Latvejis kulturys kanons i latgalīšu kultura

Pīktdīņ, 11. aprelī 11 stuņdēs, Reigā Muzykys akademejis Senata zalā kūpā saīs dorba grupu eksperti, kab turpinuotu diskuseju par Kulturys kanona sataiseišonu. Tys byus īvoda pasuokums ekspertu grupu īkšejom debatem i plašuokai sabīdryskajai diskusejai.

Kulturys kanons ir izcyluokūs i īvārojamuokūs muokslys dorbu kūpums, kura aizdavums ir paruodeit vysu laiku nūzeimeiguokūs Latvejis sasnīgumus vysaidūs muokslu atzorūs – literaturā, muzykā, teatra muokslā, kinā, vizualajā muokslā, arhitekturā i c.
Kanona taiseišonys mierkis ir izalaseit izcyluokuos Latvejis kulturu raksturojūšuos kulturys vierteibys, ar kurom asam lapni i kurom vajadātu byut sevkura Latvejis īdzeivuotuoja kulturys pīredzis pamatā, nūdrūsynojūt juo pīdereibys izjiutu Latvejai.

Kulturys kanona taiseišonā Latveja sekoj Dānejai i Nīderlandei, kur itaids kanons jau ir sataiseits. Latvejis Kulturys kanonu dūmuots sataiseit apmāram goda laikā. Piec juo sataiseišonys vēļ tiks gataveita gruomota i sātyslopa teiklā, kab popularizeitu kanonu i juo plašuos vareibys.

Pīktdīņ byus eksamens Latvejis kulturys sabīdreibai – voi Latvejā ir latgalīšu kultura voi nā. Voi latgalīšu kulturys vierteibys var tikt kanonizeitys i pīzeitys par eistom i sevkuram Latvejis īdzeivuotuojam svareigom, vierteigom, nūdereigom.

Tod i redzēsim, voi kas nabejs nu Latgolā i latgalīšu radeituo ir centra interesis vārts. Na tikai materialuo kultura, kas ir rakstureiga myusu zemei, a ari latgaliski raksteituo literatura, latgaliski dzīduotuos dzīsmis, muzyka, kinys.

Eksamena atbiļdēs byus radzams, voi latvīšu kulturys kanonā īīs koč vīns latgalīšu kulturys dorbs voi ari otkon tei byus totalitaruo i “augstuo” kultura, kur latgalīšu muokslai, literaturai, muzykai i c. nav vītys.
Politkorektais Latvejis ministreju totalitarisms par latgaliskū nazyna i nasainteresej. Kai lai kaids atguoduotu par latgaliskū, ka ni poši latgalīši.

Varbyut, īsasaistūt taisamuo Latvejis kulturys kanona sabīdriskajā apsprīsšonā, sovu vīdūkli ir vārts izsaceit ari latgalīšu sabīdryskajom organizacejom.

Beiguos vaicuojums puordūmom.
Kurs tod byutu tys latgalīšu kulturys dorbs, kas veidoj sevkura Latvejis īdzeivuotuoja kulturys pīredzi?

Olūts: LaKuGa.lv

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. KA TU NŪGLOBOJ SAULI, MAŅ PALĪK BIEDEIGAI

Viers kolna ir mygla i ružovi oranži atspeidumi. Cauru dīnu leja leits, tod nūstuoja, izleida saule, aizguoja aiz kolna, i niu kolns palyka taids.

Beja cīši šmukai, tai šmukai, ka Ezeits ar Luoceiti tik vērēs i vīns ūtram nikuo nasaceja.

A kolns vysu laiku mainējēs: oranžais aizguoja pa kreisi, ružovais – pa labi, a gaiši zylais tyka tymsi zyls i palyka augšā.

Ezeišam i Luoceišam jau seņ patyka itei spēle: aiztaisi acs, a kod atpliessi, vyss jau cytaižuok.

– Taisi mudruok vaļā, – šveikstēja Ezeits. – Cīši breineigai!

Niu oranžais beja izteciejs šaurā dzeislā puori vysam kolnam, a ružovais i gaiši zylais vysā pagaiss.

Mygla beja tī augšuok, a pats kolns beja kai apteits ar oranžu baņti.

Jī otkon dataisēja acs, i, kod piec vīnys šaļtenis attaisēja, vyss otkon beja puorsamainiejs.

Oranžais myrguoja vītvītom nu kreisuos i lobuos pusis, ružovais pieški pasaruodēja pa labi, ružovi zylais beja pagaiss, a kolns vyss beja palics taids tymss, svineigs, i nu juo vīnkuorši navarēja nūlaist ocu, Ezeits i Luoceits otkon dataisēja i attaisēja acs: kolns beja mīreigs, taids kai myglā, ar vīglu ružovu atbluozmi nu lobuos pusis, tok jī napaspēja ni ocu aiztaiseit, kai itei bluozme jau beja pagaisuse.

Iz Ezeiša i Luoceiša vērēs kolns – īsatiņs myglā i cīši šmuks.

I pieški, varbyut tys Ezeišam i Luoceišam tik tai pasaruodēja, nazkas aizarunuoja:

– Jiusim pateik vērtīs iz mane?

– Nui, – saceja Ezeits.

– A kas? Kas runoj? – kluseņom vaicuoja Luoceits.

– Es asu šmuks?

– Nui, – saceja Ezeits.

– A kod es jiusim pateiku lobuok – nu reita voi vokorā?

Niu i Luoceits saprota, ka runoj kolns.

– Maņ nu reita, – saceja Luoceits.

– A parkū?

– Tod prīškā ir vasala dīna i…

– A tev, Ezeit?

– Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigi, – saceja Ezeits. – Tok maņ vaira pateik vērtīs iz teve pa vokorim.

– A parkū?

– Ka verīs pa vokorim, dūmuot, stuovi tī viersyunē, i var redzēt tuoli, tuoli.

– Kū ta tu redzieji šudiņ, Ezeit? – vaicuoja kolns.

– Šudiņ saule vys gribēja nūsaglobuot, tok nazkas juos nalaide, a es nadūmuoju ni par kū, es tik vierūs.

– A es… Mes… Te attaisom acs, te dataisom. Mes tai spielejam, – saceja Luoceits.

Vokora bluozme mudri pagaisa.

I, kod beja jau pavysam satimss, zyli zalī dabasi pieški atsaruove nu kolna, i jis vyss tyka skaidri radzams – malns iz buoli zyluos streipis, kas jū atdaleja nu tymsūs dabasu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 - LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. SKANIS I BOLSI

– Pa pusmīgam, Luoceit, var īsadūmuot vysakuo, kuo tik gribi, i vyss, kū tu īsadūmuosi, byus kai dzeivs. I tod ta…

– Nu!

– Tod ta…

– Nu runoj že!

– I tod ta… dzieržamys skanis i bolsi. – Ezeits vērēs iz Luoceiša ar lelom opolom acim, dūmuot, ka itamā šaļtī, vot taišni niule, byutu īsadūmuojs par kū ta taidu, par pošu svareiguokū.

– I kū tu dzierdieji? – kluseņom nūšveikstēja Luoceits.

– Šudiņ?

– Aha.

– Sīnuozeiti, – saceja Ezeits.

– A vakar?

– Vardivi.

– A kū jei saceja?

– Jei dzīduoja. – I Ezeits aiztaisēja acs.

– Tu jū dzierdi i niu?

– Dzieržu, – saceja Ezeits ar aiztaiseitom acim.

– Es ari aiztaiseišu acs. – Luoceits aiztaiseja acs i nūsastuoja tiuļuok Ezeišam, kab lobuok dzierdeitu.

– Dzierdi? – vaicuoja Ezeits.

– Nā, – saceja Luoceits

– Laidīs mīgā.

– Tod vajag atsaguļt zemē, – saceja Luoceits. I nūsagula.

– A es pi teve. – Ezeits atsasāda sūpluok. – Tu tik īsadūmoj: jei sēd i dzīd.

– Īsadūmuoju.

– A niu… Dzierdi? – I Ezeits kai dirigeidams suoce maut ar depi. – Aizdzīduoja!

– Nadzieržu, – saceja Luoceits. – Sēd, acs izbūzuse, i klusej.

– Parunoj ar jū, – saceja Ezeits. – Dagrīz viereibys.

– Kai?

– Soki: “Mes ar Ezeiti atguojom nu tuolejuo meža iz jiusu koncertu”.

Luoceits kustynuoja lyupys.

– Pasaceju.

– Nu?

– Klusej.

– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Lobuok tu siest, a es nūsaguļšu. Taaai. – I jis, bubynuodams nazkū, īsakuortuoja sūpluok Luoceišam zuolē.

A dīna īsyla, i gars, slaids rudiņs muove prīdēs i grīzēs kreitūšuos lopuos.

Luoceits jau seņ beja attaisiejs acs i niu vērēs iz dzaltonbryunūs kūku, iz vieja, kas saruove grumbuos pļančku, a Ezeits vys ņūrdēja i kluseņom runuoja, gulādams sūpluok zuolē.

– Dzierdi, Ezeit, – saceja Luoceits, – deļkuo myusim itei vardive, kuo? Īsim, salaseisim sieņu, izcepsim! A maņ deļ teve ir nūglobuots uobeleits.

– Nā, – ocu naattaisiejs vaļā, saceja Ezeits. – Jei aizdzīduos.

– Nu i, aizdzīduos. Tolks to kaids?

– Ek tu! – saceja Ezeits. – Sieņtenis! Uobeleiši!.. Kab tu zynuojs, kai tys ir – ituos skanis i bolsi!

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 – LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs EZEITS MYGLĀ

Treisdesmit ūdeņu izskrēja pļovā i suoce spēlēt iz sovu smolkūs, spīdzūšūs vijūleišu.

Mieness izleida nu padebešu i smaideidams aizmuove pa dabasim.

– Mmmū!… – aiz upis nūsapyute gūvs. Aizarēja suņs, i pa stidzeņu aizskrēja četrudesmit mienesneicys začeišu.

Iz upis pasacēle mygla, i biedeigs bolts zyrgs īsleiga jimā da kryušu, i niule ruodējēs – lela bolta raudive maun pa myglu i sprausluodama vys nūlīc jimā golvu.

Ezeits sēdēja iz kaļneņa zam prīdis i vērēs iz mienesneicys gaismys apspeidātuos līknis, kas sleika myglā.

Beja tik breineigai, ka jis pa šaļtei nūtreisēja: voi tys vyss jam gadīnī nasaruoda sapynā?

A ūdeni napīkuse spēlēt iz sovu vijūleišu, mienesneicys začeiši doncuoja, a suņs gauduoja.

– Pastuosteišu, naticēs! – padūmuoja Ezeits i suoce vērtīs vēļ viereiguok, kab atguoduotu ituo vysa skaistuma, da pādejuos zuoleitis.

– Redz, i zvaigzne nūkryta, – jis īsavēre, – zuole nūsalīce pa kreisi, nu egleitis palykuse vīna viersyune, i niu jei maun sūpluok zyrgam… A interesnai, – dūmuoja Ezeits, – ka zyrgs liksīs gulēt, jis nanūsleiks myglā?

Jis pamazeņam suoce laistīs nu kolna, kab tyktu myglā i pasavārtu, kai ir tī vydā.

– Redz, – saceja Ezeits. – Nikuo navar redzēt. I depis navar redzēt. Zyrgs! – jis pasauce. Tok zyrgs nikuo nasaceja.

– Kur že palyka zyrgs? – padūmuoja Ezeits. I bryda taišni. Vysapleik beja kluss, tymss i slapnis, tik augšā nu viersa sluobai laistējēs vokora bluozme.

Bryda jis ilgi ilgi i pieški sajuta, ka zemis zam juo nav i jis nazkur kreit. – Plunkš!…

– Asu upē, – saprota Ezeits, až nūsaļs nu bailis. I suoce sistīs ar depem iz vysom pusem.

Kod jis izmuove iz iudiņa, beja tikpat tymss kai da tuo i Ezeits pat nazynuoja, kur ir krosts.

– Lai upe poša mani nas! – jis nūsprīde.

Nūsapyute tik dzili, cik varēja, i jū suoce nest iz leju pa straumei.

Upe šveikstēja ap akmistenim, burbulēja vierputēs, i Ezeits sajuta, ka ir vysā puormiercs i dreiži nūsleiks.

Pieški nazkas dasadyure pi juo pakalejuos depis.

– Atlaidit, – nazkas īsarunuoja bez bolsa, – kas jius esit i kai tykot ite?

– Es asu Ezeits, – taipat bez skanis atsaceja Ezeits. – Es īkrytu upē.

– Tod siestit maņ iz mugurys, – bez bolsa nūsaceja nazkas. – Es nūvesšu jiusu da krosta.

Ezeits izasāda iz nazkuo šauruos mugurys i par minotu jau beja krostā.

– Paļdis! – jis pasaceja bolsā.

– Nav par kū! – bez skanis nūsaceja nazkas, kuo Ezeits daža naredzēja, i pagaisa viļņūs.

– Ot tev i stuosts… – nūsapurynuodams dūmuoja pi seve Ezeits. – Voi ta kaids nūticēs?!

I aizakiuluoja myglā.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 – LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs – puosoku gruomotys “Ezeits myglā” autors. EISA BIOGRAFEJA

Krīvu dzejnīks i rakstnīks Sergejs Kozlovs ir dzims 1939. goda 22. augustā Moskovā. Taisneiba, ka moz kas zyna jū pošu, a vysi paziest i ļūbej juo gruomotu varūņus: Ezeiti, Luoceiti, Zači i cytus. Piec juo dorbu sataiseits nazcik multiplikacejis kinu, pazeistamuokuos nu jūs ir „Ezeits myglā” i „Lauvāns i bruņurupucs”. Zynamuokuos gruomotys ir “Ezeits myglā”, “Ezeits i jiura”, “Kai Ezeleits šyva kažuku”. Ak jau nu bierneibys kotrys nu myusu atguodoj ari taidys kinuos dzieržamys bārnu dzīsmeitis kai:

“Я на солнышке лежу,

Я на солнышко гляжу”

voi

“Облака,

Белогривые лошадки”.

A vyss suocēs jau bierneibā, kod juo meiluokuo gruomota beja Danieļa Defo “Robinsons Kruzo”, vieļuok – Bunina, Jesenina i Pasternaka dorbi. Koč S. Kozlova sapyns beja izavuiceit par liduotuoju, jis īsastuoja Literaturys institutā, kū veice ar diplomdorbu – dzejūļu kruojuma manuskriptu. Pyrma palikt par profesionalu rakstnīku, jis struoduoja tipograpejā, gaļdnīceibā, brauce iz kuģa par kačagaru i laidēs geologiskajuos ekspedicejuos, struoduoja ari par dzīduošonys škūluotuoju i ekskurseju vadeituoju.

Stuostus par puosoku mežu i juo īdzeivuotuojim S. Kozlovs suoce raksteit 20. gs. 60. godūs, i jī rūnās i pa šai dīnai. Puosokys dūmuotys bārnim, tok sovpateiguos filozofiskuos raksteibys deļ aizskar kotra skaiteituoja sirdi i naatstuoj vīnaldzeigus ari lelūs.

Kotram zvārānam ir sova sāta, karakters i dzeive, jī taipat kai cylvāki guodoj iedīni i molku, kurynoj cepli i verās gunī, sepinej i cer, bādojās i ir prīceigi, klausuos meža bolsūs i skonūs, viejā, leitā i kūku šveiksteišonā. Jī īt cyts da cyta gostūs, vakarej, pasastaigoj, sasastreid i salobst, apsavainoj cyts iz cyta i cīnoj cyts cytu ar sienim, ūgom i čaju ar madu.

Piec puosokys “Ezeits myglā” 1975. godā tyka sataiseita, piečuok ari latvyski puorskaņuota multiplikacejis kina “Ezeits myglā”, kas daudzim labi zynoma jau nu bierneibys.

Poša puosoka “Ezeits myglā” ir daļa nu leluoka kruojuma, kas kai gruomota ar taidu pošu nūsaukumu izguojuse tik 1989. godā. Gruomota suocās ar itū puosoku, i tuoļuok jai ir div dalis: “Zuolis rudiņa dzīsme” i “Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds”.

Nazkai pyrma puors godu najauši puorskaitieju nazcik S. Kozlova dorbu, i īsaļūbieju itymā sovpateigajā pasaulī. Puors puosoku asu puorcāluse ari latgaliski – vīnkuorši taipat, sovys prīcys piec. Izaruodēja, ka juos pateik ari cytim, partū napasenim tyka publiceitys žurnalā “Katōļu Dzeive” i teikla vītā “LaKuGA”, www.lakuga.lv. Kab itymā puosoku mežā īvest vēļ vaira skaiteituoju, īsadūmuoju īlikt ari ite. A varbyut kaidam nūder. :O)

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008.

Olūts: LaKuGA.lv