Nu?

– Saīt, ka maņ iz teve nav juosaver?

– Nasaver.

– Labi, – saceja Luoceits i aizagrīze prūm.

– Da parkū tu vyspuor nasaver?

– Tu tok pats saceji, kab es nasavārtu iz teve.

– Nā, tu verīs, tik iz mani i iz mežu reizē, saproti? Es skrīšu, a jis paliks stuovēt. Es ruodeišu juo nakusteigumu.

– Labi, – saceja Luoceits. – Paraudzeisim. – I izplēte acs, vārdamīs iz Ezeiša. – Skrīņ!

Ezeits skrēja.

– Mudruok! – saceja Luoceits.

Ezeits skrēja mudruok.

– Stuovi! – aizaklīdze Luoceits. – Suoksim nu suokuma.

– Parkū?

– Da es nikai navaru par reizis pasavērt i iz teve, i iz meža: tu tai smīkleigi skrīņ, Ezeit!

– A tu verīs i iz mane, i iz meža, saprūti? Es skrīnu, mežs stuov. Es paruodu juo nakusteigumu.

– A tu navari skrīt lelim paliecīnim?

– Parkū?

– Paraugi.

– Kas es, kaids kengurs?

– Nu tok nā, a tu tai – ar kuojeņom, kuojeņom, i es nikai navaru ocu atraut.

– Tys nav svareigi, kai es skrīnu, saproti? Svareigi ir tys, ka es skrīnu, a jis stuov.

– Labi, – saceja Luoceits. – Skrīņ!

Ezeits otkon skrēja.

– Nu?

– Ar taidim mozim sūleišim naparuodeisi, – saceja Luoceits. – Ite vajag lākuot itai!

I jis aizlēce kai eists kengurs.

– Stuovi! – klīdze Ezeits. – Klausīs!

Luoceits sastynga.

– Dzierdi, cik kluss?

– Dzieržu.

– A ka es aizaklīgšu, to ar klīdzīni paruodeišu klusumu.

– Āāāāā! – aizaklīdze Luoceits.

– Niu saproti?

– Nui! Vajag klīgt i mest kiuliņus! Āāāāā! – Luoceits aizaklīdze par jaunu i puormete kiulīni par golvu.

– Nā! – klīdze Ezeits. – Vajag skrīt i pasalēkt. Verīs! – I suoce laksteit pa pļovu.

– Nā! – klīdze Luoceits. – Vajag skrīt, krist, pīlēkt kuojuos i liduot.

– Kai tys ir? – Ezeits apsastuoja.

– A tai! – i Luoceits laidēs lejā nu stuovuo upis krosta.

– I es! – aizaklīdze Ezeits iz vēlēs nu krosta pakaļ Luoceišam.

– La-la-lā! – aizaklīdze Luoceits, ruopuodams atpakaļ augšā.

– Tra-la-lā! – Ezeits nūtrallynuoja kai putyns.

– Ai-jai-jai! – vysā reiklē aizaklīdze Luoceits i otkon nūlēce nu stuovuo krosta.

I tai da poša vokora jī skraidēja, lakstēja, vēlēs nu krosta i klīdze pylnā bolsā, ruodūt meža nakusteigumu i klusumu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. ATĻAUNIT PAVAKARĒT REIZĒ AR JIUSIM

– Začs prosuos vakarēt.

– Lai vakarej, – saceja Ezeits i iznese iz gaņku vēļ vīnu peitū krāslu.

– Var īīt? – vaicuoja Začs. Jis stuovēja pi gaņku, cikom Luoceits runuoja ar Ezeiti.

– Ej! – saceja Ezeits.

Začs izkuope pa trepem i cīteigai iztryna depis iz palavika.

– Triņ, triņ! – saceja Luoceits. – Ezeišam pateik, ka ir teirs.

– Dreikst atsasēst? – vaicuoja Začs.

– Siest, – saceja Luoceits. I Ezeits ar Luoceiti tože atsasāda.

– A kai mes vakarēsim?

Ezeits nasaceja nikuo.

– Siedi timseņā i klusej, – saceja Luoceits.

– A runuot dreikst? – vaicuoja Začs. Ezeits otkon nūklusēja.

– Runoj, – saceja Luoceits.

– Es vakareju pyrmū reizi, – saceja Začs, – partū nazynu nūsacejumu. Nasasyrdit iz mane, labi?

– Mes nasasyrdam, – saceja Ezeits.

– Kai izzynuoju, ka jius taisitēs vakarēt, par reizi skrieju da tovys sātys, Ezeit, i tik vērtīs nu tūs tī kryumu. Redz, dūmuoju, cik šmuki jī vakarej! I kab maņ tai byutu! Nūskrieju da sātys, nūcieļu nu čardaka vacu krāslu, atsasādu i siedieju…

– Nu i kai? – pavaicuoja Luoceits.

– Da nikai. Palyka tymss, – saceja Začs. – Nā, dūmuoju, tys nav tai prostai – siedi i gaidi. Tī nazkas cyts. Pasapraseišu, dūmuoju, vakarēt ar Ezeiti i Luoceiti. A ka gadīnī pajem?

– Ak tai, – saceja Luoceits.

– A mes jau vakarejam? – pavaicuoja Začs. Ezeits vērēs, kai lieneņom apsalaiž tymsa, kai palejuos sasastuoj mygla, i tikpat kai nasaklausēja Zača.

– A vakarejūt var dzīduot? – vaicuoja Začs. Ezeits nasaceja nikuo.

– Dzīdi, – saceja Luoceits.

– A kū?

Nivīns jam nikuo naatsaceja.

– A var ļusteigu? Varbyut es ļusteigu nūdzīduošu, a to nazkai na sevī?

– Dzīdi! – saceja Luoceits.

– La-la-lā! La-la-lā! – Začs aizadzīduoja pylnā bolsā. I Ezeišam palyka pavysam biedeigai. Luoceišam beja kauns Ezeiša prīškā, ka jis, redz, atviļcs leidza Zači i Začs niu pļurkst – nasaprassi kū – i niu vēļ bļaun vysā bolsā. Tok Luoceits nazynuoja, kū dareit, partū suoce dzīduot leidza ar Zači.

– La-la-lā! Tra-la-lā! – klīdze Luoceits.

– La-la-lā! La-la-lā! – dzīduoja Začs. A tymsa palyka vys bīzuoka i bīzuoka, i Ezeišam beja vīnkuorši suopeigai dzierdēt tū vysu.

– Varbyut paklusēsim, – saceja Ezeits. – Pasaklausit, cik kluss!

Začs ar Luoceiti nūklusa i īsaklauseja. Puori pļovai i mežam muove rudiņa klusums.

– A kū, – šveiksteidams prasēja Začs, – niu darēt?

– Kuš! – saceja Luoceits.

– Mes itai vakarejam? – nūšveikstēja Začs. Luoceits pamuove.

– Klusēt… da tymsa?

Palyka vysā tymss, i viers pošu egļu viersyuņu pasaruodēja zeļteita mienesneicys škēle.

Nu tuo Ezeišam i Luoceišam par reizis palyka syltuoks. Jī pasavēre vīns iz ūtra, i kotrys nu jūs tymsā juta, kai jī smaida vīns ūtram.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.