Par karogiem

Ne jau pie celtnes tu nāc un ne jau balto torņu pēc. Tu nāc uz svētvietu. Un lai arī ēka būtu kaut simtreiz degusi, vieta tomēr paliks. Tāpēc griezies atpakaļ un atstāj savas dāvanas, kaut arī liesmojošās drupas būtu maitu liju un sev noderīgā meklētāju apsēstas! Tas ir tavs pienākums. Tāpēc tu šurp esi nācis.

Izlasīju šo 18 gadu vecumā 31. oktobrī sevis rakstīto tekstu un beidzot sapratu, kāpēc joprojām dzīvoju un strādāju Latvijā. Lai gan šodien pēc TV ziņām man bija ļoti, ļoti skumji. Lai arī ziņas nemaz nenoskatījos līdz galam un izslēdzu TV.

Pēc tam domāju. Atcerējos un atradu šo filmiņu. Domāju par karogiem, tēvzemi, vadoņiem. Youtubē tādu diezgan daudz. Pa laikam vadonisms un karogi ir topā.

Pavasarī mesijas uzbraukšana debesīs ar pacēlāju. Rudenī mesijas augšāmcelšanās. Vai šī sabiedrība tiešām ir tik infantila, ka nespēj dzīvot bez tēta?

Man tikai ļoti negribas, ka manu karogu kāds pataisa par savu karogu, par kuru man nav nekādas daļas.

Nozagt valsti ir nevis nozagt naudu, uzpirkt ierēdņus, piekukuļot tiesas, bet gan nozagt ticību valstij. Ja man var iestāstīt, ka mana valsts ir slikta, jo es nemāku sataisīt labu valsti, man var iestāstīt arī to, ka man nemaz nevajag savu valsti, jo es neko nemāku un nevaru.

Ja kaut ko ļoti ilgi atkārto, tas kļūst par normu. Ja pūlī noteikts skaits cilvēku sāk kaut ko darīt, pēc brīža to dara viss pūlis.

Spilgti atceros runkuļu raušanu kaut kādā 90. gadu sākuma rudenī. Gāju pamatskolā, pēc stundām pārģērbos un aizskrēju uz tīrumu, jo gulbji jau bija prom un taisījās nākt sals. Kad gulbji iet, jārauj runkuļi. Mans mīļākais rudens darbs.

Uz nogriezto lapu kaudzes bija radio ar baterijām. Tie bija vēl tie laiki, kad uz tīrumu nesa radio un klausījās, ko saka diktori – katru vārdu. Kad izslēgt TV ziņas būtu nāves grēks.

Bija kaut kāda saruna, studijā bija kaut kādi veci ērmi, kas kaut ko runāja.

Atceros tikai vienu – PSRS lidmašīna krīt lejā kā vraks. Un mums ļoti jāpiesargās, lai tā neuzkristu virsū Latvijai. Šis ir īstais brīdis ar steigu iet prom no katastrofas vietas.

Un vēl otru – jūs esat nulle, jums nekad nekas nesanāks, jums nekad nebūs nekādas savas valsts, jo jums nav ne naftas, ne ogļu, ne gāzes, ne rūdas. Pliki un nabagi. Jūs nekad neko nevarējāt, jums nekā nebija, kamēr ieradās atbrīvotāji. Jūs neko nevarat un jūs neko nevarēsiet.

Tagad palasiet, ko paši latvieši šoruden vaid internetā.

Viss ir slikti, valsts nekāda, viss drausmīgi. Jābrauc prom, jālaižas. Nekā te nebūs. Viss uz grunti.

Nozagt Latviju? Jeb atdot Latviju?

trillu ceļojums pēc tapetēm

sestdien viss bija mierīgi. tikai migla un tumsa. šķiet, pat dienas vidū tā arī nepalika gaišs. kārtīgs veļu laiks, bet ne veļas laiks, jo veļa nežūst. karājas uz balkona kā tādi veļi zīlītēm par šausmām.

sapratusi, ka tā var iepelēt mājās un būs jāmazgā drēbes, grīdas un kas vēl ne, braucu velopastaigā. pie viena iznest miskasti.

protams, bija tumšs. pati nesaprotu, kāpēc līdzi savācu somu ar maku un aparātu. jo nopirkt tāpat neko nevarēja – speciāli neņēmu līdzi riteņa atslēgu, lai nav vilinājuma pieslēgt un ieiet veikalā. un nofotografēt arī neko nevarēju, jo vienkārši bija tumšs, jo bija jau vēls un vienkārši bija tumšs un drūms. bet reizēm cilvēks nevar iziet no mājas neapģērbis jaku, lai arī ir silti. reizēm nevar iziet bez lietussarga, lai arī lietus jau pārgājis un viss tikai vēl slapjš.

ceļojumu sāku ar sešu balto kaķu ielu. tā ir iela, kuras galā ir nams, kurā dzīvo seši balti kaķi. braucot prom no mājas, kaķu māju neatradu. toties atcerējos, ko reiz gribēju atrast – mistisko Tapešu ielu, uz kurieni brauc 2. tramvajs. atrast atradu. pat divas Tapešu ielas un divus tramvaja galapunktus. vienu pie tādas kā pasta ēkas, tāda kā ceļojošā cirka laukuma, tādā kā pamestības vidū. izrādās, pie Zasulauka stacijas, kurā ir arī lombards aiz restēm un restu restēm, kur pieņem zeltu un sudrabu. vai tiešām šajā nelaimes nostūrī vēl ir zelts un sudrabs, ko pieņemt. otru Tapešu ielu labu gabalu tālāk aiz bezceļa posma, kas pat Gūgles mapēs vairs neparādās kā Tapešu iela.

sevišķi man patika Darba iela. ļoti kolorīti vārtiņi. un tā viena māja ar žogu, tāds kā paaugstinājums. vecis raka bedri kraukādamies. pamanīja mani, pacēla strīpainu kaķi aiz astes – koška sdohla. vienā rokā šūpojas stīvs kaķis, otra roka uz lāpstas. veci gumijnieki, nošļukušas bikses, mutes kaktiņā cigarete, kas netraucē runāt. man likās, ka šitādi tipāži ir palikuši manā bērnībā. ne velna. viņi rok sprāgušus kaķus!

sajūsmas pārņemta ripoju tālāk. riepas veļukam tukšas, bremžu nav, dubļusargs strīķējas. ek, kaut kā viss iet uz leju. nevaru saņemties remontam. tomēr sēdekli pieķīlēju, lai nebrauc uz leju. izrādījās, tas bija vienkārši. bet es mocījos 2 gadus. un bremzes arī gandrīz sataisīju, bet negribējās smērēt rokas.

braucu pa smilšu celiņu ar ļoti daudz sadauzītiem stikliem smiltīs, atradu bļitkotāja kasti. un tad – tramvaja galapunktu. sliedes beidzās nekurienē. nu labi, ne nekurienē, bet aplī, bet bija arī taisnais gabals, kura galā ir strīpains stienis un bezdibenis. kā stacijā vilcieniem. bet laikam mūsdienās vairs neviens neriskētu tur pamest tramvaju – iebrauc un izbrauc kā geto. vismaz pietura bija ne vien izdemolēta, bet mērķtiecīgi iznīcināta. īsti pat nevarēju noteikt vecumu tiem sarūsējušajiem dzelzs stieņiem.

ar sīkām flīzītēm izliktajā mājas galā pa logu bija izliekusies tantiņa ar sarkanu jaku un zili sarkanu vilnas lakatu. apaļš deguns, lakatam sudraba diegi. likās, ka tādas vecenes ir tikai laukos. bet ne velna. daļa iespundēta arī daudzstāvenēs. izliekusies pa logu, viņa runāja ar kaimiņieni. padruknu sievieti brūnā mētelī. par kaķiem, protams. pie brūnās sievietes kājām kādi 3-4 kaķi stūma iekšā labumus. 1 sēdēja nostāk – pūkains strīpainis. un blenza uz viņas melno somu.

- nu, mincīt, ko lai ar tevi dara, kaķīt… neviens tevi nemeklē, nekur neviena papīrīša… nekā…

sievietes balsī bija neviltots žēlums. tas gan bija viss, ko dzirdēju, ripodama garām. bet kaut kā palika skumji. no otras puses, kamēr tantes ir dzīvas, viņas pieskatīs. bet varbūt vēl kādi desmit idioti izgrūdīs savus pieaugušos kaķus no mājām – izauguši, vairs nespēlējas un gan jau kaķu vecenes pabaros.

pēc kādas pusstundas klejojumiem pa pagalmiem, vienkārši braucot, kur acis rāda un sirds sauc, protams, atradu monumentus. kad tiešām jau bija tik tumšs, ka jau uz aci redzams – glābt var astronomiski iestatījumi un arī tikai tad, ja nedreb rokas.

pirmo monumentu no sākuma noturēju par Īliņa stabu. daudzstāveņu pagalmā ēnā zem aprepējušām liepām kaut kāds balts klucis. uz kluci ved apsūnojušu betona plākšņu celiņš. mistika. virsū knapi saskatāmi gadskaitļi, plāksne norauta un sen pārkausēta.

bet ielas galā man pretī ļekoja lutausains suns, kam viens no senčiem kaut kad ir bijis rados ar vācu aitu suni. krāsas īstās, pats liels murmulis un ar lielām noļukušām ausīm, katra ķepa uz savu pusi, aste gredzenā. jau likās – vēl viens pamestais. bet nē. sieviete, kas turpat aiz stūra ielas malā ar grābekli kasīja samīcīto lapu putru, sunim klusām pateica:

- Miķi, kur tu iesi? nāc atpakaļ!

suns pagriezās un priecīgs atnāca, kulstīdams asti. saki nu. katram suņam taču ir laba un mīksta suņa sirds. ja tikai pamanās pamodināt un paturēt.

tad vēl atradu mistisku veikalu ar mistiskām zīmēm. tas bija pārdzīvojis visus liesos, treknos un auseklīšu gadus. reizēm uz ielas kā muzejā.

nu jā, vispār šobrīd man drausmīgi nenormāli nāk miegs un laikam apnika rakstīt, bet arī zinu, ka šī ir vienīgā iespēja pierakstīt. jo jau tūlīt būs jauna un traka nedēļa. kur nu vairs tādus niekus kā klejojumi bezsakarā.

gribēju tikai piebilst, ka ieraudzīju veselu veikalu rindu – kā no tālajiem astoņdesmitajiem. pilni logi puķu – laikam 30 gadu vecas un augušas, augušas, augušas. aizsūnojušas restes un gaisma kā vecās “Liesmās”. frizētava ar restēm un puķēm, iekšā staigā friziere ar uzkasītu blondu matu cekulu, uz stikla liels uzraksts “Sieviešu zāle”. pulksteņu veikals vai darbnīca. iekšā bim-bam pulksteņi un dzeguzes, elektronika un spoži modinātāji ar zvaniem. pie pārtikas veikala atstutēts vecs, vecs ritenis. no veikala gāja ārā vecs, vecs vīrs ar naģeni. nenoturējos un tomēr izvilku aparātu, un zibenīgi nofotografēju. vienkārši reflekss.

toties pie nākošajām durvīm kāds galīgi neizteiksmīgs vīrietis apstājās, sastinga, nopētīja mani un fiksi iemuka veikalā. man sanāca smiekli. tas ir tas. kaut kad pavasarī definēju, ka blogeris no žurnālista atšķiras ar to, ka blogerim traucē labi ja zibspuldze acīs, bet žurnālists atskatās pat pie klusa fotoaparāta klikšķa aiz muguras. sajūt ar asti.

tinu filmu, bet nevarēju nekā satīt. tik vien atcerējos, ka tas vīrietis ir kaut kāds latviešu seksa gigants un sieviešu mīlulis uz skatuves, kaut kāds aktieris, kas gan jau ir visos seriālos. bet lai mani nosit, nezinu, kā viņu sauc. kaut kad sen laikam redzēju kaut kādā izrādē. bet nu pie kājas. galvenais, ka pārbiedēju. fotografējot veco sēņu veci un riteni.

nudien nāk miegs. tāpēc tikai pateikšu, ka vēl atradu brīvdabas grafiti muzeju – veselu garu rindu ar garāžām. ar prieku ieraugot, ka autors ir kāds Princis, viņa devīze ir Kreisais krasts, darbi tapuši 2008. un 2009. gadā, ir vērojama izaugsme un viņam ir vēl daudz vietas, kur zīmēt.

braucot uz mājām, jau pa galīgo tumsu riņķoju, līdz atradu balto kaķu māju. uz vietas bija tikai pieci kaķi. sēdēja tumsā kā tādas baltas lupatiņas. te var aplūkot un pārskaitīt. jau iepriekš atvainojos visiem foto estētiem. šitās ir drebeļbildes, kurās jāskaita kaķi un monumenti, nevis jāmeklē katarse vai jāķer kaifs no smalkām niansēm. viens no kaķiem ir tualetes pods, bet tik daudz laikam var redzēt.

miskasti, protams, neiznesu.

svētdien arī miskasti neiznesu, lai arī braucu vēlreiz klejot pa Pārdaugavu un atkal ieraudzīju ērmu ērmus.

pie balto kaķu mājas pa dienu bija tikai viens baltais. savukārt pie manas Kristapa ielas mājas,  kur dzīvoju pirms 4 gadiem, ganījās resns un melns brīnums. saki nu, ka krāsa nenosaka raksturu. baltais kaķītis klusi sēdēja kaut kādās pāraugušās usnēs un plikšķināja nevainīgās actiņas, melnais kurmis lielīgs aizslāja man garām, i aci neuzmeta. kamēr kārtējo reizi pēcsaulesrieta mikrēslī centos dokumentēt cēlo melnā kaķa pozu, šis pievērsās runciskiem rituāliem un apšļāca sienu. protams, dokumentēju arī to. vismaz poza sanāca īsta. strūkla gandrīz arī.

secinājums (pēc pozas spriežot) – kaķi dara TO arī uz Rīgas jumtiem. tie melno kaķu mājas kaķi Vecrīgā.

tomēr, lai cik būtu gaišs vai tumšs, es tāpat pamanos izbraukt no mājas apmēram pēc saules rieta. tāpēc no visiem trillu ceļojumiem sanāk tikai burlaku stāsti, ne zvērīgs kunsts. bet braucu jau braukāties un skatīties, ne ko citu. cilvēki ir slimi pēdējā laikā – it kā nemācētu vienkārši skatīties un iegaumēt, nenofotografējot un nenokopējot uz cietā diska vai neieliekot fotki.lv vai flickr.com. ejot uz teijāteri, pa ceļam uz un no, “Starorīgas” ambralāžā saskaitīju laikam 26 statīvus (bet man jau aizmirsās un sajuka cipars, nav arī svarīgi).

svētdien jau pa tumsu aizdauzījos kaut kādā sliežu otrās puses rūpnīcu rajonā. tā iela bija tik drausmīga, tur nebija pat normālu grafiti. tādas ielas redz tikai murgos. bet man likās, ka kaut ko tādu var tikai izdomāt. izrādās, ir pa īstam.

lai vai kā, morāle ir īsa un skaidra – jāiet gulēt. rīt būs jauna un baisa diena. sveiciens katram, kas izlasīja šito sviestu.

bet tagad es zinu, kur ir Tapešu iela. un beidzot zinu, kuras ielas galā ir sešu balto kaķu nams. šīs dienas nav nodzīvotas veltīgi.

mans #darbagalds

ko tie citi, to tie citi. es tiem citiem līdzi.

šodien topā darbagaldi.

ļaudis izmisīgi vaicā pēc morga darbinieku, metālkaļu un zobārstu darba galdiem, bet saņem pretī tikai datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus,  datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, datorus, jo visi tvitera bīdelētāji strādā pie datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem, datoriem. :)

loģiski – ja pasaules centrā ir dators vismaz darbā, bet citam arī mājās, tad tas nav dzelzs, mašīna vai puķudobe. tas ir, tas var būt arī dzelzs, mašīna vai puķudobe, bet dators vienalga ir centrā. viss cits ir otra nodarbošanās.

neiesim nu liekuļot – tviteris ir datorvientuļnieku paradīze un vēl viens izklaides avots tusētājiem, rīks radošajiem un palīgs darošajiem.

kas nevibrē, tā nav. kam vēl ir laiks vibrēt tviterī kā tiem, kas neskaitāmas stundas sēž pie monitora. tāpēc arī darbagalds = datorgalds.

kaut vai šis Kristapa raksts par internetkarību: Es pats vidēji ik dienu pie datora un tātad arī Interneta (mūsdienās tas mēdz iet roku rokā) pavadu 10-15 stundas. Es ceļos no rīta sešos, lai pirms darbadienas uzsākšanas varētu izlasīt to, ko sarakstījusi dumjā hamburgeru ēdāju nācija. Darba laikā nekur tālu no Interneta netieku, jo tas ir nepieciešams informācijas ieguvei un manu tiešo darba pienākumu veikšanai. Pēc darba pārnākot mājās pirmā lieta, ko izdaru ir datora pieslēgšana, lai tas savelk jaunākos meilus/ziņas kamēr pārģērbjos. Un tad kā piesēžos, tā pavadu savu laiku Internetā līdz gulētiešanas brīdim.

ja datorā ir darbs, informācija un izklaides, tad nav jābrīnās, ka datorā ir vai tajā tiek organizēta arī sociālā dzīve.

tomēr bez galdiem šodien man arī daži citi lieli prieki.

pirmais prieks – nokavēju tramvaju, jo atkal mēs parādījāmies reizē: es no kāpņutelpas, viņš no līkuma. teorētiski var paspēt, tas ir, paspēt var tīri praktiski – skrienot. pa ceļam var arī iznest miskasti, jo tas ir tikai neliels līkums. bet. es apžēlojos par tomātiem somā, ko varētu saspiest sīpoli (neliels tā sauktais cookingparty šovakar, kas gan nav organizēts tviterī) un neskrēju. gāju kājām. pa ceļam onkulītis noskretušā jakā un netīrās baltās botās, kas reiz bija baltas, stāvēja ietves malā, atliecies, lūk, šādi:

viņš stāvēja ar seju pret ielu, atliecās. tad iztaisnojās, pagriezās ar seju pret atvērtām trepju telpas durvīm un atliecās tā kāāārtīgi! noelsdamies.

gāju garām un smaidīju, vecītis pagriezās. joprojām atliecies, uzmeta man zilpelēku aci. ar rugājiem noaudzis zods, taukaina kepka, bezzobaina mute un iekritušas lūpas.

- žrut vsjakuju huiņu i boļejut! žrut i boļejut! – vecītis sēkdams noaurojās pa visu ielu.

gāju tālāk un smaidīju nu jau pa visu seju. brīnišķīgs rīts!

- jogoi nado zaņimatsa, joptvajumaķ! – vecītis nokliedza man pakaļ.

jo vairāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka ērmu pilna pasaule. nekad nezini, kas un ko. tas priecē – negaidi un ieraudzīsi. Āgenskalns ir Rīgas Užupja republika. lai vai kā.

bet otrs prieks ir šodienas Dravnieka blogs – par jauniem stropiem, Berlīnes mūri un tviteri. cilvēks, kam darbagalds ir bišu strops, tomēr lietos tviteri. tāpēc varbūt šī vide ar laiku kļūs cilvēcīga. ar Ilzes bulciņām, LNB Sprīdīti, Diānas kaķi un Funta putniem.

tomēr trešais prieks ir tie šī rīta darba galdi. citam sakārtoti, citam savi. dators un mantas – grāmatas, krūzes, puķes un sīkumi. atkal viss kļūst daudz cilvēcīgāk.

tāpēc arī mans darbagalds – pa gabalu, tuvplānā un pavisam tuvu, lai var ieraudzīt sinepju burciņu ar bišu maizi.

jauku dienu! ir 13:02, kad šo rakstu. ir 13. novembris.

bet! šī ir lieliska diena, lai darītu savu darbu pie sava galda.