Muzyka nu kinys “Kūristi”

Muzyka nu kinys “Kūristi” (2004), muzykys autors Bruno Coulais.

P. S. Maņ tūs dzīšmu nav – tik spīgeļs nu olūta http://grooveshark.com, tī salasieju kolekceju. Video var atrast vysur kur teiklā. Par pīmāru, ite.

beidzūt aizeju nu lv.lv

īspiejams, nu medeju dīnrokstu palīku tik pi Dīnys. koč jau lobu laiku narokstu i tī, tai pa ratam tik. vakar naktī suoču vīnu rokstu i pamešu kai malnrokstu. lai nūsastuov. varbyut izdziesšu. kod sirds ir par daudz pylna, ir juopaklusej i nazkas juopatur sevī.

cikom tei Dīna vēļ kust i ari piec šuma ar puordūšonom vyss daudz moz pa vacam. partū ka maņ pateik attīksme. teiri subjektivi. kai cylvākam. patikšonys leiminī. tys ir, sadarbeiba i cīns pret mani i munim tekstim. ari nu auditorejis pusis. vysmoz da šuo.

pareizuok sokūt, maņ vīnkuorši daudz vīgļuok rokstuos latgaliski - breivuok, patīsuok. latgaliski es asu es poša. ir nūsaveics tim, kas muok, gryb, spiej tuo puorskaiteit. latvyski es maloju i atkuortoju cytu tekstus. latgaliski skaņ nu mane pošys, munys bierneibys i tim dziļumim, kur vari atsazeit sev byut vuojs, nadrūss, nalaimeigs, tok reizē ari styprys, prīceigs. latgaliski es asu duorgakmiņs, kas var guozt kolnus. cytuos volūduos es eju ar cytu īdūtim skrybynim, kūka kuojom.

nu lvlv asu prūm. es tai šudiņ izdūmuoju pyrms pādejuo roksta, kū pat napuorpubliceju ite. tai šudiņ saprotu i piec juo.

reiz tam beja juonūteik. navar vysu laiku īt pret kolnu, dzeivuot dzeivi pret spolvu.

kod esi izsmalts i tukšs, nav juorunoj. tuksneša nikod napīlīsi, ka zam zemis nav olūta. nav kuo juot sovu i cytu ļaužu laiku i nervus. nav kuo komuot seve, redaktoru, korektoru. tys nav jūs honoraru vārts. breiveiba vysod moksoj vaira.

ilgi tai rokstūt, nav prīcys, azarta, spāka. tys ir, nav pamata byut radeituojam – pasaceļt. partū ka raksteišona ir pasaceļšona. nazkas vaira kai vīnkuorši byut. rokstu to es tikai tuos vīnys šaļts deļ – pasaceļšonys, paceļšonys. kod dasadur dabasi voi kas i pošai breinums, nu kurīnis tyss vyss munu pierstu golūs i monitorā.

raksteišona bez pasaceļšonys ir cepšona i haltura. ni maņ tuo vajag, ni cytim. tod nav tolka cept – tekstu jau tai pasaulī ir vaira kai saprasšonys.

nav jau ari baiguos interesis nu redakcejis – sakuortuot koč voi tehniskuos lītys: piedenis, atstarpis, linkus i t.t., kas patīseiba ir svareigi. navar pasaceļt, ka dūmoj pret voi ka kuojis sasapyn kasdīnys seikumūs. pa laikam tik taida paniska gruobšona i gluobšona, kab napagaisynuotu autora. tok nu tuo jau autoram napalīk vīnkuoršuok. aiz pīnuokuma apzinis ari ilgi napabyusi.

bez pasaceļšonys nav ari talanta. ir nūtics tys, kū apsazynuoju jau febralī voi martā, kod suocēs juošonuos ar cenzuru i korekturu – pošcenzura. niu asu bez spuornu. tys cīši labi ir radzams pādejūs (pavasara, vosorys) lvlv dīnrokstūs. pi tam poša labi apsazynoju, ka roksti ir capti ar cepšonu – frankenšteini. pīnuokuma piec. partū beja smīkleigi komentarūs puorskaitēt, ka anonimai aizstuovu sovus rokstus. naaizstuovu vys. partū ka zam sovu rokstu pasarokstu kai es: autore voi saprge.

sovā ziņā aplauzīņs – tū auditoreju es tai ari naatkūžu. tikai tū, ka jei ir cytaida. i kai lai roksta nakurīnē, kosmosam.

breiveibu navar nūpierkt par naudu. radeituoju tože. maņ vysod ir tīseibys izīt nu ustobys. es pidaru tikai sev.
a naktineica lai ir i palīk kai pamats. vīta, kur sakopēt i salikt vysu.

partū ka skaiteituojs atrass, ka meklēs. i varbyut ir lobuok, ka  skaiteituojs pats atrūn, ni jam tys teksts buožās viersā  gruomotvežu, juristu i īriedņu portalā uorpus konteksta.

take it easy.

tei ir tikai jauna īspieja. energeju veļtēt svareigajam, na ceiņai ar nabyutiskom patmalem.

varbyut koč kod es tī vēļ koč kū publiceišu. varbyut koč kod byus sokoms kas byutisks i lobs. da tuo tei byutu tikai pļurksteišona. a kam juos vajag.

nu, tai apmāram. nikuo personeiga pret kaidu cytu. lāmums pošai seve lobā. mane nav tik daudz, cik ruodīs, deļtuo izdūmuoju dzeivuot taupeiguok. krīze ci megabāda tok.

paļdis lvlv redakcejai par pīduovuotū īspieju. bez tuo es nabyutu radiejuse vairuokus sakareigus rokstus, par kū asu lapna i šudiņ i kas, es ceru, beja interesni, nūdereigi i cytim.

a ite apvaicuošona // aptauja

baložu iela

atrodu, koč nameklieju. 7. febraļa pastaiga iz veikalu.

turpstop, šurpstop

man teica, ka es ne velna nerakstu blogā. bet es jau arī nekad ne velna neesmu rakstījusi. šito jau es arī sataisīju kā vietu, kur sakopēt tekstus, nevis baigi tagad rakstīt kaut kādus dienasgrāmatu palagus. ja tas būtu baigi aktuāli, tad jau ceptu anonīmi vai kaut kā tā. tas ir, man nekad nav bijis palagu dienasgrāmatas, tikai tādas visādas ērmošanās vietas, kur izklaidēties un izklaidēt citus.

bet nu vispār kaut ko jau var ierakstīt. ja jau negribas darīt neko citu. nekādām avīzēm un portāliem nekādus blogus netaisos cept, jo tam ir vajadzīgs klikšķis, kas varbūt 1 gadījumā var gadīties un var negadīties, ja būs vai nebūs brīvs brīdis un kaut kas, ko gribas pastāstīt plašākai publikai, bet 2. gadījumā varbūt gadīsies, ja gadīsies, bet izskatās, ka negadīsies. tas ir, ja arī gadīsies, tad neplānoti un ne ar prieku. ja nu vienkārši grafomānisku motīvu vadīts.

lai vai kā, bet nedēļas nogale par spīti izmaitātajai darba sestdienai ir pavadīta auglīgi, pirtī un baznīcā būts, debessmanna ir bijusi, vistu ērmi ir inspicēti.
toč ir 2 cāļi. viens melns un atsities mazajā gailī, otrs balts un atsities lielajā gailī.
un vista pati pūkaina kā cālis, tikai klukst. cik izraku internetā, varētu būt kaut kāda Ķīnas vai Japānas, vai vienkārši zīda vista.
zemenes jau ir, bet pagaidām nogatavojas tik, cik saime var apēst. būtu vērts jaunnedēļ pievērsties tai lietai atsevišķi.

maijvaboles joprojām var lasīt spaiņiem. vistas joprojām pārtiek no vabolēm. haļavas barība, tikai jānokrata no kokiem. laba metode, kā uzglabāt svaigas, lai elpo un neaizlido ( bet der tikai apmēram diennakti) – jāsaber spainī ar ūdeni. daļa noslīkst, bet apmēram diennakti vēl ir labas un svaigas. daļa kustina kājas un ir pavisam svaigas. skan ciniski, bet es esmu lauku cilvēks un šitādās radībās nekādu karmas izpirkšanu neredzu. kustoņi, kā dēļ ir vērts tērēt laiku un glābt, ja tikuši nelaimē, ir bites, kamenes, taureņi, vardes, krupji un tritoni, bezdelīdzēni, ķīvītes, zvirbuļi un citi putni. pārējie jau arī ir labi, bet katrai mušai līdzi neizskraidīsi. skrejvaboli gluži nemīsi nost – lai jau nesas savās darīšanās. zirneklim ar māju neārdīsi, ja gluži nav sen pamesta un pieputējusi. bet citādi visādas maijvaboļu nešķīstības ir tikai vistu barība. tas ir, sist nost sišanas pēc nav forši, bet, ja atrod kādu, kam tas noder barībai, tad arī no tādām maitām, kas nu jau metušās grauzt jaunos ābolīšus, sanāk labums.

nākošā atziņa – stopošana joprojām iet no rokas. bet… jautājumu par studēšanu uzdeva tikai 1 šoferis no 9 – vai nu vecums klāt, vai arī tik daudzās mašīnās nevar paspēt tikt pie studiju tēmas. jo vakar veda vai nu 20 km, vai 20 min…

varbūt atsākt studēt, lai var stopēt ar drošu sirdi un pilnu jaudu? tikai ko?
tas ir, es jau varētu studēt kaut visu mūžu, ja nebūtu to stulbo eksāmenu un diplomdarbu.
pēdējā mašīna – jauns Mercedes džips ar 2 video ekrāniem un basu tumbām pakaļā.

un no furgoniem tikai 1 tukls un mīlīgs leitis, kura GPS pa laikam iemaurojās govs nebalsī, bet leitis tik smej un saka: karvutė pyksta (vai kā nu tas lietuviski rakstās). zemnieks, kas tikko bija nopircis diezgan nojātu (vismaz amortizatori čupā) mašīnu un apprasījās, vai negrib slaukt 20 govis. jauns pāris, kas ved uz laukiem pusotru mēnesi vecu spalvainā un parastā vilka jaukteni un aizmugurē milzīgu zilu bļodu. grupas “Posms” muzikants, kas izstāstīja par grupas vēsturi un citām būšanām (internetā atrodami šeit). un tādā garā vēl citi šoferi, šoreiz kopā 9 gab (un pēdējai mašīnai es pati pie stūres kā 10).

cita starpā šodien atcerējos 2 nenormāli būtiskas lietas:
a) šajā ned. nogalē esmu uzsākusi savu 14. stopēšanas sezonu;
b) pēc nepilna mēneša beidzas termiņš tiesībām (ko nu? laikam vajag kaut kādu ārsta zīmi – citādi auto ir, polise ir, bet tiesību nav).

tā arī dzīvojam.

Nu 2009. goda vieleišonu pyura

Unikals materials – izplateits latgaliski i krīvyski. Naasu redzieju latvīšu literarajā volūdā.

Parteja startēja Rēzeknis nūvodā i savuoce 202 bolsus nu 14093. Dati nu www.cvk.lv

Taupeiba

Pyrms kaidys nedelis īlieju mašynā benzinu par Ls 14,40 – taids pirdīņs vīn saguoja. Da tuo laika brauču ar paguojušuo goda benzinu i ituo goda gāzi. Niu Boltkrīvejā pīlieju pylnu baku par laikam 50 santimim litrā. Plus, minus. Es jūs naudā i tyukstūšuos nasaorienteju – jī pat nasoka tyukstūša, soka dva šessot – 2600 – sprostys bulkys cena, peirāgs tī nasaīt. A 40 litru benzina beja apmāram 20 latu, 102 tyukstūšys rubļu. Plus, minus. Kaidu laiku braukšu ar itū, a tod jau redzēs. Viza tūmār ari naudu moksoj, 18. junī beigsīs mašynys apdrūšynuošona Boltkrīvejā. Munam meilajam hlamam beja Ls 5. Dzeive kai puosokā.

Ka pavysam švaki īs, byus juotaisa Flinstonu mašyna. Iz Reigu i atpakaļ, skaiti, i ni trenažira, ni solareja. Gols golā, ar tāva vacū opeli beju īsatreniejuse braukt tai, ka policeja i nasaūde – pa suņu celim, meža stidzeņom i pļovom.

kūrpis i izgleiteiba

Pavaicuoju rodu bārnam, kura školu itūgod slādz i byus juosavuica cytā mīstā, voi atbrauks gostūs vosorā. Atbiļde šokej.

Mož šūnedeļ aizbraukšu.
Ja dabuošu kaidys kūrpis.
Maņ ir tikai tuos pierksteņkūrpis.
Botis man appleisušys da pādejuo.
Nav jau breinums – vysu školys godu nūstaiguot ar vīnom botem.
I ar tom pošom guoju iz sportu.
Niu ar jom tik iz klāvu īt.
Njā, tod jau redzeišu kai byus ar braukšonu.

Vajadzīgi cilvēki // Нужны люди

Redz, kā sanāk. Šodien stāvēju ielas malā un gaidīju zaļo gaismu, uz luksofora staba ieraudzīju pa pusei nodriskātu uzlīmi. Būtu es gājusi mazliet ātrāk, neko nebūtu ieraudzījusi. Būtu es skatījusies citur, neko neredzētu. Bet es tur biju un redzēju – no uzlīmes palicis tikai uzraksts “vajadzīgi cilvēki нужны люди”. Redzēju un domāju. Domāju un rakstu.

Zinu jau, zinu – tur vajadzēja būt šādam tekstam: “DARBS Steidzami vajadzīgi cilvēki РАБОТА Срочно нужны люди”.
Zinu. Uzlīme sola darbu, laimes oāzi krīzes un dzīves sistajiem. Kas nestrādā, tam nebūs ēst.
Kādam gan vajadzētu būt darbam, ja to ir jāreklamē laikā, kad nav darba. Vai varbūt tie ir pirms vēlēšanām solītie cik tur tūkstoši darba vietu. Piesakies un saņem pēc vēlēšanām. Pirmajiem 10 tūkstošiem alga zem iztikas minimuma un netiks aplikta ar nodokļiem.
Vai varbūt darbs ir jaunu uzlīmju lipināšana. Līdzīgi kā Krievijā, kur nereti starp daudzajiem privātsludinājumiem, ar ko aplipināti visi stabi, virsmas un kastes, parādās sludinājums “Steidzami vajadzīgi sludinājumu līmētāji” – apburtais loks ir sācies: vieniem kaut ko vajag, otri piedāvā lipināt, trešie lipina, ceturtie lasa, bet pa to laiku otrie meklē trešos, kas lipinās.

Zinu, bet varu tikai apbrīnot neatlaidību. Kas būtu Rīgas ielas bez zīmītēm “Steidzami novājēt”, “Похудеть на лето” un tādā garā bezgalīgi. Neskaitot piedāvājumus studēt Bībeli, pārdot vai īrēt dzīvokli. Atrastie un pazudušie kaķīši, sunīši un cilvēki.
Laikam taču šīm lapiņām ir arī mērķauditorija. Iet, iet pa ielu un pēkšņi izdomā, piemēram, īrēt dzīvokli. Vai novājēt. Vai sākt strādāt.

Bet es tomēr par tiem cilvēkiem. Pareizāk sakot, par vajadzīgajiem cilvēkiem.

Vieni vajadzīgie cilvēki ir tie, ko ir jāredz. Ja neredzi, kurš ir vajadzīgais cilvēks, dzīvē tālu netiksi. Vai varbūt pat tiksi, jo kādam citam būsi vajadzīgs, bet tomēr ne tik ātri. Un dabūsi arī pa galvu, ja kādā brīdī nebūsi vajadzīgs.
Vajadzīgie cilvēki pārvietojas svarīgi. Parasti viņiem rokās ir žvadzoša atslēgu bunte un telefons. Viņš te tikai tā izskrējis, jo vajadzēja. Bet vispār runājiet ātri.
Vajadzīgo cilvēku laiks ir dārgs. Viņi var nolikt mašīnas uz gājēju pārejas, autobusa pieturās un pretī vārtiem – viņiem ir jāpiedod, jo viņi ir vajadzīgi.
Viņi nekad neatzvana. Numuru telefonā nesaglabā. Ja tev vajag, tu arī meklē.
Lai ieraudzītu vajadzīgos cilvēkus, brilles nevajag. Viņus var ieraudzīt tāpat, ja ir smalka oža uz tādām lietām. Vai arī – ja ir tik akls un viņus neredz, uzkāpj viņiem uz varžacīm, tad pats vainīgs un dabū pa kaklu.
Pa kaklu jau dabū šā kā tā, bet, ja zina, ka sitējs ir vajadzīgais cilvēks, neko nesaka un varbūt pat tiek pie bļodas. Ja nezina, neredz un nejūt… nu, tad vienkārši kuļas, kā māk.

Tad vēl ir tādi vajadzīgie cilvēki, kas reizēm noder. Tie, ko vēlams turēt sev tuvumā. Tādas kā lāga dvēseles, bezmaksas psihoterapeiti, santehniķi un tādā garā. Cilvēki, kam var piezvanīt gandrīz jebkurā diennakts stundā.
Pirms pāris gadiem ieklīdu kaut kādā jocīgā kaut kāda jocīga soma vai krieva lekcijā par draudzību. Soms bija atbraucis uz Sanktpēterburgu vai varbūt krievs bija atgriezies no Somijas un stāstīja krievu studentiem (un tādiem nejaušiem universitātē iebridējiem kā man), kas ir draudzība.
Neko vairs neatceros. Lekcija bija diezgan baisa, un ārā spīdēja saule, lai arī nesen bija lijis lietus. Nez kāpēc ļoti labi atceros nevis auditoriju, bet laika apstākļus un tādu kā applūdušo pagrabu smaku gaisā, bet varbūt tā bija smaka no Ņevas un kanāliem. Vakara sauli slīpiem stariem un peļķi fakultātes durvju priekšā, kam bija jākāpj pāri pa izļurkātiem dēļiem, kas zem soļiem cilājās un plakšķēja netīri duļķainā ūdenī.
Tomēr lekcijas galvenā tēze mani mulsināja visvairāk. Proti, somi draudzējas tāpēc, ka ir patīkami būt kopā ar cilvēkiem, iedzert kopā alu un palamāt valdību, bet krievi draudzējas tāpēc, ka vajag ļoti daudz paziņu, kuru vidū vajadzības gadījumā atrast atbalstu – paziņas autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā vai paziņu paziņas, kas strādā autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā un vajadzības gadījumā var palīdzēt kulties pa dzīvi.
Tas ir, somi no saviem draugiem pat negaida, ka kāds no viņiem varētu palīdzēt pielikt izlietni, savukārt krievi neredz vajadzību draudzēties ar tādiem, kas nemāk ne pielikt izlietni, ne pieinstalēt printeri.
Nevarēju saprast, vai esmu soms vai krievs. Secināju, ka laikam soms, jo svarīgāk par izlietni vai printeri, ko galu galā var pielikt arī par naudu, ir savējie, ar ko var papļāpāt par dzīvi un sasodītajām izlietnēm un printeriem.
Bet kas zina. Varbūt tomēr ir labi, ja ir liels paziņu pulks – tāds kā atbalsta tīkls, kurā ir policisti, ugunsdzēsēji, ārsti, skolotāji, datoristi, reklāmisti utt.
Vieglāk izdzīvot, ja neesi viens. Ja ir draugs, ar ko parunāties, paburkšķet un pasmieties par dzīvi. Vai draugs, kas zina, kā restartēt datoru, dzīvi un visu pārējo padarīšanu.
Vai vismaz tvitera konts, kurā iemest ziņu un cerēt, ka kāds paķers un atbildēs, varbūt pat palīdzēs. Starp citu, tviterī esmu tikusi pie paziņām, haltūrām, padomiem. Pat nostopējusi mašīnu un dabūjusi kaķi. Tas ir, kaķi es tomēr nedabūju, jo atteicos.
Vajadzīgie cilvēki mētājas visās malās. Spēj tikai nodibināt draudzīgas attiecības. Sevišķi bada laikos noder katrs, kam ir labi padomi, sakari, idejas vai vismaz govs un jautrs prāts uzmundrināt citus.

Vai valstij vajadzīgi cilvēki? Mazi, veci, jauni, stipri, slimi, veseli, noguruši, nelaimīgi, dzīvespriecīgi, nīgri, kašķīgi, laimīgi, azartiski?
Vajadzīgi nodokļu maksātāji. Lai vieni uzturētu otrus, otrie trešos un trešie pirmos. Lai slimajiem ir zāles, mazajiem skola un vecajiem pensija.
Vajadzīgi jaunie un stiprie – viņi ir sistēmas dzinējs, riteņi, korpuss un spēks.
Vajadzīgi vecie, slimie un nogurušie – viņi reiz bija, viņi varētu būt, ja atpūstos, ja viņiem paietu pretī.
Vajadzīgi mazie – viņi būs. Droši vien, ka būs. Ja neaizbrauks līdzi mammai un tētim uz ārzemēm vai vispār piedzims.

Patiesībā es nezinu, vai cilvēki ir vajadzīgi. Tas šajā laikā ir visbriesmīgākais.
Briesmīgāk par to, ka nav naudas, ir neziņa, ko darīt ar naudu. Briesmīgāk par valsts zaudējumu ir nemācēšana dzīvot savā valstī.
Šajā bloga ierakstā es šā kā tā ne pie kāda gala netiku: cilvēki ir vajadzīgi, cilvēki nav vajadzīgi. Ir vajadzīgi, jo ir vajadzīgi. Nav vajadzīgi, jo nav vajadzīgi.

Bet nobeigumā es vienalga gribu pastāstīt par sunīti Tobīti, kam ir 11 gadu, no tiem pēdējos 3 viņš ir nodzīvojis dzīvnieku pansijā “Ulubele”.
Izlasīju rakstu un komentārus mazā cilvēka ziņu aģentūrā tribine.lv, un man palika tā jocīgi.
Suns ir slims, viņam ir audzējs. Tomēr cilvēki nevēlas viņu iemidzināt, jo “Tobīša actiņās liesmo īsts dzīvotgribas ugunskurs, kuru mēs šobrīd neuzdrošināmies nodzēst”, un aicina ziedot naudu suņa pārtikai un medikamentiem.
Kas varētu būt bezjēdzīgāk kā ziedot veca un uz nāvi slima suņa barošanai un ārstēšanai, ja, kā šovakar lasu, piemēram, diena.lv, ir nolemts: par 10% tiks samazinātas visas vecuma un izdienas pensijas, vecāku pabalsti, par 20% algas valsts finansēto iestāžu darbiniekiem, par 70% pensijas strādājošajiem pensionāriem utt.
Lasīju komentārus par sunīti Tobīti un brīnījos. Katram taču ir izvēle – ziedot vai neziedot. Ziedot vecam sunim vai bērnu slimnīcai, patversmei vai radio.
Arī man laukos ir divi veci suņi. Ripsis, kas ir pirkts laikam vēl par krievu rubļiem – ne tāds redz, ne dzird, bet asti luncina, ja saož. Maksis, kas atnāca pats, jo kaut kur bija jāiet – pēc sašaušanas un operācijas palicis pavisam stīvs, bet priecīgs un laimīgs, īsts suņa prieks, slapjais purns un astes vēzeklis.

Bet varbūt runa nav par vecu un slimu suni.
Lasot “(..) uzskatu, ka tuvu pie nāves gultas esošiem penžām labāk piedāvāt vieglu un ātru nāvi, nevis “dzīvot uz bezbožna dārgām zālēm vai pie sistēmām” un galus atdot mēnesi vai divus vēlāk, ja to vietā var glābt strādātspējīgus cilvēkus” vai ” (..) jaunus cilvēkus vai dzīvniekus, kas var būt noderīgi darbam (ja vien tie nav nelabojami garīgi slimi, kāpēc no viņiem jēgas nekad un nekādas nebūs, tikai maksāsim nodokļus, lai tie turpina siekaloties un tupi smaidīt), nevajadzētu glābt”, es lasu par nevajadzīgo cilvēku: veco, slimo, aklo, nederīgo eitanāziju.

Tātad ir vajadzīgie cilvēki un nevajadzīgie. Vajadzīgie strādā, maksā nodokļus un uztur valsti. Nevajadzīgajiem atņem slimnīcas, kompensējamos medikamentus un ļauj klusiņām nomirt.
Tikai vai lēmumu par tiem, kas nav vajadzīgi, var pieņemt tie, kas šobrīd ir vajadzīgi. Vai varbūt šobrīd vajadzīgie var lemt tikai katrs par savu nākotni, kad paši kļūs lieki, slimi, veci un nevajadzīgi.

______________________________________________________________

Raksts tika sagatavots publicēšanai lv.lv blogā, bet netiek tur publicēts, jo es, autore, pati to vairs nevar izdarīt. Tas ir, kaut kāda reforma, kaut kas izlabots, beidzot viss notiek glīti un sprauni, bet tiesību mazāk.

Gan jau rīt kāds atnāks uz darbu un publicēs. Labi, ka šis nav piektdienas vakars, jo tad manis cepto rakstu publicētu tikai pirmdien – sak, nedēļa uz priekšu vai atpakaļ.

Tā nu sanāk – labāk atpakaļ nekā uz priekšu. Jo tas ir solis atpakaļ – interneta medijā pazaudēt ātrumu un tiešamību. Ieslēdzot cenzūras iespējas. Vai manā gadījumā pašcenzūru, jo nemāku rakstīt kādam, kas lems – der vai nē. Tas pārāk atgādina sacerējumus skolā – atzīmes dēļ bīdelēt miltus atbilstoši tā brīža učenes gaumei (cenšoties uzminēt, kas ir topā, un pielāgoties) un cept noteiktu vārdu skaitu, kas atbilst kaut kādiem debiliem skolēna prasmju normatīviem.

Kam vara, tam vara. Kam portāls, tam atslēgas. Ja ne čakarēties ar korektūru un cept mistiskus “uzlabojumus”, tad vismaz liegt iespēju publicēt pašam. Pēc 2 pamanītām teksta “uzlabošanām” un konfliktiem to sakarā tiku pie personas apraksta labojuma un pašas iekļautas piezīmes : “Teksti publicēti autores redakcijā” un jau uzelpoju. Manuprāt, tikai loģiski – autora tiesības uz savu tekstu un katru tā burtu un kļūdu. Ja grib labot, jāsaskaņo. Jo sevišķi, ja tas ir blogs. Lai gan  par blogiem viņi to vairs nesauc. Arī labi.

Pēc korektūras atcelšanas jau nopriecājos, ka beidzot tas būs mans teksts un pēc tam nebūs jātērē laiks pārlasot, vai atkal nav ielaboti kādi pārcentīgas korektores brīnumi, viņai krīzes laikā tak jau cenšoties pierādīt savu neaizvietojamību un acīgumu. Tomēr nē. Atkal jauni brīnumi – tagad var saglabāt tikai kā melnrakstu, publicē laikam taču cits.

Nu vai zin… Sanāk, ka a priori tieku atzīta par neuzticamu personu, kas nejēdz savirknēt vārdus tā, lai puspasauli nesarīdītu pret citu puspasauli, nesaceltu dzimtu un rasu naidu un vismaz indīgu burkšķēšanu komentāros, ja ne revolūciju. Ja jau vairs nevar uzticēties un pirms publicēšanas jāpārbauda.

Labi, ka pamanīju pēc šitā sviesta (eksperta viedokļa) uzrakstīšanas. Jau tā bija grūti atbrīvoties un rakstīt. Pareizāk sakot, tas tā arī nenotika un cepu kā skolas sacerējumu – ciest nevaru sacerējumus. Tagad tikai nīgrums.

Gan jau taisnība vien ir – viņi mani uzaicināja, viņi dod darbu, viņi arī čakarē. Bet es nemāku pielāgoties un eksistēt. Sak, kaut kādi skolas gadu kompleksi – ja tev neuzticas, tāpēc riebsi vēl vairāk. Vai notīsies no spēles laukuma.

Nudien, laikam esmu kaut kāds lielceļa bandīts vai valodas mauka, kas sagraus lv.lv labo slavu lupatās.

________________________________________________________

13. jūnijā pieleca lv.lv gļuks

baidoties, ka teksts rakstot pazudīs, nospiedu “saglabāt melnrakstu”.
tad nu tagad arī stāv melnraksts – bez iespējas publicēt. tas ir, kā melnrakstu tekstu var tikai bezgalīgi labot, bet iespējas publicēt nav.
tas ir, ja grib publicēt, nedrīkst saglabāt.

ērmu bars… citējot sevi: “datorpuišu līkās rociņas”.

netaisos iespringt. ja kāds no redakcijas pamanīs, lai publicē. ja ne, lai stāv.

Puorlaiceigi

Kai tī ni beja voi byus, tok beja i byus. Tys īdvasmoj. Cereiba duraku mīrynuojums, a gudrī jau seņ ir nūguojuši nu pruota voi myruši. Cereibys ir myusu buferi, kab mes par daudz stypri nasasasystu ar dzeivi.

Kod rakstieju itū, atguoduoju Viļānu slimneicys pogolmu. Nazynu deļkuo. Laikam smadzinis ni tai sasaslēdze.

Asvaļteits pogolms, dzeiveibys kūki, beņčeits. A iz beņčeiša sēd veceits zyli streipainā flaneļa kitelī i verās, kai aug zuole. A es siežu mašynā, nazkuo gaidu i verūs, kai veceits nagaida nikuo. Jis tikai sēd i cer tikt vasals. Reizem nav juodora nikas – tikai juosēd i juogaida.Vyss apsastuoj, a laiks kreit kai leita lasis iudinī opolim riņčim.

Nikas nav tik svareigs, kab navarātu byut nasvareigs. Nav vaira ni slimneicys, ni ak jau veceiša. Slimneicā ak jau sēd sorgs i sorgoj naseņ izremoņteituos palatys, par kurom maņ koč pusgodu, tok beja lapnums – Viļānūs otkon kai pi cylvāku. Cik moksoj sorga olga, cik medmuosys – taupeišonai ir vysaidi veidi. Taida sajiuta, ka Latveja niu apklust, sastyngst, apsaraun, aprymst, īsakapsulej i sasaraun komulī kai ezs. Voi varbyut tikai vardive, kas cer, ka juos naīraudzēs.

Otkon leist leits. Otkon vosora kai baile, solts i rībeigs. I pa kuru laiku paīt dzeive – eisa kai Latvejis vosora: te uobeļneicys vēļ zīdēja, te jau aizamatuši uobeleiši, te statieji buļbys, te jau juorevej.

Verīs i breinojīs, kai paīt laiks. Kai vyss īt iz prīšku, a muna laika palīk vys mozuok i mozuok.

Lai voi kai, ir lītys, kas napuorīt. Cikom dzeivs, ir tik daudz vysa kuo, kas vēļ var nūtikt.

Tai vot i īsadūmuoju, i pīrakstieju. Atguoduojuse par itū karteņu.

Publiceits Dīnā, klausūtīs, kai aiz lūga leist leits.

Nikuo svareiga

Vieleišonys cauri, apleik klusums – kai i sacieju: apkluss profili draugūs, tviterī i blogūs īsastuos mīrs. Kaids vēļ pasaceis paļdis bolsuotuojim, kaids palyzguos rānys voi paškurynuos spolvys. Var gulēt mīreigi tuoļuok.

Viļānūs ari mīreigi. Vīns it kai apsazadzs bolsus, cyti laimeigi, ka nav nūgiuti. Ari itūgod vieleišonu kandidati sasatyka munā sātā – gon ni kuknē, a pogolmā. Breineigi dzeivuot mozā nūvodā ar septeņom partejom. Sūliejumu šovs i jimšonuos ni nazkur TV, a pi suņa butkys – jis rej, kandidati sūlej.

Viļānūs kai vysur. Voi ta nazoga voi nazags. Tu nazogtu? Naviltuotu?

Tūmār asu dzeiva. Mežā koza izlēce iz ceļa, napaspieju i suokt bremzēt. Až taida sajiuta, ka ar mašynys purnu dasadyuru juos spolvai. Nazkura sekuņdis daļa, vyss cauri. Juodzeivoj tuoļuok. Tik taida kai skafandra sajiuta – ka ir kaids, kas sorgoj. Namuoku tuo izstuosteit, tok jau nūtikšonys šaļtī zynuoju, ka nikuo nabyus, partū ka nikam nav juobyut. Ka tys ir tikai taipat, ka itūreiz nikuo, ka nikas nasabeidz.

Svātdīņ vokorā atsagrīžu Latvejā, iz rūbeža gara rynda. Nazkai narealai – tik vīgli ir izbraukt iz puors dīnu, iz nedeļgola uorā. Tepat sābrūs, apsavērt i mudri atpakaļ. A rynda kai baile. Latvejis pusē, prūtams. Vīgluos mašynys stuov i gaida. Stuņdi voi vaira.

Beju tykuse uorā nu Boltkrīvejis, a Latvejā mane nalaide. Stuovieju i nazkai morkotnai ap dūšu. Voi Latvejai mane vyspuor vajag? Voi Latvejai vajag sovu cylvāku?

Stuovi asvaļteita laukuma vydā – pa kreisi statiņs, pa labi statiņs, aizmugurē sveša vaļsts, a sovejai vaļstei naesi vajadzeigs. Kai cytaiž lai saprūt – ryndā vysys mašynys ar Latvejis numerim, a iz prīšku nateik. Īt minoti, catūrkšni, stuņde jau apleik.

Izaruod, Latgolā eistyn nav elektreibys. Pareizi vysu reidzuoni i runoj, naredziejuši tuoļuok par Ūgri. Rūbežpunktā tymss i kluss, rūbežsorgs sēd iz beņča i kladeitē roksta mašynu numerus, pasis datus. Ar rūku. Kai nazyn kura godu symta pisars. Laipni lyugti realitatē. Absurdam ir daudz vysaidu veidu. Stuovieju i nazynuoju – smītīs voi rauduot.

Runuoju iz rūbeža latgaliski. Ir tikai vīna vaļsts iz pasauļa, kur es ar īriednim, deputatim, rūbežsorgim, puordeviejom, uorstim i policistim varu runuot latgaliski. Cik moz tys ir i cik patīseibā daudz.

A piečuok tei koza izlēce. I saprūti – cik patīseibā teve ir moz, cik vuoreigs i mozeņš vyss ir. Vīna šaļteņa, cikom viejs nav nūpyuts pīnejis sāklys i jei stuov – opola i bolta bumba ar boltim i vīglim kristenim.

Cik aizauguse ir Latveja – vīni kryumi i meži. Cik maņ juos vajag voi Tev. Cik gruovu es voi Tu šūvosor asam izpļuovuši, kryumu izciertuši, cik puču īstatiejuši.

Tai vot i dzeivojam. Dīnu nu dīnys.

Sasajemu šaļteņai rakstiešonys, īlyku Dīnā.