latgalīšu detektivs I: kur ir latgalīšu literatura?

šūvokor saguoja lobs latgalīšu detektivs – atrūņ 2009. goda latgalīšu literaturu. a ni besa. vyss ir, a literaturys to nav.

gols golā vaira nameklieju 2009. godā izguojušu latgalīšu originalliteraturu. meklieju itymā godā izdūtuos gruomotys latgaliski. voi vysmoz taidys gruomotys, kur koč dale teksta byutu latgaliski. it kai nīks vīn ir, a paguoja nazcik stuņžu. i to vysa naatrodu.

golvonuo atziņa – latgalīšu gruomotys kai partizani. mekleisi i naatrassi. namekleisi, pošys izleiss i īsaus kai nu blisis ar suoli ūkstā.

verūs, ka latgalīšu izdevieji cīš kū naļūbej pasadalēt ar bibliotekom. maņ ir gruomotys, kuo nav pat LNB katalogūs. taids samizdats vīn saīt – izdūd i tod mudri nūgloboj nūlyktovā i labi ka sābrim i draugim padola.

kaids breinums, ka latgaliski nivīns naskaita. nav jau kuo skaiteit. nav gruomotu. ka ir, to senila paskota i brīsmeigu saturu, ka kauns pasauļam ruodeit, da i tūs pošu navar atrast.

izroku vysu Googli, izavieru LNB i RCB katalogus, LKC izdevnīceibys lopu. i gols golā atrodu… sovā plauktā!

prozys i dzejis nav, vysmoz ni gruomotu formā. ir tikai Eļkšņa almanahā pavuoji dorbi ci vysi, kas nazkū atsyutēja.  ir zynuotne i lyugšonys. i dīnroksti škārsteiklā… gols golā izaruodēja, ka gruomotys pat nazkaidys ir, tok apmāram samizdats…

kai izaruod, 2009. godā latgaliski nav nikas pruoteigs izguojs – originalgruomotu daiļliteraturā da iz vyspuo gruomotu latgaliski nav.
tikai atsevišku autoru gabaleni, kas publiceiti taidūs izdavumūs kai “Katōļu Dzeive”, “Olūts” i “Tāvuzemis Kalenders”, kai ari blogūs i Lakugā teiklā. vysaidā ziņā aksioma – lai kuru autoru voi gruomotu īsadūmuotu, tys vyss ir izguojs 2008. godā. :)

kab muna prāca napropultu, ite salyku vysu, kas, pa munam, īviereibys cīneigs vyspuor izguojs latgaliski voi par Latgolu, latgalīšu kulturu, volūdu, viesturi.

• Feimaņu draudzes pasakas. Sast. O. Spārītis – Reiga, Nacionālais apgāds, 2009

• Sibīrijas latviešu dziesmas. Teksta autori Mežs Ilmārs, Leikuma Lidija, Andronovs Aleksejs, Laime Sandis. - Reiga: Upe Tuviem un tāliem, 2009

• Via Latgalica: Latgalistikys kongresu materiali, I. / Redkolegeja: A. Andronovs, L. Leikuma, I. Šuplinska. – Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2009

• Valodas Austrumlatvijā: pētījuma dati un rezultāti. Via Latgalica: Humanitāro zinātņu žurnāla pielikums, I. / Red. I. Šuplinska, S. Lazdiņa. – Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2009.

• Lekcionarijs: Romas Misale. 1. sēj. Adventa laiks, Zīmassvātku laiks. / Rīgas Metropolijas kūrija. – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2009

• Slišāns Ontons. Rūtaļu vydā: (vysaidis ailis mozīm i lylīm bārnīm) = Ratelė vėdorelie: (vėsuokės eilės mažėms ė dėdėlėms vākams) : (latviskais ataiļuots lītuviski, latgaliskais – žemaitiski) / Ontons Slišāns ; lītuvīšu i žemaišu volūdā nu latgaļu i latvīšu volūdys ataiļova Kristina Vaisvalavičienė ; pēcv. sarakst. Anna Rancāne ; il. Rudīte Kaša. - Rēzekne : GIRG, z. s. Jākupāni, 2009.

• Zeile Pēteris. Latgales glezniecība. No Vilhelma Purvīša Rēzeknē līdz Latgales glezniecībai Mākslas namā.- Rēzekne, LKC izdevnīceiba, 2009

• Literaturas almanahs Olūts – Rēzekne, LKC izdevnīceiba, 2009

• Tāvu zemes kalendars, 2010: kulturvēsturiska un literara godagromota: 71. goda gōjums / sast. un red. J. Eļksnis, V. Unda. - Rēzekne: Latgolas kulturas centra izdevn., 2009

• Vārkavas novada mutvārdu daiļrades pūrs, 2. grāmata. Sast. Janīna Vilmane. Rēzekne, LKC izdevnīceiba, 2009.

• Slišāns Ontons. Latgaļu volūdys vuordneica. – Rēzekne : GIRG, z. s. Jākupāni, 2009.

beiguos puors saišu. varbyut kuram nūder detektiva cīneigom nūdarbem – kas jauns izguojs latgaliski.

Latgolys Kulturys centra izdevnīceibys sātyslopa

Latgalīšu interneta veikals “Made in Latgola”

Rēzeknis Centraluos bibliotekys katalogs

Latvejis Nacionaluos bibliotekys katalogs

Gūglis cioce :)

kas iz prīšku? juotaisa i juoizdūd gruomotys pošim. ka svīž uorā pa durovom, leiņ pa lūgu vydā. tys nikuo, ka moza volūda: In reply to your request seeking the support  for your publication, we regret to inform you that your project does not fall within the remit of the Fund. The Fund does not support translations into very small languages.

veiksmi vysim. latgalīšu literatura ir dzeiva. juos tikai nav gruomotuos. jei ir nazkur cytur. periodikā? almanahūs? kūpkruojumūs? a varbyut teiklā i dīnrokstūs?

pošuos beiguos ladapučis. nav nivīna īmesļa, kab juos taidys saītu. tok juos saīt i ir. koč piec šaļts nav, pagaist i piec laika otkon aug nu jauna.

ladapuču iztureibys i vīgluma vysim latgaliski raksteituojim i latgaliski skaiteituojim! partū ka ladapučis ir kai Fenikss – mierst i atdzymst vys nu jauna i jauna.

par iekšām un svarīgo

pirms divām nedēļām palika gads, kopš gandrīz varēju nomirt. tas ir, man tajā naktī ļoti paveicās – no rīta pamodos un turpināju būt. loterijā izkrita pareizā loze.
par to, ka varēju arī nebūt, gan uzzināju tikai pēc mēneša.
tas ir, man gan bija aizdomas, ka kaut kas nav lāga, jo slimnīcā visi satraucās un skraidīja kā apsviluši. tomēr uz turieni es aizbraucu pati – noparkojos pagalmā un uzgāju augšā, jo es taču joprojām biju es pati. un mazāk pati nepaliku arī no tā, ka viņi man iedeva kroņa ķiteli un dvieļus.

līdz tam slimnīcā biju gulējusi tikai ārsta kabinetā. bet te – sava palāta, ķitelis un naktsskapītis ar sagraizītu virsu, alumīnija karote un krūze ar kaut kādām svešām puķēm. bija ļoti interesanti. un mazliet bailīgi.
man šķiet, tai naktī tā arī īsti neaizmigu – no sākuma gulta braukāja pa palātu, jo man nenāca miegs un gultai bija riteņi. bet pēc tam pamodās visas vecenes un laikam jau četros vai sešos naktī sāka jandalēt un šļūkāt pa koridoru ar savām skrapšķošajām tupelēm.
manuprāt, ar vienu nakti slimnīcā ir gana. vismaz priekš ziņkārības.
ja nu reiz nav mirstamā vaina, var izbraukāt uz procedūrām no mājām. bet, ja mirst, tad toč ir pie kājas un var gulēt kaut vai kara hospitāļa gaitenī un neko nepamanīt.

toreiz pirms gada definēju – labāk februārī uzzināt, ka janvārī varēji nomirt, ne janvārī uzzināt, ka februārī mirsi.
jo nomirt var jebkurā brīdī.
tieši tas mani pārsteidza visvairāk. cik tas ir vienkārši – var nomirt un pat nepamanīt. var vienkārši aiziet gulēt kādā vakarā un no rīta nepamosties. un nav vairs nekā.
kopš esmu to sapratusi, dzīvot ir kļuvis drusku vieglāk – te un tagad. jo nav nekā cita – tikai šis brīdis. paļauties uz ideālo nākotni nav jēgas.

bet es tomēr esmu nemirstīga, kamēr nedomāju par nāvi.
ja reiz šobrīd esmu, nav jēgas satraukties par to, kas būs kaut kad. jo būs šā kā tā.
ar laikam taču Epikūra (vienmēr baidos sajaukt tos večus) pārliecību: kad esam mēs, nav nāves, bet, kad ir viņa, nav mūsu, var pāriet pāri visiem bezdibeņiem.
tas tā – no mirēja pozīcijām. jo agri vai vēlu mēs visi atdosim galus. neizbēgami. un visi.
tas ir kaut kā tā vienkārši. bet tā ir.
jo lai nu kas, bet nāve ienāks gan pilīs un būdiņās. viņa der visiem, un visi der viņai.

pirms nepilnas nedēļas bija mana tēva bēres.
otra nāve vienmēr pienāk negaidīti. un sevišķi tas brīdis pēc, kad visas pasaules mieles sastājas dvēselē un laiks sastingst un tirinās uz vietas, jo nav iespējams izmainīt neko.

tā, kā bija, vairs nebūs. viss, kas būs, būs citādi.
kādu brīdi laiks stāv uz vietas un velkas kā uts. jo jāpaspēj izdomāt visu.

sava nāve tomēr ir vienkāršāk. jo tā attiecas tikai uz mani. pat neņemot vērā visus līdzjutējus.
sava nāve ir vieglāk. kaut vai tāpēc vien, ka to mēs neviens nepiedzīvosim – tikai nāves gaidas. vai varbūt domu, ka nupat gan ir cauri. vai bailes. vai viss pie kājas.
bet drausmīgi ir bijis bieži, bieži ir sanācis būt mata tiesu no. jo galu beigās – dzīvajiem nāve vienmēr ir blakus: visās lidmašīnās, visās automašīnās, visās gultās.

kad nāve pienāks un aizies, būs vienalga. jo nebūs mirkļa pēc. jo savu nāvi nav iespējams atcerēties – nav neviena brīža pēc tam. nebūs iespējams domāt par nāves pieredzi.
es būšu, būšu un tad vairs nebūšu. čiks.
un nebūs nekā, jo pēc tam tiešām nebūs nekā – nevarēs domāt, pārdomāt, šausmināties un nobīties.
vispār jau nekā vairs nebūs no tā, kas ir bijis. bet nebūs arī iespējas nožēlot, ka nebija, nav un nebūs. jo vienkārši bijušā vairs nebūs.

nezinu, kāpēc to šodien publicēju. no rīta atradu bloga melnrakstos un tikai pamainīju nākotni pret pagātni – runājot par savu miršanas gadadienu, kas jau veiksmīgi garām. jo visu šo tekstu, izņemot pāris teikumus, jau biju uzrakstījusi laikam janvāra vidū: gribēju vakar uzrakstīt šo un to par bļitkotāju, bet nejauši no 1 teikuma uzrakstīju kaut ko pavisam citu. nekas, tas cits pastāvēs pāris dienas, nekas jau nedeg. vispār jau nekad nekas nedeg. nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.

tā dzīvē gadās. dzīve ir nejaušību pilna. tas laikam arī ir pats skaistākais, ka paredzēt nevar neko un gaidīt var jebko. dzīve ir loterija: kritīs vai paliks, stāvēs vai lieksies.
jo arī šobrīd var notikt jebkas. arī tas, ko vēlies no visas sirds.
jo kāpēc gan ne?

dzeive vysod ir nazkas vaira

atbrauču iz Viļānu biblioteku pi drupeit mudruoka teikla. izaruod, biblioteka struodoj nu 10 stuņžu reita. tok nazkaids teikls “internet” ite ir. partū paraleli cytam ari itys īroksts.

pi bibliotekys mašynys nabeja kur nūlikt. jau pa pošu īlu knapi 2. uotrumā i buksejūt. koč maņ leidza snīga luopsta i šudiņ jau 1 reizi īsagulu i mani izstyume greidera šopers i 2 kaprači, atkuortuot nasagryb. nu mašynys ir tolks tik tod, kaa jei rypoj. gols golā deļtuo nūlyku Kulturys laukumā pi piļsātys i nūvoda dūmis. lai kas, tok Kulturys laukums jau pa lelai daļai beja kulturali izteireits. i ļauds teirēja suonu celeņus i ītvis.

tai nu saguojs, ka itū sastdīņ galeigi naplānuotai napylnys stuņdis laikā ap 8 stuņdem vokorā sakruovu montys, salasieju vajadzeigū, atrodu nazkaidys drēbis, sasvīžu sumku, izroku i izbrauču mašynu nu kupanys i pamazeņam iz 50-70 km/h atbrauču iz sātu. sātā beju pusdivūs naktī. aļni, kas volkuojuos pa ceļu, maņ napamaisēja.

plānuot nikod nikuo navajag. beja dūma par atvalinuojumu martā, niu breiva nedeļa kai nu gaisa.

atlaidit, ka kod napaceļu telepona. nanosoju leidza, šaļtim ari skaņa nūgrīzta. na vyss ir tik svareigs, kab navarātu byut nasvareigs. projekti nikur napagaiss. dorbi vyspuor nikod napagaist, jī muok atrast dareituoja. deļtuo jau ir rīpys, kab juos rypuotu pa zemi.

rūku snīgu, braukoju pa Viļānim. vajag tik daudz vysa kuo, kab cylvāku dabuotu zam zemis. niu beju kopūs, paruodieju, kur rakt dūbi. vēl byus juobrauc iz nūvoda dūmi sakuortuot pādejūs papeirus da gola.

i juodūmoj par vysu kū. na tik daudz par smierti, a vaira par rodim, par draugim, par sovejim. cylvāki nabeidz mani puorsteigt. vysleidza verūs i breinojūs.

nikuo garai nagrybu raksteit. es tikai gribieju īlikt itū karteņu. tok navaru juos īlikt pat ar bibliotekys internetu. verīs ite.

par rīpom i dabasim. par dublim i pasaceļšonu. par nūticiešonu sev i sovejim. par mīlesteibu, kas paceļ i nūtur viers dubļu i kasdīnys sprostuma.

dzeive vysod ir nazkas vaira, ka tici sev i cytim. dzeive ir breinums. lai voi kai.

tū es jau seņ zynuoju. partū ka navajag smierts kluotbyutnis, kab dūmuotu par dzeivi, dzeiviebu i smierti. ka esi cylvāks, juodūmoj vysu dzeivi.

tys ir tys, kū gribieju pasaceit – ka vysu laiku ir īspiejis. vēļ vaira – nazkas jauns var īsasuokt sevkurā šaļtī. koč voi itymā minotā.

dūmoj iz augšu! i lai Tev labi rypoj i nasleid dzeivē  ni kuojis, ni rīpys.