.
Reits ir eists murgs. Lai gon kurs reits kod nabejs nav bejs murgs. Bet tys tai.
9 stuņdēs nu reita myusim ir paradzāta sasatikšona ar Mariju Grigorjevnu. Maņ ir intriga. Juos izslavātuo izpyustuo pūdeļgolva ir bejuse kai taids nūslāpums jau nu pyrmajom reizem, kod saguojs dzierdēt Sibira stuostus.
Īsadūmoju, ka jei varātu byut godu 45-50 buoba, rasna, ar sorkonu voi zylu skustu iz placu, nūteikti ar buorkstim. Nūteikti vylnys jaka i sorkoni byudi, drusku apveituse uoda. Moti sakaseiti, blondi, daguns kai ogūrcs. Bolss kai čāguonam.
(Ite es vēļ nazynuoju, ka Ačinskā čāguoni klusej i tup kūkūs, kab natierēt energejis…)
Ceļomēs ap 8 nu reita, varbyut pat mudruok. Kai pīsacieļu, nikai naatguodoju. Tik labi, ka izlītne ir ustobā. Aldis īmaun pa durovom, jis kotru reizi klauvej. Jis smaida. Da atšaut vysus, kas nu reitim klaigoj i smaida! Mes laikam izaveram brīsmeigi…
Spuornoj tys, ka zynom – Latvejā ir 3 stuņdis naktī!!! I jī, maitys, guļ!!!
Tikai cereiba īraudzēt Mariju Grigorjevnu izdzan mani nu syltuo midziņa. Ar gryutu sirdi sakluoju gultu. Koklys otkon syurst, īdzeru C vitmina trīcīndevu, vēļ nazkaidu kīmeju. Dzeram čaju.
Juopasasteidz, piec minotu 15 jau juobyut školā.
Ap 10.00 vēļ asam kojuos. Marija Grigorjevna sasatikšonu ir puorcāluse. Lai myusus nakavātu i natraucātu… jei pīzvaneis, kod gribēs myusus satikt.
Tuo rezultatā siežam vysi kojuos i gaidam. Pīzvaneit jei var kuru kotru šaļti…
Paēdem, padzērem čaju.
Muna čaja kolekceja ar vysu kūrpu kasti ir izvylkta, vīneigi ryugtūs peliejumus, kū Ilona pasamanēja viļcīnī īdzirdeit cytim, cikom gulieju reita namanē, nūlīkam nūst – lobuok tuoļuok nu grāka!
Byutu interesnai, kū muitnīki iz rūbeža byutu sacejuši par kūrpu kasti, kas pīspundāta pylna ar nazkaidu zuoli… Kaste, kai jau var saprast, beja pošā mugursūmys augšā,partū ka cytur naīleida. Gudra es asu!
Apsaveram Ačinskys karti. Teik atrosti svareiguokī objekti: teatris, kina, arhivs, baņa. Aiz gara laika apsaveram, kur jim te kopi, kur parki. Tī daudz smīkleigu zeimu, par kurom navar saprast, kū juos varātu apzeimuot.
Izmieginojam lugu.
Tai kai tūšaļt guļam pa gultom zam deča – lai syltuoks, tod mieginuojums saīt taids guļūšs. Ilona, tfu, Madaleite ar sovu Odumeņu zam vīna deča, Iļža ar čortu – ūtrā ustobys pusē.
Nu kai pi psihoanalitika vysi!
I tod jei atsaroda!
Jei atguoja iz kojom, īguoja ustobā pi myusu i beja šokā. Tai varātu apzeimuot tū stuovūkli, cikom jei dūmuoja, parkū mes vysi asam gultuos i parkū Aldis ir pi myusu. (Patīseibā maņ patyka tys naivais komendaņšu breinums, parkū mes, naatkareigi nu dzymuma, kotru reizi jēmem obeju ustobu atslāgys.)
Marijai Grigorjevnai beja bryuns kažuks, jei nabeja rasna. Nu bet moti! Kai pūdeļam! I nūkruosuoti tymsi bryuni, drusku iz sorkona!
Jei rūsējēs, vysa kū runuoja.
Bet mes drusku īsmējem – par tū skotu, kai jei īguoja ustobā, a mes vysi zam deču, a lūgam aizkors nav atvylkts – kab syltuoks byutu. Taida intima atmosfera… I jei tik runuoja.
Školā nikuo taida brīsmeiga nabeja.
Irina Iļjiņična beja buoba ar zornom, tai jau sirsneiga, no boika. Vysys puorejuos jei apleik tai kai taidys myusys. Myusu Marija Grigorjevna až kusa i tecēja.
Pasaruodēja Aļbina Dmitrijevna. Varātu saceit, ka tys beja kai rupa maize iz vyspuorejuo tortu fona. Breineiga.
Jei ilgi nasaceremonēja. Nūsavēre, kas mes taidi, i savuoce nu školys. Nasaceisim, ka sajiusmā lauzem krāslus, bet vysmoz kaida puormaine.
Mes braucem iz vojennū gorodoku pīsaregistrēt. I myusus vede školys šopers ar tik pīkurynuotu buseņu, ka prīca apsazynuot vysus sovus džemperus!
Lai gon tik breineigi sasačučaluojuši mes laikam vaira nebejom nivīnu dīnu, pat tod, kod palyka iz pusis soltuoks.
Acīs vys stuov Ilonys capure, kam spolvys beja tik garys, kai pa gobolu izavēre piec ryža izplyukuota parika. Atlaid, Ilona, tei capure ir atguoduošonys vārta! Patīseibā tys beja šaļs, bet nu tys tai.
Pi registreišonuos beja interesnai. Tī beja skaudzem ļaužu, kas sēdēja bezgaleiguos i nasaprūtamuos rynduos, kur nikai nasaprostu, kurs ir piedejais, kab naapvaicuotu vysu. Bet tys varbyut ari ir ryndu šarms – sasapazeit, izalomuot, dvēseli izkrateit.
Myusim tuo lobuma nadatyka. Myusim beja gona ar sevi.
Stuovējem kai inventars, cikom Aļbina Dmitrijevna kursēja pa kabinetim, purpynuodama zam daguna, kur otkon licīs tys voi itys padonoks.
Puorskaitējem, kas vajadzeigs uorzemnīkam, kab registreitūs. Tys nav reali.
Saprotom, ka vīnlaiceigi iz tīni juoīsarūn vysim, kas pīraksteiti dzeivūklī, kur kaids gryb registrētīs. Jemūt vārā, cik garys ir ryndys i cik laika tys prosa, breinums, kai Krīvejis ekonomika vēļ nav sabrukuse. Navar byut, ka vysi ir bezdarbnīki ir var sēdēt tī sutkom.
Beja cīši interesna lopa. Tī beja nazkas par uorvalstu viestnīceibom, bet maņ patyka, ka cytu vaļstu nabeja – tikai bejušuos PSRS republikys. It kai uorzemis ar tū ari beidzās. Voi ari iz pasauļa nav nikuo cyta bez bejušuo PSRS.
Tod mes gaidējem Rancānu. Nazynu, cik ilgi gaidējem, tok soltums leida cauri vysam škeletam i džemperu štukaturka tī daudz naleidzēja. Aļbina beja ar myusim. Jei nasaprota, parkū myusim juostuov iz īlys, ka var sēdēt syltajā školys busā. Es ar niu nasaprūtu, bet tūreiz lykuos cīši logiskai.
Oi, kaidi tik purni tī nabrauce garom! Taidi kroti!!!
Beja ari normali ļauds ar žiguleišim. Bejušī vajennī beja, nazkodejī gūda ļauds.
Nazkod tī ir bejs šmuks i īkūpts vojannais garadoks, niu tik aizlaistys klumbys palykušys, statineiši i nūlaistys sātys.
Nazkai maņ Aļbinys saceitais vys pruotā palics. Kočkod tī ak jau vyss beja kai taidā paraugpiļsieteņā.
Kod īsasēdem školys busā, Rancāns beja kluot.
Vysmoz maņ tai ruodīs. Voi varbyut mes tikai taisējemēs sēstīs?
Tod mes jū palaidem braukt prūm, partū ka myusim juo navajadzēja.
Iz školu aizbraucem ar busu.
Nikas cyts pruoteigs nanūtyka, vysmoz es naatguodoju. Ačinskā beja tik labi, ka nabeja laika raksteit (i leidz ar tū niu nav dīnysgruomotys, nu kuo nūraksteit…).
Reizis 100 lobuok nakai beja dūmuots. Te vīnkuorši byutu juofotografej kotra sāta!
Paēdem pušdīnis tukšā školys iedneicā, myusus nūlomuoja, ka asam atguojuši ar mietelim. Cēlemēs nu iesšonys i nesem drēbis iz garderobi, kab piec šaļts jūs nu tīnis pajimtu.
Beja breineigs guņsdziesieju aparats, izpuškuots ar speidulim i veitenim. Ka kam degt, tī vajadzātu ilgi kastīs, cikom tyktu da dziesšonys.
Vaira nikuo naatguodoju.
Ā, mes guojom iz veikalu i fotografējemēs pi oranžuo Lenina!
Oi, kai es itū varieju aizmierst!
Guojīņs beja vīnkuorši genials. Digitalais aparats atdeve golus – vīnkuorši sastynga (juo piedejais dvesīņs ir biļdeite ite sūpluok!). A mes mudrā sūlī gar tom breineigajom budonkom! I kas par skotim! Kas par rokstim! Kas par pūstažu i bagadzeļņu!
Rikteigi nazynu, deļkam guojom iz tū veikalu, tys beja varbyut kilometru voi vaira nu koju. Vīneigais lobums – pošapsakolpuošonuos i var vozuotīs pa jū.
Bet Lenins!
Jis beja kai dzeivs i iz taida postamenta, ka knapi var redzēt, ka Lenins. Kab nabejs myusu leninologejis pīredzis (tok jau mes ar Ilonu paspējem pat pionīrūs, a Lenina unukūs sabejom pa pylnai programmai), mes tymā oranžajā klucī Lenina napazeitu.
Jī jū beja nūkruosuojuši. Laikam bronzys kruosā. Bet izavēre labi. I juo seja beja aizsnyguse, izavēre pastrāšnai.
Partū otkon barnu laukums ar snīga skulpturom i slidkaļneņu beja pošā laikā.
Vokorā laikam teatri mieginuojom.
Ak jau, ka mieginuojom. Maņ ruodīs, ka tei beja tei dīna, kod es apvylku sukni i Aldam beja tautystārpa župons iz streipainuo marjaka krakla…
Bet es nagaranteju!
0 Atbildes uz “Sibira stuosti. 18. janvars. Mes ite dzeivuosim”